7.6.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 166/3

—

apzinās, ka ES pilsonība ne tikai ļauj dažādu tautību pārstāvjiem neatkarīgi no valsts pilsonības piešķiršanas kārtības dzīvot kopā Eiropas Savienībā, bet arī, iesaistot pilsoņus Kopienas integrācijas procesā, veicina Eiropas demokrātijas attīstību;

—

ir atbalstījusi visas iniciatīvas, kas var sekmēt pilsoņu dalību Savienības demokrātijas procesos, arī ar pasākumiem, kuri veicina tiešo un līdzdalības demokrātiju, un ievērojami mazināt demokrātijas trūkumu ES;

—

uzsver, ka jāpalielina pilsoņu izpratne par ES pilsoņa statusu, viņu tiesībām un pienākumiem un to nozīmi ikdienā;

—

uzskata, ka noteikumi par ES pilsonību ir jātraktē saskaņā ar principu, ka lēmumi jāpieņem pēc iespējas atklātāk un pilsoņiem tuvākajā līmenī;

—

atzīmē, ka vietējās un reģionālās pašvaldības vislabāk spēj palielināt izpratni par ES pilsonību un konkrētajām priekšrocībām, ko tā sniedz katram pilsonim;

—

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības jau sen veiksmīgi īsteno pasākumus, kā arī veicina un atbalsta pilsoņu tiesību ievērošanu;

—

uzsver, ka jāveic pasākumi, lai varētu nodrošināt izglītību un audzināšanu ES pilsonības garā, pārvarētu dažādus šķēršļus, novērstu informācijas nelīdzsvarotību un trūkumu, apzināti un brīvi īstenotu tiesības un pildītu pienākumus;

—

uzsver, ka visi pārvaldes līmeņi ir atbildīgi par ieguldījumu “tiesību kultūras” veidošanā.

Ziņotājs

Roberto PELLA kgs (IT/PPE), Valdengo domes loceklis

Atsauces dokuments

“2010. gada ziņojums par ES pilsonību. Likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai”

COM(2010) 603 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē “Ziņojumu par 2007.–2010. gadā panākto virzībā uz reālu ES pilsonību” (1), kurā aplūkotas svarīgākās attīstības tendences ES pilsoņu tiesību jomā minētajā laikposmā un kurš pievienots 2010. gada ziņojumam par ES pilsonību “Likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai”;

2.

atzinīgi vērtē gan ziņojumā iekļauto pārskatu par būtiskākajiem šķēršļiem, kuri pilsoņiem ikdienā ir jāpārvar un kuri kavē viņu ar Eiropas Savienības pilsonību saistīto tiesību īstenošanu visdažādākajās dzīves jomās, gan izvirzīto mērķi apzināt un novērst šķēršļus, lai ES pilsoņi varētu pilnībā izmantot savas tiesības, un Komisijas vēlmi konkrēti un efektīvi stiprināt Savienības pilsoņa statusu;

3.

atzinīgi vērtē Ziņojumam par ES pilsonību pievienoto ziņojumu ar nosaukumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu. Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku” (2), kurā savukārt pievērsta uzmanība to šķēršļu novēršanai, ar kuriem sastopas ES pilsoņi, kad viņi, būdami vienotā tirgus ekonomikas dalībnieki (uzņēmēji, patērētāji vai darba ņēmēji), grib izmantot savas tiesības, kuras viņiem piešķirtas tiesību aktos, kas regulē vienotā tirgus darbību;

4.

atgādina, ka Eiropas identitātes un demokrātijas veidošanā nozīmīgs un ļoti simbolisks solis bija ar Māstrihtas līgumu ieviestā “Eiropas Savienības pilsonība”, ko piešķīra visiem Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un kas kopš Amsterdamas līguma pieņemšanas papildina valsts pilsonību;

5.

uzsver, ka ar Lisabonas līgumu ir ieviesti jauni noteikumi, ar kuriem nostiprina ES pilsoņa statusu, paredzot, ka līdztekus valsts pilsonībai tā ir vēl viena pilsonība (tā vairs nepapildina valsts pilsonību), kas gan neaizstāj valsts pilsonību;

6.

