15.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 303/12

1.

Šo pamatnostādņu mērķis ir izstrādāt operatīvus instrumentus Eiropas Savienībai un tās iestādēm un struktūrām, lai veicinātu starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanu. Tajās ir uzsvērta Eiropas Savienības apņēmība veicināt to ievērošanu redzami un sistemātiski. Pamatnostādnes ir adresētas visiem, kas darbojas saskaņā ar Eiropas Savienības programmu tiktāl, ciktāl attiecīgie jautājumi ir to atbildībā un kompetencē. Ar tām papildina pamatnostādnes un citas kopējās nostājas, kas ES jau pieņemtas saistībā ar tādiem jautājumiem kā cilvēktiesības, spīdzināšana un civiliedzīvotāju aizsardzība (1).

2.

Šīs pamatnostādnes atbilst ES un tās dalībvalstu saistībām starptautisko humanitāro tiesību (SHT) jomā, un to mērķis ir panākt, lai arī trešās valstis un attiecīgos gadījumos – arī nevalstiskie pārstāvji, kas darbojas trešās valstīs, ievērotu SHT. Lai arī šīs pašas saistības attiecas uz ES un tās dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, lai panāktu SHT ievērošanu to rīcībā un to militāro spēku rīcībā, šie pasākumi nav ietverti šajās pamatnostādnēs (2).

3.

Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz principiem, kas respektē brīvību, demokrātiju, cilvēktiesības, pamatbrīvības un tiesiskumu. Tajā ietverts arī mērķis veicināt SHT ievērošanu.

4.

SHT – kas pazīstamas arī kā bruņota konflikta tiesības vai kara tiesības – mērķis ir mazināt bruņota konflikta sekas, aizsargājot tos, kuri šādos konfliktos nepiedalās vai vairs nepiedalās, un regulēt karadarbības līdzekļus un metodes.

5.

Valstīm ir pienākums ievērot SHT noteikumus, kas tām ir saistoši ar līgumu vai kas veido daļu no starptautiskajām paražu tiesībām. Tās var piemērot arī nevalstiski dalībnieki. Šādai ievērošanai ir starptautiska mēroga nozīme. Turklāt Starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu radītās ciešanas un posts pēckonfliktu risinājumus padara grūtākus. Tādēļ pastāv gan politiska, gan humāna interese uzlabot SHT ievērošanu visā pasaulē.

6.

SHT noteikumi ir mainījušies sakarā ar nepieciešamību līdzsvarot militārās vajadzības un bažas par humānajiem aspektiem. SHT ir noteikumi, ar kuriem mēģina aizsargāt personas, kuras tieši nepiedalās vai vairs nepiedalās karadarbībā – piemēram, civiliedzīvotājus, kara gūstekņus un citus aizturētos, un ievainotos un slimos –, kā arī ierobežot karadarbības līdzekļus un metodes, tostarp taktiku un ieročus, lai izvairītos no nevajadzīgām ciešanām un posta.

7.

Līdzīgi kā citām starptautisko tiesību daļām SHT ir divi galvenie avoti: starptautiskās konvencijas (līgumi) un starptautiskās paražu tiesības. Starptautiskās paražu tiesības veido valstu prakse, ko tās pieņem sev kā saistošas. Juridiski lēmumi un vadošo amatpersonu rakstiski iesniegumi ir papildu līdzekļi tiesību izstrādē.

8.

Galvenās SHT konvencijas ir uzskaitītas šo pamatnostādņu pielikumā. Svarīgākās no tām ir – 1907. gada Hāgas konvenciju noteikumi, četras 1949. gada Ženēvas konvencijas un to 1977. gada papildprotokoli. Hāgas konvencija un vairums Ženēvas konvenciju noteikumu un 1977. gada papildprotokolu vispārīgi atzīti par paražu tiesībām.

9.

SHT piemēro jebkuriem bruņotiem konfliktiem, gan starptautiskiem, gan nestarptautiskiem un neatkarīgi no konflikta izcelsmes. Tāpat tās piemēro okupācijas situācijām, kas radušās no bruņota konflikta. Uz bruņotiem konfliktiem, kas notiek valstu starpā, un uz nestarptautiskiem (jeb iekšējiem) bruņotiem konfliktiem, kas notiek vienā valstī, attiecas dažādi tiesiskie režīmi.

10.

Jautājums par to, vai situāciju var novērtēt kā bruņotu konfliktu un vai tas ir starptautisks vai nestarptautisks bruņots konflikts, ir gan faktisks, gan juridisks, un atbildes uz to ir atkarīgas no vairākiem faktoriem. Vienmēr būtu jāmeklē atbilstīgas tiesiskas norādes, kā arī pienācīga informācija par konkrēto situāciju, mēģinot noteikt, vai situācija ir vērtējama kā bruņots konflikts un tādējādi – vai ir piemērojamas starptautiskās humanitārās tiesības.

11.

Līguma noteikumi par starptautiskiem bruņotiem konfliktiem ir aprakstīti sīkāk un daudzpusīgāk. Uz nestarptautiskiem bruņotiem konfliktiem attiecas 3. panta noteikumi, kas ir kopīgi Ženēvas konvencijām, un gadījumos, kad iesaistītā valsts ir līgumslēdzēja puse – 1977. gada II papildprotokola noteikumi. Starptautisko paražu tiesību noteikumus piemēro gan starptautiskiem, gan iekšējiem bruņotiem konfliktiem, tomēr starp šiem diviem režīmiem pastāv atšķirības.

12.

Ir svarīgi izšķirt starptautiskās cilvēktiesības un SHT. Tās ir skaidri noteiktas likumiskas struktūras un, lai arī abu galvenais mērķis ir aizsargāt indivīdus, tās ir būtiski atšķirīgas. SHT konkrēti piemēro bruņotu konfliktu gadījumā un okupācijas gadījumā. Turpretī cilvēktiesības attiecīgās valsts jurisdikcijā ir piemērojamas visiem miera laikā, kā arī bruņota konflikta laikā. Tādējādi būdami atšķirīgi, abi tiesību aktu kopumi var būt piemērojami konkrētai situācijai un tādēļ reizēm ir jāapsver to savstarpējā attiecība. Tomēr šajās pamatnostādnēs nav aplūkotas cilvēktiesības.

13.

Atsevišķi SHT pārkāpumi tiek uzskatīti par kara noziegumiem. Kara noziegumi var rasties tādos pašos apstākļos kā genocīds un noziegumi pret cilvēci, tomēr genocīds un noziegumi pret cilvēci, atšķirībā no kara noziegumiem, nav saistīti ar bruņota konflikta esamību.

14.

Indivīdiem ir personiska atbildība par kara noziegumiem. Valstīm saskaņā ar to valsts tiesību aktiem ir jānodrošina, ka aizdomās turētos nodod to attiecīgās valsts tiesai vai nodod tiesāšanai tiesās citā valstī vai starptautiskā krimināltiesā, piemēram, Starptautiskajā Krimināltiesā (3).

15.

Šajā pozīcijā ietilpst šādi pasākumi:

16.

ES rīcībā ir dažādi instrumenti. Tie ir šādi, bet ne tikai: