467. PLENĀRSESIJA 2010. GADA 8. UN 9. DECEMBRĪ

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu par tematu “Enerģētikas stratēģija 2011.–2020. gadam”

(izpētes atzinums)

(2011/C 54/01)

Ziņotājs: Hernandez BATALLER kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 12. maijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Enerģētikas stratēģija 2011.–2020. gadam”

(izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 16. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 467. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 8. un 9. decembrī (2010. gada 9. decembra sēdē), ar 138 balsīm par, 40 balsīm pret un 21 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ievads un kopsavilkums.

1.1.   Eiropas Komisija plāno pieņemt enerģētikas stratēģiju 2011.–2020. gadam un ceļvedi zema oglekļa emisijas līmeņa enerģētikas sistēmas nodrošināšanai līdz 2050. gadam. Komisija lūgusi Komiteju atbalstīt tās centienus, izstrādājot izpētes atzinumus par abiem minētajiem tematiem.

1.2.   Komiteja atzinīgi vērtē to, ka abi minētie temati tiek aplūkoti savstarpējā saistībā. Enerģētikas jomā veiktie ieguldījumi ir ilgtermiņa ieguldījumi, tādēļ ir ļoti svarīgi, ka stratēģija nākamajiem desmit gadiem ir vērsta uz ilgāka termiņa mērķu sasniegšanu līdz 2050. gadam.

1.3.   Lai varētu uzsākt apspriešanu, Komisija publicējusi pārskatu “Ceļā uz jaunu Eiropas enerģētikas stratēģiju 2011.–2020. gadam”. Šā atzinuma pirmajā punktā apkopoti Komitejas viedokļi un ieteikumi. Otrajā punktā izklāstīti daži vispārīgi jautājumi, kurus vajadzētu iekļaut stratēģijā. Savukārt trešajā punktā izteiktas piezīmes par konkrētiem jautājumiem, kurus Komisija minētajā pārskatā lūgusi apspriest.

1.4.   Enerģētikas un transporta nozare visā pasaulē pēdējos 200 gadus galvenokārt izmantojusi degizrakteņu kurināmo. Minētajā laikposmā degizrakteņu kurināmā resursi bija bagātīgi un to cenas salīdzinoši zemas, tāpēc rūpnieciski attīstītās pasaules valstis varēja ļoti būtiski paaugstināt ražīgumu un dzīves līmeni.

1.5.   Lielākā daļa ekspertu uzskata, ka nākamo 40 gadu laikā naftas un gāzes pieejamība samazināsies, un par atlikušajiem resursiem notiks sīva konkurences cīņa, un cenas paaugstināsies. Ogles, visticamāk, joprojām būs salīdzinoši viegli pieejamas, un nākamajā gadsimtā nav gaidāmi ievērojami to piegādes ierobežojumi. Neraugoties uz minēto, ir steidzami jāsamazina degizrakteņu kurināmā sadegšanas procesā radītā CO2 emisija visā pasaulē, lai izvairītos no katastrofālām klimata pārmaiņām; uz oglēm tas attiecas tikpat lielā mērā kā uz naftu un gāzi.

1.6.   Tādēļ līdz 2050. gadam ir jāpārveido pasaules enerģētikas sistēma un jāmaina enerģijas izmantošanas paradumi. Visi iespējamie alternatīvie enerģijas ieguves avoti ir jāizmanto pēc iespējas plašāk. Tad, ja turpina izmantot degizrakteņu kurināmo, lielāko daļu no oglekļa dioksīda emisijas vajadzēs uztvert tās rašanās vietā, lai uzglabātu vai izmantotu atkārtoti un novērstu izplūdi atmosfērā. Turklāt visās nozarēs enerģija jāizmanto daudz efektīvāk nekā pašlaik.

1.7.   Šādas pārejas efektīva pārvaldība ir viens no visgrūtākajiem uzdevumiem, kas sabiedrībai un valstu valdībām jārisina 21. gadsimtā. Veidojot enerģijas un enerģētikas pakalpojumu cenas, būs vajadzīga jauna pieeja, īpaši tādēļ, lai nodrošinātu, ka degizrakteņu kurināmā izmantotāji sedz visas izmaksas, ko pasaulei rada oglekļa dioksīda emisijas, un tiek veikti ievērojami ieguldījumi jaunās tehnoloģijās, veidotas spēcīgas jaunas partnerības starp uzņēmumiem un publiskās pārvaldes iestādēm, lai izveidotu vajadzīgo infrastruktūru, un mainās sabiedrības attieksme pret enerģijas izmantošanu un tās izmaksām.

1.8.   Valstīm būs cieši jāsadarbojas, lai panāktu vajadzīgās pārmaiņas. Vienlaikus pārveides procesu iezīmēs izteikta konkurence. Notiks sīva konkurences cīņa par piekļuvi atlikušajiem naftas un gāzes resursiem, un radīsies arī jaunas konkurences jomas — alternatīvo enerģijas avotu izveide un energoefektīvi produkti un pakalpojumi. Tās valstis un reģioni, kas pirmie spēs uzlabot energoefektivitāti un efektīvi izmantot alternatīvo enerģiju, savu konkurētspēju nostiprinās. Valstis un reģioni, kas pārveides pasākumus īstenos bez atbilstoša plāna un novēloti, konkurētspēju zaudēs.

1.9.   Eiropa un Eiropas Savienība pašlaik ir izšķirošā minētās attīstības posmā. Eiropas Savienībai ir nopietni iemesli pārveidi īstenot bez kavēšanās, jo tā ir lielā mērā atkarīga no ievestajiem naftas un gāzes resursiem, un tāpēc to var viegli ietekmēt jebkādi iespējamie piegādes ierobežojumi. Sabiedrības un politikas veidotāju izpratne par klimata pārmaiņu radītajiem draudiem vispirms pieauga tieši Eiropas Savienībā, un tā pirmā sāka izmantot vairākus alternatīvos enerģijas avotus, kas būs vajadzīgi, kā arī izstrādāt pasākumus, lai paaugstinātu dažu svarīgāko nozaru energoefektivitāti.

1.10.   Eiropa tomēr nevar atļauties būt pašapmierināta. Pārveides process vēl nav pietiekami dinamisks, lai turpinātos bez atbalsta, un to viegli var aizkavēt pašreizējās grūtības ekonomikā un ar tām saistītais īstermiņa skatījums. Tikmēr citas valstis un reģioni, piemēram, Ķīna un ASV, gatavojas straujai rīcībai. Īpaši Ķīna varētu kļūt par sevišķi sīvu konkurentu alternatīvo enerģijas avotu izstrādes jomā.

1.11.   Eiropai noteikti daudz apņēmīgāk jāpievēršas enerģētikas nozares pārveidei. Ar jauno ES enerģētikas stratēģiju varētu un vajadzētu nodrošināt pamatu, kas ļautu panākt šādu dinamismu. Stratēģijā ir jānosaka mērķi un uzdevumi, kā arī pasākumi un struktūras, kas būs nepieciešamas vajadzīgo pārmaiņu īstenošanai. Jaunās stratēģijas pieņemšana Padomē un iestādēs ir jāvērtē kā iespēja mobilizēt politiķu, uzņēmēju un sabiedrības vienoto gribu īstenot vajadzīgās pārmaiņas. Tā ir iespēja, ko nedrīkst palaist garām vai izšķērdēt.

2.   Stratēģijas galvenie elementi.

2.1.   Eiropas jaunās enerģētikas stratēģijas 2011.–2010. gadam pamatā jābūt vismaz trim stūrakmeņiem: piegādes drošība, ekonomika ar zemu oglekļa emisijas līmeni un enerģētiskā konkurētspēja. Komiteja atbalsta centienus, kuru mērķis ir stimulēt pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisijas līmeni un uzlabot apgādes drošību, taču pauž nožēlu, ka Komisijas 2010. gada maija pārskata dokumentā “Ceļā uz jaunu Eiropas enerģētikas stratēģiju 2011.–2020. gadam” pārāk maz uzmanības pievērsts enerģētiskās konkurētspējas jautājumam. Vidējā termiņā sekmīga pāreja uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisijas līmeni padarītu Eiropu konkurētspējīgāku pasaules mērogā. Taču, ja vien bez kavēšanās netiks veikti vajadzīgie pasākumi, īstermiņā pastāv reāli draudi, ka visu enerģētikas politikas pasākumu kopīgo izmaksu dēļ notiks oglekļa dioksīda emisiju pārvirze un darba vietu aizplūšana.

