KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Interneta pārvaldība — turpmāk veicamie pasākumi

IEVADS

Kopš 1990. gadu vidus ir izvērsušās starptautiskas diskusijas par interneta pārvaldību, un ES ir rādījusi priekšzīmi, apzinādama galvenos sabiedriskās politikas jautājumus, kas apspriežami starp ES dalībvalstīm un ar starptautiskajiem partneriem.

Kopš tā laika interneta pārvaldība vēl aizvien ir svarīga sabiedriskās politikas prioritāte, jo internets ir pārveidojis dzīves un darba vidi miljoniem Eiropas iedzīvotāju. Piemēram, ES mīt tikai 7 % pasaules iedzīvotāju, bet gandrīz 19 % pasaules interneta lietotāju[1]. Internets ir kļuvis par visuresošu rīku, ko izmanto tirdzniecībā, izglītībā, sociālajos pakalpojumos un ikdienas sociālajā saskarsmē. Cilvēku saziņu aizvien biežāk papildina ierīču saziņa — t.s. lietiskais internets —, kas ir daudzu svarīgu norišu pamatā, lai gan mēs bieži pat nenojaušam, ka tajās iesaistīts internets.

KāPēC INTERNETA PāRVALDīBA IR NOZīMīGA?

Pēdējo divdesmit gadu laikā internetam bijis milzīgs iespaids uz sabiedrību. Jau 1990. gadu vidū tas no neliela, zinātniskās pētniecības vajadzībām domāta tīkla bija pārtapis par īsteni globālu sakaru platformu. Kopš tā laika valdībām aizvien biežāk nācies risināt visdažādākos sabiedriskās politikas jautājumus, sākot ar to, kā nodrošināt, lai iedzīvotāji varētu izmanot visu interneta potenciālu, un beidzot ar tādām problēmām kā nepiedienīgs vai nelikumīgs saturs, nepieciešamība pēc pienācīgiem patērētāju aizsardzības pasākumiem un jurisdikcijas problēmas aizvien globālākā tiešsaistes vidē.

Svarīgi pieminēt, ka jo īpaši attīstītajās valstīs, piemēram, ES dalībvalstīs, interneta lietošana un izplatība ir sasniegusi tādus apmērus, ka tas ir kļuvis par kritiski svarīgu resursu , kad jelkādam nopietnam pakalpojuma pārrāvumam var būt katastrofāla ietekme uz sabiedrību un ekonomiku. Pastāv pat uzņēmējdarbības modeļi, kas pilnībā balstīti uz pieņēmumu par teju nepārtrauktu interneta pieslēguma pieejamību. Arī daudzi valsts un finanšu pakalpojumi ir tādā mērā pārgājuši uz interneta vidi, ka jelkāds nozīmīgs pakalpojuma pārrāvums varētu nopietni apgrūtināt iedzīvotāju piekļūt galvenajiem pakalpojumiem.

Tas nozīmē, ka Eiropas Savienībā vairums interneta lietotāju ne bez pamata paļaujas uz "mūsu interneta" uzticamību . Ja radīsies ievērojams interneta pakalpojumu pārrāvums valsts mērogā, lietotāji, bez šaubām, vērsīsies pie valdības , nevis pie dažādām interneta pārvaldības struktūrām, kas atbildīgas par resursu koordinēšanu.

INTERNETA PANāKUMI

Atklāta un sadarbspējīga arhitektūra

Pašos pirmsākumos internets bija pētniecības un akadēmiskās pasaules auglis. Lēmumus par to, ko mēs tagad apzīmējam ar vārdu "pārvaldība", pieņēma inženieri un zinātnieki. Par laimi miljoniem vēlāko interneta lietotāju, rezultātā tika radīta atklāta un sadarbspējīga arhitektūra, kuras efektivitātes un uzticamības balsts bija decentralizēta skaitļošana visā tīklā. Kamēr vien tika ievēroti vienkārši protokoli, ikviens tīkls varēja savienoties ar jebkuru citu tīklu.

Tāpēc par inovatoru varēja kļūt ikviens, tostarp atsevišķi lietotāji un pavisam jauni dalībnieki, kuru ienākšanu nozarē nekavēja nekādi lieli šķēršļi. Turklāt globālais internets ir decentralizēts pēc būtības, kas arīdzan ir tā galvenā priekšrocība no drošības viedokļa, jo viena izolēta kļūme nevar būtiski traucēt datplūsmu jeb trafiku citviet.

