Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Atbalsts jaunattīstības valstīm krīzes pārvarēšanas jomā”

COM(2009) 160 galīgā redakcija

(2010/C 255/23)

Ziņotājs: JAHIER kgs

Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 28. aprīlī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Atbalsts jaunattīstības valstīm krīzes pārvarēšanas jomā”

COM(2009) 160 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ārējo attiecību specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 19. novembrī. Ziņotājs — Jahier kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 458. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 16. un 17. decembrī (16. decembra sēdē), ar 151 balsi par, 5 pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka tagad, kad starptautiskā ekonomikas un finanšu krīze vairs nenozīmē akūtu sistēmisko risku, nedrīkst atstāt bez ievērības smagās sekas, kuras krīze ir izraisījusi lielākajā daļā attīstības valstu. Minētās sekas apdraud pēdējo gadu desmitu laikā gūtos sasniegumus un pastiprina enerģētikas un pārtikas krīzes sekas, kas var izraisīt jau esošo konfliktu saasināšanos un politiskās nestabilitātes palielināšanos.

Starptautiskās sabiedrības uzdevums tagad ir veikt visus nepieciešamos pasākumus un pieņemt lēmumus, lai palīdzētu visnabadzīgākajām valstīm pārvarēt šo krīzi, par kuru tās nav atbildīgas.

1.2.   EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, kas ir pirmais starptautiskajā sabiedrībā pieņemtais pamatlēmums; tas ir vispozitīvākais un pilnīgākais no visiem līdz šim pieņemtajiem lēmumiem, kurā ierosināti daudzi priekšlikumi un daudzas arī vidēja termiņa perspektīvas, kas būs atbilstīgi jāattīsta.

EESK norāda, ka divas paziņojuma vājākās vietas ir papildu līdzekļu trūkums un ar krīzi saistīto lēmumu ierobežotā ietekme laikā, piemēram, attiecībā uz attiecīgajam gadam paredzēto līdzekļu avansa maksājumiem.

1.3.   EESK atzinīgi vērtē neseno starptautisko augstākā līmeņa sanāksmju rezultātus (1), jo īpaši detalizētos priekšlikumus attiecībā uz nabadzīgajām valstīm, atkārtotu apstiprinājumu mērķiem palielināt atbalsta kvantitāti un kvalitāti un jaunu impulsu minētā atbalsta reformai. Tomēr šādi rezultāti nebūt nav pietiekami, lai risinātu tādus būtiskus jautājums kā:

1.4.   EESK uzskata, ka pirmām kārtām noteikti jāpilda visas šajos gados uzņemtās saistības, kā to jau uzsvēris priekšsēdētājs Barroso kgs, un aicina Komisiju mudināt dalībvalstis ievērot agrāk noteiktos un līdz šim vēl būtiski nepārskatītos plānus par atbalsta līdzekļu palielināšanu, pat ja dažas dalībvalstis minētos plānus faktiski ir atsaukušas, nolemjot samazināt finansējumu.

EESK ir arī pārliecināta, ka steidzami jāizveido jaunas un apjomīgas papildu apropriācijas, kā to aicina visi lielie starptautiskie forumi, kas dod piekrišanu novirzīt nabadzīgajām valstīm jaunu atbalstu un investīcijas. Komiteja arī atbalsta priekšlikumu tām piešķirt vismaz 0,7 % no summas, ko starptautiskā kopiena ir mobilizējusi krīzes pārvaldībai un kuras apjoms šobrīd ir aptuveni 7 000 miljardi ASV dolāru.

1.5.   EESK uzskata, ka, ņemot vērā enerģētikas un pārtikas krīzes divkāršo ietekmi, jānosaka skaidrākas prioritātes jaunām investīcijām, pildot ilgtspējīgas saistības Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai.

Lauksaimniecības un pārtikas nekaitīguma atzīšana par stratēģisko prioritāti, kā arī ieguldījumi neatliekamās jomās saistībā ar klimata pārmaiņām, ir gan nabadzīgo valstu, gan Eiropas interesēs, lai uzsāktu jaunu, apjomīgu ieguldījumu kārtu visnabadzīgākajās valstīs un nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību ilgā laika posmā.

1.6.   EESK aicina jauno Komisiju uzņemties vadošo lomu starptautiskā līmenī attiecībā uz saistībām veikt attīstības atbalsta un ieguldījumu sistēmas radikālu reformu, risinot šā gadu tūkstoša jaunos uzdevumus, tostarp saistībā ar “zaļo izaugsmi” un migrācijas plūsmām, un dotu jaunu impulsu centieniem nodrošināt vispārējās atbalsta sistēmas lielāku efektivitāti, pārredzamību un rezultativitāti.

