27.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 79/58

1.

uzsver, ka tieši vietējās un reģionālās pašvaldības arī turpmāk pirmās ieviesīs Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) pamatelementus regulējošos Eiropas tiesību aktus, un vēlreiz atkārto ieteikumus, ko tā jau ir paudusi 74. plenārsesijā pieņemtajā pirmajā atzinumā (CdR 177/2007 fin) par KEPS;

2.

šajā otrajā atzinumā par KEPS vēlas pievērsties arī citiem jautājumiem saistībā ar politikas plānu vispār un izskatīt atsevišķus esošos un iesniegtos tiesību aktus konkrēti, vienlaicīgi paužot atbalstu sākotnējām atziņām;

3.

izsaka bažas, ka šajā atzinumā izskatāmajos dokumentos nepietiekama uzmanība veltīta vietējai un reģionālajai dimensijai. Vietējās un reģionālās dimensijas iekļaušana ir vajadzīga gan tādēļ, lai varētu efektīvi ieviest KEPS II, gan arī, lai nodrošinātu atbilstību subsidiaritātes principam;

4.

atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta vajadzība šajā politikas jomā saskaņošanu apvienot ar standartu paaugstināšanu, tomēr Komitejai ir daži iebildumi. Jo īpaši Komiteja atzīmē, ka rezultātā vietējām un reģionālajām pašvaldībām var rasties papildu izmaksas;

5.

uzsver, ka attiecībā uz patvēruma meklētājiem un bēgļiem KEPS pamatā arī turpmāk jābūt ANO 1951. gada Bēgļu konvencijas principiem, turklāt nav pieļaujama ne tieša, ne netieša tās standartu pazemināšana;

6.

atzinīgi vērtē to, ka politikas plāna un ar to saistīto tiesību aktu galvenā iezīme ir patvēruma jomā izmantoto pieeju un papildu aizsardzības [subsidiary protection – tulk. piez.] veidu vienādošana. Tas ir svarīgi, jo ir atzīti bēgļa jēdziena ierobežojumi un tas, ka daudzi cilvēki, kas meklē starptautisko aizsardzību, ne vienmēr ir bēgļi šā jēdziena tiešā izpratnē (piemēram, personas, kas bēg no dabas katastrofām). Ar piemērojamajiem uzņemšanas noteikumiem un procedūrām, kā arī ar piešķirto statusu jāgarantē vienlīdzīga attieksme pret šīm personām;

7.

uzskata, ka sekmīga saskaņošana ir veids, kā mazināt dažu vietējo un reģionālo pašvaldību nesamērīgu slogu, kas saistīts ar to ģeogrāfisko stāvokli apvienojumā ar atšķirībām valstu izmantotajās pieejās. Ja uzņemšanas noteikumi un procedūras vai starptautiskās aizsardzības piešķiršanas kritēriju piemērošana kādā dalībvalstī ir stingrāka (vai šķietami stingrāka) salīdzinājumā ar citu dalībvalsti, tas var veicināt sekundāro migrāciju ES. Tas savukārt apgrūtina KEPS ieviešanu un var radīt pārmērīgu slogu dažām valstīm un to vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

8.

uzsver, ka galvenie piespiedu migrācijas cēloņi ir ar ES nesaistīti ārējie un nevis iekšējie apstākļi;

9.

iesaka dalībvalstīm gadījumos, kad vietējās un reģionālās pašvaldības ir atbildīgas par mājokļa, labklājības, veselības aprūpes, izglītības un darba tirgus pieejamības jautājumiem, atzīt, ka ir vajadzīga solidaritāte un vienlīdzīgs apgrūtinājumu sadalījums vietējā līmenī;

10.

uzskata, ka Eiropas tiesību aktu sekmīgas saskaņošanas politikas labad vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vajadzīgs tiešs Eiropas papildu atbalsts vai arī garantijas par to, ka tās gūs proporcionālu labumu no dalībvalstīm piešķirtā finansējuma;

11.

atzīst, ka nevienmērīgs slogs, kas saistīts ar ģeogrāfisko atrašanās vietu pie ES robežām un demogrāfiskajām īpatnībām, var mazināt saskaņošanas efektivitāti, un tāpēc piekrīt, ka turpmāka valstu standartu saskaņošana ar KEPS palīdzību jāpapildina ar plašāku praktisko sadarbību, lai starp dalībvalstīm un reģioniem taisnīgi sadalītu atbildību patvēruma jomā;

12.

izsaka bažas par to, ka politikas plānā nav izskatīta ES ārējās robežas aģentūras Frontex darbība ne saskaņošanas, ne arī praktiskās sadarbības izpratnē. Tā kā priekšlikumos par KEPS ir pievērsta papildu uzmanība cilvēktiesībām kopumā un sevišķi mazāk aizsargātu personu cilvēktiesībām, tām būtu jāatspoguļojas arī noteikumos par Frontex darbību;

13.

uzsver, ka vietējā un reģionālajā līmenī ir jāuzlabo komunikācija jautājumā par atšķirībām starp piespiedu un brīvprātīgu migrāciju un starp starptautiskas aizsardzības saņēmējiem un pieprasītājiem, lai sabiedrība būtu zinoša un saņemtu pozitīvu vēstījumu par starptautiskās aizsardzības saņēmējiem;

14.

atbalsta to, ka direktīvā apvienoti pasākumi, nosakot standartus gan patvēruma meklētāju, gan arī personu, kas vēlas saņemt alternatīvo aizsardzību [subsidiary protection – tulk. piez.], uzņemšanai dalībvalstīs;

15.

norāda, ka, saskaņojot uzņemšanas standartus, patvēruma meklētāju sociālā aprūpe, kas saistās ar mājokli, labklājību, veselību, izglītību un piekļuvi darba tirgum, nedrīkst būt augstākā līmenī salīdzinājumā ar vietējo iedzīvotāju aprūpi;

16.

uzskata, ka ierosinātās cilvēktiesību garantijas, tai skaitā neaizsargātiem cilvēkiem paredzēti īpaši pasākumi, būtu jāattiecina uz visa veida pieteikumu izskatīšanu, tostarp jebkāda veida eksteritoriālo pieteikumu izskatīšanu, kā tas paredzēts politikas plāna 5.2.3. punktā. Turpmākie soļi šajā virzienā būs rūpīgi jāpārbauda, sevišķi saistībā ar to likumību, efektivitāti un lietderību;

17.

ļoti atzinīgi vērtē 8. panta 1. punktā iekļauto principu, saskaņā ar kuru personu nedrīkst aizturēt tikai tāpēc, ka tā iesniegusi pieteikumu starptautiskās aizsardzības iegūšanai; tādējādi ņemts vērā Komitejas pirmā atzinuma par KEPS 16. punktā izteiktais aicinājums. Komiteja atzīst, ka kompetentajām iestādēm var būt pamatoti iemesli dažu pieteikuma iesniedzēju aizturēšanai, piemēram, ja viņi varētu aizbēgt;

18.

piekrīt, ka šie priekšlikumi varētu būt izdevīgi kā patvēruma meklētājiem, tā arī dalībvalstīm, lai arī atzīst, ka dažas dalībvalstis priekšlikumu varētu uztvert neviennozīmīgi, īpaši valstis, kurās pieaug bezdarbs, kā arī valstis, kuras izjūt spiedienu to ģeogrāfiskā novietojuma dēļ. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka pārstrādātās Uzņemšanas direktīvas 15. panta 2. punktā arī skaidri noteikts, ka “dalībvalstis dod atļauju pretendentam iesaistīties darba tirgū saskaņā ar dalībvalstu paredzētiem nosacījumiem”;

19.

vēlreiz atkārto savu viedokli par integrācijas politiku, kas pausts pirmā atzinuma par KEPS 34.–38. punktā, un norāda uz 2007. gada 11. oktobra atzinumu “Globāla pieeja migrācijai Eiropas Savienības dienvidu jūras robežu reģionos un austrumu un dienvidaustrumu reģionos, kas robežojas ar Eiropas Savienību” (CdR 64/2007 fin); uz Reģionu komitejas un Kanāriju salu pārvaldes 2007. gada oktobrī kopīgi rīkotās Tenerifes konferences ar nosaukumu “Pilsētu un reģionu nozīme migrācijas plūsmu vadībā” secinājumiem; uz 2006. gada 15. jūnija atzinumu “Eiropas Parlamenta rezolūcija par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā” (CdR 53/2006), kurā apspriesta integrācijas politika; uz 2009. gada 12. februāra atzinumu “Vietējo un reģionālo pašvaldību būtiskā nozīme integrācijas politiku izstrādē un īstenošanā” (CdR 212/2008); kā arī uz Reģionu komitejas un Atikas pašvaldību un kopienu vietējās apvienības 2008. gada oktobrī Atēnās kopīgi rīkotā semināra ar nosaukumu “Pilsētu un reģionu nozīme imigrantu integrācijā” secinājumiem;

20.

apstiprina pirmā atzinuma par KEPS 4. punktā pausto ieteikumu par to, ka Eiropas tiesību aktos būtu jānosaka dalībvalstu pienākums izveidot reģionālo pašvaldību tīklu sistēmu, lai varētu integrēt un informēt bēgļus;

21.

uzskata, ka būtu problemātiski noteikt valstu sociālās palīdzības nosacījumu piemērošanu attiecībā uz patvēruma meklētājiem, un aicina apsvērt vienotu ES minimālo nodrošināšanas standartu ieviešanu;

22.

atzīst, ka noteikumi par materiālajiem pakalpojumiem ir sevišķi svarīgi vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kurām ir īpaša nozīme mājokļa, labklājības, veselības aprūpes un izglītības nodrošināšanā. Ja dalībvalstīm ir rīcības brīvība, ieviešot minētos standartus, tām būtu jāapliecina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības saņems proporcionālu finansiālo atbalstu gadījumā, ja tām jāpilda papildu pienākumi;

23.

uzskata, ka ir jāapmāca tie vietējo un reģionālo pašvaldību ierēdņi, kuriem saskaņā ar noteikumiem jāizvērtē pieejamo līdzekļu apjoms, lai nodrošinātu to, ka izmaksas par uzņemšanas materiālo nosacījumu izpildi vai veselības aprūpi nav nevajadzīgi jāsedz pašiem pieteikuma iesniedzējiem starptautiskās aizsardzības saņemšanai;

24.

vēlreiz atkārto savas jau paustās dziļās bažas par neaizsargātajiem cilvēkiem (pirmā atzinuma par KEPS 29.–33. punkts) un atzinīgi vērtē soļus šā jautājuma risināšanai. Īpaši Komiteja norāda uz vajadzību veltīt uzmanību to starptautisko aizsardzību meklējošo personu veselības problēmām, kuras nesaņem pietiekamu uzturu, kā arī atradušās apstākļos, kas var radīt ievainojumus vai izraisīt psiholoģiskas traumas. Tā kā veselības aprūpes pakalpojumus bieži sniedz vietējā un reģionālajā līmenī, jāizpēta, jāatrod un jānovērš atsevišķos reģionos pastāvošie šķēršļi;

25.

Attieksmes saskaņošana pret patvēruma meklētājiem kuru pieteikumi noraidīti, varētu palīdzēt mazināt sekundāro migrāciju. Tomēr jāatļauj veikt tādus pasākumus, kas mudinātu attiecīgās personas pamest valsti brīvprātīgi. Šādi pasākumi nedrīkst ietekmēt nepieciešamos medicīniskos pakalpojumus vai eksistences nodrošināšanas palīdzību minētajām personām;

26.

uzsver, ka piespiedu nabadzību un atteikumu saņemt veselības aprūpi nekādā gadījuma nedrīkst izmantot, lai īstenotu imigrācijas un patvēruma rīcībpolitikas, kas saistītas ar personu, kuru pieteikumi par starptautisko aizsardzību noraidīti, repatriāciju;

27.

atzinīgi vērtē to, ka Uzņemšanas direktīvā un citos pārstrādātās KEPS II instrumentos tagad ir ietverta skaidra nepilngadīgas personas definīcija, proti, tas ir “trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks, kas jaunāks par 18 gadiem”. Tāpat atzinīgi vērtējams tas, ka katrā instrumentā nepilngadīgajiem noteiktas papildu garantijas. Par nepilngadīgajiem atzītās personas varēs izmantot minēto standartu sniegtās priekšrocības, savukārt nepilnīga ir to personu aizsardzība, kuras iesniegušas pieteikumu starptautiskās aizsardzības saņemšanai un kuru vecumu būs apstrīdējusi tā dalībvalsts, kas uzņem iesniedzēju, izskata un pieņem lēmumu par pieteikumu vai piemēro Dublinas kritērijus;

28.

atzīmē, ka tieši materiālie uzņemšanas nosacījumi būs tas KEPS elements, ar ko vispirms saskarsies personas, kas būs iesniegušas starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Tāpēc ir svarīgi, ka gadījumos, kad pieteikuma iesniedzēju vecums ir apstrīdams, viņi tiek uzskatīti par nepilngadīgajiem, līdz ir pierādīts, ka viņi ir pilngadīgi (pietiekami ievērojot citu pieteikumu par starptautisko aizsardzību iesniedzēju tiesības un drošību), lai attieksme pret viņiem vienmēr būtu humāna un cieņas pilna un lai vecuma noteikšanas procedūrām tiktu piemērotas tiesiskās garantijas, īpaši gadījumos, kad noteikta medicīniska izmeklēšana. Ja šajā posmā iesniedzēja vecums ir novērtēts nepareizi, tad iespējams, ka nepilngadīgajam pieteikuma par starptautisko aizsardzību iesniedzējam ir nepamatoti atteikta paaugstināta līmeņa aizsardzība, ko ar KEPS II tiesību aktiem paredzēts nodrošināt nepilngadīgajiem;

29.

atzīst, ka uz dažām vietējām un reģionālajām pašvaldībām gulstas ārkārtīgi liels slogs, sniedzot pakalpojumus nepilngadīgajiem bez pavadības vai lielam viņu skaitam, un iesaka šādām pašvaldībām piešķirt atbilstošus līdzekļus;

30.

uzsver, ka tā ir īpaši svarīga reģioniem, jo saskaņā ar Dublinas sistēmu patvēruma meklētājus var nosūtīt uz pirmo dalībvalsti, kurā viņi ieradušies, un tas rada spiedienu uz atsevišķām dalībvalstīm un reģioniem pie ES ārējām robežām un galvenajiem robežas šķērsošanas punktiem;

31.

atbalsta mērķi uzlabot sistēmas efektivitāti, taču tikai gadījumos, ja tas atbilst saskaņotu uzņemšanas standartu, kā arī atzīšanas kritēriju un procedūru piemērošanas principiem. Tas nodrošina, ka, nosūtot trešās valsts pilsoņus uz citu dalībvalsti, nosūtītāja dalībvalsts nepārkāpj starptautiskajos cilvēktiesību aizsardzības tiesību aktos noteiktās saistības, tai skaitā Eiropas Pamattiesību hartas 19. pantā, ANO 1951. gada Bēgļu konvencijas 33. pantā un ANO 1984. gada Konvencijas pret spīdzināšanu 3. pantā ietvertās tiesības uz cieņu pret ģimenes dzīvi, bērnu interešu ievērošanu un izraidīšanas aizliegumu, tostarp netiešo izraidīšanu. Regulas priekšlikuma noteikumiem būtu jāstājas spēkā tikai pēc tam, kad pilnībā būs ieviestas pārstrādātās Uzņemšanas, Procedūru un Kvalifikācijas direktīvas;

32.

atzinīgi vērtē 6. pantu par nepilngadīgo bez pavadības tiesību aizsardzību, kurā zināmā mērā ir ņemtas vērā Komitejas pirmā atzinuma par KEPS 29.–33. punktā paustās bažas. Būtu jānodrošina arī citu neaizsargāto cilvēku grupu, piemēram, grūtnieču un cilvēku ar invaliditāti, efektīva aizsardzība. Regulā arī būtu jārisina pastāvošās nepilnības ģimenes vienotības saglabāšanas jomā;

33.

atzinīgi vērtē 27. pantā iekļauto principu, saskaņā ar kuru personu nedrīkst aizturēt tikai tāpēc, ka tā iesniegusi pieteikumu starptautiskās aizsardzības iegūšanai; tādējādi ņemts vērā Komitejas pirmā atzinuma par KEPS 16. punktā izteiktais ieteikums;

34.

atbalsta 31. pantā ierosinātās procedūras, kas ļauj nepiemērot šīs regulas noteikumus gadījumā, ja dalībvalsts saskaras ar ārkārtas situāciju, kas ļoti smagi noslogo tās uzņemšanas spēju;

35.

iesaka izstrādāt oficiālus līdzekļus reģionu un Eiropas Komisijas saziņai, lai pievērstu uzmanību situācijām, kurās varētu rasties vajadzība izmantot 31. panta otrajā punktā paredzētās Komisijas tiesības rīkoties gadījumā, ja vispārējais stāvoklis dalībvalstī neatbilst 31. panta 1. punktā noteiktajiem standartiem. Tomēr, lai nepieļautu minēto noteikumu nepamatoti plašu izmantošanu, Komisijai būtu rūpīgi jāuzrauga situācija un jāapsver, vai tā patiešām ir ārkārtēja, un vai direktīvas, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai, un Direktīvas 2005/85/EK neievērošana ir iemesls uzsākt EK Līguma 226. pantā paredzēto pārkāpumu tiesvedību;

36.

atzinīgi vērtē to, ka atzīta vajadzība procesuālo standartu saskaņošanu apvienot ar standartu paaugstināšanu pieteikumu par starptautisko aizsardzību izskatīšanas jomā. Tādējādi var samazināt lēmuma pieņemšanai vajadzīgo laiku. Ilgam izvērtēšanas laikam var būt nelabvēlīga ietekme uz veselību un garīgo labsajūtu, kas savukārt var radīt lielu slogu vietējo un reģionālo pašvaldību resursiem. Pat tad, ja lēmuma pieņemšana ir daļa no valsts (pretstatā reģionāla līmeņa) īstenotas shēmas, aizkavēšanās var radīt nevēlamu spiedienu uz tām vietējām vai reģionālajām pašvaldībām, kurās notiek uzklausīšana vai tiesas procesi;

37.

atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta vajadzība kvalifikāciju standartu saskaņošanu apvienot ar standartu paaugstināšanu. Ņemot vērā visus bēgļu jautājumus regulējošo tiesību aktu humāno raksturu, prioritātei jābūt problēmas risinājumam, novēršot atšķirības atzīšanas par bēgli jomā, nevis risinājumam sekundārās migrācijas problēmai, kas saistīta ar atšķirīgiem labklājības nodrošinājuma un darba tirgus pieejamības nosacījumiem. Starptautiskās aizsardzības netaisnīga atteikuma sekas ir īpaši smagas;

38.

atzinīgi vērtē lielākas nozīmes piešķiršanu papildu aizsardzībai [subsidiary protection – tulk. piez.]. Komiteja atzinīgi vērtē politikas plāna 3.3. punktā ietverto norādi par uzlabojumiem tā dēvētās “alternatīvās bēgšanas iespējas izcelsmes valstī” piemērošanā. Šādu “alternatīvu” nedrīkstētu izmantot, lai ar to patiesībā slēptu izraidīšanu;

39.

atzīst, ka kvalitātes uzlabošana lēmumiem par patvēruma un papildu aizsardzības piešķiršanu, kas ietver apmaiņu ar paraugpraksi spēkā esošo un ierosināto tiesību aktu interpretācijas jomā, samazinās pārsūdzēto lēmumu īpatsvaru (kas dažās valstīs ir augsts). Tie arī varētu palielināt to personu skaitu, kas brīvprātīgi atgriežas izcelsmes valstī pēc tam, kad viņu pieteikums par starptautisko aizsardzību ir noraidīts. Panākumi abās minētajās jomās mazinās nesamērīgo spiedienu, kādam būs pakļauti tie reģioni, kam jānodrošina palīdzība personām, kurām atteikts valsts atbalsts;

40.

atkārto, ka saskaņā ar starptautisko tiesību aktu noteikumiem pārvietotajām personām ir tiesības censties iegūt starptautisko aizsardzību pat tad, ja ES tās ieceļojušas nelikumīgi, un tādēļ uzstāj, ka veidu, kādā persona ieceļojusi ES, nedrīkst izmantot pret pieteikuma par starptautisko aizsardzību iesniedzējiem un īpaši pret cilvēku kontrabandas upuriem;

41.

secina, ka, lai gan “ticamība” nav daļa no starptautiskās vai Eiropā izmantotās bēgļa definīcijas, daudzu personu iesniegumi par starptautisko aizsardzību ir noraidīti tieši nepietiekamas ticamības dēļ. Personām, kuru iesniegumi par starptautisko aizsardzību ir noraidīti, var būt vajadzīga ievērojama vietējo un reģionālo pašvaldību palīdzība, pirms tās atstāj ES, tādēļ ir svarīgi nepamatoti nenoraidīt pieteikumus nepietiekamas ticamības dēļ;

42.

iesaka pārstrādātajā Kvalifikācijas direktīvā skaidrāk noteikt, ka noteikumi par ticamību (pašreizējā redakcijā 4. panta 5. punkts) bēgļa definīciju tikai papildina — tie raksturo apstākļus, kādos personu nepārbaudītus izteikumus drīkst izmantot par pierādījumiem, tādējādi palīdzot izpildīt pierādījumu apjoma kritēriju, kas ir vajadzīgs to faktu konstatācijai, ar ko pamato starptautiskas aizsardzības nepieciešamību;

43.

uzsver vajadzību pēc tīkliem, ar kuru palīdzību vietējā un reģionālajā līmenī apmainīties ar informāciju un paraugpraksi, un vajadzību piedāvāt pienācīgu finansiālo atbalstu tīklos īstenotajiem pasākumiem;

44.

atzinīgi vērtē lēmumu izveidot Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (EASO) un uzskata, ka tas aktīvi veicinās starptautisko standartu pilnveidošanu un saskaņotāku pieeju izmantošanu;

45.

uzskata, ka Reģionu komiteja būtu jāiekļauj ierosinātās regulas 17. punktā līdzās “citām Kopienas struktūrām” (49. pants);

46.

uzsver, ka ir svarīgi veikt izpēti un salīdzinošos pētījumus, lai uzlabotu politisko un praktisko faktu bāzi, un šajā ziņā īpaša nozīme būs vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāpiemin saistībā ar “informācijas apmaiņu un paraugpraksi” (3. pants) un ar “informācijas vākšanu un apmaiņu” (11. pants);

47.

vēlas precīzāku informāciju jautājumā par ierosināto normatīvo sistēmu un rādītājiem, kas paredzēti politikas izstrādes un pakalpojumu sniegšanas efektivitātes vērtējumam;

48.

iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām pieejamās finansējuma programmas izstrādāt tā, lai sabiedrība būtu labāk informēta par patvēruma jautājumiem reģionos, kur tas varētu uzlabot iedzīvotāju informētību un integrāciju. Konsultatīvajā forumā būtu jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības un Reģionu komiteja;

