KOMISIJAS IEROSINĀTAIS TEKSTS

GROZĪJUMS

Pielikumā izklāstītās pamatnostādnes ņem vērā dalībvalstu nodarbinātības politikā, par ko ziņo valsts reformu programmās. Dalībvalstīm būtu jāizstrādā reformu programmas, kas ir saskanīgas ar mērķiem, kas izklāstīti stratēģijas Eiropa 2020 integrētajās pamatnostādnēs.

Pielikumā izklāstītās pamatnostādnes un valsts reformu programmas tiek īstenotas, izstrādājot dalībvalstu nodarbinātības politiku. Rūpīgi jāuzrauga kā valsts reformu programmas, kurām jābūt saskanīgām ar mērķiem, kas izklāstīti šajās pamatnostādnēs , ietekmē nodarbinātību un sociālo jomu .

2.a pants

Izstrādājot un īstenojot valsts reformu programmas, kuru pamatā ir pielikumā norādītās pamatnostādnes, dalībvalstis nodrošina nodarbinātības un sociālās politikas efektīvu pārvaldību. Visā programmu izstrādāšanas, īstenošanas, uzraudzības un novērtēšanas, kā arī mērķu un rādītāju noteikšanas procesā cieši tiek iesaistītas ieinteresētās aprindas reģionālajā un vietējā līmenī, tostarp tās, kurus skar stratēģijas Eiropa 2020 dažādi aspekti, parlamentārās struktūras un sociālie partneri.

Balstoties uz pielikumā norādītajiem ES pamatmērķiem, tiek izstrādāti attiecīgi pakārtoti mērķi un panākto rezultātu rādītāji, kā arī valsts līmeņa mērķi, rādītāji un rezultātu apkopojumi. Dalībvalsts papildus pamatnostādnēm un ieteikumiem, ko Padome paredzējusi īpaši katrai valstij atsevišķi, ņem vērā šos mērķus un rādītājus.

Dalībvalstis cieši pārrauga, kāda ir saskaņā ar attiecīgajām valstu programmām īstenoto reformu ietekme uz nodarbinātību un sociālo jomu.

Sagatavojot ziņojumus par pielikumā norādīto pamatnostādņu piemērošanu, dalībvalstis ievēro struktūru, par kuru panākta vienošanās Savienības līmenī un iekļauj vienus un tos pašus elementus, lai nodrošinātu skaidrību, pārredzamību un salīdzināmību visas dalībvalstīs.

Dalībvalstis noteiks savus valsts mērķus, paredzot līdz 2020. gadam panākt, ka nodarbinātības rādītājs sieviešu un vīriešu vidū ir 75 %, paturot prātā mērķi par pilnīgu nodarbinātību, jo īpaši panākot lielāku jauniešu, gados vecāku darba ņēmēju, mazkvalificētu darbinieku un invalīdu, minoritāšu, jo īpaši romu tautības pārstāvju dalību un likumīgo migrantu labāku integrāciju. Dalībvalstis savus valsts mērķus nosaka tā, ka 15 līdz 24 gadu vecu nodarbināto vai izglītības un apmācības procesā esošo sieviešu un vīriešu skaits tiek palielināts vismaz līdz 90 %.

Dalībvalstis līdz 2014. gadam paaugstinās nodarbinātības līmeni par 10 %, īpašu uzmanību veltot konkrētām iedzīvotāju grupām:

Ilgstošo bezdarbnieku skaits būtu jāsamazina par 10 %.

Dalībvalstīm būtu savā darba tirgus politikā jāintegrē elastdrošības principi, kurus apstiprinājusi Eiropadome, un tie jāpiemēro, pilnībā izmantojot Eiropas Sociālā fonda atbalstu, nolūkā palielināt dalību darba tirgū un cīnīties pret tā sadrumstalotību un ekonomisko pasivitāti, dzimumu nevienlīdzību, vienlaikus mazinot strukturālo bezdarbu. Elastīguma un sociālās drošības veicināšanas pasākumiem būtu jābūt gan līdzsvarotiem, gan savstarpēji pastiprinošiem . Tādēļ dalībvalstīm būtu jāievieš elastīgi un uzticami darba līgumi, aktīva darba tirgus politika, efektīva mūžizglītība, darba mobilitātes veicināšanas politika un adekvātas sociālā nodrošinājuma sistēmas, lai garantētu drošību darba maiņas laikā, kā arī skaidri noteiktas tiesības un pienākumi bezdarbniekiem aktīvi meklēt darbu.

