[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA | Briselē, 20.10.2009. COM(2009) 561 galīgā redakcija KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI, EIROPAS KOPIENU TIESAI UN EIROPAS CENTRĀLAJAI BANKAI ES satvars pārrobežu krīzes vadībai banku nozarē {SEC(2009) 1389}{SEC(2009) 1390}{SEC(2009) 1407} KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI, EIROPAS KOPIENU TIESAI UN EIROPAS CENTRĀLAJAI BANKAI ES satvars pārrobežu krīzes vadībai banku nozarē(Dokuments attiecas uz EEZ) 1. Ievads. Nesenās finanšu krīzes laikā atklājās, ka ES trūkst efektīvas krīzes vadības attiecībā uz pārrobežu finanšu iestādēm. 2008. gada rudenī dalībvalstis vienojās veikt vajadzīgos pasākumus banku rekapitalizācijai un garantiju piešķiršanai, un šie līdz šim nepieredzētie pasākumi tika koordinēti Eiropas līmenī katrā gadījumā atsevišķi. Šie pasākumi bija nepieciešami, jo finanšu sistēmu bija skāruši ārkārtas apstākļi. Valstu izmantotās pieejas atšķīrās, bet kopumā var sacīt, ka iestādes vai nu izmantoja valsts līdzekļus banku glābšanai, vai arī nodalīja bankas aktīvus valsts teritorijā un piemēroja nacionālos noregulējuma instrumentus katras struktūrvienības, nevis visas pārrobežu grupas līmenī. Tas radīja draudus, ka saruks uzticība bankām, radīsies konkurences traucējumi, nodokļu maksātājiem nāksies segt augstās glābšanas izmaksas[1] un veidosies tiesiska nenoteiktība. Norises, kas saistāmas ar banku "Fortis", "Lehman" un Īslandes banku bankrotu nesenās finanšu krīzes laikā, liecina, cik bīstams visas ES banku sistēmas finanšu stabilitātei ir fakts, ka trūkst pienācīga tiesiskā pamata banku noregulējumam. Ir plaši atzīts, ka Eiropai ir jāizveido tāds noregulējuma režīms, kas nodrošinātu, ka visas kompetentās iestādes patiešām saskaņo savas darbības un ka to rīcībā ir pienācīgi instrumenti straujai intervencei, lai pārvaldītu bankas bankrotu — šāda režīma mērķis ir samazināt nepieciešamību valstīm izmantot tāda veida ārkārtas pasākumus, kas bija vajadzīgi krīzes laikā. Eiropas Komisija ierosina pašos pamatos reformēt finanšu tirgu regulējumu un pārraudzību, lai novērstu trūkumus, kas atklājās banku krīzes laikā[2]. Jau ir veikti pasākumi, lai pilnveidotu noguldījumu apdrošināšanu, padarītu stingrākas kapitāla prasības un reformētu ES uzraudzības struktūras: šiem pasākumiem ir izšķirīga nozīme, lai izveidotu spēcīgāku sistēmu piesardzīgai uzraudzībai un finansiālai stabilitātei. Tomēr līdzšinējās reformas ir jāpapildina ar skaidru satvaru, lai nākotnē pārvaldes iestādes varētu stabilizēt un kontrolēt to pārrobežu finanšu iestāžu sistēmisko ietekmi, kas ir bankrota priekšā. Eiropai ir nepieciešams spēcīgs satvars, kas aptver preventīvos pasākumus, agrīnu intervenci, banku noregulējumu un likvidāciju (sk. tabulu zemāk). - Larosjēra ziņojumā secināts: "Tas, ka vienotajā tirgū trūkst saskanīgu krīzes vadības un noregulējuma instrumentu, nostāda ES neizdevīgās pozīcijās salīdzinājumā ar ASV; šīs problēmas ir jārisina, ES līmenī pieņemot pienācīgus pasākumus."[3] Šī ļoti nozīmīgā nepilnība ir jānovērš. - Eiropadome 2009. gada jūnijā secināja, ka centīgāk jāstrādā pie visaptveroša pārrobežu satvara finanšu krīžu novēršanai un vadībai. - Pitsburgas galotņu sanāksmē, kas notika 25. septembrī, G20 vadītāji apņēmās kopīgi strādāt pie "spēcīgākiem instrumentiem, lai lielie globālie uzņēmumi uzņemtos atbildību par saviem riskiem" , un konkrētāk, pie "noregulējuma instrumentiem un satvara finanšu grupu efektīvam noregulējumam, kas palīdzētu mazināt finanšu iestāžu bankrotu izraisītos traucējumus un nākotnē samazināt morālo kaitējumu." ES satvars par pārrobežu banku noregulējumu ir arī būtisks papildinājums jaunajai uzraudzības sistēmai, ko ierosinājusi Komisija[4]. Jaunā Eiropas Sistēmisko risku komiteja nodrošinās agrīnas brīdināšanas sistēmu par sistēmiskiem riskiem, savukārt jaunajai Eiropas Banku iestādei būs nozīmīga loma, koordinējot uzraudzības struktūru pasākumus, sakopojot informāciju un nodrošinot, ka brīdinājumiem par risku seko pienācīga rīcība. Tomēr jauno pasākumu mērķi neizdosies sasniegt, ja valstu pārvaldes iestādes nespēs veikt efektīvus pasākumus banku līmenī, lai risinātu grūtības un novērstu problēmu sistēmisku izplatīšanos. 2. Paziņojuma mērķis un struktūra 2.1. Mērķis Komisija uzskata, ka pienācis laiks pārmaiņām, lai būtu iespējama efektīva krīzes vadība un bankrotējošu pārrobežu banku sanācija vai likvidācija[5]. Galvenā uzmanība veltīta bankām, kas pieņem noguldījumus — tās savā ziņā ir unikālas, jo izsniedz kredītus, pieņem noguldījumus un darbojas kā maksājumu starpnieki. Paziņojumā iztirzāti pasākumi, lai sasniegtu divus atsevišķus, tomēr savstarpēji saistītus mērķus. Pirmais mērķis ir nodrošināt, ka visu nacionālo uzraudzības iestāžu rīcībā ir pienācīgi instrumenti, lai problēmas bankās konstatētu pietiekami savlaicīgi un varētu iejaukties, lai veiktu finanšu iestādes vai grupas sanāciju vai novērst turpmāku lejupslīdi. Tāpēc būs jāgroza uzraudzības režīms attiecībā uz banku kapitālu. Šos pamata grozījumus var papildināt ar tādu satvaru, kurš dotu iespēju veikt aktīvu pārvedumus starp grupas struktūrvienībām, lai sniegtu finansiālu vai likviditātes atbalstu, pirms atsevišķu grupas struktūrvienību problēmas kļūst kritiskas. Otrs mērķis ir panākt, ka pārrobežu banku bankrots nenodara nopietnu kaitējumu sevišķi svarīgiem banku pakalpojumiem vai neizraisa traucējumus visā finanšu sistēmā. Tas nozīmē, ka ir jāizveido ES mēroga sistēma, kā arī pasākumi, lai novērstu šķēršļus efektīvam pārrobežu noregulējumam, kurus rada tāda pieeja maksātnespējai, kas balstīta uz teritoriālo principu un atsevišķām grupas struktūrvienībām, un pasākumi šādu noregulējumu finansēšanai, tostarp tādi, kas paredz, ka dalībvalstis uzņemas tiešas fiskālās izmaksas. 2.2. Struktūra Paziņojums aptver trīs jomas. 