[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 3.8.2009

COM(2009) 415 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS par to, kā 2005.-2006. gadā īstenota Direktīva 2002/15/EK par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi

(Komisijas 1. ziņojums par darba laika noteikumu īstenošanu autotransporta nozarē) {SEC(2009)1099}

KOMISIJAS ZIŅOJUMSpar to, kā 2005.-2006. gadā īstenota Direktīva 2002/15/EK par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi

(Komisijas 1. ziņojums par darba laika noteikumu īstenošanu autotransporta nozarē)

1. IEVADS

Šajā ziņojumā izklāstīts, kā dalībvalstīs īstenota Direktīva 2002/15/EK[1] par autotransporta apkalpes locekļu darba laika organizēšanu.

Direktīvā ietverti noteikumi par darba laiku, pārtraukumiem un nakts darbu. Direktīvas mērķis ir uzlabot satiksmes drošību, novērst konkurences traucējumus un garantēt autotransporta apkalpes locekļu drošību un veselības aizsardzību. Tādējādi direktīva papildina Regulas (EK) Nr. 561/2006 noteikumus par transportlīdzekļa vadīšanas laiku un atpūtas laikposmiem, kas tieši ietekmē satiksmes drošību un konkurenci, jo tajos noteikts maksimālais atļautais transportlīdzekļa vadīšanas laiks.

Neraugoties uz Direktīvas 13. panta noteikumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm līdz 2007. gada 30. septembrim jāiesniedz ziņojumi par 2005. un 2006. gadu, Komisija noteiktajā termiņā bija saņēmusi tikai divu valstu ziņojumus. Tāpēc Komisija pret vairākumu dalībvalstu uzsāka procedūru par attiecīgo pienākumu neizpildi. Viens no šīs neapmierinošās situācijas cēloņiem bija tas, ka daudzas dalībvalstis ievērojami kavējās paziņot par direktīvas transponēšanu valstu tiesību aktos. Lai gan šobrīd visas dalībvalstis ir transponējušas direktīvu, jāatzīmē, ka tikai ļoti nedaudzas dalībvalstis noteiktajā termiņā paziņoja par direktīvas pilnīgu transponēšanu.

Visas dalībvalstis, kuras iesniedza ziņojumus, ir izmantojušas standarta ziņošanas veidlapu, kas noteikta Komisijas 2008. gada 22. septembra lēmumā[2] par standarta ziņošanas veidlapas sagatavošanu. Ziņojumi vairumā gadījumu bija pilnīgi un vienoti, bet tajos pietrūka informācijas par precīzu pārbaužu skaitu saistībā ar Direktīvu 2002/15/EK par autotransporta apkalpes locekļu darba laika organizēšanu un informācijas par atklātajiem pārkāpumiem. Šai svarīgajai informācijai jābūt pieejamai, lai būtu iespējams novērtēt valstu īstenošanas pasākumu efektivitāti.

Bulgārijai un Rumānijai, kas kļuva par Eiropas Savienības dalībvalstīm tikai 2007. gada 1. janvārī — tātad pēc pārskata perioda beigām —, valsts ziņojums nebija jāiesniedz, tāpēc šīs valstis netiek ņemtas vērā.

