18.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 67/94

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvu 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (1) (Uzņemšanas direktīva),

—

ņemot vērā Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvu 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (2) (Procedūru dorektīva),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 18. februāra Regulu (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (3) (Dublina II regula),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 26. novembra ziņojumu par Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvas 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai, piemērošanu (COM(2007)0745),

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un jo sevišķi tās 5. un 8. pantu,

—

ņemot vērā ANO Bērna tiesību konvenciju,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas delegācijas Itālijā (Lampedūza), Spānijā (Seūta, Meliļa), Francijā (Parīze), Maltā, Grieķijā, Beļģijā, Apvienotajā Karalistē, Nīderlandē, Polijā, Dānijā un Kiprā ziņojumus,

—

ņemot vērā 2005. gada 14. aprīļa rezolūciju par Lampedūzu (4),

—

ņemot vērā 2006. gada 6. aprīļa rezolūciju par bēgļu nometnēm Maltā (5),

—

ņemot vērā priekšlikumu par Uzņemšanas direktīvas pārstrādāšanu, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs (COM(2008)0815) (pārstrādāšanas priekšlikums), un priekšlikumu Dublinas II regulas pārskatīšanai (COM(2008)0820), kurus Komisija 2008. gada 3. decembrī iesniegusi kopā,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A6-0024/2009),

A.

tā kā Uzņemšanas direktīva ir ļoti svarīga kopējā Eiropas patvēruma piešķiršanas režīma pirmā posma sastāvdaļa;

B.

tā kā Uzņemšanas direktīva tiek piemērota attiecībā uz patvēruma meklētājiem un bēgļiem;

C.

tā kā pamattiesības, piemēram, tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi, ģimenes dzīves aizsardzību, piekļuve veselības aprūpei, tiesības iesniegt pārsūdzību jāgarantē vienmēr;

D.

tā kā “Uzņemšanas direktīva” un “Procedūras direktīva” uzliek pienākumu dalībvalstīm sniegt patvēruma meklētājiem rakstisku informāciju par viņu tiesībām, kā arī par organizācijām, kas nodrošina viņiem palīdzību; tā kā, ņemot vērā procedūru sarežģītību un ļoti īsos termiņus, it īpaši paātrinātās procedūras gadījumā, patvēruma meklētājiem ir ļoti svarīgi, lai viņiem būtu pieejama atbilstoša juridiska konsultācija, vajadzības gadījumā - tulks, kā arī lai tie lēmumi, kuri uz viņiem attiecas, būtu valodā, attiecībā uz kuru var pieņemt, ka viņi to saprot;

E.

tā kā, lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi patvērumam, ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai patvēruma procedūras būtu skaidras (jo īpaši patvēruma pieprasījuma pieņemšanas vai noraidīšanas kritēriji), taisnīgas, efektīvas un proporcionālas;

F.

tā kā atbilstīgi Uzņemšanas direktīvas 7. pantam patvēruma meklētāji var brīvi pārvietoties tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņi ir pieprasījuši patvērumu, taču šīs tiesības dalībvalstis var ierobežot;

G.

tā kā Uzņemšanas direktīva tiek piemērota patvēruma meklētājiem un bēgļiem, bet vairākos apmeklētajos centros patvēruma meklētāji un nelegālie ieceļotāji tiek turēti vienās telpās;

H.

tā kā Bērna tiesību konvencija aizsargā visu nepilngadīgo tiesības, tostarp to, kuri neatrodas savā izcelsmes valstī; tā kā Uzņemšanas direktīvā noteikts, ka dalībvalstīm jāņem vērā nepilngadīgo īpašā situācija un šī direktīva piešķir viņiem īpašas tiesības, piemēram, tiesības uz izglītību;

I.

tā kā ne visas dalībvalstis izmanto uzņemšanas centrus visiem vai lielai daļai patvēruma meklētāju, bet tiek dota priekšroka alternatīviem risinājumiem vietējā līmenī un tā kā LIBE komiteja vēl nav izpētījusi šo dalībvalstu prakses aspektu;

J.

tā kā šajā rezolūcijā “aizturēšana” ir pagaidu administratīva procedūra;

K.

