[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA | Briselē, 28.8.2009 COM(2009) 440 galīgā redakcija KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Europeana — nākamie soļi {SEC(2009) 1124} KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Europeana — nākamie soļi 1. IEVADS Europeana — Eiropas tiešsaistes bibliotēka, muzejs un arhīvs — tika atklāta 2008. gada novembrī kā daļa no Komisijas digitālo bibliotēku iniciatīvas, kuras mērķis ir padarīt Eiropas kultūras un zinātnisko mantojumu pieejamu internetā visai sabiedrībai. Eiropas Parlaments[1] un Padome[2] ir uzsvēruši, ka Europeana ir nozīmīga gan kā dalībvalstu kultūras mantojuma kolekcija internetā, gan kā iespēja ikvienam piekļūt šiem materiāliem. Vienlaikus tie ir uzsvēruši ekonomisko potenciālu, kas ir saistīts ar mūsu kultūras bagātību ievietošanu tiešsaistē, jo tas dod impulsu jaunradei un jaunu produktu un pakalpojumu izveidei tādās jomās kā tūrisms un mācības. Šajā dokumentā ir apskatīta nākamā Europeana vietnes attīstības fāze un tās virzība nākotnē. Tajā ir noteikti galvenie turpmākajos gados risināmie uzdevumi saistībā ar 1) Europeana vietnes satura papildināšanu ar lietotājiem nozīmīgiem augstākās kvalitātes sabiedriskā īpašuma materiāliem un ar autortiesībām aizsargātiem materiāliem un 2) finansēšanas un pārvaldības modeļa ilgtspējīgumu. Mērķis ir ar Europeana un tās pamatā esošajiem politikas pasākumiem tādās jomās kā digitalizācija jeb pārveidošana ciparu formātā, pieejamība tiešsaistē un saglabāšana ciparu formātā nodrošināt paliekošu Eiropas kultūras redzamību internetā un padarīt mūsu kopīgo un daudzveidīgo kultūras mantojumu par neatņemamu Eiropas informācijas infrastruktūras daļu nākotnei. Lai apkopotu viedokļus par labāko pieeju šā mērķa sasniegšanai, Komisija uzsāk apspriešanos, pamatojoties uz virkni jautājumu, kuri ir atrodami darba dokumentā, kas ir pievienots šim paziņojumam. Ieinteresētās personas ir aicinātas iesniegt savus apsvērumus par jebkuru vai par visiem jautājumiem līdz 2009. gada 15. novembrim. 2. EUROPEANA : STRATēģIJA EIROPAS KULTūRAS MANTOJUMA PIEEJAMīBAI TIEšSAISTē 2.1. Politikas konteksts i2010 digitālo bibliotēku iniciatīva tika uzsākta 2005. gada septembrī. Tā balstījās uz agrāk īstenotiem pasākumiem, kurus finansēja Komisija, lai Eiropas kultūras mantojumu padarītu pieejamu tiešsaistē, un bija atbilde uz vēstuli (datētu ar 2005. gada 28. aprīli), ko seši valdību un valstu vadītāji adresēja Eiropas Komisijas un Eiropadomes priekšsēdētājiem, ierosinot Eiropas digitālās bibliotēkas izveidi. Plašai sabiedrībai Europeana ir šīs iniciatīvas uzskatāmākais rezultāts. Tā ir vienots piekļuves punkts milzīgam un arvien pieaugošam satura apjomam, ko digitalizēja un ievietoja tiešsaistē dalībvalstu kultūras iestādes. Tomēr Europeana ir tikai aisberga redzamā daļa. Tās izveide un attīstība nebūtu iespējama bez dalībvalstu veiktajiem pasākumiem tādās jomās kā digitalizācija, pieejamība tiešsaistē un saglabāšana ciparu formātā. Komisija un dalībvalstis ir roku rokā strādājušas, lai šie jautājumi tiktu iekļauti politiskajā dienaskārtībā un lai politikas pasākumu virziens visā Eiropā būtu vienots. Komisija 2006. gadā nāca klajā ar Ieteikumu[3], kurā izklāstīta virkne konkrētu veicamo pasākumu; sadarbībā ar dalībvalstu ekspertu grupu tā uzrauga, kā dalībvalstis īsteno ieteikumu un saistītos Padomes secinājumus. Komisija turklāt ir veicinājusi ieinteresēto personu vienprātību par praktiskiem risinājumiem galvenajos jautājumos, kas saistīti ar kultūras un zinātnisko materiālu pieejamību tiešsaistē. Šis darbs tika organizēts, izmantojot Augsta līmeņa grupu digitālo bibliotēku