1.7.   EESK uzskata, ka Eiropas Savienība nedrīkst spert soli atpakaļ attiecībā uz nevalstisko dalībnieku atzīšanu un atbalstīšanu, jo īpaši saistībā ar privāto sektoru, arodbiedrību organizācijām, lauksaimniekiem, sieviešu un patērētāju organizācijām. Tas ir viens no Eiropas pieejas galvenajiem aspektiem.

EESK pauž nožēlu, ka izskatāmajā paziņojumā nav minēta šo dalībnieku nozīme krīzes pārvarēšanā, jo īpaši tāpēc, ka pilsoniskā sabiedrība ir viena no nedaudzajiem starptautiskajiem dalībniekiem, kas ir pierādījusi savu spēju mobilizēt papildu resursus. Turklāt daudzās nabadzīgās valstīs krīzes sekas rada ļoti nelabvēlīgu situāciju privātajam sektoram un vājina sociālo partneru un dažādu pilsoniskās sabiedrības organizāciju rīcībspēju, kas ir izšķiroša, lai nodrošinātu ilgtspējīgus attīstības risinājumus ilgākā laika posmā.

1.8.   Līdztekus oficiālās attīstības palīdzības (OAP) ietvaros uzņemto saistību pildīšanai EESK atbalsta arī jaunu, novatorisku attīstības finansēšanas mehānismu izveidošanu un pieņemšanu, piemēram, Tobin nodokli. Sevišķi svarīgi ir atzīt imigrantu naudas pārskaitījumu galveno lomu, īstenojot G8 lēmumu par 50 % samazināt komisijas maksu pārskaitījumiem un arī nosakot stratēģijas efektīvākai strādājošo imigrantu aizsardzībai krīzes apstākļos.

1.9.   EESK uzskata, ka jāsaglabā visi pasākumi saistībā ar tirgu atvēršanu, atsākot Dohas sarunas, atbalstot reģionālās integrācijas procesus (2) un pastiprinot tirdzniecības finansēšanas instrumentus; īpaša uzmanība jāpievērš taisnīgas un vienlīdzīgas tirdzniecības prasībām nabadzīgākajām valstīm. Ir arī atjaunoti jāizvērš tiešie ārvalstu ieguldījumi (TĀI), tostarp ar Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas novatorisku finansējuma pozīciju sviras efekta starpniecību, piemēram, SVF speciālo aizņēmuma tiesību (SAT) jaunām emisijām un PB atbilstoša neaizsargātības fonda (vulnerability fund) izveidi.

1.10.   Visbeidzot, EESK uzskata, ka ir svarīgi atzīt korupcijas, kriminālo darbību un nodokļu krāpniecības (izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšana) apkarošanu par pasaules mēroga absolūtu prioritāti, kas ļautu iegūt jaunus un apjomīgus līdzekļus attīstības pasākumiem. Komiteja mudina Komisiju iespējami drīzāk pievērsties minētajam jautājumam un izstrādāt atbilstošus priekšlikumus.

2.   Ievads

2.1.   Starptautiskās finanšu krīzes sākumā analītiķi bija pārliecināti, ka tā neskars jaunattīstības valstis, jo sevišķi visnabadzīgākās. Tomēr pēc vairākiem mēnešiem jaunattīstības valstīs sāk parādīties krīzes iespējamās sekas, jo sevišķi sakarā ar paredzamo starptautiskās ekonomikas recesiju. Tikai 2009. gada aprīlī pēc G20 sammita Londonā un SVF un Pasaules Bankas sanāksmēm kļuva skaidrs, ka krīze sāk aptvert galvenās jaunattīstības valstis, apdraudot ar nabadzību 100 miljonus cilvēku, kas pievienotos tiem 160 miljoniem, kuri jau atrodas zem absolūtās nabadzības sliekšņa dubultās 2007.–2008. gada enerģētikas un pārtikas krīzes rezultātā.

2.2.   Aplēses ir satraucošas. FAO 2009. gada 19. jūnijā iepazīstināja ar Ziņojuma par nenodrošinātību ar pārtiku pasaulē galvenajiem aspektiem. Saskaņā ar šo ziņojumu 2009. gadā to cilvēku skaits, kuri cieš badu, pirmo reizi pārsniegs vienu miljardu ar vispārējo pieaugumu par 11 %. Šis fakts izraisīs milzīgu humanitāro krīzi, kas draud iznīcināt 80. un 90. gadu panākumus. Pasaules Banka 22. jūnijā krasi koriģēja savas aplēses uz leju, prognozējot, ka 2009. gadā ir iespējama pasaules ekonomikas lejupslīde par aptuveni 3 % un pasaules tirdzniecības apjoma samazināšanās par 10 %, kā arī privāto kapitālu starptautiskās plūsmas straujš kritums no viena triljona dolāru 2007. gadā un 707 miljardiem dolāru 2008. gadā līdz 363 miljardiem dolāru 2009. gadā. Pašlaik jaunattīstības valstu kopējā izaugsme tiek lēsta nedaudz virs 1 %. Tomēr, izņemot Ķīnu un Indiju, visās jaunattīstības valstīs kopā ir reģistrēta lejupslīde 1,6 % apmērā no IKP. Kontinents, kuru krīze ir skārusi vissmagāk, ir Āfrika; paredzams, ka 2009. gadā izaugsme samazināsies par 66 %, salīdzinot ar 2007. gadu. Visbeidzot, ILO uzskata, ka 2009. gadā 50 miljoni cilvēku var zaudēt darbu, bet nabadzīgo darba ņēmēju skaits varētu palielināties līdz 200 miljoniem.

2.3.   Finanšu un ekonomikas krīze ir izraisījusi četrus triecienus: a) pasaules tirdzniecības apjoma kritumu un krasu eksporta ieņēmumu samazināšanos, kā arī finansējuma trūkumu jaunattīstības valstīm, kas tiek lēsts no 270 līdz 700 miljardu dolāru (3); b) privāto ieguldījumu plūsmas samazināšanos, jo īpaši valstīs ar vidēju ienākumu līmeni un valstīs, kur tiek veikti nozīmīgi strukturāli ieguldījumi; c) emigrantu pārskaitījumu apjoma ievērojamu samazināšanos, kas dažās Āfrikas attīstības valstīs veido 30 % no IKP un kurš 2006. gadā vien sasniedza 270 miljardu ASV dolāru lielu summu, t.i., divas reizes vairāk par attīstības atbalsta kopējo summu; d) daudzu divpusēju līdzekļu devēju nenoliedzamu OAP (oficiālās attīstības palīdzības) samazinājumu 2009. un 2010. gadā. Pēdējie divi triecieni, kas palielina iepriekšējās — pārtikas un enerģijas cenu — krīzes sekas, ir īpaši jūtami Āfrikā, kur minētās plūsmas bieži vien ir vitāli svarīgas gan daudziem valstu budžetiem, gan ģimeņu un vietējo kopienu izdzīvošanai.

2.4.   No minēto secīgo un savstarpēji saistīto triecienu, kas neapšaubāmi atšķirīgi ietekmē reģionus un valstis, izraisītajām sekām jo īpaši jāatzīmē šādas:

2.5.   Scenārijs kļūst vēl satraucošāks, ja ņem vērā iespējamo ietekmi uz dažādu pasaules reģionu politisko stabilitāti, kā arī iekšējo un ārējo drošību. Jau Lielbritānijas valdības 2008. gada pētījumā tika paredzēts: ir lielas iespējas, ka 2010. gadā puse no pasaules nabadzīgākajiem iedzīvotājiem dzīvos valstīs, kuras atrodas pastāvīgā konflikta vai gandrīz pastāvīgā konflikta situācijā.

2.6.   Visbeidzot, krīze varētu izraisīt tālāku migrācijas plūsmu gan valstu iekšienē un reģionālā līmenī, gan uz bagātākām valstīm. Tas ne vien var palielināt esošos saspīlējumus, sevišķi pie ES robežām, bet arī izraisīt jaunus, satraucošus cilvēkresursu zaudējumus, kas ir svarīgi daudzām nabadzīgām valstīm.

3.   Komisijas atbilde

3.1.   Eiropas Komisija bija pirmā iestāde, kas pieņēma konkrētus lēmumus Londonas G20 saistību ietvaros; to pamatā ir skaidrs princips, kuru priekšsēdētājs Barroso kgs raksturoja šādi: “pašreizējā lejupslīde nav, nevar būt un netiks izmantota kā aizbildinājums, lai atsauktu mūsu atbalsta palielināšanas solījumus”.

3.2.   Izskatāmais paziņojums ir viens no pozitīvākajiem pamatlēmumiem, ko starptautiskā kopiena līdz šim ir ierosinājusi, lai palīdzētu nabadzīgajām valstīm pārvarēt krīzi. Paziņojumā ir ne vien apstiprināta vajadzība ievērot OAP saistības un piesaistīt jaunus resursus, kas paredzēti attīstībai (piemēram, izmantojot vērienīgu, bet, iespējams, ne pārāk reālu priekšlikumu, ka katrs atbalstam tērētais euro ietaupītu piecus euro ar OAP nesaistītās jomās), bet arī uzsvērts, ka ir svarīgi paātrināt vai izmaksāt atbalstu agrāk — unikāls gadījums līdzekļu devēju vidū — un pieņemt daudz elastīgākus mehānismus, lūdzot EIB izstrādāt instrumentus ar anticiklisku darbību, sevišķi infrastruktūru un finanšu nozarē. Turklāt Komisija apņemas paātrināt budžeta atbalsta pasākumus, izņēmuma gadījumos izpētot arī makroekonomiskās palīdzības pasākumus Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) valstīm.

3.3.   Paziņojumā ir konstatēts, ka atbalsta neefektivitāte izmaksā pārāk dārgi, un tajā ierosinātas starptautiskās OAP sistēmas būtiskas reformas. Komisija aicina dalībvalstis veicināt kopējas, koordinētas pieejas, lai pārvarētu krīzi. Vienlaikus ES kā lielākajai līdzekļu devējai pasaulē vajadzētu kļūt par atbalstu sistēmas reformas veicinātāju starptautiskā līmenī.

3.4.   Paziņojumā nedaudz aplūkoti pasākumi sociālajā un nodarbinātības jomā, izmantojot gan atbalsta mehānismus sociālajiem izdevumiem, gan ieguldījumus valstu vai reģionālo infrastruktūru veidošanā. Īpaša uzmanība ir veltīta Vidusjūras reģionam un Āfrikai, tostarp saistībā ar atbalsta sniegšanu. Komisija atkārtoti apņemas iesaistīties lauksaimniecības atveseļošanā un videi draudzīgā izaugsmē, izmantojot gan jaunus finansējuma veidus klimata pārmaiņu novēršanai, gan atbalstot videi draudzīgu un ilgtspējīgu tehnoloģiju nodošanu.

3.5.   Paziņojuma nobeigumā ir priekšlikums par pasākumiem, lai atbalstītu starptautiskās tirdzniecības sistēmu, uzlabojot tirdzniecības atbalsta programmu efektivitāti un palielinot eksportkredītus. Vienlaikus Komisija iesaka veicināt diskusiju par jaunattīstības valstu valdību parādu restrukturēšanu, ierosinot arī nodokļu pārvaldības atbalsta pasākumus starptautiskā, reģionālā un valsts līmenī.

3.6.   Eiropas Savienības Padome ir apstiprinājusi paziņojumā izklāstītos galvenos ieteikumus, uzsverot dalībvalstu saistību izpildes nozīmi un aicinot “dalībvalstis, Komisiju un Eiropas Investīciju banku rīkoties koordinēti (…), pamatojoties uz kopīgām analīzēm par krīzes sekām katrā valstī, sadarbojoties ar starptautiskajām iestādēm un partnervalstīm, lai identificētu valstis un iedzīvotāju grupas, kas ir visneaizsargātākās un ar mazākām krīzes pārvarēšanas spējām” (4).

3.7.   ES pieņemto lēmumu kopuma acīmredzami visvājākā vieta ir fakts, ka, izņemot 100 miljonus euro gadā, kurus iemaksā ES-Āfrikas infrastruktūras ieguldījumu fondā, nav paredzēts nekāds papildu finansējums.

4.   Apdraudētā OAP

4.1.   Saskaņā ar ESAO Attīstības palīdzības komitejas (DAC) datiem 2008. gadā OAP izmaksas sasniedza visaugstāko līmeni. Palīdzība 120 miljardu dolāru, apjomā tika panākta, palielinoties par 10 % absolūtos skaitļos un veidojot 0,30 % no kopējā ESAO valstu IKP. Iepriekšējā gadā, pēc divu gadu (2006.–2008.g.) krasas lejupslīdes, palielinās arī divpusējās programmas.

4.2.   ES reģistrēts palielinājums par 4 miljardiem euro salīdzinājumā ar 2007. gadu, 2008. gadā sasniedzot kopējo summu 49 miljardu euro apmērā, kas ir 0,40 % no IKP. Jāatgādina, ka 2002. gadā Monterejas konsensa laikā Komisija izvirzīja vidusposma mērķi līdz 2006. gadam sasniegt 0,39 %. Vienlaikus jāuzsver, ka mērķis novirzīt vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) 0,20 % no IKP vēl ir ļoti tālu: pašlaik tikai 20 miljardi ASV dolāru tiek paredzēti Āfrikai, salīdzinot ar paredzētajiem 50 miljardiem 2010. gadā.

4.3.   Ir nopietni jāšaubās par ES iespēju konkrēti nodrošināt turpmākus palielinājumus, kas tiek lēsti 20 miljardu dolāru apmērā, kuri ir vajadzīgi, lai sasniegtu mērķi –0,56 % no IKP 2010. gadā. Ziņojumā Aid Watch 2008 Eiropas NVO platforma Concord paredzēja palīdzības samazinājumu par 27 miljardiem dolāru divu gadu laikā (2009.–2010.g.). Turklāt minētajā ziņojumā ir norādīts, ka jāpārskata ES dati, jo tajos ir ietverti izdevumi, kas nav saistīti ar OAP: 5 miljardi ārējā parāda dzēšanai, 2 miljardi studentu stipendijām un 1 miljards bēgļu izdevumiem. Concord uzskata: atņemot šos skaitļus, 2008. gadā tika sasniegti vienīgi 0,34 % no IKP, kas ir diezgan tālu no mērķa –0,56 %, kas jāsasniedz 2010. gadā.

4.4.   Arī saskaņā ar Pasaules Bankas 2009. gada ziņojumu ir pilnīgi nereāli, ņemot vērā pašreizējo situāciju, sasniegt Glenīglā noteiktos atbalsta palielināšanas mērķus (130 miljardi ASV dolāru līdz 2010. gadam), neraugoties uz 2008. gadā reģistrēto izaugsmi un dažu nozīmīgu līdzekļu devēju jau pieņemtajām saistībām.

4.5.   Arvien vairāk ir to, kas uzskata, ka ir vajadzīgi jauni resursi, kuri ievērojami pārsniedz Glenīglas saistības. ANO Attīstības programmā (UNDP) ir uzsvērts: runa nav tikai par pieņemto saistību ievērošanu, bet arī par ievērojamu finansējuma palielināšanu, piemēram, vismaz 0,7 % no visiem fondiem, kas ir piešķirti banku glābšanai un ekonomikas atveseļošanai (tiek lēsts, ka tie ir aptuveni 7 000 miljardi ASV dolāru), paredzot attīstības valstu atbalstam TAM sasniegšanai, kā arī patēriņa un tiešo ieguldījumu izvēršanai ilgtermiņā nabadzīgajās valstīs. Arī PB prezidents krīzes sākumā ir vairākkārt uzsvēris: jādara daudz vairāk, lai mobilizētu papildu resursus un palīdzētu nabadzīgajām valstīm pārvarēt krīzes sekas, par kuram tās nav atbildīgas. Saskaņā ar jaunākajām PB aplēsēm nepieciešamais finansējums, lai vismaz izlīdzinātu dažādus zaudējumus, kas reģistrēti jaunattīstības valstīs, svārstās no 350 līdz 635 miljardiem dolāru. Šķiet, ka iepriekš minētie skaitļi ir ļoti tālu no tā, ko starptautiskā kopiena līdz šim ir spējusi mobilizēt ne vien OAP jomā, bet arī saistībā ar citiem papildu pabalstu un aizdevumu veidiem.

4.6.   Turklāt, ja neņem vērā ES paustos nodomus, ESAO ziņojumā ir norādīts, ka lielākajai daļai divpusējo līdzekļu devēju krīze rada arvien lielāku plaisu starp saistībām un līdzekļu izmaksu, un bieži vien arī tālākus maksājumu kavējumus un to atlikšanu. Atbalsti no valstīm, kas nav ESAO Attīstības atbalsta komitejas (DAC) locekles, kļūst arvien nozīmīgāki, bet to kopējais apjoms vēl nevar ievērojami ietekmēt vispārējās tendences. Kopējais atbalstu apjoms no valstīm, kas nav DAC locekles un kuras ir paziņojušas datus ESAO, 2007. gadā veidoja 5,6 miljardus ASV dolāru.

4.7.   Lai gan pieejamie dati ir ļoti nepilnīgi, jāatzīmē pozitīva tendence saistībā ar privātiem līdzekļu devējiem, kuru atbalsti 2007. gadā sasniedza 18,6 miljardus dolāru ar 25 % pieaugumu, salīdzinot ar 2006. gadu. Saskaņā ar vienīgajiem iekšējiem datiem, kas ir pieejami ASV, bet nav iesniegti ESAO, privāto līdzekļu devēju piešķirto līdzekļu apjoms 2007. gadā sasniedza 37 miljardus dolāru; savukārt daudzi no galvenajiem fondiem, piemēram, Gates Foundation, paziņoja, ka 2009. gadā palielinās tos par 20 %.

5.   Atbalstu efektivitāte un korupcijas apkarošana

5.1.   Krīzes laikā ir ārkārtīgi svarīgi palielināt atbalstu efektivitāti. Ekonomiskie zaudējumi, ko rada atbalsta maksājumu neprognozējamība, pasākumu sadrumstalotība un līdzekļu devēju koordinācijas trūkums, pašlaik ir acīmredzami. Komisija ir aprēķinājusi, ka OAP svārstīgums var palielināt izmaksas par 15–20 %; savukārt atbalsta efektivitātes programmu pilnīga piemērošana ļautu ietaupīt 5–7 miljardus euro gadā. Tāpēc ir steidzami jāīsteno 2005. gada Parīzes Deklarācija un 2008. gada Akras rīcības programma, sevišķi ņemot vērā ES jau pieņemtos lēmumus, ar kuriem var panākt būtiskas izmaiņas: darba dalīšana starp dalībvalstīm un Komisiju, efektīvāka valstij raksturīgās plānošanas izmantošana, atbalsta prognozējamība un labāka pārskatatbildība par rezultātiem, tostarp mazāka nosacītība (5).

5.2.   ESAO ir konstatējusi, ka progress atbalsta kvalitātes uzlabošanā pagaidām ir nepietiekams. Visā pasaulē 225 divpusējās un 242 daudzpusējās aģentūras katru gadu finansē simtiem tūkstošu pasākumu. Piemēram, pasaulē ir vairāk nekā 90 veselības fondu, PVO jāatskaitās 4 600 līdzekļu devējiem un jāiesniedz līdzekļu devējiem aptuveni 1 400 ziņojumi gadā. Jaunattīstības valsts valdībai komandējumos jāuzņem vidēji ap 200 oficiālo līdzekļu devēju, kuriem jāpieskaita vairāki simti privāto līdzekļu devēju komandējumu. Turklāt ESAO iepriekšējā pārraudzības aptauja liecina, ka vidēji tikai 45 % no atbalsta tiek iemaksāti paredzētajā laikā.

5.3.   Tāpēc ir jāpaātrina darbība, lai sasniegtu starptautiski noteiktos mērķus. Jo sevišķi ir vajadzīga ES 27 dalībvalstu valdību atbilstoša politiska griba attiecībā uz:

5.4.   Šajā pieejā ir arī jāņem vērā milzīgs resursu daudzums, kas daudzās attīstības valstīs tiek notērēts korupcijas un kapitāla nelegāla eksporta dēļ, īpaši pieminot ieguldījumus saistībā ar izejvielu izmantošanu un lielajiem infrastruktūras darbiem. Ir pierādīts, ka ievērojama atbalsta daļa netiek saņemta sakarā ar korupciju, radot negatīvas sekas gan vietējiem iedzīvotājiem, gan nodokļu maksātāju uzticībai līdzekļu devēju valstīs. Saskaņā ar Transparency International 2008. gada ziņojumu par korupciju pasaulē tās apjoms ir sasniedzis 50 miljardus ASV dolāru, kas ir gandrīz puse no kopējā pasaules OAP apjoma un nepieciešamajiem ieguldījumiem, lai nodrošinātu mērķu īstenošanu dzeramā ūdens un sabiedrības higiēnas jomā. Pārvaldības, sevišķi attiecībā uz atbalstu izsekojamību, un maksājumu skaidrāku nosacījumu sistēmu ievērojamai uzlabošanai jākļūst par visu ES un daudzpusējo saistību noteicošo elementu. Diemžēl paziņojumā šis jautājums netiek izskatīts.

6.   Privāto dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības loma

6.1.   Nevalstisko dalībnieku (kuri Kotonū nolīguma 6. pantā ir definēti kā privātais sektors, sociālie un ekonomiskie partneri, tostarp jo sevišķi arodbiedrības, pilsoniskā sabiedrība visās tās formās) lomas nozīme ir plaši atzīta. Pārsteidz fakts, ka izskatāmajā paziņojumā nekur nav pieminēta to loma krīzes pārvarēšanā, jo vairāk tāpēc, ka nevalstiskie dalībnieki ir vienīgie, kas spēj mobilizēt papildu resursus. Turklāt daudzās nabadzīgās valstīs krīzes sekas rada ļoti neizdevīgu situāciju privātajam sektoram un vājina sociālo partneru un dažādu pilsoniskās sabiedrības organizāciju rīcības spējas, kas ir būtiskas, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību ilgtermiņā.

6.2.   Eiropas Revīzijas palāta 2009. gada 18. maijā publicēja īpašo ziņojumu par Komisijas īstenoto nevalstisko dalībnieku (6) dalības pārvaldību Kopienas sadarbībā attīstības jomā. Lai gan šajā ziņojumā tika atzinīgi novērtēts Kopienas fondu pieaugošais ieguldījums, kas tiek īstenots ar nevalstisko dalībnieku starpniecību (7), Palāta kritizē šādus trīs aspektus:

6.3.   Palātas norādītie būtiskie trūkumi liek atkārtoti norādīt uz viedokli, ko EESK pauž jau daudzus gadus, tas ir, nepieciešamību uzsvērt, ka prioritāte jāpiešķir ieguldījumiem nevalstiskajos dalībniekos gan nostiprinot visas tās procedūras, kas ļauj reāli paplašināt to līdzdalību, gan divkāršojot līdz pat 20 % to līdzekļu apjomu, kurus tiešā veidā piešķir nevalstiskiem dalībniekiem; šādu vēlmi EESK jau pauda iepriekšējā atzinumā (8).

