[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 13.2.2009

COM(2009) 58 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Priekšlikums kopīgajam ziņojumam par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju 2009. gadā [SEC(2009) 141]

GALVENIE ASPEKTI jaunajos dalībvalstu stratēģijas ziņojumiem (VSZ), kuros izklāstīta stratēģija kopīgo sociālo mērķu veicināšanai ES, ir šādi.

- Eiropas Savienība var mazināt ekonomiskās krīzes ietekmi un veicināt ekonomikas atveseļošanu, balstoties uz solidārām vērtībām, kas ir tās sociālās politikas pamatā, un uz panākumiem, kas gūti strukturālo reformu īstenošanā. Būtiski ir vēl vairāk stiprināt savstarpējo pozitīvo mijiedarbību starp rīcību izaugsmes un nodarbinātības jomā un sociālo politiku, radot apstākļus, kas sociālās aizsardzības sistēmām ļautu automātiski darboties kā stabilizējošiem faktoriem. Lai novērstu negatīvo ietekmi uz sociālo kohēziju un nodarbinātību, ir jāatbalsta ilgtermiņa reformas, tās līdzsvarojot ar īstermiņa pasākumiem, kas vērsti uz darbavietu skaita samazināšanas novēršanu un mājsaimniecību ienākumu noturīguma veicināšanu. Pēdējā laikā īstenotās strukturālās reformas sociālā nodrošinājuma jomā ir devušas rezultātus: vairāk cilvēku ir iesaistīti darba tirgū, ir sekmēti stimuli strādāt un stiprināts darba tirgu elastīgums, ir pagarināta darba dzīve un veicināta ekonomiskā izaugsme. Lietderīgi norādījumi par visu iepriekš minēto atrodami Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā.

- Pilnībā jāizmanto Eiropas Sociālā fonda potenciāls, un tas jādara elastīgi un savlaicīgi, lai mazinātu krīzes ietekmi uz sociālo politiku, kā arī atbalstot ātru bezdarbnieku atkaliesaistīšanu darba tirgū un pievēršot pienācīgu uzmanību visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām. To veicinās vienkāršota struktūrfondu apguve un to labāka saskaņošana ar sociālo politiku. Komisija periodiski izdos biļetenu, kurā būs izklāstītas tendences sociālajā jomā. Dalībvalstu ziņojumi varētu atvieglot informācijas apmaiņu un politikas izpratni Sociālās aizsardzības komitejas locekļiem.

- Ir jāīsteno visaptverošas, aktīvas integrācijas stratēģijas, kurās būtu apvienoti pasākumi, kas vērsti uz atvērtiem darba tirgiem, pieeju kvalitatīviem pakalpojumiem un pienācīgu iztikas minimumu. Strauji jāpastiprina dalībvalstu centieni īstenot visaptverošas stratēģijas cīņai pret nabadzību un bērnu sociālo atstumtību, tostarp nodrošinot kvalitatīvu, izmaksu ziņā pieejamu bērnu aprūpi. Ir nepārtraukti jāstrādā, lai novērstu īpaši nopietnu atstumtības veidu – bezpajumtniecību, dažādos nelabvēlīgos faktorus, ar kuriem saskaras romu tautības cilvēki, un viņu neaizsargātību pret sociālo atstumtību, kā arī lai veicinātu migrantu sociālo integrāciju. Mums jābūt modriem, jo var rasties jaunas apdraudētās grupas, piemēram, jaunieši, kā arī jauni apdraudējumi.

- Pensiju sistēmu ilgtspēja un atbilstība ilgtermiņā saglabāsies tikai tad, ja pastāvīgi tiks strādāts, lai pat ekonomiskās lejupslīdes laikā nodrošinātu gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātību 50 % apmērā saskaņā ar Lisabonas stratēģijā noteikto mērķi. Ir svarīgi nodrošināt visu nodarbinātības periodu iekļaušanu sociālā nodrošinājuma sistēmā un uzraudzīt pensiju atbilstību, galvenokārt, attiecībā uz sievietēm un zemu atalgotajiem darba ņēmējiem. Ilgtermiņa stratēģijas un normatīvā sistēma ir mazinājušas krīzes ietekmi uz privāto pensiju ienākumiem, ko saņem vairums cilvēku, kuri šobrīd dodas pensijā, taču daži no viņiem var saskarties ar daudz nopietnākām sekām. Būs jāpārskata fondēto pensiju shēmas, lai ievērojami pastiprinātu to spēju tikt galā ar riskiem saistībā ar pensiju fondu ieguldīšanu un pensiju izmaksu posmiem un lai uzlabotu šo faktoru ievērošanu tā, lai dalībvalstis pilnībā apzinātos šo fondu nozīmi ar novecošanu saistītu problēmu risināšanā.