tā kā aizturēšana ir pagaidu administratīvs pasākums, kas atšķiras no apcietinājuma sakarā ar kriminālvajāšanu;

L.

tā kā vairāku vizīšu laikā deputāti, pamatojoties uz vienā konkrētā centrā valdošajiem sliktajiem apstākļiem vairākkārt konstatējuši, ka aizturēšanas apstākļi attiecībā uz higiēnu, saspiestību, pieejamo aprīkojumu ir neciešami un ka aizturētās personas netika sistemātiski informētas par to aizturēšanas iemesliem, par viņu tiesībām un lietu izskatīšanas virzību;

1.

pauž nožēlu, ka dažu vizīšu laikā atklājās, ka pašreizējās direktīvas dažās dalībvalstīs tiek slikti piemērotas vai netiek piemērotas vispār; prasa Komisijai veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo direktīvu transponēšanu, ne tikai formālu ievērošanu;

2.

uzsver, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas principi, piemēram, cilvēka cienīga dzīve, privātās dzīves aizsardzība, piekļuve veselības aprūpei, kā arī tiesības efektīvi pārsūdzēt aizturēšanu, jāpiemēro vienmēr, neatkarīgi no iesaistītā trešās valsts pilsoņa statusa; tāpēc nevar pieņemt to, ka pret personu pienācīgi neizturas tikai tāpēc, ka viņš vai viņa ir nelegāls iebraucējs;

3.

pauž nožēlu par to, ka virkne trūkumu attiecībā uz uzņemšanas apstākļiem, kuri galvenokārt radušies tāpēc, ka pašreiz ar Uzņemšanas direktīvas dalībvalstīm valsts līmenī ir piešķirta plaša rīcības brīvība attiecībā uz uzņemšanas apstākļu noteikšanu; tāpēc atzinīgi vērtē iepriekšminēto pārstrādāšanas priekšlikumu;

4.

pauž gandarījumu par Komisijas priekšlikuma saturu un atzinīgi vērtē to, ka izvirzītais mērķis ir nodrošināt augstākus standartus attieksmē pret patvēruma meklētājiem, lai garantētu viņiem atbilstošu dzīves kvalitāti un panāktu, lai vairāk tiktu saskaņoti valsts līmeņa noteikumi, kas reglamentē uzņemšanas apstākļus;

5.

pauž gandarījumu par Komisijas priekšlikumu paplašināt Uzņemšanas direktīvas darbības jomu, attiecinot to arī uz papildu aizsardzību, lai nodrošinātu, ka viens un tas pats tiesību līmenis attiecas uz visiem starptautiskās aizsardzības veidiem;

6.

aicina dalībvalstis būt solidārākām ar tām valstīm, kuras visvairāk skar imigrācijas problēmas, neaprobežojoties tikai ar tehnisku un/vai finansiālu solidaritāti; prasa Komisijai izpētīt iespēju sagatavot Eiropas solidaritātes instrumenta priekšlikumu, lai atvieglotu to izmaksu segšanu, ko rada liels bēgļu skaits, kas ieceļojuši dalībvalstīs, kurām ir ārējās robežas, par pamatu šim instrumentam ņemot principu par patvēruma meklētāju vēlmju respektēšanu un augstāka viņu aizsardzības līmeņa nodrošināšanu;

7.

prasa Komisijai sadarbībā ar Parlamentu ieviest nepārtrauktu apmeklējumu un pārbaužu sistēmu; pauž cerību, ka LIBE komiteja varēs turpināt vizītes, lai nodrošinātu Kopienas tiesību ievērošanu attiecībā uz uzņemšanas apstākļiem un atpakaļnosūtīšanas procedūrām, kā arī gadskārtējo debašu rīkošanu Parlamenta plenārsēdēs par šo vizīšu rezultātiem;

8.

pauž nožēlu, ka atvērto izmitināšanas centru, ko izveidojušas dažas dalībvalstis, uzņemšanas iespējas ir zemas un neatbilst migrantu vajadzībām;

9.

prasa, lai patvēruma meklētāju un imigrantu uzņemšana notiktu galvenokārt atvērtos uzņemšanas centros līdzīgi tiem, kādi jau pastāv dažās dalībvalstīs, nevis slēgtās iestādēs;

10.

