[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 4.2.2009

COM(2009) 57 galīgā redakcija

2004/0209 (COD)

KOMISIJAS ATZINUMS atbilstīgi EK līguma 251. panta 2. punkta trešās daļas c) apakšpunktam par Eiropas Parlamenta grozījumiem Padomes kopējā nostājā attiecībā uz priekšlikumu

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva, ar ko groza Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem

AR KO GROZA KOMISIJAS PRIEKŠLIKUMU saskaņā ar EK līguma 250. panta 2. punktu

2004/0209 (COD)

KOMISIJAS ATZINUMSatbilstīgi EK līguma 251. panta 2. punkta trešās daļas c) apakšpunktampar Eiropas Parlamenta grozījumiem Padomes kopējā nostājā attiecībā uz priekšlikumu

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva, ar ko groza Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem

1. PRIEKŠVĒSTURE

Datums, kad priekšlikumu nosūtīja Parlamentam un Padomei (dokuments COM(2004)607, galīgā redakcija): 2004/0209 (COD) | 2004. gada 22. septembris |

Reģionu komitejas atzinuma datums | 2005. gada 14. aprīlis |

Datums, kad Eiropas Parlaments sniedzis savu atzinumu (pirmajā lasījumā) | 2005. gada 11. maijs |

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma datums | 2005. gada 11. maijs |

Datums, kad grozīto priekšlikumu nosūta Parlamentam un Padomei (COM(2005) 246, galīgā redakcija) | 2005. gada 31. maijs |

Datums, kad Padome panāca politisko vienošanos par kopējo nostāju (ar kvalificētu balsu vairākumu) | 2008. gada 10. jūnijs |

Kopējās nostājas pieņemšanas datums Padomē | 2008. gada 15. septembris |

Datums, kad Eiropas Parlaments sniedzis atzinumu (otrajā lasījumā) (P6_TA (2008) 0615) | 2008. gada 17. decembris |

Datums, kad nosūtīts Parlamenta atzinums (otrajā lasījumā) | 2009. gada 14. janvāris |

2. KOMISIJAS PRIEKŠLIKUMA MĒRĶIS

Komisijas priekšlikuma mērķis ir veikt grozījumus darba laika direktīvā[1], izveidojot līdzsvarotu grozījumu paketi, kas atbilst četriem galvenajiem kritērijiem:

- ar tiesību aktu starpniecību risināt Komisijas 2004. gada sabiedriskajā apspriešanā izvirzītās problēmas par attieksmi pret dežūras laiku un kompensējošās atpūtas laika noteikšanu,

- uzlabot darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzību, īpaši attiecībā uz risku, kas saistīts ar pārmērīgu darba stundu skaitu,

- atļaut lielāku elastīgumu attiecībā uz nedēļas darba laika bāzes laikposmu, arī atsaucoties uz 2004. gada sabiedrisko apspriešanu, un

- vairāk atbalstīt darba un ģimenes dzīves saskaņošanu.

Galvenās izmaiņas, ko ierosina Komisijas grozītais priekšlikums, ir šādas.

Dežūras laiks

Sniegt “dežūras laika” juridiskas definīcijas un norādīt atšķirības starp dažādiem dežūras laika tipiem, atbildot uz nesenajām diskusijām Eiropas Kopienu Tiesā ( SIMAP [2], Jaeger [3] …), kuras jūtami ietekmēja darba laika organizāciju sabiedrisko pakalpojumu nozarē.

Darba un ģimenes dzīves saskaņošana.

Noteikt, ka dalībvalstīm jārosina sociālos partnerus slēgt vienošanās, kas atbalsta saskaņošanu, un jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka darba devēji laikus informē darba ņēmējus par visām izmaiņām darba laika organizācijā un darba devēju pienākums ir izskatīt darba ņēmēju pieprasījumus par darba laika vai izkārtojuma maiņu.

Nedēļas darba laika limitu aprēķināšana

Direktīva nosaka, ka vidējā darba nedēļa, ieskaitot virsstundas, nedrīkst pārsniegt 48 stundas. Priekšlikums nemaina limitu, bet dod lielākas elastības iespējas aprēķinot vidējo skaitu, jo bāzes laikposmu saskaņā ar tiesību aktiem var pagarināt maksimāli līdz 12 mēnešiem, ja ir objektīvi vai tehniski iemesli, vai iemesli, kas saistīti ar darba organizāciju. Šādu pagarinājumu jāpakārto darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai un jāapspriež ar sociālajiem partneriem.