apzinās, ka ES pilsonība ne tikai ļauj dažādu tautību pārstāvjiem neatkarīgi no valsts pilsonības piešķiršanas kārtības dzīvot kopā Eiropas Savienībā, bet arī, iesaistot pilsoņus Kopienas integrācijas procesā, veicina Eiropas demokrātijas attīstību. Līgumā par Eiropas Savienību noteikts, ka ES pilsonība līdztekus ES pilsoņu vienlīdzības principam ir viens no demokrātijas principiem;

7.

uzsver, ka saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību Savienības pilsoņiem ir Līgumos paredzētās tiesības un pienākumi; pie šīm tiesībām pieskaitāmas arī pamattiesības, kas minētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kurai Savienība ir nolēmusi pievienoties, pieņemot Lisabonas līgumu, kā arī tiesības un brīvības, kas minētas 2000. gada 7. decembrī pieņemtajā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (2007. gada 12. decembrī Strasbūrā pielāgotajā redakcijā), kurai kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem;

8.

uzsver, ka ziņojumā par ES pilsonību minētās tiesības ir, no vienas puses, ES pilsoņu ekskluzīvās tiesības, no otras puses — tās ir pamattiesības, kas attiecas arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem;

9.

atzīmē, ka ES pilsonība pašlaik ir personas — ar Eiropas integrāciju saistīto politisko procesu dalībnieka — pamatstatuss, kas ļauj visiem baudīt vienādu tiesisko attieksmi neatkarīgi no pilsonības;

10.

atzīmē, ka informēšana par ES pilsonību un tās veicināšana ir stratēģiski svarīga galvenokārt valstīs, kas pievienojušās Eiropas Savienībai pēdējos gados, un valstīs, kas izteikušas vēlmi tai pievienoties;

11.

atgādina, ka Līgumā par Eiropas Savienību noteikts, ka valstīm, kas vēlas pievienoties ES, un dalībvalstīm ir jārespektē un jāciena vērtības, kuras ir Savienības pamatā, proti, cilvēka cieņas ievērošana, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, ievērošana; šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kurā valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un nav diskriminācijas;

12.

uzsver, ka jau Eiropas Padomes Ministru komitejas 2002. gada 16. oktobra ieteikumā dalībvalstīm ir atzīts, ka “izglītošana demokrātiskā pilsoniskuma jomā būtu jāuzskata par jebkādas formālās, neformālās vai ikdienējās izglītības (ieskaitot audzināšanu ģimenē) sastāvdaļu, lai ļautu indivīdam savu tiesību un atbildības ietvaros visā dzīves laikā rīkoties kā aktīvam un atbildīgam pilsonim demokrātiskā sabiedrībā”;

13.

atgādina, ka 2005. gada septembra paziņojumā “Kopīgā integrācijas programma” Komisija, piedāvājot ietvaru trešo valstu pilsoņu integrācijai Eiropas Savienībā, aicināja dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību “pilsoniskās orientācijas uzsvērumam ievadprogrammās un citos pasākumos, kas paredzēti jaunieceļojušiem trešo valstu pilsoņiem, lai nodrošinātu to, ka imigranti saprot un respektē kopējās Eiropas un nacionālās vērtības, kā arī gūst no tām labumu”;

14.

norāda, ka kopš brīža, kad sākās debates par Eiropas Savienības nākotni, RK ir atbalstījusi visas iniciatīvas, kas var sekmēt pilsoņu dalību Savienības demokrātijas procesos un pasākumos, kuri veicina tiešo un līdzdalības demokrātiju, un ievērojami mazināt demokrātijas trūkumu ES, un īpaši atzinīgi vērtē ar Lisabonas līgumu panākto progresu šajā jomā;

15.

atgādina, ka atzinumā “Jauni pārvaldības veidi: Eiropa — satvars iedzīvotāju iniciatīvas izpausmēm” Reģionu komiteja aicināja ieviest lielāku demokrātiju un pārredzamību ES politikā un lēmējstruktūrās, lai radītu vislabākos pamatnosacījumus pilsoņu līdzdalībai un pilsoņu iniciatīvām Eiropas līmenī. Komiteja rosināja arī izveidot instrumentus, kas veicinātu interaktīvu politisko dialogu un sekmētu līdzdalības demokrātijas principa ievērošanu;

16.

