[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA | Briselē, 21.10.2009 COM(2009) 551 galīgā redakcija 2009/0164 (COD) Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādāta redakcija) {SEC (2009) 1373} {SEC (2009) 1374} PASKAIDROJUMA RAKSTS PRIEKšLIKUMA KONTEKSTS Priekšlikuma pamatojums un mērķi Ar šo priekšlikumu pārstrādā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu[1] („Kvalifikācijas direktīva” vai „direktīva”). Hāgas programmā Komisija tika aicināta pabeigt pirmā posma tiesību aktu novērtēšanu un iesniegt Padomei un Eiropas Parlamentam otrā posma instrumentus, lai tos varētu pieņemt līdz 2010. gada beigām. Patvēruma politikas plānā[2] Komisija ierosināja īstenot Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) otro posmu, paaugstinot aizsardzības standartus un panākot to konsekventu piemērošanu visā ES. Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakts („pakts”), kuru pieņēma 2008. gada 16. oktobrī, deva papildu politisko atbalstu un stimulu šim mērķim, aicinot nākt klajā ar iniciatīvām, lai pabeigtu KEPS izveidi nolūkā panākt augstāku aizsardzības līmeni. Pašlaik Komisijas rīcībā ir daudz informācijas par direktīvas īstenošanu, tostarp plaša informācija par trūkumiem, kas saistīti ar direktīvas terminiem un veidu, kādā tie tiek piemēroti praksē. - Komisija 2007. gada jūnijā nāca klajā ar Zaļo grāmatu[3] , kuras mērķis bija noteikt iespējamos risinājumus KEPS otrā posma izvēršanai. Šīs sabiedriskās apspriešanās rezultātā Komisija saņēma 89 atsauksmes, ko sniedza plašs attiecīgo ieinteresēto personu loks , tostarp ievērojams skaits dalībvalstu un NVO[4], un kurās bija ietverts plašs ideju klāsts par iespējamiem grozījumiem direktīvā. - Veicot regulārus uzraudzības pasākumus , Komisija ir savākusi informāciju par Direktīvas transponēšanu un īstenošanu, kā arī ir ņēmusi vērā vairākus pētījumus , ko veicis UNHCR un dažādas NVO[5] un kuros novērtēta direktīvas īstenošana, kā arī ziņojumu, ko Komisijas uzdevumā izstrādājis akadēmiskais tīkls Odysseus [6]. - Tika savākti papildu dati kā atbildes uz sīki izstrādātām anketām , kuras Komisija bija adresējusi visām dalībvalstīm un pilsoniskajai sabiedrībai. - Turklāt Komisijas uzdevumā tika veikts neatkarīgs pētījums , kurā tika analizēti esošie fakti un apspriešanās un anketu rezultāti, lai sagatavotu ietekmes novērtējumu, kas pievienots šim priekšlikumam[7]. - Turklāt Komisija rīkoja vairākas ekspertu tikšanās, lai apspriestu iespējamos grozījumus direktīvā – sanāksmi 26.6.2008., kurā piedalījās tiesneši, akadēmisko aprindu pārstāvji, UNHCR un konkrēti izvēlēts ekspertu loks no dalībvalstīm, divas sanāksmes ar dalībvalstīm (viena tika sarīkota ekspertu līmenī 19.11.2008., bet otra – Imigrācijas un patvēruma komitejas kontekstā 12.12.2008.) un divas sanāksmes ar NVO – 8.1.2009. un 23.2.2009. Uz to balstoties, Komisija konstatēja, ka galvenā problēma ir tāda, ka pieņemtie obligātie standarti ir neskaidri un neviennozīmīgi. Tādējādi - tie nav pietiekami, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību cilvēktiesību un bēgļu tiesību standartiem, kas pastāvīgi attīstās, - ar tiem nav panākts pietiekams saskaņotības līmenis un - tiem ir negatīva ietekme uz lēmumu pieņemšanas kvalitāti un efektivitāti. Tāds pats secinājums tika izdarīts attiecībā uz Padomes Direktīvu 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu („Patvēruma procedūru direktīva”)[8]. Šo priekšlikumu pieņem kopā ar Patvēruma procedūru direktīvas pārstrādāto redakciju nolūkā, pamatojoties uz pašreizējo juridisko pamatu, panākt augstāku saskaņotības līmeni un labākus aizsardzības materiālos un procesuālos standartus, virzoties uz kopīgas patvēruma procedūras izveidi un vienotu statusu, kā aicināts Hāgas programmā. Ar grozījumiem paredzēts a) vienkāršot lēmumu pieņemšanas procedūras un panākt izsvērtākus lēmumus pirmajā instancē, tādējādi novēršot ļaunprātīgu izmantošanu ; b) vienkāršot tiesību piešķiršanas procedūras, tādējādi uzlabojot patvēruma procesa e fektivitāti , un c) nodrošināt saskanīgumu ar Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) un Eiropas Cilvēktiesību Tiesas (ECT) praksi . Konkrētāk, a) vairākiem direktīvas noteikumiem piemītošās neskaidrības un neviennozīmības dēļ lēmumu pieņēmējiem ir grūti īsā laikā pieņemt izsvērtus lēmumus, jo tas, ka jēdzienus var interpretēt dažādi, ir par iemeslu daudzām pārsūdzībām un turpmākiem pieteikumiem, kā arī negatīvu lēmumu sekmīgas pārsūdzēšanas augstajam procentuālajam īpatsvaram. Samazinot neskaidrību un administratīvo kļūdu iespējamību, precizējot juridiskos jēdzienus un tādējādi vienkāršojot to piemērošanu , ar priekšlikumu tiek stiprinātas iestāžu spējas rīkoties nepamatotu vai ļaunprātīgu pieteikumu gadījumā un kopumā apstrādāt pieteikumus ātrāk, vienlaikus nonākot pie labi izsvērtiem lēmumiem, kas netiktu bieži atcelti pārsūdzības procedūrā, un tādējādi novēršot ilgu tiesāšanos. Tā rezultātā tiks panākta arī ātrāka piekļuve tiesībām, kādas direktīvā paredzētas personām, kurām patiešām nepieciešama aizsardzība, vienlaikus atbalstot dalībvalstu pasākumus, lai īsā laikā izraidītu no savas teritorijas patvēruma meklētājus, kuriem patvērums nav piešķirts, un uzlabotu visa procesa ticamību kopumā. b) Ar priekšlikumu paredzēts vienkāršot procedūras un samazināt administratīvās izmaksas un slogu, kas saistīts ar divu aizsardzības statusu saglabāšanu . Abām aizsardzības saņēmēju kategorijām piešķiramo tiesību tuvināšanas rezultātā iestādēm vairs nebūs jāpiemēro atšķirīgi nosacījumi un procedūras uzturēšanās atļauju un ceļošanas dokumentu izdošanai un piekļuves atļaušanai nodarbinātībai, sociālajai labklājībai, veselības aprūpei un pabalstiem ģimenes locekļiem, kā arī integrācijas programmām. Tiks vienkāršotas attiecīgās administratīvās procedūras un samazinātas izmaksas, kas saistītas ar dažādu infrastruktūru izveidi un uzturēšanu. c) Visbeidzot, tā kā kompetentās valstu un starptautiskās struktūras un tiesas nepārtraukti sniedz arvien jaunu autoritatīvu interpretāciju attiecībā uz saistībām bēgļu un cilvēktiesību jomā, priekšlikumā tiek mēģināts panākt pilnīgu saskanību starp ES a cquis standartiem un standartiem, kas kopš direktīvas pieņemšanas izstrādāti EKT un ECT tiesu prakses ietvaros. Attiecībā uz finansiālo un administratīvo slogu, kādu paredzētie pasākumi radītu tām dalībvalstīm, kuras saskaras ar īpašu un nesamērīgu savas patvēruma sistēmas noslogojumu, jo īpaši sava ģeogrāfiskā izvietojuma vai demogrāfiska stāvokļa dēļ, tiks piešķirti Eiropas Bēgļu fonda līdzekļi, lai sniegtu atbilstīgu atbalstu minētajām dalībvalstīm un panāktu, ka slogs tiek sadalīts taisnīgāk starp visām dalībvalstīm. Turklāt Eiropas patvēruma atbalsta birojs koordinēs un atbalstīs kopīgu rīcību, lai palīdzētu tām dalībvalstīm, kas saskaras ar īpašu noslogojumu, un, vispārīgāk, palīdzētu dalībvalstīm noteikt visekonomiskākos veidus, kā īstenot paredzētos pasākumus, apkopojot labāko praksi un strukturēti veicot augsta līmeņa speciālo zināšanu apmaiņu. Vispārīgais konteksts Tamperes Eiropadomes sanāksmē noteiktais KEPS pirmā posma mērķis bija saskaņot dalībvalstu tiesisko regulējumu, pamatojoties uz vienotiem obligātajiem standartiem. Tādējādi tika pieņemta Kvalifikācijas direktīva, lai noteiktu vienotus kritērijus to personu identificēšanai, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un nodrošinātu, lai šīm personām visās dalībvalstīs būtu pieejams minimālais pabalstu līmenis. Šā priekšlikuma mērķis ir pievērsties trūkumiem, kas tika konstatēti patvēruma tiesību aktu izstrādes pirmajā posmā, un nodrošināt augstākus un saskaņotākus aizsardzības standartus, tādējādi virzoties uz kopēju patvēruma procedūru un vienotu statusu, kā noteikts Tamperes secinājumos un atkārtoti uzsvērts Hāgas programmā. Sīka analīze par problēmām, kas konstatētas saistībā ar šo direktīvu, un par tās pieņemšanai veiktajiem sagatavošanas darbiem, politikas risinājumu noteikšana un novērtējums, kā arī vēlamā politikas risinājuma noteikšana un novērtējums ir iekļauts ietekmes novērtējumā, kas pievienots šim priekšlikumam. Atbilstība pārējiem ES politikas virzieniem un mērķiem Šis priekšlikums pilnībā atbilst 1999. gada Tamperes Eiropadomes secinājumiem un 2004. gada Hāgas programmai attiecībā uz KEPS izveidi. APSPRIEšANāS AR IEINTERESēTAJāM PERSONāM Pamatojoties uz ierosinājumiem, kas tika izteikti, atbildot uz 2007. gada jūnija Zaļo grāmatu, kā arī balstoties uz iepriekš minētajiem pētījumiem, kuros tika izvērtēta direktīvas īstenošana, Komisija ieguva svarīgu informāciju par jautājumiem, kam jāpievēršas grozījumu priekšlikumā. Kā sīkāk izklāstīts iepriekš, Komisija arī rīkoja vairākas apspriešanās, lai neformāli apspriestos ar dalībvalstīm, NVO, UNHCR , bēgļu tiesību joma nodarbinātiem tiesnešiem un akadēmisko aprindu pārstāvjiem par plašu ierosināto grozījumu klāstu. Apspriedēs iesaistītās personas pauda atbalstu turpmākai saskaņošanai gan aizsardzības pamata, gan satura jomā. Dalībvalstu viedokļi atšķīrās jautājumā par ģimenes locekļu definīcijas paplašināšanu un par grozījumiem „noteiktas sociālās grupas” definīcijā. Starp dalībvalstīm valdīja vispārējs konsenss par nepieciešamību tuvināt tiesības, kas saistītas ar bēgļa statusu un alternatīvo aizsardzību, tomēr saglabājot divus atsevišķus statusus. Turpretī UNHCR un pilsoniskā sabiedrība dod priekšroku vienota statusa izveidei. Ieinteresētās personas arī uzsvēra nepieciešamību precizēt 15. panta c) punktu. Komisija ierosina pragmatisku pieeju, kas ietver ģimenes locekļu definīcijas paplašināšanu tādā apmērā, kāds nepieciešams, lai panāktu saskanību ar priekšlikumiem, ar kuriem groza Dublinas regulu[9] un Uzņemšanas nosacījumu direktīvu[10]. Attiecībā uz pamatojuma „piederība noteiktai sociālai grupai” definīciju galvenais mērķis ir dot konkrētākus norādījumus par to, kāds uzsvars jāliek uz aspektiem, kas saistīti ar dzimumu. Turklāt grozījumu mērķis ir novērst visas tās atšķirības attieksmē pret abām kategorijām, kuras nevar uzskatīt par objektīvi pamatotām, un tādējādi virzīties uz vienādu aizsardzību, tomēr saglabājot atšķirību starp abiem statusiem. Direktīvas 15. panta c) apakšpunktā noteikto prasību par „smagu un individuālu draudu” esamību interpretēja EKT savā 2009. gada 17. februāra spriedumā C-465/07[11]. Tiesa definēja nosacījumus, ar kādiem šādus draudus var izņēmuma kārtā uzskatīt par pierādītiem attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju, pret kuru šie draudi nav vērsti konkrēti sakarā ar apstākļiem, kas raksturīgi viņa situācijai, un deva norādījumus par to, kā bruņotu konfliktu raksturojošās plaši izplatītas vardarbības pakāpi izmantot kā kritēriju smagu un individuālu draudu esamības novērtēšanai. Šādā kontekstā Tiesa izskatīja vairāku direktīvas noteikumu loģiku, struktūru un formulējumu un atzina, ka tie visi saskanīgi atbalsta un apstiprina šādu interpretāciju. Turklāt tā secināja, ka šāda interpretācija pilnīgi atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECK), tostarp Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, kas attiecas uz 3. pantu. Tādēļ, ņemot vērā interpretācijas norādījumus, kas doti šajā spriedumā, kā arī to, ka attiecīgie noteikumi tika atzīti par saskanīgiem ar ECK, tiek uzskatīts, ka 15. panta c) apakšpunktu grozīt nav nepieciešams . PRIEKšLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI Ierosināto pasākumu kopsavilkums Šā priekšlikuma galvenais mērķis ir panākt - augstākus aizsardzības standartus attiecībā gan uz aizsardzības pamatojumiem, gan saturu saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un jo īpaši lai panāktu, ka tiek pilnīgi un visietveroši piemērota 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencija par bēgļa statusu, kas papildināta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas Protokolu („Ženēvas konvencija”) un pilnībā ievērota Eiropas Cilvēktiesību konvencija un ES Pamattiesību Harta („ES harta”); un - aizsardzības standartu tālāku saskaņošanu , lai samazinātu otrreizēju kustību, ciktāl tai par iemeslu ir valstu tiesību sistēmu un lēmumu pieņemšanas prakses dažādība, kā arī tas, ka dažādās dalībvalstīs tiek nodrošināti dažādi tiesību līmeņi. Šajā nolūkā priekšlikums pievēršas tālāk izklāstītajiem jautājumiem. Grozījumu sīks izskaidrojums ir izklāstīts priekšlikuma pielikumā. 1. Aizsardzības dalībnieki Jēdziena neprecizitātes dēļ iespējamas lielas atšķirības un ļoti plašas interpretācijas, kurās var nepietikt ar Ženēvas konvencijā noteiktajiem standartiem attiecībā uz to, kas uzskatāms par adekvātu aizsardzību. Piemēram, valstu iestādes, plaši interpretējot pašreizējo definīciju, ir uzskatījušas klanus un ciltis par potenciāliem aizsardzības dalībniekiem, neraugoties uz to, ka tos nevar pielīdzināt valstīm attiecībā uz to spēju nodrošināt aizsardzību. Citos gadījumos iestādes ir uzskatījušas nevalstiskās organizācijas par aizsardzības dalībniekiem attiecībā uz sievietēm, kam draud sieviešu dzimumorgānu kropļošana vai slepkavība ģimenes goda dēļ, neraugoties uz to, ka šādas organizācijas var vajāšanas upuriem nodrošināt vienīgi pagaidu drošību vai pat tikai pajumti. Lai nepieļautu šādas aizsardzības nepilnības un nodrošinātu pilnīgu atbilstību Ženēvas konvencijai un stiprinātu lēmumu pieņemšanas kvalitāti un efektivitāti, kā arī lai panāktu konsekventu interpretāciju, kas būtu saskanīga ar citiem direktīvas noteikumiem, priekšlikumā ir precizēti kritēriji aizsardzības būtības izvērtēšanai. Izveidojot direktīvas indikatīvos sarakstus, tiek lietoti tādi termini kā „ietver” vai „ inter alia ”. Tādēļ šādu terminu neesamība 7. pantā jau pati par sevi ir indikators tam, ka saraksts ir izsmeļošs. Tomēr vēl lielākas precizitātes labad ir lietderīgi skaidri noteikt, ka aizsardzības dalībnieku saraksts ir izsmeļošs. Tāpat nepieciešams konkrēti noteikt, ka aizsardzībai jābūt efektīvai un ilgstošai un nevalstiskiem aizsardzības dalībniekiem jābūt vēlmei un spējai īstenot tiesiskumu. Jēdziens „vēlme aizsargāt” atspoguļo prasību, kas jau ir ietverta direktīvas 7. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzējam jābūt pieejai aizsardzībai . Tas vien, ka struktūra spēj nodrošināt aizsardzību, nav pietiekami, Tai ir arī jābūt vēlmei aizsargāt konkrēto personu. Un otrādi, vienīgi „vēlme aizsargāt” nav pietiekama, ja nav „spējas aizsargāt”. Turklāt no jēdziena jomas tiek izslēgti pat tādi dalībnieki, kas vēlas un spēj nodrošināt aizsardzību principā , taču nenodrošina to reāli vai var nodrošināt aizsardzību vienīgi pārejoši vai uz laiku . Atsauce uz tiesiskuma nodrošināšanu piešķir lielāku nozīmi nosacījumam, kas jau ir iekļauts 7. panta 2. punktā, proti, efektīvas tiesību sistēmas uzturēšanai . Visbeidzot, nosacījums ka aizsardzībai jābūt efektīvai un ilgstošai, nodrošina saskanīgumu ar direktīvas 11. panta 2. punktu, kurā izbeigšanas nolūkos tiek prasīts, lai apstākļu maiņa izcelsmes valstī būtu nozīmīga un tai būtu pastāvīgs raksturs . 2. Iekšējā aizsardzība Starptautiskās aizsardzības mērķis un saturs neaprobežojas vienīgi ar nerepatriēšanu . Tādēļ ir nepieciešams konkrēti noteikt, ka starptautisko aizsardzību drīkst liegt vienīgi tad, ja aizsardzība ir pieejama vismaz daļā izcelsmes valsts. Tāpat nepieciešams nodrošināt iekšējās aizsardzības jēdziena saskanīgumu ar ECK 3. pantu, kā tas interpretēts nesenā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā[12]. Pašreizējā definīcija ne tikai neietver būtiskas prasības kas izriet no šā sprieduma, bet arī acīmredzami ir pretrunā ar nosacījumiem, ko izvirza šī tiesa. Tādējādi priekšlikumā - tiek tieši ieviesti iepriekš minētajā spriedumā ietvertie priekšnoteikumi iekšējās aizsardzības jēdziena piemērojamībai, proti, ka pieteikuma iesniedzējam jābūt iespējai ceļot, tikt ielaistam un apmesties alternatīvā vietā; - tiek svītrota iespēja izmantot iekšējas bēgšanas iespējas, neraugoties uz tehniskiem šķēršļiem, jo tā nav saderīga ar iepriekš minētajām prasībām; - tiek ietverta atsauce uz iestāžu pienākumu iegūt precīzu un aktualizētu informāciju par vispārējo situāciju valstī, tādējādi atspoguļojot Patvēruma procedūru direktīvas 8. panta 1. punktu. 3. „Cēloņsakarības” prasība Daudzos gadījumos, kad vajāšanu veic nevalstiski dalībnieki, piemēram, bruņoti grupējumi, klani, kriminālie tīkli, vietējās kopienas vai ģimenes, vajāšana netiek veikta tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar Ženēvas konvencijā noteikto pamatojumu, bet, piemēram, ar noziedzīgiem motīviem vai personīgas atriebības nolūkos. Tomēr šādos gadījumos valsts nespēja vai nevēlēšanās nodrošināt attiecīgās personas aizsardzību bieži vien ir saistīta ar Ženēvas konvencijā minētajiem iemesliem (piemēram, reliģija, dzimte, etniskā piederība utt.). Lai pievērstos potenciālām aizsardzības nepilnībām, priekšlikumā ir skaidri noteikts, ka prasība, lai pastāvētu tieša saikne starp vajāšanas darbībām un vajāšanas iemesliem, ir izpildīta arī tad, ja ir saikne starp vajāšanas darbībām un aizsardzības neesamību pret šādām darbībām. 4. Piederība noteiktai sociālai grupai Dzimums kā tāds parasti nav pietiekams kritērijs noteiktas sociālas grupas definēšanai, to parasti izmanto kopā ar citiem faktoriem, piemēram, sabiedrības slāni, ģimenes stāvokli, etnisko vai klana piederību. Tomēr, kā liecina sieviešu pamattiesību diskriminācijas gadījumi, dažās sabiedrībās sievietes var būt noteikta sociālā grupa. Direktīvas 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta pēdējā teikuma neskaidrā formulējuma dēļ ir iespējamas aizsardzības nepilnības un ļoti atšķirīgas interpretācijas. Lai dotu skaidrus un noderīgus norādījumus un panāktu saskanīgumu, grozījumā noteikts, ka noteiktas sociālās grupas definēšanas nolūkā pienācīgi jāņem vērā dzimums. 5. Bēgļa un alternatīvā aizsardzības statusa izbeigšana Kvalifikācijas direktīvā nav tikušas iekļautas atsauces uz izņēmumiem no pārtraukšanas klauzulām, „vairs nepastāvot apstākļiem”, kas noteiktas Ženēvas konvencijas 1. panta C(5) nodaļā un 1. panta C(6) nodaļā. Šie izņēmumi paredz turpināt piemērot aizsardzību, pamatojoties uz „pietiekami svarīgiem iemesliem sakarā ar iepriekšējo vajāšanu”, un tiek interpretēti kā vispārīgu humanitāro principu atspoguļojoši. Priekšlikumā šie izņēmumi noteikti gan attiecībā uz bēgļa statusu, gan uz alternatīvo aizsardzību. 6. Diferencēšana attiecībā uz abu aizsardzības statusu saturu Grozījums, ar kuru ir paredzēts ievērojami vienkāršot un racionalizēt procedūras un samazināt administratīvās izmaksas, ir vērsts uz to, lai tuvinātu tiesības, kas tiek piešķirtas abām aizsardzības saņēmēju kategorijām. Kad tika ieviesta alternatīvā aizsardzība, tika uzskatīts, ka šim statusam ir pagaidu raksturs. Tā rezultātā direktīvā dalībvalstīm ir ļauta rīcības brīvība konkrētās jomās piešķirt šādas aizsardzības saņēmējiem zemāka līmeņa tiesības. Tomēr līdz šim gūtā praktiskā pieredze liecina, ka šis sākotnējais pieņēmums nav bijis pareizs. Tādēļ ir nepieciešams likvidēt visus alternatīvās aizsardzības saņēmēju tiesību ierobežojumus, kurus vairs nevar atzīt par nepieciešamiem un objektīvi pamatotiem. Šāda tiesību tuvināšana ir nepieciešama, lai panāktu, ka tiek pilnīgi ievērots nediskriminēšanas princips, kā tas interpretēts nesenajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā[13], kā arī ANO Konvencija par bērna tiesībām. Turklāt tas atbilst Hāgas programmā ietvertajam aicinājumam izveidot vienotu aizsardzības statusu. 7. Aizsardzības saturs Lai panāktu aizsardzības saņēmējiem formāli piešķirto tiesību efektīvu īstenošanu, nepieciešams pievērsties konkrētām integrācijas problēmām, ar kādām tie saskaras. a) Kvalifikāciju atzīšana. Lai pievērstos praktiskām grūtībām, kas izriet no aizsardzības saņēmēju nespējas uzrādīt dokumentāru pierādījumu un ierobežotajām finansiālajām iespējām, priekšlikumā dalībvalstis tiek aicinātas pieņemt atbilstīgas alternatīvas procedūras un atbrīvot tos no saistītajām izmaksām vai piešķirt tiem finansiālu palīdzību, ja tas ir vajadzīgs. b) Arodmācību un nodarbinātības pieejamība. Aizsardzības saņēmēji bieži gadiem ilgi nespēj atrast darbu, viņiem nav zināmas darba tirgus prasības un darbā pieņemšanas prakse. Priekšlikumā dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums piedāvāt viņiem piekļuvi kursiem, lai papildinātu profesionālās iemaņas, kā arī konsultāciju pakalpojumiem, ko sniedz nodarbinātības dienesti. c) Integrācijas iespēju pieejamība. Aizsardzības saņēmēju efektīvas integrācijas iespējas tiktu ievērojami veicinātas, ja integrācijas mehānismos tiktu ņemta vērā viņu dažādā iepriekšējā izglītība un profesionālā pieredze vai cita viņu situācijas specifika. Priekšlikumā dalībvalstīm tiek prasīts savā integrācijas politikā iestrādāt pasākumus, kurus tās uzskata par piemērotiem lai izpildītu šīs īpašās vajadzības. d) Izmitināšanas vietu pieejamība. Daudzi aizsardzības saņēmēji saskaras ar tiešu un netiešu diskrimināciju mājokļu tirgū. Saskaņā ar pieeju, kāda ierosināta Integrācijas rokasgrāmatā[14], priekšlikumā dalībvalstis tiek aicinātas izveidot politiku, lai novērstu diskrimināciju un panāktu iespēju vienlīdzību. e) Iespējas samazināt pabalstus „safabricētu” pieteikumu gadījumos. Šādas iespējas neveicina integrāciju un raisa bažas no nediskriminēšanas principa viedokļa. Turklāt to ierobežotais pielietojums praksē liecina, ka tām nepiemīt liela pievienotā vērtība. Tādēļ tiek ierosināts šīs iespējas svītrot. 8. Ģimenes locekļi Ģimenes locekļu definīcija ir paplašināta, lai ņemtu vērā gadījumu, kad aizsardzības saņēmējs ir nepilngadīgs, kā arī plašu situāciju klāstu, kurās nepilngadīgais varētu būt atkarīgs, vienlaikus nodrošinot to, ka noteicošais kritērijs ir bērna intereses. Juridiskais pamats Ar šo priekšlikumu tiek grozīta Direktīva 2004/83/EK, izmantojot to pašu juridisko pamatu, kas izmantots minētajā tiesību aktā, proti, EK līguma 63. panta pirmās daļas 1. punkta c) apakšpunktu, 2. punkta a) apakšpunktu un 3. punkta a) apakšpunktu. Protokola par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, 1. pantā noteikts, ka Īrija un Apvienotā Karaliste var „piedalīties” pasākumos, ar kuriem izveido kopēju Eiropas patvēruma sistēmu. Saskaņā ar minētā protokola 3. pantu Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas, ka tās vēlas piedalīties pašreizējās direktīvas pieņemšanā un piemērošanā. Šo dalībvalstu nostāja attiecībā uz pašreizējo direktīvu neietekmē to iespējamu piedalīšanos attiecībā uz jauno direktīvu. Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, direktīva Dānijai nav saistoša un nav jāpiemēro. Subsidiaritātes princips EK līguma (EKL) IV sadaļa par vīzu politiku, patvēruma politiku, imigrācijas politiku un citu politiku, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos, Eiropas Kopienai piešķir konkrētas pilnvaras šajos jautājumos. Šīs pilnvaras jāīsteno saskaņā ar EKL 5. pantu. Tā kā ar patvērumu saistītajām problēmām piemīt starptautisks raksturs, ES ir piemērotā situācijā, lai ierosinātu risinājumus, jo īpaši attiecībā uz aizsardzības saņēmēju kvalificēšanu un statusu. Kaut arī, pieņemot pašreizējo direktīvu, tika panākta būtiska tuvināšana, ir nepieciešama turpmāka ES rīcība, lai panāktu augstākus un saskaņotākus aizsardzības standartus un veiktu turpmākus pasākumus nolūkā noteikt vienotu statusu. Jo īpaši tiek pausta nepieciešamība steidzami īstenot turpmākus pasākumus, lai panāktu vienlīdzīgus noteikumus nolūkā nodrošināt, ka Dublinas sistēma var darboties taisnīgi un efektīvi. Kā uzsvērts politikas plānā, lai pievērstos problēmjautājumiem saistībā ar sistēmas darbību, nepieciešams nodrošināt, ka patvēruma meklētājiem, uz kuriem tā attiecas, ir vienlīdzīga piekļuve aizsardzībai. Paktā Eiropadome pievērsa īpašu uzmanību problēmai, ka dalībvalstīs joprojām pastāv būtiskas atšķirības, piešķirot aizsardzību, un pati aizsardzība ir dažāda, un aicināja nākt klajā ar jaunām ierosmēm, lai pabeigtu Hāgas programmā paredzēto KEPS izveidi un tādējādi sniegtu augstāka līmeņa aizsardzību, kā savā politikas plānā ierosinājusi Komisija. Proporcionalitātes princips Ietekmes novērtējumā tika novērtēts katrs risinājums konstatētajām problēmām, lai panāktu ideālu samēru starp praktisko vērtību un vajadzīgajām pūlēm, un secināts, ka izvēle par labu ES rīcībai nesniedzas tālāk par to, kas ir nepieciešams mērķa – šo problēmu atrisināšanas – sasniegšanai. Ietekme uz pamattiesībām Attiecībā uz šo priekšlikumu tika veikta padziļināta pārbaude nolūkā panākt, ka tā noteikumi ir pilnīgi saskanīgi i) ar pamattiesībām, kas izriet no Kopienas tiesību vispārīgiem principiem, kuri savukārt izriet no konstitucionālajām tradīcijām, kas ir kopīgas dalībvalstīm un ECK, kā turklāt noteikts ES Hartā un ii) ar saistībām, kas izriet no starptautiskajām tiesībām, jo īpaši no Ženēvas Konvencijas un no ANO Konvencijas par bērna tiesībām. Ar priekšlikumu tiks uzlabota piekļuve aizsardzībai un tiesām, precizējot aizsardzības pamatojumu, ar to tiks mazinātas aizsardzības nepilnības un atzīšanas prakses dažādība, kā arī tā rezultātā tiks kopumā uzlabota lēmumu pieņemšanas kvalitāte. Tāpat palielināsies piekļuve sociālajai aizsardzībai, darba tirgum un vispārējai integrācijai , pateicoties tam, ka ar priekšlikumu tiek paaugstināts alternatīvās aizsardzības saņēmēju un vispārīgāk starptautiskās aizsardzības saņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību līmenis (tuvinot abiem statusiem piemītošās tiesības, paaugstinot aizsardzības saņēmējiem piešķirto tiesību vispārējo līmeni, paplašinot ģimenes locekļu definīciju un likvidējot iespēju samazināt pabalstus „safabricētu” pieteikumu gadījumos). Tuvinot tiesības un uzlabojot sieviešu aizsardzības pieejamību („sasaistes prasības” un „īpaša sociāla grupas” grozījumi), tiks stiprināts nediskriminēšanas princips . Visbeidzot vairākiem grozījumiem, kuru mērķis ir paplašināt ģimenes locekļu definīciju un paplašināt aizsardzības saņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem piešķirtās tiesības, turklāt būs pozitīva ietekme uz bērna tiesību stiprināšanu . ⎢2004/83/EK ð jauns 2009/0164 (COD) Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība ð starptautiskās aizsardzības saņēmējus ï , šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības statusu EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 63. panta pirmās daļas 1. punkta c) apakšpunktu, 2. punkta a) apakšpunktu un 3. punkta a) apakšpunktu, ņemot vērā Komisijas priekšlikumu, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[15], ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu[16], rīkojoties saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru[17], tā kā: ò jauns 1. Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu[18] ir jāizdara vairākas būtiskas izmaiņas. Skaidrības labad minētā direktīva būtu jāpārstrādā. ê 2004/83/EK 1. apsvērums 2. Kopējas patvēruma politikas, tostarp kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveide ir daļa no Eiropas Savienības mērķa pakāpeniski radīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas ir atvērta tiem, kuri, apstākļu spiesti, likumīgi meklē aizsardzību Kopienā. ê 2004/83/EK 2. apsvērums 3. Eiropadome 1999. gada 15. un 16. oktobrī Tamperē īpašā sanāksmē vienojās izveidot kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, kuras pamatā būtu 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvencijas par bēgļu statusu (Ženēvas konvencija), kas papildināta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu (Protokols), pilnīga un visaptveroša piemērošana, tādējādi apstiprinot neizraidīšanas principu un nodrošinot, ka nevienu personu neizdod atpakaļ vajāšanai. ê 2004/83/EK 3. apsvērums 4. Ženēvas konvencija un protokols veido pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam. ê 2004/83/EK 4. apsvērums 5. Tamperes secinājumi paredz, ka kopējās Eiropas patvēruma sistēmas ietvaros sākotnējā posmā jātuvina noteikumi par personu atzīšanu par bēgļiem un bēgļu statusa saturu. ê 2004/83/EK 5. apsvērums 6. Tamperes secinājumi arī paredz, ka noteikumi par bēgļu statusu jāpapildina ar pasākumiem par alternatīviem aizsardzības veidiem, piedāvājot atbilstošu statusu jebkurai personai, kam nepieciešama šāda aizsardzība. ò jauns 7. Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas pirmais posms ir pabeigts. Eiropadome 2004. gada 4. novembra sanāksmē pieņēma Hāgas programmu, kurā noteikti mērķi, kas jāīsteno brīvības, drošības un tiesiskuma jomā laika posmā no 2005. līdz 2010. gadam. Šajā saistībā Hāgas programmā Eiropas Komisija tika aicināta pabeigt pirmā posma tiesību aktu novērtēšanu un iesniegt Padomei un Eiropas Parlamentam otrā posma tiesību aktus un pasākumus, lai tos varētu pieņemt līdz 2010. gada beigām. Saskaņā ar Hāgas programmu kopējās Eiropas Patvēruma sistēmas izveides mērķis ir noteikt kopēju patvēruma procedūru un vienotu statusu, kas ir spēkā visā Eiropas Savienībā. 8. Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā, kas pieņemts 2008. gada 16. oktobrī, Eiropadome norādīja, ka dalībvalstīs joprojām pastāv būtiskas atšķirības, piešķirot aizsardzību, un ka pati aizsardzība ir dažāda, un aicināja nākt klajā ar jaunām ierosmēm, lai pabeigtu Hāgas programmā paredzēto kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveidi un tādējādi sniegtu augstāka līmeņa aizsardzību. 9. Ņemot vērā veiktā izvērtējuma rezultātus, šajā posmā ir lietderīgi apstiprināt principus, kas ir pamatā Direktīvai 2004/83/EK, kā arī censties panākt noteikumu tuvināšanas augstāku līmeni starptautiskās aizsardzības atzīšanas un tās satura jomā, pamatojoties uz augstākiem standartiem, lai virzītos uz visā Eiropas Savienībā vienota aizsardzības statusa izveidi saskaņā ar Hāgas programmā izvirzīto mērķi. 10. Būtu jāpiešķir Eiropas Bēgļu fonda un Eiropas patvēruma atbalsta biroja līdzekļi, lai sniegtu pienācīgu atbalstu pasākumiem dalībvalstīs saistībā ar Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas otrajā posmā noteikto standartu ieviešanu, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kuras saskaras ar savu patvēruma sistēmu īpašu un nesamērīgu noslogojumu, kam par iemeslu ir to ģeogrāfiskā vai demogrāfiskā situācija. ê 2004/83/EK 6. apsvērums 11. Šīs direktīvas galvenais mērķis ir, no vienas puses, nodrošināt, ka dalībvalstis piemēro vienotus kritērijus, lai identificētu personas, kam patiesi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un, no otras puses, nodrošināt, lai šīm personām visās dalībvalstīs būtu pieejams minimālais pabalstu līmenis. ê 2004/83/EK 7. apsvērums ð jauns 12. To noteikumu tuvināšanai, saskaņā ar kuriem personas atzīst par bēgļiem, kā arī to noteikumu tuvināšanai, kas nosaka bēgļa statusa un alternatīvā aizsardzības statusa saturu, jāpalīdz ierobežot patvēruma ð starptautiskās aizsardzības ï pieteikuma iesniedzēju otrreizējā kustība starp dalībvalstīm, ja šādu kustību izraisa vienīgi atšķirības tiesiskajā regulējumā. ê 2004/83/EK 8. apsvērums 13. Obligāto standartu raksturs nosaka, ka dalībvalstīm jābūt pilnvarām ieviest vai uzturēt labvēlīgākus noteikumus trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kas pieprasa starptautisku aizsardzību no dalībvalsts, ja šāds pieprasījums pamatots ar to, ka attiecīgā persona ir bēglis Ženēvas konvencijas 1.(A) panta nozīmē, vai arī persona, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība. ê 2004/83/EK 9. apsvērums 14. Šī direktīva neattiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kam atļauts palikt dalībvalstu teritorijā ne tādēļ, ka viņiem nepieciešama starptautiska aizsardzība, bet pamatojoties uz diskrecionāri pieņemtu lēmumu līdzjūtības vai humānu iemeslu dēļ. ê 2004/83/EK 10. apsvērums (pielāgots) ð jauns 15. Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā √ [19] ∏ . Šī direktīva jo īpaši cenšas nodrošināt, ka pilnībā tiek respektēta cilvēka cieņa un patvēruma pieteikuma iesniedzēja un viņu pavadošo ģimenes locekļu tiesības uz patvērumu ð , kā arī veicināt Hartas 1., 7., 14., 15., 16., 18., 21., 24., 34. un 35. panta piemērošanu, un tā būtu attiecīgi jāīsteno ï . ê 2004/83/EK 11. apsvērums 16. Attieksmē pret personām, uz kurām attiecas šī direktīva, dalībvalstīm ir saistības atbilstīgi to pieņemtiem starptautisko tiesību aktiem, kuri aizliedz diskrimināciju. ê 2004/83/EK 12. apsvērums ð jauns 17. Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm pirmkārt jāņem vērā „bērna intereses” ð saskaņā ar ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām ï. ò jauns 18. Nepieciešams paplašināt ģimenes locekļu jēdzienu, ņemot vērā dažādus īpašos atkarības apstākļus, un īpašu uzmanību pievērst bērna interesēm. ê 2004/83/EK 13. apsvērums 19. Šī direktīva neskar protokolu par patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstu piederīgajiem, kas pievienots Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam. ê 2004/83/EK 14. apsvērums 20. Bēgļa statusa atzīšana ir deklaratīvs akts. ê 2004/83/EK 15. apsvērums 21. Nosakot bēgļu statusu saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1. pantu, apspriešanās ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos var sniegt dalībvalstīm noderīgas vadlīnijas. ê 2004/83/EK 16. apsvērums 22. Jānosaka obligātie standarti bēgļu statusa definēšanai un saturam, lai dotu norādījumu dalībvalstu kompetentajām struktūrām Ženēvas konvencijas piemērošanā. ê 2004/83/EK 17. apsvērums 23. Nepieciešams ieviest vienotus kritērijus patvēruma pieteikuma iesniedzēju atzīšanai par bēgļiem Ženēvas konvencijas 1. panta nozīmē. ê 2004/83/EK 18. apsvērums 24. Jo īpaši nepieciešams ieviest vienotus jēdzienus par aizsardzības vajadzībām, kas rodas uz vietas; kaitējuma avotiem un aizsardzību; iekšējo aizsardzību un vajāšanu, ieskaitot vajāšanas iemeslus. ê 2004/83/EK 19. apsvērums ð jauns 25. Aizsardzību var sniegt ne vien valsts, bet arī partijas vai organizācijas, ieskaitot starptautiskās organizācijas, kas atbilst šīs direktīvas nosacījumiem un kuru pārziņā ir reģions vai lielāks apgabals valsts teritorijā ð , un kuras vēlas un spēj īstenot tiesiskumu. Šādai aizsardzībai jābūt efektīvai un ilgstoša rakstura ï. ò jauns 26. Iekšējai aizsardzībai jābūt efektīvi pieejamai pieteikuma iesniedzējam tajā izcelsmes valsts daļā, kurā tas var droši un likumīgi ceļot, tikt ielaists un apmesties. ê 2004/83/EK 20. apsvērums 27. Novērtējot nepilngadīgu personu starptautiskas aizsardzības pieteikumus, nepieciešams, lai dalībvalstis ņem vērā vajāšanas veidus, kas īpaši attiecas uz bērniem. ò jauns 28. Viens no nosacījumiem, lai personu kvalificētu kā bēgli Ženēvas konvencijas 1.(A) panta nozīmē, ir cēloņsakarības esība starp vajāšanas darbību un rases, reliģijas, tautības, politiskās pārliecības vai piederības noteiktai sociālai grupai pazīmēm. Ja vajāšanu veic nevalstisks dalībnieks, pietiek, ja cēloņsakarība pastāv starp neesošu valsts aizsardzību pret vajāšanas darbībām un vienu no minētajām pazīmēm. ê 2004/83/EK 21. apsvērums ð jauns 29. Vienlīdz nepieciešams ieviest vienotu jēdzienu attiecībā uz vajāšanas pamatojumu „piederība noteiktai sociālai grupai”. ðLai definētu noteiktu sociālo grupu, pienācīgi jāņem vērā jautājumi, kas izriet no pieteikuma iesniedzēja dzimuma. ï ê 2004/83/EK 22. apsvērums 30. Darbības, kas ir pretējas ANO principiem un mērķiem, kuri izklāstīti ANO Statūtu preambulā un 1. un 2. pantā un cita starpā ietverti ANO rezolūcijās, kas attiecas uz terorisma apkarošanas pasākumiem un noteic, ka „terorisma darbības, metodes un prakse ir pretējas ANO mērķiem un principiem” un ka „apzināta terorisma aktu finansēšana, plānošana un kūdīšana uz tiem arī ir pretēja ANO mērķiem un principiem”. ê 2004/83/EK 23. apsvērums 31. Kā minēts 14. pantā, „statuss” var ietvert arī bēgļa statusu. ê 2004/83/EK 24. apsvērums 32. Jānosaka arī obligātie standarti, lai definētu alternatīvo aizsardzības statusu un noteiktu tā saturu. Alternatīvajai aizsardzībai jābūt komplementārai un tai jābūt papildus tai bēgļu aizsardzībai, kāda paredzēta Ženēvas konvencijā. ê 2004/83/EK 25. apsvērums 33. Nepieciešams ieviest kritērijus, uz kuru pamata personas, kas iesniedz starptautiskas aizsardzības pieteikumu, jāatzīst par tiesīgām saņemt alternatīvo aizsardzību. Šiem kritērijiem jāizriet no starptautiskām saistībām saskaņā ar cilvēktiesību dokumentiem un dalībvalstīs pastāvošās prakses. ê 2004/83/EK 26. apsvērums 34. Risks, kādam vispārīgi pakļauti valsts iedzīvotāji vai valsts iedzīvotāju daļa, parasti pats par sevi nerada individuālus draudus, kas būtu kvalificējami kā būtisks kaitējums. ê 2004/83/EK 27. apsvērums 35. Ģimenes locekļi to saiknes ar bēgli dēļ parasti ir neaizsargāti pret vajāšanas darbībām tādā veidā, kas varētu būt pamats bēgļa statusam. ê 2004/83/EK 28. apsvērums 36. Valsts drošības un sabiedriskās kārtības jēdziens attiecas arī uz gadījumiem, kad trešās valsts valstspiederīgie ir tādas asociācijas biedri, kas atbalsta starptautisko terorismu vai kas atbalsta šādu asociāciju. ê 2004/83/EK 29. apsvērums Lai gan pabalstiem, ko piešķir alternatīvā aizsardzības statusa saņēmēju ģimenes locekļiem, nav obligāti jābūt tādiem pašiem kā pabalstiem, ko piešķir atzītiem statusa saņēmējiem, tiem jābūt taisnīgiem salīdzinājumā ar pabalstiem, kādus saņem alternatīvā aizsardzības statusa saņēmēji. ò jauns 37. Nepieciešams nodrošināt nediskriminēšanas principa pilnīgu ievērošanu, tajā pašā laikā īstenojot Hāgas programmas aicinājumu izveidot vienotu statusu. Šajā nolūkā un izņemot atkāpes, kas ir nepieciešamas un objektīvi pamatotas, alternatīvās aizsardzības saņēmējiem jāpiešķir tādas pašas tiesības un pabalsti kā bēgļiem un uz tiem jāattiecina tādi paši atbilstības nosacījumi. ê 2004/83/EK 30. apsvērums 38. Starptautisko saistību noteiktajās robežās dalībvalstis var noteikt, ka pirms tiek piešķirta pieeja nodarbinātībai, sociālajai labklājībai, veselības aprūpei un integrācijas iespējām, jābūt izdotai uzturēšanās atļaujai. ò jauns 39. Lai veicinātu, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēji efektīvi izmanto tiesības un pabalstus, kas noteikti direktīvā, nepieciešams ņemt vērā to īpašās vajadzības un konkrētās integrācijas problēmas, ar kurām tiem jāsaskaras. 40. Šādā kontekstā īpaši jācenšas pievērsties problēmām, kas saistītas ar finansiāliem ierobežojumiem, kuru dēļ starptautiskās aizsardzības saņēmēji nevar efektīvi piekļūt ar nodarbinātību saistītām izglītības un arodmācību iespējām. ê 2004/83/EK 31. apsvērums 41. Šī direktīva neattiecas uz mantiskām vērtībām, ko dalībvalstis piešķir, lai veicinātu izglītību un apmācību. ê 2004/83/EK 32. apsvērums Jāņem vērā praktiskās grūtības, ar kādām saskaras bēgļa vai alternatīvā aizsardzības statusa saņēmēji saistībā ar viņu ārvalstu diplomu, apliecību vai citu oficiālu kvalifikācijas apliecinājumu autentifikāciju. ò jauns 42. Jāapsver īpaši pasākumi, lai efektīvi pievērstos praktiskām grūtībām, ar kurām saskaras starptautiskās aizsardzības saņēmēji attiecībā uz viņu ārvalstu diplomu, apliecību vai citu oficiālu kvalifikācijas apliecinājumu autentifikāciju, jo īpaši tad, ja nav dokumentāru pierādījumu un viņi nespēj segt izmaksas, kas saistītas ar atzīšanas procedūrām. ê 2004/83/EK 33. apsvērums ð jauns 43. Lai izvairītos no sociālām grūtībām, ir lietderīgi bez diskriminācijas nodrošināt bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa saņēmējiem adekvātu sociālo labklājību un iztikas līdzekļus sociālās palīdzības ietvaros. ê 2004/83/EK 34. apsvērums Attiecībā uz sociālo palīdzību un veselības aprūpi valsts tiesību aktos sīki jānosaka kārtība, kādā alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem piešķir pamata pabalstus. Iespēju piešķirt alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem tikai pamata pabalstus jāsaprot tādā nozīmē, ka šis jēdziens aptver vismaz minimālu ienākumu atbalstu, palīdzību slimības, grūtniecības gadījumā un palīdzību vecākiem ciktāl šādi pabalsti tiek piešķirti attiecīgās dalībvalsts piederīgiem. ê 2004/83/EK 35. apsvērums ð jauns 44. Bēgļa vai alternatīvā ð Starptautiskās ï aizsardzības statusa saņēmējiem jānodrošina pieeja veselības aprūpei, ieskaitot gan fiziskās, gan garīgās veselības aprūpi. ò jauns 45. Cik iespējams, integrācijas programmās, kas tiek paredzētas starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, jāņem vērā viņu īpašās vajadzības un situācijas specifika. ê 2004/83/EK 36. apsvērums 46. Šīs direktīvas īstenošana regulāri jānovērtē, jo īpaši ņemot vērā dalībvalsts starptautisko saistību attīstību attiecībā uz nerepatriēšanu, darba tirgus attīstību dalībvalstīs, kā arī kopējo integrācijas pamatprincipu attīstību. ê 2004/83/EK 37. apsvērums 47. Tā kā piedāvātās direktīvas mērķi, proti, izveidot obligātos standartus dalībvalstu starptautiskas aizsardzības sniegšanai trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kā arī piešķirtās aizsardzības saturam, nav adekvāti sasniedzami dalībvalstu spēkiem un piedāvātās direktīvas vēriena un seku dēļ šādu mērķi labāk var sasniegt Kopienā, Kopiena var noteikt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā paredzēts Līguma 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā izklāstīto proporcionalitātes principu šī direktīva neparedz neko vairāk, kā vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai. ê 2004/83/EK 38. apsvērums Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Apvienotā Karaliste 2002. gada 28. janvāra vēstulē ir paziņojusi, ka tā vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā. ê 2004/83/EK 39. apsvērums Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Īrija 2002. gada 13. februāra vēstulē paziņojusi, ka tā vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā. ê 2004/83/EK 40. apsvērums 48. Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, tādējādi šī direktīva nav tai saistoša un nav tai piemērojama. ò jauns 49. Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos jāattiecina tikai uz tiem noteikumiem, kuri, salīdzinot ar iepriekšējo direktīvu, paredz grozījumus pēc būtības. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav grozīti, izriet no iepriekšējās direktīvas. 50. Šī direktīva nedrīkst skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņu, kad tām attiecīgā direktīva jātransponē savos tiesību aktos, kā izklāstīts I pielikuma B daļā, ê 2004/83/EK (pielāgots) ð jauns IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU. I NODAĻA Vispārīgi noteikumi 1. pants Priekšmets un darbības joma √ Mērķis ∏ Šīs direktīvas mērķis ir noteikt obligātos standartus, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā ð starptautiskās aizsardzības saņēmējus, ï bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu. 2. pants Definīcijas Šajā direktīvā √ piemēro šādas definīcijas ∏ : a) „starptautiska aizsardzība” ir bēgļa un alternatīvais aizsardzības statuss, kā noteikts d)e) un f)g) apakšpunktā; ò jauns b) „starptautiskās aizsardzības saņēmēji” ir personas, kurām ir piešķirts bēgļa statuss vai alternatīvais aizsardzības statuss, kā noteikts e) un g) apakšpunktā; ⎢2004/83/EK b)c) „Ženēvas konvencija” ir Ženēvas 1951. gada 28. jūlija Konvencija par bēgļu statusu, kas grozīta ar Ņujorkas 1967. gada 31. janvāra protokolu; c)d) „bēglis” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras piederīgais šī persona ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzībuai, vai bezvalstnieks, kas, būdams ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tādu pašu iemeslu dēļ, kā minēts iepriekš, nevar vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties un uz kuru neattiecas 12. pants; d)e) „bēgļa statuss” nozīmē, ka dalībvalsts atzīst trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku par bēgli; e)f) „persona, kas tiesīga uz alternatīvo aizsardzību” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, ko nevar kvalificēt kā bēgli, bet attiecībā uz kuru ir sniegts pietiekams pamatojums, lai uzskatītu, ka attiecīgā persona, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī vai ja bezvalstnieks atgrieztos savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, tam draudētu reāls risks ciest būtisku kaitējumu, kā noteikts 15. pantā, un uz kuru neattiecas 17. panta 1. un 2. punkts, un kas nevar vai šāda riska dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzībuai; f)g) „alternatīvais aizsardzības statuss” nozīmē, ka dalībvalsts atzīst trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku kā personu, kas ir tiesīga uz alternatīvo aizsardzību; g)h) „starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas cenšas saņemt bēgļa vai alternatīvo aizsardzības statusu un kas nepārprotami nepieprasa cita veida aizsardzību, kura ir ārpus šīs direktīvas darbības jomas un par kuru var iesniegt atsevišķu pieteikumu; ò jauns i) „pieteikuma iesniedzējs” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums; ê 2004/83/EK (pielāgots) ð jauns h)j) „ģimenes locekļi”, ciktāl šāda ģimene pastāvējusi jau izcelsmes valstī, ir šādi bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa saņēmēja ģimenes locekļi, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu: - bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa saņēmēja laulātais vai viņa/viņas neprecējies partneris, ar kuru viņam/viņai ir stabilas attiecības, ja saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, kas attiecināmi uz ārvalstniekiem, vai atbilstoši tiesību aktiem vai praksei attiecīgajā dalībvalstī neprecētus pārus uzskata par pielīdzināmiem precētiem pāriem, - pirmajā ievilkumā minētāo pāra √ pāru ∏ vai bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa saņēmēja nepilngadīgie bērni ar nosacījumu, ka viņi ir neprecējušies un apgādājami, un neatkarīgi no tā, vai viņi ir dzimuši laulībā vai ārlaulībā, vai arī ir adoptēti, kā noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos; ò jauns - pirmajā ievilkumā minēto pāru vai starptautiskās aizsardzības saņēmēja precētie nepilngadīgie bērni neatkarīgi no tā, vai viņi ir dzimuši laulībā vai ārlaulībā, vai arī ir adoptēti, kā noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, ja viņu interesēs ir uzturēties tajā pašā valstī, kurā uzturas starptautiskās aizsardzības saņēmējs; - tēvs, māte vai cits pieaugušais radinieks, kas saskaņā ar tiesību aktu vai paražu ir atbildīgs par starptautiskās aizsardzības saņēmēju, ja pēdējais ir nepilngadīgs vai neprecējies, vai ja tas ir nepilngadīgs un precējies, bet viņa interesēs ir uzturēties tajā pašā valstī, kurā uzturas tā tēvs, māte vai cits pieaugušais radinieks, kas ir par viņu atbildīgs; - starptautiskās aizsardzības saņēmēja nepilngadīgi neprecējušies brāļi un māsas, ja starptautiskās aizsardzības saņēmējs ir nepilngadīgs un neprecējies, vai ja starptautiskās aizsardzības saņēmējs un viņa brāļi un māsas ir nepilngadīgi un precējušies, bet viena vai vairāku no tiem interesēs ir uzturēties vienā un tajā pašā valstī; k) „nepilngadīgais” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas jaunāks par 18 gadiem; ê 2004/83/EK (pielāgots) ð jauns i)l) „nepilngadīgieais bez pavadības” ir trešo valstu valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kas jaunāki par astoņpadsmit gadiem ð nepilngadīgais ï, kuri ieradušies √ kurš ieradies ∏ dalībvalstu teritorijā bez tādu pieaugušo pavadības, kas ir par √ viņu ∏ viņiem atbildīgi saskaņā ar tiesību aktu vai paražu, kamēr šāda persona nav par viņu viņiem uzņēmusies aizgādību; tas ietver √ nepilngadīgo ∏ nepilngadīgos, kas √ ir palicis ∏ palikuši bez pavadītājiem pēc ierašanās dalībvalstīs; j)m) „uzturēšanās atļauja” ir jebkura atļauja, ko izdevusi dalībvalsts iestāde minētās valsts tiesību aktos paredzētajā veidā, kas atļauj trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam uzturēties tās teritorijā; k)n) „izcelsmes valsts” ir valstspiederības valsts vai valstis vai bezvalstniekiem – agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts vai valstis. 3. pants Labvēlīgāki standarti Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kas kvalificējams kā bēglis vai persona, kura tiesīga uz alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti savienojami ar šo direktīvu. II NODAĻA Starptautiskās aizsardzības pieteikumu novērtēšana 4. pants Faktu un apstākļu novērtēšana 51. Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas. 52. Šā panta 1. punktā minētās sastāvdaļas ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa dokumentācija, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja vecumu, iepriekšējo darbību, ieskaitot attiecīgo radinieku datus, personību, valstspiederību(-ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(-īm) un vietu(-ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, personību apliecinošiem un ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums. 53. Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā: a) visi būtiskie fakti, kas attiecas uz izcelsmes valsti laikā, kad tiek pieņemts lēmums par pieteikumu; ieskaitot izcelsmes valsts normatīvos aktus un veidu, kādā tie tiek piemēroti; b) attiecīgie paziņojumi un dokumentācija, ko iesniedzis pieteikuma iesniedzējs, ieskaitot informāciju par to, vai pieteikuma iesniedzējs bijis vai var tikt pakļauts vajāšanai vai smagam kaitējumam; c) pieteikuma iesniedzēja individuālais stāvoklis un personīgie apstākļi, ieskaitot tādus faktorus kā iepriekšējā darbība, dzimums un vecums, lai, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja personīgajiem apstākļiem, novērtētu, vai darbības, ar kādām pieteikuma iesniedzējam bijis jāsaskaras vai ar kādām tam var nākties saskarties, būtu uzskatāmas par vajāšanu vai smagu kaitējumu; d) vai pieteikuma iesniedzēja darbības kopš izcelsmes valsts pamešanas bijušas saistītas tikai vai galvenokārt ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai nepieciešamo nosacījumu radīšanu, lai novērtētu, vai šo darbību dēļ pieteikuma iesniedzējam būs jāsaskaras ar vajāšanu vai smagu kaitējumu, ja tas atgrieztos minētajā valstī; e) vai būtu pamatoti sagaidāms, ka pieteikuma iesniedzējs pieņemtu citas valsts aizsardzību, kurā viņš varētu pieprasīt pilsonību. 54. Fakts, ka pieteikuma iesniedzējs jau bijis pakļauts vajāšanai vai smagam kaitējumam vai tiešiem šādas vajāšanas vai šāda kaitējuma draudiem, ir nopietna norāde uz pieteikuma iesniedzēja pamatotajām bailēm no vajāšanas vai uz reālu riskau ciest smagu kaitējumu, ja vien nav dibinātu iemeslu uzskatīt, ka šāda vajāšana vai smags kaitējums netiks atkārtoti. 55. Ja dalībvalstis piemēro principu saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu un ja pieteikuma iesniedzēja paziņojumos norādīti aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citādiem pierādījumiem, šiem aspektiem nav nepieciešams apstiprinājums, ja ir izpildīti šādi nosacījumi: a) pieteikuma iesniedzējs pielicis patiesas pūles, lai pamatotu savu pieteikumu; b) visas attiecīgās sastāvdaļas, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā, ir iesniegtas un ir sniegts pietiekams pamatojums attiecībā uz jebkādu citu attiecīgu sastāvdaļu neesamību; c) pieteikums iesniedzēja paziņojumi tiek uzskatīti par saskaņotiem un ticamiem un nav pretrunā ar specifisku un vispārēju informāciju, kas pieejama par pieteikuma iesniedzēja lietu; d) pieteikuma iesniedzējs iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu pie pirmās iespējas, ja vien pieteikuma iesniedzējs nevar parādīt, ka viņam bijuši dibināti iemesli, kāpēc tas nav izdarīts, un e) konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējam kopumā var uzticēties. 5. pants Starptautiskās aizsardzības vajadzības, kas rodas uz vietas 56. Pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls risks ciest smagu kaitējumu var pamatoties uz notikumiem, kas notikuši, kopš pieteikuma iesniedzējs atstājis izcelsmes valsti. 57. Pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls risks ciest smagu kaitējumu var pamatoties darbībās, kādās pieteikuma iesniedzējs iesaistījies kopš izcelsmes valsts atstāšanas, jo īpaši, ja konstatēts, ka šīs darbības, uz kurām pamatotas bailes, izsaka un turpina izteikt izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju. 58. Neierobežojot Ženēvas konvenciju, dalībvalstis var noteikt, ka pieteikuma iesniedzējam, kas iesniedz turpmāku pieteikumu, parasti nepiešķir bēgļa statusu, ja vajāšanas riska pamatā ir apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas. 6. pants Vajāšanas vai smaga kaitējuma dalībnieki Vajāšanas vai smaga kaitējuma dalībnieki ir: a) valsts; b) partijas vai organizācijas, kas kontrolē valsti vai būtisku valsts teritorijas daļu; c) nevalstiski dalībnieki, ja var apliecināt, ka a) un b) apakšpunktā minētie dalībnieki, ieskaitot starptautiskās organizācijas, nav spējīgi vai nevēlas nodrošināt aizsardzību pret vajāšanu vai smagu kaitējumu, kā noteikts 7. pantā. 7. pants Aizsardzības dalībnieki 59. Aizsardzību ð Aizsardzībai pret vajāšanu vai smagu kaitējumu jābūt efektīvai un ilgstošai, un to ï var nodrošināt ð vienīgi ï : a) valsts; vai b) partijas vai organizācijas, ieskaitot starptautiskas organizācijas, kas kontrolē valsti vai būtisku valsts teritorijas daļu ð un kuras vēlas un spēj īstenot tiesiskumu ï. 60. ð Efektīvu un ilgstošu ï aAizsardzību parasti nodrošina, 1. punktā minētajiem dalībniekiem veicot pamatotus pasākumus, lai novērstu vajāšanu vai smaga kaitējuma ciešanu, cita starpā, uzturot efektīvu tiesību sistēmu, lai atklātu, apsūdzētu un sodītu par darbībām, kas veido vajāšanu vai smagu kaitējumu, un pieteikuma iesniedzējam ir pieeja šādai aizsardzībai. 61. Novērtējot, vai starptautiskā organizācija kontrolē valsti vai būtisku tās teritorijas daļu un nodrošina aizsardzību, kā aprakstīts 2. punktā, dalībvalstis ņem vērā jebkādas vadlīnijas, kas var būt ietvertas attiecīgos Padomes aktos. 8. pants Iekšējā aizsardzība 62. Novērtējot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, dalībvalstis var noteikt, ka pieteikuma iesniedzējam nav vajadzīga starptautiskā aizsardzība, ja daļā no izcelsmes valsts teritorijas nav pamatotu baiļu no vajāšanas vai nav reāla riska ciest smagu kaitējumu ð tam daļā no izcelsmes valsts teritorijas ir pieejama 7. pantā noteiktā aizsardzība pret vajāšanu vai smagu kaitējumu ï un ir pamatoti sagaidāms, ka pieteikuma iesniedzējs var palikt ð tas var droši un likumīgi ceļot, tikt ielaists un apmesties ï šajā valsts daļā. 63. Pārbaudot, vai ð pieteikuma iesniedzējam ir pieejama aizsardzība pret vajāšanu vai smagu kaitējumu ï daļaā no izcelsmes valsts saskaņā ar 1. punktu atbilst 1. punktam, dalībvalstis laikā, kad tiek pieņemts lēmums par pieteikumu, ņem vērā vispārējos apstākļus, kādi dominē šajā valsts daļā, un pieteikuma iesniedzēja personīgos apstākļus. ð Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka tiek iegūta precīza un aktuāla informācija no dažādiem avotiem, piemēram, no Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisariāta bēgļu jautājumos (UNHCR) un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja. ï 64. Šā panta 1. punktu var piemērot neatkarīgi no tehniskiem šķēršļiem, kādi apgrūtina atgriešanos izcelsmes valstī. III NODAĻA Kvalificēšana par bēgli 9. pants Vajāšanas darbības 65. √Lai darbība tiktu uzskatīta par ∏ Vvajāšanas darbībuām Ženēvas konvencijas 1.(A) panta nozīmē √ , tai ∏ jābūt: a) pietiekami smagaiām to √ tās ∏ rakstura vai biežuma dēļ, lai tās √ tā ∏ veidotu cilvēka pamattiesību smagu pārkāpumu, jo īpaši tādu tiesību, no kuru aizsardzības nevar atkāpties saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 15. panta 2. punktu; vai b) vairāku pasākumu, tostarp cilvēktiesību pārkāpumu, akumulācijai, kas ir pietiekami smagi, lai ietekmētu indivīdu līdzīgā veidā, kā minēts a) apakšpunktā. 66. Vajāšanas darbības, kas minētas 1. punktā, cita starpā var notikt kā: a) fiziskas vai garīgas vardarbības darbības, ieskaitot seksuālu vardarbību; b) tiesiski, administratīvi, policijas un/vai tiesu iestāžu pasākumi, kas paši par sevi ir diskriminējoši vai kas tiek īstenoti diskriminējošā veidā; c) apsūdzība vai sods, kas ir nesamērīgs vai diskriminējošs; d) juridiskas pārsūdzības atteikums, kā rezultātā tiek piespriests nesamērīgs vai diskriminējošs sods; e) apsūdzība vai sods par atteikšanos veikt militāro dienestu konflikta laikā, ja militāra dienesta veikšana ietvertu noziegumu vai tādu darbību izdarīšanu, uz ko attiecas 12. panta 2. punktā minētie izslēgšanas noteikumi; f) darbības, kas īpaši vēršas pret kādu dzimumu vai pret bērniem. 67. Saskaņā ar 2. panta c) apakšpunktu ir jābūt saiknei starp 10. pantā minētajiem iemesliem un 1. punktā minētajām vajāšanas darbībām vai ð jātrūkst aizsardzībai pret šādām darbībām ï . 10. pants Vajāšanas iemesli 68. Novērtējot vajāšanas iemeslus, dalībvalstis ņem vērā šo: a) rases jēdziens jo īpaši ietver apsvērumus, kas saistīti ar ādas krāsu, izcelsmi vai piederību kādai noteiktai etniskai grupai; b) reliģijas jēdziens jo īpaši ietver teisma, neteisma un ateisma uzskatu esamību, piedalīšanos vai nepiedalīšanos oficiālos privātos vai publiskos dievkalpojumos vienatnē vai kopā ar citiem, citas reliģiskas darbības vai uzskatu izteikšanu vai arī personīgu vai grupas uzvedību, kuras pamatā ir vai kuru izraisa jebkāda reliģiska ticība; c) valstspiederības jēdziens neietver vienīgi pilsonību vai tās neesamību, bet jo īpaši ietver piederību kādai grupai, ko nosaka kultūras, etniskā vai valodas identitāte, kopēja ģeogrāfiskā vai politiskā izcelsme vai tās attiecības ar citas valsts iedzīvotājiem; d) uzskata, ka grupa veido īpašu sociālu grupu jo īpaši, ja: – šās grupas dalībniekiem piemīt kopīgas iedzimtas pazīmes vai kopēja pagātne, ko nevar mainīt, vai tiem piemīt kopējas pazīmes vai pārliecība, kas ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka personu nevar spiest no tās atteikties, un – minētajai grupai attiecīgajā valstī ir īpatna identitāte, jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu;. aAtkarībā no apstākļiem izcelsmes valstī jēdziens īpaša sociāla grupa var ietvert grupu, kuras pamatā ir seksuālās orientācijas kopīgas pazīmes. Nevar uzskatīt par seksuālai orientācijai piederīgām tādas darbības, kas saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem tiek uzskatītas par noziedzīgām. Varētu izskatīt aAr dzimtiumu saistītius aspektius ð pienācīgi jāņem vērā, lai noteiktu piederību noteiktai sociālai grupai vai identificētu šādas grupas pazīmes ï , bet tie paši par sevi nerada prezumpciju par šā panta piemērojamību;. e) politisko uzskatu jēdziens jo īpaši ietver viedokļa, domu vai pārliecības esamību par jautājumu, kas saistīts ar potenciālajiem vajāšanas dalībniekiem, kuri minēti 6. pantā, un viņu politiku vai metodēm, neatkarīgi no tā, vai pieteikuma iesniedzējs rīkojies saskaņā ar šo viedokli, domām vai pārliecību vai ne. 69. Novērtējot, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes no vajāšanas, nav būtiski, vai pieteikuma iesniedzējam faktiski piemīt rases, reliģijas, valstspiederības, sociālās vai politiskās pazīmes, kas izraisa vajāšanu, ja vajāšanas dalībnieks attiecina uz pieteikuma iesniedzēju šādas pazīmes. 11. pants Izbeigšana 70. Trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks izbeidz būt bēglis, ja viņš vai viņa: a) brīvprātīgi no jauna pieņēmis savas valstspiederības valsts aizsardzību; vai b) brīvprātīgi atguvis savu valstspiederību pēc tam, kad bija to zaudējis vai zaudējusi; vai c) ieguvis jaunu valstspiederību un bauda savas jaunās valstspiederības valsts aizsardzību; vai d) no jauna iemitinājies vai iemitinājusies valstī, ko viņš vai viņa atstāja vai ārpus kuras uzturējās sakarā ar bailēm no vajāšanas; vai e) vairs nevar atteikties no savas valstspiederības valsts aizsardzības, jo vairs nepastāv apstākļi, saistībā ar kuriem viņš vai viņa tika atzīts(-a) par bēgli; vai f) √ būdams ∏ bezvalstnieks, kam nav valstspiederības, var atgriezties savā agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, jo vairs nepastāv apstākļi, saistībā ar kuriem viņš vai viņa atzīts(-a) ar bēgli. 71. Izskatot 1. punkta e) un f) apakšpunktu, dalībvalstis ņem vērā, vai apstākļu maiņa ir tik nozīmīga un vai tai ir tik pastāvīgs raksturs, ka bēgļa bailes no vajāšanas vairs nevar uzskatīt par pamatotām. ò jauns 72. Šā panta 1. punkta e) un f) apakšpunktus nepiemēro bēglim, kurš var atsaukties uz nepārvaramiem iemesliem, kas izriet no iepriekš veiktas vajāšanas, lai atteiktos pieņemt valstspiederības valsts aizsardzību vai, ja viņš ir bezvalstnieks, viņa agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts aizsardzību. ê 2004/83/EK (pielāgots) 12. pants Izslēgšana 73. Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas atzīti par bēgļiem, ja: a) uz viņu attiecas Ženēvas konvencijas 1.(D) panta darbības joma, kas attiecas uz aizsardzību vai palīdzību, ko sniedz ANO organizācijas vai aģentūras, izņemot ANO augsto komisāru bēgļu lietās. Ja šāda aizsardzība vai palīdzība jebkādu iemeslu dēļ izbeigta, līdz galam nenokārtojot šādu personu stāvokli saskaņā ar attiecīgajām ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām, šīs personas paša šā fakta dēļ ir tiesīgas uz šīs direktīvas sniegto labumu; b) tās valsts kompetentās iestādes, kurās viņš vai viņa uzturas, atzinušas, ka viņam vai viņai ir tiesības un pienākumi, kādi attiecināti uz šīs valsts valstspiederības turētājiem; vai arī tiesības vai pienākumi, kas tiem līdzvērtīgi. 74. Trešās valsts valstspiederīgos vai bezvalstniekus izslēdz no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka: a) viņš vai viņa izdarījis noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā noteikts starptautiskos dokumentos, kas sastādīti, lai paredzētu noteikumus pret šādiem noziegumiem; b) viņš vai viņa pirms viņš vai viņa tika uzņemts(-a) kā bēglis ir ārpus patvēruma valsts izdarījis smagu nepolitisku noziegumu; tas nozīmē laiku, kad izdota uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz bēgļa statusa piešķiršanu; īpaši nežēlīgas darbības, pat ja tās veiktas šķietami politisku mērķu vārdā, var atzīt par smagiem nepolitiskiem noziegumiem; c) viņš vai viņa vainīgs(-a) darbībās, kas ir pretējas ANO mērķiem un principiem, kuri izklāstīti ANO Statūtu preambulā un 1. un 2. pantā. 75. Šā panta 2. punktu piemēro personām, kas kūda vai citādi piedalās tur minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā. IV NODAĻA Bēgļa statuss 13. pants Bēgļa statusa piešķiršana Dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar II un III nodaļu. 14. pants Bēgļa statusa atcelšana, izbeigšana vai atteikums to pagarināt 76. Attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti pēc šīs dDirektīvas √ 2004/83/EK ∏ stāšanās spēkā, dalībvalstis atceļ, izbeidz vai atsaka pagarināt trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieka bēgļa statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja viņš vai viņa izbeidzis būt bēglis saskaņā ar 11. pantu. 77. Neskarot 4. panta 1. punktā noteikto bēgļa pienākumu darīt zināmus visus būtiskos faktus un sniegt visu attiecīgo viņa/viņas rīcībā esošo dokumentāciju, dalībvalsts, kas piešķīrusi bēgļa statusu, individuāli par katru personu parāda, ka attiecīgā persona izbeigusi būt bēglis vai nekad nav bijusi bēglis saskaņā ar šā panta 1. punktu. 78. Dalībvalstis atceļ, izbeidz vai atsaka pagarināt trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka bēgļa statusu, ja attiecīgā dalībvalsts pēc tam, kad viņam vai viņai piešķirts bēgļa statuss, konstatē, ka: a) viņš vai viņa saskaņā ar 12. pantu būtu jāizslēdz vai ir izslēgts no to persona loka, ko atzīst par bēgli; b) bēgļa statusa piešķiršanā izšķiroša nozīme bijusi nepareizi uzrādītiem vai neuzrādītiem faktiem, tostarp viltotu dokumentu izmantošanai. 79. Dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai atteikt pagarināt bēgļa statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja: a) ir pamats uzskatīt, ka viņš vai viņa rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš vai viņa uzturas; b) viņš vai viņa pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai. 80. Situācijās, kas aprakstītas 4. punktā, dalībvalstis var izlemt nepiešķirt bēglim statusu, ja šāds lēmums vēl nav bijis pieņemts. 81. Personas, uz kurām attiecas 4. vai 5. punkts, ir tiesīgas uz tiesībām, kas uzskaitītas Ženēvas konvencijas 3., 4., 16., 22., 31., 32. un 33. pantā, vai līdzīgām tiesībām, ciktāl šādas tiesības ir spēkā dalībvalstī. V NODAĻA Pretendēšana uz alternatīvo aizsardzību 15. pants Smags kaitējums Smagu kaitējumu veido: a) nāves sods vai tā izpilde vai b) pieteikuma iesniedzēja spīdzināšana vai necilvēcīga pazemojoša izturēšanās pret viņu, vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana izcelsmes valstī, vai c) smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā. 16. pants Izbeigšana 82. Trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks vairs nav tiesīgs uz alternatīvo aizsardzību, ja apstākļi, kuru dēļ bijis piešķirts alternatīvais aizsardzības statuss, vairs nepastāv vai ir mainījušies tādā mērā, ka aizsardzība vairs nav nepieciešama. 83. Piemērojot šā panta 1. punktu, dalībvalstis ņem vērā, vai apstākļu izmaiņas ir tik būtiskas un pastāvīgas, ka persona, kas tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, vairs nesaskaras ar reālu smaga kaitējuma risku. ò jauns 84. Šā panta 1. punktu nepiemēro alternatīvās aizsardzības saņēmējam, kurš var atsaukties uz nepārvaramiem iemesliem, kas izriet no iepriekš nodarīta smaga kaitējuma, lai atteiktos pieņemt valstspiederības valsts aizsardzību vai, ja viņš ir bezvalstnieks, kuram nav valstspiederības, viņa agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts aizsardzību. ⎢2004/83/EK ð jauns 17. pants Izslēgšana 85. Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to persona loka, kas tiesīgas uz alternatīvo aizsardzību, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka: a) viņš vai viņa izdarījis noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā noteikts starptautiskos dokumentos, kas sastādīti, lai paredzētu noteikumus pret šādiem noziegumiem; b) viņš vai viņa izdarījis smagu noziegumu; c) viņš vai viņa vainīgs(-a) darbībās, kas ir pretējas ANO mērķiem un principiem, kuri izklāstīti ANO Statūtu preambulā un 1. un 2. pantā; d) viņš vai viņa rada draudus tās dalībvalsts sabiedrībai vai drošībai, kurā viņš vai viņa uzturas. 86. Šā panta 1. punktu piemēro personām, kas kūda vai citādi piedalās tur minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā. 87. Dalībvalsts var izslēgt trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku no to personu loka, kas tiesīgas uz alternatīvo aizsardzību, ja viņš vai viņa pirms uzņemšanas dalībvalstī ir izdarījis vienu vai vairākus noziegumus, uz kuriem neattiecas 1. punkts, par kuriem būtu piemērojams cietumsods, ja tie būtu izdarīti attiecīgajā dalībvalstī, un ja viņš vai viņa atstājis savu izcelsmes valsti vienīgi tādēļ, lai izvairītos no sankcijām par šiem noziegumiem. VI NODAĻA Alternatīvais aizsardzības statuss 18. pants Alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršana Dalībvalstis piešķir alternatīvo aizsardzības statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiesīgs uz alternatīvo aizsardzību saskaņā ar II un V nodaļu. 19. pants Alternatīvā aizsardzības statusa atcelšana, izbeigšana vai atteikums to pagarināt 88. Attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, dalībvalstis atceļ, izbeidz vai atsaka pagarināt trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka alternatīvo aizsardzības statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja viņš vai viņa vairs nav tiesīgs(–a) uz alternatīvo aizsardzību saskaņā ar 16. pantu. 89. Dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai atteikt pagarināt trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka alternatīvo aizsardzības statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja pēc alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanas viņš vai viņa saskaņā ar 17. panta 3. punktu būtu jāizslēdz no to personu loka, kas tiesīgas uz alternatīvo aizsardzību. 90. Dalībvalstis atceļ, izbeidz vai atsaka pagarināt trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka alternatīvo aizsardzības statusu, ja: a) viņš vai viņa pēc tam, kad viņam vai viņai piešķirts alternatīvais aizsardzības statuss, saskaņā ar 17. panta 1. un 2. punktu būtu jāizslēdz vai ir izslēgts no to personu loka, kas tiesīgas uz alternatīvo aizsardzību; b) alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanā izšķiroša nozīme bijusi nepareizia uzrādītiem vai neuzrādītiem faktiem, tostarp viltotu dokumentu izmantošanai. 91. Neierobežojot 4. panta 1. punktā noteikto trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka pienākumu darīt zināmus visus būtiskos faktus un sniegt visu attiecīgo viņa/viņas rīcībā esošo dokumentāciju, dalībvalsts, kas piešķīrusi alternatīvo aizsardzības statusu, individuāli par katru personu parāda, ka attiecīgā persona vairs nav vai nav tiesīga uz alternatīvo aizsardzību saskaņā ar šā panta 1., 2. un 3. punktu. VII NODAĻA Starptautiskās aizsardzības saturs 20. pants Vispārīgi noteikumi 92. Šī nodaļa neierobežo Ženēvas konvencijā noteiktās tiesības. 93. Šo nodaļu piemēro gan bēgļiem, gan personām, kas tiesīgas uz alternatīvo aizsardzību, ja vien nav norādīts citādi. 94. Īstenojot šo nodaļu, dalībvalstis ņem vērā mazāk aizsargātu personu, piemēram, nepilngadīgo, nepavadītu nepilngadīgo, invalīdu, vecu ļaužu, grūtnieču, tādu vecāku, kas viens pats bez otra no vecākiem ir kopā ar nepilngadīgiem bērniem, ð cilvēktirdzniecības upuru, personu ar garīgās veselības traucējumiem ï un personu, kas bijušas pakļautas spīdzināšanai, izvarošanai vai citai nopietnai psiholoģiskai, fiziskai vai seksuālai vardarbībai, īpašo situāciju. 95. Šā panta 3. punkts attiecas tikai uz personām, kuru īpašās vajadzības noteiktas pēc viņu stāvokļa individuāla izvērtējuma. 96. Īstenojot šīs nodaļas noteikumus attiecībā uz nepilngadīgajiem, dalībvalstis, pirmkārt, ņem vērā bērna intereses. 