19.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 18/100

1.1.

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas dokumentu, kurā pirmoreiz paustas bažas par Kopienas acquis patērētāju aizsardzības jomā piemērošanu.

1.2.

Tā tomēr vēlētos uzsvērt, ka Kopienas tiesību aktu patērētāju tiesību aizsardzības jomā piemērošana no juridiskā viedokļa būtiski neatšķiras no Kopienas tiesību aktu piemērošanas kopumā. Komiteja norāda uz virkni par šo tematu izstrādāto atzinumu.

1.3.

EESK tomēr atzīst, ka patērētāju situācija salīdzinājumā ar uzņēmēju situāciju kopumā ir nelabvēlīga un viņu iespējas ietekmēt tiesiskās attiecības, kas, kā labi zināms, jau pēc šo attiecību būtības nav vienlīdzīgas, ir ierobežotas, tādēļ attiecīgo tiesību aktu piemērošanai dažādu valstu atšķirīgajās juridiskajās sistēmās no sociālā viedokļa ir jāpievērš sevišķa uzmanība.

1.4.

Arī no ekonomiskā viedokļa tas, cik būtiskas ir atšķirības tiesību aktu piemērošanā dažādās dalībvalstīs, var traucēt iekšējā tirgus darbību un apdraudēt veselīgu un godīgu konkurenci.

1.5.

Neraugoties uz 2.1., 3.14., 4.2., 4.3., 4.4., 4.5. un 4.6. punktos minētajiem panākumiem, EESK izsaka nožēlu, ka Komisija šoreiz nav izmantojusi iespēju iesniegt informatīvu un labi strukturētu dokumentu par stāvokli Kopienas acquis patērētāju aizsardzības jomā piemērošanā, stingri un precīzi noteikt tiesību aktu piemērošanas principus un svarīgākos parametrus, kā arī tuvākajā nākotnē panākt situācijas uzlabošanos, izstrādājot virkni precīzu un reāli īstenojamu priekšlikumu.

1.6.

Komiteja pauž vilšanos, ka Komisija nav pat atzinusi būtiskas nepilnības Kopienas tiesību aktu piemērošanā minētajā jomā; Komisija nav pievērsusies nedz šo nepilnību apjomam, nedz raksturojumam, kā arī tā nav uzskaitījusi vai analizējusi nepilnību rašanās iemeslus.

1.7.

Komiteja arī ir vīlusies, ka Komisija tā vietā ir aprobežojusies ar vispārīgiem un politiski maznozīmīgiem izteikumiem un ar nepamatotiem viedokļiem, kam nav praktiskas vērtības, turklāt ir grūti izskaidrojams, kādēļ Komisija nav pieteikusi nekādas jaunas iniciatīvas un nav pat izrādījusi interesi par tām vajadzīgajiem finanšu līdzekļiem.

1.8.

Lai arī runājot par iepriekšējos stratēģijas dokumentos jau iekļautajām pamatnostādnēm, ir vērojamas pozitīvas tendences, pat tās ir nepietiekami saskaņotas un konsekventas. Būtu bijis lietderīgi jo īpaši ņemt vērā pozitīvo Regulas (EK) 2006/2004 (1) piemērošanas pieredzi, skatot to kontekstā ar labi izstrādāto ieviešanas ziņojumu, ar ko noteikti jāiepazīstas vienlaicīgi ar paziņojumu, lai to varētu labāk izprast.

1.9.

Komiteja arī pauž nožēlu, ka Komisija nav izmantojusi iespēju un nav ņēmusi vērā bieži izteiktos aicinājumus vispārēji saistošās direktīvās vai regulās pārvērst ieteikumus par principiem, kas piemērojami par patērētāju strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā atbildīgo struktūru darbībai.

1.10.

EESK stingri iesaka Komisijai tuvākajā laikā vēlreiz pievērsties jautājumam par patērētāju acquis īstenošanu, šoreiz izmantojot instrumentus, kas paredz plašāku izpēti un apspriešanos ar visām ieinteresētajām personām; šāds instruments varētu būt, piemēram, baltā grāmata, ko varētu izmantot par pamatu plašākas un detalizētākas Kopienas stratēģijas izstrādei minētajā jomā.