“Atteikuma” ( opt-out ) nākotne

Saskaņā ar direktīvas 22. panta 1. punktu “atteikums” pašlaik ļauj dalībvalstīm noteikt, ka darba ņēmējs var vienoties ar darba devēju strādāt vairāk nekā 48 stundas, ievērojot zināmus drošības nosacījumus. Grozītais priekšlikums nosaka šīs atkāpes atcelšanu ar norādīto dienu un līdz tam noteiks papildu drošības nosacījumus.

Atpūtas laika noteikšana

Noteikt, ka gadījumā, ja ir atkāpes no direktīvā noteiktā minimālā dienas vai nedēļas atpūtas laika, tad jāseko atbilstošam kompensējošam atpūtas laikam, ko piešķir “samērīgā laikā”, ko nosaka valsts tiesību akti vai koplīgumi, vai sociālo partneru vienošanās. Šīs izmaiņas gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem ļaus elastīgāk organizēt darbu.

3. KOMISIJAS ATZINUMS PAR PARLAMENTA IEROSINĀTAJIEM GROZĪJUMIEM

3.1. Komisijas nostājas kopsavilkums

Parlaments pieņēma 22 grozījumus Kopējā nostājā. Komisija pilnīgi vai daļēji var pieņemt 15 no šiem grozījumiem.

Komisija sešus grozījumus var pieņemt pilnībā (Nr. 7, 9, 15, 18, 19 un 21) un deviņus var daļēji pieņemt (Nr. 1, 11 un 20) vai principā un/vai jaunā formulējumā (Nr. 2, 3, 12, 13, 14 un 22).

Komisija noraida septiņus grozījumus (Nr. 4, 5, 6, 8, 10, 16 un 17).

Kopumā Parlamenta nostāja un Padomes kopējā nostāja atšķiras vairākos nozīmīgos jautājumos. Tomēr Komisija joprojām ir pārliecināta, ka ir svarīgi steidzami pieņemt grozīto priekšlikumu pirms tagadējā likumdevēja pilnvaru beigām. Īpaši tā apzinās, ka ir svarīgi steidzami rast risinājumu ievērojamām problēmām jautājumos par dežūras laiku un kompensējošo atpūtas laiku, kas tieši ietekmē galveno sabiedrisko pakalpojumu dienestu darba organizāciju visā Eiropas Savienībā. Turklāt ir būtiski ātri atjaunot tiesisko skaidrību attiecībā uz darba ņēmēju tiesībām uz darba laika limitu un minimālās atpūtas tiesībām, kuras ir Kopienas sociālā acquis nozīmīga daļa. Lai vienošanās būtu stabila, vajag uzmanīgi līdzsvarotu risinājumu, kurš stiprina darba ņēmēju veselības aizsardzību un drošību, vienlaikus darba ņēmējiem un darba devējiem atļaujot lielāku elastīgumu darba laika praktiskajā organizēšanā.

Šajā kontekstā šis atzinums raksturo Komisijas nostāju attiecībā pret Parlamenta balsošanā pieņemtajiem grozījumiem un izvirza konkrētus priekšlikumus ar mērķi palīdzēt Padomei un Parlamentam rast vienošanās pamatu.

3.2. Parlamenta grozījumi otrajā lasījumā

3.2.1 Dežūras laiks

9. grozījums ( dežūras laika neaktīvā daļa ) (2.a pants): pieņemts.

Komisija var atbalstīt grozījumu, bet ir gatava izskatīt kompromisa iespējas šajā jautājumā, par kuru abiem likumdevējiem nav vienprātības.

Šim grozījumam ir četras daļas. Pirmā daļa nosaka, ka gan aktīvo, gan neaktīvo dežūras laika daļu uzskata par darba laiku. (Saskaņā ar Kopējo nostāju aktīvā daļa ir darba laiks, bet neaktīvo daļu neuzskata par darba laiku, izņemot, ja to nosaka valsts tiesību akti vai koplīgums. Tas atbilst arī Komisijas sākotnējam un grozītajam priekšlikumiem.) Otrā daļa paredz, ka aprēķinot darba laiku, var īpašā veidā rēķināt neaktīvo dežūras laiku (nevis stundu pa stundai) saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai koplīgumu. (Kopējā nostājā ir līdzīgs noteikums, bet ar nelielām atšķirībām.) Trešā daļa risina jautājumu, vai neaktīvo dežūras laiku var ierēķināt minimālajā atpūtas laikā. (Kopējā nostāja ļauj to noteikt ar valsts tiesību aktiem vai koplīgumu, bet saskaņā ar grozījumu neaktīvo dežūras laiku nevar izmantot dienas vai nedēļas minimālā atpūtas laika aprēķiniem.) Ceturtā daļa svītro apgalvojumu kopējā nostājā, ka aktīvo dežūras laiku vienmēr uzskata par darba laiku (tā vietā šo punktu ietver Parlamenta grozījumu pirmās daļas plašākā paskaidrojuma rakstā).

Komisija pieņem 9. grozījuma trešo daļu, kura paredz, ka neaktīvo dežūras laika daļu neizmanto direktīvā noteiktā minimālā atpūtas laika aprēķinam. Minētais atjauno svarīgu noteikumu Komisijas sākotnējos un grozītajos priekšlikumos.

Komisija var pēc būtības pieņemt arī grozījuma pirmo, otro un ceturto daļu, tad dežūras neaktīvo laiku uzskata par darba laiku, bet darba laiku aprēķina pēc īpašas metodes. Īpaši Komisija uzskata, ka grozījuma otrā daļa principā var būt vērtīgs ieguldījums dežūras laika problēmas risinājumā, kas būt pieņemams Parlamentam un Padomei, ja tekstu izsakot citādi, tajā kā attiecīgus kritērijus ietver pieredzi attiecīgajā nozarē un atbilstību darba ņēmēju veselības aizsardzības un drošības vispārējiem principiem.

3.2.2 Kompensējošās atpūtas laiks

3. grozījums ( kompensējošās atpūtas laika noteikšana ) (8. apsvērums): atbalsta principā un/vai ar nosacījumu, ka tiek mainīts formulējums.

Grozījums citādi formulē apsvērumu par kompensējošā atpūtas laika noteikšanu atbilstoši saistītā 17. panta grozījumiem. Tajā ietverta arī atsauce uz koplīguma noteikumiem.

Komisija var pieņemt atsauci uz koplīgumu, jo tā uzlabos saskaņu ar direktīvas 18. pantu.

Komisija var principā pieņemt ierosinātās izmaiņas attiecībā uz kompensējošās atpūtas laika noteikšanu, bet uzskata, ka teksts jāpārformulē, lai atļautu papildu elastīgumu. Sk. sīkāk piezīmes par 13. grozījumu.

Komisija ir gatava izskatīt iespējamu kompromisu starp grozījuma un Kopējās nostājas pieeju.

13. grozījums ( kompensējošās atpūtas laika noteikšana ) (17. panta 2. punkts): atbalsta principā un/vai ar nosacījumu, ka tiek mainīts formulējums.

Grozījums attiecas uz atbilstošā kompensējošās atpūtas laika noteikšanu (kuru jau pieprasa direktīva, ja darba ņēmējs neizmanto daļu vai visu minimālo dienas vai nedēļas atpūtas laiku). Saskaņā ar grozījumu, kompensējošās atpūtas laiku var ņemt „pēc” dežūras laika, nevis „pieņemamā laikposmā” pēc tā, kā noteikts kopējā nostājā vai Komisijas grozītajā priekšlikumā. (Komisijas sākotnējais priekšlikums bija tāds, ka kompensējošās atpūtas laiku jāņem pieņemamā laikposmā, kas nepārsniedz 72 stundas, bet tas nesaņēma vajadzīgo atbalstu.)

Komisija var principā pieņemt ierosinātās izmaiņas attiecībā uz kompensējošās atpūtas laika noteikšanu, bet uzskata, ka teksts jāpārformulē, lai atļautu papildu elastīgumu. Šim formulējumam jānodrošina darba ņēmēju fiziskās un garīgās vajadzības atpūsties un atgūties aizsardzību, vienlaikus dodot vajadzīgo iespēju dažās nozarēs vai jomās darba un atpūtas laiku organizēt elastīgi. Komisija ir gatava izskatīt kompromisa panākšanas iespējas šajā jautājumā, par ko abiem likumdevējiem nav vienprātības.

Iespējams risinājums ir vispārēja noteikuma paredzēšana, ka kompensējošās atpūtas laiku jāņem pēc attiecīgā dežūras laika. Šāds formulējums vislabāk nodrošina darba ņēmēju fiziskās un garīgās vajadzības atpūsties un atgūties aizsardzību. Tomēr noteiktās nozarēs vai jomās pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ valsts tiesību akti vai koplīgums var noteikt, ka kompensējošās atpūtas laiku jāņem pieņemamā laikposmā, kuru skaidri jānosaka, ievērojot mērķi aizsargāt darba ņēmēju veselību un drošību un attiecīgo nozaru vai jomu pieredzi.