- Dalībvalstis cenšas uzlabot veselības aprūpē ieguldīto līdzekļu pareizu izlietojumu un samazināt nevienlīdzību veselības jomā, aizvien lielāku uzmanību pievēršot primārajai aprūpei, profilaksei, veselības veicināšanai, labākai koordinēšanai un racionālam resursu izlietojumam. Šīs stratēģijas enerģiskāk jāīsteno īpaši tad, ja ir nepietiekams veselības aprūpes sistēmām piešķirtais finansējums. Tas nozīmē, ka jānovērš iespējamais veselības aprūpes personāla trūkums, veicot visu līmeņu veselības aprūpes profesionāļu pieņemšanu un noturēšanu darbā, apmācīšanu un sagatavošanu.

- Dalībvalstis arī tiecas izveidot un ilgtermiņā stiprināt kvalitatīvas aprūpes sistēmas, radīt pamatīgu finansiālo bāzi, uzlabot aprūpes koordinēšanu un nodrošināt pietiekamus cilvēkresursus, kā arī atbalstīt neformālās aprūpes sniedzējus.

- Pašreizējais atklātās koordinācijas metodes (AKM) cikls sociālās politikas jomā ilgst līdz 2010. gadam, līdz kuram bija paredzēts īstenot Lisabonas stratēģiju. Lai izpildītu saskaņotos mērķus sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas jomā, būs vajadzīga stingra apņemšanās, un 2010. gads, kas pasludināts par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, to vēlreiz pierādīs. Kamēr lēmums par dalībvalstu kvantitatīvo mērķu izvirzīšanu un to definēšanu joprojām ir pašu dalībvalstu ziņā, AKM pozitīvo nozīmi sociālās politikas jomā varētu vēl vairāk pastiprināt, dalībvalstīm izvirzot uz faktiem balstītus mērķus. Arvien lielāka uzmanība jāpievērš kvalitatīvai un nepārtrauktai ieinteresēto personu iesaistīšanai un sociālo apsvērumu ievērošanai, cita starpā, izvērtējot sociālo ietekmi kā nozīmīgu integrētā ietekmes novērtējuma daļu.

1. IEVADS

Laikposmā no 2001. līdz 2007. gadam vidējais ekonomiskās izaugsmes ātrums ES–27 bija 2,1 % gadā. Nodarbinātības līmenis 2007. gadā sasniedza 65,4 %, galvenokārt, pateicoties sieviešu un gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības pieaugumam. Jaunu darbavietu radīšana palīdzēja samazināt mājsaimniecību, kuru locekļi bija bezdarbnieki, īpatsvaru no 10,2 % 2005. gadā līdz 9,3 % 2007. gadā, tomēr ģimenes, kuru locekļi bija bezdarbnieki un kurās bija arī bērni, no tā ieguva pavisam nedaudz. Saskaņā ar jaunākajiem datiem 16 % eiropiešu joprojām atrodas uz nabadzības sliekšņa. Lai izvairītos no nabadzības, labākais līdzeklis ir kvalitatīvs darbs, tomēr fakts, ka 8 % strādājošo atrodas uz nabadzības sliekšņa, liecina par to, ka ne katrs darbs sniedz šādu iespēju. Tajā pašā laikā dati liecina, ka, lai gan vairākās dalībvalstīs ievērojamā izaugsme uzlaboja nabadzīgo ļaužu absolūto dzīves līmeni, patiesībā to situācija saglabājās nemainīga vai uzlabojās pavisam nedaudz.

Būtiski ir mainījušās ekonomiskās perspektīvas. Lai gan vairumā dalībvalstu darba tirgū bijis vērojams zināms elastīgums, dažās no tām bezdarba līmenis ir ievērojami palielinājies, un saskaņā ar prognozēm darbavietu skaits varētu samazināties arī turpmāk.

Šajos apstākļos sociālās politikas ieguldījumam ir izšķirīga nozīme. Atbilstošas sociālās politikas ne vien mazinās nelabvēlīgo sociālo ietekmi uz visneaizsargātākajām grupām, bet arī krīzes ietekmi uz ekonomiku kopumā. Sociālā aizsardzība ir galvenais elements, kas ietekmē visus ciklus un automātiski stabilizē valsts izdevumus. Labi darbojošās sistēmas, kas izveidotas pastāvīgu ilgtspēju rosinošu reformu rezultātā, var palīdzēt stabilizēt kopējo pieprasījumu, palielināt patērētāju uzticēšanos un radīt vairāk darbavietu.

Krīze vissmagāk skars tās mājsaimniecības, kurās to apgādnieki atrodas nelabvēlīgā situācijā darba tirgū un sabiedrībā. Tieši šā iemesla dēļ jāizveido tāds sociālās drošības tīkls, kas būtu pietiekami efektīvs, lai nepieļautu darba ņēmēju aiziešanu no darba tirgus un lai tos iesaistītu atpakaļ aktīvā sabiedriskajā dzīvē un darba tirgū.

Īstenojot atbilstošus elastdrošības pasākumus, par pamatu jāņem aktīva darba tirgus politika, lai atvieglotu pāreju, novērstu ilgstošu bezdarbu, nepieļautu, ka pirmstermiņa pensionēšanos izmanto kā līdzekli darbaspēka pieejamības regulēšanai, kā arī lai uzlabotu prasmes un nodrošinātu pārejas posmus. Lai ņemtu vērā to personu stāvokli, kas ir visvairāk attālinājušās no darba tirgus, ir vajadzīgi visaptveroši pasākumi aktīvas integrācijas jomā.

Tas nozīmē, ka vajadzības gadījumā jāveic arī pabalstu pielāgošana, lai nodrošinātu atbilstošu atbalstu tā saņēmējiem . Dalībvalstis jau rīkojas, lai saglabātu to personu pirktspēju, kuras saņem minimālo pabalstu un pamatpensiju. Ekonomiskās lejupslīdes nopietnais raksturs liecina par vajadzību stingrāk kontrolēt sociālo ietekmi .

Lielāko daļu pensiju ienākumu cilvēkiem, kuri šobrīd pensionējas, sedz no valstu pensijām, ko finansē ar pašreizējām iemaksām. Tikai pavisam nedaudzās valstīs būtisku daļu šo ienākumu veido ienākumi no fondētām privātām pensiju sistēmām. Tā kā pensiju fondi daļu uzkrājumu iegulda akcijās, arī tos ir skārusi straujā finanšu tirgu lejupslīde. Ilgtermiņa stratēģijas, normatīvā sistēma un iestāžu rīcība ir mazinājusi iepriekš minēto ietekmi uz personām, kuras patlaban pensionējas. Tomēr, lai nodrošinātu fondēto pensiju shēmu turpmāku atbilstību un ilgtspēju, izstrādātās shēmas būs jāpārskata.

Apstākļos, kad vērojama ekonomikas lejupslīde, kad samazinās ienākumu apjoms un pieaug bezdarbs, īpaša nozīme ir efektīviem veselības un profilaktiskās aprūpes pakalpojumiem , taču pastāv ievērojams risks, ka cietīs veselības un ilgtermiņa aprūpē veiktie ieguldījumi. Iespējams, tiks atlikti plāni modernizēt un attīstīt vietējās veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes infrastruktūru. Atliekot šādu plānu īstenošanu, tas īpaši nelabvēlīgi ietekmētu valstis, kurās finansējums veselības nozarēs ir nepietiekams un ārkārtīgi nevienmērīgi sadalīts pa visu valsts teritoriju.

Vairākas dalībvalstis ir sagatavojušas atjaunoto stratēģiju, paredzot tajā ieinteresēto personu un lielā mērā arī pašu pilsoņu iesaistīšanos. Aizvien biežāk šo stratēģiju sagatavošanā ir iesaistītas vietējās un reģionālās iestādes, taču tas jāattīsta vēl vairāk. Dzimumu vienlīdzības nodrošināšanai patlaban piešķirta lielāka nozīme nekā agrāk, taču tā jāīsteno vēl konsekventāk. Jāmin daži veiksmīgi piemēri attiecībā uz apspriešanos, piemēram, centieni nodrošināt divpusēju interaktīvu dialogu un sniegt atgriezenisko saiti par rezultātiem. Dažas valstis ir apņēmušās veicināt ieinteresēto personu iesaisti visos politikas posmos un visā atskaites ciklā. Dažādos līmeņos izveidotas struktūras, kas iesaistījušās šajā darbā, varētu palīdzēt uzraudzīt strukturālās, sociālās reformas, tādējādi veicinot iespējas, piekļuvi izglītībai un solidaritāti šajā krīzē. Aizvien biežāk politikas prioritāšu pamatā ir kvantitatīvie mērķi. Mērķu izvirzīšana, pamatojoties uz rūpīgu analīzi, atsevišķās politikas jomās var būtiski uzlabot rezultātus ar nosacījumu, ka ir iedalīti pietiekami līdzekļi un tā pamatā ir skaidra politiskā apņemšanās.

2. NABADZīBAS APKAROšANA UN SOCIāLāS ATSTUMTīBAS MAZINāšANA

Bērnus biežāk nekā iedzīvotājus kopumā apdraud nabadzība, ES–27 šis rādītājs ir 19 %. Un kopš 2000. gada situācija nav uzlabojusies. 2007. gadā atklātās koordinācijas metodes ietvaros tika pievērsta uzmanība bērnu nabadzībai , kas palīdzēja padziļināt kopīgo izpratni par faktoriem, kuri ietekmē bērnu nabadzību katrā valstī. Tas apliecināja vajadzību īstenot visaptverošas stratēģijas, kurās būtu iekļauts atbilstošs, rūpīgi izstrādāts atbalsts attiecībā uz ienākumiem, kvalitatīva darba iespējas vecākiem un nepieciešamo pakalpojumu nodrošināšana.