2.2.   EESK uzskata, ka galveno stratēģijas elementu grupas varētu būt šādas:

2.3.   Ekonomiskie signāli. No ekonomikas viedokļa, nozīmīgākais līdzeklis, kā panākt vajadzīgo enerģētikas nozares pārveidi, ir pareiza enerģijas cenu veidošana, lai tās iekļautu visas ārējās izmaksas, ko rada enerģijas ražošana un izmantošana. Īpaši svarīgi ir tas, lai, ražojot un izmantojot enerģiju, tiktu segtas visas izmaksas, kas pasaulei rodas saistībā ar CO2 emisijas nodarīto kaitējumu.

2.4.   Pašlaik nekur pasaulē šis mērķis nebūt nav sasniegts. Ražojot un izmantojot enerģiju, tiek segta ļoti niecīga daļa izmaksu, kas rodas saistībā ar oglekļa dioksīda emisijas nodarīto kaitējumu, un daudzviet enerģētikas nozare joprojām saņem kaitējošas subsīdijas, lai pazeminātu izmaksas un sekmētu pieprasījumu un līdz ar to arī oglekļa dioksīda emisiju. Veidojot turpmāko politiku, jātiecas uz to, lai, degizrakteņu kurināmā sadegšanas procesā radot CO2 emisiju, tiktu segtas visas izmaksas, kas rodas saistībā ar kaitējumu, ko tā nodara. Ja arī turpmāk piešķirs subsīdijas, tās būtu daudz rūpīgāk jāvirza uz to, lai

2.5.   Eiropā ir panākts zināms progress cenu struktūru uzlabošanā. Tomēr degvielas nodokļi dalībvalstu vidū stipri atšķiras, dažviet joprojām subsidē enerģijas ražošanu, oglekļa emisijas kvotu tirdzniecības sistēma ir nepilnīga un nestabila, un ir arī citi faktori, kuru dēļ cenas kopumā ir nestabilas un nekonsekventas un nesniedz enerģijas piegādātājiem un patērētājiem vajadzīgo drošības sajūtu, lai varētu plānot vajadzīgos liela un neliela apjoma ieguldījumus. Jaunajā enerģētikas stratēģijā būtu jānosaka konkrēti mērķi un uzdevumi, lai:

2.6.   Enerģijas cenas, visticamāk, būs augstākas nekā līdz šim (un enerģijas piegāde Eiropai no dažiem tās enerģijas avotiem varētu būt nevienmērīga). Energoresursi ir jāizmanto pēc iespējas lietderīgāk, lai kopējais enerģijas patēriņš un nepieciešamie jaunie ieguldījumi nepārsniegtu līmeni, kas ir pārvaldāms. Ar visiem pieejamajiem līdzekļiem jācenšas visās nozarēs sekmēt energoefektivitāti.

2.7.   Pareizas cenas ir svarīgas, bet Komiteja uzskata, ka ar to nekādā ziņā nav pietiekami, lai sāktu neatgriezenisku pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisijas līmeni. Līdz brīdim, kad tirgus pats varēs nodrošināt galveno virzību, būs vajadzīgs daudz citu pasākumu un iniciatīvu, īpaši sākotnējos posmos.

2.8.   Atbilstošas tehnoloģijas. Vēl ir jāiegulda ievērojamas pūles, lai veicinātu alternatīvo enerģijas avotu, tostarp visu atjaunojamo enerģijas avotu izstrādi un ieviešanu. Kad minētās alternatīvas būs pilnībā izstrādātas, tām būs jāspēj pilnvērtīgi konkurēt tirgū bez īpaša atbalsta, izņemot atšķirību, ko tām par labu rada pareizi noteikta oglekļa cena. Līdz pat 2020. gadam daudzas no šīm tehnoloģijām tomēr joprojām būs izstrādes posmā un, visticamāk, tās būs jāsekmē, piešķirot finansiālu atbalstu no pētniecības un izstrādes programmu līdzekļiem, piemērojot atjaunojamās enerģijas uzpirkšanas tarifus vai citus stimulus, kas veicina ieguldījumus, un būs jāatbalsta arī piemērotas infrastruktūras izveide.

2.9.   Daudzus alternatīvos enerģijas avotus droši vien visefektīvāk varēs lietot elektroenerģijas ražošanai, un, lai optimizētu to ieguldījumu un maksimāli efektīvi izmantotu arī pastāvošo elektroenerģijas jaudu, elektroenerģijas tīkls būs ievērojami jāuzlabo un jāpaplašina gan vietējā, gan valsts un Eiropas līmenī; tīkls būs arī jāpadara “viedāks”, lai tas spētu uzņemt mainīgus pievadītās enerģijas apjomus no daudziem dažādiem avotiem un lai to varētu pielāgot izmaiņām pieprasījumā.

2.10.   Turpmāk vēl vairāk pieaugs enerģijas rezervju vai attiecīgi uzkrāšanas (apvienojumā ar integrētu tīkla) nozīme, jo enerģijas piegāde no tādiem atjaunojamiem enerģijas avotiem kā vēja un saules enerģija ir nevienmērīga, un mainīgs būs arī pieprasījums. Tādējādi arvien nozīmīgākas kļūs hidrostacijas, biomasas spēkstacijas, gāzes krātuves un, iespējams, akumulatori liela enerģijas apjoma uzkrāšanai, turklāt būs svarīgi atlikušās degizrakteņu spēkstacijas (īpaši gāzes spēkstacijas) aprīkot ar oglekļa dioksīda uztveršanas sistēmām.

2.11.   Izplatīts ir viedoklis, ka, pārejot uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisijas līmeni, ievērojama nozīme būs jaunākās paaudzes kodolspēkstacijām, un vairākas valstis — Eiropā un ārpus tās — rīkojas, lai paildzinātu pastāvošo spēkstaciju ekspluatāciju un plānotu jaunu spēkstaciju izveidi; lielākā daļa Komitejas locekļu uzskata, ka, Eiropai pārejot uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisijas līmeni, būs jāizmanto kodolenerģija. Tradicionālā kodolenerģijas ražošanas tehnoloģija jau ir labi attīstīta, un Komiteja uzskata, ka attiecībā uz jebkādām jaunām kodolspēkstacijām jāizvirza prasība, lai reālās saimnieciskās izmaksas, ko radīs kodolspēkstaciju darbība, apdrošināšana un iespējamā ekspluatācijas pārtraukšana, kā arī atkritumu uzglabāšana un apsaimniekošana, tiktu segtas bez jebkādām tiešām vai slēptām subsīdijām.

2.12.   Ogles arī turpmākajās desmitgadēs noteikti būs nozīmīgs enerģijas avots, jo īpaši elektroenerģijas ieguvei. Lai mazinātu ogļu sadedzināšanā radīto CO2 emisiju, ir intensīvi jāturpina izstrādāt un ierīkot oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas iekārtas un jānosaka termiņi attiecībā uz minēto iekārtu ierīkošanu visās spēkstacijās, kur izmanto ogles.

2.13.   Energoefektivitātes uzlabošana un dekarbonizācija intensīvāk jāveicina visās nozarēs, īpaši transporta, mājokļu un būvniecības nozarē, elektroenerģijas ražošanā un nozarēs, kurās patērē daudz energoresursu.

2.14.   Finansējuma nodrošināšana. Lai minētajā veidā pārveidotu enerģētikas nozari, turpmākos 20 gadus būs jāveic apjomīgi ieguldījumi (iespējams, trīskārt vai četrkārt lielāki nekā pašreizējais ieguldījumu līmenis). Lai tik ievērojami palielinātu ieguldījumus, ir vajadzīga vērienīga Eiropas līmeņa stratēģija, nosakot skaidrus mērķus un izveidojot piemērotu, stabilu un konsekventu tiesību aktu, stimulu un cita veida atbalsta sistēmu, kas iesaistītajās nozarēs sekmētu pastāvīgu virzību uz minēto mērķu sasniegšanu.

2.15.   Atbilstošas iestādes un struktūras. Pārveides īstenošanai būs ievērojami jāpastiprina arī institucionālā sadarbība attiecībā uz attīstības plānošanu un vadīšanu un tirgus dinamikas un konkurences sekmēšanu, lai varētu nodrošināt vajadzīgos ieguldījumus. Gan enerģijas apgādes plānošana, gan tīkla pārvaldība un enerģijas tirgus un tā tarifu struktūru regulējums jāpārskata un jāintegrē vai jākoordinē Eiropas līmenī, lai nodrošinātu to saskaņotību ar Enerģētikas stratēģijā 2011.–2020. gadam noteiktajiem mērķiem.

2.16.   Lai panāktu vajadzīgās izmaiņas, būs strauji un būtiski jāmaina Eiropas ekonomikā lietotās ražošanas metodes un patēriņa ieradumi. Attiecībā uz ražošanu jānorāda, ka, paplašinoties atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanai un attīstot energoefektīvus produktus un pakalpojumus, enerģētikas nozarē varētu parādīties daudz jaunu uzņēmumu un darbavietu; savukārt senākās nozares jomās uzņēmumi un darbavietas izzudīs. Lai minēto pāreju pārvaldītu līdzsvaroti, būs vajadzīga visaptveroša izpratnes veicināšanas, apmācības un pārkvalifikācijas programma.

2.17.   Patlaban strauji attīstās ar enerģētikas nozares pārveidi saistīts starptautisks jauno tehnoloģiju un risinājumu tirgus. Eiropā ir jāpastiprina pētniecība un izstrāde, un Eiropas ražotāji un uzņēmēji spēcīgāk jāmudina iekarot vadošās pozīcijas šajā dinamiskajā starptautiskajā tirgū, kur valda sīva konkurence.

2.18.   Patērētāju, mazo un vidējo uzņēmumu un visas sabiedrības iesaistīšana. Attiecībā uz pieprasījumu ievērojamas pūles jāvelta patērētāju (mājsaimniecību un uzņēmumu) izglītošanai un stimulēšanai, lai viņi spētu sniegt ieguldījumu nākotnē nepieciešamajā viedajā patēriņā. Visas patērētāju grupas (uzņēmumi un mājsaimniecības) būs atbilstīgi jāinformē par viņu iespējām efektīvāk izmantot enerģiju un sekmēt pāreju uz atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu. Lielā daļā gadījumu būs vajadzīgi īpaši stimuli, lai patērētāji paši veiktu energoefektivitātes pasākumus vai uzstādītu ierīces atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanai.

2.19.   Enerģijas cenas, visticamāk, būs augstākas nekā līdz šim, tāpēc rūpīgi jāvērtē, kā tas ietekmēs trūcīgas mājsaimniecības un neaizsargātas iedzīvotāju grupas, un jāīsteno atbilstoši pasākumi. Sniedzot atbalstu energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu īstenošanai, prioritāri būtu jāizvēlas trūcīgās mājsaimniecības — gan tāpēc, ka tām varētu pietrūkt līdzekļu šādu pasākumu īstenošanai, gan tāpēc, ka augstākas enerģijas cenas trūcīgām mājsaimniecībām sagādās lielākas grūtības nekā labāk nodrošinātām mājsaimniecībām.

2.20.   Eiropas alianse pārmaiņu īstenošanai. Lai varētu īstenot vajadzīgo plašo un straujo enerģētikas nozares pārveidi, Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir jāizmanto kopīgās zināšanas un cieši jāsadarbojas, veidojot tehniski un ekonomiski integrētu vienotu enerģijas tirgu un iesaistot atbilstošās ražošanas nozares uz pārveidi virzītajā darbā. ES stratēģijai ir jābūt visiem kopīgai, un tā ir kopīgi jāīsteno.

2.21.   Mērķi. Lai pāreja būtu vienmērīga un nepārtraukta, Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi ES stratēģijā noteikt savstarpēji saistītus un saskaņotus termiņus konkrētu pārejas posmu īstenošanai. Ikviena mērķa sasniegšanai būs vajadzīgi citi īstenošanas pasākumi un ieguldījumu plāni, kas izstrādāti sadarbojoties ar nozari un citām iesaistītajām pusēm. Piemēram,

2.22.   Visi minētie mērķi un pasākumi ir jāiekļauj visaptverošā stratēģijā siltumnīcefekta gāzu emisijas mazināšanai un jāsaskaņo ar vispārējo 2020. gadam izvirzīto mērķi, proti, samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju par 20 % (vai par 30 %).

3.   Jaunās enerģētikas stratēģijas prioritātes, kas noteiktas Komisijas konsultatīvajā dokumentā.

3.1.   Moderni integrēti tīkli. Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka ir ārkārtīgi svarīgi Eiropā attīstīt spēcīgāku, elastīgāku, viedāku un integrētāku tīkla infrastruktūru. Visefektīvāk atjaunojamos enerģijas avotus varēs izmantot, ja enerģijas ieguves iekārtas atradīsies vietās, kur tās darbojas visproduktīvāk (proti, vēja ģeneratorus — vējainās vietās, saules enerģijas ģeneratorus — saulainās utt.), un pēc tam enerģiju novadīs saņēmējiem, izmantojot efektīvu tīklu. Lai panāktu minēto optimizāciju visā Eiropā, uz elektroenerģijas ražošanu Eiropā ir jāraugās kā uz vienotu, integrētu sistēmu. Jāizveido “Eiropas vienotais tīkls”, kā arī kopīgi projekti un struktūras tā plānošanai un pārvaldīšanai. Tīklam jābūt tādam, ko varētu viedi pārvaldīt un ekspluatēt visos līmeņos, lai labāk saskaņotu piedāvājumu un pieprasījumu. Viens no integrētā tīkla uzdevumiem būs uzņemt enerģiju no tāliem avotiem (piemēram, jūrā izvietoti vēja ģeneratori vai tuksnesī novietotas ierīces saules enerģijas iegūšanai); būs jāoptimizē arī maiņstrāvas un līdzstrāvas izmantošana dažādos tīkla posmos, lai mazinātu kopējo enerģijas zudumu tīklā.

3.2.   Komisijai un dalībvalstīm ir ciešāk jāsadarbojas savstarpēji un ar Enerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkliem, lai izveidotu saskaņotu struktūru integrētā tīkla izveides plānošanai un pārvaldīšanai, nosakot arī tīkla izveides un ekspluatācijas tehniskos un finansiālos rādītājus.

3.3.   Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka būs svarīgi, lai visu līmeņu patērētāji, tostarp arī individuālajos mājokļos, sāktu lietot viedas mērierīces. Enerģijas piegādātājiem un publiskajām struktūrām būs jāsniedz patērētājiem ievērojams atbalsts, lai tie varētu saprast viedo mērierīču nodrošināto informāciju, un jāiepazīstina patērētāji ar iespējām, kā izmantot minēto informāciju, lai uzlabotu enerģijas patēriņa ieradumus.

Pāreja uz zemas oglekļa emisijas enerģētikas sistēmu. ES pašlaik ir apņēmusies līdz 2020. gadam samazināt oglekļa dioksīda emisiju par 20 % un plāno izvirzīt mērķi par 30 % samazinājumu, ja arī citas valstis paudīs līdzīgu apņemšanos. Minētie mērķi rosina uz rīcību arī citās politikas jomās un stimulē ieguldījumus saskaņā ar tām izveidotās jaunās enerģētikas sistēmās. Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu rīkoties atbilstoši Vācijas, Francijas un Apvienotās Karalistes vides ministru priekšlikumam un noteikt stingrāku CO2 emisijas mazināšanas mērķi 2020. gadam, proti — apņemšanos to samazināt par 30 % nevis par 20 %, kā paredzēts šobrīd, ja to pieļauj ekonomikas un sociālie apstākļi un tādējādi netiek zaudēta konkurētspēja, un vienlaikus nodrošināt pasākumus un ieguldījumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

3.4.1.   Eiropas Savienība jau guvusi būtiskus panākumus ceļā uz 20 % emisijas samazinājumu līdz 2020. gadam (17 % samazinājums sasniegts jau 2009. gadā), un lielākai apņēmībai sasniegt vēl tālejošākus samazinājuma mērķus varētu būt labvēlīga ietekme, veicinot ātrāku enerģētikas sistēmas pārveidošanu, oglekļa emisijas kvotu tirgus efektīvāku darbību un ilgtermiņā uzlabojot Eiropas konkurētspēju. Tomēr politisku apsvērumu dēļ un, lai īsākā termiņā saglabātu Eiropas rūpniecības (sevišķi energoietilpīgo nozaru) konkurētspēju, daudz vienkāršāk būtu izvirzīt 30 % samazinājuma mērķi tikai tad, ja citas rūpnieciski attīstītās valstis apņemtos veikt līdzvērtīgu samazinājumu un attīstības valstis, kas jau sasniegušas augstāku attīstības līmeni, piekristu sniegt atbilstošu ieguldījumu starptautiskajos pūliņos. Tādējādi nozīmīgāko valstu veikto ieguldījumu apjoms un ar enerģētikas sistēmas pārveidošanu saistītais enerģijas cenu pieaugums būtu vienlīdzīgāks, un varētu mazināt oglekļa emisiju pārvirzi (“carbon leakage”).

