21.10.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 285/44

A.

tā kā Eiropas Savienībā pašlaik nepastāv ne harmonizēti noteikumi, ne vienota prakse attiecībā uz ES izcelsmes marķējumu; tā kā dalībvalstīs spēkā esošo atšķirīgo noteikumu, kā arī skaidru Kopienas noteikumu neesamības dēļ šajā jomā ir vērojama tiesiskā regulējuma sadrumstalotība;

B.

tā kā dalībvalstīs ir aizliegti pasākumi, ar kuriem tiktu noteikts obligāts izcelsmes marķējums precēm, kas ievestas no citām dalībvalstīm, taču attiecībā uz precēm, ko importē no trešām valstīm, šādi obligātā izcelsmes marķējuma ierobežojumi nepastāv;

C.

tā kā virkne ES galveno tirdzniecības partnervalstu, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, Ķīna, Japāna un Kanāda, ir ieviesušas prasību par obligātu izcelsmes marķējumu;

D.

tā kā Lisabonas stratēģijā Eiropas Savienība ir izvirzījusi mērķi stiprināt ES ekonomiku, šajā nolūkā, cita starpā, uzlabojot ES rūpniecības konkurētspēju pasaules ekonomikā; tā kā konkurenci var uzskatīt par taisnīgu vienīgi tad, ja ir paredzēti skaidri noteikumi gan ražotājiem, gan ražojumu eksportētājiem un importētājiem un ja tās pamatā ir kopīgi sociālie un ar vidi saistītie pieņēmumi un vērtības;

E.

tā kā izcelsmes marķējuma sistēmas mērķis būtu dot iespēju patērētājiem pilnībā būt informētiem par iegādāto ražojumu izcelsmes valsti; tā kā patērētājiem tādējādi būtu iespēja noteikt ražojumu atbilstību sociālajiem, vides un drošības standartiem, kurus parasti saista ar attiecīgo valsti;

F.

tā kā priekšlikums, ar ko Eiropas Savienībā ievieš obligāto izcelsmes valsts norādes sistēmu, attiecas tikai uz konkrētiem importētiem ražojumiem, piemēram, tekstilprecēm, juvelierizstrādājumiem, apģērbiem, apaviem, mēbeles, ādas izstrādājumiem, lampām un apgaismes armatūru, stikla priekšmetiem, keramikas izstrādājumiem un rokassomām, jo šajā gadījumā prasība sniegt izcelsmes norādi (“made in”) patērētājiem nodrošina vērtīgu informāciju, lai izdarītu galīgo izvēli;

G.

tā kā ir ļoti būtiski nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus ar ražotājiem tajās ES galvenajās partnervalstīs, kuras ir ieviesušas izcelsmes marķējumu;

H.

tā kā no 2009. gada 1. decembra, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, Padomei un Parlamentam kopējās tirdzniecības politikas jomā būs līdzvērtīgas lēmējtiesības; tā kā uz turpmākiem reglamentējošiem noteikumiem par izcelsmes marķējumu saskaņā ar Līguma Par Eiropas Savienības darbību 207. pantu attieksies parastā likumdošanas procedūra,

1.

atkārtoti uzsver, ka patērētāju aizsardzības nodrošināšanai ir nepieciešami pārredzami un konsekventi tirdzniecības noteikumi, tostarp norāde par ražojumu izcelsmi;

2.

aicina Komisiju un Padomi darīt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus sadarbībai ar tiem tirdzniecības partneriem, kuri ir ieviesuši prasību par izcelsmes marķējumu;

3.

aicina Komisiju un Padomi izveidot piemērotus muitas uzraudzības un izpildes mehānismus;

4.

mudina dalībvalstis saglabāt konsekventu Kopienas pieeju šim jautājumam, lai patērētājiem būtu iespējams saņemt pilnīgāku un precīzāku informāciju; uzskata, ka obligāta izcelsmes marķējuma ieviešana būtu nozīmīgs solis, lai nodrošinātu pilnīgāku informāciju par sociālajiem un vides standartiem, kas tiek ievēroti ražošanas un pārstrādes procesos;

5.

mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm ikreiz kategoriski iejaukties, lai aizsargātu patērētāju likumīgās tiesības un paļāvību, ja pastāv fakti, kas liecina, ka importētāji un trešo valstu ražotāji izmanto krāpniecisku vai maldinošu izcelsmes marķējumu;

6.

uzskata, ka iepriekšminētais priekšlikums Padomes regulai, ar ko ievieš obligātu izcelsmes valsts norādi konkrētiem ražojumiem, kuri Eiropas Savienībā ievesti no trešām valstīm, ir lietderīgs, lai sasniegtu mērķi nodrošināt pārredzamu un atbilstīgu informāciju patērētājiem, kā arī panāktu konsekvenci ar starptautiskās tirdzniecības noteikumiem;

7.

uzskata, ka no 2009. gada 1. decembra būtu oficiāli jāsākas apspriedēm un viedokļu apmaiņai starp Parlamentu un Padomi, kā tas paredzēts Lisabonas līgumā noteiktajā parastajā likumdošanas procedūrā, un ka turpmāka kavēšanās ļoti nelabvēlīgi ietekmētu pilsoņu tiesības, nodarbinātības situāciju Eiropas Savienībā un brīvas un taisnīgas tirdzniecības principu ievērošanu;

8.

aicina Komisiju negrozīt savu priekšlikumu un, tiklīdz būs stājies spēkā Lisabonas līgums, šo priekšlikumu nekavējoties vēlreiz iesniegt Parlamentam saskaņā ar Līguma Par Eiropas Savienības darbību 207. pantu;

9.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.