Šāda atklāta un neitrāla arhitektūra guva tādus panākumus, ka daudzi citi tirgus dalībnieki sāka izmantot interneta elastību un efektivitāti, lai sniegtu pakalpojumus vai to izmantotu kā platformu saviem izgudrojumiem.

Privātā sektora vadošā loma

Kad internets no akadēmiskās pasaules izkļuva plašākā sabiedrībā, tieši privātais sektors uzņēmās vadošo lomu, lai nodrošinātu vajadzīgos ieguldījumus, tehniskās zināšanas un uzņēmējdarbības iniciatīvu un tādējādi izvērstu inovācijas un interneta ieviešanu tādā mērogā, kā tas ir pašlaik. Tieši privātā sektora īpašumā un pārziņā ir nozīmīgākā starptautiskā bāzes infrastruktūra — valstu kabeļtīkli —, un tieši privātais sektors sniedz dažādus pakalpojumus, lai nodrošinātu raitu datplūsmu. Daudzus tehniskos noteikumus, kas ir interneta funkcionēšanas pamatā, sagatavo "Internet tehniskā uzdevumgrupa" (IEFT), kas nav valsts pārvaldes struktūra. Arī IP adreses reģionālā mērogā piešķir privātas struktūras, piemēram, RIPE NCC[2], kas aptver Eiropas reģionu[3]. Pateicoties privātā sektora iniciatīvai, tiek sasniegti nozīmīgi sabiedriskās politikas mērķi, tāpēc tai nedrīkst ļaut izsīkt un tā katrā ziņā jāatbalsta .

Daudzpusējs modelis

Vēl viens interneta pārvaldības aspekts, kas ir tā līdzšinējo panākumu pamatā, ir tāds, ka diskusijās par interneta pārvaldības politiku ir iesaistītas visplašākās ieinteresētās aprindas. Labs piemērs šādai daudzpusējai ieinteresēto personu iesaistīšanai ir Interneta pārvaldības forums.

VALDīBAS LOMA UN ATBILDīBA

Tomēr, tā kā internets kļūst aizvien nozīmīgāks sabiedrībai kopumā, valdībām aizvien aktīvāk jāiesaistās svarīgāko lēmumu pieņemšanā, kas virza interneta attīstību.

Tāpat ir svarīgi apzināties, ka finanšu krīzes apstākļos sabiedrības attieksme pret pašregulāciju ir mainījusies. Ja tas skar tādus kritiski svarīgus resursus kā banku sistēmas vai interneta infrastruktūra un pakalpojumi, ir saprotams, ka sabiedrība vairāk gaida, ka tās interešu aizsardzībā valdības uzņemsies lielāku iniciatīvu nekā līdz šim .

Mūsdienās valdības vairs nevar piekopt pasīvu pieeju interneta starptautiskās pārvaldības veidošanai. Tomēr tas nenozīmē, ka valdībām būtu aktīvāk jāpārrauga vai jākontrolē interneta dienišķā funkcionēšana .

Privātais sektors ir sekmīgi izveidojis internetu — tādu, kādu to pazīstam šodien, — un tiek galā ar tā dienišķās funkcionēšanas nodrošināšanu. Kā minēts iepriekš, privātā sektora iniciatīvu nedrīkst apslāpēt . Tomēr nevalstiskajām struktūrām jāapzinās, ka interneta lietotājiem visā pasaulē (kuru lielākā daļa neiesaistās un nav kā citādi pārstāvēti interneta pārvaldības forumos) ir pamats gaidīt , ka valdības nodrošinās to, ka pašreizējā vai nākotnes pārvaldība atspoguļo sabiedrības kā kopuma intereses , nevis kalpo šaurām komerciālām vai reģionālām interesēm. Privātā sektora iniciatīva un efektīva sabiedriskā politika viena otru neizslēdz . Kvalitatīvs un skaidrs sabiedriskās politikas regulējums var arī palīdzēt veidot prognozējamu un ieguldījumiem labvēlīgu vidi, ja tajā noteikti sabiedriskās politikas mērķi, kuru īstenošana tiks atbalstīta, un "robežas", kuras nedrīkst pārkāpt. Tas nozīmē, ka valdībām ir jāspēj pārbaudīt, vai šie principi tiek ievēroti, un tāpēc ir jānosaka atbildības prasības privātām struktūrām, kas nodrošina interneta dienišķo funkcionēšanu.

KāDA IR ES LOMA?

Kā minēts iepriekš, ES jau no paša sākuma ir stājusies priekšgalā starptautiskajām debatēm par interneta vadību. Ar pirmo paziņojumu par šo jautājumu Komisija nāca klajā 1998. gadā[4], un Eiropas Savienība arīdzan uzņēmās vadību diskusijās par interneta pārvaldību, kas norisinājās Pasaules sammitā par informācijas sabiedrību (WSIS) no 2003. līdz 2005. gadam. Turklāt 1990. gadu beigās ES bija aktīva un ietekmīga dalībniece starptautiskajās apspriedēs par Piešķirto nosaukumu un numuru Interneta korporācijas (ICANN)[5] izveidi un šīs organizācijas mērķu formulēšanu. Tomēr Komisijas 2000. gada aprīļa paziņojumā par interneta organizēšanu un pārvaldi[6] un Padomes 2000. gada 3. oktobra rezolūcijā[7] norādīts, ka nav pamata uzskatīt, ka ir pilnībā sasniegti mērķi, ko Eiropas Savienība izvirzījusi domēna nosaukumu pārvaldības jomā, jo īpaši saistībā ar šādiem jautājumiem:

- valsts pārvaldes iestāžu īstenota, līdzsvarota un vienlīdzīga pārraudzība pār dažām ICANN darbībām — tās būtība un kārtība;

- noteikumi par vispārīgo domēna nosaukumu pārvaldību, īpaši par īpašumtiesībām uz datubāzēm un reģistru un reģistratūru darbības nošķiršanu;

- saknes serveru sistēmu pārvaldības nodošana ICANN pārziņā (iepriekš tā bija ASV Tirdzniecības ministrijas pārziņā), kam jānotiek pienācīgā starptautiskā pārraudzībā, ko īsteno valsts pārvaldes iestādes.

Vairāki šo jautājumu aspekti vēl tagad nav apmierinoši atrisināti.

Pagaidām ir svarīgi atzīmēt, ka ES iniciatīva izveidot augstākā līmeņa domēnu ".eu" ir guvusi ievērojamus panākumus, un līdz šim ir reģistrēti vairāk nekā 3 miljonu ES domēna nosaukumu.

ATTīSTīBAS PERSPEKTīVA

ES politiskā prioritāte allaž bijusi ar attīstību saistīti interneta pārvaldības aspekti un "digitālās plaisas" pārvarēšana. Pirmais miljards interneta lietotāju lielākoties bija no attīstītajām valstīm, tāpēc nav pārsteidzoši, ka sākotnējos pārvaldības lēmumus pieņēma un struktūras veidoja galvenokārt dalībnieki no attīstītajām valstīm. Tomēr nākamais miljards lietotāju būs galvenokārt no jaunattīstības valstīm, tāpēc nākotnes interneta pārvaldībā jāņem vērā viņu intereses.

INTERNETA PāRVALDīBAS PRINCIPI

Pēdējā desmitgadē gūtā pieredze liecina, ka ES atbalstītā pieeja interneta pārvaldībai līdz šim bijusi dzīvotspējīga. Komisija uzskata, ka arī turpmāk ES jāieņem stingra nostāja attiecībā uz šādiem jautājumiem: nepieciešamība pēc globālā interneta drošības un stabilitātes, cilvēktiesību ievērošana, vārda brīvība, privātums, personas datu aizsardzība un kultūras un valodu daudzveidības veicināšana .

Turklāt galvenie ES aizstāvētie principi, kas ir interneta panākumu pamatā, joprojām ir šādi:

- interneta pamatarhitektūrai arī turpmāk jābūt atklātai, sadarbspējīgai un balstītai uz principu "gals–gals". Padome to uzsvēra jau 2005. gadā[8] un no jauna pieminēja 2008. gadā[9];

- interneta dienišķās funkcionēšanas nodrošināšanā joprojām galvenā loma būs privātajam sektoram, tomēr privātajām struktūrām, kas nodarbojas ir globālo interneta resursu koordinēšanu, par savām darbībām jāuzņemas atbildība starptautiskās sabiedrības priekšā. Valdībām galvenokārt jānodarbojas ar principiāliem sabiedriskās politikas jautājumiem, nevis jāiesaistās dienišķās funkcionēšanas vadībā;

- daudzpusējais interneta pārvaldības process arī turpmāk nodrošinās atvērtu un efektīvu mehānismu, lai veicinātu globālu sadarbību, tāpēc tam jāsniedz vēl lielāks atbalsts;

- valdībām pilnībā jāiesaistās daudzpusējā procesā, turklāt iesaistītajām pusēm jāpieņem, ka tieši valdības ir galu galā atbildīgas par sabiedriskās politikas noteikšanu un īstenošanu;

- interneta pārvaldībai jābūt pilnībā atvērtai, proti, steidzami jāpanāk plašāka jaunattīstības valstu iesaistīšanās galvenajās lēmumu pieņemšanas struktūrās.

NOMINāCIJA UN ADRESāCIJA INTERNETā

Kā notiek nominācija un adresācija

Galvenā funkcija, kas nepieciešama, lai nodrošinātu globālā interneta pienācīgu darbību, ir tā "nominācijas un adresācijas" resursu koordinēšana. Ikdienas datplūsma internetā ir milzīga, tāpēc ir ļoti svarīgi ticami identificēt atsevišķas ierīces, lai interneta paketes nonāktu pareizajā vietā.

Sakarus vēl vairāk atvieglo tas, ka daudzas šim nolūkam izmantotās skaitliskās adreses ir piesaistītas unikālam interneta "domēna nosaukumam". Pēdējos gados domēna nosaukumi iemantojuši aizvien lielāku popularitāti, un pašlaik visā pasaulē reģistrēts vairāk nekā 170 miljoni domēna nosaukumu[10], kas piesaistīti aptuveni 270 augstākā līmeņa domēniem.

IANA

Vēsturisku iemeslu dēļ IANA (Internet numurpiešķires institūcija) funkcijas, kas saistītas ar galvenajiem globālajiem nominācijas un adresācijas resursiem, īsteno Amerikas Savienotajās Valstīs. Internetam aizvien paplašinoties un kļūstot par būtisku saimnieciskās un sabiedriskās darbības elementu, ASV valdība 1990. gadu beigās nolēma par attiecīgajiem pakalpojumiem noslēgt līgumu[11] ar ICANN, kas ir privāta bezpeļņas organizācija.

Pašreizējo stāvokli saistībā ar šīm funkcijām starptautiskā sabiedrība izvērtēja WSIS ietvaros, un tika panākta vienošanās, ka "pieņemt lēmumus, kas saistīti ar sabiedrisko politiku interneta jomā, ir valstu suverēnās tiesības". Tāpat vienojās, ka "valstis nedrīkst iejaukties tādu lēmumu pieņemšanā, kas saistīti ar citas valsts augstākā līmeņa domēnu (ccTLD)[12].

ICANN

ICANN (Piešķirto nosaukumu un numuru Interneta korporācija) tika izveidota 1998. gadā; tas bija vēl nepieredzēts pašregulācijas eksperiments ar vērienīgu uzdevumu — sapulcēt visas ieinteresētās puses, lai sadarbotos šo resursu koordinēšanā.

ES aktīvi iesaistījās šajā procesā un pauda nosacītu atbalstu ASV valdības iniciatīvai, proti, ka šāda pamatresursu koordinēšana pirmām kārtām būtu privātā sektora uzdevums, kas ik dienas ar šiem resursiem operē, bet ar nosacījumu, ka privātajam sektoram jāuzņemas pienācīga atbildība starptautiskās sabiedrības priekšā un ka resursu pārvaldība notiek, ievērojot plašas sabiedriskās intereses, un nāk par labu interneta lietotājiem visā pasaulē.

ICANN darbojas nu jau desmit gadus. 2009. gada septembrī beigsies spēkā esības termiņš pēdējam līgumam par ICANN mērķiem, kas noslēgts starp ICANN un ASC valdību. Tāpēc patlaban ir īstais laiks Eiropas Savienībai izvērtēt ICANN līdzšinējās sekmes un noteikt, vai un kādas pārmaiņas ir vajadzīgas.

Kopējais projekta nolīgums (Joint Project Agreement — JPA)

2006. gadā ASV valdība lika noprast, ka pašreizējais nolīgums būs pēdējais šāds nolīgums ar ICANN, un starptautiskā sabiedrība (tostarp ES) kopumā apsveica šādu soli. Tajā pašā laikā ASV valdība ir konsekventi norādījusi, ka tā saglabās faktisku kontroli pār galveno globālās nominācijas un adresācijas funkciju koordinēšanu; domājams, tas nozīmē, ka problēma, kas saistīta ar šādu resursu "vienpusēju pārraudzību", netiks atrisināta.

ICANN darbība pirmajos desmit gados

Nav šaubu, ka pirmie desmit ICANN darbības gadi dod plašu vielu analīzei. Jau pašā sākumā jāpiemin, ka šajā laikā ir izdevies nodrošināt domēna nosaukumu sistēmas stabilitāti, tāpēc ICANN un ASV valdība var pamatoti apgalvot, ka šis svarīgais uzdevums ir izpildīts. Turklāt vērtīga ir ICANN dotā iespēja izveidot plašu un daudzpusēju ieinteresēto personu forumu, kas sekmē atvērtu politikas veidošanu.

ICANN ir lielisks piemērs gan šāda modeļa pavērtajām iespējām, gan tā ierobežojumiem.

Piemēram, ICANN Valdības padomdevēja komitejā līdz šim nav iesaistījušās visas valstis, tāpēc tās reprezentativitāte tiek kritizēta. Tomēr šī komiteja ir nākusi klajā ar vairākiem būtiskiem principiem saistībā ar svarīgiem sabiedriskās politikas jautājumiem, piemēram, par valstu augstākā līmeņa domēniem, jauniem vispārīgiem augstākā līmeņa domēniem un "Whois" principiem. Tajā pašā laikā ir paustas bažas par to, vai ICANN valde velta pienācīgu uzmanību Valdības padomdevēja komitejas ieteikumiem. Kā vēl vienu piemēru var minēt faktu, ka ICANN, kas ir privāta organizācija, ir monopols dažu pakalpojumu sniegšanā, un tas raisa bažas saistībā ar konkurences jautājumiem.

Kas ir "atbildība" ICANN kontekstā?

Atbildība nozīmē, ka organizācijai (piemēram, ICANN) ir jāatbild par saviem lēmumiem. Pēdējā laikā ICANN veltījusi lielas pūles, lai izvērtētu tās iekšējo atbildību — t.i., atbildību to pušu priekšā, kas aktīvi iesaistījušos dažādu ICANN grupu darbā. Tomēr problēma ir tāda, ka vairums interneta lietotāju nav iesaistījušies ICANN darbībās. Tāpēc ir jānodrošina arī ICANN ārējā atbildība visas pasaules interneta lietotāju priekšā, kas pirmām kārtām nozīmē (daļēji tāpēc, ka daudzās valstīs nemaz nav citu alternatīvu) ārēju atbildību dažādu pasaules valstu valdību priekšā.

Runājot par ārējo atbildību, pašlaik ICANN tādu uzņēmusies tikai ASV valdības priekšā (atbilstīgi kopējam projekta nolīgumam un IANA lūgumam), taču tas nozīmē vienpusēju atbildību vienas valsts priekšā. Tomēr saknes direktorija stabilitāte un funkcionēšana ir izšķirīgi svarīga ne tikai ASV valdībai, bet visām pasaules valstīm. Tomēr nav starptautiskas vienprātības par jaunas starpvaldību organizācijas izveidi, kura īstenotu šādu pārraudzību, vai par šādu uzdevumu uzticēšanu kādai jau esošai organizācijai. Alternatīvs risinājums būtu panākt, ka ICANN uzņemas ārēju atbildību, lai ikviena valdība varētu savas valsts interesēs pildīt tai uzticētos pienākumus.

Citi risināmi jautājumi

ICANN juridiskā struktūra un fakts, ka tā dibināta saskaņā ar Kalifornijas tiesību aktiem, rada dažādas problēmas, piemēram, konfliktus starp piemērojamiem tiesību aktiem un jurisdikcijām. Turklāt joprojām ir pamats bažām[13] par to, vai valdību komiteja, kas sniedz ieteikumus privātai korporācijai, ir piemērots un efektīvs mehānisms, lai valdības varētu pildīt savus pienākumus sabiedriskās politikas jomā. Turklāt ICANN piekoptā pašregulācijas pieeja nozīmē, ka, paredzot nosacījumus jaunu dalībnieku ienākšanai tirgū, potenciāli nesamērīgā loma (no konkurences politikas viedokļa) ir vēsturiskajiem operatoriem.

NāKAMIE PLāNI

Lai sabiedriskās politikas principus iemiesotu dzīvē, ir vajadzīgi saskaņoti pūliņi veidot atvērtu dialogu, lai izstrādātu efektīvus atbildības mehānismus, kas nodrošinās šo principu pienācīgu īstenošanu. Apspriežot un apsverot pārvaldību, jāievēro arī nākotnes vajadzības, proti, šādu apsvērumu rezultātiem jābūt pielāgojamiem interneta attīstībai nākotnē, tostarp "lietiskajam internetam".

Tālab Komisija ierosina, ka ES ir aktīvi jāiesaistās diskusijās ar starptautiskajiem partneriem par to, kā stimulēt un atbalstīt starpvaldību dialogu un sadarbību, lai ieviestu sabiedriskās politikas principus, par ko attiecībā uz interneta pārvaldību panākta vienošanās WSIS, papildus darbam, ko jau veic saskaņā ar nospraustajiem darbības virzieniem.

Šādu diskusiju izejas punkts būtu nepieciešamība saglabāt privātā sektora vadošo lomu visos jautājumos, kas saistīti ar interneta dienišķās funkcionēšanas nodrošināšanu. Tāpat pēc iespējas jāatbalsta daudzpusējais process, kurā iesaistītas ieinteresētās personas.

Tajā pašā laikā sabiedriskā politika attiecībā uz globālā interneta pamatresursiem (īpaši tiem, kuru koordinēšanai jānoris globālā līmenī) jābalsta uz daudzpusēju starpvaldību sadarbību.

Viens no pašreizējās sistēmas attīstības elementiem varētu būt ICANN iekšējās reformas pabeigšana, kas ļautu panākt pilnīgu atbildību un pārredzamību.

Runājot par ārējo atbildību, pašreizējā situācija, kad ICANN un IANA pārraudzība ir tikai vienas puses ziņā, ir jāaizstāj ar citu mehānismu, lai nodrošinātu ICANN atbildību daudzu pušu priekšā .

Tā būtu daļa no evolucionējošas pieejas, kas dotu valdībām iespēju pienācīgi pildīt savus pienākumus. Šajā sakarā būs jārisina jautājums par to, kā panākt, lai fakts, ka ICANN ir reģistrēts Kalifornijā, neliegtu pienācīgi ņemt vērā valdību ierosmes.

Turklāt, lai sasniegtu mērķi — aizvien lielāku interneta drošību un stabilitāti—, ES ir jāuzņemas vadošā loma un jāuzsāk dialogs ar starptautiskajiem partneriem.

Visbeidzot, Komisija arīdzan ierosina, ka ES jācenšas sākt sarunas ar ASV valdību par to, kā izveidot taisnīgāku IANA vadības pārraudzības sistēmu, kurā vienlaikus tiktu ievērotas ASV nacionālās prioritātes un atspoguļotas starptautiskās sabiedrības pamatotās gaidas un intereses.

[1] http://www.internetworldstats.com/stats9.htm.

[2] Réseaux IP Européens Network Coordination Centre .

[3] Patiesībā tā darbības lauks ir vēl plašāks, jo tas aptver visu Eiropas kontinentu, Centrālāziju un Tuvos Austrumus.

[4] COM (98) 111, 20.2.1998. "Starptautiskās politikas jautājumi saistībā ar interneta pārvaldību" (turklāt vēlāk tika pieņemti vēl vairāki paziņojumi par šo tematu: COM(1998) 476, 29.7.1998., un 2000. gadā COM(2000) 202, 11.4.2000).

[5] Skatīt 8.2. iedaļu.

[6] COM(2000) 202.

[7] OV L 293, 14.10.2000., 3. lpp.

[8] Skat. dokumentu 10285/05 (Presse 156).

[9] Telekomunikāciju padomes 2005. gada 26.–27. jūnija secinājumi par WSIS un 2008. gada 28. novembra secinājumi par Paziņojumu par nākotnes tīkliem un internetu (COM(2008) 594).

[10] Avots : Verisign ‘Domain Name Industry Brief’, 2009. g. februāris.

[11] Skatīt: http://www.ntia.doc.gov/ntiahome/domainname/iana/ianacontract_081406.pdf.

[12] Tunisijas programmas 35. un 63. punkts. Skatīt: http://www.itu.int/wsis/docs2/tunis/off/6rev1.html.

[13] To apliecina fakts, ka vairākas lielas valstis nedarbojas valdību padomdevējā komitejā un ka vairākas valstis, kas šajā komitejā aktīvi darbojas, tomēr pastāvīgi to kritizē.