2.1.

Atzinīgi jāvērtē fakts, ka Komisija, aplūkojot Kopienas patērētāju aizsardzības acquis īstenošanu, šķiet, pirmo reizi nopietni pievēršas jautājumam par tiesību aktu efektivitāti. Komisija parāda, ka tai interesē ne vien “likums pēc burta”, bet arī “likums darbībā”, citiem vārdiem, tas, kā valsts pārvaldes iestādes (īpaši tiesas), uzņēmumi un sabiedrība kopumā pieņem, interpretē un piemēro normatīvos aktus.

2.2.

Jau daudzus gadus šie problēmjautājumi ir svarīgs dažādu EESK atzinumu temats, kuros vairākkārt uzsvērts to nozīmīgums un pausti ieteikumi un priekšlikumi turpmākajai rīcībai (2), tajā skaitā priekšlikumi, kas iekļauti pašiniciatīvas atzinumos par tematiem “Patērētāju aizsardzības politika pēc paplašināšanās” (3), “ES tiesību aktu ieviešanas un izpildes uzlabošana” (4) un “Proaktīva tiesiskā pieeja — solis tuvāk labākam tiesiskajam regulējumam ES līmenī” (5).

2.3.

Būtiski ir izšķirt, vai tie, uz kuriem attiecas tiesību akti, tos ievēro brīvprātīgi (socioloģiskā skatījumā — ļoti dažādu iemeslu un ieguvumu dēļ), vai arī tiesību aktus piemēro vai īsteno piespiedu kārtā; pēdējo lielākoties veic tiesas, pildot tiesu varai piešķirtās pilnvaras, bet var veikt arī citas pārvaldes iestādes, kam ir tiesības nodrošināt tiesību aktu ievērošanu vai sodīt par neievērošanu.

2.4.

Katra no minētajām situācijām ir jāvērtē ētiski atšķirīgi kā no sociālā, tā arī ekonomikas un juridiskā viedokļa, turklāt atšķirīgi ir arī rīcības modeļi; šī atšķirība ir jāievēro, vispārīgi novērtējot atbilstību tiesību aktiem un tiesību aktu īstenošanu ikvienā jomā, šajā gadījumā — Kopienas tiesību aktos par patērētāju aizsardzību.

2.5.

EESK piekrīt Komisijai, ka viens no patērētāju aizsardzības politikas mērķiem — lai arī ne vienīgais — ir “izveidot vidi, kurā patērētāji var iegādāties preces un pakalpojumus neatkarīgi no valstu robežām”. EESK tomēr neuzskata, ka patērētāju aizsardzības politika palīdzēs līdz galam izveidot vienoto tirgu, nedz arī, ka patērētāji ir tikai “vienotā tirgus darbības instrumenti”. Atšķirībā no Komisijas, EESK tādēļ uzskata, ka Direktīva par negodīgu komercpraksi ir drīzāk jāuzskata par labu (ja var lietot šādu apzīmējumu) “sliktākas tiesību aktu izstrādes” (6) piemēru, jo lielākajā daļā dalībvalstu direktīvas īstenošana ir notikusi haotiski. Jāizsaka nožēla, ka šādam “piemēram” Komisija sekojusi arī nesen izstrādātajās direktīvās par patēriņa kredītiem un par lietošanas tiesībām uz laiku un ka šāda pieeja joprojām izmantota Patērētāju tiesību direktīvā.

2.6.

Definējot patērētāju tiesības saistībā ar plašākām pilsoņu tiesībām, EESK, tāpat kā Komisija, uzskata, ka patērētāju aizsardzības politikas prioritāte ir patērētāju acquis efektīva piemērošana, jo vienīgi efektīvi piemērojot tiesību normas ir iespējams aizsargāt vērtības, kas ir to pamatā.

3.1.

Pretēji tam, kā varētu šķist pēc nosaukuma, Komisijas paziņojumā galvenā uzmanība pievērsta 1) Kopienas tiesību aktu piemērošanas galarezultātam, precīzāk, tam, kā pārvaldes iestādes ievēro valstu tiesību aktus un nodrošina atbilstību valstu tiesību aktiem, kas izriet no Kopienas tiesību aktu transponēšanas vai iekļaušanas valstu tiesību aktos, un 2) Komisijas iespējamajai lomai šajā procesā.