Lai īstenotu šo mērķi, dalībvalstis apņemas veicināt izaugsmi un tādējādi radīt jaunas pienācīgas darbavietas, kā arī palielināt īpaši MVU ekonomikas inovāciju potenciālu un atbrīvot rūpniecību no administratīvām un ar koplīgumu nesaistītām barjerām. Tālab dalībvalstīm būtu jāizstrādā regulatīvi un atbalstoši instrumenti, ņemot vērā uzņēmējdarbības un darba ņēmēju tiesību daudzveidību, lai visiem uzņēmumiem radītu vienādus konkurences un atbalsta noteikumus. Lai atvieglotu sieviešu un jauniešu piekļuvi darba tirgum, ņemot vērā demogrāfiskās problēmas, jārada priekšnosacījumi pietiekamām bērnu aprūpes iespējām, lai katram bērnam pirmsskolas vecumā varētu nodrošināt aprūpes vietu ārpus ģimenes, kā arī, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem, jāizveido priekšnosacījumi arī tam, lai katram jaunietim četru mēnešu laikā pēc skolas pabeigšanas nodrošinātu darbavietu vai turpmākas profesionālās apmācības, vai mācību vietu. Ilgstoša bezdarba gadījumā bezdarbniekiem būtu jāpiedāvā nodarbinātību veicinoši pasākumi, kuru kvantitatīvajiem mērķiem vajadzētu būt vērstiem uz profilaktiskas darba tirgus politikas nostiprināšanu. Tādēļ vismaz 25 % ilgstošu bezdarbnieku būtu jāpiedalās kādā no aktīviem darba tirgus pasākumiem, piemēram, padziļinātā apmācībā, izglītībā un/vai jāmaina profesija.

Dalībvalstīm būtu jāintensificē sociālais dialogs un jānovērš darba tirgus sadrumstalošana, izmantojot pasākumus, ar kuriem pievēršas pagaidu un nepastāvīgai nodarbinātībai, nepietiekamai nodarbinātībai un nedeklarētam darbam. Profesionālā mobilitāte būtu jāatalgo. Darba vietu kvalitātei un nodarbinātības apstākļiem būtu jāpievēršas, cīnoties pret iestigšanu zemās algās un nodrošinot adekvātu sociālo nodrošinājumu arī tiem, kam ir pastāvīgi līgumi, un pašnodarbinātajiem. Nodarbinātības dienesti būtu jānostiprina un jādara pieejami visiem, tostarp jauniešiem un tiem, kam draud bezdarbs, izmantojot personalizētus pakalpojumus, kas vērsti uz tiem, kas atrodas vistālāk no darba tirgus.

Dalībvalstīm sa darbībā ar sociālajiem partneriem būtu jāpaaugstina nodarbinātības līmenis, izmantojot aktivizēšanas pasākumus, it sevišķi pasākumus, kas paredzēti jauniešiem, mazkvalificētām personām un personām, kurām nepieciešama īpaša aizsardzība un/vai atbalsts, sniedzot konsultāciju pakalpojumus un nodrošinot izglītību un profesionālo sagatavošanu, kas pielāgota darba tirgus vajadzībām. Dalībvalstīm būtu jānodrošina un jānostiprina vienlīdzīga attieksme un jāievēro vienāda atalgojuma princips par vienādu darbu vienā darbavietā, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 18. un 157. pantā. Jāpievēršas arī darbavietu kvalitātei, samazinot trūcīgu strādājošo skaitu. Turklāt dalībvalstīm, īstenojot atbilstīgas programmas, būtu jāpalielina likumīgo migrantu nodarbinātības iespējas. Ir jāīsteno arī pastāvīgi centieni un inovatīvas programmas, tostarp jāpiedāvā subsidētas darbavietas, lai darba tirgū integrētu invalīdus. Dalībvalstīm būtu arī jālikvidē šķēršļi, kas apgrūtina jaunpienācēju iekļūšanu darba tirgū, jāatbalsta darbavietu radīšana, jāveicina sociālā inovācija un jāuzlabo darbā iekārtošanas pakalpojumu, tostarp valsts nodarbinātības dienestu pakalpojumu kvalitāte un efektivitāte. Nodarbinātības dienestiem jāpiedāvā apmācības un darbaudzināšanas programmas, jo īpaši informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā, kā arī jānodrošina darba meklētāju jo īpaši gados vecāku cilvēku, likumīgo migrantu, etnisko minoritāšu un invalīdu piekļuve ātrdarbīgam internetam, lai tādējādi optimizētu darba meklēšanu. Šajā sakarībā jāatbalsta individuālās un kolektīvās pašnodarbinātības veidus, izmantojot sociālās ekonomikas uzņēmumus. Būtu jāveic īpaši pasākumi, lai cīnītos pret sieviešu pārsvaru slikti apmaksātās darbavietās, un efektīvāk jāveicina sieviešu nodarbinātība vadošos amatos, lai novērstu darba tirgus sadrumstalošanu dzimumu aspekta dēļ. Jo īpaši noteikumi par darba laiku būtu jāpielāgo tā, lai ļautu noteikt darba laiku, kas atbilstu nepieciešamībai savienot ģimenes dzīvi un profesionālo darbību, kā arī nodrošinātu elastīgāku pāreju no nodarbinātības uz dzīves posmu, kurā tiek saņemta pensija. Dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai veicinātu tēvu iesaistīšanos bērnu aprūpē, un jāpārskata valstu nodokļu sistēmas, lai tās attīstītu nodarbinātību. Lai spētu efektīvāk reaģēt uz ražošanas cikliem, būtu labāk jāpiemēro ārējās un iekšējās elastdrošības stratēģijas elastīguma veicināšanai, izmantojot aktīvu darba tirgus politiku un adekvātas sociālās drošības sistēmas, kas pieejamas visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no nodarbinātības veida, lai darbavietu maiņa neradītu nesamērīgus finansiālus izdevumus. Jāuzsver, ka elastība bez sociālās drošības nevar ilgtermiņā palielināt nodarbinātības līmeni. Šīs stratēģijas būtu jāpapildina ar skaidru apņemšanos aktīvi atbalstīt darba meklējumus. Jaunas darba organizācijas formas, piemēram, netipiski pagaidu darbi, nepilna darba laika darbi un tāldarbs vai darba ņēmēju mobilitāte nedrīkst pasliktināt situāciju individuālo un kolektīvo darba tiesību jomā un iesaistīto personu sociālo aizsardzību. Būtu jānodrošina, lai jaunās nodarbinātības formas netiktu veidotas uz oficiālo darba līgumu (pilnas slodzes, pastāvīgs darbs) rēķina. Turklāt jācenšas cīnīties pret nedeklarētu nodarbinātību, izmantojot efektīvus pasākumus darba tiesību uzraudzībai un īstenošanai. Gan veidojot jaunas darba vietas, gan veicot darba tirgus integrāciju, jāņem vērā pienācīgas kvalitātes nodarbinātības koncepcija, ko atbalsta SDO, un jābalstās uz “labu darbavietu” principu. Lai uzlabotu darba tirgus darbību un rādītājus, dalībvalstīm valsts politikas izstrādē būtu jāveicina sociālā partnerība un aktīvi jāiesaista sociālie partneri un pilnībā jāievēro viņu tiesības slēgt un īstenot koplīgumus atbilstīgi valsts tiesību aktiem un praksei.

Ir ārkārtīgi svarīgi radīt augstas kvalitātes darbavietas, kas ir vajadzīgas arī ilgtermiņā un rada augstu pievienoto vērtību. Tāpēc ir būtiski, lai izglītības un nodarbinātības politika atbalstītu ekonomikas struktūras izmaiņas. Parasti ekonomiskās krīzes laikā zaudētās darbavietas attiecīgajās nozarēs netiek atgūtas iepriekšējā līmenī. Tāpēc izglītības sistēmai elastīgi jāreaģē uz darba tirgus prasībām atbilstīgi jaunajai ekonomikas struktūrai. Nodarbinātības politikai jānodrošina darba ņēmējiem pēc iespējas vienkāršāka darbavietas maiņa uz citu ekonomikas nozari un citu darba tirgus stāvokli. Tāpēc vairāk nekā jebkad iepriekš kā sākuma punkts jāizmanto ilgtermiņa mērķi un jāpievērš lielāka uzmanība saskaņotiem pasākumiem uzņēmējdarbības, izglītības un nodarbinātības politikas jomā.

Lai vairotu konkurētspēju un palielinātu dalību darba tirgū, jo īpaši mazkvalificēto personu vidū, un saskaņā ar ekonomikas politikas 2. pamatnostādni, dalībvalstīm būtu jāpārskata nodokļu un pabalstu sistēmas un valsts dienestu iespējas sniegt vajadzīgo atbalstu. Dalībvalstīm būtu jāpalielina darbaspēka dalība, izmantojot politiku aktīvas novecošanas, dzimumu līdztiesības un vienlīdzīgas darba samaksas un jauniešu, invalīdu, likumīgo migrantu un citu neaizsargāto grupu integrācijas darba tirgū veicināšanai . Darba un privātās dzīves sabalansētības politikai, kurā paredzēta pieejama aprūpe un inovācija darba organizācijā, būtu jābūt vērstai uz nodarbinātības rādītāju palielināšanu, jo īpaši starp jauniešiem, gados vecākiem darbiniekiem un sievietēm, īpaši noturot augsti kvalificētas sievietes amatos zinātnes un tehnikas jomās. Dalībvalstīm būtu arī jālikvidē šķēršļi jaunpienācēju iekļūšanai darba tirgū, jāatbalsta pašnodarbinātība un darba vietu radīšana cita starpā tādās jomās kā videi draudzīga nodarbinātība un aprūpe, un jāveicina sociālā inovācija.