Vairums dalībvalstu, kuras, atbildot uz Eiropadomes aicinājumu aktīvi rīkoties, 2006. gadā šo jautājumu noteica par prioritāti, patlaban plāno pastiprināt savu stratēģiju un ievērot daudzpusīgāku un integrētāku pieeju. Daudzas valstis bērnu nabadzības problēmu ir ņēmušas vērā tādās jomās kā minimālie ienākumi un darba samaksa, darba un ģimenes dzīves saskaņošana un ģimenei draudzīgu pakalpojumu ieviešana. Nepārtraukti jāstrādā, lai nodrošinātu kvalitatīvu, izmaksu ziņā pieejamu bērnu aprūpi. 22 dalībvalstis, balstoties uz aizvien rūpīgākiem datiem, ir izvirzījušas mērķus bērnu nabadzības novēršanai, 16 no tām ir izmantojušas ES līmenī saskaņotus rādītājus. Pavisam nedaudzas valstis ir izvirzījušas arī starpposma mērķus konkrēto problēmu (mājsaimniecības, kurās ir bezdarbnieki, visapdraudētākās ģimenes, nabadzības intensitāte, bērnu aprūpe) risināšanai.

Romu tautības cilvēki saskaras ar dažādiem nelabvēlīgiem faktoriem un ir pieskaitāmi visneaizsargātākajai sabiedrības grupai Eiropā. Jaunajos ziņojumos dalībvalstis, kurās mīt ievērojama romu tautības kopiena, ir dziļāk aplūkojušas šo jautājumu un kopumā labāk apzinās problēmas, ar kurām tās saskaras. Pasākumos, kas veikti vai par kuriem paziņots, galvenā uzmanība pievērsta segregācijas novēršanai, nodarbinātības pieejamībai, nelabvēlīgajam stāvoklim izglītībā un labākai piekļuvei pamatpakalpojumiem, piemēram, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanai. Tomēr vairumā valstu joprojām nav visaptverošas politikas sistēmas, arī datu pieejamības trūkuma un nepietiekamu zināšanu dēļ.

Valstu stratēģijas ziņojumos ir apstiprināta prioritāte, kas 2006. gadā tika noteikta attiecībā uz migrantu integrāciju . Dalībvalstis, aizvien biežāk izmantojot vienotu pieeju, vairāk pievēršas tam, lai iesaistītu gan migrantus, gan vietējo sabiedrību šajā procesā, un vairākas no tām mēģina radīt sinerģiju starp integrācijas politiku un diskriminācijas novēršanas pasākumiem.

Ziņojumos joprojām tiek aplūkota arī invalīdu integrācija, taču šīs problēmas risināšana varētu būt plašāka, un nacionālajos stratēģijas ziņojumos reti kad ir atsauce uz ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām īstenošanu, lai gan patlaban notiek tās ratificēšana. Kopumā ziņojumos nodarbinātības aktivizēšana, šķēršļu novēršana izglītībā, mūžizglītība un stingrāku nosacījumu piemērošana ir aplūkota biežāk nekā strukturālo šķēršļu novēršana attiecībā uz invalīdu pilnīgu iesaisti visos iepriekš minētajos procesos.

Tāpat kā 2006. gada nacionālās stratēģijas ziņojumos, arī tagad vairums dalībvalstu par prioritāti ir izvirzījušas aktīvu integrāciju . Lielākajā daļa gadījumu atvērts darba tirgus, pieeja kvalitatīviem pakalpojumiem un pienācīgi ienākumi ir aplūkoti atsevišķi, tomēr no dažādiem nelabvēlīgiem faktoriem visvairāk cieš visneaizsargātākie cilvēki, tādēļ integrētam risinājumam šeit ir būtiska nozīme. Vairākas valstis ir veikušas pasākumus, lai nodrošinātu minimālo ienākumu saņēmēju pirktspējas saglabāšanu. Joprojām ir svarīgi izveidot labāku saikni starp pabalstu bezdarbniekiem un atbalstu nodarbinātajiem, lai radītu īstos stimulus, nodrošinot adekvātu atbalstu ienākumu ziņā un novēršot darba ņēmēju nabadzību. Ir vajadzīgi saskaņoti sociālie un nodarbinātības pakalpojumi, lai likvidētu šķēršļus, kas kavē visneaizsargātāko iedzīvotāju pilnīgu un ilgstošu dalību sabiedrībā un darba tirgū. Tādējādi vairāk uzmanības jāpievērš tam, lai aktivizētu mijiedarbību starp šiem trim virzieniem un lai pienācīgi ņemtu vērā ikvienu no tiem.

Labākais aizsardzības līdzeklis pret nabadzību un sociālo atstumtību ir kvalitatīvs darbs iedzīvotājiem, kuri var strādāt. Cilvēkiem, kuriem nav iespējas strādāt, jānodrošina adekvāts atbalsts ienākumu ziņā un sociāla līdzdalība. Īpaši piemēroti pasākumi, kurus īstenojušas vairākas dalībvalstis, ir pasākumi, kas atbalsta darbavietu saglabāšanu vai paātrinātu atgriešanos darba tirgū un veicina spēju pielāgoties, piedāvājot iespēju apgūt vai uzlabot prasmes un izstrādāt personalizētu rīcības plānu, kurā būtu izklāstīti veidi, kā atgriezties darba tirgū. Jāatbalsta darba iespējas visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, tostarp sociālajā ekonomikā. Lielākajā daļā VSZ ir uzsvērts, cik svarīga ir pieeja kvalitatīviem pakalpojumiem tādu sociālo barjeru likvidēšanā, kas attur cilvēkus no ilgtspējīgas integrācijas.

Viens no nežēlīgākajiem atstumtības veidiem ir bezpajumtniecība , un dažām dalībvalstīm, neraugoties uz jau paveikto, jāparedz lielāks piedāvājums attiecībā uz izmaksu ziņā pieejamiem mājokļiem. Visaptverošu un daudzdimensionālu stratēģiju mērķis ir pievērsties šīs problēmas dažādajām izpausmēm, savukārt vēl viena pieeja ir pievērsties pasākumiem, kas integrēti plašākā politikas sistēmā, piemēram, attiecībā uz mājokļu nodrošināšanu, nodarbinātību un veselību. Liela uzmanība tiek pievērsta atbalstam mājokļu nodrošināšanā, kā arī mērķim nodrošināt neatkarīgu mājokli ar individuāli pielāgotu sociālo atbalstu. Vairākas valstis ir izvirzījušas mērķi samazināt bezpajumtnieku skaitu vai pastiprināt atbalsta struktūras. Centienus apzināt efektīvu politiku un uzraudzīt tās īstenošanu joprojām vājina ticamu datu trūkums. Būtisks elements bezpajumtniecības novēršanai, īpaši pašreizējos apstākļos, ir finansiālas integrācijas veicināšana. Atbilstošs atbalsts un padoms jānodrošina cilvēkiem, kurus izliek no mājokļa vai kuriem to atņem.

Vēl joprojām pastāv dažādu sociāli ekonomisko grupu nevienlīdzība veselības jomā , un dalībvalstis vispārīgo pieeju cenšas papildināt ar pasākumiem, kas paredzēti visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām. Vairākos nacionālās stratēģijas ziņojumos ir izklāstīti politikas virzieni, kas apvieno dažādas nozares, aptverot gan veselības veicināšanu un profilaksi, gan dažādu pakalpojumu mobilizēšanu, tostarp tādās jomās kā izglītība, mājokļu nodrošināšana un nodarbinātība. Galvenie politikas pasākumi ir primārās un profilaktiskās aprūpes veicināšana, šķēršļu novēršana aprūpes pieejamībai un situācijas uzlabošana nabadzīgos apgabalos.

Lielākajā daļā VSZ ir uzsvērta izglītības nozīme, taču vien dažos tā iekļauta visaptverošā ilgtermiņa stratēģijā sociālās atstumtības novēršanai un apkarošanai. Pirmsskolas izglītība ir uzskatāma par pamatelementu nelabvēlīgu sociāli ekonomisko faktoru izlīdzināšanai un par līdzekli, kas veicina darba un ģimenes dzīves saskaņošanu. Centieni vērsti arī uz to, lai visās skolās nodrošinātu augstus standartus, maksimāli samazinot skolu nepabeigušo skolēnu skaitu, konkrētām grupām uzlabojot izglītības pieejamību un ieviešot iepriekšējās izglītības atzīšanu.

Finansiālās atstumtības novēršanai ir izšķirīga nozīme jebkurā nabadzības apkarošanas stratēģijā, un krīzes laikā šis jautājums kļūst vēl aktuālāks. Kamēr dažas dalībvalstis ziņo par visaptverošām politikām, tikai viena dalībvalsts par prioritāti izvirza pārmērīgas parādsaistības. Visbiežāk tiek minēti padomi parādu jomā, kas dažkārt balstās uz mērķa grupām vai agrīnu noteikšanu. Dažās valstīs cilvēkiem, kuri nevar piekļūt kredītu pamattirgum, tiek izsniegts mikrokredīts. Finansiālā integrācija ir priekšnoteikums ilgtspējīgai piekļuvei mājokļu tirgum.

3. PIENāCīGAS UN ILGTSPēJīGAS PENSIJAS

Dalībvalstis pēdējos desmit gados ir reformējušas pensiju sistēmas, lai labāk nodrošinātu pienācīgas un ilgtspējīgas pensijas. 2008. gada nacionālās stratēģijas ziņojumos tās ziņo par ievērojamu progresu, nodrošinot pienācīgas pensijas un neapdraudot finansiālo ilgtspējību un stimulus darba jomā. Jaunās ekonomikas perspektīvas vēl vairāk sarežģīs šā trauslā līdzsvara ievērošanu.

Reaģējot uz aizvien pieaugošo dzīves ilgumu, pensiju sistēmu reformas ir vērstas uz to, lai palielinātu gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības līmeni un lai samazinātu ekonomiskās atkarības rādītājus tā, lai tas neapdraudētu valsts finanšu līdzekļu finansiālo ilgtspējību. Tā rezultātā būtībā samazinājās solītās pensijas un tika izstrādāti noteikumi, kas ļauj darba ņēmējiem to kompensēt ar ilgāku darba mūžu. Līdzsvara saglabāšanai starp iemaksu veikšanas periodiem un pensijā pavadītajiem gadiem cilvēki strādās vairāk un ilgāk. Tas ietvers samazinātu vecumu, kad iespējams iesaistīties darba tirgū, izvairīšanos no ilgākiem darba mūža pārtraukumiem un faktiskā pensionēšanās vecuma atlikšanu uz vēlāku laiku. Vienlaikus vairāk uzmanības tiek pievērsts tam, lai sociālā nodrošinājuma sistēmā būtu ietverti visi nodarbinātības periodi.

Pēdējos desmit gados ir pieaudzis gados vecāku cilvēku nodarbinātības līmenis, un 11 valstis patlaban ir izpildījušas Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķi – līdz 2010. gadam palielināt gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības līmeni līdz 50 %. Ņemot vērā mūža ilguma palielināšanos, vidējā termiņā būs vajadzīgs augstāks nodarbinātības līmenis. Ir jāpaildzina parastais darbspējas periods, un ziņojumi liecina, ka dalībvalstis ar likumu noteiktajās shēmās ir sākušas pensionēšanās vecuma palielināšanu . Tiek atceltas agrīnās pensionēšanās iespējas, un tiek likvidēti stimuli, kas bija paredzēti pirmstermiņa pensionēšanās veicināšanai. Tās ir svarīgas norādes par to, ka darba devējiem un darba ņēmējiem jāpārskata prakse attiecībā uz vecuma struktūru un pensionēšanās ir jāatliek. Pašreizējā ekonomiskā lejupslīde pārbaudīs šo sasniegumu noturīgumu. Vēl vairāk jātiecas atbalstīt gados vecāku cilvēku nodarbinātību, tostarp pilnībā izmantojot aktīvā darba tirgus politikas. Būs svarīgi izvairīties no tā, ka faktiskais pensionēšanās vecums atkal samazinās, ja pieaugošā bezdarba risināšanai tiek izmantota agrīna izstāšanās no darba tirgus.

Pašreizējā ekonomiskajā situācijā iezīmējas vajadzība nodrošināt, lai uz darbiniekiem, kuriem bijuši bezdarba periodi, tiktu pienācīgi attiecināta pensiju sistēma. Reformētās sistēmās darba mūža pārtraukumi var ievērojami samazināt pensiju lielumu , un, kontrolējot pensiju ienākumus, ir svarīgi ņemt vērā to personu stāvokli, kuri ne vienmēr spēj izpildīt jaunos nosacījumus, it īpaši tas attiecas uz zemu atalgotiem darba ņēmējiem un personām, kam bijis darba mūža pārtraukums, starp kuriem lielākā daļa ir sievietes.

Darbs saskaņā ar AKM 2008. gadā ir bijis vērsts uz privāto pensiju uzkrājumiem. Vairākas dalībvalstis ir veikušas pasākumus, lai piedāvātu fondētās pensiju shēmas, risinātu jautājumus, kas saistīti ar visu nodarbinātības periodu ietveršanu un izmaksu līmeņiem, izstrādātu normatīvo sistēmu ikgadējām iemaksām (ilgmūžības risks) un ieguldījumiem (finansiālais risks). Brīvprātīgās shēmās ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka nodarbinātības periodu ietveršanu un iemaksu līmeņus būtiski ietekmē sociālekonomiskais faktors. Ja būtisks nākotnē izmaksājamo pensiju ienākumu avots ir privātās shēmas, tad attiecīgi jāpielāgo iemaksu līmeņi un nodarbinātības periodu ietveršana.

Pašreizējie fondēto shēmu izmaksu posmu risinājumi nesniedz pietiekamu aizsardzību pret ilgmūžības risku, nestabilitāti un inflāciju. Ikgadējās iemaksas ir visdrošākais pensiju ienākumu nodrošināšanas līdzeklis. Portfeļa struktūras maiņa, tuvojoties pensijas vecumam ( life–styling ), var zināmā mērā aizsargāt pret kapitāla vērtības nestabilitāti. Būtiska nozīme ir labi strādājošām pārraudzības struktūrām un efektīvai finansiālajai, normatīvajai bāzei. Lai pārietu uz pensijām, kas tiek finansētas no vairākiem avotiem un kas ietver sarežģītus lēmumus, shēmas dalībniekiem ir nepieciešama piekļuve objektīvai informācijai un vismaz pamatzināšanas finanšu jomā.

Dalībvalstis maina noteikumus attiecībā uz minimālajiem ienākumiem gados vecākiem cilvēkiem, lai palielinātu pabalstus un atvieglotu to saņemšanu. Ciktāl pabalstus ietekmē cenu indeksēšana, relatīvie ienākumi pēdējos izaugsmes gados tiem šķietami netika līdzi. Tādējādi relatīvā samazināšanās vairumā gadījumu ir mazāka, nekā bija gaidāms. Lielākā daļa dalībvalstu ir pārskatījušas minimālās pensijas un minimālos pensiju uzkrājumus.

Pensiju jomā tās izmanto šādus nacionālos mērķus: gados vecāku cilvēku nodarbinātības līmenis (pat pārsniedzot ES mērķi), faktiskais pensionēšanās vecums, iemaksu lielums, teorētiskais nomaiņas ātrums un gados vecāku cilvēku nabadzības līmenis. Tas liek domāt, ka pensiju sistēmu modernizēšana notiek atbilstoši ilgtermiņa stratēģijām, kurās iekļauti saskaņotie mērķi.

4. VESELīBAS APRūPE UN ILGTERMIņA APRūPE

Būtībā visi 2008.–2010. gada ziņojumi balstās uz iepriekšējiem – 2006. gada nacionālajiem plāniem. Dalībvalstis apgalvo, ka svarīgākās politikas, kas veicina labu veselību un ilgāku darba mūžu, ietver efektīvu veselības politiku darba vietā, veselības veicināšanu, slimību profilaksi, ārstēšanu un rehabilitāciju. Turklāt jāpanāk ekonomikas, izglītības, nodarbinātības, vides un sociālas politikas labāka saskaņošana.

Dažādos reģionos vēl aizvien ir novērojams dažādu sociāli ekonomisko grupu nevienlīdzīgais stāvoklis veselības jomā un mūža ilguma ziņā. Pierādījumi skaidri norāda uz savstarpējo saistību starp sliktu veselību un nabadzību, bezdarbu un zemo izglītības līmeni. Daudzos nacionālās stratēģijas ziņojumos ir īpaši atzīts, ka sociālā nevienlīdzība veselības jomā mazina cilvēku turpmākās dzīves iespējas. Vairākos ziņojumos ir izklāstītas starpsektorālas politikas, aptverot gan slimību novēršanu un veselības veicināšanu, gan dažādu pakalpojumu mobilizēšanu tādās jomās kā izglītība, mājokļu nodrošināšana un nodarbinātība. Galveno politiku mērķis ir uzlabot primāro un profilaktisko aprūpi, novērst finansiālos, organizatoriskos, informatīvos un citus šķēršļus aprūpes pieejamībai un uzlabot stāvokli nabadzīgos apgabalos.

Visas valstis primārās aprūpes veicināšanu uzskata par līdzekli, lai uzlabotu piekļuvi aprūpei, nodrošinātu tās koordinēšanu un veicinātu tās ilgtspējīgumu, īpaši tajos apgabalos, kur resursi ir vismazākie. Tomēr daudzās valstīs vēl joprojām trūkst ģimenes ārstu un māsu, un šo problēmu vēl vairāk saasina novecošana. Nav saprotams, kā var uzlabot primāro veselības aprūpi, neieviešot atbilstošu primārās veselības aprūpes politiku, kurā būtu ietverti pasākumi pietiekama motivētu veselības aprūpes profesionāļu piedāvājuma nodrošināšanai.

Veselības veicināšana un slimību profilakse ir vispāratzītas prioritātes, kas ļauj uzlabot veselību un darbspēju, vienlaikus samazinot vajadzību pēc ārstēšanas un uzlabojot ilgtspēju. Dalībvalstis atzīst, ka kampaņas varētu būt efektīvākas, un ierosina tās padarīt mērķtiecīgākas un vairāk vērst uz attiecīgajiem apgabaliem. Taču, neraugoties uz iepriekš minēto, lielāko izdevumu daļu veido veselības aprūpe/ārstēšana, īpaši slimnīcu izmaksas, un daudzas valstis joprojām atlikušos līdzekļus novirza šai nozarei. Veselības veicināšanai un profilaksei tiek novirzīta diezgan neliela izdevumu daļa salīdzinājumā ar mērķiem, kas tām jāsasniedz.

Dalībvalstis arī turpmāk tiecas uzlabot efektivitāti , racionalizējot izmaksas un ieviešot dalīto izmaksu mehānismu. Vairākas valstis ir sākušas vai aktivizējušas privatizācijas procesu. Tas, vai šādas reformas veicina kvalitāti un efektivitāti, ir atkarīgs no stimuliem un, galvenokārt, no līgumiem, kas noslēgti ar apdrošināšanas fondiem. Dalībvalstu līmenī panākumus ietekmē attiecīgo struktūru spēja uzraudzīt privātās veselības aprūpes tirgu, regulēt šīs aprūpes sniedzējus, nodrošināt risku līdzsvarotību un noskaidrot, ko privātais un publiskais sektors var darīt labāk. Turklāt ir jākoordinē privātie un publiskie pakalpojumi, lai radītu sinerģiju un izvairītos no pārklāšanās.

No dalībvalstu ziņojumiem redzams, ka dalībvalstīs aizvien palielinās izpratne par kvalitātes jautājumiem, un tajos izklāstītas dažādas iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt to pilsoņus ar ļoti kvalitatīvu un drošu profilaktisko aprūpi un ārstēšanu, piemēram, izstrādājot un īstenojot kvalitātes standartus vai klīniskās vadlīnijas, kuru pamatā ir uz pierādījumiem balstītu zāļu vai veselības tehnoloģiju novērtējums. Tomēr tikai pavisam nedaudzas valstis par kvalitātes stūrakmeni un galveno prioritāti ir izvirzījušas pacientu drošību un ir izveidojušas atbilstošas struktūras un sistēmas. Ir novērotas milzīgas atšķirības. Kamēr dažas dalībvalstis ir tālu priekšā citām kvalitātes un drošības stratēģiju īstenošanas un uz pacientiem vērstas pieejas ziņā, tikmēr citas atrodas tikai pašā procesa sākumā. Šīs atšķirības skaidrojamas ar veselības aprūpei piešķirtajiem, ierobežotajiem resursiem un nepietiekamo izpratni par ilgtermiņa priekšrocībām, ko var piedāvāt laba aprūpes kvalitāte. Daudzas valstis lielākas pacientu izvēles iespējas uzskata par vienu no aspektiem pacientu aprūpē, tomēr neatzīstot, ka brīva izvēle būtu saistīta ar lielākām aprūpes izmaksām.

Joprojām svarīgs jautājums ir aprūpes koordinēšana . Dalībvalstis ir guvušas panākumus, izmantojot integrētu pieeju dažu hronisku slimību ārstēšanā, taču vēl ir daudz darāmā, lai uzlabotu vadības līmeņu, medicīnas aprūpes veidu, veselības un sociālās aprūpes, publisko un privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, kā arī publisko un bezpeļņas organizāciju veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju savstarpējo koordināciju. Vēl svarīgāk tas ir ilgtermiņa aprūpē.

Nacionālās stratēģijas ziņojumos ir atkārtoti apstiprināta apņemšanās ilgtermiņā nodrošināt vispārīgu pieeju ļoti kvalitatīvai un izmaksu ziņā pieejamai aprūpei. Lai gan privāto līdzekļu avotu īpatsvars ir diezgan liels, daudzās valstīs vēl jāatrod dažāds ilgtspējīgs finansējums. Tās var būt privātās veselības apdrošināšanas iemaksas (bieži vien kā papildu līdzeklis vai ļoti labi atalgotām darba ņēmēju grupām) vai privāto mājsaimniecību maksājumi (kā valsts sniegtās aprūpes līdzmaksājumi un/vai individuālie maksājumi, kuri tiek atmaksāti pavisam nedaudz vai netiek atmaksāti vispār).

Cilvēki, uz kuriem tas attiecas, drīzāk izvēlas ilgtermiņa aprūpi savā dzīves vietā vai rajonā, nevis ārstēšanos slimnīcā, taču daudzās valstīs ārstēšanās slimnīcā joprojām saņem vairāk nekā pusi no publiskajiem izdevumiem. Papildus tam pastāv visnotaļ liela vienprātība par to, ka jānovērš ilgtermiņa aprūpes sektorā (oficiālajā aprūpē) gaidāmais darbaspēka trūkums, kā arī jārod veidi, kā atbalstīt ģimenes vai neformālās aprūpes sniedzējus. Problēmas saistībā ar atbilstošu pieņemšanu darbā, apmācību (pārkvalificēšanos) un ilgtermiņa aprūpes darbinieku noturēšanu darba tirgū joprojām nav atrisinātas.

_________________________________

Sīkāka analīze ir sniegta pielikumā pievienotajā valstu profildokumentā un papilddokumentā.