1 . Agrīna intervence (3. sadaļa), proti, uzraudzības struktūru darbības, kuru mērķis ir atjaunot finanšu iestādes stabilitāti un finansiālo noturību brīdī, kad problēmas rodas, kā arī grupas iekšējie aktīvu pārvedumi starp maksātspējīgām struktūrām, lai nodrošinātu finansiālu atbalstu. Šos pasākumus veiktu, pirms ir izpildīti noregulējuma kritēriji un pirms finanšu iestāde kļūst vai var kļūt maksātnespējīga. Jaunā Eiropas Banku iestāde varētu koordinēt uzraudzības iestāžu agrīnu intervenci pārrobežu grupā. 2. Noregulējums (4. sadaļa), proti, pasākumi, ko veic nacionālās noregulējuma iestādes, lai pārvarētu krīzi, kas piemeklējusi banku, lai iegrožotu krīzes ietekmi uz finansiālo stabilitāti un lai vajadzības gadījumā atvieglotu iestādes vai tās daļu pienācīgu likvidāciju. Šie pasākumi notiek ārpus banku uzraudzības sistēmas, un tos var veikt arī citas pārvaldes iestādes, ne vien uzraudzības struktūras, lai gan tas nekādā ziņā nenozīmē, ka uzraudzības struktūras tajos nevar iesaistīties. 3. Maksātnespēja (5. sadaļa), proti, reorganizācija un likvidācija, kas notiek saskaņā ar piemērojamo maksātnespējas režīmu. Lai gan šie pasākumi diskusijas labad ir iztirzāti kā konceptuāli atšķirīgi, tas nenozīmē, ka tie ir atsevišķi un secīgi krīzes "posmi". Praksē noregulējums un maksātnespēja var lielā mērā pārklāties, un uzraudzības struktūras agrīna intervence var strauji pārtapt noregulējuma pasākumos. 2.3 Mijiedarbība ar citiem ES pasākumiem Šie pasākumi ir būtiska daļa no plašākas ES regulatīvās sistēmas un iniciatīvām, lai palielinātu sistēmas izturību, kā izskaidrots zemāk redzamajā tabulā. [pic] 3. AGRīNA INTERVENCE, KO VEIC UZRAUDZīBAS IESTāDES 3.1. Agrīnas intervences instrumenti Pašreizējā piesardzības režīmā, kas attiecas uz bankām, jau figurē daži elementi no uzraudzītāju agrīnas intervences mehānisma, proti, ir noteikts pasākumu minimums, kam jābūt uzraudzītāju rīcībā gadījumos, kad kredītiestādes nepilda minētās direktīvas prasības[6]. Piemēram, var noteikt kredītiestādei pienākumu turēt pašu kapitālu, kas pārsniedz direktīvā paredzēto minimālo līmeni; nostiprināt kredītiestādes iekšējo organizatorisko un pārvaldes struktūru; piemērot īpašu finansēšanas kārtību; ierobežot darījumus vai operācijas, vai mazināt risku, kas saistīts ar tās darbību, pakalpojumiem un sistēmām. Šādi pasākumi iestādes kontroli atstāj tās vadības rokās, un to nevar uzskatīt par būtisku iejaukšanos akcionāru vai kreditoru tiesībās. Nesen saskaņotie grozījumi Kapitāla prasību direktīvā (KPD)[7] nozīmē, ka nepieciešama uzraudzītāju konsolidācija, lai plānotu un koordinētu kopīgus novērtējumus, izņēmuma pasākumus, ārkārtas plānus un saziņu ar sabiedrību ārkārtas situācijās. Tomēr vēl aizvien ir būtiskas nepilnības, kuras varētu atrisināt ar šādiem papildu pasākumiem: - saskaņot pilnvaras, lai uzraudzītāji attiecīgos gadījumos (piemēram, ja runa ir par sistēmiski nozīmīgām finanšu iestādēm) varētu pieprasīt, ka tiek sagatavoti "konkrēta uzņēmuma ārkārtas un noregulējuma plāni" (ko reizēm dēvē par "pēdējo gribu"), kuros sīki izklāstīts, kā iestādi un tās darbību var nekavējoties un pienācīgi izformēt un likvidēt — to, vai šādi plāni ir nepieciešami, pašlaik apspriež G 20; - veicināt labu pārvaldi finanšu iestādēs, lai būtu vienkāršāk un vieglāk rīkoties krīzes gadījumā, ja un kad tā iestādi piemeklēs nākotnē; - piešķirt pilnvaras (pašlaik visiem nacionālajiem uzraudzītājiem tādu nav) pieprasīt, ka tiek iesniegts grupas atjaunošanas plāns, mainīt bankas vadību vai iecelt pārstāvi ar konkrētu mērķi atveseļot iestādes finansiālo stāvokli; - ieviest vienotus rādītājus vai kritērijus un terminoloģiju, kas saskaņota starp ES uzraudzītājiem, lai būtu skaidri noteikts, kad un kā ir jāveic intervence pārrobežu bankā; - pārskatīt pārrobežu filiāļu uzraudzību, ņemot vērā nepilnības sadarbības nolīgumos starp izcelsmes valsts un uzņēmējvalsts iestādēm un bažas par uzņēmējvalsts pilnvarām veikt efektīvu intervenci ārkārtas situācijās. Nesenā pagātne skaidri liecina, ka uzraudzības sistēma nav bijusi pietiekami stingra un ka ir trūcis motivācijas, lai atbalstītu to uzraudzības pasākumu efektīvu koordināciju, kuru mērķis ir pārrobežu grupas atveseļošana. Jautājumi[8] Kādi papildu instrumenti būtu vajadzīgi uzraudzītājiem, lai risinātu problēmas sākuma stadijā? Kādos apstākļos šie instrumenti būtu jāizmanto? Cik liela nozīme ir darbības izbeigšanas plāniem ("pēdējai gribai") kā krīzes vadības instrumentam? 3.2. Aktīvu pārvedumi grupas iekšienē Aktīvu pārvedumi kā finansiāla atbalsta līdzeklis grupas iekšienē varētu palīdzēt grupām uzlabot likviditāti un dažos gadījumos stabilizēt struktūrvienības krīzes sākuma stadijā. - Pašlaik ES nav nekāda režīma, kas atļautu šādus aktīvu pārvedumus, un ES tiesību akti neparedz vispārīgus noteikumus šādiem pārvedumiem[9]. Principā visās dalībvalstīs pārvedumiem jānotiek pret taisnīgu atlīdzību, neatkarīgi no tā, vai tie notiek starp saistītām vai nesaistītām struktūrām. Tomēr šā principa formulējums un piemērošana dalībvalstīs atšķiras. - Aktīvu pārvedumu, kas nenotiek ar pilnībā komerciāliem noteikumiem, var nelabvēlīgi ietekmēt pārveduma veicēja kreditorus un mazākuma akcionārus. Šādus pārvedumus mazākuma akcionāri vai kreditori var apstrīdēt, un direktoriem var iestāties civilatbildība vai kriminālatbildība[10]. Šie faktori var liegt īstenot pasākumus, kas varētu būt grupu — īpaši pārrobežu grupu — interesēs. Ieviešot "grupas interešu" koncepciju attiecībā uz banku grupām, varētu rasties pamats pārvedumiem un samazināties direktoru atbildības risks. Būtu vērts izpētīt arī grupas uzņēmumu savstarpējās atkarības un interešu koncepciju, kas nozīmē, ka pārvedumus varētu atļaut, ja tiek izpildīti konkrēti nosacījumi. Tomēr ir rūpīgi jāapsver šāda veida priekšlikumu ietekme uz ierobežotas atbildības principu un principu, ka grupas struktūrvienības ir atsevišķas juridiskas personas. Tāpat ir svarīgi izveidot piemērotus drošības mehānismus, lai aktīvu pārvedumus nevarētu izmantot krimināliem mērķiem. Tāpat šāda režīma labad būtu lietderīgi grozīt maksātnespējas tiesību aktus, lai būtu pieejami pienācīgi drošības mehānismi, piemēram, piešķirt kreditora prioritāti aktīvu pārvedējam gadījumā, ja iestājas aktīvu saņēmēja maksātnespēja. Vai ir lietderīgi izstrādāt satvaru aktīvu pārvedumiem? Ja jā, kādas problēmas jārisina? Kādi drošības mehānismi ir vajadzīgi akcionāriem un kreditoriem? 