uzsver, ka politiskajās prioritātēs, ko Reģionu komiteja izvirzīja 2010.–2012. gadam, atzīmēts — lai palielinātu Reģionu komitejas kā iestādes nozīmi, prioritāte piešķirama to Lisabonas līguma noteikumu īstenošanai, kas attiecas uz reģioniem vai kam ir teritoriāls raksturs, piemēram, noteikumi par pilsoņu iniciatīvu; atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulas (ES) Nr. 211/2011 par pilsoņu iniciatīvu pieņemšanu, kurā tika iekļautas daudzas Reģionu komitejas izvirzītās prasības (CdR 167/2010);

17.

norāda, ka jānovērš šķēršļi, kas kavē Eiropas pilsoņu brīvu pārvietošanos, un jānodrošina, lai pilsoņi varētu pilnībā izmantot Līgumos noteiktās tiesības neatkarīgi no izvēlētās dzīvesvietas vai preču un pakalpojumu iegādes vietas;

18.

atzīmē, ka dalībvalstīs vēl joprojām saglabājas plaisa starp spēkā esošajiem tiesību aktiem un pilsoņu ikdienā piedzīvoto, it īpaši situācijās, kurām ir pārrobežu raksturs;

19.

norāda, ka lielākie šķēršļi rodas, dalībvalstīs īstenojot ES tiesību aktus un valstu tiesisko kārtību pielāgojot tiesiskiem jauninājumiem;

20.

uzsver, ka jāpalielina pilsoņu izpratne par ES pilsoņa statusu, tiesībām un to nozīmi ikdienā;

21.

uzskata, ka īpaša uzmanība jāvelta migrantiem, kas, iegūstot vienas dalībvalsts pilsonību, kļūst arī par Savienības pilsoņiem;

22.

uzskata, ka Līguma par Eiropas Savienību sadaļā “Noteikumi par demokrātijas principiem” iekļautie vispārējie noteikumi par ES pilsonību ir jātraktē saskaņā ar principu, ka lēmumi jāpieņem pēc iespējas atklātāk un pilsoņiem tuvākajā līmenī — tas ir iedzīvotājiem tuvas demokrātijas modelis, kas īpaši labi darbojas tad, ja pilnībā un efektīvi iesaista reģionālās un vietējās pašvaldības, “kas ir pilsoņiem vistuvākais pārvaldes līmenis”;

23.

konstatē, ka Komisijas ziņojumā nav pievērsta atbilstoša uzmanība ieguldījumam, ko vietējās un reģionālās pašvaldības varētu sniegt Eiropas Savienības pilsonības kvalitātes un efektivitātes palielināšanā;

24.

atzīmē, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, būdamas iedzīvotājiem tuvākais līmenis, vislabāk spēj palielināt izpratni par ES pilsonību un konkrētajām priekšrocībām, ko tā sniedz katram pilsonim, piemēram, informējot pilsoņus par to, kā ES politika tieši ietekmē viņu ikdienu;

25.

atzīmē, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būs īpaša loma līdzdalības procesos, kas būs jāsāk, lai īstenotu patiešām augšupēju pieeju, kas ļauj pilsoņiem ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu un to saturu un tādējādi īstenot savas tiesības;

26.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var palīdzēt ES iestādēm uzrunāt it īpaši tās iedzīvotāju grupas, kas bieži ir sabiedriski neaktīvas, piemēram, jauniešus un migrantus;

27.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir atbildīgas par to problēmu risināšanu, kas saistītas ar Eiropas pilsoņu brīvu pārvietošanos un dzīvesvietas izvēli, kā arī ar jaunu pilsoņu uzņemšanu;

28.

atzīmē, ka ziņojumā ir norādīti šķēršļi, kas kavē Savienības pilsoņu tiesību īstenošanu, taču nav pievērsta pietiekama uzmanība priekšnosacījumiem, kas jārada, lai panāktu visu pilsonības veidu efektivitāti un pārvarētu gan ģeogrāfiskos, kultūras un valodas, gan informatīvos un tehnoloģiskos šķēršļus, kas neļauj apzināti un brīvi izmantot savas tiesības un pildīt pienākumus;

29.

atzīmē, ka 2010. gada ziņojumā par pilsonību nav pievērsta pietiekama uzmanība pilsoniskās iniciatīvas instrumentiem, kas paver jaunas iespējas demokrātijas un pilsoniskuma izpausmēm;