6. Ženēvas konvencijā noteiktajos ietvaros dalībvalstis var samazināt saskaņā ar šo nodaļu paredzētos pabalstus, ko sniedz bēglim, kura bēgļa statuss iegūts, pamatojoties uz darbībām, kas veiktas vienīgi vai galvenokārt, lai radītu nepieciešamos nosacījumus atzīšanai par bēgli. 7. Ženēvas konvencijā noteiktajos ietvaros dalībvalstis var samazināt saskaņā ar šo nodaļu paredzētos pabalstus, ko sniedz personai, kas tiesīga uz alternatīvo aizsardzību, kuras alternatīvais aizsardzības statuss iegūts, pamatojoties uz darbībām, kas veiktas vienīgi vai galvenokārt, lai radītu nepieciešamos nosacījumus atzīšanai par personu, kas tiesīga uz alternatīvo aizsardzību. 21. pants Aizsardzība pret repatriēšanu 97. Dalībvalstis ievēro nerepatriēšanas principu saskaņā ar to starptautiskajām saistībām. 98. Ja 1. punktā minētās starptautiskās saistības to neaizliedz, dalībvalstis var repatriēt bēgli neatkarīgi no tā, vai viņa statuss ir oficiāli atzīts vai nav, ja: a) ir pamats uzskatīt, ka viņš vai viņa rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš vai viņa uzturas; vai b) viņš vai viņa pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai. 99. Dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai arī atteikt pagarināt vai piešķirt uzturēšanās atļauju bēglim, uz kuru attiecas 2. punkts. 22. pants Informācija Dalībvalstis cik drīz vien iespējams pēc attiecīgā statusa piešķiršanas nodrošina personām, kas atzītas kā personas, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, ð starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ï iespējas saņemt informāciju par tiesībām un pienākumiem, kas attiecas uz minēto statusu, tādā valodā, ð kuru ir pamats uzskatīt par šai personai saprotamu ï kuru šīs personas varētu saprast. 23. pants Ģimenes vienotības saglabāšana 100. Dalībvalstis nodrošina, lai varētu tikt saglabāta ģimenes vienotība. 101. Dalībvalstis nodrošina, ka bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa saņēmēja ģimenes locekļi, kas atsevišķi nekvalificējas šāda statusa ð šādas aizsardzības ï saņemšanai, ir tiesīgi pieprasīt pabalstus, kas minēti 24. līdz 34. pantā, saskaņā ar valstī noteiktajām procedūrām un ciktāl tie savienojami ar ģimenes locekļa personīgo tiesisko statusu. Attiecībā uz alternatīvā aizsardzības statusa saņēmēja ģimenes locekļiem dalībvalstis var noteikt šādiem pabalstiem piemērojamos nosacījumus. Šajos gadījumos dalībvalstis nodrošina, ka piešķirtie pabalsti garantē atbilstošu dzīves līmeni. 102. Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ja ģimenes loceklis ir vai būtu izslēgts no bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa atbilstoši III un V nodaļai. 103. Neatkarīgi no 1. un 2. punkta dalībvalstis var atteikt, samazināt vai atsaukt tajos minētos pabalstus valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ. 104. Dalībvalstis var izlemt, ka šo pantu piemēro arī citiem tuviem radiniekiem, kas dzīvojuši kopā kā ģimenes locekļi izcelsmes valsts atstāšanas laikā un kas tajā laikā pilnīgi vai galvenokārt bija atkarīgi no bēgļa vai alternatīvā aizsardzības statusa ð starptautiskās aizsardzības ï saņēmēja. 24. pants Uzturēšanās atļaujas 105. Dalībvalstis cik drīz vien iespējams pēc bēgļa statusa piešķiršanas piešķir šā statusa ð starptautiskās aizsardzības ï saņēmējiem uzturēšanās atļauju, kam jābūt derīgai vismaz trīs gadus un pagarināmai, ja vien nav citādi nepieciešams pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ, un neierobežojot 21. panta 3. punktu. Neierobežojot 23. panta 1. punktu, uzturēšanās atļauja, kas izdodama bēgļa statusa ð starptautiskās aizsardzības ï saņēmēju ģimenes locekļiem, var būt derīga mazāk nekā trīs gadus, bet tai jābūt pagarināmai. 2. Dalībvalstis cik drīz vien iespējams pēc alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanas piešķir šā statusa saņēmējiem uzturēšanās atļauju, kam jābūt derīgai vismaz vienu gadu un pagarināmai, ja vien nav citādi nepieciešams pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ. 25. pants Ceļošanas dokuments 106. Dalībvalstis izdod bēgļa statusa saņēmējiem tāda veida ceļošanas dokumentus ceļošanai ārpus to teritorijas, kā norādīts Ženēvas konvencijai pievienotajā sarakstā, ja vien nav citādi nepieciešams pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ. 107. Alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem, kas nevar saņemt valsts pasi, dalībvalstis izdod dokumentus, kas viņiem ļauj ceļot ð ārpus to teritorijas ï vismaz tādos gadījumos, kad rodas nopietni humāni iemesli, kuru dēļ nepieciešama viņu klātbūtne citā valstī, ja vien nav citādi nepieciešams pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ. 26. pants Darba iespējas 108. Dalībvalstis bēgļa statusa ð starptautiskās aizsardzības ï saņēmējiem uzreiz pēc tam, kad viņiem piešķirtsa bēgļa statuss ð aizsardzība ï, ļauj iesaistīties nodarbinātības vai pašnodarbinātības darbībās, ievērojot noteikumus, kas vispār piemērojami darbam un sadzīves pakalpojumiem. 109. Dalībvalstis nodrošina, ka bēgļa statusa ð starptautiskās aizsardzības ï saņēmējiem ar līdzvērtīgiem nosacījumiem kā dalībvalsts valstspiederīgajiem tiek piedāvātas tādas darbības kā, piemēram, ar nodarbinātību saistītas izglītības iespējas pieaugušajiem, arodmācības, ð tostarp profesionālo iemaņu papildināšanas kursi, ï un praktiskas pieredzes gūšana darbavietā ð un konsultāciju pakalpojumi, ko sniedz nodarbinātības dienesti ï. ò jauns 110. Dalībvalstis cenšas veicināt starptautiskās aizsardzības saņēmēju piekļuvi ar nodarbinātību saistītām izglītības iespējām un arodmācībām, kas minētas 2. punktā, izmantojot tādus pasākumus kā, attiecīgos gadījumos, iztikas stipendiju un aizdevumu piešķiršana vai daļlaika darba un mācību iespēju radīšana. ⎢2004/83/EK ð jauns 3. Dalībvalstis alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem uzreiz pēc tam, kad viņiem piešķirts alternatīvais aizsardzības statuss, ļauj iesaistīties nodarbinātības vai pašnodarbinātības darbībās, ievērojot noteikumus, kas vispār piemērojami darbam un sadzīves pakalpojumiem. Var ņemt vērā situāciju dalībvalstu darba tirgū, tostarp nosakot iespējamās darba iespēju prioritātes uz ierobežotu laika posmu, kas nosakāms saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Dalībvalsti nodrošina, ka alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējs saņem amatu, kas viņam piedāvāts, saskaņā ar valsts tiesību normām par prioritāšu noteikšanu darba tirgū. 4. Dalībvalstis nodrošina, ka alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem ar tādiem nosacījumiem, kā dalībvalsts izlemj, ir pieejamas tādas darbības kā, piemēram, ar nodarbinātību saistītas izglītības iespējas pieaugušajiem, arodmācības un praktiskas pieredzes gūšana darbavietā. 54. Piemēro dalībvalstīs spēkā esošos tiesību aktus, kas attiecas uz darbinieku vai pašnodarbināto atalgojumu un pieeju sociālās nodrošināšanas sistēmai, kā arī citus nodarbinātības nosacījumus. 27. pants Izglītības pieejamība 111. Dalībvalstis piešķir pilnīgu pieeju izglītības sistēmai visiem nepilngadīgajiem, kam piešķirtsa bēgļa vai alternatīvais ð starptautiskā ï aizsardzības statuss, saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts valstspiederīgajiem. 112. Dalībvalstis nodrošina pieaugušajiem, kam piešķirtsa ð starptautiskā ï bēgļa vai alternatīvais aizsardzības statuss, pieeju vispārējai izglītības sistēmai, turpmākai apmācībai vai pārkvalifikācijai, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas dalībvalstī. 3. Dalībvalstis nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret bēgļa vai alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem un dalībvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz spēkā esošajām ārvalstu diplomu, apliecību un citu oficiālu kvalifikācijas apliecinājumu atzīšanas procedūrām. ò jauns 28. pants Kvalifikāciju atzīšanas procedūru pieejamība 1. Dalībvalstis nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret starptautiskās aizsardzības saņēmējiem un dalībvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz spēkā esošajām ārvalstu diplomu, apliecību un citu oficiālu kvalifikācijas apliecinājumu atzīšanas procedūrām. 2. Dalībvalstis cenšas nodrošināt, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, kas nevar uzrādīt kvalifikācijas dokumentāru apliecinājumu, ir pieejamas atbilstīgas viņu iepriekš iegūto zināšanu novērtēšanas, apstiprināšanas un akreditēšanas programmas. Jebkurā šādā pasākumā jāievēro 2.panta 2. punkts un 3. panta 3. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvā 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu[20]. 3. Dalībvalstis cenšas nodrošināt, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem saistīto izmaksu dēļ netiek liegts vai nu pieprasīt viņu ārvalstu diplomu, apliecību vai citu oficiālu kvalifikācijas apliecinājumu atzīšanu, vai arī viņu iepriekš iegūto zināšanu akreditēšanu. ê 2004/83/EK (pielāgots) ð jauns 2829. pants Sociālā labklājība 113. Dalībvalstis nodrošina, ka bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa saņēmēji dalībvalstī, kas šo statusu ð aizsardzību ï piešķīrusi, saņem nepieciešamo sociālo palīdzību, kāda tiek nodrošināta šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem. 114. 2. Kā izņēmumu no 1. punktā izklāstītā vispārīgā noteikuma dalībvalstis var ierobežot sociālo palīdzību, ko piešķir alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem, piešķirot tikai pamata pabalstus, ko tad nodrošina tādā pašā līmenī un saskaņā ar tādiem pašiem atbilstības nosacījumiem kā dalībvalsts valstspiederīgajiem. 2930. pants Veselības aprūpe 115. Dalībvalstis nodrošina, ka bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa saņēmējiem ir pieejama veselības aprūpe saskaņā ar tādiem pašiem atbilstības nosacījumiem kā tās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kura šādu statusu ð aizsardzību ï piešķīrusi. 2. Kā izņēmumu no 1. punktā izklāstītā vispārīgā noteikuma dalībvalstis var ierobežot veselības aprūpi, ko piešķir alternatīvās aizsardzības saņēmējiem, piešķirot tikai pamata pabalstus, ko tad nodrošina tādā pašā līmenī un saskaņā ar tādiem pašiem atbilstības nosacījumiem kā dalībvalsts valstspiederīgajiem. 32. Dalībvalstis nodrošina atbilstošu veselības aprūpi ð , tostarp vajadzības gadījumā garīgās veselības aprūpi, ï bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa saņēmējiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, grūtniecēm, invalīdiem, personām, kas tikušas spīdzinātas, izvarotas vai pakļautas citai smagai psiholoģiskai, fiziskai vai seksuālai vardarbībai, vai nepilngadīgajiem, kas bijuši jebkāda veida ļaunprātīgas izmantošanas, nolaidības, ekspluatācijas, spīdzināšanas, nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās upuri vai kas cietuši bruņotā konfliktā, ar tādiem pašiem atbilstības nosacījumiem kā tās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kura šo statusu piešķīrusi. 3031. pants Nepilngadīgie bez pavadības 116. Dalībvalstis cik drīz vien iespējams pēc bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa piešķiršanas veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu nepavadītu nepilngadīgo pārstāvību ar likumīgu aizbildnību vai, ja nepieciešams, ar organizāciju, kas atbildīga par nepilngadīgo aprūpi un labklājību vai jebkādu citu atbilstošu pārstāvību, tostarp tādu, kuras pamatā ir tiesību akti vai tiesas nolēmums. 117. Dalībvalstis nodrošina, ka, īstenojot šo direktīvu, ieceltais aizbildnis vai pārstāvis pienācīgi nodrošina nepilngadīgā vajadzības. Attiecīgās varas iestādes veic regulārus novērtējumus. 118. Dalībvalstis nodrošina, ka nepavadītos nepilngadīgos izvieto: a) kopā ar pieaugušiem radiniekiem; vai b) kopā ar audžuģimeni; vai c) centros, kur ir īpaši apstākļi, lai izmitinātu nepilngadīgos; vai d) citās izmitināšanas vietās, kas piemērotas nepilngadīgajiem. Šajā ziņā ņem vērā bērna viedokli atbilstoši viņa vecumam un brieduma pakāpei. 119. Vienu vecāku bērnus pēc iespējas atstāj kopā, ņemot vērā attiecīgā bērna intereses un sevišķi viņa vai viņas vecumu un brieduma pakāpi. Nepavadītu nepilngadīgo dzīvesvietas maiņas ierobežo līdz minimumam. 120. Ö Vienlaikus Õ Aaizsargājot nepavadīta nepilngadīgā intereses, dalībvalstis ð izveido procedūras, lai pēc starptautiskās aizsardzības piešķiršanas pēc iespējas ātrāk atrastu nepavadīta nepilngadīgā ģimenes locekļus ï cenšas pēc iespējas ātrāk sameklēt nepilngadīgā ģimenes locekļus. Ja ir apdraudēta nepilngadīgā vai arī viņa vai viņas tuvu radinieku dzīvība vai veselība, sevišķi tad, ja viņi palikuši izcelsmes zemē, jārūpējas, lai informāciju par šādām personām savāktu, apstrādātu un pārsūtītu kā konfidenciālu. 121. Personām, kas strādā ar nepavadītiem nepilngadīgajiem, ir atbilstoša apmācība attiecībā uz nepilngadīgo vajadzībām vai ð un ï viņi tādu ð turpina saņemt ï saņem. 3132. pants Izmitināšanas vietu pieejamība Dalībvalstis nodrošina, ka bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa saņēmējiem ir pieejamas izmitināšanas vietas ar tādiem pašiem nosacījumiem kā trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas to teritorijā. ðDalībvalstis cenšas īstenot politiku, kuras mērķis ir novērst starptautiskās aizsardzības saņēmēju diskrimināciju un nodrošināt vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz izmitināšanas vietu pieejamību. ï 3233. pants Pārvietošanās brīvība dalībvalstī Dalībvalstis ļauj bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa saņēmējiem brīvi pārvietoties to teritorijā ar tādiem pašiem nosacījumiem un ierobežojumiem, kā noteikts attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas to teritorijā. 3334. pants Integrācijas iespēju pieejamība 122. Lai veicinātu bēgļu ð starptautiskās aizsardzības saņēmēju ï integrāciju sabiedrībā, dalībvalstis ð nodrošina piekļuvi ï paredz noteikumus par tādāmu integrācijas programmāmu izveidi, ko tās uzskata par atbilstošām, ð lai ņemtu vērā starptautiskās aizsardzības saņēmēju īpašās vajadzības, ï vai rada priekšnoteikumus, kas garantē šādu programmu pieejamību. 1 Ja dalībvalstis uzskata to par lietderīgu, tās nodrošina alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem integrācijas programmu pieejamību. ò jauns 123. Šajās integrācijas programmās varētu ietvert ievadprogrammas un valodu apmācību, kas, cik iespējams, ir individuāli piemērotas starptautiskās aizsardzības saņēmēju vajadzībām. ê 2004/83/EK (pielāgots) ð jauns 3435. pants Repatriācija Dalībvalstis var sniegt palīdzību bēgļa vai alternatīvā ð starptautiskās ï aizsardzības statusa saņēmējiem, kas vēlas repatriēties. VIII NODAĻA Administratīvā sadarbība 3536. pants Sadarbība Katra dalībvalsts izveido valsts kontaktpunktu, kura √ un paziņo tā ∏ adresi tā paziņo Komisijai,. kas √ Komisija ∏ savukārt to √ šo informāciju ∏ paziņo pārējām dalībvalstīm. Dalībvalstis, sadarbojoties ar Komisiju, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izveidotu tiešu sadarbību un īstenotu informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm. 3637. pants Personāls Dalībvalstis nodrošina, ka to iestāžu un citu organizāciju darbinieki, kas īsteno šo direktīvu, saņēmuši nepieciešamo apmācību un ka attiecībā uz jebkuru informāciju, ko tie saņēmuši darba gaitā, tos saista konfidencialitātes princips, kā noteikts valsts tiesību aktos. IX NODAĻA Nobeiguma noteikumi 3738. pants Ziņojumi 124. Komisija līdz 2008. gada 10. aprīlim ð […] ï ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu un ierosina nepieciešamos grozījumus. Šos grozījumu priekšlikumus kā prioritārus iesniedz attiecībā uz 15., 26. un 33. pantu. Dalībvalstis līdz 2007. gada 10. oktobrim ð […] ï nosūta Komisijai visu informāciju, kas vajadzīga šā ziņojuma sastādīšanai. 125. Pēc ziņojuma iesniegšanas Komisija vismaz reizi piecos gados ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu. 3839. pants Transponēšana 1. Dalībvalstīs līdz 2006. gada 10. oktobrim √ vēlākais, līdz […] ∏ stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas […] pantu prasības [panti, kuru saturs ir mainīts salīdzinājumā ar iepriekšējo direktīvu]. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju √ paziņo Komisijai minēto noteikumu tekstus, kā arī minēto noteikumu un šīs direktīvas atbilstības tabulu ∏ . Pieņemot šos noteikumus, dalībvalstis tajos atsaucas uz šo direktīvu vai pievieno attiecīgu atsauci to oficiālai publikācijai. Dalībvalstīs nosaka, kādā veidā izdarāmas šādas atsauces. √Tās iekļauj arī norādi, ka atsauces uz direktīvu, kuru atceļ ar šo direktīvu, spēkā esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces un kā formulēt šādu paziņojumu.∏ 2. Dalībvalstis paziņo Komisijai savu tiesību aktu √ galvenos ∏ noteikumus, kurus tās pieņem jomā, uz ko attiecas šī direktīva √ , kā arī tabulu, kurā norādīta minēto noteikumu un šīs direktīvas atbilstība ∏ . ź 40. pants Atcelšana Direktīvu 2004/83/EK atceļ no [dienas pēc datuma, kas paredzēts šīs direktīvas … . panta 1. punkta pirmajā daļā], neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz I pielikuma B daļā noteikto termiņu direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos. Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu, kas atrodas II pielikumā. ê 2004/83/EK (pielāgots) 3941. pants Stāšanās spēkā Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī . ź […] pantu piemēro no [nākamā diena pēc tās, kas norādīta … . panta 1. punkta pirmajā daļā]. ê 2004/83/EK (pielāgots) 4042. pants Adresāti Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu. (…), […] Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā priekšsēdētājs priekšsēdētājs […] […] ⎢ I PIELIKUMS A daļa Atceltā direktīva(minēts 40. pantā) Padomes Direktīva 2004/83/EK | (OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp.) | B daļa Termiņš transponēšanai valsts tiesību aktos(minēts 39. pantā) Direktīva | Termiņš transponēšanai | 2004/83/EK | 2006. gada 10. oktobris | _____________ II PIELIKUMS Atbilstības tabula Direktīva 2004/83/EK | Šī direktīva | 1. pants | 1. pants | 2. pants, ievadvārdi | 2. pants, ievadvārdi | 2. panta a) apakšpunkts | 2. panta a) apakšpunkts | - | 2. panta b) apakšpunkts | 2. panta b) līdz g) apakšpunkts | 2. panta c) līdz h) apakšpunkts | - | 2. panta i) apakšpunkts | 2. panta h) apakšpunkts - | 2. panta j) apakšpunkta pirmais un otrais ievilkums 2. panta j) apakšpunkta ceturtais un piektais ievilkums | - | 2. panta k) apakšpunkts | 2. panta i) apakšpunkts | 2. panta l) apakšpunkts | 2. panta j) apakšpunkts | 2. pants, m) apakšpunkts | 2. panta k) apakšpunkts | 2. panta n) apakšpunkts | 3. pants | 3. pants | 4. pants | 4. pants | 5. pants | 5. pants | 6. pants | 6. pants | 7. pants | 7. pants | 8. panta 1. un 2. punkts | 8. panta 1. un 2. punkts | 8. panta 3. punkts | - | 9. pants | 9. pants | 10. pants | 10. pants | 11. panta 1. un 2. punkts | 11. panta 1. un 2. punkts | - | 11. panta 3. punkts | 12. pants | 12. pants | 13. pants | 13. pants | 14. pants | 14. pants | 15. pants | 15. pants | 16. panta 1. un 2. punkts | 16. panta 1. un 2. punkts | - | 16. panta 3. punkts | 17. pants | 17. pants | 18. pants | 18. pants | 19. pants | 19. pants | 20. panta 1. līdz 5. punkts | 20. panta 1. līdz 5. punkts | 20. panta 6. un 7. punkts | - | 21. pants | 21. pants | 22. pants | 22. pants | 23. panta 1. punkts | 23. panta 1. punkts | 23. panta 2. punkta pirmā daļa | 23. panta 2. punkta pirmā daļa | 23. panta 2. punkta otrā daļa | - | 23. panta 2. punkta trešā daļa | - | 23. panta 3. līdz 5. punkts | 23. panta 3. līdz 5. punkts | 24. panta 1. punkts | 24. panta 1. punkts | 24. panta 2. punkts | - | 25. pants | 25. pants | 26. panta 1. līdz 3. punkts | 26. panta 1. līdz 3. punkts | 26. panta 4. punkts | - | 26. panta 5. punkts | 26. panta 4. punkts | 27. panta 1. un 2. punkts | 27. panta 1. un 2. punkts | 27. panta 3. punkts | 28. panta 1. punkts | - | 28. panta 2. un 3. punkts | 28. panta 1. punkts | 29. panta 1. punkts | 28. panta 2. punkts | - | 29. panta 1. punkts | 30. panta 1. punkts | 29. panta 2. punkts 29. panta 3. punkts | - 30. panta 2. punkts | 30. pants | 31. pants | 31. pants | 32. pants | 32. pants | 33. pants | 33. pants | 34. pants | 34. pants | 35. pants | 35. pants | 36. pants | 36. pants | 37. pants | 37. pants | 38. pants | 38. pants | 39. pants | - | 40. pants | 39. pants | 41. pants | 40. pants | 42. pants | – | I pielikums | – | II pielikums | [1] OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp. [2] Patvēruma politikas plāns - Integrēta pieeja aizsardzībai visā ES teritorijā, COM(2008) 360 [3] COM (2007) 301. [4] Pieejams: http://ec.europa.eu/justice_home/doc_centre/immigration/integration/doc/2007/handbook_2007_en.pdf [5] UNHCR, "Asylum in the European Union, A study on the implementation of the Qualification Directive", November 2007; ELENA/ECRE, "The impact of the EU Qualification Directive on International protection", October 2008; France Terre d'Asile, "Asile La protection subsidiaire en Europe: Un mosaïque de droits", Les cahiers du social no 18, Septembre 2008; Dutch Refugee Council/ECRE, ‘Networking on the Transposition of the Qualification Directive’, December 2008, Nijmegen University, "The Qualification Directive: Central themes, Problem issues, and Implementation in selected MS", Karin Zwaan (ed), 2007 [6] Pieejams šādā vietnē: http://ec.europa.eu/justice_home/doc_centre/asylum/studies/wai/doc_asylum_studies_en.htm [7] GHK, Impact assessment studies on The future development of measures on the qualification and status of third country nationals or stateless persons as persons in need of international protection and on the content of the protection granted, based on Council Directive 2004/83/EC and The future development of measures on procedures in MS for granting and withdrawing refugee status, based on Council Directive 2005/85/EC, Multiple framework service contract JLS/2006/A1/004. [8] OV L 326, 13.12.2005., 13. lpp. [9] Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (COM(2008) 820 galīgā redakcija/2). [10] Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar kuru nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (COM(2008) 815 galīgā redakcija/2). [11] Tiesai tika lūgts izdot prejudiciālu nolēmumu par to, vai smagu un individuālu draudu esamība alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja dzīvībai vai veselībai ir atzīstama tad, ja pieteikuma iesniedzējs ir pierādījis, ka šie draudi ir vērsti konkrēti pret viņu sakarā ar apstākļiem, kas raksturīgi viņa situācijai, un noliedzošas atbildes gadījumā, saskaņā ar kādu kritēriju šādu draudu pastāvēšana var tikt uzskatīta par pierādītu. [12] 2007. gada 11. janvāra spriedums lietā Salah Sheekh pret Nīderlandi, 141. punkts. [13] 2006. gada 15. februāra spriedumi lietās Niedzwiecki pret Vāciju un Okpisz pret Vāciju. [14] Otrais izdevums, pieejams šādā tīmekļa vietnē: http://ec.europa.eu/justice_home/doc_centre/immigration/integration, 32.-36. lpp. [15] OV C [...], [...], [...] lpp. [16] OV C [...], [...], [...] lpp. [17] OV C [...], [...], [...] lpp. [18] OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp. [19] OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp. [20] OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.