[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 24.7.2009

COM(2009) 383 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par vietējās pierobežas satiksmes režīma īstenošanu un darbību, kurš ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) No 1931/2006, ar ko nosaka vietējās pierobežas satiksmes noteikumus pie dalībvalstu ārējām sauszemes robežām

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par vietējās pierobežas satiksmes režīma īstenošanu un darbību, kurš ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) No 1931/2006, ar ko nosaka vietējās pierobežas satiksmes noteikumus pie dalībvalstu ārējām sauszemes robežām

IEVADS

Eiropas Parlaments un Padome 2006. gada 20. decembrī pieņēma Regulu (EK) Nr. 1931/2006, ar ko nosaka vietējās pierobežas satiksmes noteikumus pie dalībvalstu ārējām sauszemes robežām (Vietējās pierobežas satiksmes regula)[1]. Šī regula dalībvalstīm ļauj atturēties attiecība uz personām, kas dzīvo pierobežā, no vispārīgajiem noteikumiem par robežpārbaudēm, kas noteiktas Šengenas Robežu kodeksā[2], lai robežas ar tās kaimiņvalstīm nav šķērslis tirdzniecībai, savstarpējai sociālai un kultūras apmaiņai vai reģionālajai sadarbībai. Īstenojot pierobežas satiksmes režīmu, dalībvalstis drīkst slēgt divpusējus nolīgumus ar kaimiņvalstīm, kuri ir orientēti uz konkrētu vajadzību apmierināšanu attiecībā uz kaimiņiem, jo šīs vajadzības ir dažādas, atkarībā no vietējiem, ģeogrāfiskiem, sociāliem un ekonomiskiem apstākļiem. Šiem divpusējiem nolīgumiem jāatbilst vietējās pierobežas satiksmes režīmiem, kas noteikti Vietējās pierobežas satiksmes regulā. Parametri un īpaši vietējās pierobežas satiksmes definīcija tika noteikti pēc sarežģītām pārrunām ar Padomi un tiek uzskatīti par trauslu, atbilstošu līdzsvaru starp atvieglojumiem pierobežā dzīvojošiem, kuriem ir vajadzība bieži šķērsot robežu un Šengenas zonas drošības prasībām

Saskaņā ar Vietējās pierobežas satiksmes regula 13. pantu dalībvalstīm pirms divpusējo nolīgumu par vietējo pierobežas satiksmi slēgšanas jākonsultējas ar Komisiju, lai pārbaudītu to atbilstību regulai. Ja Komisija uzskata nolīgumu par nesaderīgu, tā par to ziņo attiecīgajai dalībvalstij. Dalībvalstij jāveic visi atbilstīgie pasākumi, lai saprātīgā laikā grozītu nolīgumu tādā veidā, lai novērstu konstatētās nesaderības. Tāds pats konsultēšanās princips starp dalībvalstīm un Komisiju attiecas uz divpusējiem nolīgumiem, kas ir noslēgti pirms Vietējā pierobežas satiksmes regulas stāšanās spēkā un kuri tāpēc ir jāpielāgo šai regulai.

Jāuzsver, ka tiklīdz ir pieņemts tiesību akts konkrētajā jomā Kopiena iegūst ekskluzīvo ārējo kompetenci jomā, uz kuru attiecas tiesību akti. Attiecīgi dalībvalstis zaudē varu apspriestu nolīgumus ar trešām valstīm jomā, uz kuru attiecas konkrētie tiesību akti (ERTA). Pastāv iespēja atkāpties no šā principa, ja Kopienas tiesību instruments, ar kuru tiek iegūta ārējā kompetence, īpaši pilnvaro dalībvalstis noslēgt šādus nolīgumus. Šāds pilnvarojums darbojas kā pilnvaru atkārtota piešķiršana, kas principā ir nodotas Kopienai un tādēļ ir jāinterpretē šauri.

Saskaņā ar Vietējās pierobežas satiksmes regulas 18. pantu Komisijai ir jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par vietējās pierobežas satiksmes režīma īstenošanu un darbību divus gadus pēc regulas stāšanās spēkā. Šis ziņojums izpilda šo prasību.