jautājumos, kurā tika apvienotas kultūras iestādes un tiesību turētāju, tehnoloģiju firmu un akadēmisko aprindu pārstāvji. Šā darba rezultātā cita starpā tika izstrādāts paraugs licencei vairs neizdodamu darbu pārveidošanai ciparu formātā un sadarbības projekts starp izdevējiem un zinātniekiem, lai novērtētu ietekmi, kas rastos, ja tiktu nodrošināta brīva piekļuve zinātniskām publikācijām. Šos politikas pasākumus papildina plašs tehniskais darbs, ko līdzfinansē saskaņā ar e Content plus programmu, Konkurētspējas un jauninājumu programmu un Septīto pētniecības un attīstības pamatprogrammu. Europeana veicina dalībvalstu kultūras izplatīšanu un izceļ kopīgās iezīmes, nodrošinot mūsu bagātīgā un daudzveidīgā kultūras mantojuma redzamību internetā. Tā palielina atsevišķo digitalizēto kolekciju nozīmi, piedāvājot „virtuālas pastāvīgās ekspozīcijas”, kurās aplūkojami darbi, kas atrodas visā kontinentā. Vietne palīdz arī atrast informāciju dažādos formātos (teksti, skaņas datnes, audiovizuālie materiāli un attēli) un salīdzināt atšķirīgos skatījumus par mūsu kopīgo Eiropas vēsturi un kultūras mantojumu dažādās valstīs. Turklāt Europeana veicina un virza papildu digitalizācijas pasākumus dalībvalstīs, sniedzot pārskatu par to, kas jau ir digitalizēts, un norādot uz digitalizācijas nepilnībām Eiropas Savienībā. Europeana lietotājiem ir vērtīga ar to, ka šajā īpašajā saskarnē ir iespēja dzimtajā valodā atrast digitalizētus kultūras materiālus no atzītām kultūras organizācijām visā Eiropas Savienībā, un izmantot šos materiālus darbam, izklaidei vai mācībām. 2.2. Pašreizējā situācija Europeana ar daudzvalodu saskarni šodien nodrošina tiešu piekļuvi unikālai kolekcijai, kurā ir vairāk nekā 4,6 miljoni digitalizētu grāmatu, laikrakstu, filmu klipu, karšu, fotogrāfiju un dokumentu no Eiropas bibliotēkām, arhīviem, muzejiem un audiovizuālo materiālu arhīviem. Turpmākajos gados šis skaits strauji pieaugs. Sabiedrības interesi par Europeana varēja skaidri redzēt vietnes atklāšanā 2008. gada novembrī. Patlaban Europeana vietnei iesūta materiālus (tieši vai ar agregatoru jeb satura apkopotāju palīdzību) vairāk nekā 1000 kultūras iestāžu, un sadarbības tīkla dalībiestāžu skaits pārsniedz 150. Šādai sadarbībai, kas ir izveidojusies starp dažāda veida kultūras iestādēm saistībā ar Europeana , nav precedentu mēroga un potenciāla ziņā. Šo potenciālu un ticību Europeana vietnes idejai apliecina arvien plašāks saraksts ar kultūras iestādēm, kuras piedāvā nodrošināt piekļuvi to rīcībā esošajam saturam, izmantojot šo pakalpojumu. Europeana ir atradusi veidu, kā sniegt tiešu piekļuvi Eiropas daudzveidīgajām kultūras kolekcijām, vienlaikus saglabājot šo iestāžu redzamību galalietotājiem. Sadarbību varētu paplašināt, aptverot citas pasaulē uzsāktās iniciatīvas, piemēram, Pasaules digitālo bibliotēku. Europeana vietnes turpmākai attīstībai ir izveidota organizatoriska struktūra. Ikdienā vietni pārvalda Europeana birojs, kas atrodas Nīderlandes nacionālās bibliotēkas paspārnē. Birojs šobrīd paplašinās, lai tiktu galā ar 2008. gadā atklātā prototipa uzturēšanu un aktualizāciju, un cītīgi strādā, lai 2010. gadā darbību uzsāktu jauna Europeana versija — Europeana 1.0. Turpmākajos gados vietni pakāpeniski uzlabos, pievienojot jaunus rīkus un pakalpojumus un pilnveidojot jau esošos. Galvenie jautājumi, kas jāatrisina, ir meklēšanas iespējas un saskarnes. Īpaša uzmanība tiks veltīta arī Web 2.0 pakalpojumu izstrādei, lai izveidotu interešu kopas, kā arī uzlabotu ar daudzvalodību saistītās funkcijas. Idejas par vietnes uzlabojumiem ir gūtas no nesenās Europeana lietotāju aptaujas, kurā piedalījās vairāk nekā 3000 cilvēku un kurā saņemtas pozitīvas atsauksmes par šo pakalpojumu. Vietnes atjaunināšanas laikā Europeana turpinās darboties kā jaunu ideju un pētījumu rezultātu testēšanas laboratorija. Ir jāturpina Europeana vietnes popularizēšana, lai sabiedrība būtu labāk informēta par šo pakalpojumu. 