3.2.

Turklāt Komisijas paziņojums jāskata ciešā saistībā ar tajā pašā datumā publicēto un labi izstrādāto ziņojumu par “Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulas (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā, piemērošanu” (7), kuru nenosūtīja EESK atzinuma izstrādei, bet kurš tomēr būtu jāuzskata par paziņojuma pamatdokumentu. Svarīgi uzsvērt, ka minētās regulas ieviešanai dalībvalstīs bijusi pozitīva ietekme.

3.3.

EESK šķiet, ka, pat ievērojot izskatāmā paziņojuma ierobežoto darbības jomu, Komisijai būtu jāsniedz konkrēti dati par Kopienas acquis transponēšanu ES dalībvalstu tiesību aktos un tā piemērošanu, lai stāvokļa raksturojums būtu precīzs. Kā piemēru var minēt datus, kas iekļauti ikgadējos pārskatos par Kopienas tiesību piemērošanas pārraudzību (8) un atsevišķos paziņojumos par citām direktīvām (9).

3.4.

Turklāt būtu bijis svarīgi ne tikai vienkārši uzskaitīt pastāvošos mehānismus, bet arī saskaņā ar Komisijas “Paziņojumā par Kopienas tiesību aktu piemērošanas labāku pārraudzību” (10) iekļautajām pamatnostādnēm veikt padziļinātu kritisku analīzi par to, kā un ar kādiem rezultātiem šie mehānismi darbojas, izmantojot informāciju, kuru sniedz patēriņa tirgus rezultātu tablo (11), kas iekļauts 2009. gada 22. decembrī publicētajā Veselības un patērētāju ģenerāldirektorāta galīgajā ziņojumā (12)“2002.–2006. gada patērētāju aizsardzības politikas stratēģijas ietekme uz valstu patērētāju politiku: retrospektīvs novērtējums” (“Ex-post evaluation of the impact of the Consumer Policy Strategy 2002-2006 on national consumer policy”). Paziņojums arī nesniedz skaidru atbildi uz to, vai Komisija uzskata, ka Kopienas acquis ir nepietiekami īstenots, un vai šajā jomā ir vajadzīgi jauni pasākumi, un, ja ir, tad kādi.

3.5.

Komiteja turpretī uzskata, ka Kopienas acquis piemērošana dalībvalstīs ir kopumā nepilnīga, uz ko tā jau vairākkārt norādījusi, minot tostarp šādus iemeslus:

3.6.

Šajā jautājumā EESK jau vairākkārt norādījusi, ka diskusijās par Kopienas acquis (ne)piemērošanu ir jāuzsver brīvprātīga (pēc brīvas gribas vai pēc pamudinājuma) atbilstības nodrošināšana tiesību aktiem.

3.7.

Tas galvenokārt nozīmē to, ka Komisijai būs jāvelta pūliņi un jāparedz pasākumi, lai jomās, kas ir tās kompetencē, uzlabotu patērētāju un speciālistu informētību un apmācību un motivētu (arī finansiāli) nodrošināt atbilstību valsts tiesību aktos transponētiem Kopienas tiesību aktiem.

3.8.

Komisijai, pirmkārt, jāveic pasākumi, kas vērsti uz valsts pārvaldes iestāžu darbinieku informēšanu un apmācību, īpaši iestādēs, kas tieši atbildīgas par Kopienas tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs. Prioritātei jābūt to tiesnešu un citu valsts tiesu sistēmas ierēdņu informēšanai un apmācībai, kuru uzdevums ir interpretēt un piemērot tiesību aktus gadījumos, kad rodas strīdi.

3.9.

Atšķirībā no Komisijas, EESK tomēr uzskata, ka nepietiek patērētājus vienkārši informēt, lai tie spētu īstenot savas tiesības. Gluži pretēji, EESK ir vērsusi uzmanību uz nepieciešamību patērētājiem piedāvāt pienācīgus resursus un instrumentus, lai tiesību akti būtu piemēroti efektīvi un patērētāju tiesības — pilnībā aizsargātas.