VIETēJāS PIEROBEžAS SATIKSMES REGULAS VEICINāšANAS PASāKUMI

Vietējās pierobežas satiksmes regula nosaka vairākus pasākumus, lai veicinātu pierobežas iedzīvotāju iespējas salīdzinājumā ar standarta procedūrām un pārbaudēm, kas piemērojamas šķērsojot ārējo robežu kā noteikts Šengenas Robežu kodeksā. Veicināšanas pasākumi ir šādi:

- atkāpes no Šengenas Robežu kodeksa ieceļošanas prasībām, ieskaitot vīzu prasību.

Vietējās pierobežas zonas atļauju īpašnieki ir atbrīvoti no i) vīzas prasības (ja šāda prasība pastāv) un ii) prasības, ka personai ir pietiekami iztikas līdzekļi gan iecerētās uzturēšanās laikam, gan lai atgrieztos izcelsmes valstī. Robežšķērsošanas vietā var netikt pieprasīti apstiprinājuma dokumenti, kas apstiprina uzturēšanās mērķi.

- 90 dienu nepārtraukta uzturēšanās.

Vietējās pierobežas satiksmes atļauju turētāji drīkst uzturēties attiecīgās kaimiņvalsts teritorijā bez laika ierobežojuma, bet nepārtrauktas uzturēšanās laiks nedrīkst pārsniegt 90 dienas. Tā ir atkāpe no Šengenas Robežu kodeksa standarta noteikuma, kas ierobežo īslaicīgu uzturēšanos līdz 90 dienām 180 dienu laikposmā.

- Vietējās pierobežas satiksmes atļaujas var izsniegt bez maksas.

- Atļaujas var izsniegt ar derīguma termiņu no 1 līdz 5 gadiem.

- Vietējai pierobežas satiksmei jāizveido īpašas robežšķērsošanas vietas.

- Rezervē īpašas joslas pierobežas iedzīvotājiem parastajās robežšķērsošanas vietās.

- Personām, kas regulāri šķērso ārējo sauszemes robežu un kuras robežsargi pazīst kā biežus robežas šķērsotājus, parasti piemēro tikai izlases veida pārbaudes.

- Vietējās pierobežas satiksmes atļauju turētājiem, šķērsojot robežu, nav nepieciešama zīmoga iespiešana pasē.

- Lai izmantotu vietējās pierobežas satiksmes režīmu, pierobežas iedzīvotājiem jāatbilst vairākiem noteikumiem.

- Jābūt vietējam pierobežas iedzīvotājam vismaz 1 gadu.

- Jābūt derīgam ceļošanas dokumentam.

- Persona nedrīkst būt iekļauta Šengenas Informācijas sistēmas sarakstā par neizbraukšanu.

- Personai jāapliecina pierobežas iedzīvotāja statuss un jāmin iemesli biežai robežas šķērsošanai.

- Persona nedrīkst radīt draudus kādas dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības veselībai, iekšējai drošībai vai starptautiskajām attiecībām.

KONSULTāCIJAS SASKAņā AR VIETēJāS PIEROBEžAS SATIKSMES REGULAS 13. PANTU PAšREIZēJā SITUāCIJA

Kopš 2007. gada maija (kad notika pirmās konsultācijas) Komisija ir bijusi iesaistīta konsultācijās ar dalībvalstīm. Šīs konsultācijas paredz informācijas apmaiņu un neformālus ieteikumus, dalībvalstu un Komisijas ekspertu sanāksmes, kā arī formālu korespondences apmaiņu par divpusēju nolīgumu atbilstību Vietējās pierobežas satiksmes regulai. Konsultācijas notika par šādiem divpusējiem nolīgumiem.

