[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 23.11.2009

COM(2009)639 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Ziņojuma “Nodarbinātība Eiropā 2009. gadā” galvenie aspekti

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Ziņojuma “Nodarbinātība Eiropā 2009. gadā” galvenie aspekti

1. Ievads

Pagājušā gada rudenī pasaules finanšu tirgus satricināja līdz šim nepieredzēta krīze, kas ir radījusi spēcīgāko lejupslīdi kopš Otrā pasaules kara , iespaidojot pasaules ekonomiku un aizvien vairāk ietekmējot ES darba tirgus. Pēc vairāku gadu relatīvi straujas ekonomiskās izaugsmes un darbvietu izveides (9,7 miljoni jaunu darbvietu tikai laikposmā no 2005. līdz 2008. gadam), Eiropā panākot vēsturiski augstāko nodarbinātības līmeni, šābrīža globālā krīze skar gan uzņēmumus un darbvietas, gan mājsaimniecības un aizvien vairāk ietekmē ES iedzīvotāju iztikas līdzekļus un izredzes. Pēkšņais nodarbinātības kritums ir radījis jaunas problēmas politikas veidotājiem . Bezdarbs joprojām palielinās, tāpēc uzmanības centrā ir jautājums, kā mazināt sociālo ietekmi un radīt labvēlīgus apstākļus, lai sekmētu strauju iesaistīšanos darbā tiklīdz ekonomika būs atveseļojusies.

Rīkojoties saskaņoti, ES ir veikusi nozīmīgus pasākumus, lai likvidētu krīzes radīto ietekmi. Pagājušā gada rudenī ES pieņēma nepieciešamos pasākumus, lai novērstu finanšu tirgu pārkaršanu un nodrošinātu visaptverošu rīcību krīzes pārvarēšanā. 2008. gada decembrī Eiropadome apstiprināja Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP)[1], lai mazinātu lejupslīdes triecienu; savukārt 2009. gada pavasara sanāksmē tā attiecībā uz nodarbinātības politikas virzieniem noteica šādas galvenās prioritātes:

- saglabāt pašreizējo nodarbinātību, radīt darbavietas un veicināt mobilitāti;

- uzlabot prasmes un pielāgot tās darba tirgus vajadzībām;

- radīt vairāk darba iespēju.

Kopīgo centienu un 2009. gada 7. maijā notikušās nodarbinātības jautājumiem veltītās ārkārtējās augstākā līmeņa sanāksmes iedvesmota Komisija jūnijā publicēja paziņojumu “Kopīga apņemšanās nodarbinātībai”, kura mērķis ir stiprināt sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, kā arī starp sociālajiem partneriem trīs galvenajās prioritārajās jomās, īpaši pievēršoties konkrētām darbībām, izmantojot visu pieejamo Kopienas instrumentu atbalstu, sevišķi Eiropas Sociālo fondu un Globalizācijas pielāgošanas fondu .

Jaunajā ekonomiskajā situācijā, ko izraisījusi globālā krīze, ir akūti nepieciešama ne tikai plašāka un modernāka darba tirgus situācijas uzraudzība un analīze, kas daļēji atspoguļots Komisijas publicētajā jaunajā ikmēneša uzraudzības ziņojumā[2], bet sīkāk jāpēta arī veidi, kā ierobežot krīzes negatīvo ietekmi uz darba tirgiem un kā tos labāk pozicionēt, lai tie spētu apmierināt pieprasījumu ekonomiskās augšupejas brīdī , kad tas pienāks, un būtu aizsargātāki, saskaroties ar turpmākām krīzēm.

Ikgadējā ziņojuma “Nodarbinātība Eiropā” pašreizējā 21. izdevumā saistībā ar šo uzmanība ir pievērsta diviem svarīgiem tematiem (kaut gan, protams, tie nav izsmeļoši), kas veltīti pašreizējām pārrunām par Eiropas Nodarbinātības stratēģijas turpmāko virzību, — Eiropas darba tirgu dinamika un klimata pārmaiņu ietekme uz situāciju darba tirgū .