4. Banku noregulējums 4.1. Kāpēc vajadzīga ES rīcība banku noregulējumu jomā? Nacionālo sistēmu atšķirības Pašreizējie ES pasākumi, kas vērsti uz bankrotējošu banku noregulējumu, ir ierobežoti gan pēc būtības, gan darbības jomas. Tajos aplūkota tikai uzraudzības iestāžu intervence un maksātnespējas procedūru savstarpēja atzīšana attiecībā uz pārrobežu banku filiālēm . Direktīva 2001/24/EK par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju (Likvidācijas direktīva) paredz, ka ikvienas tādās kredītiestādes reorganizāciju vai likvidāciju, kurai ir filiāles citās dalībvalstīs, saskaņā ar vienotu procedūru uzsāk un īsteno iestādes izcelsmes dalībvalsts attiecīgās iestādes un saskaņā izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem par maksātnespēju. Šī direktīva neattiecas uz pārrobežu banku grupām, ko veido mātesuzņēmums ar meitasuzņēmumiem citās dalībvalstīs. Galvenā pārrobežu banku darbības forma Eiropā ir meitasuzņēmumi, kuru kopējie aktīvi ir gandrīz 4 triljoni euro[11]. Tā kā nav nekādu ES līmeņa pasākumu, krīzes vadību gandrīz pilnībā reglamentē nacionālie režīmi, kas var ievērojami atšķirties[12]. Piemēram, dažās dalībvalstīs attiecīgās pilnvaras izriet no īpaša banku noregulējuma vai maksātnespējas režīma, savukārt citās ir pieejams tikai vispārējs uzņēmumu maksātnespējas režīms. Pārrobežu banku krīzes vadības pilnvaras ir uzticētas visdažādākajām valstu pārvaldes iestādēm, tostarp banku uzraudzītājiem, centrālajām bankām, ministrijām, bankrota tiesu ierēdņiem un dažkārt arī noguldījumu garantiju sistēmām. Pilnvaru plašums un noteikumi, kas reglamentē to izmantošanu, ir ļoti dažādi atkarībā no nacionālās sistēmas. Efektīvs pārrobežu noregulējums ir apgrūtināts, ja atšķiras pasākumi, kas piemērojami saskaņā ar valsts tiesību aktiem, vai procesuālās prasības konkrētām uzņēmumu darbībām. Piemēram, ja vienai nacionālā pārvaldes iestādei ir tiesības pārvest aktīvus trešai pusei — pircējam — ar izpildu rīkojumu, bet cita to var darīt tikai tiesas ceļā, būs ļoti grūti panākt šo divu iestāžu savlaicīgu un koordinētu intervenci attiecībā uz saistītām bankām vai aktīviem to attiecīgajā jurisdikcijā. Tāpat sevišķi no svara var būt tas, kādā posmā var veikt noregulējuma pasākumus. Ne visām nacionālajām pārvaldes iestādēm ir tiesības stabilizēt un reorganizēt grūtībās nonākušu banku, ja oficiāli vēl nav iestājusies maksātnespēja (kā noteikts valsts tiesību aktos), un fakts, ka trūkst saskaņotu kritēriju apstākļiem, kādos šādas pilnvaras var izmantot, var kavēt koordinētu rīcību attiecībā uz pārrobežu grupu. Šis jautājums ir sīkāk aplūkots 4.4. sadaļā. Lai gan šāda daudzveidība ne vienmēr sagādā problēmas, ja grūtībās nonākušās bankas operācijas notiek tikai vienas valsts teritorijā un veiktie pasākumi atbilst noteikumiem par valsts atbalstu, tas tomēr rada šķēršļus efektīvai koordinētai darbībai attiecībā uz banku grupām, kas darbojas vairākās jurisdikcijās. Motivācija nacionālo aktīvu nošķiršanai Īstenojot pretkrīzes pasākumus, dalībvalstu iestādes tiecās nošķirt pārrobežu grupas nacionālos aktīvus un piemērot nacionālos reorganizācijas instrumentus katrai struktūrvienībai, nevis centās rast risinājumu, kas būtu attiecināms uz visu grupu. Tomēr vietējo aktīvu nošķiršana bieži vien drīzāk kavē, nevis palīdz atrisināt problēmas pārrobežu grupā. Var būt gadījumi, kad šādas darbības palielina visas grupas zaudējumus. Dalībvalstu motivāciju koordinēt darbības un atturēties no nacionālos aktīvu nošķiršanas pārrobežu krīzes laikā ierobežo to vajadzība aizsargāt nacionālo ieinteresēto pušu (tostarp kreditoru, nodokļu maksātāju un noguldījumu garantiju sistēmas) intereses. Galvenais šķērslis pārrobežu grupas noregulējumam uz sadarbības pamatiem ir, cita starpā, maksātnespējas tiesību aktu teritoriālais raksturs. Ja šie tiesību akti ir spēkā vienas valsts teritorijā, nacionālajām iestādēm ir spēcīgas leģitīmas un politiskas intereses nošķirt grūtībās nonākušas bankas nacionālos aktīvus, lai pasargātu nacionālos noguldījumus un pēc iespējas palielinātu aktīvus, kuri ir pieejami bankas nacionālās struktūras kreditoriem. Tomēr jelkāda vienošanās par to, ka varētu ierobežot dalībvalstu tiesības nošķirt pārrobežu banku grupas vietējos aktīvus, būs atkarīga no tā, vai pastāv pienācīgas, taisnīgas un juridiski saistošas dalībvalstu vienošanās[13] par to, ka pēcākie zaudējumi, ko banku grupa (ieskaitot tās ārvalstu meitasuzņēmumus) varētu ciest, ir sedzami solidāri. Šādas vienošanās ne tikai padarītu sekmīgāku krīzes vadību, bet arī palīdzētu krīzes novērst, jo palielinātos motivācija sadarbībai starp publiskās pārvaldes iestādēm. Konkrētāk, uzticība šādiem sadarbības mehānismiem radīsies tad, ja būs drošība, ka izmaksas, kas rodas pārrobežu noregulējuma gaitā, taisnīgi segs dažādās ieinteresētās personas. Šis jautājums ir iztirzāts dokumenta 4.8. iedaļā. 4.2. Banku noregulējuma satvara mērķi Pieejas banku noregulējumam dažādās valstīs atšķiras, atšķirīgi ir arī to mērķi. Tiesību aktiem par uzņēmumu maksātnespēju parasti ir divi galvenie mērķi: taisnīga un prognozējama attieksme pret kreditoriem un pieejamo aktīvu maksimāla palielināšana, lai varētu apmierināt kreditoru prasības. Turpretī, ja ir īpašs režīms banku maksātnespējas gadījumā, svarīgāki var būt tādi sabiedriskās politikas mērķi kā finansiālā stabilitāte, pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktība un maksājumu sistēmu integritāte. Jaunās ES sistēmas veidols būs atkarīgs no tā, vai vienosimies par kopīgiem mērķiem. Tāpēc Eiropas banku noregulējuma satvaram jābalstās uz saskaņotiem un kopīgiem mērķiem, kas nodrošinās, ka zaudējumus pirmām kārtām sedz akcionāri, mazākuma un nenodrošinātie kreditori, nevis valdības un nodokļu maksātāji. Tas ir ļoti svarīgi, lai izvairītos no morālā kaitējuma, ko nodara uzskats, ka bankas ir pārāk lielas vai to savstarpējā saistība ir pārāk cieša, lai tām atļautu bankrotēt, un ka tās, visticamāk, glābs ar publiskā sektora līdzekļiem. Pats galvenais politikas mērķis ir nodrošināt, ka vienmēr ir jābūt iespējai (politiskā un ekonomiskā ziņā) atļaut bankām bankrotēt, lai cik lielas tās nebūtu[14]. Maz ticams, ka šo mērķi izdosies sasniegt, ja noregulējuma sistēma nespēs nodrošināt (neapdrošinātu) noguldītāju aizsardzību un banku un maksājumu pakalpojumu nepārtrauktību, un visā visumā iegrožot bankas bankrota sistēmisko ietekmi, samazinot problēmu izplatīšanos un nodrošinot vajadzīgos juridiskos nosacījumus likvidācijai[15]. Kādiem jābūt ES banku noregulējuma satvara galvenajiem mērķiem un prioritātēm? 4.3. Kādi noregulējuma instrumenti ir vajadzīgi? Banku noregulējuma nacionālie paņēmieni kopumā iedalās divās kategorijās — tie, kas izriet no vispārīgajām uzņēmumu maksātnespējas tiesībām, tostarp administrēšana, un tie, kas ir īpaši banku nozarei paredzēti. Abos gadījumos noteikumi attiecas tikai uz banku darbību attiecīgajā valstī. Šos noteikumus nepiemēro aiz valsts robežām[16]. Īpašie noteikumi izpaužas kā vispārējā maksātnespējas sistēma, kas pielāgota bankām, vai kā īpašs noregulējuma instrumentu komplekts, kas izstrādāts konkrēti bankrotējošām bankām. Starp īpašiem noregulējuma instrumentiem var būt tiesības nodot visus bankrotējošās bankas aktīvus un pasīvus vai to daļu citai privātā sektora struktūrai (nacionālo pārvaldes iestāžu īstenota apvienošanās ar atbalstu vai bez tā) vai pagaidu banka (“bridge bank”); iespēja attīrīt bankrotējošās iestādes bilanci, nododot sliktos kredītus un “toksiskos” vai grūti novērtējamos aktīvus atsevišķai aktīvu pārvaldības iestādei (jeb “sliktajai bankai”); kā arī nacionalizācija. Papildus šai plašajai kategorizācijai pastāv sīkākas atšķirības. Dažu valstu sistēmās priekšroka dota pakāpeniskai pieejai, bet citas paredz ātru ārkārtas intervenci. Pirmajā gadījumā iesaistīšanās notiek agrākā posmā, un sistēma paredz akcionāru apstiprinājumu restrukturizācijas pasākumiem. Bieži vien pirmais posms ir aizstāt vadību ar “administratoru” vai “īpašo vadītāju” un iesniegt akcionāru apstiprinājumam restrukturizācijas plānu, un tikai otrajā posmā uzliktie pasākumi var neievērot akcionāru tiesības. Turpretī otrajā gadījumā noteiktajiem pasākumiem netiek prasīta iepriekšēja akcionāru piekrišana. Iedarbīgs instrumentu komplekts ir tāds, kas sniedz pārvaldes iestādēm iespēju risināt bankrotējošas bankas problēmu citā veidā, bez finanšu atbalsta un likvidācijas. Šis dokuments aicina nākt klajā ar idejām par ES režīmam piemērotākajiem instrumentiem, bet jau tagad ir skaidrs, ka noregulējuma iestāžu rīcībā jābūt pietiekami plašai vispārīgu instrumentu virknei, ko var piemērot elastīgi un atbilstoši konkrētajam gadījumam, kā arī šīm iestādēm jāspēj rīkoties pietiekami ātri un kontrolēt noregulējuma procesu. Vienā no jaunākajiem SVF darba dokumentiem[17] minēts, ka, pārskatot ES režīmu, jāapsver šādi instrumenti, ko patlaban izmanto vairākās nacionālajās sistēmās[18]: - iespējas veicināt vai īstenot bankrotējošās bankas vai tās saimnieciskās darbības pārņemšanu privātajā sektorā; - iespējas nodot bankrotējošās bankas saimniecisko darbību pagaidu bankai (“bridge bank”), lai saglabātu tās darbību un pēc tam to pārdotu pircējam no privātā sektora; - iespējas sadalīt “tīros” un “toksiskos” aktīvus starp “labām” un “sliktām” bankām, daļēji nododot aktīvus un pasīvus. Ciktāl šie instrumenti varētu potenciāli ietvert valsts atbalstu, tos izstrādā un piemēro, ievērojot ES valsts atbalsta sistēmu[19]. Citās jurisdikcijās banku reorganizācija tiek pārvaldīta, izmantojot īpašu administrēšanas sistēmu, kurā attiecīgās nacionālās pārvaldes iestādes iecelts administrators pārņem bankrotējošās bankas vadības kontroli un lemj par tās restrukturizāciju. Arī šo pasākumu varētu izmantot ES režīmā, tikai, iespējams, ar citiem intervences kritērijiem un termiņiem (sk. 4.4. sadaļu). Kādi ir ES noregulējuma sistēmas galvenie instrumenti? 4.4. Instrumentu izmantošanas kritēriji un termiņi Svarīgs elements ES noregulējuma sistēmā ir skaidri kritēriji, kas jāizpilda, lai varētu izmantot intervences iespējas. Šādu kritēriju izveide veicina nacionālo pārvaldes iestāžu rīcības koordinētību, samazina apstrīdēšanas risku un piedāvā akcionāriem un kreditoriem juridisku noteiktību par situācijām, kurās var uzsākt intervences darbības. Visiem intervences pasākumiem, kas ietekmē akcionāru un kreditoru intereses un tiesības, jābūt proporcionāliem finanšu iestādes problēmu smaguma pakāpei, kā arī to pamatā jābūt leģitīmiem argumentiem par sabiedrības interesēm. Lai aizsargātu sabiedrības intereses, vajadzīga intervences iespēja, pirms banka kļūst maksātnespējīga pēc bilances datiem, proti, pirms banka ir sasniegusi situāciju, kurā var uzsākt parasto maksātnespējas procesu. Ja pārvaldes iestādes nevar pārliecinoši iesaistīties un aizsargāt sabiedrības intereses, pirms banka tehniski kļūst maksātnespējīga, praktiskās stabilizācijas un noregulējuma iespējas būs ierobežotas, turklāt palielināsies publiskā sektora līdzekļu summa, kas vajadzīga šo iespēju izmantošanai. Tāpēc ES sistēmas kritērijiem jāparedz intervence atbilstošā brīdī, bet vienlaikus tiem jābūt pietiekami stingriem, lai nodrošinātu pietiekamu pamatu intervencei, kas skar akcionāru tiesības. Šādu rezultātu, visticamāk, var sasniegt, kombinējot regulatīvo slieksni, kura pamatā ir uzraudzības novērtējums par finanšu iestādes nespēju izpildīt regulatīvos pamatnosacījumus, ar plašākas sabiedrības interesēm, piemēram, finanšu stabilitāti un banku pakalpojumu nepārtrauktību. Kādi ir piemēroti kritēriji noregulējuma instrumentu izmantošanai? 4.5. Banku noregulējuma satvara darbības joma Jaunajam satvaram jāattiecas uz visām kredītiestādēm, kas ietilpst pārrobežu grupā. Tajā jāietver pārrobežu filiāles, jo pieredze rāda, ka bankas, kas attiecīgajā tirgū darbojas kā pārrobežu filiāles, arī var apdraudēt finanšu stabilitāti dalībvalstīs, kurās filiāles aizņem ievērojamu noguldījumu tirgus daļu[20]. Turklāt, tā kā banku grupās bieži vien ietilpst struktūrvienības, kas veic ieguldījumu darbības un sniedz citus finanšu pakalpojumus, un šo struktūru darbības pārtraukšana arī var radīt sistēmiskus riskus, apdraudot finanšu sistēmu, harmonizēto ES noregulējuma satvaru ir lietderīgi attiecināt arī uz ieguldījumu uzņēmumiem un, iespējams, apdrošinātājiem[21]. “Lehman Brothers” darbības pārtraukšana un tās izraisītie tirgus traucējumi[22], tostarp neskaidrības par klientu aktīvu atrašanās vietu un statusu un “Lehman Brothers” darījumu partneru līgumu pozīcijām un nepabeigto tirdzniecības darījumu statusu, skaidri parādīja, ka nepieciešami pasākumi arī ieguldījumu uzņēmumu bankrota pārvaldībai. Taču noregulējuma pasākumi, kas ir piemēroti noguldījumu bankām, var izrādīties nepiemēroti cita veida finanšu iestādēm. Piemēram, iespējas nodot aktīvus un pasīvus pagaidu bankai (“bridge bank”) var noderēt noguldījumu bankām to darbības īpatnību un noregulējuma mērķu dēļ, bet tās ir mazāk piemērotas ieguldījumu bankām, kur noregulējuma sistēmas iespējamais uzdevums ir risināt problēmas un neskaidrības attiecībā uz klienta aktīvu tirdzniecību, klīringu un norēķiniem, nodrošinājumu un turēšanu. Kādai jābūt ES noregulējuma satvara darbības jomai? Vai tam jāattiecas tikai uz noguldījumu bankām (neietverot citas regulētas finanšu iestādes)? Ja piekrītat — vai tam jāattiecas tikai uz pārrobežu banku grupām vai arī uz atsevišķām struktūrām, kuru pārrobežu darbība notiek filiālēs? 4.6. Akcionāru tiesības banku noregulējuma procedūrās Akcionāri Labas korporatīvās pārvaldības un brīvas kapitāla aprites dēļ vajadzīgi stingri noteikumi par akcionāru tiesībām. Tas jo īpaši attiecas uz bankām, kas ir atklātas akciju sabiedrības, jo akcijas kotē un tirgo kapitāla tirgū. Jāatrod līdzsvars starp akcionāru leģitīmo interešu aizstāvību un noregulējuma iestāžu spēju ātri un pārliecinoši iesaistīties, lai restrukturizētu bankrotējošu finanšu iestādi vai grupu, ierobežotu problēmas izplatīšanos un panāktu banku sistēmas stabilitāti skartajās dalībvalstīs. ES tiesību akti paredz vairākus obligātos noteikumus par akcionāru tiesībām. Starp tiem ir pirmpirkuma tiesības un prasība, ka jebkurš emitētā akciju kapitāla palielinājums vai samazinājums jāapstiprina akcionāru kopsapulcē. Kamēr uzņēmums darbojas, akcionāriem ES ir ekvivalentas minimālās tiesības. Akcionāru tiesības atbilstoši ES tiesību aktiem parasti nerada šķēršļus reorganizācijas pasākumiem parastā maksātnespējas procesa ietvaros. Tāpat šīs tiesības, visticamāk, nekavēs bankas noregulējuma procesu, kurā izmantota pakāpeniska pieeja un kas veidots tā, lai sekmētu akcionāru piekrišanu restrukturizācijas pasākumiem, vai kurā var izmantot pietiekami ilgu laiku, lai šādas prasības ievērotu. Grūtības rodas tad, ja reorganizācija notiek bankas noregulējuma procesā, kurā tiek uzlikti pasākumi bez iepriekšējas akcionāru piekrišanas. Šādā gadījumā ES uzņēmējdarbības tiesību direktīvās paredzēto tiesību obligātais raksturs var kavēt pārvaldes iestāžu centienus ātri risināt banku krīzi. Tāpēc minētās direktīvas, iespējams, būs jāpielāgo. Pielāgojumiem jābūt tādiem, kas nodrošinās nacionālajām pārvaldes iestādēm spēju ātri iesaistīties noteiktos apstākļos, piemēram, konkrētu notikumu vai kritēriju izpildes gadījumā, bez pienākuma lūgt akcionāru apstiprinājumu, lai nodrošinātu to, ka netiek pārtraukti būtiski bankas sniegti pakalpojumi un pēc iespējas samazinātu bankas darbības pārtraukšanas sistēmisko ietekmi, piemēram, organizējot pārpirkšanu privātajā sektorā. Tāpat, nododot grūtībās nonākušas bankas īpašumtiesības vai aktīvus bez iepriekšējas akcionāru piekrišanas, jāievēro akcionāru tiesības uz īpašumu, ko paredz Eiropas cilvēktiesību konvencija. Ja tiek skartas ES tiesību aktos paredzētās tiesības, vajadzīgi arī piemēroti apstrīdēšanas un kompensācijas mehānismi. Akcionāru tiesības tos sargā no akciju atņemšanas vai vērtības samazināšanas, izņemot gadījumus, kad iejaukšanās vajadzīga sabiedrības interešu dēļ un atbilstoši tiesību aktos un starptautiskajās tiesībās paredzētajiem nosacījumiem. Neskaidrība par to, vai intervences noteikumi rada godīgu līdzsvaru starp vispārējām sabiedrības interesēm un atsevišķu akcionāru pamattiesību aizsardzības prasībām, rada risku, ka noregulējuma pasākumus katrā atsevišķā gadījumā var apstrīdēt nacionālajās un Eiropas tiesās. Kreditori un darījumu partneri Banku noregulējuma instrumenti ar aktīvu nodošanu var skart arī kreditoru un tirgus darījumu partneru tiesības, un ES noregulējuma satvarā jāiestrādā pienācīga šo interešu aizsardzība. Kreditoru aizsardzībai var kalpot, piemēram, kompensācijas mehānismi, kas nodrošina, ka neviens kreditors nenonāks sliktākā situācijā, nekā tas būtu noticis, ja banka, uz kuru attiecas noregulējums, tiktu likvidēta saskaņā ar atbilstošajiem maksātnespējas tiesību aktiem. Tirgus darījumu partnerus var aizsargāt, piemēram, ierobežojot iespējas pārtraukt kompensācijas un ieskaita („netting”) vienošanās, īpašuma tiesību aizturēšanu un strukturētus finanšu produktus. Vai ir jāparedz atkāpe no dažām ES uzņēmējdarbības tiesību direktīvās paredzētajām prasībām? Ja piekrītat — ar kādiem nosacījumiem vai kādās situācijās šādai atkāpei jāstājas spēkā? Kādi būtu piemēroti drošības, kontroles vai kompensācijas mehānismi attiecībā uz akcionāriem, kreditoriem un darījumu partneriem? 