Šajā sakarībā būtu pilnībā jāizmanto Eiropas Sociālā fonda resursi, lai, īstenojot pasākumus, kas vērsti uz personīgo prasmju uzlabošanu un kvalitātes prasību izpildi attiecībā uz pirmo darbavietu, vairotu nodarbinātības iespējas un darbavietu kvalitāti. Profesionālās mobilitātes veicināšanai ir nepieciešams, lai dalībvalstis uzlabotu cilvēku mobilitātes spēju Eiropas Savienībā, paredzot stimulus. Šā mērķa īstenošanas nolūkā jāpārbauda un, ja iespējams, jāvienkāršo Eiropas Sociālā fonda subsīdiju saņemšanas noteikumi. Valstu budžeti un ES budžets, tajā skaitā arī Eiropas Sociālais fonds un Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonds, ir jāsaskaņo un jāpielāgo tā, lai darbaspēku sagatavotu ilgtspējīgai ekonomikai. Ņemot to vērā, dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, publicējot informāciju par šo līdzekļu izmantošanas mērķi un nosacījumiem.

Dalībvalstīm būtu jāpopularizē ES mikrofinansēšanas instruments kā piemērs ekonomikas un sociālo pasākumu apvienošanai, lai veicinātu izaugsmi ekonomikas un nodarbinātības jomā.

Dalībvalstu un ES mikrofinansēšanas iniciatīvām būtu jāpapildina īpašas mācību un padomdošanas programmas un sociālo pabalstu shēmas, kas nodrošina minimālos ienākumus pirmajā gadā pēc uzņēmuma dibināšanas, lai uzņēmējdarbība kļūtu par reālu risinājumu.

Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina atbalsts un jāveicina ieguldījumi vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu, tostarp nodarbinātības, veselības aprūpes un mājokļu pakalpojumu jomā, kas pienācīgi jāfinansē.

ES pamatmērķis, uz kuru balstoties, dalībvalstis noteiks savus valsts mērķus, paredz līdz 2020. gadam panākt, ka nodarbinātības rādītājs sieviešu un vīriešu vecumā 20-64 gadiem vidū ir 75 %, tostarp panākot lielāku jauniešu, gados vecāku darbinieku un mazkvalificētu strādnieku dalību un likumīgo migrantu labāku integrāciju.

svītrots

Dalībvalstis nosaka valsts mērķus, lai laikā līdz 2020. gadam panāktu, ka priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas rādītājs ir mazāks par 10 %, vienlaikus vismaz līdz 40 % palielinot to iedzīvotāju īpatsvaru vecumā no 30 līdz 34 gadiem, kas ir ieguvuši augstāko vai tai līdzvērtīgu izglītību.

Dalībvalstīm būtu jāveicina ražīgums un iespējas atrast darbu, nodrošinot adekvātu zināšanu un prasmju piedāvājumu, kas atbilst pašreizējam un turpmākam pieprasījumam darba tirgū. Kvalitatīva sākotnējā izglītība un pievilcīga arodapmācība jāpapildina ar efektīviem stimuliem mūžizglītībai , otrām iespējām, iespēju radīšanu ikvienam pieaugušajam pakāpties soli tālāk savā kvalifikācijā, kā arī ar mērķtiecīgu migrācijas un integrācijas politiku. Dalībvalstīm būtu jāizstrādā sistēmas iegūto zināšanu atzīšanai , jānovērš šķēršļi darbinieku profesionālai un ģeogrāfiskai mobilitātei, jāveicina transversālu zināšanu un radošu ideju apgūšana un jo īpaši jākoncentrē pasākumi uz palīdzību mazkvalificētajiem darbiniekiem un gados vecāku darbinieku nodarbinātības iespēju palielināšanu, vienlaikus stiprinot augsti kvalificētu darbinieku, tostarp pētnieku, apmācību, prasmes un pieredzi.

Augstas kvalitātes sākotnējās izglītības nodrošināšana, kā arī pievilcīga arodapmācība, kas palīdz darba ņēmējiem pielāgot savu kvalifikāciju darba tirgus vajadzībām, ir dalībvalstu svarīgākā prioritāte . Tās jāpapildina ar atkārtotām iespējām un efektīviem stimuliem mūžizglītībai, turklāt sociālie partneri tiek aicināti nodrošināt arī tam nepieciešamos laika resursus, kā arī finansiāli atbalstīt arodapmācības piedāvājumus. Dalībvalstīm jo īpaši būtu jāsamazina to personu skaits, kas priekšlaicīgi pamet skolu, panākot, ka tie veido mazāk par 10 % no skolēnu skaita, kā arī jāpapildina migrācijas un integrācijas politika ar valodas apmācības un sociālo zinātņu piedāvājumiem. Dalībvalstīm būtu jāizstrādā arī sistēmas iegūto kvalifikāciju un zināšanu atzīšanai.