- Ungārija - Ukraina

Ungārija bija pirmā dalībvalsts, kas konsultācijām 2007.gada maijā nosūtīja Komisijai nolīguma projektu. Komisija secināja, ka pierobežas definīcija nolīguma projektā neatbilst Vietējās pierobežas satiksmes regulai (vietēja pierobeža pārsniedza 50 km). Ungārija tikai aicināta grozīt nolīguma projektu. Ungārija informēja Komisiju, ka nolīgums stājās spēkā 2008. gada 11. janvārī. Pēc tā stāšanās spēkā nolīguma galīgā versija tika nosūtīta Komisijai, neiekļaujot prasītās izmaiņas, un pārrunas ar Komisiju turpinājās. Ungārija 2009. gada janvārī informēja Komisiju, ka pēc nolīguma stāšanās spēkā, Ungārijas pārstāvniecības Ukrainā izsniegušas 34 000 vietējās pierobežas satiksmes atļaujas un ka pierobežas satiksmes režīms darbojas bez sarežģījumiem. Aptuveni 80% no vietējās pierobežas satiksmes atļaujas pieprasītājiem iepriekš bija Ungārijas vīza. Saskaņā ar informāciju, ko Komisijai sniedza Ungārijas valdība, un balstoties uz 2001. gada datiem, ungāru minoritāti Ukrainā veido 156 600 personas, kas lielākoties dzīvo Aizkarpatu apgabalā, kas robežojas ar Ungāriju un Rumāniju. Situāciju var izskaidrot ar vēsturiskiem notikumiem, kad pagājušajā gadsimtā tika mainītas Ungārijas robežas. 84% ungāru minoritātes ir koncentrēta Ungārijas un Ukrainas robežas tuvumā, dzīvojot 20 km attālumā no tās, 95% šo iedzīvotāju dzīvo 50 km attālumā no robežas. Attiecīgās personas ir iepazīstinātas ar iespējām saņemt vietējās pierobežas satiksmes atļaujas un vairums to ikdienas dzīvē arī izmanto. Vairumam šo personu ir ģimenes locekļi Ungārijā un ir bieža vajadzība izbraukt uz Ungāriju maza apjoma lietišķās darīšanās vai mācīties augstākajās mācību iestādēs. Reģistrēts tikai viens Vietējās pierobežas satiksmes regulā paredzētās atļaujas nelikumīgas izmantošanas gadījums.

- Polija - Ukraina

Polija konsultācijām 2008.gada janvārī nosūtīja Komisijai nolīguma projektu. Konsultāciju laikā tika konstatētas divas neatbilstības. Pierobežas zona (30 km vietā 50 km) un prasība vietējās pierobežas satiksmes režīma izmantotajiem uzrādīt ceļojumu medicīnisko apdrošināšanu. Polija tika aicināta pirms nolīguma pieņemšanas grozīt attiecīgās nolīguma daļas. Polija 2009. gada februārī informēja Komisiju par grozījumiem nolīgumā. Attiecībā uz pierobežas zonas lielumu Polija pēc Komisijas lūguma grozīja nolīgumu. Tomēr nolīgums nav grozīts attiecībā uz prasību uzrādīt ceļojumu medicīnisko apdrošināšanu. Komisija 2009. gada martā aicināja Polijas iestādes grozīt attiecīgās nolīguma daļas. Nolīgums stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā bez pieprasītā grozījuma.

- Lietuva - Baltkrievija

Komisijai 2008. gada janvārī konsultācijām tika nosūtīts Lietuvas un Baltkrievijas nolīguma projekts. Komisija atklāja neatbilstību attiecībā uz prasību uzrādīt ceļojumu medicīnisko apdrošināšanu (līdzīgi kā Polijas un Ukrainas nolīgumā). Lietuva ir aicināta grozīt šo nolīguma daļu.

- Lietuva – Krievijas Federācija

Komisijai 2009. gada aprīlī konsultācijām tika nosūtīts Lietuvas un Krievijas Federācijas nolīguma projekts. Lietuvai adresēts tikai viens ieteikums, kas paredzēts, lai nodrošinātu pilnīgu nolīguma projekta atbilstību Vietējās pierobežas satiksmes regulai. Pēc informācijas apmaiņas par praktiskiem turpmākas nolīguma projekta īstenošanas aspektiem Komisija secināja, ka, ja nolīgums tiks īstenots atbilstīgi Lietuvas iestāžu sniegtajai papildu informācijai, projekts pilnībā atbildīs Vietējās pierobežas satiksmes regulai.

- Latvija – Krievijas Federācija

2008. gada janvārī konsultācijām tika nosūtīts Latvijas un Krievijas Federācijas nolīguma projekts. Attiecīgi Latvija ir aicināta paskaidrot, kā Krievija izsniedz vietējās pierobežas satiksmes atļaujas vīzu formā. Latvija 2009. gada jūnijā iesniedza pārskatītu nolīguma projektu, ar kuru ir ieviesta īpaša Vietējās pierobežas satiksmes atļauja, kurā ņemtas vērā bažas attiecībā uz vīzas formu. Tomēr grozītajā nolīguma projektā ir prasība, lai būtu ceļojuma medicīniskā apdrošināšana. Turklāt pierobežas zonā ir iekļautas Krievijas Federācijas administratīvās vienības, kas atrodas tālāk par noteikto pierobežas zonu. Latvija ir aicināta grozīt šos punktus.