4.7. Noregulējuma pasākumu piemērošana banku grupai Šis paziņojums orientēts galvenokārt uz pārrobežu bankām. Ja viena juridiskā persona veic pārrobežu darbības, izmantojot filiāles, jāpiemēro likvidācijas direktīvā (“CIWUD”) noteiktie principi, lai bankas izcelsmes valstī pieņemtos pasākumus paplašinātu, attiecinot tos uz filiālēm citās dalībvalstīs. Tas var ietvert arī grozījumus tiesību normās, jo nav skaidrs, vai uz ES banku noregulējuma pasākumiem vienmēr attieksies “CIWUD”. Taču noregulējuma pasākumu piemērošana banku grupas uzņēmumiem ir vēl sarežģītāka. Kopumā, ja ES plāno virzīties tālāk par nacionāli orientētu krīzes pārvaldību un saprotamo tendenci izolēt aktīvus, var izmantot divus paņēmienus. Pirmais ir izstrādāt satvaru, lai koordinētu pasākumus, kas joprojām tiks piemēroti nacionālajā līmenī. Otrs - tālejošāka vienotā tirgus attīstība – ir paredzēt integrētu noregulējumu grupas uzņēmumiem dažādās dalībvalstīs, ko veic viena noregulējuma iestāde. Viens no variantiem, kas, pēc Komisijas domām, būtu jāizskata, ir novērtēt, cik lietderīgi būtu, ja par pārrobežu grupas noregulējumu atbildētu viena noregulējuma iestāde, kas uzņemtos vadošo lomu noregulējuma organizēšanā un ko izraudzītos pēc noteiktiem kritērijiem. Ja Eiropas noregulējuma iestādes variants tiktu novērtēts kā nelietderīgs, vajadzīga vismaz nacionālo noregulējuma pasākumu koordinācija pārrobežu banku grupas gadījumā. Pieeja, kurā pārrobežu noregulējuma pamatā ir nacionālo pasākumu koordinācija, nozīmē stingrākus pašreizējos noteikumus, nevis radikālas pārmaiņas. 2008. gadā pieņemtais saprašanās memorands[23] par finanšu stabilitāti bija spēkā krīzes laikā, taču neparedzēja pietiekamu un noderīgu pamatu sadarbībai starp dalībvalstīm. Lielāka iespēja pienācīgi noregulēt grūtībās nonākušu pārrobežu banku ir tad, ja tiek izveidots juridiski saistošs strukturēts ES satvars, kas izveido pamatu sadarbības sistēmai krīzes laikā. Arī pārrobežu noregulējuma finansēšanas sistēma, kā izklāstīts turpmāk 4.8. nodaļā, palielinātu koordinācijas efektivitāti, izveidojot pareizos stimulus. Taču, izmantojot sadarbības un koordinācijas satvaru, banku grupas noregulējumu nāksies veikt katras juridiskās personas līmenī atbilstoši attiecīgajam nacionālajam režīmam. Šāds atsevišķas juridiskās personas noregulējums, pat ja tiek koordinēts, ne vienmēr varēs panākt efektīvāko reorganizāciju. Minētā pieeja arī neatspoguļo komerciālo realitāti — integrētu ES banku nozari, kas izveidojusies vienotā tirgū. Aizvien aug banku grupu savstarpējā atkarība no darbības un komerciālā viedokļa, bankas bieži centralizē likviditātes vadību, savstarpēji pārdalot aktīvus, tās ir organizētas un darbojas vairāk atbilstoši uzņēmējdarbības virzieniem nekā juridiskajai struktūrai. Šos jautājumus var pilnībā risināt tikai tad, ja ciešāk integrē noregulējuma sistēmu, iespējams, ieceļot vadošo pārvaldes iestādi (kuru izvēlas saskaņā ar skaidriem ex ante noteikumiem), kas organizē attiecīgās grupas noregulējumu. Minētā iestāde sadarbībā ar iesaistītajām nacionālajām iestādēm piemēro ES noregulējuma pasākumus katrā attiecīgajā teritorijā. Šāda pieeja ir ļoti vērienīga un diez vai būs funkcionāla vai izdevīga, ja netiek paredzēta integrētāka banku grupu maksātnespējas sistēma. Sīkāku izklāstu lasiet 5. sadaļā. Kā varētu pilnveidot sadarbību un saziņu starp pārvaldes iestādēm un administratoriem, kas atbild par pārrobežu banku grupas noregulējumu un maksātnespēju? Vai ir lietderīgs un vēlams integrēts banku grupu noregulējums, izmantojot Eiropas noregulējuma iestādi? Ja šāds variants novērtēts kā nelietderīgs, kādi minimālie nacionālie noregulējuma pasākumi ir vajadzīgi pārrobežu banku grupas gadījumā? 4.8. Pārrobežu noregulējuma finansējums Privātā sektora finansējums Jebkurā pārrobežu noregulējuma režīmā būtiska ir finansēšanas kārtība. Primārais princips – lai bankas darbības pārtraukšanas izmaksas nesegtu nodokļu maksātāji, vajadzīga privātā finansējuma sistēma vai privātā sektora risinājumi (sk. 4.2. sadaļu). Turklāt vienotajā tirgū šādas ES sistēmas trūkums ierobežo noregulējuma instrumentu klāstu, kurus pārvaldes iestādes izmanto pārrobežu gadījumos. Minētajā situācijā pārvaldes iestādes var nolemt neizmantot lietderīgāko risinājumu, un tādējādi rodas lielas kopējās izmaksas, kuras sedz katra iesaistītā dalībvalsts atsevišķi. Lai gan kopumā privātā sektora iesaiste banku noregulējumā ir vēlama, padziļinoties krīzei, privātā sektora iespēju pieejamība strauji izsīkst. Būtu vērtīgi izpētīt, cik lietderīgi ir izveidot ex-ante mehānismus, kas varētu nodrošināt privātā sektora līdzekļu pieejamību krīzes situācijās. Noguldījumu garantiju shēmas varētu ietvert iespēju finansēt noregulējuma pasākumus. Šāda risinājuma priekšrocība ir tā, ka banku sektors tieši piedalās savas stabilitātes garantēšanā, taču tas nedrīkst kavēt kompensācijas mazajiem noguldītājiem bankas darbības pārtraukšanas gadījumā. Pārskatā par noguldījumu garantiju shēmu darbību, ar ko paredzēts nākt klajā 2010. gada sākumā, Komisija izskatīs noguldījumu garantiju shēmu izmantošanu krīzes kontekstā. Kā alternatīvu Komisija varētu izskatīt dažu dalībvalstu risinājumu – noregulējuma fonda izveidi, ko potenciāli varētu finansēt ar finanšu iestādēm uzliktiem maksājumiem, ko var variēt atkarībā no lieluma vai aktivitātes tirgū. Papildus var izskatīt noteikumu variantu, kas sekmē finansēšanu grupas ietvaros pēc maksātnespējas procedūras sākšanas. Strādājot pie korporatīvo grupu maksātnespējas risinājumiem, UNCITRAL[24] apsver, kā sekmēt uzņēmējdarbības nepārtrauktību reorganizācijas vai likvidācijas procesā, nodrošinot pastāvīgu piekļuvi līdzekļiem. Visbeidzot risks, ka noregulējuma pasākumus var pēc to realizēšanas atsaukt, tos juridiski apstrīdot, var būtiski ierobežot privātā sektora struktūru vēlmi investēt aktīvu pirkumos vai pārņemt bankrotējošu banku vai tās daļu. Tāpēc, visticamāk, privātā sektora risinājumus veicinās tiesiskais pamats, kas pieņemtajiem pasākumiem piešķir juridisku noteiktību. Pienākumu sadale Nesen piedzīvotais skaidri parādīja, ka privātā sektora risinājumi ne vienmēr būs pieejami. Tāpēc intensīvi jāstrādā, lai izveidotu principus, pēc kuriem sadala finansiālo slogu starp dalībvalstīm, kurās pārrobežu banku grupai piemēro noregulējuma pasākumus. Steidzami un ātri jānosaka skaidri pienākumi katrai dalībvalstij attiecībā uz minētā noregulējuma fiskālo izmaksu līdzvērtīgu sadali[25]. Šajā jautājumā noteikti jārod konkrēts risinājums. Patlaban nevajadzētu censties izstrādāt precīzas ex-ante formulas, kā sadalīt pārrobežu sabiedrisko glābšanas operāciju izmaksas. Taču dalībvalstīm jāzina, vai tām principā būtu jāpiedalās izmaksu segšanā, kā pienākumu sadale tiks organizēta, kas būs atbildīgs par pienākumus sadales apspriežu sākšanu un kas šādas apspriedes koordinēs[26]. Turklāt jāizskata jautājums par to dalībvalstu, kas uzņemas pienākumu segt daļu izmaksu, atgriezeniskajām tiesībām — pieeju datiem utt. Ex-ante vienošanās par principiem godīgai sloga sadalei ir nepieciešamais drošības tīkls, kas nodrošinās iesaistītajām pārvaldes iestādēm stimulu sadarboties krīzes novēršanā un noregulēšanā. Ja šajā jautājumā risinājums netiks rasts, būs apdraudēti Līguma pamatprincipi — tiesības brīvi veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus un brīva kapitāla aprite. Kā vislabāk nodrošināt pārrobežu finansējumu banku noregulējuma pasākumiem? Kāda loma varētu būt īpašam privātā sektora finansējumam? Vai izveidot ex-ante finansējuma kārtību būtu lietderīgi? Ja nepiekrītat — kā šo jautājumu vislabāk varētu risināt privātais sektors? Vai var panākt skaidrāku pienākumu sadali? Ja piekrītat — vai galvenā prioritāte ir pienākumu sadales principu definēšana? 5. Maksātnespēja Patlaban visos gadījumos likvidācija noregulējuma kontekstā jāveic saskaņā ar nacionālajām maksātnespējas procedūrām, un koordinēšana ir atkarīga no brīvprātīgas sadarbības starp dažādām nacionālajām maksātnespējas pārvaldes iestādēm un amatpersonām[27]. Nacionālo maksātnespējas pārvaldes iestāžu sadarbība bieži vien ir sarežģīta un nepilnīga, un tā nespēj efektīvi risināt lietas, kur iesaistīti finanšu konglomerāti, starptautiskas holdingu struktūras un finanšu grupu organizācija pēc uzņēmējdarbības virzieniem[28]. Tāpēc ES banku noregulējuma satvars jāpapildina vismaz ar saistošiem noteikumiem par sadarbību un informācijas apmaiņu starp tiesām un maksātnespējas pārvaldītājiem, kas atbild par procesiem, saistītiem ar banku grupā ietilpstošām struktūrām. Pie citām iespējām, ko varētu izskatīt, pieder sistēma, kurā nacionālās procedūras koordinē “galvenais administrators”. Integrēti risinājumi attiecībā uz korporatīvajām grupām Taču būtu ieteicams turpināt sekmēt integrētākus risinājumus gadījumos, kad maksātnespējas process attiecas uz korporatīvajām grupām. Skaidri noteiktās situācijās tas varētu ietvert grupas uzskatīšanu par vienu uzņēmumu, lai risinātu to, ka tradicionālā vienas juridiskās personas pieeja tiek uzskatīta par neefektīvu un negodīgu. Lai gan dažas nacionālās tiesību sistēmas paredz šādus paņēmienus, tie ir piemērojami tikai struktūrām vienā jurisdikcijā, uz kurām attiecas viens maksātnespējas režīms. Ja tiek nolemts izstrādāt šādus pasākumus izmantošanai pārrobežu banku grupu maksātnespējas procedūrās, jārisina jautājums par atšķirīgiem maksātnespējas režīmiem, kuros ir dažādi būtiskie noteikumi, piemēram, prioritāšu un profilakses jomā. Harmonizēts ES maksātnespējas režīms bankām Paņēmieni integrētākam grupu risinājumam maksātnespējas procesā var palīdzēt novērst dažus negodīgus aspektus, kas var rasties, ja dziļi integrētas banku grupas likvidē pēc vienas juridiskās personas principa. Akadēmiskās vides pārstāvji un profesionāļi arvien biežāk atzīst, ka atsevišķu juridisko personu maksātnespēja nespēj adekvāti tikt galā ar sarežģītām korporatīvajām struktūrām, kur forma neatspoguļo funkciju, un ka starptautiskā līmenī jāstrādā pie maksātnespējas noteikumu harmonizācijas. Bez šādas harmonizācijas būs ļoti grūti restrukturizēt pārrobežu banku grupu. Tas ir īpaši sarežģīts un sensitīvs uzdevums. Maksātnespējas tiesības ir cieši saistītas ar citām nacionālo tiesību jomām, piemēram, īpašumtiesībām, līgumtiesībām, komerctiesībām, turklāt noteikumi par prioritātēm var atspoguļot sociālo politiku. Būtu sarežģīti saskaņot tādus no nacionālā konteksta atkarīgus jēdzienus kā "trasti" vai "mainīgais nodrošinājums" ( floating charges ). Minēto jautājumu risinājums varētu būt atsevišķs un neatkarīgs maksātnespējas režīms, kas aizstātu citos gadījumos piemērojamos nacionālos režīmus un tiktu izmantots pārrobežu banku grupu reorganizācijai un likvidācijai ES. Šāds režīms pilnībā atrisinātu nacionālajos maksātnespējas režīmos novērotos atsevišķas juridiskās personas pieejas trūkumus tikai tad, ja tas ļaus integrēti skatīt grupu veidojošās struktūras. Rūpīgi jāapsver šāda režīma piemērošana un tas, ciktāl — un vai vispār — tam jākalpo kā izvēles iespējai sistēmiski svarīgu pārrobežu banku grupu gadījumā. Attiecinot jaunu ES maksātnespējas režīmu uz pašreizējām struktūrām, rastos pārejas problēmas, tostarp attiecībā uz sekām kreditoriem un darījumu partneriem. Vai ir vajadzīgs integrētāks maksātnespējas satvars banku grupām? Ja piekrītat — kā to vajadzētu veidot? Vai ir vajadzīgs atsevišķs un neatkarīgs maksātnespējas režīms pārrobežu bankām? 6. TURPMāKI PASāKUMI Komisija aicina iesniegt vispārīgus viedokļus un sīkus komentārus par šajā paziņojumā izklāstītajiem jautājumiem līdz 2010. gada 20. janvārim. Sīkāku informāciju par šajā paziņojumā apskatīto un konkrētus jautājumus lasiet paziņojumam pievienotajā dienestu darba dokumentā. Komisija plāno 2010. gada sākumā organizēt atklātu izskatīšanu, kur tiks izklāstīti apspriešanās rezultāti un turpmākā darba plāns. To izmantos, gatavojot ceļvedi par turpmākajām iniciatīvām agrīnas intervences, noregulējuma un maksātnespējas jomā, lai izveidotu krīzes vadības tiesisko pamatu un tādējādi panāktu to, ka kompetentās iestādes konstruktīvi koordinē darbības un ka to rīcībā ir piemēroti instrumenti ātrai iesaistei grūtībās nonākušas bankas situācijas risināšanā. [1] Šādus banku restrukturizācijas pasākumus vērtē saskaņā ar ES noteikumiem par valsts atbalstu. Uz tiem šis paziņojums neattiecas, un tiem jau piemēro Komisijas pamatnostādnes par rekapitalizāciju, par darbībām ar aktīviem, kuru vērtība samazinājusies, un par atbalstu bankām glābšanas un restrukturizācijas vajadzībām. [2] Sk. Komisijas Paziņojumu pavasara Eiropadomei, 2009. gada 4. martā: http://ec.europa.eu/commission_barroso/president/pdf/press_20090304_en.pdf. [3] Sk. Larosjēra ziņojuma 34. lpp.:http://ec.europa.eu/internal_market/finances/docs/de_larosiere_report_en.pdf. [4] Sk. Komisijas jaunos likumdošanas priekšlikumus par finanšu uzraudzību, 2009. gada 23. septembrī: http://ec.europa.eu/internal_market/finances/committees/index_en.htm#package [5] Paziņojumam pievienots dienestu darba dokuments, kurā sīkāk izklāstīti potenciālā režīma specifiski aspekti. [6] 136. pants Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (pārstrādāta versija) (OV L 177, 30.6.2006., 1. lpp.). [7] Direktīva 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (pārstrādāta versija). Šī direktīva nesen grozīta saskaņā ar KPD 2 priekšlikumu:http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:52008PC0602:EN:NOT [8] Sīkāki jautājumi par šo un citām paziņojuma sadaļām atrodami pievienotajā dienestu darba dokumentā. [9] Direktīvas 2006/48/EK 52. apsvērumā tikai noteikts, ka kredītiestāžu riska darījumu pārvaldība būtu jāveic pilnīgi atsevišķi saskaņā ar pareizas banku pārvaldības principiem, neņemot vērā nekādus citus apsvērumus. [10] Komisijas dienestu 2008. gada 14. novembra ziņojums par aktīvu pārvedamību, sk.ttp://ec.europa.eu/internal_market/bank/docs/windingup/rep141108_en.pdf [11] Pārrobežu meitasuzņēmumu aktīvi (2006), avots ECB. [12] DBB Law "Pētījums par to, vai ir iespējams samazināt šķēršļus aktīvu pārvedumiem pārrobežu banku grupas iekšienē finanšu krīzes apstākļos un izveidot tiesisko regulējumu pārrobežu banku grupu reorganizācijai un likvidācijai", 2008. [13] Finansiālam atbalstam noregulējuma pasākumiem gandrīz noteikti būtu jāpiemēro ES noteikumi par valsts atbalstu, un šādām vienošanām tātad būtu jāatbilst šiem noteikumiem. [14] Sk. G20 līderu paziņojumu, Pitsburga, 2009. gada 24.–25. septembris,http://www.pittsburghsummit.gov/mediacenter/129639.htm. [15] 2009. gada 15. septembrī Finanšu stabilitātes padome paziņoja, ka uzsāk īstenot darba programmu, lai risinātu morālos apdraudējumus un citas problēmas, ko rada sistēmiski nozīmīgas iestādes. http://www.financialstabilityboard.org/press/pr_090915.pdf. [16] Taču reorganizācijas vai likvidācijas pasākumi, ko regulē Direktīva 2001/24/EK, attiecas uz kredītiestādes filiālēm (bet ne meitasuzņēmumiem) citās dalībvalstīs. [17] SVF darba dokuments WP/09/200, "The Need for Special Resolution Regimes for Financial Institutions – The Case of the European Union", autori Martin Cihák un Erlend Nier . [18] Citās valstīs šādas iespējas ir, bet tās nav noteiktas tiešā veidā. Iestādes tās var izmantot maksātnespējas procesa ietvaros. [19] Attiecībā uz pašreizējo finanšu krīzi Komisija ir pieņēmusi vairākas pamatnostādnes šīs ārkārtas situācijas risināšanai. [20] Kā tas, piemēram, notika Īslandes banku krīzes situācijā. [21] Uz investīciju uzņēmumiem neattiecas ne likvidācijas un reorganizācijas direktīva, ne EK maksātnespējas regula. Taču uz apdrošinātājiem attiecas Direktīva 2001/17/EK par apdrošināšanas sabiedrību sanāciju un darbības izbeigšanu, kurā attiecībā uz citas dalībvalsts apdrošinātāju filiālēm paredzēta izcelsmes valsts maksātnespējas procedūru savstarpējā atzīšana un koordinācija. [22] Piemēram, neskaidrības par to, cik lielā mērā citas finanšu iestādes bija saistītas ar „Lehman Brothers”, izraisīja krasu akciju cenu kritumu banku nozarē, bet masveida līdzekļu aizplūšana no ASV naudas tirgus fondiem, par kuriem tika uzskatīts, ka tie ir ieguldījuši „Lehman Brothers” īstermiņa parāda vērtspapīros, izraisīja strauju atbrīvošanos no visiem ASV īstermiņa parāda vērtspapīriem sarūkošā tirgū. [23] Saprašanās memorands par sadarbību starp Eiropas Savienības finanšu uzraudzības iestādēm, centrālajām bankām un finanšu ministrijām pārrobežu finansiālās stabilitātes jomā (2008. gada 1. jūnijs). [24] UNCITRAL – Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās tirdzniecības tiesību komisijas — V darba grupa.. [25] Vienā no jaunākajiem Ekonomikas un finanšu komitejas ziņojumiem ieteikts, ka ES finansiālās stabilitātes satvarā jāietver brīvprātīgas ex ante vienošanās par sloga sadali attiecībā uz pārrobežu finanšu grupām, papildinot ar ES mēroga noteikumiem, un būtiska loma to īstenošanas uzraudzībā ir jaunajām pārrobežu stabilitātes grupām (“Lessons from the financial crisis for European financial stability arrangements”, Ekonomikas un finanšu komitejas augsta līmeņa darba grupa par pārrobežu finanšu stabilitātes mehānismiem, 2008. gada jūlijs). [26] Šādiem pasākumiem, protams, jāatbilst valsta atbalsta noteikumiem. [27] Direktīva 2001/24/EK par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju aizliedz ar uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem piemērot atsevišķus maksātnespējas pasākumus filiālēm. Direktīva paredz savstarpējo atzīšanu un procedūru koordinēšanu, par ko atbild izcelsmes dalībvalsts, nosaka vienas juridiskās personas pieeju, proti, visus mātesbankas aktīvus un pasīvus reorganizē vai likvidē kā vienai juridiskajai personai piederošus, piemērojot izcelsmes valsts tiesības, izņemot direktīvā noteiktos izņēmumus. Taču direktīva neparedz maksātnespējas procesa konsolidāciju atsevišķām juridiskām personām, kas pieder banku grupai, un necenšas harmonizēt nacionālās maksātnespējas tiesību normas. [28] Sarežģītā un ieilgusī “Lehman Brothers” maksātnespēja atspoguļo grūtības, ar kurām administratori sastopas sarežģītos likvidācijas procesos.