14. grozījums ( kompensējošā atpūtas laika noteikšana ) (18. pants): atbalsta principā un/vai ar nosacījumu, ka tiek mainīts formulējums.

Grozījums attiecas uz to pašu punktu kā 13. grozījums, bet koplīguma kontekstā.

Komisija var principā pieņemt ierosinātās izmaiņas attiecībā uz kompensējošās atpūtas laika noteikšanu, bet uzskata, ka teksts jāpārformulē, lai atļautu papildu elastīgumu. Detalizētas piezīmes par 13. grozījumu (izņemot atsauces uz valsts tiesību aktiem) attiecas arī uz šo grozījumu.

3.2.3 Bāzes laikposms

7. grozījums ( svītro pienākumu izvēlēties starp atteikumu un bāzes laikposma pagarināšanu ) (14. apsvērums): pieņemts.

Grozījums svītro apsvērumu, kas saistīts ar kopējās nostājas 22.a pantu, kurš bija paredzēts, lai stimulētu dalībvalstis neizmantot atteikumu vai pārtraukt atteikuma izmantošanu. (Sk. sīkāku skaidrojumu pie 21. grozījuma.)

Komisija var pieņemt šo grozījumu. Sākotnējā un grozītajos priekšlikumos Komisija neierosināja šādu pienākumu. Turklāt tā svītrošana var dot uzņēmumiem stimulu nepaļauties uz atteikumu, bet izmantot garāku bāzes laikposmu.

15. grozījums ( bāzes laikposmi ) (19. panta 1. punkta b) apakšpunkts): pieņemts.

Minētais nosacījums ļauj dalībvalstīm ar tiesību aktiem maksimāli pagarināt bāzes laikposmu (nedēļas vidējā darba laika limitu aprēķināšanai) līdz 12 mēnešiem. (Spēkā esošā direktīva jau atļauj līdzīgu pagarinājumu, izmantojot koplīgumu.)

Grozījuma mērķis ir ierobežot šis iespējas izmantošanu darbiniekiem, uz kuriem neattiecas koplīgums vai vienošanās sociālo partneru starpā Un noteikt, ka šādā gadījumā dalībvalstij jānodrošina, lai darba devējs informē un konsultē darba ņēmējus par šāda darba modeļa ieviešanu un tiek veikti vajadzīgie pasākumi radušos veselības un drošības risku novēršanai.

Komisija var pieņemt šo grozījumu, kurš lielā mērā atjauno Komisijas grozītā priekšlikuma tekstu.

21. grozījums ( svītro pienākumu izvēlēties starp atteikumu un bāzes laikposma pagarināšanu ) (22.a pants): pieņemts.

Grozījums svītro kopējās nostājas 22.a pantu, kurš bija paredzēts, lai stimulētu dalībvalstis neizmantot atteikumu vai pārtraukt atteikuma izmantošanu. 22.a pants paredz, ka dalībvalsts, kura atļauj izmantot atteikumu, nevar izmantot arī jauno noteikumu (19. panta b) apakšpunkts), kurš atļauj ar tiesību aktiem pagarināt bāzes laikposmu maksimāli līdz 12 mēnešiem (sk. piezīmes par 15. grozījumu). Šādā situācijā dalībvalstij tomēr jāļauj ar koplīgumu noteiktu bāzes laikposmu pagarināt līdz 12 mēnešiem, bet ar citiem līdzekļiem, piemēram, ar tiesību aktiem, noteikts bāzes laikposms nevar pārsniegt 6 mēnešus.

Komisija var pieņemt šo grozījumu. Sākotnējā un grozītajos priekšlikumos Komisija neierosināja šādu pienākumu. Turklāt tā svītrošana var dot uzņēmumiem stimulu nepaļauties uz atteikumu, bet izmantot garāku bāzes laikposmu.

3.2.4 Darba un ģimenes dzīves saskaņošana.

11. grozījums ( darba un ģimenes dzīves saskaņošana ) (2.b pants): pieņemts daļēji.

Šim grozījumam ir trīs daļas. Pirmā daļa nostiprina darba devēja pienākumu „ļoti savlaicīgi” informēt un apspriesties ar darba ņēmējiem par darba modeļa izmaiņām. Otrā nosaka darba ņēmēju tiesības pieprasīt izmaiņas darba modelī, lai atvieglotu darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, un darba devēju pienākumu taisnīgi izskatīt šādus pieprasījumus. Trešā daļa paredz, ka darba devēji var atteikt pieprasījumam tikai ierobežotos apstākļos.

Minētais pants tika izveidots Parlamenta atzinuma pirmajā lasījumā un pirmā un otrā daļa atjauno tekstu no Komisijas grozītā priekšlikuma. Kopējā nostāja saglabāja darba devēju pienākumu laicīgi informēt darba ņēmējus, bet samazināja pienākuma apjomu un atcēla darba ņēmēja tiesības pieprasīt izmaiņas, kā arī darba devēja pienākumu pieprasījumu izskatīt.

Komisija var daļēji pieņemt šo grozījumu. Pirmajā daļā Komisija var pieņemt, ka darba devējiem jāinformē darba ņēmēji “ļoti savlaicīgi”, nevis “laicīgi”, bet uzskata ka kopējā nostājā ierosinātās izmaiņas (informēt tikai par “būtiskām” izmaiņām) ir pieņemamas un nav svītrojamas.

Komisija nepieņem grozījuma otro un trešo daļu, jo uzskata, ka šajā situācijā minētie elementi varētu palielināt grūtības panākt kopējo vienošanos par priekšlikumu un ka tos labāk risināt citā kontekstā. Jo īpaši grūti šķiet ierosināto darba devēja atteikuma kritēriju izmantot praksē un šo jautājumu vajadzētu plašāk apspriest, nekā iespējams pašreizējā kontekstā.

3.2.5 “Atteikums” ( opt-out )

4. grozījums ( atteikums (opt-out)) (11. apsvērums): noraidīts.

Grozījums paredz divas izmaiņas apsvērumā par atteikuma nākotni: tiek pievienots vārds “galīgais” attiecībā uz atsevišķa darba ņēmēja lēmumu izmantot atteikumu un nosaka, ka jāpārtrauc piemērot direktīvas noteikumu par atteikumu.

Komisija nevar pieņemt šo grozījumu. Attiecībā uz vārdu “galīgais” saprotams, ka šis vārds norāda, ka darba ņēmējs pieņem galīgo lēmumu, vai strādāt ilgāk par 48 stundu limitu. Tomēr ņemot vērā plašās diskusijas par šo jautājumu, Komisija uzskata, ka tas varētu būt maldinošs, jo darba ņēmēja piekrišana atteikumam nav galīga tādā nozīmē, ka tā nav beztermiņa vienošanās un to var atcelt. Tāpēc Komisija dod priekšroku svītrot šo vārdu šajā fāzē.

Attiecībā uz atteikuma nākotni sk. sīkākas piezīmes par 16. grozījumu.

5. grozījums ( svītro atteikuma izmantošanas sistēmu ) (12. apsvērums): noraidīts.

Grozījums svītro apsvērumu, kurš kontekstā atteikumu paredz kā atkāpi no darba laika 48 stundu limita, kas vajadzīgs efektīvai darba ņēmēju veselības aizsardzībai un drošībai un ir attiecīgā darba ņēmēja izteikta brīva un apzināta piekrišana. Apsvērums arī nosaka, ka, atteikumu izmantojot, jābūt atbilstošiem drošības pasākumiem, lai nodrošinātu, ka nosacījumus ievēro un tie stingri jāuzrauga. Grozījums cieši saistīts ar 16. grozījuma rezultātu attiecībā uz atteikuma nākotni.

Komisija varētu pieņemt šo grozījumu, bet vienīgi Parlamenta paredzētā risinājuma kontekstā (atteikuma atcelšana saskaņā ar 16. grozījumu). Tomēr, ja atteikums paliek (sk. piezīmes par 16. grozījumu), Komisija uzskata, ka jāpaliek arī šim apsvērumam. Tāpēc tā noraida šo grozījumu. Darba ņēmēju veselības aizsardzībai un drošībai ir būtiski, lai atteikuma izmantošana būtu pakļauta iepriekš minētajiem skaidrajiem nosacījumiem, un lai šo nosacījumu izpildi varētu nodrošināt ar efektīviem drošības pasākumiem un uzraudzību. Pašreizējais teksts atbilst šim mērķim un uzlabo darba ņēmēju aizsardzību.

6. grozījums ( svītro nosacījumu, ka pirms atteikuma izvēles jāizskata citas elastīguma iespējas ) (13. apsvērums): noraidīts.

Grozījums svītro nosacījumu, ka pirms lēmuma izmantot atteikumu, jāizskata citas elastīguma veidu iespējas un jānovērtē, vai pietiks ar tām. Grozījums cieši saistīts ar 16. grozījuma rezultātu attiecībā uz atteikuma nākotni.

Komisija var pieņemt šo grozījumu, bet vienīgi Parlamenta paredzētā risinājuma kontekstā (atteikuma atcelšana, saskaņā ar 16. grozījumu). Tomēr, ja atteikums paliek (sk. piezīmes par 16. grozījumu), Komisija uzskata, ka šāds nosacījums ir vēlams, lai rosinātu dalībvalstis un sociālos partnerus vispirms izskatīt alternatīvas, kuras rada mazāk problēmu. Tāpēc tā noraida šo grozījumu.

16. grozījums ( atteikums (opt-out)) (22. panta 1. punkts): noraidīts.

Grozījuma rezultātā trīs gadus pēc grozījumu priekšlikuma stāšanās spēkā dalībvalstīm vairs nebūtu iespējams atļaut atteikuma izmantošanu.

Komisijas grozītais priekšlikums paredzēja izbeigt atteikuma izmantošanu pēc 3 gadiem (bet ar nosacījumu, ka dalībvalstis, kuras to pašlaik izmanto, minētajā fāzē var lūgt turpmāku pagarinājumu, ko attiecīgi izskatīs).

Komisija nevar pieņemt šo grozījumu. Kā jau norādīts paziņojumā par kopējo nostāju[4], Komisija joprojām uzskata, ka atteikums ir atkāpe no principa, ar ko nosaka 48 stundu darba nedēļu, un tas var radīt risku darba ņēmēju veselībai un drošībai gan īsā laikposmā, gan ilgstoši.

Kaut gan principā Komisija atbalsta atteikuma pakāpenisku atcelšanu, tomēr tā neuzskata, ka pašreizējā situācijā var atcelt atteikumu, ņemot vērā kā mainās veids, kā dalībvalstis izmanto atteikumu, un dalībvalstu izteiktos viedokļus Padomes pirmā lasījuma laikā un pēc tā.

Ņemot vērā vispārējo kompromisu, Komisija uzskata, ka visi nosacījumi, kas attiecas uz atteikumu, jāvērtē kopā ar nosacījumu par pārskatīšanu (sk. piezīmes par 22. grozījumu).

17. grozījums ( individuāla atteikuma derīguma termiņš ) (22. panta 2. punkta a) apakšpunkts): noraidīts.

Grozījums paredz, ka gadījumā, ja darba ņēmējs piekrīt atteikumam no vidējā darba nedēļas 48 stundu limita, tad vienošanās ir spēkā uz laiku ne ilgāku kā 6 mēneši (nevis viens gads kā kopējā nostājā). Sākotnējā un grozītajos priekšlikumos Komisija ierosināja viena gada laikposmu.

Komisija nevar pieņemt šo grozījumu, jo tas pirmkārt radīs birokrātisku slogu, kas neatbilst labāka regulējuma prasībām. Svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar kopējās nostājas 22. panta 2. punkta e) apakšpunktu darba ņēmējam jebkurā gadījumā ir tiesības atsaukt savu piekrišanu atteikumam (jāpaziņo ne vairāk kā divus mēnešus iepriekš).

18. grozījums ( bez atteikuma pārbaudes laika periodā ) (22. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) daļa): pieņemts.

Grozījuma rezultātā darba ņēmēji nevarēs piekrist atteikumam pārbaudes laika periodā.

Komisija pieņem šo grozījumu, kurš atjauno Komisijas sākotnējā un grozīto priekšlikumu tekstu. Neaizsargātā nodarbinātības posmā esošos darba ņēmējus ir svarīgi aizsargāt pret nesamērīga spiediena risku attiecībā uz piekrišanu garākām darba stundām.

19. grozījums ( svītro darba laika limitu darbiniekiem, kuri piekrituši atteikumam ) (22. panta 2 punkta d) apakšpunkts): pieņemts.

Grozījums svītro kopējā nostājā ierosinātos maksimālā darba laika limitu (vidēji 60 stundas nedēļā vai dažos gadījumos 65 stundas) darba ņēmējiem, kuri piekrituši atteikumam. Pašlaik direktīva nenosaka skaidru maksimālā darba laika limitu darba ņēmējiem, kuri piekrituši atteikumam. Komisijas sākotnējais un grozītais priekšlikums ierosināja ieviest jaunu īpašu darba laika limitu darba ņēmējiem, kuri piekrituši atteikumam.

Šis kopējās nostājas pants kopš tā pieņemšanas ir visvairāk kritizēts un bijuši daudzi pārpratumi par tā mērķiem. Eiropas Parlaments un lielākā daļa dalībvalstu ir pret maksimālā limita noteikšanu, un tā kā spēkā esošajā direktīvā nav minēta augstākā robeža, tad Komisija var atbalstīt tās svītrošanu, lai atvieglotu vienošanos starp likumdevējiem. Jāatgādina arī, ka dalībvalstis var brīvi noteikt darba laika limitu darba ņēmējiem, kuri piekrituši atteikumam.

20. grozījums ( dažu īstermiņa darba ņēmēju izslēgšana ) (22. panta 3. punkts): pieņemts daļēji.

Grozījumā svītrots nosacījums, ko iekļāva ar kopējo nostāju un kurš izslēgtu dažus īstermiņa darba ņēmējus no diviem nosacījumiem, kas paredzēti to darba ņēmēju aizsardzībai, kuri piekrituši atteikumam. Grozījuma rezultātā, pirmkārt, darba ņēmēji, kas nostrādājuši mazāk nekā desmit nedēļas gadā vienam darba devējam, nevar parakstīt atteikumu pirmo četru darba nedēļu laikā. Otrkārt, ja šāds darba ņēmējs piekrīt atteikumam, tad uz viņu attiecas visi darba laika limiti, kuri saskaņā ar 22. panta 2. punkta d) apakšpunktu attiecas uz darba ņēmējiem, kuri piekrituši atteikumam.

Komisija var daļēji pieņemt šo grozījumu. Ja tiek atstāts atteikums, tad īstermiņa darba ņēmējiem jāvar to izmantot jo attiecībā uz veselību un drošību liels nostrādāto stundu skaits rada mazāku risku, ja to ierobežo īsā laikposmā, nekā tad, ja tas turpinās ilgstoši. Tāpēc Komisija uzskata, ka 22. panta 3. punktam jāpaliek nemainītam, kā ierosināts kopējā nostājā, kad tas attiecas uz 2. punkta c) apakšpunkta ii) daļu (tādējādi faktiski darba ņēmējs, kurš ir strādājis mazāk nekā desmit nedēļas gadā vienam darba devējam, var parakstīt atteikumu šā darba pirmajās četrās nedēļās).

Tomēr Komisija pieņem atsauces uz 2. panta d) daļu svītrošanu, jo Komisija ir pieņēmusi arī 19. grozījumu, kur Parlaments ierosināja svītrot maksimālos limitus darba ņēmējiem, kuri piekrituši atteikumam. (Sk. sīkāk piezīmes par 19. grozījumu.)

22. grozījums ( pārskatīšanas noteikuma svītrošana ) (24.a pants): atbalsta principā un/vai ar nosacījumu, ka tiek mainīts formulējums.

Grozījums svītro nosacījumu, kas prasa tām dalībvalstīm, kuras izmanto atteikumu (vai kuras citādi atļauj garas darba stundas), iesniegt Komisijai sīkus pārskatus par izņēmumu izmantošanu praksē, ieskaitot sociālo partneru atsauksmes. Tad Komisija ziņos Parlamentam un Padomei, kuri novērtēs situāciju. Komisija var iesniegt turpmākus priekšlikumus.

Grozījums cieši saistīts ar 16. grozījuma rezultātu attiecībā uz atteikuma nākotni. Komisija principā var pieņemt šo grozījumu. Tomēr gadījumā, ja atteikums (sk. piezīmes par 16. grozījumu) paliek, Komisija uzskata, ka, lai nodrošinātu vienošanos likumdevēju starpā, nav atceļams nosacījums par pārskatīšanu, kam pamatā ir pašlaik spēkā esošās direktīvas teksta jauns formulējums.

3.2.6 Citi jautājumi

Izņēmumi neatkarīgiem darba ņēmējiem

12. grozījums ( izņēmums attiecībā uz “neatkarīgiem darba ņēmējiem”) (17. panta 1. punkta a) apakšpunkts): atbalsta principā un/vai ar nosacījumu, ka tiek mainīts formulējums.

Ar grozījumu savādāk izsaka spēkā esošās direktīvas noteikumu, kas atļauj atkāpes no darba laika limita un minimālā atpūtas laika attiecībā uz “vadošiem administratīviem darba ņēmējiem vai citām personām, kam ir autonomas lēmumu pieņemšanas pilnvaras”. Saskaņā ar grozījumu, atkāpe attiektos tikai uz darba ņēmējiem augstākajos vadošajos amatos.