Sadarbībā ar sociālajiem partneriem un uzņēmumiem dalībvalstīm būtu jāuzlabo mācību pieejamība, jāstiprina izglītība un profesionālā orientācija, to apvienojot ar sistemātisku informāciju par jaunām darba vietām un iespējām, jāveicina uzņēmējdarbība un jāvairo iespējas iepriekš paredzēt, kādas prasmes būs nepieciešamas. Ieguldījums cilvēkresursu attīstībā , prasmju uzlabošana un dalība mūžizglītības programmās būtu jāveicina ar vienotiem finanšu ieguldījumiem, ko veic valdības , atsevišķas personas un darba devēji. Lai atbalstītu jauniešus un jo īpaši tos, kuri nestrādā un nemācās, dalībvalstīm sadarbībā ar sociālajiem partneriem būtu jāīsteno programmas, lai palīdzētu tiem, kas nesen beiguši skolu, atrast pirmo darbu vai tālākas izglītības vai apmācības iespējas, tostarp izmantojot apmaksātu stažēšanos, kā arī strauji jāreaģē, kad jaunieši kļūst par bezdarbniekiem. Kvalifikācijas līmeņa paaugstināšanas un vajadzību paredzēšanas politikas regulārai uzraudzībai būtu jāpalīdz noteikt jomas, kurās nepieciešami uzlabojumi, un jāuzlabo izglītības un apmācības sistēmu reaģēšana uz darba tirgus vajadzībām. Dalībvalstīm savu mērķu atbalstam būtu pilnībā jāizmanto ES līdzekļi.

Sadarbībā ar sociālajiem partneriem un uzņēmumiem dalībvalstīm būtu jāuzlabo mācību , tostarp arodapmācību pieejamība, jāstiprina izglītība un profesionālā orientācija, to apvienojot ar sistemātisku informāciju par jaunām darba vietām un attiecīgiem pasākumiem, lai atbalstītu to izveidošanu un iespējas , jāveicina uzņēmējdarbība , MVU attīstība un jāuzlabo iespējas iepriekš paredzēt, kādas būs kvalitātes prasības . Cilvēkresursu attīstība, kvalifikāciju paaugstināšana un apmācības būtu jāfinansē ar vienotiem finanšu ieguldījumiem, ko veic darba devēji un valdības. Jebkurā laikā jānodrošina piekļuve kvalitatīvai vispārējai izglītībai un arodapmācībai, kā arī personu, kas priekšlaicīgi pamet skolu, iespējas atkal iekļauties izglītības sistēmā . Dalībvalstīm ieguldījumi izglītības sistēmā būtu jāveic tā, lai īstenotu mērķi paaugstināt strādājošo kvalifikācijas līmeni, ņemot vērā neobligātas un neoficiālas mācības . Tādējādi reformām, īpaši tām, kas saistītas ar nodarbinātības iespējām, vajadzētu būt vērstām uz to, lai ar tālākizglītības starpniecību vai, izmantojot zināšanas informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā, nodrošinātu tādu pamatkompetenču iegūšanu, kas nepieciešamas ikvienam nodarbinātajam panākumu gūšanai uz zinātnes sasniegumiem balstītā ražošanas sistēmā. Būtu jāveic pasākumi, lai panāktu, ka jauniešu un skolotāju mobilitāte mācību nolūkos kļūst par normu. Dalībvalstīm būtu jāpalielina vispārējās izglītības un arodapmācības sistēmu un apmācības sistēmu, kas nav saistītas ar arodu, atvērtība un būtiskums visu vecumu cilvēkiem, īpaši veidojot valstu kvalifikācijas sistēmas, ar kurām iespējami elastīgi mācīšanās veidi un uzlabojot vispārējās izglītības un arodapmācības iestāžu un darba vides partnerības, lai būtiski palielinātu augstāka līmeņa akadēmiskās izglītības un profesionālo kvalifikāciju ieguvēju skaitu .

Kvalifikācijas līmeņa paaugstināšanas un vajadzību paredzēšanas politikas regulārai uzraudzībai būtu jāpalīdz noteikt jomas, kurās nepieciešami uzlabojumi, un jāuzlabo izglītības un apmācības sistēmu reaģēšana uz darba tirgus vajadzībām. Dalībvalstīm pilnībā jāmobilizē ES līdzekļi šo mērķu atbalstīšanai.

8.a pamatnostādne     — sociālās un ekonomiskās kohēzijas politikas nostiprināšana nodarbinātības atbalstam

Dalībvalstis apņemas piemērot, papildināt, koordinēt un pielāgot valsts mērķus tā, lai samazinātu ekonomikas attīstības nelīdzsvarotību starp reģioniem, kā arī saskaņot šos mērķus savā starpā.

Dalībvalstis apzinās, ka kohēzijas politika ir efektīvs instruments, kas atbalsta pamatnostādnes, nevis ir pakārtots tām un ko izmanto reģionālo īpatnību noregulēšanai, atbalstot reģionus sociāli ekonomisko grūtību pārvarēšanā un būtisku atšķirību novēršanā.

Integrētas pieejas, daudzlīmeņu pārvaldības un partnerības principiem būtu jākļūst par stratēģijas pārvaldības un īstenošanas stūrakmeni, tā kā īstenošanai reģionālajā un vietējā līmenī ir izšķiroša nozīme kā virzošajam spēkam, lai no stratēģijas ekonomikas un sociālajā jomā gūtu labumu arī neskaitāmi Eiropas Savienībā dzīvojoši un strādājoši tirgus dalībnieki, jo īpaši MVU.

Tādēļ kohēzijas politika ir ne tikai pastāvīgu finansiālo piešķīrumu avots, bet arī spēcīgs ekonomikas attīstības un tādējādi arī nodarbinātības veicināšanas instruments visu Eiropas Savienības reģionu ekonomikas attīstībai.

Dalībvalstīm būtu vairāk jāiegulda transportā, enerģētikā, telekomunikācijās un IT infrastruktūrā un pilnībā jāizmanto Eiropas struktūrfondi.

Potenciālo ieguvēju piedalīšanos Eiropas Savienības līdzfinansētajās programmās būtu jāveicina, vienkāršojot piegāžu sistēmas.

Lai to panāktu, dalībvalstīm, izmantojot integrētu pieeju, būtu jāpanāk sinerģija starp to kohēzijas politiku un citām nozaru politikas jomām — kohēzijas veicināšanu nevar uzskatīt par izmaksu faktoru, jo tās īstenošanas rezultātā dalībvalstis kļūst spēcīgākas, tā ļauj attīstīties neizmantotam potenciālam, mazina strukturālas atšķirības starp valstīm un reģioniem, veicina ES reģionu izaugsmi un uzlabo to konkurētspēju globalizētā pasaulē, līdzsvaro globālās ekonomikas krīzes ietekmi un rada Eiropas Savienības sociālo kapitālu.

9. pamatnostādne     izglītības un apmācības sistēmu snieguma uzlabošana visos līmeņos un līdzdalības augstākajā izglītībā palielināšana

Lai nodrošinātu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai un apmācībai un uzlabotu izglītības rezultātus, dalībvalstīm būtu jāveic efektīvi ieguldījumi izglītības un apmācību sistēmās, jo īpaši, lai uzlabotu ES darbaspēka prasmju līmeni, kas tam ļautu pielāgoties strauji mainīgajām modernā darba tirgus vajadzībām. Darbībai būtu jāaptver visus posmus (no mācībām agrā bērnībā un skolā līdz augstākai izglītībai, arodizglītībai un apmācībai, kā arī pieaugušo mācībām), ņemot vērā arī mācīšanos neformāla kontekstā. Reformām būtu jābūt vērstām uz to pamatzināšanu apgūšanu, kādas nepieciešamas ikvienam, lai sekmīgi darbotos uz zināšanām balstītā ekonomikā, jo īpaši attiecībā uz iespējām atrast darbu, turpmāku mācīšanos vai IKT prasmēm. Būtu jāveic pasākumi, lai panāktu, ka jauniešu un skolotāju mobilitāte mācību nolūkos kļūst par normu. Dalībvalstīm būtu jāpalielina izglītības sistēmu atvērtība un būtiskums, īpaši veidojot valstu kvalifikācijas sistēmas, kas radītu elastīgas mācību iespējas, un veidojot izglītības/apmācības un darba vides partnerības. Būtu jāpadara pievilcīgāka skolotāja profesija. Augstākajai izglītībai būtu jākļūst atvērtākai netradicionāliem zināšanu apguvējiem, un būtu jāpalielina to personu skaits, kas iegūst augstāko vai tai līdzvērtīgu izglītību. Lai samazinātu to jauniešu skaitu, kas nestrādā un nemācās, dalībvalstīm būtu jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai novērstu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu.

svītrots

ES pamatmērķis, uz kuru balstoties, dalībvalstis noteiks savus valsts mērķus, ir samazināt priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas rādītāju līdz 10 %, vienlaikus laikposmā līdz 2020. gadam vismaz līdz 40 % palielinot to iedzīvotāju īpatsvaru vecumā no 30 līdz 34 gadiem, kas ir ieguvuši augstāko vai tai līdzvērtīgu izglītību.

svītrots

Dalībvalstis noteiks valsts mērķus par 25 % samazināt to Eiropas iedzīvotāju skaitu, kas dzīvo zem valstī noteiktā nabadzības sliekšņa, tādējādi paglābjot no nabadzības vairāk nekā 20 miljonus cilvēku, jo īpaši ar nodarbinātības un izglītības politikas pasākumiem.