- Slovākija — Ukraina

Slovākija 2008.gada martā nosūtīja Komisijai konsultācijām divpusējā nolīguma pirmo projektu. Šā procesa laikā Komisija uzskatīja, ka nolīguma projekts nebija atbilstīgs Vietējās pierobežas satiksmes regulai, jo vietējā pierobežas satiksmes zona pārsniedza minētajā regulā pieļauto. Slovākija nolīgumu grozīja un tas stājās spēkā 2008. gada 27. septembrī. Vēlāk 2008. gada novembrī Slovākijas iestādes iesniedza Komisijai vietējās pierobežas zonas karti. Lai gan kartē skaidri redzams, ka vietējā pierobežas zona ir koriģēta, Komisijas sākotnējais novērtējums ir, ka izmaiņas, ko Slovākijas iestādes ieviesušas galīgajā nolīguma variantā, var joprojām būt nepietiekamas, lai nolīgumu varētu izskatīt par pilnībā atbilstīgu Vietējās pierobežas satiksmes regulai attiecībā uz pierobežas zonas platumu. Līdz 2009. gada jūnijam izsniegtas 466 Vietējās pierobežas satiksmes atļaujas, bet 54 pieteikumi atļaujas saņemšanai noraidīti.

- Polija - Baltkrievija

Komisijai 2008. gada janvārī konsultācijām tika nosūtīts Polijas un Baltkrievijas nolīguma projekts. Tā kā šis nolīgums bija gandrīz identisks Polijas un Ukrainas nolīgumam, tika atklātas tās pašas divas neatbilstības. Pierobežas zona (30 km vietā 50 km) un prasība vietējās pierobežas satiksmes režīma izmantotajiem uzrādīt ceļojumu medicīnisko apdrošināšanu. Arī šajā gadījumā Polija tika aicināta grozīt attiecīgās nolīguma daļas. Polija 2009. gada aprīļa beigās nosūtīja grozītu nolīguma projektu, kurā ņemti vērā komentāri par pierobežas zonu, saglabājot ceļojumu medicīniskās apdrošināšanas prasību. Polija 2009. gada jūnijā tika aicināta nolīgumu attiecīgi grozīt.

- Bulgārija – Serbija

Komisijai 2008. gada jūlijā konsultācijām tika nosūtīts Bulgārijas un Serbijas nolīguma projekts. Komisija iesniedza Bulgārijai pirmos komentārus par vairākiem aspektiem, proti: pierobežas iedzīvotāju definīcija un ES valstspiederīgo statuss pierobežā, pierobežas iedzīvotāju iebraukšanas noteikumi, vietējās pierobežas satiksmes regulas atļaujas darbības joma, aizsardzības elementi un tehniskās specifikācijas.

- Bulgārija – Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika

Komisijai 2008. gada jūlijā tika nosūtīts Bulgārijas un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas nolīguma projekts. Komisija iesniedza Bulgārijai pirmos komentārus par tiem pašiem aspektiem, kas attiecas uz Bulgārijas un Serbijas nolīgumu.

- Rumānija — Ukraina

Komisijai 2008. gada augustā tika nosūtīts Rumānijas un Ukrainas nolīguma projekts. Komisija iesniedza Rumānijai pirmos komentārus par vairākiem aspektiem, proti: Donavas statuss vietējās pierobežas satiksmes noteikumos, pierobežas joslas ierobežojumi, iespējas piemērot maksu par atļaujām, utt. Rumānija 2009. gada martā iesniedza grozītu nolīgumu, kuru Komisija uzskatīja par atbilstīgu Vietējās pierobežas satiksmes regulai.

Divpusējiem nolīgumi, kas ir noslēgti pirms Vietējās pierobežas satiksmes regulas stāšanās spēkā

- Slovēnija - Horvātija

Slovēnija 2007. gada decembrī oficiāli nosūtīja nolīgumu par sadarbību pierobežas satiksmē starp Slovēniju un Horvātiju, kurs ir spēkā no 2001. gada. Novērtēšanas procesā Komisija ievēroja vairākas neatbilstības, proti: robežas šķērsošana attiecas tikai uz līgumslēdzēju pušu valstspiederīgajiem, bet neattiecas uz citiem ES valstspiederīgajiem un personām, kas bauda Kopienas tiesības attiecībā uz pārvietošanās brīvību; nepastāv minimālā pierobežā nodzīvotā laika ierobežojuma; nav attiecīgo aizsardzības elementu; neatbilstošs derīguma termiņš, neskaidri atļaujas izsniegšanas noteikumi, nav skaidra ieceļošanas aizlieguma personām, kas iekļautas nevēlamo personu datubāzēs. Nebija arī skaidri iespējams noteikt vietējās pierobežu satiksmes zonu un tās atbilstību Vietējās pierobežas satiksmes regulai. Slovēnija 2008. gada martā tika aicināta grozīt nolīgumu tā, lai tas atbilstu Vietējās pierobežas satiksmes regulai. Slovēnija 2008. gada novembra beigās atzina, ka patiešām daži divpusējā nolīguma nosacījumi ir jāpielāgo. Attiecībā uz pierobežas zonu Slovēnija paskaidroja, ka pierobežas zona ietver teritoriju aptuveni 10 km attālumā no pašas robežas. Pēc Slovēnijas iesniegto karšu izpētes Komisija apliecināja, ka pierobežas zona atbilst Vietējās pierobežas satiksmes regulai.

Slovēnija informēja, ka tā sazinājusies ar Horvātiju par vajadzību pieņemt nolīgumu 2007. gada decembrī. Tomēr nav saņemta skaidra informācija par vajadzīgo pielāgojumu pieņemšanas grafiku. Tādējādi 2009. gada aprīlī Slovēnija tika aicināta iesniegt Komisijai izmaiņu ieviešanas grafiku attiecībā uz punktiem, kas nebija atbilstīgi Vietējās pierobežas satiksmes regulai, piemēram, drošības elementu ieviešana atļaujās vai piešķirot tiesības iegūt vietējās pierobežas satiksmes regulā paredzētās atļaujas citu valstu valstspiederīgajiem, kas nav Horvātijas vai Slovēnijas pilsoņi, bet kuriem ir tiesības atļaujas saņemt.

DALīBVALSTU PIEMēROTIE ATVIEGLOJUMA PASāKUMI

Dalībvalstis ir piemērojušas atvieglojuma pasākumus dažādos apmēros, kā noteikts Vietējās pierobežas satiksmes regulā. Neviena no divpusējiem nolīgumiem nav pilnā mērā izmantoti atvieglojuma pasākumi. Vairums dalībvalstu piemēro stingrākas prasības nekā Vietējās pierobežas satiksmes regulā noteiktās. Turpmāk minētie noteikumi attiecas uz nolīgumiem, kas stājušies spēkā, kā arī nolīgumu projektiem, kas minēti iepriekšējā daļā.

- 90 dienu nepārtraukta uzturēšanās

Izņemot vienu gadījumu, visi nolīgumi nosaka papildu ierobežojumus attiecībā uz uzturēšanās laiku pierobežā, t.i., 90 dienas 180 dienu periodā. Vienā gadījumā attiecīgā dalībvalsts arī samazināja nepārtrauktas uzturēšanās periodu līdz 30 dienām. Tomēr, neskatoties uz apstākļiem nav skaidrs kā šīs dalībvalstis faktiski pārbauda uzturēšanās ilgumu, ņemot vērā, ka, šķērsojot robežu, pasē zīmogs netiek iespiests.

- 1 gads noteikts kā uzturēšanās periods pierobežā

Visos nolīgumos minimālais uzturēšanās periods nav ilgāks par vienu gadu saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes regulas prasībām. Piecos nolīgumos noteiktais minimālais uzturēšanās periods pierobežā ir trīs gadi.

- Vietējās pierobežas satiksmes atļaujas izsniegtas bez maksas.

Tikai vienā nolīgumā ir noteikts, ka visas pierobežas satiksmes atļaujas tiks izsniegtas bez maksas kā to pieļauj vietējās pierobežas satiksmes regula. Maksa par atļaujas izsniegšanu citos nolīgumos svārstās no 20 līdz 35 euro.

- Vietējās pierobežas satiksmes regulas atļaujas var izsniegt ar derīguma termiņu līdz 5 gadiem.

Izņemot vienu gadījumu, visos nolīgumos ir paredzēta iespēja izsniegt atļauju ar derīguma termiņu līdz 5 gadiem.

GRūTīBAS, AR KURāM NāCāS SASKARTIES, ANALIZēJOT DIVPUSēJO NOLīGUMU PROJEKTUS

Konsultāciju laikā ar dalībvalstīm tika atzīmēti divi galvenie vietējās pierobežas satiksmes regulas interpretācijas jautājumi.

- Vietējās pierobežas satiksmes definīcija

Saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes regulas 3. panta 2. punktu:

"Pierobeža" ir teritorija, kas nestiepjas tālāk par 30 kilometriem no robežas. Vietējos administratīvos rajonus, kas jāuzskata par pierobežu, attiecīgās dalībvalstis precizē divpusējos nolīgumos, kā minēts 13. pantā. Ja kāda šāda rajona daļa atrodas tālāk par 30 km, bet ne tālāk kā 50 km no robežlīnijas, tā tomēr uzskatāma par pierobežas daļu.”

Dažos nolīgumos (kā norādīts 3. daļā) vietējā pierobežas satiksmes zona faktiski ir noteikta 50 km attālumā no robežas (nevis 30 km kā to nosakaVietējās pierobežas satiksmes regula). Attiecīgās dalībvalstis apgalvo, ka vietējās pierobežas satiksmes regulas angļu teksta rodas neskaidrības par to vai vārds „it” attiecas uz izvelēto administratīvo vienību vai uz šādas administratīvās vienības daļu, kas atrodas 50 km no robežlīnijas. Ja vārds attiecas uz izvelēto administratīvo vienību, var apgalvot, ka, ja vismaz daļa no administratīvās vienības ir 30 līdz 50 km zonā, tad visu zonu līdz 50 km var uzskatīt par pierobežas daļu.

Tomēr Komisija šādu interpretāciju neatbalsta. Pirmkārt, versijā franču valodā – "toute partie d'une de ces communes située à plus de 30 mais à moins de 50 kilomètres de la ligne frontalière est néanmoins considérée comme appartenant à la zone frontalière" – ir skaidri noteikts, ka tikai tā administratīvās vienības daļa, kas atrodas 50 km attāluma no robežas var tikt uzskatīta par pierobežas daļu.

Otrkārt, no regulas 3. panta 2. punkta ir skaidrs, ka kopumā likumdevēja nodoms bija principā ierobežot vietējo pierobežas zonu līdz 30 km. Tādēļ pēc būtības administratīvajām vienības, kas jāņem vērā vietējās pierobežas satiksmes režīmā, vietējās administrācijas struktūrai jābūt 30 km rādiusā (nevis reģionālās administratīvās vienības kā „départements”, “provinces” vai “województwa”), kas (pēc savas būtības) ir daudz tālāk par 50 km un tādējādi visos gadījumos ļautu pierobežā iekļaut visu 50 km zonu gar robežu. Tas acīmredzami nebūtu saskaņā ar kompromisu, kas panākts Eiropas Parlamentā un Padomē, kas ierobežoja pierobežas zonu līdz 30 km.

Atkāpes no šā nosacījuma, kas minēts pēdējā teikumā – attiecībā uz vietējās administratīvās vienības daļas, kas atrodas teritorijā starp 30 un 50 km –, mērķis ir novērst situāciju, kurā daļa no administratīvās vienības ir daļēji pierobežas zonā, bet daļēji ārpus tās.

Attiecīgi, pierobežas zonas paplašināšana vietējā mērogā ir pieļaujama, ja attiecīgā administratīvā vienība pārsniedz 30 km attālumu, kā rezultātā administratīvā vienības daļa atrodas tālāk par 30 km, bet ne tālāk kā 50 km no robežlīnijas.

Savukārt šis noteikums nozīmē, ka dalībvalstij, kas vēlas noslēgt divpusēju nolīgumu, jāizvēlas administratīvās vienības, kas vismaz daļēji ir 30 km zonā un kas nepārsniedz 50 km zonu no robežlīnijas, tādējādi nodrošinot, ka visa administratīvā vienība var tikt noteikta par pierobežas zonu.

Attiecīgi jebkura administratīvā vienība, kas sākas no robežas, bet pārsniedz 50 km zonu automātiski tiek izslēgta.

Vēl viens svarīgs punkts – attiecībā uz dažām trešām valstīm, piemēram, Krievijas Federāciju un Ukrainu, pastāv vel viens instruments, ko vajadzētu izmantot un piemērot to cilvēku gadījumā, kuriem bieži jāšķērso robeža un kuri dzīvo ārpus vietējās pierobežas satiksmes zonas. Instruments, proti, vīzu režīma atvieglojums ļauj dažām iedzīvotāju kategorijām saņemt bezmaksas vairākkārtējas ieceļošanas vīzu, kas derīga līdz pat 5 gadiem.

- Prasība par ceļojumu medicīnisko apdrošināšanu

Dažas dalībvalstis (kā norādīts 3 daļā) ir iekļāvušas noteikumu, kas pieprasa pierobežas satiksmes atļaujas īpašniekiem, šķērsojot robežu, uzrādīt apliecinājumu par ceļojumu medicīnisko apdrošināšanu. Attiecīgās dalībvalstis apgalvo, ka šāda apdrošināšana ir vajadzīga, lai aizsargātu valsts veselības aizsardzības iestādes (galvenokārt slimnīcas) pierobežas zonā no potenciāla medicīnas pakalpojumu izmaksu pieauguma dēļ medicīnas pakalpojumu sniegšanas trešo valstu pilsoņiem, kas izmanto pierobežas satiksmes shēmu.

Iespējams, ka finansiālais slogs pierobežā var rasties, ja kaimiņos esošo trešo valstu valstspiederīgajiem jāsniedz medicīniska palīdzība un vēlāk tie izbrauc no valsts nesamaksājuši (šī problēma nepastāv attiecībā uz „vienkāršu” medicīnisko palīdzību, jo tā tiek sniegta tikai, ja samaksa ir garantēta ar veselības apdrošināšanu vai citiem līdzekļiem). Tomēr šo problēmu var atrisināt citos veidos, piemēram, ar attiecīgo valstu veselības aizsardzības iestāžu nolīgumiem, kā tas ir īstenots Ungārijas un Ukrainas gadījumā.

Ceļojumu medicīniskā apdrošināšana, kas tiek pieprasīta, lai saņemtu vietējās pierobežas satiksmes atļauju, rada bažas šādu iemeslu dēļ. Vietējās pierobežas satiksmes regulas 13. pants pilnvaro dalībvalstis slēgt divpusējus nolīgumus. Pilnvarojumu var interpretēt tikai kā atļauju slēgt nolīgumu, kas strikti atbilst regulas noteikumiem. Regulas 4. un 9. pantos, kuru uzdevums ir veicināt ceļošanu, vienkāršojot ieceļošanas nosacījumus un vietējās pierobežas satiksmes atļauju piešķiršanas noteikumus un izslēdz vajadzību uzrādīt iztikas līdzekļus, ir minēta iespēja pieprasīt ceļojumu medicīnisko apdrošināšanu. Tādējādi šādas prasības ieviešana attiecīgajā divpusējā nolīgumā būtu pretrunā ar Vietējās pierobežas satiksmes regulu. Turklāt pierobežas satiksmes atļaujas īpašnieki ir nepārprotami atbrīvoti no prasības pēc vīzas un Kopīgā konsulārā instrukcijā ir noteikts, ka nedrīkst noteikt pienākumu uzrādīt ceļojumu medicīnisko apdrošināšanu šīs kategorijas trešo valstu pilsoņiem.

SECINāJUMI

Pamatojoties uz pieejamo informāciju un minēto analīzi, Komisija secina.

- Pašreizējais regulas teksts ir intensīvu pārrunu rezultāts iestāžu iekšienē, kā arī starp dažādām iestādēm un ir atzīts, ka ir izdevies panākt trauslu, pareizu līdzsvaru starp personīgu kontaktu veicināšanu pierobežā un augsta drošības līmeņa saglabāšanu.

- Dalībvalstis vajadzētu mudināt pilnībā izmantot citu pieejamo instrumentu priekšrocības, lai veicinātu pārrobežu kontaktus. Piemēram, Ukrainas un Krievijas Federācijas gadījumā ir vīzu režīma atvieglojums, kas ļauj dažām personām, kurām bieži jāceļo, saņemt vairākkārtējas ieceļošanas vīzas, kas derīgas līdz pat 5 gadiem.

- Ir ieviests konsultāciju mehānisms, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību divpusējiem vietējās pierobežu satiksmes nolīgumiem ar parametriem, kas noteikti Vietējās pierobežas satiksmes regulā. Konsultācijas ar dalībvalstīm ir bijušas relatīvi intensīvas. Tomēr šo konsultāciju rezultāti ne vienmēr ir apmierinoši, jo dažas dalībvalstis pirms nolīgumu parakstīšanas pienācīgi neņem vērā procedūras pēdējo posmu, t.i., „korekciju posmu”, attiecībā uz noteikumiem, kas neatbilst Vietējās pierobežas satiksmes regulai.

- Tikai trīs divpusējie vietējās pierobežas satiksmes nolīgumi ir stājušies spēkā kopš Vietējās pierobežas satiksmes regulas stāšanās spēkā – starp Ungāriju un Ukrainu (2008. gada 11. janvārī), starp Slovākiju un Ukrainu (2008. gada 27. septembrī) un starp Poliju un Ukrainu (2009. gada 1. jūlijā). Tādēļ ir grūti izdarīt praktiskus secinājumus, balstoties uz tik ierobežotam liecībām, īpaši attiecībā uz kopējo cilvēku skaitu, kas bauda šā režīma priekšrocības, kā arī uzzināt, vai šādi atvieglojumu pasākumi vai noteikumi ir bijusi problemātiski. Tomēr no dalībvalstīm nav bijuši ziņojumi par to, ka vietējās pierobežu satiksmes atļauju īpašnieki tās būtu izmantojuši ļaunprātīgi vai, ka nolīgumi radītu drošības risku Šengenas līguma zonai.

- Principā Komisija uzskata, ka šis ziņojums ir sagatavots pārak agri, lai ņemtu vērā Regulu Nr. 1931/2006 par pamatu parametriem divpusējiem nolīgumiem.

- Attiecībā uz prasību par ceļojumu medicīnisko apdrošināšanu. Iespējams, ka finansiālais slogs pierobežā var rasties, ja kaimiņos esošo trešo valstu valstspiederīgajiem jāsniedz medicīniska palīdzība un vēlāk tie izbrauc no valsts nesamaksājuši (šī problēma nepastāv attiecībā uz „vienkāršu” medicīnisko palīdzību, jo tā tiek sniegta tikai, ja samaksa ir garantēta ar veselības apdrošināšanu vai citiem līdzekļiem). Tomēr šo problēmu var atrisināt citos veidos (piemēram, ar attiecīgo valstu veselības aizsardzības iestāžu nolīgumiem). Turpmāka pieredze, īstenojot nolīgumus, kas balstītu uz pašreizējo Vietējās pierobežas satiksmes regulu, palīdzēs novērtēt problēmas potenciālos izmērus.

- Attiecībā uz pierobežas zonu, šajā posmā Komisija būtu gatava apsvērt zināmu elastību, nosakot pierobežas zonu divpusējos nolīgumos, ja Vietējās pierobežas satiksmes regulā noteiktā definīcija individuālos gadījumos rada situāciju, kad tā ir pret regulas garu, un ļaut izņēmuma gadījumos pierobežas zonu paplašināt, lai mākslīgi nesadalītu vietējo sabiedrību. Turklāt, uzraugot Vietējās pierobežas satiksmes regulas piemērošanu, Komisija īpašu uzmanību pievērsīs vietējās pierobežas zonas noteikšanai. Tādēļ Komisija aicina dalībvalstis diskutēt vai regula ir uzskatāma par pietiekami elastīgu, lai atrisinātu konkrētas situācijas, kas rodas attiecībā uz pierobežas reģioniem, un šo diskusiju rezultātā būtu gatava apsvērt grozījumus regulā.

- Pakāpeniski kļūs zināma plašāka informācija, jo arvien vairāk nolīgumi tiek praktiski īstenoti. Komisija ir gatava iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei jaunu ziņojumu par vietējās pierobežas satiksmes režīma īstenošanu un darbību 2010. gada otrajā pusē.

[1] OV L 29, 13.2.2007., 3. lpp.

[2] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss); OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp.