Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā”

Eiropas Savienības Padome 2010. gada 29. septembrī saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu:

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā”

Komitejas Birojs 2010. gada 20. oktobrī uzdeva Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētajai nodaļai sagatavot Komitejas atzinumu par šo jautājumu.

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 467. plenārajā sesijā 2010. gada 8. un 9. decembrī (8. decembra sēdē) iecēla Pezzini kgu par galveno ziņotāju un ar 161 balsi par, nevienu balsi pret un 3 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.1. EESK atbalsta Komisijas mērķi izstrādāt visaptverošu tiesību aktu paketi, lai nodrošinātu procesuālo tiesību minimuma kopumu kriminālprocesos dalībvalstīs.

1.2. Tiesības uz precīzu un patiesu informāciju ir Savienības juridiskās tradīcijas daļa, un tām ir arvien lielāka nozīme, ņemot vērā dalībvalstu iedzīvotāju pārvietošanos Eiropas Savienībā.

1.3. Tāpat ir svarīgi, lai trešo valstu valstspiederīgie, kas Eiropas Savienībā ierodas arvien lielākā skaitā, varētu pārliecināties gan par Savienības juridisko kultūru, gan par to, ka procesuālie noteikumi ir skaidri un nodrošina cilvēktiesību ievērošanu arī kriminālprocesa gadījumā.

1.4. EESK uzskata, ka valstu tiesību aktu tuvināšanai, kas ir direktīvas galvenais mērķis, jākļūst par tiesiskās sadarbības stūrakmeni, arī tādēļ, lai nodrošinātu atbilstību ES līgumā (LESD un LES) ietvertajai Pamattiesību hartai.

1.5. EESK uzskata, ka personas pamattiesību aizsardzība, izmantojot kopīgas un savstarpēji atzītas procedūras, neapšaubāmi ir stabils kohēzijas elements un palīdz nostiprināt personu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā.

2.1. Lai nodrošinātu pamattiesības uz “taisnīgu” un tiesiskumam atbilstošu kriminālprocesu, ES veic īpašu pasākumu, kura mērķis ir nostiprināt kriminālprocesā aizdomās turamo un apsūdzēto procesuālās tiesības.

2.2. Šī vienotā rīcība ietver arī aizstāvības tiesību nostiprināšanu. Tai ir liela nozīme, īpaši attiecībā uz uzticības palielināšanu Eiropas Savienības tiesiskuma telpā un krimināllietās pieņemto spriedumu savstarpēju atzīšanu.

2.3. Patiešām, līdz ar iekšējo robežu atcelšanu un brīvas pārvietošanās un pastāvīgas uzturēšanās tiesību arvien pieaugošu izmantošanu palielinās tādu personu skaits, kas iesaistītas kriminālprocesā dalībvalstī, kura nav viņu pastāvīgās dzīvesvietas valsts.

un vispārēji ierosināts nodrošināt, lai — pakāpeniski — tiktu pilnībā īstenotas un konsekventi ievērotas “tiesības uz taisnīgu tiesu”.

2.4.1. Minētā rezolūcija ir saskaņā ar principu, kas izteikti paredzēts Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā, kurš ir kopīgais pamats aizdomās turamo un apsūdzēto tiesību aizsardzībai kriminālprocesā.

2.5. Turklāt tiesības uz taisnīgu tiesu un aizstāvību ir noteiktas ES Pamattiesību hartas 47. un 48. pantā (1).

2.6. Konkrēti, sešos punktos izklāstītajā ceļvedī, kas apstiprināts ar iepriekš minēto Padomes rezolūciju, noteikti šādi prioritāri pasākumi:

3.1. Atbilstīgi pilnvarām, kas tai piešķirtas ar Padomes 2010. gada 27. jūlija rezolūciju, Komisija ir izstrādājusi priekšlikumu Direktīvai COM(2010) 392 galīgā redakcija “par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā”.

3.2. Direktīvas priekšlikuma mērķis ir konkrēti ieviest ceļvedī minēto B pasākumu, paredzot visā Eiropas Savienībā kopējus minimālos standartus attiecībā uz tiesībām uz informāciju kriminālprocesā.

3.3. Tādējādi noteikumos paredzēts, ka kriminālvajāšanas iestādes pienākums ir ne tikai sniegt aizdomās turētajai personai nepieciešamo informāciju, bet arī rūpēties par to, lai attiecīgā informāciju būtu zināma aizsardzībai.

3.4. Turklāt praksē šiem pozitīvajiem un pamatotajiem pasākumiem vajadzētu ļaut samazināt tiesvedības laiku un izmaksas, jo tiks novērstas juridiskas kļūdas un samazināsies apelāciju skaits.

3.5. Tādējādi tie varētu ļaut iegūt pozitīvu “kompensāciju” par papildu — pat ja nelielu — finansiālo slogu, kas noteikti radīsies informācijas pasākumu izstrādes un ieviešanas gaitā.

4.1. 18. apsvērums. Teikums “Informācija par tiesībām būtu nekavējoties mutiski vai rakstveidā jāsniedz visām aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām kriminālprocesa sākumā.” var likties pretrunīgs, tādēļ būtu lietderīgi noteikt precīzi, kurā brīdī mutiski vai rakstveidā jāsniedz informācija par apsūdzību.

4.2. 19. apsvērums. Frāze “informācija par šīm tieši šajā brīdī būtiskajām tiesībām” ir neskaidra, tādēļ būtu precīzāk jānosaka piemērojamo procesuālo tiesību raksturs un darbības joma, lai jo īpaši nodrošinātu efektīvu aizsardzību.

4.3. 21. apsvērums. Pati par sevi frāze apsvēruma beigās “nopietnus draudus (…) iekšējai drošībai” ir var likties neskaidra. Tomēr īpašības vārds “nopietns” jāuzskata par pilnīgi nepieciešamu elementu, lai novērstu to, ka dalībvalstis, pamatojoties uz “iekšējās drošības” nodrošināšanu, izmanto “politiskas” pilnvaras.

4.4. 22. apsvērums. No caurskatāmības viedokļa, frāze “mehānismam, lai pārliecinātos, ka aizdomās turētā persona” varētu būt izteikta precīzāk, pirms vārda “pārliecinātos” pievienojot “ar oficiālu rīcību”.

4.5. 3. panta 1. punkts. Vārdu “nekavējoties” varētu lietderīgi aizstāt ar “pirmajā rīcības reizē”.

4.6. 3. panta 2. punkts, pēdējais ievilkums. [Tulkotāja piezīme: ziņotājs vēlas formulējumu itāļu valodā saskaņot ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECHR) 5. panta 3. punktā minēto frāzi “nekavējoties nododama”. Tulkojumā latviešu valodā attiecīgais formulējums (“tiesības uz nekavējošu nogādāšanu”) jau atbilst konvencijā lietotajam].

4.7. 4. panta 1. punkts. Vārds “nekavējoties” būtu jāaizstāj ar “aizturēšanas brīdī”.

4.8. 6. pants. Tā kā direktīva attiecas uz tiesībām uz informāciju par personai izvirzīto apsūdzību ne tikai kriminālprocesa laikā, bet arī laikā “pirms procesa”, noteikumos vajadzētu precizēt, ka informācija par izvirzīto apsūdzību jāsniedz arī tiesībaizsardzības iestādes veiktās izmeklēšanas laikā, to darot vismaz gadījumos, kad tiesu iestādes pilnvaras ir deleģētas un kad tiek izvirzīta sākotnējā apsūdzība.

4.9. 6. panta 1. punkts būtu jāgroza, to izsakot šādā redakcijā: “Dalībvalstis nodrošina, lai ikviena aizdomās turēta vai apsūdzēta persona saņemtu pietiekamu informāciju par viņai izvirzīto apsūdzību un tās pamatojumu, tādējādi garantējot kriminālprocesa taisnīgumu.” Tādā veidā tiktu ņemta vērā ECHR iekļautā koncepcija (skatīt 6. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kurā konkrēti pieminēts “apsūdzības iemesls”).

4.10. 6. panta 2. punkts. [Tulkotāja piezīme: ierosinātais grozījums nav piemērojams latviešu valodai, jo tiek ierosināts vārdu “nekavējoties” aizstāt ar izteicienu “pēc iespējas ātrāk”, lai formulējums atbilstu redakcijai Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kuras latviešu valodas versijā izmantots vārds “nekavējoties”].

4.11. 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts. Vārdi “apstākļu aprakstu, kādos ir izdarīts noziedzīgais nodarījums” jāaizstāj ar “apstākļu aprakstu, kādos pēc apgalvotā ir izdarīts noziedzīgais nodarījums”, jo apsūdzības brīdī vēl nav konstatēts, ka noziedzīgais darījums tiešām ir izdarīts; šāds secinājums ir iespējams vienīgi pēc tiesas.

4.12. 6. panta 3. punkta a) apakšpunkts. Frāze “tostarp laiku, vietu un aizdomās turētās vai apsūdzētas personas dalības pakāpi nodarījumā” būtu precīzāka, ja “dalības pakāpi” aizstātu ar “faktisko lomu”.

4.14. 7. panta 2. punkts. Noteikumiem par “slepenuma” piemērošanu, lai atteiktu pieeju noteiktiem dokumentiem pēc tam, kad izmeklēšana ir pabeigta, būtu jānodrošina, ka tiesu iestādes nepamatoti neizmanto savas pilnvaras, jo jebkurā gadījumā izmeklēšanas izbeigšana parasti nozīmē, ka procesuālie dokumenti ir pieejami.

4.15. 7. panta 3. punkts. Jānodrošina, lai direktīvas visās valodu versijās atsauce būtu uz “indagini preliminari” (sākotnējo izmeklēšanu), izvairoties no tādām frāzēm kā itāļu “fase instruttoria”, jo daudzās tiesiskajās sistēmās šāds izmeklēšanas posms nav paredzēts.

Briselē, 2010. gada 8. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON

(1) Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. panta punktā (Tiesības uz brīvību un drošību) 2. punktā noteikts, ka “ikvienu aizturētu personu nekavējoties jāinformē viņam saprotamā valodā par aizturēšanas iemesliem un par jebkuru viņam izvirzīto apsūdzību”;

6. panta (Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu) 3. punktā paredzēts, ka “Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziegumā, ir sekojošs tiesību minimums: a) tikt nekavējoties informētam, viņam saprotamā valodā un detalizēti, par viņam izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu; b) uz attiecīgu laiku un līdzekļiem, lai sagatavotu savu aizstāvību un e) uz bezmaksas tulka pakalpojumiem, ja viņš nesaprot tiesā lietoto valodu vai nerunā tajā.”

Tādas pašas taisnīgas tiesas garantijas ir izteikti paredzētas Itālijas Konstitūcijas 111. pantā, kas grozīts ar konstitucionālo likumu Nr. 2/1999.

(2) Direktīva 2010/64, publicēta OV L 280, 26.10.2010., stājusies spēkā 2010. gada 20. oktobris.