49.

iesaka arī noteikt, ka EASO jābūt galvenajai lomai, veidojot attiecības ar trešām valstīm, NVO un starptautiskajām struktūrām;

50.

sevišķi uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījumu, lai varētu sasniegt augstus standartus praktiskajā darbā ar patvēruma meklētājiem un bēgļiem. Turklāt starptautiskās aizsardzības programmu veicināšanas nolūkā ir svarīgi piedāvāt apmācību uz robežām nodarbinātajam personālam, ierīkot uzņemšanas centrus un telpas izmitināšanai;

51.

izsaka dziļu nožēlu par vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvju neiekļaušanu Biroja valdē un iesaka stiprināt EASO pārvaldi, iekļaujot tajā Reģionu komitejas pārstāvjus, kā arī aicina rīkot regulāras apspriedes;

52.

atzīmē, ka priekšlikumu svarīgs elements ir dalībvalstu solidaritāte, īpaši, ņemot vērā Dublinas II regulas grozījumus, tomēr jautājumā par rīcībpolitiku īstenošanu priekšlikumos joprojām paredzēta ievērojama dalībvalstu rīcības brīvība. Ir svarīgi apzināties, ka vajadzība pēc dalībvalstu kopējā sloga sadales un solidaritātes pastāv arī pašās dalībvalstīs;

53.

vēlreiz pauž savā pirmajā ziņojumā par KEPS 46. punktā izteikto gandarījumu par Eiropas Bēgļu fonda un Eiropas Atgriešanās fonda dalībvalstīm piedāvāto praktisko atbalstu. Šiem fondiem būs sevišķi liela nozīme Uzņemšanas direktīvas un Procedūru direktīvas sekmīgā ieviešanā. Komiteja vēlas saņemt apliecinājumu tam, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būs tieša piekļuve minētajiem fondiem un ka tās būs iesaistītas fondu piedāvātā atbalsta piešķiršanas uzraudzībā;

54.

pagaidām atzinīgi vērtē iespēju īpašus ES jautājumus izskatīt kopīgi, ja vien tiek nodrošināta augsta līmeņa cilvēktiesību aizsardzība un ievērots princips, ka katra lieta jāizskata individuāli;

55.

uzsver brīvprātīgas pārcelšanās nozīmīgumu un atzinīgi vērtē priekšlikumus par uzlabojumiem. Komiteja vēlas saņemt apstiprinājumu tam, ka tiks ieviesti mehānismi apspriedēm ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām šajā jomā, ņemot vērā to lomu bēgļu un citu starptautisko aizsardzību saņēmušo personu sekmīgā integrācijā. Komiteja atzīmē, ka veiksmīgi pārvaldīta brīvprātīga pārcelšanās palīdzēs reģioniem gūt labumu no lietišķi vadītas migrācijas.

56.

atzinīgi vērtē minēto Komisijas paziņojumu un uzskata, ka šī iniciatīva veicinās solidaritāti pārcelšanās prakses jomā, kā arī pilnveidos standartus dalībvalstīs, jo īpaši saistībā ar vietējo un reģionālo pašvaldību lomu pārvietoto personu uzņemšanā, pārvietošanā un integrācijā;

57.

īpaši atzinīgi vērtē Pārvietošanas ekspertu grupas paplašināšanu un uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir nozīmīga loma uzņemšanas un pārvietošanas procesos un ka to ieguldījums vajadzību un ikgadējo prioritāšu noteikšanas, kā arī paraugprakses apmaiņas jomā minētajā grupā būtu jāatzīst par iesaistīto personu īpašajām zināšanām;

58.

lūdz piešķirt vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kurām jāuzņemas galvenā loma ES pārvietošanas programmas sekmīgā īstenošanā, pietiekamus līdzekļus no Eiropas Komisijas ieteiktajiem finansējuma avotiem pārvietoto personu atbalstam.