Dalībvalstu pasākumiem nabadzības samazināšanas jom ā būtu jābūt vērstiem uz to, lai veicinātu pilnīgu līdzdalību sabiedrībā un ekonomikā un palielinātu nodarbinātības iespējas, pilnībā izmantojot Eiropas Sociālo fondu. Pasākumos galvenā uzmanība būtu jāpievērš arī vienlīdzīgu iespēju radīšanai, nodrošinot piekļuvi izmaksu ziņā pieejamiem, ilgtspējīgiem un augstas kvalitātes pakalpojumiem un publiskiem pakalpojumiem (tostarp pakalpojumiem tiešsaistē saskaņā ar 4. pamatnostādni) un jo īpaši veselības aprūpei. Dalībvalstīm būtu jāveic efektīvi diskriminācijas novēršanas pasākumi. Tāpat , lai cīnītos pret sociālo atstumtību, radītu iespējas cilvēkiem un veicinātu dalību darba tirgū, būtu jāstiprina sociālās aizsardzības sistēmas , mūžizglītība un aktīvas iekļaušanas politika, lai cilvēkiem radītu iespējas dažādos dzīves posmos un pasargātu viņus no atstumtības riska. Jāmodernizē sociālās apdrošināšanas un pensiju sistēmas, lai panāktu, ka tās var pilnībā īstenot, lai nodrošinātu adekvātu ienākumu atbalstu un piekļuvi veselības aprūpei, tādējādi panākot sociālo kohēziju un vienlaikus saglabājot finanšu ilgtspējību. Pabalstu sistēmās galvenā uzmanība būtu jāpievērš ienākumu drošībai darba maiņas laikā un nabadzības samazināšanai , jo īpaši to grupu vidū, kurām pastāv sociālās atstumtības risks, piemēram, ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem, minoritātēm, invalīdiem, bērniem un jauniešiem, gados vecākām sievietēm un vīriešiem, likumīgajiem migrantiem un bezpajumtniekiem. Tāpat dalībvalstīm būtu aktīvi jāveicina sociālā ekonomika un sociālā inovācija visneaizsargātāko sabiedrības slāņu atbalstam .

Nabadzības apkarošana un izskaušana joprojām ir būtiska problēma. Lai īstenotu šo mērķi, ir jārada iespējas, lai cilvēki no visiem sociālajiem slāņiem varētu iekļauties darba tirgū vai atgriezties tajā neatkarīgi no dzīvesvietas vai izglītības līmeņa. Ir būtiski nodrošināt līdzsvaru starp pietiekamas drošības sajūtas radīšanu cilvēkos un viņu motivācijas strādāt un pelnīt saglabāšanu. Šā mērķa panākšanai dalībvalstīm būtu jācenšas samazināt nabadzību, tostarp nodarbināto cilvēku nabadzību, pēc cilvēku pašu izvēles veicināt pilnīgu līdzdalību politikā, sabiedrībā , mākslā un ekonomikā , kā arī paplašināt nodarbinātības iespējas, un šajā sakarībā jāizmanto Eiropas Sociālais fonds. Dalībvalstīm būtu jāpievērš īpaša uzmanība trūcīgo darba ņēmēju kategorijai, kas kļūst arvien lielāka. Lai noteiktu konkrētus mērķus nabadzības apkarošanai, ir skaidri jāformulē nabadzības jēdziens. Jāpaplašina standarta definīcija, ka nabadzība sākas, ja ienākumi ir mazāki par 60 % no vidējiem ienākumiem valstī. Nabadzību nevar konstatēt saskaņā ar tik vienpusīgu rādītāju. Turklāt jānodrošina vienlīdzīgu iespēju radīšana, kā arī piekļuve izmaksu ziņā pieejamiem, ilgtspējīgiem un augstas kvalitātes pakalpojumiem un publiskiem pakalpojumiem (tostarp pakalpojumiem tiešsaistē saskaņā ar 4. pamatnostādni) un tas, ka tiek saglabāta jo īpaši sociālā nodarbinātība, veselības un pajumtes jomas, nodrošinot, ka tās ir pieejamas arī mazāk aizsargātām un vājākām iedzīvotāju grupām. Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, lai sabiedrisko dienestu sniegtā mutiskā vai rakstiskā informācija būtu skaidra un pilnīga un lai tiesību piešķiršanas atteikuma gadījumā tiktu atklāts iemesls, minot attiecīgās personas pārsūdzības iespējas. Attiecībā uz visa veida darba attiecībām dalībvalstīs par juridiski saistošu būtu jāpadara pamatprincips, ka nedrīkst būt diskriminācija starp vīriešiem un sievietēm, ja tiem ir vienāda izglītību un tie ir nodarbināti vienādā veidā. Lai cīnītos pret sociālo atstumtību, radītu iespējas cilvēkiem aktīvi darboties sabiedrībā un veicinātu dalību darba tirgū, vēl vairāk ir jāstiprina sociālās drošības sistēmas un aktīvas iekļaušanas politika, lai cilvēkiem radītu iespējas un darba perspektīvas dažādos dzīves posmos, pasargātu viņus no atstumtības riska un sniegtu atbalstu saistībā ar kvalitatīvu darbu, jo īpaši tiem, kuriem ir vismazākās iespējas iekļauties darba tirgū. Tāpēc saskaņā ar aktīvu darba tirgus politiku ir jāizstrādā efektīvas pieejas tiem, kuri nav iekļāvušies darba tirgū apmācības trūkuma dēļ. Vienlaikus jāmodernizē sociālās drošības un pensiju sistēmas tā, lai tās varētu pilnībā izmantot ienākumu atbalstam virs nabadzības sliekšņa, padarītu iespējamu dalību sociālajā dzīvē un piekļuvi veselības aprūpei, vienlaikus saglabājot šo sistēmu ilgtspējību. Pabalstu sistēmām būtu jāgarantē ienākumu drošība darba maiņas laikā un jāsamazina nabadzība, jo īpaši to grupu vidū, kurām pastāv sociālās atstumtības risks, piemēram, ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem, minoritātēm, invalīdiem, bērniem un jauniešiem, gados vecākām sievietēm un vīriešiem, likumīgajiem migrantiem un bezpajumtniekiem. Jo īpaši dalībvalstīm jācenšas novērst bērnu nabadzība, veicot attiecīgus pasākumus tā, ka bērni netiek ierobežoti attīstībā un, uzsākot darbu, nenonāk mazāk priviliģētā situācijā brīvas attīstības traucējumu dēļ, kas saistīti ar nabadzību. Ir īpaši svarīgi nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai un vienlīdzīgas iespējas bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, lai viņus nākotnē pasargātu no sociālās atstumtības. Lai nostiprinātu ienākumu drošību dažādos dzīves posmos, dalībvalstīm būtu jānodrošina adekvāti minimālie ienākumi, kam būtu jābūt virs nabadzības sliekšņa saskaņā ar dažādajām dalībvalstu praksēm, koplīgumiem un tiesību aktiem. Tāpat dalībvalstīm būtu aktīvi jāveicina sociālā ekonomika un sociālās inovācijas, kuru mērķis ir novērst dažādus sociālos apdraudējumus, ar ko cilvēki saskaras dzīves laikā, jo īpaši visneaizsargātākajam sabiedrības slānim piederīgie, kā arī aktīvi jāīsteno pieņemtie pret diskrimināciju vērstie tiesību akti. Pastiprinot valsts finanšu noturīgumu, dalībvalstīm īpaša uzmanība būtu jāpievērš pozitīvajai ietekmei, kādu uzlabojumi sociālajā kohēzijā atstāj uz valstu budžetiem. Samazinot nabadzību un iesaistot arvien vairāk iedzīvotāju, samazinās izdevumi sociālajā jomā un palielinās ienākumi no nodokļiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina augsti obligātie darba kvalitātes standarti, lai izskaustu strādājošo nabadzību.

Sociālās aizsardzības sistēmas, tajā skaitā pensijas un veselības aprūpe, būtu jānostiprina un jāmodernizē, nodrošinot to sociālo atbilstību, finansiālo ilgtspējību un spēju reaģēt uz mainīgajām prasībām, vienlaikus visiem iedzīvotājiem Eiropas Savienībā nodrošinot pienācīgu aizsardzību sociālās nedrošības, piemēram, veselības problēmu, bezdarba vai nabadzības gadījumā.

Dalībvalstīm būtu jāuzlabo sociālās aizsardzības nosacījumi īstermiņa darba līgumos, kas lielākoties skar sievietes un jo īpaši grūtnieces.

ES pamatmērķis, uz kuru balstoties, dalībvalstis noteiks savus valsts mērķus, ir par 25 % samazināt to Eiropas iedzīvotāju skaitu, kas dzīvo zem valstī noteiktā nabadzības sliekšņa, tādējādi paglābjot no nabadzības vairāk nekā 20 miljonus cilvēku.

svītrots