atgādina dalībvalstu pienākumu nodrošināt piekļuvi patvēruma pieprasījuma procedūrām;

11.

neatlaidīgi aicina dalībvalstis piemērot Uzņemšanas direktīvu attiecībā uz visiem patvēruma meklētājiem no brīža, kad viņi pauž vēlmi pieprasīt aizsardzību kādā dalībvalstī, kaut arī oficiāls patvēruma pieteikums vēl nav iesniegts;

12.

neatlaidīgi aicina Komisiju atgādināt dalībvalstīm, ka uzņemšanas apstākļu līmeņa samazināšana vai atteikšanās no to nodrošināšanas, atsaucoties uz iemesliem, kas nav paredzēti Uzņemšanas direktīvā, ir stingri aizliegta vai to vajadzētu stingri aizliegt;

13.

uzskata, ka nekāda gadījumā nevar atteikties nodrošināt uzņemšanas pamatvajadzības, piemēram, pārtiku, pajumti un veselības aprūpi neatliekamos gadījumos, jo ar atteikšanos tos nodrošināt varētu pārkāpt patvēruma meklētāju pamattiesības;

14.

uzskata, ka jāmeklē taisnīgs līdzsvars starp procedūru ātrumu, valsts uzņemšanas spēju un taisnīgu katra gadījuma izskatīšanu, jo īpaši paātrinātas procedūras gadījumā;

15.

konstatē, ka informācija par procedūrām galvenokārt ir rakstveida informācija, un ka termiņi ir ļoti īsi, kas var izraisīt saprašanas problēmas un radīt šķērsli patvēruma meklētāju tiesību efektīvai īstenošanai, iesniedzot pieprasījumu; prasa nodot patvēruma meklētāju un imigrantu rīcībā brošūras, kurās visvairāk lietotajās starptautiskajās valodās un valodās, kurās attiecīgajā dalībvalstī runā ievērojams patvēruma meklētāju un imigrantu skaits, izskaidrotas visas viņu tiesības; prasa dalībvalstīm paredzēt informāciju, izmantojot arī citus mutiskus, televizuālus līdzekļus vai internetu;

16.

pauž bažas attiecībā uz to, ka dažos apmeklētajos centros trūkst atbilstīgi apmācītu tulku, tostarp oficiālām sarunām; neatlaidīgi prasa dalībvalstīm nodrošināt publisku bezmaksas tulkošanas dienestu, nepieciešamības gadījumā – pa telefonu vai ar interneta starpniecību;

17.

mudina dalībvalstis iesaistīt Eiropas Bēgļu fonda finansiālo atbalstu, lai uzlabotu piekļuvi informācijai, jo īpaši, lai palielinātu to valodu skaitu, kurās tiek piedāvāta informācija vai informācijas nesēji; aicina Komisiju nosūtīt dalībvalstīm informāciju par šai nolūkā pieejamajiem finanšu instrumentiem un par pašreizējo paraugpraksi to izmantošanai;

18.

pauž nožēlu, ka patvēruma meklētāju un aizturēto nelegālo imigrantu piekļuve bezmaksas juridiskajām konsultācijām ir ierobežota un ka tā dažkārt aprobežojas tikai ar dažu advokātu vārdu sarakstu, kā rezultātā tie, kuriem nav pietiekamu finanšu līdzekļu, paliek bez palīdzības;

19.

atgādina, ka īpaši grūti ir atrast piemērotu juridisku palīdzību tām personām, kuras ir aizturētas, tāpēc, ka viņiem ir grūtības sazināties ar apkārtējo pasauli, kā arī attiecīgo tiesību aktu īpatnību dēļ;

20.

atzīmē, ka piekļuves juridiskajai palīdzībai nepārtrauktība ir sarežģītāka, ja aizturētie tiek pārvietoti no viena uzņemšanas vai administratīvās aizturēšanas centra uz citu;

21.

pauž gandarījumu par ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos un NVO pārstāvju darbu juridiskās palīdzības jomā, taču uzskata, ka tas nevar aizstāt valstu atbildību;

22.

aicina dalībvalstis nodrošināt piekļuvi juridiskajai palīdzībai un/vai bezmaksas pārstāvību visos gadījumos, kad patvēruma meklētājs nevar atļauties attiecīgās izmaksas;

