12.9.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 219/7

Beļģijas Karalistes, Bulgārijas Republikas, Čehijas Republikas, Dānijas Karalistes, Francijas Republikas, Grieķijas Republikas, Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Nīderlandes Karalistes, Rumānijas, Slovākijas Republikas, Slovēnijas Republikas, Spānijas Karalistes, Ungārijas Republikas un Zviedrijas Karalistes ierosme, lai pieņemtu Padomes Pamatlēmumu 2009/…/TI (… gada …) par tiesvedības nodošanu krimināllietās

2009/C 219/03

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 31. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu,

ņemot vērā … ierosmi,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu (1),

tā kā:

(1)	Eiropas Savienība ir izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(2)	Hāgas Programma, kas paredz Eiropas Savienībā stiprināt brīvību, drošību un tiesiskumu (2), liek dalībvalstīm apsvērt iespējas tiesvedību daudzpusējās pārrobežu lietās koncentrēt vienā dalībvalstī, lai celtu tiesvedības efektivitāti un vienlaikus garantētu taisnīgu tiesu.

(3)	Eurojust tika izveidots, lai kompetentas dalībvalstu iestādes savstarpēji veicinātu un uzlabotu izmeklēšanas un tiesvedības koordināciju.

(4)

Padomes Pamatlēmums par jurisdikcijas īstenošanas konfliktu novēršanu un atrisināšanu krimināltiesvedībā (3) novērš nelabvēlīgās sekas tam, ka vairāku dalībvalstu krimināltiesības ļauj īstenot krimināltiesvedību (“tiesvedība”) pret vienu un to pašu personu saistībā ar vieniem un tiem pašiem faktiem. Ar minēto pamatlēmumu ir izveidota informācijas apmaiņas un tiešu apspriežu procedūra, kuras mērķis ir novērst ne bis in idem principa pārkāpumus.

(5)

Ir arī turpmāk jāattīsta tiesu iestāžu sadarbība starp dalībvalstīm, lai celtu izmeklēšanas un tiesvedības efektivitāti. Dalībvalstīm kopēji noteikumi par tiesvedības nodošanu ir būtiski svarīgi, lai risinātu problēmas saistībā ar pārrobežu noziegumiem. Šādi kopēji noteikumi palīdz novērst ne bis in idem principa pārkāpumus un palīdz Eurojust darbā. Turklāt brīvības, drošības un tiesiskuma telpā vajadzētu būt kopējai juridiskajai sistēmai, kā dalībvalstīm savstarpēji nodot tiesvedību.

(6)

Trīspadsmit dalībvalstis ir ratificējušas un piemērojušas 1972. gada 15. maija Eiropas Konvenciju par tiesvedības nodošanu krimināllietās. Pārējās dalībvalstis konvenciju nav ratificējušas. Lai ļautu citām dalībvalstīm ierosināt tiesvedību, dažas no tām ir izmantojušas mehānismu, kas paredzēts 1959. gada 20. aprīlis Eiropas Konvencijā par savstarpējo palīdzību krimināllietās saistībā ar 2000. gada 29. maija Konvenciju par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās (4). Citas ir izmantojušas divpusējus nolīgumus vai neformālu sadarbību.

(7)	Eiropas Kopienu dalībvalstu Nolīgums par tiesvedības nodošanu krimināllietās tika parakstīts 1990. gadā. Nepietiekamā ratifikāciju skaita dēļ minētais nolīgums tomēr nav stājies spēkā.

(8)	Tātad dalībvalstu savstarpējai sadarbībai tiesvedības nodošanas jomā netiek piemērotas vienādas procedūras.

(9)

Ar šo pamatlēmumu būtu jāizveido vienota juridiska sistēma krimināltiesvedības nodošanai starp dalībvalstīm. Šajā pamatlēmumā paredzēto pasākumu mērķim vajadzētu būt paplašināt sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm ar instrumentu, kas uzlabo krimināltiesvedības efektivitāti un uzlabo pareizu tiesvedības darbību, paredzot kopējus noteikumus, kas reglamentē nosacījumus, ar kādiem vienā dalībvalstī sāktu krimināltiesvedību var nodot citai dalībvalstij.

(10)	Dalībvalstīm būtu jānorīko kompetentās iestādes tā, lai veicinātu šo iestāžu tiešas saziņas principu.

(11)	Šā pamatlēmuma piemērošanas nolūkā dalībvalsts var iegūt kompetenci, ja minēto kompetenci vienai dalībvalstij nodod cita dalībvalsts.

(12)

Ir pieņemti vairāki Padomes pamatlēmumi par krimināllietās pieņemtu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu, lai izpildītu citās dalībvalstīs pieņemtus spriedumus, jo īpaši Pamatlēmums 2005/214/TI (2005. gada 24. februāris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz finansiālām sankcijām (5), Pamatlēmums 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (6), un Pamatlēmums 2008/947/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai (7). Šim pamatlēmumam būtu jāpapildina minētie pamatlēmumi, un to nevajadzētu interpretēt kā tādu, kas neļautu tos piemērot.

(13)	Piemērojot šo pamatlēmumu, būtu jāņem vērā aizdomās turamo un cietušo personu likumīgās intereses. Šo pamatlēmumu tomēr nevajadzētu interpretēt kā tādu, kas neļautu īstenot kompetento tiesu iestāžu prerogatīvu noteikt, vai tiesvedība tiks nodota.

(14)	Šo pamatlēmumu nedrīkstētu interpretēt tā, ka tas ietekmē personu tiesības pierādīt, ka viņu kriminālvajāšanai būtu jānotiek pašu valsts vai citas valsts jurisdikcijā, ja tādas tiesības pastāv saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

(15)	Kompetentās iestādes būtu jāaicina savstarpēji apspriesties, pirms lūgt tiesvedības nodošanu un kad vien to uzskata par pareizu, lai atvieglinātu šā pamatlēmuma netraucētu un efektīvu piemērošanu.

(16)	Ja tiesvedība ir nodota saskaņā ar šo pamatlēmumu, tiesvedības saņēmējai iestādei būtu jāpiemēro attiecīgās valsts tiesības un procedūras.

(17)	Šis pamatlēmums nav juridisks pamats, lai personas arestētu nolūkā tās fiziski pārvest uz citu dalībvalsti ar mērķi šajā citā dalībvalstī sākt tiesvedību pret attiecīgo personu.

(18)

Šajā pamatlēmumā ir respektētas Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā atzītās un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tās VI nodaļā, atspoguļotās pamattiesības un ievērotie principi. Šo pamatlēmumu nedrīkstētu interpretēt kā aizliegumu atteikt sadarboties, ja ir objektīvi iemesli uzskatīt, ka tiesvedība ir sākta, lai personu sodītu dzimuma, rases, reliģijas, etniskās izcelsmes, valstspiederības, valodas, politisko uzskatu vai dzimumorientācijas dēļ, vai ka attiecīgās personas stāvoklis varētu pasliktināties kāda minētā iemesla dēļ,

IR PIEŅĒMUSI ŠO PAMATLĒMUMU.

1. NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Mērķis un darbības joma

Šā pamatlēmuma mērķis ir paaugstināt krimināltiesvedības efektivitāti un uzlabot tiesiskuma piemērošanu brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, paredzot vienādus noteikumus, ar kuriem atvieglina krimināltiesvedības nodošanu starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ņemot vērā aizdomās turamo un cietušo personu likumīgās intereses.

2. pants

Pamattiesības

Šis pamatlēmums negroza pienākumu respektēt pamattiesības un principus, kas ir atzīti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā.

3. pants

Definīcijas

Šajā pamatlēmumā:

a)	“noziedzīgs nodarījums” ir rīcība, kas saskaņā ar attiecīgas valsts krimināltiesību aktiem ir kvalificējama kā noziedzīgs nodarījums;

b)	“tiesvedības nodevēja iestāde” ir iestāde, kas ir kompetenta lūgt tiesvedības nodošanu;

c)	“tiesvedības saņēmēja iestāde” ir iestāde, kas ir kompetenta saņemt lūgumus nodot tiesvedību.

4. pants

Kompetentu iestāžu noteikšana

1. Katra dalībvalsts informē Padomes Ģenerālsekretariātu, kādas tiesu iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir kompetentas saskaņā ar šo pamatlēmumu darboties kā tiesvedības nodevējas iestādes un tiesvedības saņēmējas iestādes (“kompetentās iestādes”).

2. Dalībvalstis var norīkot iestādes, kas nav tiesu iestādes, par iestādēm, kuras ir kompetentas pieņemt lēmumus saistībā ar šo pamatlēmumu, ja vien tādas iestādes saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem un procedūrām ir kompetentas pieņemt pēc būtības līdzīgus lēmumus.

3 Katra dalībvalsts vajadzības gadījumā var savas iekšējās sistēmas struktūras dēļ norīkot vienu vai vairākas centrālās iestādes, kas palīdz kompetentajām iestādēm administratīvi pārsūtīt un saņemt lūgumus. Dalībvalsts par to informē Padomes Ģenerālsekretariātu.

4. Padomes Ģenerālsekretariāts saņemto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm un Komisijai.

5. pants

Kompetence

1. Lai piemērotu šo pamatlēmumu, visas dalībvalstis ir kompetentas īstenot tiesvedību saskaņā ar saviem tiesību aktiem attiecībā uz visiem noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas kādas citas dalībvalsts tiesības.

2. Kompetenci, kas saskaņā ar 1. punktu ir kādai dalībvalstij ekskluzīva, var izmantot vienīgi saskaņā ar lūgumu nodot tiesvedību.

6. pants

Atteikšanās no tiesvedības

Ikviena dalībvalsts, kas saskaņā ar saviem tiesību aktiem ir kompetenta īstenot tiesvedību attiecībā uz kādu noziedzīgu nodarījumu, šā pamatlēmuma piemērošanas nolūkā var atteikties no tiesvedības vai atturēties to īstenot pret kādu aizdomās turamo personu, lai tiesvedību attiecībā uz šo noziedzīgo nodarījumu varētu nodot citai dalībvalstij.

2. NODAĻA

TIESVEDĪBAS NODOŠANA

7. pants

Kritēriji, lai lūgtu tiesvedības nodošanu

Ja personu tur aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem, šīs dalībvalsts tiesvedības nodevēja iestāde var lūgt citas dalībvalsts tiesvedības saņēmēju iestādi pārņemt tiesvedību, ja tas tiesvedības darbību padarītu efektīvāku un pareizāku un ja ir ievērots vismaz viens no šādiem kritērijiem:

a)	noziedzīgais nodarījums ir pilnīgi vai daļēji izdarīts citas dalībvalsts teritorijā, vai noziedzīgā nodarījuma izraisīto seku lielākā daļa vai tā radītā kaitējuma būtiska daļa ir citas dalībvalsts teritorijā;

b)	aizdomās turamās personas parastā dzīvesvieta ir citā dalībvalstī;

c)	svarīgāko pierādījumu būtiska daļa ir citā dalībvalstī;

d)	citā dalībvalstī pret aizdomās turamo personu notiek tiesvedība;

e)	citā dalībvalstī par tiem pašiem vai saistītiem faktiem notiek tiesvedība, kurā ir iesaistītas citas personas, jo īpaši saistībā ar vienu un to pašu noziedzīgo organizāciju;

f)	aizdomās turamā persona citā dalībvalstī izcieš vai izcietīs ar brīvības atņemšanu saistītu sodu;

g)	sprieduma izpilde citā dalībvalstī varētu uzlabot notiesātās personas sociālās rehabilitācijas izredzes, vai ir citi iemesli, kāpēc būtu atbilstošāk spriedumu izpildīt citā dalībvalstī; vai

h)	cietušās personas parastā dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, vai arī cietusī persona ir kā citādi būtiski ieinteresēta tiesvedības nodošanā.

8. pants

Aizdomās turamās personas informēšana

Pirms iesniegt lūgumu nodot tiesvedību, ja tas ir iespējams un saskan ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, tiesvedības nodevēja iestāde personu, ko tur aizdomās par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, informē par iecerēto tiesvedības nodošanu. Ja aizdomās turamā persona tiesvedības nodošanas sakarā izsaka apsvērumus, tiesvedības nodevēja iestāde par to informē tiesvedības saņēmēju iestādi.

9. pants

Cietušo personu tiesības

Pirms tiesvedības nodošanas lūguma iesniegšanas tiesvedības nodevēja iestāde pienācīgi apsver noziedzīgā nodarījumā cietušās personas intereses un gādā, lai viņas tiesības būtu pilnībā ievērotas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem. Tas jo īpaši ietver cietušās personas tiesības saņemt informāciju par plānoto tiesvedības nodošanu.

10. pants

Procedūra, kā lūgt tiesvedības nodošanu

1. Pirms tiesvedības nodevēja iestāde iesniedz lūgumu nodot tiesvedību saskaņā ar 7. pantu, tā var informēt tiesvedības saņēmēju iestādi un jo īpaši apspriesties par to, vai ir paredzams, ka tiesvedības saņēmēja iestāde izmantos kādu no 12. pantā minētajiem atteikuma iemesliem.

2. Lai apspriestos ar tiesvedības saņēmēju iestādi saskaņā ar 1. punktu, tiesvedības nodevēja iestāde informāciju par tiesvedību dara pieejamu tiesvedības saņēmējai iestādei un var to darīt rakstiski, izmantojot pielikumā paredzēto standartveidlapu.

3. Šā panta 2. punktā minēto veidlapu tiesvedības nodevēja iestāde pārsūta tieši tiesvedības saņēmējai iestādei, izmantojot jebkādus līdzekļus, kas ļauj iegūt rakstisku apliecinājumu, ar nosacījumu, ka tiesvedības saņēmēja iestāde var pārliecināties par tās autentiskumu. Minētās iestādes savā starpā tieši apmainās ar visu citu oficiālo saziņu.

4. Lūgumam nodot tiesvedību pievieno krimināllietas materiālu vai to attiecīgo daļu oriģināleksemplārus vai apliecinātas kopijas, kā arī jebkādus citus attiecīgus dokumentus un attiecīgo tiesību aktu kopijas, vai, ja tas nav iespējams, norādi par piemērojamajiem tiesību aktiem. Ja nav notikusi apspriešanās saskaņā ar 3. punktā minēto procedūru, tiesvedības nodošanas lūgumu iesniedz rakstiski, izmantojot pielikumā paredzēto standartveidlapu un saskaņā ar 3. punktā minēto procedūru.

5. Tiesvedības nodevēja iestāde informē tiesvedības saņēmēju iestādi par procesuālām darbībām vai pasākumiem, kas ietekmē tiesvedību un kas tiesvedības nodevējas iestādes dalībvalstī ir veikti pēc lūguma pārsūtīšanas. Šādam paziņojumam pievieno visus attiecīgos dokumentus.

6. Tiesvedības nodevēja iestāde var atsaukt tiesvedības nodošanas lūgumu jebkurā laikā, pirms tiesvedības saņēmēja iestāde saskaņā ar 13. panta 1. punktu ir pieņēmusi lēmumu piekrist tiesvedības nodošanai.

7. Ja tiesvedības nodevējai iestādei nav zināma tiesvedības saņēmēja iestāde, tā vajadzīgo informāciju meklē, tostarp izmantojot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktus, lai iegūtu datus par attiecīgo tiesvedības saņēmēju iestādi.

8. Ja tiesvedības saņēmēja iestāde nav kompetentā iestāde saskaņā ar 4. pantu, tā ex officio pārsūta lūgumu kompetentai iestādei un bez kavēšanās attiecīgi informē tiesvedības nodevēju iestādi.

11. pants

Abpusēja sodāmība

Lūgumu nodot tiesvedību var izpildīt tikai tad, ja rīcība, kuras dēļ ir izdots tiesvedības nodošanas lūgums, ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar tiesvedības saņēmējas iestādes dalībvalsts tiesību aktiem.

12. pants

Atteikumu iemesli

1. Dalībvalsts tiesvedības saņēmēja iestāde var atteikties nodot tiesvedību vienīgi tad, ja:

a)	rīcība nav noziedzīgs nodarījums saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, kā paredzēts 11. pantā;

b)	tiesvedība būtu pretrunā ne bis in idem principam;

c)	aizdomās turamo personu vecuma dēļ nevar uzskatīt par krimināli atbildīgu par noziedzīgo nodarījumu;

d)	attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēta tāda imunitāte vai privilēģijas, kas tiesvedību padara neiespējamu;

e)	saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem krimināltiesvedībai ir iestājies noilgums;

f)	saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem uz noziedzīgo nodarījumu attiecas amnestija;

g)	kritēriji, ar ko lūgums ir pamatots saskaņā ar 7. panta a) līdz h) punktu, nav uzskatāmi par izpildītiem.

2. Ja tās dalībvalsts kompetence, kura ir saņēmusi lūgumu, ir pamatota tikai ar 5. pantu, tiesvedības saņēmēja iestāde, līdztekus minot 1. punktā paredzētos atteikuma iemeslus, var atteikties nodot tiesvedību, ja nav uzskatāms, ka tiesvedības nodošana uzlabos efektīvu un pareizu tiesvedības darbību.

3. Šā panta 1. punkta g) apakšpunktā minētajos gadījumos, pirms pieņemt lēmumu atteikties nodot tiesvedību, tiesvedības saņēmēja iestāde ar piemērotiem līdzekļiem to dara zināmu tiesvedības nodevējai iestāde un vajadzības gadījumā lūdz bez kavēšanās atsūtīt visu vajadzīgo papildu informāciju.

13. pants

Tiesvedības saņēmējas iestādes lēmums

1. Saņemot lūgumu nodot tiesvedību, tiesvedības saņēmēja iestāde bez liekas kavēšanās noskaidro, vai tiesvedības pārņemšana tiks pieņemta un, ja vien tā nepieņem lēmumu atsaukties uz kādu no 12. pantā minētajiem atteikuma iemesliem, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu lūgumu saskaņā ar saviem tiesību aktiem.

2. Tiesvedības saņēmēja iestāde par lēmumu tūlīt informē tiesvedības nodevēju iestādi, izmantojot līdzekļus, kas ļauj iegūt rakstisku apliecinājumu. Ja tiesvedības saņēmēja iestāde pieņem lēmumu atteikties no tiesvedības nodošanas, tā informē tiesvedības nodevēju iestādi par šāda lēmuma iemesliem.

14. pants

Tiesvedības nodevējas iestādes un tiesvedības saņēmējas iestādes saziņa

Tiesvedības nodevējas iestādes un tiesvedības saņēmējas iestādes var, ja un kad tas ir uzskatāms par pareizu, savstarpēji apspriesties, lai atvieglinātu šā pamatlēmuma netraucētu un efektīvu piemērošanu.

15. pants

Sadarbība ar Eurojust un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu

Ikviena kompetentā iestāde jebkurā procedūras stadijā var lūgt Eurojust vai Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla palīdzību.

3. NODAĻA

TIESVEDĪBAS NODOŠANAS SEKAS

16. pants

Sekas tiesvedības nodevējas iestādes dalībvalstī

1. Vēlākais, saņemot paziņojumu par tiesvedības saņēmējas iestādes piekrišanu pārņemt tiesvedību, var pārtraukt vai izbeigt tiesvedību attiecībā uz faktiem, saistībā ar kuriem saskaņā ar tiesvedības nodevējas iestādes dalībvalsts tiesību aktiem tiesvedības nodevējas iestādes dalībvalstī ir izdots tiesvedības nodošanas lūgums, izņemot visu vajadzīgo izmeklēšanu, tostarp tiesisku palīdzību tiesvedības saņēmējai iestādei.

2. Tiesvedības nodevēja iestāde var sākt vai atsākt tiesvedību, ja tiesvedības saņēmēja iestāde to informē par lēmumu izbeigt tiesvedību attiecībā uz faktiem, saistībā ar kuriem lūgums ir izdots.

3. Tiesvedības nodevēja iestāde nevar sākt vai atsākt tiesvedību, ja tiesvedības saņēmēja iestāde to ir informējusi par tiesvedības beigās pieņemtu lēmumu tiesvedības saņēmējas iestādes dalībvalstī, ja šāds lēmums ir šķērslis turpmākai tiesvedībai saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem.

4. Šis pamatlēmums neskar cietušo personu tiesības krimināltiesvedības kārtībā vērsties pret vainīgo personu, ja tas ir paredzēts attiecīgas valsts tiesību aktos.

17. pants

Sekas tiesvedības saņēmējas iestādes dalībvalstī

1. Nodoto tiesvedību reglamentē tās dalībvalsts tiesību akti, kurai tiesvedība ir nodota.

2. Ja tas sader ar tiesvedības saņēmējas iestādes dalībvalsts tiesību aktiem, visām darbībām, kas tiesvedības vai iepriekšējas izmeklēšanas nolūkā ir veiktas tiesvedības nodevējas iestādes dalībvalstī, vai visām darbībām, kas pārtrauc vai aptur noilgumu, otrā dalībvalstī ir tāds pats spēks kā tad, ja tās būtu likumīgi veiktas šajā dalībvalstī vai ja tās būtu likumīgi veikušas šīs dalībvalsts iestādes.

3. Ja tiesvedības saņēmēja iestāde ir pieņēmusi lēmumu piekrist tiesvedības nodošanai, tā var piemērot visus procesuālus pasākumus, kas ir atļauti saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

4. Ja abās dalībvalstīs tiesvedība ir atkarīga no kādas sūdzības, tad tiesvedības nodevējas iestādes dalībvalstī celtai sūdzībai ir tāds pats spēks kā tai, kas ir celta otrā dalībvalstī.

5. Ja vienīgi tiesvedības saņēmējas dalībvalsts tiesību akti prasa iesniegt sūdzību vai izmantot citus tiesvedības sākšanas līdzekļus, tādas formalitātes veic termiņos, kas noteikti minētās dalībvalsts tiesību aktos. Par to informē otru dalībvalsti. Termiņu skaita no dienas, kad tiesvedības saņēmēja iestāde pieņem lēmumu piekrist tiesvedības nodošanai.

6. Tiesvedības saņēmējas iestādes dalībvalstī par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu piespriež tādu sodu, kas ir paredzēts tās tiesību aktos, ja vien minētajos tiesību aktos nav paredzēts citādi. Ja kompetences pamatā ir tikai 5. pants, minētajā dalībvalstī piespriestais sods nav bargāks par sodu, kas ir paredzēts attiecīgās citas dalībvalsts tiesību aktos.

4. NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

18. pants

Informācija, ko sniedz tiesvedības saņēmēja iestāde

Tiesvedības saņēmēja iestāde informē tiesvedības nodevēju iestādi par tiesvedības izbeigšanu vai tiesvedības beigās pieņemtiem lēmumiem, tostarp par to, vai lēmums ir šķērslis turpmākai tiesvedībai saskaņā ar tiesvedības saņēmējas iestādes dalībvalsts tiesību aktiem, vai sniedz citu būtiski vērtīgu informāciju. Tā pārsūta rakstiskā lēmuma kopiju.

19. pants

Valodas

1. Pielikumā paredzēto veidlapu un krimināllietas svarīgās daļas tulko tās dalībvalsts valsts valodā vai vienā no tās valsts valodām, uz kuru tos pārsūta.

2. Šā pamatlēmuma pieņemšanas laikā vai vēlāk ikviena dalībvalsts deklarācijā, ko deponē Padomes Ģenerālsekretariātā, var noteikt, ka tā pieņems tulkojumu vienā vai vairākās Eiropas Savienības iestāžu oficiālajās valodās. Ģenerālsekretariāts minēto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm un Komisijai.

20. pants

Izmaksas

Izmaksas, ko rada šā pamatlēmuma piemērošana, sedz tiesvedības saņēmējas iestādes dalībvalsts, izņemot izmaksas, kas rodas tikai attiecīgās citas dalībvalsts teritorijā.

21. pants

Saistība ar citiem nolīgumiem un mehānismiem

1. To dalībvalstu savstarpējās attiecībās, kam ir saistoša Eiropas Padomes 1972. gada 15. maija Konvencija par tiesvedības nodošanu krimināllietās, šo pamatlēmumu no 22. panta 1. punktā minētās dienas piemēro minētās konvencijas attiecīgo noteikumu vietā.

2. Dalībvalstis var arī turpmāk piemērot spēkā esošus divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai mehānismus, ciktāl tie ļauj paplašināt šā pamatlēmuma mērķus vai palīdzēt vēl vairāk vienkāršot vai atvieglināt tiesvedības nodošanu.

3. Dalībvalstis var slēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai mehānismus pēc šā pamatlēmuma stāšanās spēkā, ciktāl tie ļauj paplašināt šā pamatlēmuma mērķus vai palīdzēt vēl vairāk vienkāršot vai atvieglināt tiesvedības nodošanu.

4. Dalībvalstis līdz […] dara zināmus Padomei un Komisijai 2. punktā minētos spēkā esošos nolīgumus un mehānismus, ko tās vēlas piemērot arī turpmāk. Tāpat dalībvalstis trīs mēnešos pēc to parakstīšanas informē Padomi un Komisiju par jebkādiem 3. punktā minētajiem nolīgumiem vai mehānismiem.

22. pants

Īstenošana

1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai līdz […] izpildītu šā pamatlēmuma noteikumus.

2. Dalībvalstis nosūta Padomes Ģenerālsekretariātam un Komisijai noteikumus, ar kuriem tās savos tiesību aktos transponē pienākumus, kas tām ir uzlikti ar šo pamatlēmumu.

23. pants

Stāšanās spēkā

Šis pamatlēmums stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

…,

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

…

(1) … Atzinums.

(2) OV C 53, 3.3.2005., 1. lpp.

(3) Dokuments 8535/09.

(4) OV C 197, 12.7.2000., 3. lpp.

(5) OV L 76, 22.3.2005., 16. lpp.

(6) OV L 327, 5.12.2008., 27. lpp.

(7) OV L 337, 16.12.2008., 102. lpp.

PIELIKUMS