2. DIREKTīVA 2002/15/EK

2.1. Vispārīga informācija

Direktīva 2002/15/EK par autotransporta apkalpes locekļu darba laika organizēšanu papildina Regulu (EK) Nr. 561/2006 par transportlīdzekļa vadīšanas laiku un atpūtas laikposmiem, ar kuru reglamentē lielāko daļu profesionālo autovadītāju darbības, proti, kravu un pasažieru transportlīdzekļu vadīšanu. Minētā regula attiecas uz visiem profesionālajiem autovadītājiem, kas veic kravu un pasažieru pārvadājumus neatkarīgi no to veida. Digitālie tahogrāfi, kas precīzi reģistrē transportlīdzekļa vadīšanas laiku, atpūtas laikposmus, laikposmus, kuros veikts cits darbs, un darbgatavības laikposmus, ir kļuvuši obligāti visos transportlīdzekļos, kas reģistrēti pēc 2006. gada 1. maija, un, pateicoties tam, sociālās jomas noteikumu izpilde ir būtiski uzlabojusies. Direktīva ir lex specialis Direktīvai 2003/88/EK[3] par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk "Pamatdirektīva par darba laiku"), un tajā izskatīti citi aspekti saistībā ar darba laiku autotransporta nozarē, ne tikai transportlīdzekļa vadīšanas laiks un atpūtas laikposmi. Tāpat kā Pamatdirektīva par darba laiku tā attiecas tikai uz darba ņēmējiem, nevis uz pašnodarbinātajiem. Tomēr direktīvā ietverts noteikums, ka ar atsevišķiem nosacījumiem šo nozares direktīvu par darba laiku no 2009. gada 23. marta piemēro arī pašnodarbinātiem autovadītājiem.

Direktīvā 2002/15/EK par autotransporta apkalpes locekļu darba laika organizēšanu cita starpā definēti jēdzieni "darba laiks", "darbgatavības laikposmi" un "nakts darbs". Tajā turklāt noteikts maksimālais nedēļas darba laiks un minimālie pārtraukumi.

Vidējais nedēļas darba laiks nedrīkst pārsniegt 48 stundas, bet kompetentās iestādes maksimālo nedēļas darba laiku var pagarināt līdz 60 stundām, ja vairāk nekā četrus mēnešus nav pārsniegtas vidēji 48 stundas nedēļā.

Dalībvalstis nodrošina, ka autotransporta apkalpes locekļiem nenākas strādāt vairāk kā sešas stundas pēc kārtas bez pārtraukuma. Pārtraukumiem jābūt vismaz 30 vai 45 minūtes ilgiem, atkarā no kopējā darba stundu skaita dienā, un pārtraukumus drīkst sadalīt laikposmos, no kuriem katrs ilgst vismaz 15 minūtes.

Ja tiek veikts nakts darbs, dienas darba laiks katrās 24 stundās nedrīkst pārsniegt desmit stundas, un par nakts darbu jāparedz atlīdzinājums veidā, kas neapdraud ceļu satiksmes drošību.

Dalībvalstis var noteikt atkāpes no šiem noteikumiem, ja tās ir apspriedušās ar sociālajiem partneriem. Šādas atkāpes nedrīkst radīt situāciju, ka vidējā maksimālā nedēļas 48 stundu darba laika aprēķināšanai nosaka atsauces laikposmu, kas pārsniedz sešus mēnešus.

Dalībvalstis nodrošina, ka autotransporta apkalpes locekļus informē par direktīvu un ka autotransporta apkalpes locekļu darba laiks tiek pienācīgi reģistrēts. Dalībvalstīm jāievieš sankciju sistēma noteikumu neizpildes gadījumiem.

Visbeidzot, lai Komisija varētu izpildīt pienākumu − reizi divos gados ziņot par direktīvas īstenošanu −, dalībvalstīm jāiesniedz savi ziņojumi līdz 30. septembrim pēc dienas, kad beidzies ziņojumā aptvertais divu gadu laikposms. Divu gadu laikposms ir tas pats, kas minēts Regulā (EK) Nr. 561/2006.

2.2. Transponēšana dalībvalstīs

Viena no lielākajām problēmām, piemērojot Direktīvu 2002/15/EK par autotransporta apkalpes locekļu darba laika organizēšanu, bija tāda, ka vairums dalībvalstu kavējās transponēt direktīvu savos tiesību aktos. Jāpatur prātā, ka, dalībvalstīm neizpildot pienākumu noteiktajā termiņā transponēt direktīvu savos tiesību aktos, tika aizkavēta sociālās jomas noteikumu saskaņošana Eiropas Savienībā. Tas, iespējams, kaitē sasniegt direktīvas mērķus.

Beidzoties transponēšanas periodam (2005. gada 23. martā), vienīgi ļoti nedaudzas dalībvalstis bija paziņojušas par direktīvas pilnīgu transponēšanu. Beļģija, Čehija, Dānija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Latvija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Zviedrija paziņoja par direktīvas transponēšanu tikai pēc tam, kad Komisija uzsāka pienākumu neizpildes procedūru. Citas dalībvalstis par saviem transponēšanas tiesību aktiem paziņoja ar nokavēšanos.

3. PIEZĪMES UN SECINĀJUMI

3.1. Datu iesniegšana

2007. gada 30. septembrī, kad visiem valstu ziņojumiem atbilstīgi direktīvas 13. pantam bija jābūt iesniegtiem Komisijai, vienīgi Somija un Apvienotā Karaliste bija iesniegušas savus ziņojumus. Kipra, Zviedrija un Spānija pēc atgādinājuma iesniedza savus ziņojumus ar nokavēšanos, bet Komisijai nācās uzsākt pienākumu neizpildes procedūru pret visām pārējām dalībvalstīm.

Ir acīmredzams, ka vairums dalībvalstu neizpildīja pienākumu iesniegt ziņojumu Komisijai tāpēc, ka dažas no tām paziņoja par direktīvas īstenošanu tikai pašreizējā pārskata perioda beigās vai pat pēc tā. Kā konstatēts jau iepriekš, gandrīz neviena dalībvalsts nebija transponējusi direktīvu savos tiesību aktos līdz 2005. gada 23. martam, kā noteikts direktīvas 14. pantā.

3.2. Pārbaudes un pārkāpumi

Vienīgi Slovākija un Ungārija konkrēti norādīja, cik pārbaužu veikts un cik pārkāpumu atklāts saistībā ar direktīvu un darba laiku.

Ungārijas ziņojums liecina, ka pārkāpumu un tajos iesaistīto transportlīdzekļu vadītāju skaits laikā no 2005. līdz 2006. gadam ir samazinājies. Nākotne rādīs, vai šī ietekme saglabāsies ilgtermiņā un kādā mērā to veicinājusi Direktīva 2002/15/EK par autotransporta apkalpes locekļu darba laika organizēšanu.

Slovākijā konstatēto trūkumu skaits laikā no 2005. līdz 2006. gadam palielinājies vairāk nekā par 25 %.

Vienīgi Grieķija (Darba inspekcijas gada ziņojums), Latvija (komersanta pārbaudes ziņojums ar ieteikumiem), Slovēnija (reģistrācijas sistēmas izveide un administratīvo procedūru un administratīvo pārkāpumu procedūru gaitā veikto pasākumu reģistra izveide) un Apvienotā Karaliste (pārrunas ar autotransporta apkalpes locekļiem, uzņēmējiem un ieinteresētajām aprindām par direktīvas ietekmi) ir ziņojušas, ka ir ieviesta sistēma izpildes efektivitātes pārraudzībai.

Turpmākajos ziņojumos būtu svarīgi iekļaut minēto informāciju, lai varētu izvērtēt, cik efektīvi ir tiesiskie un administratīvie pasākumi, ko dalībvalstis veikušas direktīvas īstenošanai.

3.3. Eiropas Kopienu Tiesas un valstu tiesu lēmumi

EKT pārskata periodā nav taisījusi nevienu spriedumu saistībā ar Direktīvu 2002/15/EK par autotransporta apkalpes locekļu darba laika organizēšanu.

Runājot par valstu tiesām, vienīgi Zviedrija (9 lietas iesniegtas izskatīšanai prokuroram), Slovākija (dažas administratīvās procedūras) un Slovēnija (dažas administratīvās procedūras, kuru rezultātā uzņēmumiem piemērotas soda naudas par to, ka netiek reģistrēts darba laiks) ziņoja par izskatāmajām lietām. Par šo procedūru galīgo rezultātu netika ziņots.

3.4. Piezīmes

Šis ir pirmais ziņojums saistībā ar Direktīvu 2002/15/EK par autotransporta apkalpes locekļu darba laika organizēšanu. Visas dalībvalstis iesniedza ziņojumus formātā, kas noteikts Komisijas 2008. gada 22. septembra lēmumā[4] par standarta ziņošanas veidlapas sagatavošanu. Tas nozīmē, ka dalībvalstis izklāstīja šādu informāciju:

- kā ziņojums sagatavots un ar kādām ieinteresētajām personām apspriests;

- Direktīvas 2002/15/EK īstenošana;

- īstenošanas pārraudzība;

- ieskats nākotnē.

Tikai par diviem punktiem iesniegtā informācija bija trūcīga:

- juridiskā interpretācija, par ko ziņoja vienīgi Zviedrija, Spānija, Slovākija un Slovēnija;

- efektivitātes izvērtējums, ko savos ziņojumos norādīja vienīgi Grieķija, Latvija, Slovēnija un Apvienotā Karaliste.

Transponēšanas periods beidzās 2005. gada 23. martā, un vairums dalībvalstu nebija transponējušas direktīvu pārskata perioda sākumā, tāpēc nav pārsteidzoši, ka lietas saistībā ar direktīvu nav lielā skaitā iesniegtas izskatīšanai ne valstu tiesās, ne Eiropas Kopienu Tiesā.

Runājot par direktīvas efektivitātes izvērtējumu, dalībvalstīm jāuzlabo savu ziņojumu kvalitāte, jo tas ir viens no punktiem, informācija par kuru nepārprotami jāsniedz atbilstīgi ziņošanas veidlapai. Dalībvalstīm jāsniedz plašāka informācija par direktīvas praktisku īstenošanu. Tām arī jāizklāsta, kā to veiktie īstenošanas pasākumi palīdzēs sekmīgāk īstenot direktīvas galvenos mērķus.

Vairumā gadījumu dalībvalstis nav konkrēti minējušas, kā tika veiktas pārbaudes. Tahogrāfu ierakstu struktūra ir tāda, ka pārbaudēs uz ceļa iespējams iegūt tikai ierobežotu informāciju par nakts darbu un par maksimālo nedēļas darba laiku.

3.5. Secinājumi

Šis ir pirmais ziņojums par Direktīvas 2002/15/EK īstenošanu. Iepazīstoties ar dalībvalstu iesniegtajiem ziņojumiem, ir grūti izvērtēt, vai direktīva ir ietekmējusi sociālās jomas noteikumu izpildi autotransporta nozarē. Šādu situāciju daļēji izraisījis tas, ka dalībvalstis nepietiekami izpildījušas pienākumu noteiktā termiņā transponēt direktīvu valstu tiesību aktos un darīt zināmus šos tiesību aktus Komisijai.

Dalībvalstīm jāpieliek pūles, lai pilnīgāk novērtētu to, cik efektīvi ir pasākumi, ko dalībvalstis veikušas direktīvas īstenošanai.

Šķiet, ka dalībvalstis varētu gūt priekšrocības arī, uzlabojot sadarbību informācijas apmaiņā par izpildes paraugpraksi.

Visos ziņojumos jāiekļauj informācija par nozares dalībnieku abu pušu viedokli par Direktīvas 2002/15/EK īstenošanu, kā tas noteikts minētajā direktīvā.

Vairums dalībvalstu nesniedza atzinumus par to, kādā apmērā transportlīdzekļu vadītāji un darba devēji izpilda direktīvas un transponējošo valsts tiesību aktu noteikumus. Tomēr no saņemtās informācijas Komisija secina, ka direktīvas noteikumi netiek rūpīgi pildīti.

Dažas dalībvalstis sniedza atzinumus par direktīvas darbības jomu un pašnodarbināto autovadītāju iekļaušanu.

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīva 2002/15/EK par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi, OV L 80, 23.3.2002., 35. lpp.

[2] Komisijas 2008. gada 22. septembra lēmums par Regulas (EK) Nr. 561/2006 17. pantā minētās standarta ziņošanas veidlapas sagatavošanu (C(2008) 5123, galīgā redakcija).

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem, OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp.

[4] Komisijas 2008. gada 22. septembra lēmums par Regulas (EK) Nr. 561/2006 17. pantā minētās standarta ziņošanas veidlapas sagatavošanu (C(2008) 5123, galīgā redakcija).