23.

pauž nožēlu, ka lielākajā daļā apmeklēto aizturēšanas centru patvēruma meklētāji un migranti nemitīgi sūdzas par veselības aprūpes nepietiekamību un neatbilstību, grūtībām apmeklēt ārstus vai sazināties ar viņiem, par īpašu aprūpes pasākumu (jo īpaši sievietēm – grūtniecēm, spīdzināšanas upuriem domātu)un attiecīgu medikamentu trūkumu;

24.

prasa dalībvalstīm palielināt patvēruma meklētājiem un migrantiem pašlaik pieejamo medicīnisko pakalpojumu daudzumu, lai tie nebūtu tikai neatliekamās palīdzības pasākumi, kā arī nodrošināt psiholoģisko palīdzību un garīgās veselības aprūpi; norāda, ka tiesības uz veselības un medicīnisko aprūpi arī ir individuālo pamattiesību daļa;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu uzsākt šķēršļu novēršanu piekļuvei darba tirgum un atļaut piekļuvi nodarbinātībai pēc tam, kad pagājis sešu mēnešu periods pēc pieteikuma iesniegšanas par starptautisku aizsardzību;

26.

prasa dalībvalstīm nenoteikt tādus tiesiskus vai administratīvus ierobežojumus, kas traucētu piekļūt darba tirgum;

27.

atzīst to lielo darbu, ko veic asociācijas attiecībā uz palīdzību patvēruma meklētājiem un nelegālajiem migrantiem;

28.

aicina dalībvalstis mācīties no paraugprakses, kas īstenota saistībā ar programmas EQUAL daļu attiecībā uz patvēruma meklētājiem efektīvas sagatavošanas darba tirgum aspektā;

29.

prasa dalībvalstīm nodrošināt, lai patvēruma meklētāji vai nelegālie migranti varētu piekļūt atbalstam, ko sniedz no valsts iestādēm neatkarīgas personas, aizstāvot patvēruma meklētāju un nelegālo migrantu tiesības, tostarp arī apcietinājuma laikā; prasa dalībvalstīm garantēt, ka pilsoniskai sabiedrībai ir juridiskas tiesības piekļuvei ārvalstu valstspiederīgo aizturēšanas vietām, neradot tai juridiskus vai administratīvus šķēršļus;

30.

prasa dalībvalstīm nekādos apstākļos neapcietināt patvēruma meklētājus, kas ir neaizsargāti cilvēki, kuriem nepieciešama aizsardzība;

31.

pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstīs aizvien biežāk tiek izmantota aizturēšana; uzsver, ka personu nekādā gadījumā nevajadzētu aizturēt tikai tāpēc vien, ka viņš vai viņa meklē starptautisku aizsardzību; uzsver, ka aizturēšanai jābūt galējam pasākumam uz cik vien iespējams īsu laikposmu, tikai tādos gadījumos, kad nevar piemērot citus mazāk ierobežojošus pasākumus un tikai, izskatot katru gadījumu atsevišķi;

32.

atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. pantā noteiktas tiesības tiesā apstrīdēt brīvības atņemšanas pasākumu; prasa, lai ikviens trešās valsts pilsonis, kuram piemērota aizturēšana, varētu vērsties tiesā;

33.

pauž bažas par apstākļiem cietumos, kuros tiek turēti nelegālie iebraucēji un patvēruma meklētāji, pat ja viņi nav izdarījuši noziegumu; aicina šādas personas turēt atsevišķās, ieteicams atvērtās ēkās, lai nodrošinātu viņu aizsardzību un palīdzības sniegšanu viņiem;

34.

pauž bažas par dažu aizturēšanas centru bēdīgo stāvokli un higiēnas prasību neievērošanu tajos; atgādina, ka cieņpilnas uzņemšanas pienākums attiecas arī uz aizturētajām personām; prasa, lai visi aizturēšanas centri, kas neatbilst standartiem, tiktu iespējami ātri slēgti;

35.

konstatē, ka piekļuvi veselības aprūpei, jo īpaši psiholoģiskai aprūpei bieži vien apgrūtina tas, ka apcietinājuma vietas atrodas cietuma ēkās; prasa dalībvalstīm nodrošināt medicīnisko darbinieku, tostarp psihologu piemērotu diennakts klātbūtni aizturēšanas centros;

36.

aicina dalībvalstis uzlabot aizturēto personu kontaktu ar cilvēkiem ārpus aizturēšanas vietas, tostarp atļaujot regulārus apmeklējumus, uzlabojot piekļuvi telefona sakariem, pie dažiem nosacījumiem ieviest Internetu un masu informācijas līdzekļus vispārējā lietošanā visos centros;

37.

aicina dalībvalstis publicēt gada ziņojumu par slēgta tipa aizturēšanas centru skaitu, atrašanās vietu, to darbību un tajos aizturēto personu skaitu;

38.

prasa, lai dalībvalstis nodrošina regulāras pārbaudes slēgta tipa aizturēšanas centros un pārbaudītu aizturēto personu situāciju šajos centros, izveidojot valsts ombuda posteni, kura kompetencē būtu aizturēšanas centri;

39.

atgādina, ka bērna interesēm jābūt pirmajā vietā, pieņemot ikvienu lēmumu vai pasākumu attiecībā uz nepilngadīgo atbilstīgi Konvencijai par bērna tiesībām; uzsver nepieciešamību veikt pasākumus un noteikt līdzekļus, kas vajadzīgi, lai aizsargātu nepilngadīgos bez pavadības, neatkarīgi no tā, vai tie ir bēgļi vai nav tādi;

40.

aicina dalībvalstis apsvērt neatkarīgu iestāžu izveidošanu, kas oficiāli būs atbildīgas par apstākļu un standartu ievērošanas kontroli slēgta tipa centros, kā arī oficiālas pārbaužu sistēmas īstenošanu un publicēs ziņojumus par šo jautājumu;

41.

prasa, lai principā tiktu aizliegta nepilngadīgo aizturēšana, lai nepilngadīgo aizturēšana kopā ar vecākiem būtu izņēmuma pasākums un lai tās mērķis būtu bērna svarīgāko interešu aizsardzība;

42.

aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, bez iebildumiem parakstīt un ratificēt Bērna tiesību konvenciju;

43.

prasa dalībvalstīm nodrošināt ANO Bērnu tiesību komitejas 2007. gada 2. marta ieteikumu Nr.8 (2006) par bērnu tiesībām uz aizsardzību pret miesassodiem un citiem nežēlīgiem vai pazemojošiem sodu veidiem, tostarp to izmantošanu ģimenē un īpaši attiecībā uz aizturētajiem nepilngadīgajiem;

44.

atgādina, ka visiem nepilngadīgajiem ir tiesības uz izglītību, neatkarīgi no tā vai viņi atrodas savā izcelsmes valstī vai nē; prasa dalībvalstīm nodrošināt šīs tiesības, tostarp arī tad, kad nepilngadīgais ir aizturēts; prasa, lai piekļuve izglītībai tiktu piemērotā tiešā veidā nodrošināta kopienā, veidā, kas atbilst bērnu zināšanu līmenim, vienlaicīgi izstrādājot pārejas modeļus, kas ļautu iegūt nepieciešamo lingvistisko kompetenci normālas izglītības iegūšanai, lai nodrošinātu bērnu un viņu ģimeņu labāku integrāciju;

45.

atgādina, ka nepilngadīgajiem ir tiesības uz viņu vecumam atbilstošu brīvā laika pavadīšanu un prasa dalībvalstīm nodrošināt šīs tiesības, tostarp, ja bērni ir aizturēti;

46.

prasa dalībvalstīm nodrošināt, lai nepavadītie nepilngadīgie un ģimenes tiktu izmitinātas atsevišķās izmitināšanas vietās pat apcietinājumā, lai garantētu adekvātu privāto un ģimenes dzīvi, kā paredzēts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā, kā arī garantēt bērniem aizsargājošu vidi;

47.

aicina visām personām, kas strādā ar nepilngadīgajiem un nepavadītiem nepilngadīgajiem, sniegt speciālu un atbilstošu apmācību, kas būtu piemērota bērnu situācijai; uzskata, ka NVO, kas specializējušās šo jautājumu risināšanai, varētu dot galveno ieguldījumu šajā sakarā;

48.

prasa norīkot katram nepavadītājam nepilngadīgajam likumīgu neatkarīgu aizstāvi, lai nodrošinātu viņa aizsardzību, gan, piemēram, lidostu, dzelzceļa staciju uzgaidāmās telpās, gan dalībvalstu teritorijā; prasa skaidri noteikt likumīgā aizstāvja kompetenci un lomu;

49.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest pienākumu meklēt ģimenes locekļus, tostarp arī attiecībā uz tādām organizācijām kā Sarkanais Krusts un Sarkanais Pusmēness;

50.

pauž bažas par nepavadītu nepilngadīgo pazušanu; prasa dalībvalstīm saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 862/2007 (6) 4. panta 3. punkta a) apakšpunktu vākt statistikas datus par identificēšanu un nepavadītajiem nepilngadīgajiem sniegto palīdzību, lai šo parādību apkarotu; uzskata, ka labākais veids, kā mazināt nepilngadīgo pazušanu, ir nodrošināt tiem piemērotas uzņemšanas iespējas, ar kuru starpniecību tie var iegūt savam vecumam atbilstošu izglītību (izglītošana, profesionālā apmācība utt.);

51.

prasa Komisijai un dalībvalstīm ieviest saskaņotu un ticamu mehānismu nepavadītu nepilngadīgo identificēšanai (izmantojot jaunākās tehnoloģijas, piemēram, biometriskos datus), kā arī kopīgus noteikumus par vecuma apstrīdēšanu; šajā saistībā atgādina, ka attiecīgās personas vecuma apstrīdēšanas procedūras gaitā piesardzības nolūkos šī persona līdz procedūras beigām jāuzskata par nepilngadīgu un pret viņu jāizturas kā pret nepilngadīgu, ka vienmēr, kad ir pamatotas šaubas par nepilngadīgo vecumu, tas jāinterpretē par labu nepilngadīgajam;

52.

prasa dalībvalstīm vajadzības gadījumā un pirms ģimeņu ar nepilngadīgiem bērniem aizturēšanas, izvērtēt alternatīvus pasākumus, kas nav brīvības atņemšanas pasākumi, lai pierādītu, ka apsvērtās alternatīvas nebūs efektīvas;

53.

aicina nodrošināt patvēruma meklētāju ģimenēm piekļuvi ģimenēm un bērniem domātiem pakalpojumiem, kā arī to ārstu apmeklējumiem, kuri specializējušies bērnu aizsardzībā;

54.

prasa Komisijai noteikt kopīgus obligātus standartus neaizsargātu personu jo īpaši spīdzināšanas vai cilvēktirdzniecības upuru, personu, kurām nepieciešama īpaša medicīniska aprūpe, grūtnieču un nepilngadīgo identificēšanai;

55.

uzskata, ka ikviena neaizsargāta persona savas īpašās situācijas dēļ nedrīkst tikt apcietināta, jo tas var būtiski ietekmēt šīs personas stāvokli;

56.

mudina dalībvalstis nodrošināt specializētu palīdzību neaizsargātām personām un spīdzināšanas, kā arī cilvēktirdzniecības upuriem, jo īpaši psiholoģisko palīdzību, lai varētu nodrošināt viņu aizsardzību; prasa, lai viss personāls, kas kontaktē ar neaizsargātām personām, tostarp tas, kas atbild par patvēruma pieprasījumiem, un policijas spēki tiek īpaši apmācīti;

57.

pauž bažas par to, ka saistībā ar Dublinas sistēmu pieaug aizturēto personu skaits un dažās dalībvalstīs gandrīz sistemātiski tiek veikti brīvības atņemšanas pasākumi; aicina neievietot šīs personas brīvības atņemšanas iestādēs, ja nav izrādījies, ka pastāv bēgšanas risks un dalībvalsts to nav pierādījusi;

58.

pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstis ierobežo to personu skaitu, uz kurām attiecas Dublinas sistēma par uzņemšanas standartiem; prasa Komisijai skaidri noteikt, ka Uzņemšanas direktīva tiek piemērota arī attiecībā uz šīm personām, lai nodrošinātu, ka viņas var izmantot visas tiesības;

59.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.