3.4.2.   Līdz šim ES ir centusies sarunās norādīt uz iespēju izvirzīt 30 % emisijas samazinājuma mērķi līdz 2020. gadam, lai pārliecinātu arī citas valstis uzņemties līdzvērtīgas saistības. Tomēr šāda taktika nav bijusi efektīva ne līdz Kopenhāgenas konferencei, ne pēc tās. Savukārt iespēja, ka tālejošāki mērķi līdz 2020. gadam varētu paātrināt Eiropas enerģētikas sistēmas pārveidošanu, laikam ritot, samazinās aizvien vairāk.

3.4.3.   Tā kā vēl aizvien nav panākta visaptveroša starptautiska vienošanās par klimata pārmaiņu ierobežošanu, ES būtu jāapsver iespēja ātrāk izvirzīt 25 % emisijas samazinājuma mērķi līdz 2020. gadam, tādējādi nosakot zemāko robežvērtību, ko rūpnieciski attīstītajām valstīm līdz minētajam termiņam ieteikusi Klimata pārmaiņu starpvaldību padome. Pēc iespējas ātrāk izvirzot tālejošākus mērķus, Eiropa arī varētu izmantot dažas ar enerģētikas sistēmas pārveidošanu saistītās priekšrocības un vienlaicīgi saglabāt argumentus (samazinājums par vēl 5 % procentiem) sarunās ar citām valstīm, lai turpmākajos divos gados tās mudinātu darīt vairāk.

3.5.   Ja drīzumā uzsāktu attiecīgus pasākumus, būtu jānosaka stingrākas kvotas oglekļa dioksīda emisiju tirdzniecības sistēmā, tāpēc pieaugtu un tādējādi būtu iedarbīgākas arī emisijas kvotu tirdzniecības cenas. Komiteja uzskata — lai emisijas kvotu tirdzniecības sistēma patiešām nestu labumu, ir jānosaka minimālā cena, kas nav zemāka par 30 euro, turklāt Eiropas Savienībai ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai, veicot atbilstošus ieguldījumus, lielāku proporcionālo daļu oglekļa emisijas samazinājuma panāktu tieši ES teritorijā nevis to eksportētu uz citām pasaules daļām ar ES īstenotā Ekoloģiski tīras attīstības mehānisma starpniecību. Komiteja uzskata, ka, pat ņemot vērā minētos uzlabojumus, ir svarīgi nepārvērtēt rezultātus, ko var iegūt tikai ar tirdzniecības sistēmas starpniecību. Turklāt var izrādīties, ka ir politiski un no konkurences viedokļa nepieņemami ievērojami stiprināt sistēmu Eiropas Savienībā, ja citas pasaules valstis neveic līdzīgus pasākumus. Lai enerģētikas nozares pārveide notiktu pietiekami strauji, īstenojot visaptverošo stratēģiju, būs jāveic arī daudz citu pasākumu atbilstoši šajā atzinumā sniegtajiem ieteikumiem, un, ja tirdzniecības sistēma praksē joprojām darbosies neapmierinoši, ierosinātie politikas pasākumi nākamajā stratēģijā būs jāpastiprina.

3.6.   Eiropas Savienībā jau panākts ievērojams progress, nosakot obligātos energoefektivitātes standartus ēkām, transportlīdzekļiem un dažādām precēm un pakalpojumiem. Tomēr minētos ierobežojumus ir iespējams piemērot vēl plašāk un padarīt stingrākus. Turklāt vēl daudz darāms, lai nodrošinātu arī to, ka minētos standartus patiešām ievieš un ievēro. Komisijai būs jāpalielina spiediens uz dalībvalstīm, lai tās izstrādātu atbilstošus energoefektivitātes rīcības plānus un politikas pasākumus.

3.7.   Vadošā loma tehnoloģiju attīstībā. Lai izstrādātu jaunus enerģētikas produktus un pakalpojumus un pazeminātu to cenas līdz pieņemamākam līmenim, izšķiroša nozīme būs tehnoloģiju izstrādei enerģētikas jomā. Pastāv bažas, ka Eiropa enerģētikas tehnoloģiju inovācijas ziņā varētu atpalikt no galvenajiem konkurentiem pasaulē, tāpēc Eiropas Savienībā jāpastiprina nozīmīgāko jauno tehnoloģiju pētniecība un izstrāde (publiskajā un privātajā sektorā). Eiropas līmenī ir nekavējoties jāīsteno Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskais plāns.

3.8.   Jāpalielina enerģētikas nozares nozīme visās attiecīgajās ES programmās un jo īpaši struktūrfondu programmās. Arī dalībvalstīm, plānojot ieguldījumus, vairāk uzmanības jāpievērš enerģētikai, īpaši energoefektivitātei un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanai. Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir jānodrošina arī piemērota un stabila tiesību aktu un stimulu sistēma, lai privātā sektora uzņēmumi, kas darbojas enerģijas apgādes un sadales jomā un saistībā ar energoefektīviem produktiem un pakalpojumiem, varētu sekmēt attiecīgos centienus.

3.9.   Komiteja piekrīt, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaši liela nozīme energoefektivitātes veicināšanā to darbības jomās un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas plānu koordinēšanā. Komiteja iesaka sniegt Eiropas atbalstu vērtīgajām enerģētikas jomas iniciatīvām, kas uzsāktas ar Pilsētu mēru paktu, un meklēt līdzekļus minēto iniciatīvu pastiprināšanai un paplašināšanai.

3.10.   Spēcīga un saskaņota ārējā enerģētikas politika. Komiteja piekrīt, ka ES iegūtu vairāk, īstenojot saskaņotāku enerģētikas politiku attiecībā uz trešajām valstīm. Tomēr, pat ja Eiropas politiku saskaņotu, Eiropas stāvoklis pasaulē joprojām būs nedrošs, ja tā tikpat lielā mērā kā līdz šim būs atkarīga no degizrakteņu kurināmā, ko ieved no citām pasaules valstīm, īpaši tādēļ, ka degizrakteņi ir koncentrēti nedaudzās būtiski svarīgās valstīs. Jo straujāk ES spēs palielināt energoefektivitāti, samazināt vispārējo enerģijas patēriņu un atkarību no ievestā degizrakteņu kurināmā, jo drošāks būs tās stāvoklis.

3.11.   ES iedzīvotāju aizsardzība. Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka īpaša nozīme jāpievērš pasākumiem, lai radītu vienlīdzīgus apstākļus enerģētikas jomas uzņēmumiem visā Eiropas teritorijā, un veicinātu pārredzamību, proti, lai klientiem būtu pārredzami visi saņemto enerģētikas pakalpojumu aspekti. Visām patērētāju grupām — kā uzņēmumiem, tā mājsaimniecībām — būs jāmācās pievērst vairāk uzmanības enerģijas patēriņa ieradumiem un pieejamajām iespējām samazināt enerģijas patēriņu, izmantojot enerģiju efektīvāk.

3.12.   Enerģētikas produkti un pakalpojumi visticamāk kļūs dārgāki — tas būs ekonomisks stimuls samazināt enerģijas patēriņu. Tomēr nebūtu pareizi, ja vienīgi cenu pieaugums stimulētu patērētājus spert soļus pareizajā virzienā. Informācija par preču un pakalpojumu enerģētiskajām īpašībām jāpadara daudz plašāk pieejama un jāsniedz arī konkrēta informācija par pieejamajām iespējām, kā arī jāīsteno atbalsta pasākumi, kas palīdzētu veikt pāreju (piemēram, iespējas uzlabot mājokļu un citu ēku energoefektivitāti, iespējas izvēlēties videi nekaitīgāku transportu, iespējas izvēlēties preces, kas ir nekaitīgas videi un atpūsties videi draudzīgākā veidā utt.).