30.

uzsver, ka ziņojumā nav pietiekami ņemts vērā arī tas, ka vietējā un reģionālajā līmenī ir jāveic administratīvās vienkāršošanas pasākumi, lai efektīvi īstenotu ES pilsoņu tiesības;

31.

uzsver, ka jaunajos daudzkultūru apstākļos pilsonība vairs nekalpo tikai identitātes un piederības aizsardzībai, bet tā ir saistīta arī ar integrāciju un sociālo iekļaušanu;

32.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības jau sen veiksmīgi īsteno pasākumus un, izmantojot arī tādas demokrātijas metodes kā iesaistīšana un apspriešanās, veicina un atbalsta pilsoņu tiesību ievērošanu;

33.

atzīmē, ka saskaņā ar statistikas datiem lielākā daļa ES pilsoņu nezina, ko nozīmē Savienības pilsoņiem piešķirtās tiesības, it īpaši tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanās tiesības, un nav informēti pa šīm tiesībām. Tāpēc vietējās un reģionālās pašvaldības, būdamas iedzīvotājiem tuvākais pārvaldes līmenis, ir vispiemērotākais kanāls (instruments) Savienības pilsoņiem paredzētās informācijas izplatīšanai;

34.

atzīmē, ka vietējās politiskās iestādes, kas pēc būtības pārstāv “Eiropas” vēlētājus un tādējādi ir pirmās patiesās Eiropas pārvaldes iestādes, ir vispiemērotākais kanāls, lai informētu ES pilsoņus par vēlēšanu tiesībām;

35.

norāda, ka pilsētu sadarbības tīkli un pašvaldību partnerības, it īpaši jaunajās dalībvalstīs, var veicināt informācijas sniegšanu un palielināt izpratni par jautājumiem, kas saistīti ar ES pilsonību, kura paver iespējas pilsoņu aktivitātei un integrācijai;

36.

atbalsta Komisijas vēlmi nostiprināt ES pilsoņu tiesības saņemt palīdzību trešās valstīs no visu dalībvalstu diplomātiskajām un konsulārajām iestādēm, 2011. gadā ierosinot attiecīgus tiesību aktus un aktīvāk informējot pilsoņus; uzsver, ka reģionālajām un vietējām pašvaldībām var būt nozīmīga loma, labāk izplatot informāciju par šādām tiesībām, un aicina Komisiju konsultēties ar RK par priekšlikumu izstrādi šajā jautājumā;

37.

uzsver, ka jāveic pasākumi, lai varētu nodrošināt izglītību un audzināšanu ES pilsonības garā, pārvarētu kultūras, valodas un tehniskos šķēršļus, informētu par apzinātu un brīvu tiesību īstenošanu un pienākumu pildīšanu un novērstu informācijas nelīdzsvarotību un trūkumu;

38.

uzskata, ka ES pilsonību var stiprināt pilsoņu aktīva līdzdalība vietējās kopienas dzīvē un it sevišķi jauniešu līdzdalība, jo ES telpā viņi ir mobilāki nekā citas grupas;

39.

iesaka Eiropas Komisijai arī Pirmspievienošanās palīdzības (IPA) instrumenta ietvaros pievērst uzmanību ar Eiropas Savienības pilsonību saistītiem aspektiem, lai nākamie ES pilsoņi būtu informēti par savām tiesībām un pienākumiem un zinātu tos;

40.

uzsver, ka brīvprātīgo darbam un tā atbalstīšanai ir būtiska nozīme līdzdalības un aktīva pilsoniskuma veicināšanā;

41.

uzskata, ka Eiropas līmenī jāizvērš iniciatīvas sociālas pilsonības veicināšanai, jo piekļuve sociālajām tiesībām tiek saistīta ar kritērijiem un prasībām, kas izpaužas diskriminējošas attieksmes veidā un ir pretrunā ar Kopienas tiesību aktos nostiprinātajam līdztiesības un vienlīdzības principam attiecībā uz citu ES dalībvalstu pilsoņiem, kuri izmantojuši brīvas pārvietošanās tiesības, un trešo valstu pilsoņiem, kurus arī aizsargā ES tiesību normas;

42.

rosina Komisiju paredzēt, ka, īstenojot tās iecerētos pasākumus, lai atvieglotu pieeju pārrobežu veselības aprūpei un sāktu izmēģinājuma projektus, kuri dotu drošu pieeju konkrētiem datiem tiešsaistē par Eiropas pilsoņu veselību, jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, kas ir pilsoņiem vistuvākais pārvaldes līmenis;

43.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāiesaista arī pasākumos, ko Komisija paredzējusi īstenot, lai uzlabotu informācijas pakalpojumus pilsoņiem, izveidojot jaunu elektronisku datu apmaiņas sistēmu ar nolūku novērst kavēšanos un grūtības ar informācijas apmaiņu sociālā nodrošinājuma jomā;

44.

rosina iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības jaunajos pasākumos, kas paredzēti, lai veicinātu trešo valstu izcelsmes ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos un izskaustu diskrimināciju, veicinātu labas prakses piemēru izplatīšanu un labāk informētu Savienības pilsoņus par ES noteikumiem, sniedzot viņiem informāciju par viņu tiesībām uz brīvu pārvietošanos;

45.

atzīst, ka atšķirības Direktīvas 2004/38/EK transponēšanā varētu radīt grūtības pilsoņu pamattiesību efektīvā izmantošanā;

46.

uzskata, ka gan pilsoņu neierobežotas pārvietošanās tiesības, gan tiesības uz aktīvu politisko līdzdalību ir ES pilsonības pamatelementi;

47.

atbalsta visus pūliņus, lai panāktu, ka trešo valstu valstspiederīgie, kuri likumīgi uzturas Savienības teritorijā, atkarībā no uzturēšanās ilguma var piedalīties politiskajos procesos tajā pašvaldībā, kur viņi dzīvo. Trešo valstu valstspiederīgo tiesības uz piedalīšanos politiskajās norisēs ir noteiktas arī Eiropas Konvencijā par ārzemnieku piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē vietējā līmenī;

48.

rosina Komisiju veikt konkrētus pasākumus, lai Savienības pilsoņi varētu efektīvi īstenot tiem piešķirtās tiesības uz līdzdalību vietējās un EP vēlēšanās tajā valstī, kur viņi dzīvo;

49.

uzsver, ka dalībvalstīs Savienības pilsoņiem ir jānodrošina neierobežota piekļuve informācijai, jo tas ir viņu aktīvas politiskas līdzdalības priekšnosacījums;

50.

uzsver, ka vietējā un reģionālajā līmenī ir jāveic administratīvās vienkāršošanas pasākumi, kas sekmētu Savienības pilsoņu tiesību, it īpaši tiesību uz brīvu pārvietošanos efektīvu īstenošanu, kā arī jānovērš jebkāda noraidoša prakse un citi šobrīd sastopamie diskriminācijas veidi, kas izpaužas kā atšķirīga attieksme pret ES pilsoņiem atkarībā no izcelsmes dalībvalsts, sevišķi attiecībā uz pastāvīgas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu. Šiem pasākumiem jābūt vērstiem nevis tikai uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām risināmo problēmu apzināšanu, bet arī uz atbilstošu risinājumu izstrādāšanu;

51.

uzsver — lai atvieglotu Savienības pilsoņu tiesību uz brīvu pārvietošanos īstenošanu, jāuzlabo elektroniskā datu apmaiņa starp dalībvalstu publiskās pārvaldes iestādēm un šo iestāžu saziņa ar pilsoņiem;

52.

norāda, ka jālieto administratīvās vienkāršošanas instrumenti, it īpaši pārrobežu sadarbības jomā, kur pilsoņi sastopas ar vislielākajām grūtībām īstenot savas tiesības;

53.

uzskata, ka būtu lietderīgi atbalstīt dažādu veidu teritoriālo sadarbību, lai īstenotu projektus un pasākumus, kas veicinātu efektīvu ES pilsonību un sekmētu šķēršļu un birokrātijas likvidēšanu; to var darīt, piemēram, izplatot daudzos labas prakses piemērus, kā sniedzami pārrobežu pakalpojumi, piemēram, tādās jomās kā veselība un daudzvalodība;

54.

uzskata, ka nekavējoties ir jāpaplašina un jāuzlabo kompetento iestāžu administratīvā sadarbība un apmaiņa ar informāciju par labas prakses piemēriem, lai nodrošinātu neierobežotas iespējas īstenot tiesības un pildīt pienākumus, kas saistīti ar ES pilsonību;

55.

uzsver, ka visi pārvaldes līmeņi ir atbildīgi par ieguldījumu “tiesību kultūras” veidošanā, palielinot pilsoņu izpratni par viņu tiesībām un pienākumiem;

56.

uzsver, cik svarīga ir kopīga rīcība, lai veicinātu pilsoņu tiesību ievērošanu un pilsoņu pienākumu pildīšanu, un tai būtu jākļūst par Eiropas Komisijas informācijas un saziņas politikas neatņemamu sastāvdaļu;

57.

apņemas 2011. gadā, kas ir Eiropas Brīvprātīgā darba gads, atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības, lai tās varētu sniegt nozīmīgu un vērtīgu ieguldījumu, daudz uzmanības veltot pasākumiem, kuru pamatā ir aktīva pilsoniskuma koncepcija;

58.

atbalsta Eiropas Komisijas nodomu pasludināt 2013. gadu par Eiropas pilsoņu gadu; attiecībā uz pasākumiem, ko var organizēt minētās iniciatīvas atbalstam, izskatīs iespēju iekļaut šo tematu “Open Days” pasākumu organizēšanā;

59.

atzīmē, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir tas pārvaldes līmenis, kurā var uzsākt apmācības iniciatīvas saistībā ar ES pilsonību, kas paredzētas gan pilsoņiem skolas vecumā, pieaugušajiem, un it īpaši tiem, kas vēlas iegūt dalībvalsts pilsonību;

60.

uzskata, ka jāveicina izpratnes palielināšanas un izglītošanas pasākumi, kas paredzēti migrantiem, kuri vēlas iegūt kādas dalībvalsts pilsonību un tādējādi kļūt arī par “Savienības pilsoņiem”;

61.

uzskata, ka Eiropas, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī ir jāsāk īstenot publiskās pārvaldes darbiniekiem paredzēti apmācības pasākumi, kas saistīti ar ES pilsonību;

62.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt ES pilsonības jautājumu iekļaušanu skolu un izglītības programmās un veicināt pasākumus, kas rosina pieaugušo iedzīvotāju aktīvu pilsoniskumu, izmantojot arī plašsaziņas līdzekļus un informācijas un komunikācijas tehnoloģijas;

63.

uzsver, ka Eiropas kultūras galvaspilsētām ir būtiska nozīme Eiropas identitātes un ES pilsonības attīstībā;

64.

rosina Komisiju īstenot un atbalstīt projektus un pasākumus, ar kuriem palielina izpratni un informē par ES pilsonību visu to valstu pilsoņus, kuras pēdējos gados pievienojušās vai vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, un īpaši svarīgi, lai tas notiku sadarbībā ar šo valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

65.

aicina Komisiju sākt pasākumus, lai novērstu administratīvos, tiesiskos, kā arī ar informāciju, motivāciju un valodu zināšanām saistītus šķēršļus, kas joprojām kavē mācību mobilitāti, un noteiktu stratēģijas, kuras ļauj minētos šķēršļus pārvarēt, ar mērķi veicināt jauniešu pārrobežu mobilitāti, paredzot publisko iestāžu, pilsoniskās sabiedrības, uzņēmumu un citu ieinteresēto pušu līdzdalību;

66.

tā kā Eiropas Komisija izteikusi interesi, Komiteja izvērtēs iespēju izveidot elastīgu un neformālu forumu, lai sekmētu Eiropas Komisijas, Reģionu komitejas un valstu vietējās un reģionālās pašpārvaldes apvienību sadarbību, kas atvieglotu un veicinātu ES pilsonībai veltītās debates, ļautu apzināt vietējo pašvaldību vajadzības un grūtības, ar kurām tās saskaras, īstenojot ES pilsonības tiesības, kā arī rosinātu pieredzes un paraugprakses apmaiņu, tādējādi palīdzot veicināt Eiropas pilsoņu tiesību aktīvu izmantošanu; aicina Eiropas Komisiju, veicot priekšizpēti, izskatīt iespēju piešķirt šai iniciatīvai atbilstošu atbalstu.