3. VAIRāK SATURA EUROPEANA VIETNē Viens no nosacījumiem veiksmīgai Europeana vietnes attīstībai nākotnē ir kolekciju paplašināšana. Komisijas politikas mērķis ir panākt, lai 2010. gadā vietnē būtu pieejami 10 miljoni objektu . Šim skaitam vajadzētu pieaugt arī pēc minētā gada. Europeana vietnes papildināšanai nepieciešama mērķtiecīga digitalizācija visā Eiropā un augstākiem standartiem atbilstīgu metadatu pievienošana digitalizētiem objektiem. Tādēļ Komisija ir aicinājusi dalībvalstis pastiprināt centienus šajā jomā un nodrošināt to, lai digitalizēts saturs būtu ērti pieejams Europeana vietnē, arī izveidojot valsts mēroga vai tematiskos satura apkopotājus[4]. 3.1. Satura veidi Kopumā dažādu dalībvalstu pienesums Europeana vietnē joprojām ir atšķirīgs gan objektu skaita, gan materiālu veida ziņā (sk. šim paziņojumam pievienotā darba dokumenta 2. daļu). Ir ļoti pamanāmi Francijas pūliņi Europeana vietnes papildināšanā, jo tā nodrošinājusi aptuveni 47 % no visām digitalizētām vienībām. Dažas citas dalībvalstis ir ievietojušas vien dažus objektus. Situācija pakāpeniski līdzsvarosies, ievietojot Europeana vietnē arvien vairāk kolekciju no visas Eiropas. Šajā pirmajā posmā dažas dalībvalstis (piemēram, Polija, Ungārija) sniegušas Europeana vietnei pārsvarā grāmatas, savukārt citas (Somija, Luksemburga, Igaunija) pārsvarā ievietojušas laikrakstus un žurnālus vai (Rumānijas gadījumā) no muzejiem gūtos attēlus. Tas rada paradoksālu situāciju, ka Europeana vietnē Eiropas literatūras klasika ir pieejama virknē valodu, bet ne oriģinālvalodā. Piemēram, Gētes darbi ir atrodami franču, poļu un ungāru valodā, bet nav pieejami vācu valodā. Šī situācija ir izraisījusi lietotāju jautājumus un komentārus. Digitalizējamo un Europeana vietnē ievietojamo saturu atlasa dalībvalstis un to kultūras iestādes saskaņā ar attiecīgām kultūras un/vai informācijas politikas nostādnēm. Tomēr, lai izpildītu lietotāju vēlmes par saturu, ko viņi gribētu atrast Europeana vietnē, var nākties pielikt īpašas pūles saistībā ar specifisku kategoriju materiāliem. 3.2. Ar autortiesībām aizsargāts saturs Viens no galvenajiem Europeana vietnes uzdevumiem ir iekļaut ar autortiesībām aizsargātus materiālus, lai izvairītos no „20. gadsimta melnā cauruma” — situācijas, kad tīmeklī ir pieejami apjomīgi kultūras materiāli, kas radīti līdz 1900. gadam, taču tikai nedaudz materiālu ir pieejams no nesenākas pagātnes. Tam nepieciešama laba sadarbība starp kultūras iestādēm un tiesību turētajiem, pilnībā ievērojot autortiesību regulējumu. Šo sadarbību var izveidot, noslēdzot vienošanos starp valstu kultūras iestādēm un tiesību turētājiem vai izmantojot saites no Europeana uz tiesību turētāju pārvaldītām tīmekļa vietnēm. Viens no labiem šādas partnerības piemēriem ir Gallica 2, Francijas nacionālās bibliotēkas [ Bibliothèque nationale de France ] tīmekļa vietne. Tā nodrošina brīvu piekļuvi sabiedriskā īpašuma materiāliem un ietver saites uz saturu, ko aizsargā franču izdevēju autortiesības. Izdevēji izlemj, cik daudz no viņiem piederošā satura tie vēlas parādīt, izmantojot Gallica 2, un lietotāji var iegādāties darbus pilnā apjomā izdevēju tīmekļa vietnēs. Līdzīgu modeli varētu apsvērt Europeana vajadzībām. Šāda modeļa priekšrocība ir tā, ka lietotāji ne tikai iegūst tiešu piekļuvi sabiedriskā īpašuma materiāliem tiešsaistē, bet var ērti atrast ar autortiesībām aizsargātu saturu, ko viņi, iespējams, vēlēsies iegādāties. Izdevējiem tas nozīmē lielāku viņu darbu pamanāmību Eiropas auditorijas acīs. Vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Nīderlandē un Vācijā, tiesību turētāji un kultūras iestādes izmanto atšķirīgu modeli, kurā kultūras iestādēm par maksu ļauts digitalizēt kultūras materiālus un tad nodrošināt to pieejamību sabiedrībai. Tas jo īpaši attiecas uz grāmatām, ko vairs neizdod, bet ko aizsargā autortiesības, kā arī uz senāk izdotiem laikrakstiem. Europeana vietnes attīstībai ir svarīgi, ka šādas licences nodrošina materiālu pieejamību visā Eiropas Savienībā. Piemēram, Francijas krājuma veidotājam nācās izņemt Europeana vietnē ievietotās fotogrāfijas, jo tiesības izplatīt materiālu attiecās tikai uz Francijas teritoriju. Ir arī citi piemēri, kad kultūras iestādes ir akceptējušas licences, ar kurām materiālu ļauts izplatīt vienīgi attiecīgās valsts domēnā esošajām IP adresēm. Šāda kārtība pastāv finansiālu apsvērumu dēļ — licence, kas aptver visu Eiropu, var būt dārgāka — vai ir saistīta ar juridiskiem jautājumiem. Tomēr pastāv risks, ka tādējādi Eiropas digitālais kultūras mantojums internetā tiek sadalīts pa valstīm, un rodas jautājums par ES publiski finansētu kultūras iestāžu pienākumu piešķirt vienādu piekļuvi pakalpojumiem, ko tās piedāvā internetā, visiem ES pilsoņiem. Viena no jomām, kurā steidzami jāpanāk progress, lai atvieglotu digitalizāciju, kuras rezultātā papildināsies Europeana vietnē pieejamie krājumi, ir nezināmu autoru darbi, t.i., darbi, kuriem ir neiespējami vai ļoti grūti noteikt tiesību turētājus. Komisija 2006. gada Ieteikumā par pārvēršanu ciparu formātā un saglabāšanu ciparu formātā aicināja dalībvalstis ieviest mehānismus nezināmu autoru darbu problēmas risināšanai. Kopš tā laika lielākā daļa dalībvalstu nav panākušas ievērojamu virzību. Augsta līmeņa grupā digitālo bibliotēku jautājumos vairākas ieinteresētās personas parakstīja nodoma vēstuli par rūpīgas meklēšanas vadlīnijām attiecībā uz nezināmu autoru darbiem. 2008. gada Zaļā grāmata par autortiesībām uz zināšanām balstītā ekonomikā[5] turpināja šo tematu, izvirzot virkni jautājumu, īpaši par to, vai vajadzīgs Eiropas mēroga regulējums nezināmu autoru darbu jomā, un par to, kā risināt saistītos pārrobežu aspektus. Pēc apspriešanās beigām Komisija sagatavos ietekmes novērtējumu par nezināmu autoru darbu problēmas risinājumiem, kurā tiks apskatītas dažādas pieejas, kas varētu atvieglot nezināmu autoru darbu digitalizāciju un izplatīšanu. Nezināmu autoru darbu problēma nesen piesaistīja pastiprinātu uzmanību saistībā ar Google grāmatu meklēšanas rīku, kas aptver daudzus no šiem darbiem. Šis rīks tika apspriests ministru līmenī Izglītības, jaunatnes un kultūras padomē 2009. gada 12. maijā un Konkurētspējas padomē 2009. gada 28. maijā. Komisija tika aicināta iesniegt analīzi par rīka ietekmi, un patlaban rit šīs analīzes sagatavošanas darbs. Saistībā ar senāku darbu digitalizāciju autortiesību regulējuma jomā pastāv pārsteidzoša un ļoti būtiska atšķirība ar ASV. Autortiesību aizsardzības laikposms Eiropā un ASV tika saskaņots, nosakot, ka tas ir 70 gadi pēc autora nāves, taču ASV tiesību aktos ir paredzēts robeždatums — 1923. gads (darbi, kas publicēti pirms 1923. gada, ir sabiedriskais īpašums). Tāpēc daudzus Eiropas izcelsmes materiālus, kas izdoti pirms 1923. gada, var digitalizēt un padarīt pieejamus ASV bez licences līguma, savukārt tie nedrīkst būt pieejami Eiropas lietotājiem ar tādu pakalpojumu starpniecību kā Europeana [6]. Praksē tas izpaužas kā plašāka piekļuve digitālām grāmatām tiešsaistē ASV salīdzinājumā ar Eiropu, un kopīgi ar tiesību turētajiem un kultūras iestādēm ir jāapsver risinājumi šīs situācijas labošanai. Šie risinājumi varētu būt straujāka nezināmu autoru un vairs neizdodamu darbu reģistru izveide, kura jau sākusies kā ARROW projekts, vai robeždatuma pragmatiska noteikšana, kas ļautu ieviest zemāku rūpīgas meklēšanas slieksni darbiem, kuri radīti pirms noteikta datuma. 3.3. Sabiedriskā īpašuma saturs Liela daļa no Europeana vietnē pieejamiem ciparu formāta materiāliem ir sabiedriskais īpašums; tas nozīmē, ka uz tiem neattiecas vai vairs neattiecas autortiesības un ka tiem principā var piekļūt un tos var izmantot visi. Šos materiālus daudzkārt izmanto gan indivīdi, gan uzņēmumi, un tie ir radošuma virzītājspēks interneta laikmetā. Šā iemesla dēļ Komisija ir uzsvērusi, cik svarīgi ir saglabāt „neaizsargātus darbus pieejamus pēc formāta maiņas. Citiem vārdiem, pēc pārveidošanas ciparu formātā neaizsargātiem darbiem tādiem būtu jāpaliek un jābūt pieejamiem internetā”[7]. Bet praksē ne vienmēr tā ir. Dažas kultūras iestādes skaidri norāda, ka materiāls, ko tās ievieto Europeana vietnē, ir sabiedriskais īpašums, savukārt citas pieprasa tiesības uz digitalizētām kopijām un/vai maksu par lejupielādi. Dažas iestādes izmanto ūdenszīmes, un vienā gadījumā materiāla aplūkošana pieņemamā izmērā ir iespējama vienīgi par maksu. Dažādie paņēmieni atspoguļo plašu pieeju kopumu visā ES; dažkārt to izraisa arvien lielāks spiediens uz kultūras iestādēm gūt tiešus ieņēmumus no viņu rīcībā esošajiem pamatlīdzekļiem. Maksas pieprasīšana par digitalizētiem sabiedriskā īpašuma darbiem atspoguļo arī faktu, ka digitalizācija maksā naudu. Tai pašā laikā šī situācija būtiski ierobežo attiecīgā materiāla kultūras un ekonomisko potenciālu. No juridiskā viedokļa rodas jautājums, vai digitalizācija pati par sevi rada jaunas tiesības. Parasti tas tā nav. Tomēr oriģinalitātes pakāpe, kas nepieciešama, lai rastos autortiesības, nav saskaņota Eiropas mērogā, tāpēc atbilde uz šo jautājumu katrā dalībvalstī var būt cita[8]. Turklāt tā var būt atšķirīga dažādiem digitalizācijas veidiem (piemēram, grāmatu skenēšana nav tas pats, kas dārga objektu atveide 3D formātā). Rodas jautājums, vai ir pieņemami ierobežot piekļuvi sabiedriskā īpašuma materiāliem, kurus par publiskiem līdzekļiem digitalizējušas sabiedriskās iestādes, tā vietā, lai pārveidotu tos par plaši pieejamu ieguvumu informācijas sabiedrībai. Pēdējā minētā pieeja atbilst Kopienas politikas nostādnēm par publiskā sektora informācijas atkārtotu izmantošanu, kā arī ESAO Ministru ieteikumam par labāku piekļuvi publiskā sektora informācijai un efektīvāku tās izmantošanu[9]. Šim jautājumam ir izšķirīga nozīme Europeana vietnes darbībai, jo tās lietošanas nosacījumu pamatā ir dalībiestāžu nostādnes. Līdzīgi jautājumi rodas, kad publiskās iestādes piešķir privātfirmām ekskluzīvas tiesības digitalizēt un izmantot unikālos sabiedriskā īpašuma darbus apmaiņā pret materiāliem ieguvumiem. Piekopjot šādu praksi, rodas risks, ka sabiedriskā īpašuma satura pieejamība tiks ierobežota, bet dažos gadījumos tas var būt vienīgais veids, kā finansēt digitalizāciju. Šo dilemmu savā ziņojumā par privātā un publiska sektora partnerībām digitalizācijas jomā izteica Augstā līmeņa grupa digitālo bibliotēku jautājumos. Grupa nāca klajā ar ieteikumu, ka „analogā pasaulē esošajam sabiedriskā īpašuma saturam jāpieder sabiedriskajam īpašumam digitālajā vidē. Ja ir nepieciešami lietotāju piekļuves un lietošanas ierobežojumi, lai digitālo saturu padarītu pieejamu vispār, šie ierobežojumi drīkst darboties vienīgi ierobežotu laikposmu[10]”. 4. FINANSēšANAS UN PāRVALDīBAS JAUTāJUMI Padomes 2008. gada 20. novembra Secinājumos par Europeana ES par kultūru atbildīgie ministri uzsvēra nepieciešamību rast ilgtspējīgu finansēšanas un pārvaldības modeli šim pakalpojumam. Ministri pauda aicinājumu Eiropas Digitālās bibliotēkas fondam, Eiropas Komisijai un dalībvalstīm cieši strādāt šajā virzienā, un ekspertu grupā digitalizācijas un digitālās saglabāšanas jautājumos notika attiecīgās diskusijas. Ar šo apspriešanos tiek uzsāktas plašākas debates ar lielāku ieinteresēto personu loku, lai izprastu, kā garantēt Europeana vietnei nākotnē vajadzīgo autonomiju. Europeana vietnes turpmākai attīstībai var būt ļoti atšķirīgi modeļi, sākot no darbības, ko pilnība finansē no Kopienas līdzekļiem, līdz modelim, kurā galvenā loma pakalpojuma pārvaldīšanā ir privātajam sektoram. Finansēšanas un pārvaldības modelī, kas ar laiku tiks izvēlēts, jāņem vērā Europeana vietnes aicinājums sniegt visplašāko iespējamo piekļuvi kultūras kolekcijām, vietnes būtība un Eiropas mērogs, un arī to kultūras iestāžu svarīgā nozīme, kas piedāvā ievietošanai savas kolekcijas. Turklāt tajā jāņem vērā fakts, ka Europeana biroja izdevumi ir tikai maza daļa no kopējiem dalībvalstu un Eiropas Savienības ieguldījumiem ar mērķi padarīt Eiropas kultūras mantojumu pieejamu internetā. 4.1. Izstrādes posma finansēšana (no 2009. līdz 2013. gadam) Sākumposmā Eiropas Komisija sniedza finansiālo ieguldījumu Europeana radīšanā, izmantojot EDL-net projektu, kas tika līdzfinansēts e Content plus programmā. Projekts, kura budžets bija 1,3 miljoni euro, noslēdzās 2009. gada sākumā. Laikposmā no 2009. gada līdz 2011. gada vidum Europeana izstrādei paredzēts līdzfinansējums 6,2 miljonu euro apmērā kā projekts Europeana 1.0, ko izraudzījās saskaņā ar e Content plus programmu. Šajā posmā finansiālu ieguldījumu sniegs vairākas dalībvalstis[11], kā arī dažas atsevišķas kultūras iestādes. Līdz 2013. gada beigām Komisija var turpināt atbalstīt Europeana izstrādes posmu, izmantojot Konkurētspējas un jauninājumu programmu. Šajā posmā paredzēts papildu līdzfinansējums no dalībvalstīm un/vai sākotnējs finansējums no privātā sektora. 4.2. Finansēšana vidējā termiņā (2013. gadā un turpmāk) Laikposmam pēc 2013. gada jāapsver Europeana papildu finansēšanas veidi, kuros rasta pareiza proporcija starp Kopienas finansējumu un citiem resursiem, un jāatsakās no pašreizējā uz projektiem balstītā finansēšanas modeļa. Papildu finansējuma avotus varētu gūt, izmantojot publiskā un privātā sektora partnerības vai strukturētāku dalībvalstu ieguldījumu. Var sagaidīt zināmus ieņēmumus no vietnes, taču tie būs tikai ļoti neliela daļa no kopējām pakalpojuma darbības izmaksām. Uzlikt galalietotājiem maksu par satura meklēšanu Europeana vietnē un par citiem vietnes pakalpojumiem nav apsverams variants, jo tas nopietni apdraudētu vietnes izmantošanu un būtu pretrunā vietnes pamatmērķim. Publiskā un privātā sektora partnerība Europeana vajadzībām Publiskā un privātā sektora partnerības Europeana vajadzībām varētu būt dažādas. Pirmais modelis ir finansiālais atbalsts no privātā sektora organizācijām jeb sponsorēšana, jo Europeana attīstās un piesaista vairāk lietotāju. Finansiālo atbalstu varētu sniegt filantropijas nolūkos — šādu modeli plaši izmanto ASV. Finansiālo atbalstu var sniegt arī apmaiņā pret kādu pakalpojumu, piemēram, reklāmu. Dalībvalstu prakse attiecībā uz komerciālas saziņas esību tādās vietnēs kā Europeana , kas piedāvā publisku pakalpojumu, atšķiras. Tas var būt atkarīgs no komerciālas saziņas veida, jo uzņēmuma logotipa iekļaušana pamatinformācijā nav salīdzināma ar reklāmkarogu, kurš popularizē konkrētu produktu. Vēl viens potenciāls ienākumu avots ir maksas iekasēšana par Europeana ievietotajām saitēm uz citu tādu (privātu vai publisku) organizāciju saturu, kuras gūst ienākumus no šī satura. Citiem vārdiem sakot, varētu ieviest starpniecības maksu par trafiku uz vietnēm ar maksas saturu. Tomēr publiskā un privātā sektora partnerība, kas balstās uz šādām saitēm, ne vienmēr nozīmē finansiālas attiecības. Piemēram, partnerībā starp Bibliothèque nationale de France un Francijas izdevējiem, kas izveidojusies kā Gallica 2, šādu saišu nodrošināšana tiek uzskatīta par daļu no vietnes sabiedriskas nozīmes uzdevumiem. Privātu uzņēmumu tehnoloģisko risinājumu un prasmju izmantošana Europeana uzlabošanai ir vēl viens iespējams modelis vietnes funkcionalitātes pilnveidošanai. Privātā sektora partnerus varētu atlasīt iepirkumu procesā (saskaņā ar Eiropas publisko iepirkumu noteikumiem) vai arī to pienesums varētu būt daļa no finansiālā atbalsta, kā minēts iepriekš. Varētu paredzēt ciešākas partnerības modeļus , kad privātā sektora uzņēmumi tiktu tieši iesaistīti Europeana ekspluatācijā un gūtu ienākumus no vietnes darbības. Šādos modeļos būtu jāņem vērā vairāki ierobežojumi. Ir acīmredzams, ka Europeana vietnei jāturpina īstenot kultūras un informācijas politikas nostādņu mērķus, kas ir tās pamatā. Būtu nepieciešama arī pilnīga piekrišana no kultūras iestādēm, kas sniedz saturu, jo digitālie materiāli, uz kuriem balstās šis pakalpojums, atrodas tieši kultūras iestāžu pārziņā. Visbeidzot, šādi modeļi jāveido tā, lai izvairītos no konkurences traucējumiem. Publiskais finansējums Europeana vajadzībām Pastāvīgu publisko finansējumu varētu pamatot ar to, cik svarīga ir Europeana kā kultūras politikas līdzeklis, kas dara vērtīgākas tiešsaistē atsevišķi pieejamās kultūras kolekcijas, kuras patlaban bieži vien nav pienācīgi pamanāmas, un apvieno tās vienotā daudzvalodu piekļuves punktā. Turklāt salīdzinoši nelieli publiskie ieguldījumi Europeana vietnē varētu radīt milzīgu radošas un komerciālas darbības vilni tādās jomās kā mācības un tūrisms. Publiskā finansējuma avoti varētu būt dažādi. Viens no variantiem, ko apsvēra un tad noraidīja Eiropas Digitālās bibliotēkas fonds, ir finansiāls ieguldījums no kultūras organizācijām, kas piedāvā ievietošanai saturu. Šo organizāciju skaitā ir valsts un Eiropas mēroga asociācijas, satura apkopotāji un atsevišķas iestādes no dažādām nozarēm. Šīs grupas neviendabīgums liedz izveidot iemaksu sistēmu, ko visas saistītās organizācijas uzskatītu par taisnīgu. Lielāks dalībvalstu ieguldījums varētu izpausties atbilstoši diviem pamatmodeļiem. Pirmā pieeja balstītos uz konkrēto dalībvalstu vēlmi sniegt finansiālu ieguldījumu, kā vairākas dalībvalstis to izdarīja sākuma posmā. Tas ir ātri ieviešams un elastīgs variants. Tajā pašā laikā tas radītu lielu nedrošību Europeana vietnei, jo budžeta līdzekļu pieejamība no gada uz gadu var būt atšķirīga. Turklāt šī pieeja nesniedz dalībvalstīm skaidru priekšstatu par to, ko no tām sagaida. Otrais modelis balstītos uz sadales principu, saskaņā ar kuru visas dalībvalstis ieguldītu noteiktu daļu no IKP. Šis modelis atspoguļotu visu dalībvalstu atbildību par Europeana attīstību, bet ir risks, ka pieskaitāmās izmaksas saistībā ar modeļa un sadales principa formalizēšanu varētu izrādīties samērā augstas. Vairākos gadījumos mazāku valstu ieguldījums faktiski būtu zemāks par izdevumiem, kas radušies, lai vienotos par šīs valsts ieguldījuma daļu. Pamatojums Kopienas ieguldījumam pēc 2013. gada būtu šīs vietnes pievienotā vērtība Eiropas mērogā un tās svarīgā nozīme, apliecinot Eiropas vienotību visā tās kultūras dažādībā. Tomēr pašreizējais finansēšanas princips, kas balstās uz atklātiem aicinājumiem iesniegt priekšlikumus konkrētiem projektiem, nav ilgtspējīgs pamats finanšu plānošanai. Ir jāapsver Europeana pamatfinansēšanas alternatīvas pieejamo politikas instrumentu ietvaros. 4.3. Pārvaldības jautājumi Europeana darbību pārrauga 2007. gada 8. novembrī dibinātais Eiropas Digitālās bibliotēkas fonds. Tā dibinātāji ir Eiropas bibliotēku, arhīvu, muzeju un audiovizuālo arhīvu apvienības, kā arī vairākas lielas atsevišķas kultūras iestādes. Lai kļūtu par fonda dalībnieku, organizācijām ir jābūt lielākajām Europeana satura veidotājām vai jāpārstāv šādas organizācijas un jābūt gatavām izpildīt vietnes standartu un politikas pamatnostādņu prasības. Finansiālais atbalsts, ko Europeana vietnei piešķīra vairākas dalībvalstis, ir radījis jautājumu par šo valstu ietekmi uz fonda pārvaldības struktūrām. Komisija un dalībvalstis nav Europeana oficiālās pārvaldības struktūras dalībnieces. Tās tiek informētas par panākto un sniedz savu ieguldījumu fonda izpildkomitejā ar „finansējuma un virzības grupas” starpniecību, kas ir daļa no izveidotās dalībvalstu ekspertu grupas. Tas ir saskaņā ar ideju, ka par vietnes darbību jābūt atbildīgām vietnes dalīborganizācijām, jo tieši tās ir galvenās satura veidotājas un tām ir attiecīgās zināšanas un pieredze. Turklāt Komisijai patlaban ir līgumattiecības ar fondu, jo ir noslēgti piešķīruma līgumi par projektiem, kuros ir iesaistīts fonds. Tā kā sagaidāms, ka fondam pievienosies jauni dalībnieki, Eiropas Digitālās bibliotēkas fonds gatavo izmaiņas pašreizējā pārvaldības struktūrā. Lai sekotu debatēm par Europeana vidējā termiņa virzību, ieskaitot tās finansēšanu un saistītos pārskatatbildības jautājumus, nākotnē var būt vajadzīgas turpmākas korekcijas. 5. SECINāJUMI Īsā laikposmā Europeana ir pierādījusi sevi kā centrālais piekļuves punkts Eiropas kultūrai internetā. Tā atspoguļo Eiropas kultūras iestāžu vērienīgo mērķi padarīt mūsu kopīgo un daudzveidīgo kultūras mantojumu plašāk pieejamu visiem. Lai izpildītu solījumu nodrošināt ērtu piekļuvi grāmatām, gleznām, kartēm, fotogrāfijām, laikrakstiem, filmu klipiem un skaņas datnēm no visas Eiropas, ir vajadzīgi turpmāki pūliņi, kas balstās uz jau panāktajiem sasniegumiem, un cieša sadarbība, kas aptver visas ieinteresētās personas. Šajā dokumentā ir ieskicēti galvenie risināmie uzdevumi, kuri noteiks Europeana turpmāko attīstību, un formulēti vairāki apspriežamie jautājumi, uz kuriem ieinteresētās personas ir aicinātas reaģēt. [1] Eiropas Parlamenta 2007. gada 27. septembra rezolūcija „i2010: pretim digitālai Eiropas bibliotēkai”. [2] Padomes 2008. gada 20. novembra secinājumi par Europeana , OV C 319, 13.12.2008., 18. lpp. [3] Ieteikums 2006/585/EK par pārveidošanu ciparu formātā un saglabāšanu ciparu formātā, OV L 236, 31.8.2006., 28. lpp. [4] Paziņojums „Eiropas kultūras mantojums ar vienu klikšķi”, 11.8.2008. [5] COM(2008) 466/3. [6] Nesenā paziņojumā par Google Book Search pieejamību mobilo telefonu lietotājiem Google norādīja, ka ASV iedzīvotājiem ar šo pakalpojumu ir pieejams vairāk nekā 1 miljons sabiedriskā īpašuma grāmatu. Savukārt Eiropā, kā minēts Google paziņojumā presei, šis skaits sasniedz tikai pusmiljonu. [7] Paziņojums „Eiropas kultūras mantojums ar vienu klikšķi”, 7. lpp. [8] Oriģinalitātes kritērijs tomēr ir saskaņots attiecībā uz fotoattēliem, datubāzēm un programmatūru. [9] Seula, 2008. gada 18. jūnijs. [10] http://ec.europa.eu/information_society/activities/digital_libraries/doc/hleg/reports/ppp/ppp_final.pdf. [11] Francija, Vācija, Nīderlande, Spānija, Itālija, Somija, Īrija, Lietuva, Ungārija.