Krīzes periodā darba tirgus plūsmu analīze kļūst nozīmīga, jo tā dod iespēju savlaicīgi veikt politiskus pasākumus, kas galvenokārt vērsti uz nodarbinātības atsākšanas veicināšanu, kā arī ilgstoša bezdarba ierobežošanu , kura rezultātā pastāvīgi var mazināties labklājība, kas saistīta ar cilvēkkapitāla noplicināšanos. Tāpēc ļaunākā scenārija nepieļaušana ir ne tikai priekšnoteikums pašreizējās krīzes sekmīgai pārvarēšanai, bet arī pamats strukturāli drošai un starptautiski konkurētspējīgai Eiropas ekonomikai nākotnē.

Tajā pašā laikā pāreja uz konkurētspējīgu, zemu oglekļa emisiju ekonomiku, kas balstīta uz zinātnes atziņām, ir kļuvusi par neatliekamu prioritāti, kas jāīsteno nekavējoties. Būtiskas iespējas paveras, Eiropā radot jaunas “zaļās darbavietas”[3] un pašreizējās darbvietas padarot videi draudzīgākas, un tas attiecas uz visu veidu darba ņēmējiem . Tomēr, lai efektīvi izmantotu šīs iespējas, ir jāīsteno piemēroti politiskie risinājumi, kas balstīti uz pilnīgu izpratni par galvenajām tendencēm, kas ir gan pielāgošanās klimata pārmaiņu radītajai ietekmei, gan tās mazināšanas pamatā.

2. Galvenās tendences, konstatējumi un ietekme uz politiku

Krīze rada zaudējumus visos ES darba tirgos, kopš 2000. gada sasniegto nodarbinātības izaugsmi pārvēršot kritumā

Gaidāms, ka pašreizējā lejupslīde būtiski ietekmēs ES darba tirgus, un tās rezultātā ievērojami palielināsies bezdarbs, kaut gan dažās dalībvalstīs līdz šim darbvietu skaita samazināšanās tika ierobežota, pateicoties dažādu pasākumu, piemēram, saīsināta darba laika vai īslaicīga daļēja bezdarba[4] izmantošanai.

Tomēr neraugoties uz to, ka darba tirgos ir konstatēta lielāka elastība, joprojām gaidāms, ka Eiropa no 2009. līdz 2010. gadam zaudēs apmēram 8,5 miljonus darbvietu, un bezdarba līmenis līdz 2010. gadam varētu pārsniegt 10 %[5] . Nodarbinātības jomā uz ekonomikas apstākļiem reaģē ar zināmu nokavēšanos, tāpēc darba tirgus apstākļi kādu laiku joprojām pasliktināsies vēl pēc tam, kad ekonomika būs ceļā uz atveseļošanos.

Visi šie faktori ir būtisks kavēklis ceļā uz Lisabonas stratēģijas mērķiem 2010. gadam. Kopš Lisabonas stratēģijas uzsākšanas ir panākts ievērojams progress nodarbinātības politikas jomā — kopējais nodarbinātības līmenis ir paaugstinājies par aptuveni četriem procentpunktiem, 2008. gadā sasniedzot 65,9 %, tajā pašā laikā sieviešu un gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības līmenis ir ievērojami palielinājies, 2008. gadā sasniedzot attiecīgi 59,1 % un 45,6 %[6]. Diemžēl gaidāms, ka pašreizējā ekonomikas lejupslīde kopumā radīs darbavietu samazinājumu[7], kā rezultātā no 2008. gada līdz 2010. gadam plānotais nodarbinātības līmenis netiks sasniegts.

Šai krīzei ir raksturīgi, ka tā dažas darba ņēmēju grupas ietekmē spēcīgāk nekā citas. Jo īpaši darba ņēmēji, kam ir līgums uz noteiktu laiku vai pagaidu darba līgums, ir izjutuši nodarbinātības samazināšanās galveno smagumu, turpretim jauniešu bezdarbs pēdējos mēnešos ir sasniedzis vēsturisku rekordlīmeni. Šīs tendences uzskatāmi liecina par to, ka jāpastiprina pasākumi cīņā pret jauniešu bezdarbu un jāsamazina darba tirgus segmentācija.

ES darba tirgos ir redzams augsts dinamisms, kas norāda uz strukturāliem uzlabojumiem…

ES darba tirgos pēdējos gados ir bijis vērojams izteikts dinamisms. Laikposmā no 2002. līdz 2007. gadam vidējā kadru mainība[8] bija 22 % gadā, un šis fakts liecina par to, ka viena piektdaļa — viena ceturtdaļa no visiem Eiropas darba ņēmējiem katru gadu maina darbu .

Šāda darba tirgus dinamika attiecas ne vien uz valstīm, ko parasti uzskata par “elastīgām”, piemēram, Apvienotā Karaliste vai Dānija, tā skar visas dalībvalstis, tomēr gada vidējās kadru mainības attiecība pret kopējo nodarbinātību svārstās no 14 % Grieķijā un 16 % Zviedrijā līdz 25 % līdz 30 % — Apvienotajā Karalistē, Somijā, Spānijā un Dānijā.

Kadru mainība starp dažādām darba ņēmēju grupām ievērojami atšķiras. Ir tendence, ka būtiski lielāka kadru mainība, tikai ar dažiem izņēmumiem (Igaunija, Polija un Zviedrija), vērojama sieviešu, nevis vīriešu vidū (kopumā ES līmenī šis rādītājs atšķiras par pieciem procentpunktiem). Kadru mainība nodarbinātu jauniešu vidū (vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem) ir apmēram 70 % no kopējā nodarbinātības līmeņa, un tā ir daudz lielāka par kadru mainību darbspējīga vecuma un gados vecāku darba ņēmēju vidū. Tajā pašā laikā ir vērojams, ka līdz ar izglītības līmeņa pieaugumu mazinās kadru mainība, kaut gan dalībvalstu starpā šī tendence atšķiras.

Vispārējā darbā līgšanas līmeņa mainīgumu lielā mērā ietekmē nozaru atšķirības, nevis atšķirības valstu starpā vai saistībā ar ekonomikas attīstības ciklu, kam pamatā ir to nozarei raksturīgo tehnoloģisko, organizatorisko un pieprasījuma faktoru nozīmība, kuri veicina darba tirgus dinamiku.

Ir sarežģīti nonākt pie skaidriem secinājumiem par vēlamajiem vai “optimālajiem” kadru mainības līmeņiem . Lai gan prasīgākās darba tirgus iestādes cenšas radīt šķēršļus darbaspēka pārvietošanai no tādiem darbības veidiem, kuros vērojams pagrimums, uz augošas saimnieciskās darbības veidiem, liela kadru mainība var būt saistīta arī ar labklājības izmaksām, piemēram, lielu īslaicīgo bezdarbu, pielāgošanas izmaksām, īpaša cilvēkkapitāla samazināšanos, kā arī varbūtēji lielākiem izdevumiem bezdarbnieku pabalstiem.

Saskaņā ar faktiem par kadru mainību bezdarbnieku kopums nav statisks, to ietekmē viļņveidīga iesaistīšanās darba tirgū un aiziešana no tā. No 2002. līdz 2007. gadam apmēram viena trešdaļa no bezdarbniekiem un apmēram 10 % no ekonomiski neaktīviem cilvēkiem atrada darbu aptuveni gada laikā . Tomēr šādi rādītāji, kas raksturo pāreju no bezdarba uz nodarbinātību, svārstās — no 40 % vai vairāk Apvienotajā Karalistē, Spānijā, Portugālē un Nīderlandē līdz 25 % vai mazāk Vācijā, Grieķijā, Polijā un Beļģijā; turpretim rādītāji, kas raksturo pāreju no ekonomiski neaktīva perioda uz nodarbinātību, svārstās no 15 % vai vairāk Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē un Dānijā līdz 3 % un 4,5 % attiecīgi Grieķijā un Itālijā.

Tas, ka ilgstoši pieaug šai tendencei raksturīgie faktori — gan rādītāji, kas atspoguļo pāreju no bezdarba uz nodarbinātību, gan rādītāji, kas atspoguļo pāreju no ekonomiski neaktīva perioda uz nodarbinātību (ko uzskata par “pozitīvām” darba tirgus pārmaiņām), ES ir bijis vērojams no 20. gadsimta deviņdesmito gadu otrās puses, tādējādi šajā periodā rosinot uz būtiskiem strukturāliem uzlabojumiem mūsu darba tirgos [9].

Attiecībā uz darba ņēmēju raksturojumu, rādītāji pārejai no bezdarba uz nodarbinātību gados vecāku darba ņēmēju vidū (vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem) ir vairāk kā trīsreiz zemāki nekā darba ņēmējiem darbspējīgā vecumā (vecuma grupā no 24 līdz 54 gadiem). Turklāt ievērojami lielāka ir varbūtība, ka darba tirgū atgriezīsies bezdarbnieki vai ekonomiski neaktīvi cilvēki, kam ir laba izglītība (salīdzinot ar tādu darba ņēmēju grupām, kuriem ir zema un vidēja kvalifikācija).

…taču problēma joprojām ir ilgstošs bezdarbs

Lai gan ilgstoša bezdarba līmenis ES ir mazinājies kopš 20. gadsimta deviņdesmito gadu vidus, ilgstoša bezdarba gadījumu biežums un tā ilgums joprojām ir risināma problēma. Eiropā laikposmā no 2005. līdz 2007. gadam aptuveni 45 % no visiem faktiskajiem bezdarba periodiem bija ilgāki par vienu gadu , bet ASV — tikai apmēram 10 %, un šis fakts rada bažas gan par pamatojuma objektivitāti, gan par tā efektivitāti.

Parasti bezdarba ilguma atšķirības dzimumu starpā visā ES ir ļoti nelielas (12 mēneši sievietēm un 11,7 mēneši vīriešiem). Tomēr ir vērojama tendence, ka bezdarba ilgums palielinās līdz ar personas vecumu un samazinās līdz ar augstāku personas izglītības līmeni (12,3 mēneši bezdarbniekiem, kam ir zema kvalifikācija, bet 8,1 mēnesis kvalificētiem bezdarbniekiem).

Turklāt ekonomikas lejupslīde ir akcentējusi vairākus jautājumus par to, kā vislabāk mērīt bezdarbu , proti, politikas vajadzībām ir nepietiekami paļauties vienīgi uz bezdarba līmeni kā indikatoru.

Lai gan nepieciešama sīkāka izpēte, pagaidu rezultāti liecina par to, ka periodi, kas ir pamatā parastajai statistikai par bezdarba ilgumu, ir nepilnīgi (t.i., [statistiskās] novērošanas laikā bezdarba periodi joprojām turpinās), un ir tendence neievērot daudzus īsus bezdarba periodus, kuri sastopami novērošanas starplaikos, kā rezultātā pabeigtu periodu vidējais ilgums tiek pārvērtēts. ES laikposmā no 2005. līdz 2008. gadam, pamatojoties uz pabeigtiem bezdarba periodiem, vidējais bezdarba ilgums bija tikai puse no rādītāja, kura aprēķināšanā izmantoti nepabeigti bezdarba periodi, t.i., oficiālā statistika.

Lai gan, novērtējot bezdarba ietekmi uz labklājību, piemērotāk būtu mērīt pabeigtus [bezdarba] periodus, parastajai statistikai par bezdarba ilgumu ir vairākas praktiskas priekšrocības savlaicīguma, pārredzamības, datu pieejamības un aprēķinu vienkāršības nozīmē, ar kurām, neraugoties uz iespējamu neobjektivitāti, pamatota tās nepārtraukta izmantošana.

Turklāt, novērtējot vairākus ar bezdarba ilgumu saistītus aspektus, piemēram, bezdarba periodu daudzumu, jāizmanto garengriezuma dati[10]. Lai noteiktu bezdarba ilgumu, ar garengriezuma datu izmantošanu ir saistīti trīs īpaši aspekti. Pirmkārt, to izmantošana dod iespēju vispusīgāk aptvert īsākus bezdarba periodus. Otrkārt, tie dod iespēju aprēķināt alternatīvus ilgstoša bezdarba indikatorus, kuros neņem vērā īsus bezdarba perioda pārtraukumus, piemēram, tādu personu īpatsvaru, kuri vairāku gadu periodā īslaicīgi ir bez darba kopsummā 12 vai vairāk mēnešus. Treškārt, datus var izmantot, lai uzraudzītu daudzkārtējus bezdarba periodus, dodot iespēju pēc periodu skaita aprēķināt bezdarba ilguma statistiku.

Iepriekšminētie apsvērumi skaidri norāda, ka, novērtējot relatīvās vērtības, jāaprēķina dažādi bezdarba ilguma indikatori. Īpaši svarīgi tas ir laikā, kad notiek spēcīga lejupslīde, kura saistīta ar ievērojamu bezdarba ilguma pieaugumu, kas būtiski — negatīvi un ilgstoši — varētu ietekmēt to personu nodarbinātību, kurus šī lejupslīde skar visvairāk.

Atbalstīt pozitīvas darba tirgus pārmaiņas — galvenais faktors bezdarba ilguma mazināšanai un nodarbinātības saglabāšanai

Varbūtība, ka bezdarbnieku skaits mazinās līdz ar bezdarba ilgumu (t.i., “negatīva atkarība no bezdarba ilguma”)[11], daļēji ir saistīta ar tendenci, ka nodarbinātības iespējas mazinās, ja cilvēki ir ilgstoši atstumti no darba tirgus. Tādējādi iespējams, ka pēc ekonomikas lejupslīdes bezdarba ilguma palielināšanās tendence nostiprinās, ciklisku problēmu pārvēršot par strukturālu problēmu . Ar šo saistītajās darbībās var iekļaut atbilstīgus politikas pasākumus, cita starpā, uzlabot tādu izdevumu plānošanu, kuri paredzēti aktīviem darba tirgus politikas virzieniem (ADTP), kā mērķgrupa ir personas, kas visvairāk pakļautas ilgstoša bezdarba vai [ekonomiskas] aktivitātes trūkuma riskam, izmantojot arī grupēšanu pēc prasmēm[12]. Izmantojot attiecīgas izglītības un mācību programmas, ar šo ieguldījumu iespējams palīdzēt, lai minētajam riskam visvairāk pakļautās personas iegūtu lietpratību un galvenās prasmes, kuras nepieciešamas, lai veiksmīgi iesaistītos darba tirgū.

Kā atspoguļots ziņojumā, vienkārša ekonometriska analīze par dažāda veida politikas virzienu ietekmi uz ilgtermiņa bezdarba gadījumu biežumu, kurā aplūkotas visas dalībvalstis, liecina par tendenci, ka ilgstoša bezdarba līmeni paaugstina stingri darba tiesību akti, turpretim izdevumi darba tirgus politiskajiem risinājumiem mazina to[13] .

Saskaņā ar elastdrošības principiem īpaši jāaizsargā un jāatbalsta darba ņēmēji, kas darba tirgū īsteno “pozitīvas pārmaiņas” , nevis jāsaglabā konkrētas darba vietas. Ar ekonometriskajiem rezultātiem tiek nodrošināts vispusīgs atbalsts šai pieejai, īpaši pētot ilgstoša bezdarba mazināšanas iespējas.

Uz oglekļa emisiju samazināšanu vērsti politiskie risinājumi kļūs par nozīmīgu virzītājspēku, pārveidojot ES nodarbinātības struktūras

Raugoties no darba tirgus pozīcijām, ES politikas centieni[14], kuru mērķis ir pāreja uz nākotnē konkurētspējīgu, zemu oglekļa emisiju ekonomiku, kas balstīta uz zinātnes atziņām, kļūs par virzītājspēkiem. Šie virzītājspēki ietekmēs ekonomikas struktūru, jo noteiks importēto un eksportēto preču un pakalpojumu radīšanas veidu un sortimentu un, izmantojot savu ietekmi uz patērētāju, darba ņēmēju un darba devēju, kā arī publiskā sektora iestāžu rīcību, regulēs arī preču un pakalpojumu pieprasījumu.

Galvenās strukturālās pārmaiņas ietvers darba ņēmēju pārvietošanu un dažādu pasākumu ietekmi visās ekonomikas nozarēs, prasmju veidos un reģionos. Principā ietekme uz kopējo nodarbinātības līmeni tomēr būs neliela un iespējams nedaudz pozitīva (vismaz ilgtermiņā ar nosacījumu, ka tiek īstenoti atbilstīgi politiskie risinājumi).

Vislabāk tā būs vērojama attiecībā uz nodarbinātības strukturālā sastāva pārmaiņām. Tiks izveidotas jaunas zaļās darbvietas, pašreizējās darbvietas tiks padarītas zaļākas, un dažas no pašreizējām darbvietām tiks likvidētas. Turklāt ekonomiku caurvīs netieši pakārtotas nozīmes faktori, un tie cenu, darba samaksas un ienākuma veidā ietekmēs nodarbinātību.

Visi faktori, kas ietekmē nodarbinātību, nebūs pastāvīgi , — piemēram, pazemināsies darbietilpība jaunu ražojumu izgatavošanā un jaunos ražošanas procesos, jo tehnoloģijas tiks rūpīgi izstrādātas un būtiska daļa nodarbinātības ienākumu zudīs, tiklīdz būs pabeigta jaunas infrastruktūras plānošana un īstenošana. No otras puses, ar konkurētspējīgiem tirgiem jānodrošina, ka uzņēmumi joprojām ievieš jauninājumus un iegulda jaunās tehnoloģijās un ražošanas procesos, tādējādi joprojām saglabājot un izveidojot jaunas darbvietas, kuras saistītas ar jaunas infrastruktūras plānošanu un īstenošanu.

Ar pāreju uz zemu oglekļa emisiju ekonomiku, kas balstīta uz zinātnes atziņām, vismaz sākotnēji, varētu veicināt augstas kvalifikācijas darba ņēmēju nodarbināšanu . Sākumposmā vairāk ieguvumu būs augsti kvalificētiem darba ņēmējiem, jo pāreju uz jauniem darbības veidiem, kas paredz attīstītu tehnoloģiju ieviešanu, varēs īstenot vienīgi augsti kvalificēts darbaspēks, un tiks ieviestas jaunas “zaļās” tehnoloģijas, palielinot pieprasījumu pēc atbilstīgām prasmēm, bet samazinot — pēc citām. Tomēr, izvēršot jaunas tehnoloģijas, arī nekvalificētie darba ņēmēji varēs ieņemt attiecīgās darbvietas ar nosacījumu, ka tiek nodrošinātas pienācīgas mācības.

Vērtējot pārejas ietekmi uz nodarbinātību, tiks skarts arī reģionālais aspekts, jo tas atspoguļo atšķirīgus sākotnējos apstākļus — laika apstākļus reģionos, tajos izvērsto saimniecisko darbību, kā arī īpašas vietējā darba tirgus iezīmes.

Darba tirgus politika, risinot klimata pārmaiņu problēmu. Atbalsts pārejām — koncentrēšanās uz prasmēm, sociālo dialogu

Ņemot vērā gaidāmās strukturālās pārmaiņas ekonomikā, nopietni jāapsver tādu darba tirgus politikas virzienu stimulēšana, ar kuriem pārejas tiek vienkāršotas tā, lai iedrošinātu un atbalstītu darba ņēmējus, kuri nonāk saskarē ar eksperimentāliem jauninājumiem, pievēršoties darbībām, kas rada mazāku piesārņojumu. Lai novērstu, ka darba ņēmēju prasmes ir nepilnīgas un to trūkst, jo īpaši ir nepieciešami atbilstīgi mācību un izglītošanas plāni, ko izmanto uzņēmumos un ārpus tiem . Ar iniciatīvu “Jaunas iemaņas jaunām darba vietām” ir mobilizēti Kopienas instrumenti savlaicīgai darba tirgum nepieciešamo prasmju pielāgošanai. To atbalstot, Eiropas Sociālā Fonda budžetā (2007.–2013. gadam) 13,5 miljoni euro ir paredzēti pielāgošanās pasākumiem. Šādi politikas virzieni jāpapildina ar piemērotiem pasākumiem, lai sociāli atbildīgi veicinātu pārstrukturēšanas sagatavošanu un pārvaldību, iesaistot visas galvenās ieinteresētās personas. Saistībā ar šo ir būtiski saskaņā ar esošajām ES direktīvām[15] garantēt darba ņēmēju tiesības uz informēšanu un uzklausīšanu. Pienācīgi jāvērtē arī sociālo izdevumu nozīme, uzmanību pievēršot jautājumiem, ar kuriem aktīvi atbalsta un pielāgo pārejas procesu.

Lai atbalstītu tādu darba tirgus politikas virzienu pilnveidošanu, ar kuriem ilgtspējīgā ekonomikā izveido vairāk un labākas darbvietas visiem, veicot turpmāku izpēti, jācenšas nostiprināt ES spēju novērtēt ietekmi uz nodarbinātību, veicot pāreju uz zemu oglekļa emisiju ekonomiku, kas balstīta uz zinātnes atziņām , un jāpastiprina sociālais dialogs, lai nodrošinātu, ka strukturālās reformas saistībā ar klimata pārmaiņām tiek veiktas efektīvi un pieņemami gan no ekonomikas, gan sociālā skatījuma.

Pašreizējā ekonomikas lejupslīde nedrīkst aizkavēt pārejas procesu un kavēt tā virzību, jo risinot klimata pārmaiņu problēmu un citas vides problēmas, paveras liela iespēja izveidot darbvietas .

3. Secinājumi

Krīze ir būtiski ietekmējusi ekonomikas izaugsmi ES. Lai gan sākotnēji tās ietekme uz darba tirgu bija neliela — daļēji tādēļ, ka parasti saimnieciskās darbības rezultātu ietekme uz nodarbinātības līmeni vērojama ar sešu vai vairāk mēnešu nokavēšanos, kā arī tādēļ, ka, krīzei sākoties, pieprasījumu darba tirgū bija iespējams pielāgot ar elastīgu darba režīmu (piemēram, saīsinātu darba laiku), nevis samazinot darbavietu skaitu, — krīzes negatīvā ietekme kļuva acīmredzama pēdējā ceturksnī, un gaidāms, ka tā būs vērojama arī turpmākajos mēnešos. Tādējādi liela nozīme piešķirta uz ekonomikas atveseļošanu un pret darbvietu sarukumu vērstiem politikas virzieniem, īpaši vidējā termiņā, jo jebkurā gadījumā nodarbinātības līmeņa pieaugums atpaliks no saimnieciskās darbības atveseļošanās tempa.

Eiropai ne vien jāaptur lejupslīde, bet tā jāuztver kā iespēja izveidot tādu ekonomiku, kura ir ražīgāka, inovatīvāka, ar prasmīgāku darbaspēku un zaļāka; darba tirgus tajā ir atvērts un iekļaujošs, sievietēm un vīriešiem piedāvājot vairāk un labākas darbvietas. Tie nedrīkst būt vienreizēji pasākumi, bet gan nepārtraukts un labi saskaņots process, ar kuru darba tirgū iekļauj ne tikai struktūrpolitikas virzienus, bet arī pasākumus citās Lisabonas procesa jomās.

Šī krīze būs padziļināti pārmainījusi Eiropas darba tirgus, un pārejai uz zemu oglekļa emisiju ekonomiku, kas balstīta uz zinātnes atziņām, darba ņēmējiem un uzņēmumiem jāpiešķir vajadzīgie līdzekļi un stimuli, lai sekmīgi pielāgotos šai pārmaiņām bagātajai realitātei, un tas jāveic, veicinot integrāciju, līdztiesību un sociālo taisnīgumu . Elastdrošība, kas apvienota ar vispusīgas aktīvas integrācijas politikas virzieniem, joprojām ir pareiza pieeja, gan modernizējot darba tirgus, gan nodrošinot sekmīgu atveseļošanos.

Ziņojums “Nodarbinātība Eiropā 2009. gadā” ir publicēts šādā tīmekļa vietnē:

http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=119&langId=en.

[1] COM (2008) 800.

[2] Pieejams Nodarbinātības, sociālo lietu un iespēju vienlīdzības ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē: http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=120&langId=en.

[3] Ņemot vērā visas ar termina “zaļās darbvietas” definīciju saistītās problēmas, kas sīkāk apspriestas ziņojumā.

[4] Tamlīdzīgus novērojumus skatīt arī, piemēram, rakstā “Darba tirgus un darba algu pārmaiņas 2008. gadā”, European Economy Nr. 8, 2009.

[5] Eiropas Komisijas prognozes ekonomikā, 2009. gada rudens, European Economy , Nr. 10, 2009.

[6] Lai gan jāatzīst, ka līdzās šim progresam bieži vien ir ievērojams skaits tādu darba ņēmēju, kuri nodarbināti nedrošās darbvietās, un vērojama pastāvīga strādājošo nabadzība.

[7] Tomēr jānorāda, ka uzlabojumi kopš 2000. gada ir bijuši galvenokārt strukturāli, turpretim nesenā [situācijas] pasliktināšanās zināmā mērā ir bijusi cikliska.

[8] Kadru mainību vērtē, ņemot vērā tādu darba ņēmēju skaitu, kuri maina nodarbinātības statusu vai darbvietu.

[9] To apstiprina arī “negatīvo pārmaiņu” (jeb neto pārmaiņu) rādītāji.

[10] Skat. Eiropas Savienības statistiku par ienākumiem un dzīves apstākļiem ( EU - SILC ).

[11] Lai gan pēc atsevišķu raksturlielumu pārbaudes šķiet, ka šim faktoram ir visai ierobežota ietekme.

[12] Pēc prasmēm grupētās personas ir visvairāk pakļautas ilgstoša bezdarba riskam, un tas ir minēts dažādos ADTP .

[13] Šī analīze būtiski neietekmē ar nodokļu atvieglojumu sistēmu saistītos stimulus ilgstoša bezdarba gadījumā.

[14] Tostarp uz energoefektivitātes uzlabošanu vērstas iniciatīvas, lai attīstītu atjaunojamās enerģijas avotus, CO2 un citu kaitīgu emisiju uztveršanu, glabāšanu un pārstādi, modernizētu Eiropas infrastruktūru (ieskaitot transporta tīklus un apgādi), integrētu vides aizsardzību uzņēmējdarbības modeļos, veicinātu videi draudzīgu zemes izmantošanu un lauksaimniecību un lai izstrādātu nosacījumus, kas veicina ar klimata pārmaiņām saistītu pētniecību un inovācijas.

[15] Skatīt, cita starpā, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/38/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi.