6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/52

A.

tā kā saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas (PVO) apkopotajiem datiem no 100 līdz 140 miljoniem sieviešu un meiteņu visā pasaulē ir cietušas no dzimumorgānu apgraizīšanas un saskaņā ar PVO un ANO Iedzīvotāju fonda datiem katru gadu apmēram 2–3 miljoni sieviešu ir potenciāli pakļautas riskam ciest no šīs prakses un tās ārkārtīgi smagajām sekām uz veselību;

B.

tā kā Eiropā katru gadu apmēram 180 000 emigrējušo sieviešu cieš no dzimumorgānu izkropļošanas vai ir pakļautas dzimumorgānu izkropļošanas riskam;

C.

tā kā saskaņā ar PVO datiem šāda prakse ir izplatīta vismaz 28 Āfrikas valstīs, dažās Āzijas valstīs un Tuvajos Austrumos;

D.

tā kā vardarbība pret sievietēm, tostarp arī sieviešu dzimumorgānu kropļošana, ir radusies sabiedrības struktūrās, kuru pamatā ir dzimumu nevienlīdzība un nelīdzsvarotas varas attiecības, dominēšana un kontrole, kad, pamatojoties uz sabiedrības un ģimenes spiedienu, tiek pārkāptas tādas pamattiesības kā tiesības uz personas neaizskaramību;

E.

tā kā meitenēm piespiedu kārtā veikta dzimumorgānu apgraizīšana ir kategoriski nosodāma prakse, kuru īstenojot, tiek nepārprotami pārkāpti starptautiskie un valstu tiesību akti, ar kuriem aizsargā bērnus un bērnu tiesības;

F.

tā kā PVO ir konstatējusi četrus sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas veidus, sākot ar klitoridektomiju (klitora daļēja vai pilnīgu izgriešana) un ekscīziju (klitora un mazo kaunuma lūpu izgriešana), kas veido apmēram 85 % sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas gadījumu, un beidzot ar izkropļošanas galējo izpausmi, proti, infibulāciju (pilnīga klitora un mazo kaunuma lūpu izgriešana, lielo kaunuma lūpu iekšējās virmas izgriešana un vulvas aizšūšana, atstājot tikai šauru vaginālo atveri) un intracīziju (klitora vai kaunuma lūpu saduršana, sacaurumošana vai griezumu izdarīšana);

G.

tā kā jebkāda sievietes dzimumorgānu izkropļošana neatkarīgi no tā, kādā apmērā tā veikta, ir pret sievieti vērsts vardarbības akts, ar ko tiek pārkāptas sievietes pamattiesības, it īpaši tiesības uz personas un ķermeņa neaizskaramību un garīgās veselības aizsardzību, un nodarīts kaitējums seksuālajai un reproduktīvajai veselībai, un tā kā šādi pārkāpumi nekādā gadījumā nav attaisnojami ar dažādu kultūras tradīciju ievērošanu vai iniciācijas ceremoniju izpildi;

H.

tā kā Eiropā no dzimumorgānu izkropļošanas ir cietušas aptuveni 500 000 sievietes un tā kā dzimumorgānu izkropļošana ir ierasta prakse īpaši imigrantu un bēgļu ģimenēs, turklāt meitenēm šīs procedūras veikšanai pat liek doties uz izcelsmes valsti;

I.

tā kā dzimumorgānu izkropļošana gan īstermiņā, gan ilgtermiņā rada visai smagu un neatgriezenisku kaitējumu cietušo sieviešu un meiteņu fiziskajai un garīgajai veselībai, smagi iedragā personību un personas neaizskaramību un dažos gadījumos pat var izraisīt nāvi; tā kā procedūras veikšanai izmanto primitīvus instrumentus un netiek veikti antiseptiski pasākumi un tāpēc var rasties nevēlamas blakusparādības, piemēram, sāpīgas dzimumattiecības un dzemdības, neatgriezeniski orgānu bojājumi un komplikācijas (piemēram, asiņošana, šoka stāvoklis, infekcijas, AIDS vīrusa pārnešana, stinguma krampji, labdabīgi audzēji), kā arī nopietnas komplikācijas grūtniecības un dzemdību norisē;

J.

tā kā dzimumorgānu izkropļošana ir vairākās starptautiskās konvencijās noteikto sieviešu un meiteņu tiesību pārkāpums un šāda prakse ir aizliegta dalībvalstu krimināllikumos un ir pretrunā ES Pamattiesību hartas principiem;

K.

tā kā 2008. gada 16. janvāra rezolūcijā Parlaments arī mudina dalībvalstis pieņemt īpašus noteikumus attiecībā uz sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu, lai būtu iespējams uzsākt kriminālvajāšanu pret personām, kuras šādām procedūrām pakļauj bērnus;

L.

tā kā Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu ir noteikts, ka konvencijas dalībvalstīm jāveic visi piemērotie pasākumi, lai grozītu vai atceltu spēkā esošos likumus, noteikumus, paražas un praksi, kas diskriminē sievietes, un visi piemērotie pasākumi, lai rosinātu izmaiņas vīriešu un sieviešu sociālās uzvedības un kultūras modeļos un tādējādi panāktu, ka tiek novērsti aizspriedumi, līdzšinējie ieradumi un jebkura prakse, kuras pamatā ir priekšstats par viena vai otra dzimuma pārākumu vai vājumu vai stereotipisks vīriešu un sieviešu lomu sadalījums;

M.

tā kā 1989. gadā pieņemtajā Konvencijā par bērna tiesībām ir noteikts, ka konvencijas dalībvalstis ievēro konvencijā noteiktās tiesības un nodrošina tās katram bērnam, uz kuru attiecas to jurisdikcija, bez jebkādas diskriminācijas un neatkarīgi no dzimuma, un veic visus piemērotos un efektīvos pasākumus, lai likvidētu pārmantotās tradīcijas, kas negatīvi ietekmē bērna veselību;

N.

tā kā Āfrikas Hartā par bērna tiesībām un labklājību parakstītājvalstīm ir ieteikts izskaust sociālās ieražas un kultūras tradīcijas, kas kaitē bērna labklājībai, cieņai un normālai pieaugšanai un attīstībai;

O.

tā kā 1993. gada jūnijā pieņemtās Vīnes deklarācijas un rīcības programmas 18. punktā ir noteikts, ka sieviešu un meiteņu cilvēktiesības ir neatņemama, būtiska un nedalāma vispārējo cilvēktiesību daļa;

P.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1993. gada deklarācijas par vardarbības pret sievietēm izskaušanu 2. pantā skaidri minēta sieviešu dzimumorgānu izkropļošana un citas pārmantotas tradīcijas, kas sievietēm nodara ļaunumu;

Q.

tā kā minētās deklarācijas 4. pants paredz, ka valstīm jānosoda vardarbība pret sievietēm un ka tās nevar atsaukties uz paražām, tradīcijām vai reliģiskiem apsvērumiem, lai izvairītos no pienākuma izskaust šādu vardarbību;

R.

tā kā 1994. gadā Kairā notikušās ANO starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmā valstu valdības tiek aicinātas izskaust sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu visur, kur tā tiek praktizēta, un sniegt atbalstu nevalstiskajām organizācijām (NVO) un reliģiskajām iestādēm, kuras cīnās, lai izskaustu šo praksi;

S.

tā kā Pekinā notikušās 4. ANO konferences rīcības platformā valstu valdības tiek aicinātas nostiprināt likumus, reformēt iestādes un veicināt tiesību normas un darbības, kuru mērķis ir sieviešu diskriminācijas izskaušana, kas cita starpā attiecas arī uz dzimumorgānu izkropļošanu;

T.

tā kā ĀKK un ES partnerības nolīgums (Kotonū nolīgums) ir balstīts uz līdzīgiem vispārējiem principiem un tajā ir paredzēti noteikumi par sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas aizliegumu (9. pants, kurā precizēti galvenie nolīguma elementi, un 25. un 31. pants, kuri attiecīgi veltīti sociālās attīstības un dzimumu līdztiesības jautājumiem);

U.

tā kā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2001. gada 3. maijā pieņemtajā ziņojumā ir pausta prasība aizliegt sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanu, atzīstot šo praksi par necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. panta nozīmē; tā kā šajā ziņojumā ir uzsvērts, ka kultūru un tradīciju aizsardzība nedrīkst gūt pārsvaru pār pamattiesību ievērošanu un spīdzināšanai līdzvērtīgu darbību aizliegšanas nepieciešamību;

V.

tā kā saistībā ar Eiropas kopējo imigrācijas un patvēruma politiku Padome un Komisija atzīst, ka sieviešu dzimumorgānu izkropļošana ir cilvēktiesību pārkāpums; tā kā arvien pieaug tādu patvēruma pieprasījumu skaits, kuru pamatojumā meiteņu vecāki norāda, ka savā izcelsmes valstī jūtas apdraudēti, jo nav devuši piekrišanu tam, ka viņu meitām sakropļo dzimumorgānus;

W.

tā kā vecākiem piešķirtais patvēruma meklētāju statuss diemžēl negarantē, ka viņu bērnam vairs nedraudēs dzimumorgānu izkropļošanas risks, jo dažos gadījumos dzimumorgānu izkropļošana tiek veikta vēlāk, kad ģimene jau apmetusies uz dzīvi uzņemošajā ES dalībvalstī;

X.

tā kā 2008. gada 5. februāra paziņojumā EK komisāri Benita Ferrero-Waldner un Louis Michel skaidri vēršas pret sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu, norādot, ka šāda prakse nav pieņemama nedz Eiropas Savienībā, nedz ārpuskopienas valstīs, un uzsverot, ka sieviešu tiesību pārkāpumus nekādā gadījumā un nekādos apstākļos nevar attaisnot ar kultūras relatīvismu vai tradīcijām;

Y.

tā kā valstīs esošie jauniešu un ģimeņu centri un struktūras ģimenēm jau laikus var piedāvāt palīdzību, lai preventīvi vērstos pret sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu,

1.

stingri nosoda sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu kā cilvēka pamattiesību pārkāpumu un kā meiteņu un sieviešu neaizskaramības un personības ievainojumu, tādēļ pauž viedokli, ka sabiedrībai šī prakse ir jāuzskata par nopietnu noziedzīgu nodarījumu;

2.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vispārēju stratēģiju un rīcības plānus, lai Eiropas Savienībā likvidētu sieviešu dzimumorgānu kropļošanas praksi un ar likumdošanas, administratīvo, preventīvo, audzināšanas un sociālo mehānismu palīdzību, it īpaši plašā mērogā izplatot informāciju par neaizsargātajām grupām pieejamajiem aizsardzības mehānismiem, nodrošinātu cietušajām personām un potenciālajiem upuriem efektīvu aizsardzību;

3.

pastāv uz to, ka ikviens patvēruma pieprasījums, kura pamatojumā meiteņu vecāki minējuši, ka savā izcelsmes valstī jūtas apdraudēti, jo nav devuši piekrišanu tam, ka viņu meitām sakropļo dzimumorgānus, ir jāizskata atsevišķi un jānodrošina, ka šiem pieprasījumiem pievienoti detalizēti pierādījumi, kuros ņemta vērā pieprasījuma kvalitāte, patvēruma meklētāja personība un uzticamība, kā arī pieprasījumā norādīto motīvu patiesums;

4.

pastāv uz to, ka sievietēm un meitenēm, kurām, pamatojoties uz draudošo dzimumorgānu izkropļošanas risku, piešķirts patvērums Eiropas Savienībā, kā preventīvs pasākums regulāri veicama medicīniskā apskate pie ārsta vai veselības aizsardzības iestādē, lai nodrošinātu viņām aizsardzību pret to, ka dzimumorgānu izkropļošana varētu tikt izdarīta pēc ierašanās Eiropas Savienībā; uzskata, ka šāds pasākums nekādā gadījumā nebūtu uzskatāms par minēto sieviešu un meiteņu diskrimināciju, bet gan par veidu, kā Eiropas Savienībā nodrošināt sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas aizliegumu;

5.

prasa atbalstīt šo vispusīgo stratēģiju, izmantojot izglītības programmas un rīkojot valsts un starptautiska mēroga izpratnes veicināšanas kampaņas;

6.

atbalsta Eiropola centienus koordinēt Eiropas policijas spēku sanāksmi, lai pastiprinātu pasākumus cīņā pret sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu, risinātu jautājumu par zemo ziņošanas līmeni un grūtībām rast pierādījumus un liecības, un lai efektīvi veiktu par šiem noziegumiem atbildīgo personu kriminālvajāšanu; šajā sakarībā aicina dalībvalstis izskatīt iespējamos papildu pasākumus upuru aizsardzības nodrošināšanai;

7.

norāda, ka iepriekšminētajā Maputu protokolā norādītie pasākumi nevēlamas prakses izskaušanai, piemēram, sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas likvidēšanai, ir šādi: sabiedrības izpratnes veicināšana ar informācijas, formālās un neformālās izglītības un kampaņu palīdzību, jebkāda dzimumorgānu izkropļošanas veida aizliegums, piemērojot likumus un soda sankcijas, tostarp aizliegums medicīnas personālam veikt šādas procedūras, cietušo sieviešu atbalsts, paredzot viņām veselības aprūpes pakalpojumus, juridiskās konsultācijas, psiholoģisko palīdzību un izglītību, un to sieviešu aizsardzība, kuras ir pakļautas riskam kļūt par nevēlamas prakses vai cita veida vardarbības, ļaunprātīgas izmantošanas vai neiecietības upuriem;

8.

ņemot vērā, ka pašlaik par daudzām valstīm nav vēl pieejami dati un nepastāv arī saskaņotas datu apkopošanas sistēmas, aicina dalībvalstis noskaidrot, cik katrā valstī ir tādu sieviešu, kurām ir izdarīta dzimumorgānu apgraizīšana, un cik sieviešu attiecīgajā valstī pieder pie riska grupas;

9.

prasa pārraudzības nodrošināšanas nolūkā izveidot “Eiropas veselības uzraudzības protokolu” un datu bāzi par sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu, jo tā varētu būt noderīga statistikas vajadzībām un informācijas kampaņām attiecīgajās imigrantu kopienās;

10.

prasa dalībvalstīm apkopot zinātniskos datus, ko varētu izmantot, lai atbalstītu PVO veiktos pasākumus sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas novēršanai Eiropā un visos pārējos kontinentos;

11.

aicina Komisiju, risinot sarunas par sadarbību un slēdzot nolīgumus ar attiecīgajām valstīm, iekļaut noteikumu par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušanu;

12.

aicina apkopot informāciju par labāko praksi dažādos līmeņos un veikt ietekmes analīzi (attiecīgā gadījumā izmantojot DAPHNE III programmā finansētos projektus un šo projektu rezultātus), kā arī nodrošināt attiecīgās informācijas plašu izplatīšanu, tādējādi izmantojot ekspertu praktisko pieredzi un teorētiskās atziņas;

13.

norāda, ka valstīs esošajiem centriem un valstu iestādēm ir būtiska nozīme upuru apzināšanā un preventīvu pasākumu veikšanā pret sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas praksi;

14.

prasa stiprināt pastāvošos Eiropas tīklus, kuru darbības mērķis ir nevēlamo pārmantoto tradīciju novēršana, piemēram, rīkojot izglītojošus pasākumus NVO, vietējām bezpeļņas organizācijām un ar attiecīgajiem jautājumiem strādājošām personām, un veicināt šādu tīklu izveidi;

15.

atzinīgi vērtē daudzo starptautisko un valsts mēroga nevalstisko organizāciju, pētniecības centru, Eiropas Tīkla sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas novēršanai un enerģiski darbojošos cilvēku nozīmīgo veikumu, kuri, izmantojot finansējumu, kas cita starpā saņemts no ANO struktūrām un programmas DAPHNE, izvērš dažādus izpratnes veidošanai un sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas prakses novēršanai un izskaušanai veltītus projektus; uzskata, ka tīklu izveidei valstu, reģionālā un starptautiskā mērogā starp nevalstiskajām organizācijām un atsevišķās kopienās pastāvošām organizācijām neapšaubāmi ir būtiska nozīme, lai sekmīgi izskaustu sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas praksi un īstenotu informācijas un pieredzes apmaiņu;

16.

norāda, ka Padomes Direktīvas 2004/83/EK (8),par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība 10. pantā ir minēta iespēja izskatīt ar dzimumu saistītus aspektus, vienlaikus norādot, ka tikai šie aspekti vien nerada pamatu šā panta piemērošanai;

17.

prasa aktīvi iesaistīt Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu cīņā pret sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu, izmantojot šo struktūru attiecīgās daudzgadu un/vai gada darba programmas; uzskata, ka šīs organizācijas var veikt prioritārus pasākumus pētniecības un/vai izpratnes veidošanas jomā, ar kuriem varētu uzlabot zināšanas par sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu Eiropas līmenī;

18.

uzskata, ka attiecīgajās valstīs ir jāorganizē dialogu forumi, jāveic tradicionālo tiesību normu reformas, jāpievēršas sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas jautājumam skolu programmās un jāveicina sadarbība ar sievietēm, kam nav veikta dzimumorgānu apgraizīšana;

19.

mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis, aizstāvot cilvēktiesības, personas neaizskaramību, apziņas brīvību un tiesības uz veselību, sadarboties, lai saskaņotu spēkā esošos tiesību aktus, un, ja spēkā esošie tiesību akti izrādīsies nepiemēroti, attiecīgajā jomā izstrādāt jaunus likumdošanas priekšlikumus;

20.

aicina dalībvalstis piemērot spēkā esošās tiesību normas attiecībā uz sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu vai iekļaut šādas darbības tiesību normās, ar kurām paredz sodu par smagu miesas bojājumu izdarīšanu, ja šīs darbības veiktas Eiropas Savienībā, un prasa veicināt dzimumorgānu izkropļošanas novēršanu un apkarošanu, nodrošinot attiecīgajiem speciālistiem (sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem, policistiem, medicīnas darbiniekiem) pienācīgas zināšanas, kas tiem ļautu konstatēt sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas gadījumus, un aicina dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai panāktu maksimāli augstu saskaņotības pakāpi starp 27 dalībvalstīs spēkā esošajiem likumiem;

21.

aicina dalībvalstis noteikt, ka primārās aprūpes ārstiem, ārstiem un slimnīcās strādājošiem veselības aprūpes darbiniekiem ir obligāti jāziņo veselības aizsardzības iestādēm un/vai policijai par sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas gadījumiem;

22.

aicina dalībvalstis pakļaut kriminālvajāšanai ikvienu personu, kas veic dzimumorgānu izkropļošanu, šajā nolūkā pieņemot īpašus tiesību aktus par sievietes dzimumorgānu izkropļošanu vai piemērojot spēkā esošos likumus;

23.

aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis sekot līdzi šai praksei, paust nosodījumu un sodīt par šīs prakses piekopšanu, īstenojot vispusīgu stratēģiju, kurā ņemti vērā normatīvie, veselības aprūpes un sociālie aspekti, kā arī ar imigrantu integrāciju saistītie jautājumi; īpaši prasa attiecīgajās imigrācijas direktīvās noteikt, ka dzimumorgānu izkropļošana, ja tā izdarīta Eiropas Savienības teritorijā, ir noziedzīgs nodarījums, un paredzēt atbilstošas sankcijas personām, kas vainojamas šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā;

24.

prasa izveidot pastāvīgās komitejas, kuras nodarbotos ar tehnisku saskaņošanu un koordināciju starp dalībvalstīm, kā arī veidotu saikni starp dalībvalstīm un Āfrikas iestādēm; uzskata, ka šajās komitejās vajadzētu darboties attiecīgās jomas speciālistiem un svarīgāko Eiropas un Āfrikas sieviešu organizāciju pārstāvēm;

25.

mudina kategoriski noraidīt klitora saduršanas metodi un jebkuru citu medicīniskās iejaukšanās veidu, ko piedāvā kā kompromisa risinājumu starp apgraizīšanu un identitāti veidojošo tradīciju ievērošanu, jo tas nozīmētu vienīgi to, ka dzimumorgānu izkropļošanas prakse Eiropas Savienības teritorijā tiek attaisnota un akceptēta; atkārtoti uzsver, ka sieviešu dzimumorgānu izkropļošana ir kategoriski nosodāma prakse, jo nav sociālu, ekonomisku, etnisku, ar veselības apsvērumiem saistītu vai citu argumentu šādas prakses attaisnošanai;

26.

mudina izskaust sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas praksi, īstenojot pasākumus sieviešu un ģimeņu, kurās tiek ievērota sieviešu dzimumorgānu apgraizīšanas tradīcija, atbalstam un integrācijai, lai, stingri ievērojot likumus, cilvēka pamattiesības un tiesības uz seksuālo pašnoteikšanos, nodrošinātu sieviešu aizsardzību pret jebkādām ļaunprātīgas izmantošanas vai vardarbības izpausmēm;

27.

apstiprina, ka daudzu iedzīvotāju grupu minētajiem iemesliem, lai atbalstītu pārmantotās tradīcijas, kas nodara ļaunumu sieviešu un meiteņu veselībai, nav nekāda pamatojuma;

28.

aicina dalībvalstis

29.

aicina dalībvalstis īstenot preventīvu stratēģiju, kurā paredzēti sociāli pasākumi nepilngadīgu meiteņu aizsardzībai, nodrošinot, ka minētie pasākumi nav apkaunojoši imigrantu kopienām un šīs stratēģijas īstenošanā izmantot valsts programmas un sociālos pakalpojumus, kuru mērķis ir gan novērst šādu praksi (izmantojot attiecīgajām iedzīvotāju grupām paredzētus apmācības, izglītības un izpratnes veicināšanas pasākumus), gan palīdzēt cietušajām personām (sniedzot psiholoģisku atbalstu un medicīnisku palīdzību, tostarp, ja iespējams, bezmaksas terapiju bojāto orgānu atjaunošanai); turklāt aicina dalībvalstis apsvērt, ka saskaņā ar bērnu aizsardzību reglamentējošām normām iespējamība vai draudi, ka nepilgadīgai meitenei varētu tiktu izdarīta dzimumorgānu apgraizīšana, var attaisnot valsts struktūru iejaukšanos;

30.

aicina dalībvalstis izstrādāt veselības aprūpes darbiniekiem, pedagogiem un sociālajiem darbiniekiem paredzētas rokasgrāmatas un pamatnostādnes par to, kā cieņpilnā veidā un, ja nepieciešams, ar tulka palīdzību informēt vecākus par to, kādu ļaunumu sievietei nodara dzimumorgānu apgraizīšana, un kā vecākiem izskaidrot, ka dalībvalstīs šāda prakse ir krimināli sodāma; turklāt aicina dalībvalstis sadarboties ar tīkliem un nevalstiskajām organizācijām, kuras, uzturot ciešus kontaktus ar ģimenēm un kopienām, darbojas kā starpnieki un veic izglītojošu darbu un izpratnes veicināšanu par sievietes dzimumorgānu izkropļošanu, un finansēt minēto struktūru darbību;

31.

aicina dalībvalstis sniegt precīzu un saprotamu informāciju lasītnepratējiem iedzīvotājiem, it īpaši paredzot šādas informācijas sniegšanu vienlaikus ar vīzu izsniegšanu dalībvalstu konsulātos; uzskata, ka arī imigrācijas dienestu pienākums būtu brīdī, kad imigranti ierodas uzņēmējvalstī, informēt tos par iemesliem, kādēļ attiecīgā prakse ir aizliegta ar likumu, lai ģimenes saprastu, ka tradicionālās paražas aizliegums nekādā gadījumā nav jāuztver kā agresīva nostāja pret attiecīgo kultūru, bet gan kā meiteņu un sieviešu tiesiskā aizsardzība; uzskata, ka ģimenēm jāsaņem informācija par to, ka dzimumorgānu izkropļošanas fakta pierādīšana var radīt krimināltiesiskas sekas, tostarp cietumsoda piemērošanu;

32.

prasa uzlabot sieviešu un meiteņu juridisko statusu valstīs, kurās tiek praktizēta dzimumorgānu apgraizīšana, un tādējādi stiprināt sieviešu pašpaļāvību, pašiniciatīvu un personisko atbildību;

33.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.