Komisija var pieņemt šo grozījumu, ja to izsaka citādi. Komisija uzskata, ka ierosinātais formulējums ir pārāk ierobežojošs, bet atzīst, ka šo nosacījumu vajag grozīt, lai būtu skaidrs, ka tas attiecas tikai uz tiem darba ņēmējiem, kuri ir pietiekami neatkarīgi, lai varētu paši kontrolēt savas darba stundas.

Piemērošana katram darbiniekam

8. grozījums ( piemērošana katram darbiniekam) (16. apsvēruma a) punkts): noraidīts.

Grozījums paredz apsvērumu, kur noteikts, ka gadījumā, ja darba ņēmējam ir vairāk par vienu darba līgumu, tad aprēķinot darba laiku, jāņem vērā viņa vai viņas darba laiks visos līgumos.

Komisija uzskata (kā jau norādīts 2000. gada ziņojumā par darba laika piemērošanas direktīvu[5]), ka gadījumā, ja darba ņēmējs vienlaikus ir darba attiecībās ar diviem vai vairāk darba devējiem, tad, ņemot vērā direktīvas veselības aizsardzības un drošības mērķus, tajā noteiktais darba laika limits piemērojams attiecībā uz darba ņēmēju (nevis attiecībā uz līgumu). Tomēr šajā ziņā dalībvalstīm ir ievērojami atšķirīgas pieejas.

Komisija uzskata, ka šā jautājuma ietveršana pašreizējā pārskatīšanā var padarīt gandrīz neiespējamu vienošanos Padomē. Tāpēc Komisija noraida šo grozījumu.

10. grozījums ( piemērošana katram darbiniekam) (jauns 2.a panta a) apakšpunkts): noraidīts.

Grozījums paredz jaunu nosacījumu, ka gadījumā, ja darba ņēmējam ir vairāk par vienu darba līgumu, tad aprēķinot darba laiku, jāņem vērā viņa vai viņas darba laiks visos līgumos.

Komisija uzskata (kā jau norādīts 2000. gada ziņojumā par darba laika piemērošanas direktīvu[6]), ka gadījumā, ja darba ņēmējs vienlaikus ir darba attiecībās ar diviem vai vairāk darba devējiem, tad, ņemot vērā veselības aizsardzības un drošības mērķus direktīvā, tajā noteiktais darba laika limits piemērojams attiecībā uz darba ņēmēju (nevis attiecībā uz līgumu). Tomēr šajā ziņā dalībvalstīm ir ievērojami atšķirīgas pieejas.

Komisija uzskata, ka šā jautājuma ietveršana pašreizējā pārskatīšanā var padarīt gandrīz neiespējamu vienošanos Padomē. Tāpēc Komisija noraida šo grozījumu.

Apsvērumi grozot direktīvu

1. grozījums ( apsvērumi par izmaiņām darba laika organizēšanā ) (7. apsvērums): pieņemts daļēji.

Grozījums jaunā veidā izsaka vairākus faktorus, kas attiecas uz šo pārskatu.

Komisija var pieņemt šo grozījumu, ja tiek citādi izteikta atsauce uz mūžizglītību. (Minētā atsauce neattiecas ne uz vienu spēkā esošu nosacījumu tekstā un tāpēc šķiet neiederīga pašreizējā priekšlikuma kontekstā).

Atsauce uz Eiropas Kopienu Tiesas spriedumiem

2. grozījums ( Eiropas Kopienu Tiesas spriedumi ) (7.a apsvērums): atbalsta principā un/vai ar nosacījumu, ka tiek mainīts formulējums.

Šis grozījums ievieš jaunu apsvērumu, kurā aprakstīta darba laika koncepcija neseno Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu kontekstā.

Komisija principā var pieņemt šo grozījumu, ja to izsaka citādi. Jaunā formulējuma mērķis ir:

- nodrošināt, lai teksts pilnībā atspoguļo Tiesas spriedumus (piemēram, nav skaidrs, ka Tiesas spriedums paredz visu darba laiku atrasties darba devēja norādītajā vietā) un

- nodrošināt, ka teksts saskan ar direktīvas 2. panta 1. punktā doto skaidro darba laika definīciju, jo pašreizējā pārskatīšana neparedz izmaiņas šajā punktā.

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem, OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp.

[2] Tiesas spriedums 2000. gada 3.oktobrī lietā C-303/98 , SIMAP , [2000] ECR I-07963.

[3] Tiesas spriedums 2003. gada 9.oktobrī lietā C-151/02, Jaeger , [2003] ECR I-8389.

[4] COM (2008) 568, 3.2.3. iedaļa.

[5] COM (2000) 787, punktā 14.2.

[6] COM (2000) 787, punktā 14.2.