7.   Atbalsta pasākumu pārskatīšana un jauni finansēšanas instrumenti

7.1.   Vajadzība īstenot starptautisko finanšu iestāžu, pirmām kārtām Pasaules Bankas un SVF, visaptverošu reformu ir acīmredzama saskaņā ar skaidrām pamatnostādnēm, kuras jūnijā norādīja Apvienoto Nāciju Organizācijas Konference: “starptautiskajām finanšu iestādēm jābūt nepārprotami vērstām uz attīstību” un tās ir jāreformē, lai “veicinātu attīstības valstu perspektīvu, ietekmi un līdzdalību, kā arī labāk atspoguļotu pašreizējo situāciju” (9).

Liekas, ka tas ir paradokss — konstatēt, ka, saskaroties ar krīzi, 82 % no SVF izsniegtajiem aizdevumiem tika piešķirti Eiropas valstīm un tikai 1,6 % — Āfrikas valstīm, un visnabadzīgākās valstis saņēma tikai nedaudz vairāk par 20 miljardiem dolāru no kopējās 1 100 miljardu dolāru summas, par kuru lēma Londonas 2009. gada 2. aprīļa G20 sammitā.

7.2.   ES jāsper soļi, lai radikāli pārskatītu šīs attiecības, gan nopietnāk ņemot vērā un īstenojot Pasaules Bankas priekšlikumu par jaunu un īpašu neaizsargātības fondu (vulnerability fund), kas būtu paredzēts jo sevišķi nodrošinātības ar pārtiku, sociālās aizsardzības un tautas attīstības finansēšanai, gan izstrādājot īpašu un kopēju PB un ANO specializēto aģentūru sadarbības ietvaru. Tāpat ir jārīkojas saistībā ar SVF speciālo aizņēmumtiesību (SAT) jaunu emisiju vismaz 250 miljardu ASV dolāru apmērā, kas īpaši paredzēti likviditātes nodrošināšanai attīstības finansēšanai.

7.3.   ES jāuzņemas arī vadošā loma, lai tirdzniecības finansēšanas un Dohas sarunu ātrās atsākšanas centrā tiktu liktas attīstības valstu vajadzības un paredzēti īpaši atbalsta un aizsardzības pasākumi visnabadzīgākajām valstīm, kā arī nodrošinātībai ar pārtiku.

7.4.   EESK jau sen ir pārliecināta, ka ir aktīvi jāstrādā, lai sekmētu un radītu vairāk jaunu attīstības finansēšanas instrumentu. Diemžēl līdz šim ir paveikts ļoti maz, un ir jāpaplašina neseno iniciatīvu un lēmumu joma, piemēram, Starptautiskais Vakcinācijas finansēšanas mehānisma fonds (International Finance Facility Fund (IFF-Im), ko izveidoja 2006. gada novembrī, lai finansētu vakcinēšanu nabadzīgajās valstīs; tirgus atbalsta programmas (advanced market commitment), kas tika izveidotas tajā pašā laika periodā; Akvilas G8 sammita iniciatīva, lai piecu gadu laikā par 50 % samazinātu izmaksas imigrantu oficiālajiem naudas pārskaitījumiem uz izcelsmes valsti, tādējādi tos palielinot par 13–15 miljardiem dolāru gadā. EESK atbalsta priekšlikumu beidzot sākt diskusiju par brīvprātīga nodokļa piemērošanu 0,005 % apmērā starptautiskiem finanšu darījumiem (Tobin nodoklis), ko nesen atjaunoja Francijas un Vācijas valdība G20 sammitā Pitsburgā. Šiem jaunajiem finansēšanas mehānismiem, kuriem tomēr tikai jāpapildina OAP saistības, jābūt nepārprotamāk saistītiem ar Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, klimata pārmaiņu izraisītām steidzamām vajadzībām, kā arī izmaksām, kas turpmākajos gados būs jāsedz nabadzīgajām valstīm.

7.5.   Jautājums par starptautiskās atbalsta sistēmas reformu, ko Komisija pamatoti ierosina priekšlikuma 11. punktā, ir neatliekami jārisina, un ES var uzņemties vadošo lomu šajā jomā, vismaz saistībā ar šādiem aspektiem:

7.6.   Nodrošinātības ar pārtiku un “zaļās izaugsmes” atzīšana par ilgtermiņa stratēģiska ieguldījuma diviem mērķiem var būt svarīgs vadmotīvs jaunai atbalsta un ieguldījumu sistēmas izvēršanai, kas krīzes dēļ ir vēl svarīgāka. Šāda sistēma var radīt gan jaunās ekonomikas valstu lielāku resursu un kompetences koordinētu iesaistīšanos, gan dot konkrētu ekonomiskās partnerības iespēju Eiropas un ESAO zonai.

7.7.   Attiecībā uz ES ir divas papildu piezīmes:

7.8.   Attīstības jomā salīdzinājumā ar citām ir vissteidzamākā vajadzība pēc vienotas ES nostājas un pastiprinātas spējas rīkoties vienoti un koordinēti ar dalībvalstīm ne tikai, lai spētu rīkoties jaunajos, krīzes radītajos starptautiskajos apstākļos, bet arī lai nodrošinātu lielāku efektivitāti iespējām saistībā ar savu lomu, kā arī šajā jomā pašlaik vispārīgi pieejamajiem resursiem un kompetencēm Ņemot vērā starptautisko dalībnieku maiņu, šobrīd vairāk nekā jebkad ir jākonstatē apgalvojuma patiesums, ka visnabadzīgāko valstu, jo sevišķi Āfrikas, attīstībai ir stratēģiska nozīme pašas Eiropas turpmākai attīstībai (11).

7.9.   Starptautiskās sadarbības pastiprināšana, lai apkarotu korupciju un nodokļu nemaksāšanu, krīzes dēļ ir kļuvusi par vispārpieņemts faktu, sevišķi attiecībā uz cīņu pret nodokļu paradīzēm. Saskaņā ar ANO Narkotiku un noziedzības apkarošanas biroja (UNODC) datiem pašlaik nelikumīgā tirdzniecība un nodokļu nemaksāšana veido no 1 000 līdz 1 600 miljardu dolāru lielu apgrozījumu, no kuriem puse ir no jaunattīstības valstīm un pārejas ekonomikas valstīm. No šiem 500–800 miljardiem dolāru tikai 3 % ir saistīti ar korupciju, 30 % — ar noziedzīgām darbībām, bet 67 % — ar nodokļu nemaksāšanu. Citiem vārdiem sakot, nodokļu nemaksāšana jaunattīstības valstīm izmaksā summu, kas svārstās no 300 līdz 500 miljardiem dolāru, no kuriem 285 miljardi ir saistīti ar neformālo jomu, bet 160 — ar daudzu pārnacionālu uzņēmumu, kuri darbojas šajās valstīs, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (12). EESK uzskata, ka šajā jomā ir steidzami jāīsteno radikālas pārmaiņas, kas šobrīd ir reāli iespējams. Tas ļautu ne vien iegūt neplānotus resursus ieguldījumiem un attīstības atbalstam, bet ļautu arī attīstīt stabilākas un taisnīgākas nodokļu sistēmas daudzās nabadzīgās valstīs; šīs sistēmas ir nepieciešamais pamats, lai stiprinātu iestādes un izstrādātu veselīgu attīstības perspektīvu.

(1)  Jo īpaši ANO 2009.gada jūnija sammits un G8 valstu 2009 gada jūlija sammits Akvilā.

(2)  Sk. EESK atzinumu par tematu “Komisijas paziņojums “Reģionālā integrācija, lai nodrošinātu attīstību ĀKK valstīs”” (OV C 317, 23.12.2009., 126. lpp.), Ziņotājs — Dantin kgs, līdzziņotājs — Jahier kgs.

(3)  PB, 2009. gads un ADB, 2009. gada marts. Norādītie skaitļi atspoguļo pašreizējo augstāko un zemāko novērtējumu.

(4)  Eiropas Savienības Padomes “Ārējās attiecības” secinājumi, 2009. gada 18. maijā.

(5)  COM(2009) 160 galīgā redakcija un 2008. gada 22. jūlija ES Padome.

(6)  Šajā ziņojumā Palātas sniegtajā nevalstisko dalībnieku definīcijā ir iekļautas vienīgi pilsoniskās sabiedrības organizācijas, bet ir izslēgts privātais sektors.

(7)  Saskaņā ar EuropeAid datiem 2006. un 2007. gadā ar nevalstiskiem dalībniekiem noslēgto līgumu summa tiek lēsta 836,43 un 915,26 miljonu euro apmērā (neieskaitot humāno palīdzību, ko pārvalda ar ECHO starpniecību), t.i., 10 % no ES atbalsta attīstības valstīm. Aptuveni 50 % no ECHO finansējuma ir paredzēti NVO (aptuveni 353 miljoni euro 2007. gadā).

(8)  Atzinums “Pilsoniskā sabiedrība un attīstības politika”, ziņotāja — Florio kdze (OV C 234, 2003).

(9)  ANO Konference par ekonomikas un finanšu krīzi, 2009. gada jūnijā.

(10)  DEVE komisijas rezolūcijas projekts, 2009. gada septembris.

(11)  Sk. atzinumu par tematu “ES, Āfrika un Ķīna”, ziņotājs — Jahier kgs, (OV C 318, 2009), kā arī atzinumu par tematu “Atjauninātās Lisabonas stratēģijas ārējā dimensija”, ziņotājs — Jahier kgs, (OV C 128, 2010).

(12)  CIDSE pētījums, 2008. gada novembris.