3.10.

Ņemot vēra iepriekšminēto īpaši svarīgs kļūst pašregulējums un jo īpaši kopregulējums, ja vien tiek nodrošināti un aizsargāti ticamības kritēriji brīvprātīgi pieņemtām vai ieinteresēto pušu diskusiju ceļā iedibinātām sistēmām, lai tādējādi nodrošinātu visu iesaistīto pušu uzticēšanos.

3.11.

Komisijas uzmanība īpaši jāpievērš arī starpniecības, pušu samierināšanas un šķīrējtiesas sistēmām, kas darbojas papildus tiesu sistēmai, uzlabojot to uzticamību un efektivitāti. Līdz ar to ir savādi, ka Komisija kārtējo reizi nav ievērojusi EESK vairākkārt pausto aicinājumu ieteikumus par principiem, kas jāpiemēro struktūrām, kuras izšķir patērētāju strīdus ārpustiesas kārtībā, pārvērst vispārēji saistošās direktīvās vai regulās (16). Situāciju īpaši sarežģītu padara tas, ka gadījumā, ja tiesību akti nav saskaņoti, situācija strīdu izšķiršanas alternatīvās kārtības regulējumā ir visai atšķirīga dalībvalstu dažādo tiesību kultūras tradīcijas dēļ.

3.12.

Tomēr būtiskākās nepilnības, ko Komisijai, neraugoties uz attīstību, kas panākta ar Tiesiskuma, brīvības un drošības ĢD ierosmēm (17) (īpaši attiecībā uz procedūrām, kas saistītas ar svarīgu kolektīvo tiesību īpašajām iezīmēm un patērētāju interesēm), joprojām neizdodas novērst, pastāv civilprocesa tiesību jomā; šīs nepilnības nav izdevies novērst arī ar Balto un Zaļo grāmatai par konkurences noteikumu pārkāpšanu (18), kas tapusi 20 gadus ilgušu “pētījumu” un “apspriešanos” laikā. Līdz ar nesen publicēto Zaļo grāmatu par patērētāju kolektīvo tiesisko aizsardzību (19) pat vēl vairāk sarukušas izredzes nodrošināt politisko gribu attīstībai, uz ko EESK jau skaidri norādīja savā nesen pieņemtajā atzinumā (20).

3.13.

Tādēļ būtu ļoti svarīgi, lai Komisija kā Kopienas tiesiskās kārtības nodrošinātāja īpaši pūlētos lietot diskrecionāro — bet nevis patvaļīgo — varu (21), kas tai dota ar Līguma 211. pantu un ļauj novērst pārkāpumus, sevišķi “tiesības ieviest vajadzīgos iekšējos pasākumus, kas ļautu Komisijai efektīvi un objektīvi pildīt tās pienākumus atbilstoši Līgumam” (22), ar pasākumiem saprotot prioritārās secības kritērijus, novērtējuma mehānismus, sūdzību izskatīšanu, īpašus instrumentus neoficiālai pārkāpumu atklāšanai, līdzekļus dalībvalstu tiesu darbības uzlabošanai un citus papildinstrumentus (SOLVIT, FIN-NET, ECC-NET, alternatīvi un ārpustiesas līdzekļi).

3.14.

Tikpat svarīgas ir patērētāju iesniegtās sūdzības, kas, lai arī nav tiesību aktu īstenošanas tiešs rādītājs, tomēr liecina par to, kā tiesību normas uztver tie, uz kuriem tās attiecas; šo principu skaidri atklāja otrais rezultātu tablo par patēriņa tirgiem (23). Tādēļ EESK atzinīgi vērtē Komisijas ierosmi, ievērojot EESK agrākos ieteikumus, sākt izstrādāt saskaņotu metodi patērētāju prasību un sūdzību izskatīšanai (24).

4.1.

EESK atzīmē, ka Komisija savā paziņojumā atkārtoti uzsver jau pastāvošās prioritātes; tā nepasaka neko papildus tam, kas jau pateikts 2005.–2010. gada prioritārās rīcības programmās (25), un vienīgi apstiprina ES patērētāju aizsardzības politikas stratēģiju 2007.–2013. gadam (26), nepiedāvājot nekādus novatoriskus pasākumus. Tādēļ arī EESK var vienīgi vēlreiz norādīt (27) uz iepriekšējos atzinumos paustajām piezīmēm.

4.2.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija, šķiet, beidzot pamanījusi Līguma 153. pantu un vēlas to izmantot jaunām ierosmēm, lai pastiprinātu dalībvalstu sadarbības pasākumus. Komisija gan sīkāk nepaskaidro, kādas jaunas ierosmes tā iecerējusi, neskaitot jau uzsāktās, par kurām EESK viedokli jau paudusi, proti, Direktīvu par produktu vispārēju drošību un jauno tiesisko regulējumu (28), kā arī Kopienas ātrās ziņošanas sistēmu (RAPEX), sevišķi rotaļlietu drošuma jomā (29); īpaši tomēr jāatzīmē RAPEX iknedēļas publicētais bīstamo patēriņa preču saraksts.

4.3.

Jautājumā par patērētāju aizsardzības sadarbības tīklu EESK pilnībā piekrīt iepriekšminētajā, Komisijas labi izstrādātajā ziņojumā paustajiem secinājumiem un atziņām par novērotajiem sarežģījumiem; EESK arī piekrīt otrajā rezultātu tablo par patēriņa tirgiem sniegtajiem vērtējumiem, īpaši ciktāl tas attiecas uz “izpildi” (30).

4.4.

Īpaši svarīgi ir nodrošināt lielāku publicitāti Komisijas un dalībvalstu iestāžu īstenotajiem pasākumiem, ko veic, lai pārraudzītu, vai transponētos tiesību aktus ievēro tās publiskās un privātās struktūras, uz kurām tie attiecas; tas veicinātu izpratni par patērētāju aizsardzības politiku, atturētu no nevēlamas prakses un sniegtu patērētājiem lielāku drošības sajūtu.

4.5.

EESK atzinīgi vērtē ierosmi meklēt jaunus veidus, kā izplatīt informāciju par tirgu patērētājiem, lai tie būtu labāk informēti un spētu atbildīgi pieņemt lēmumus, tomēr būtu vērtīgi, ja Komisija precīzāk norādītu, kādā veidā šo ierosmi ir paredzēts īstenot. EESK arī ar interesi gaida datu bāzi par negodīgu komercdarbību, jācer vienīgi, ka to nepiemeklēs tāds pats liktenis kā negodīgu līguma noteikumu datu bāzi CLAB.

4.6.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas pārstāvju izpētes grupas sanāksmēs sniegto skaidrojumu par ieceri izstrādāt “valsts varas iestādēm” saistošu Kopienas tiesību aktu “standarta” interpretāciju, proti, šī iniciatīva būs paredzēta tikai pārvaldes, bet ne tiesu iestādēm, un ar to netiek apšaubīta Eiropas Savienības Tiesas ekskluzīvā kompetence prejudiciālu nolēmumu tiesvedības procesā interpretēt Kopienas tiesību aktus.

4.7.

Attiecībā uz starptautisko sadarbību ar trešām valstīm paziņojumā nav nedz konkrētu datu par līdz šim paveikto, nedz ierosinājumu turpmākajai stratēģijai, proti, nav paplašināts stratēģijas adresātu loks, iekļaujot arī citas starptautiskas struktūras un organizācijas, kas atbildīgas par ekonomisko integrāciju reģionālā līmenī. Tādēļ EESK pauž bažas par to, cik efektīvi tiek pārraudzīta trešo valstu produktu atbilstība Kopienas acquis, cik plaša informācija par šo pārraudzības procesu ir pieejama un cik pārredzams tas ir.

4.8.

Visbeidzot, EESK pauž bažas par Komisijai pieejamo finanšu resursu pietiekamību, lai īstenotu minētos pasākumus, ņemot vērā, ka patērētāju aizsardzības politikas budžets ir samazināts, turklāt stāvokli vēl vairāk varētu pasliktināt Komisijas jaunā organizatoriskā struktūra, jo par attiecīgajiem jautājumiem turpmāk būs atbildīgi divi ģenerāldirektorāti.