Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ceļā uz ekoloģiski efektīvu ekonomiku – pārvērst ekonomikas krīzi par iespēju aizsākt jaunu laikmetu enerģētikā”

Eiropas Savienības Padomes nākamā prezidējošā valsts Zviedrija 2009. gada 3. jūnijā lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Ceļā uz ekoloģiski efektīvu ekonomiku — pārvērst ekonomikas krīzi par iespēju aizsākt jaunu laikmetu enerģētikā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 12. oktobrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 457. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 4. un 5. novembrī (5. novembra sēdē), ar 164 balsīm par, 2 pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.1. Pasaules tautsaimnieciski visattīstītākās valstis ir atzinušas, ka līdz 2050. gadam tām ir jāpanāk siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājums vismaz par 80 %, kas ir daļa no pasaulē nepieciešamās rīcības, lai klimata pārmaiņu radīto risku būtu iespējams vadīt. Tāpēc, sākot ar šo brīdi, ir vajadzīga tautsaimnieciski attīstīto valstu enerģētikas bāzes ievērojama pārveide.

1.2. ES ir sākusi minēto procesu, šogad Padomē un Parlamentā pieņemot nozīmīgo klimata un enerģētikas programmu emisijas samazināšanai par 20–30 % līdz 2020. gadam. Tomēr minētā programma vēl ir jāīsteno, un drīz būs vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai sasniegtu 2050. gadam izvirzīto mērķi.

1.3. Pašreizējā ekonomikas krīze rada gan draudus, gan iespējas. Tā nozīmē draudus, ka ieilgušo ekonomikas problēmu pārvarēšana prasīs visu iespējamo politisko uzmanību un visus pieejamos resursus un pasākumi būs vērsti uz status quo atjaunošanu un līdzšinējo emisijas modeli ar emisijas palielināšanos. Tā ir iespēja, jo pastāv liela rīcības brīvība, lai lauztu stereotipus un pieņemtu ekoefektivitātes stratēģiju, kurā ieguvējas ir visas puses un kas palīdzēs atveseļot ekonomiku, paaugstināt tās konkurētspēju un radīt jaunas darba vietas, vienlaikus pārveidojot enerģētikas bāzi un būtiski samazinot emisiju.

1.4. EESK pilnībā atbalsta visus ekoefektivitātes sekmēšanas pasākumus, kas Eiropā jau ir uzsākti vai ieplānoti, jo īpaši pasākumus, lai

1.5. Lai mobilizētu lielāka mēroga rīcību un atbalstu, kā arī saglabātu konkurētspējīgu Eiropas vadošo lomu pasaulē, EESK ierosina Komisijai un pārējām iestādēm arī pastiprināti pievērsies ierobežotam konkrētu pārveidošanas uzdevumu skaitam. Komiteja nošķir trīs galvenos pārveidošanas uzdevumus, kas lielu Eiropas iniciatīvu un programmu veidā varētu izraisīt sabiedrības interesi un atbalstu:

Protams, elektriskā automobiļa plašas izmantošanas nolūkā jāveic tālāki pasākumi, lai lielāku elektroenerģijas daļu iegūtu no avotiem, kas paši nerada nozīmīgu oglekļa emisiju, lai izvairītos vienkārši no oglekļa emisijas pārvietošanas no automobiļa uz strāvas stacijām.

1.6. EESK iesaka izvērst efektīvu publiskā un privātā sektora partnerību minēto pārveides pasākumu izstrādei un vadībai, kā arī panākt uzņēmumu, citu iesaistīto iestāžu un sabiedrības iespējami plašāku atbalstu. Tā ierosina ieviest arī jauna veida “zaļās eiroobligācijas”, ar ko nodrošināt papildu finansējumu dažu minēto pārmaiņu atbalstam.

1.7. EESK mudina jaunās Lisabonas stratēģijas centrā izvirzīt jaunu ekoefektivitātes iniciatīvu, kas izstrādāta atbilstoši šajā atzinumā izklāstītajām pamatnostādnēm, lai pavērstu progresu ilgtspējīgākas nākotnes virzienā.

2.1. Galvenie iemesli, kuru dēļ ir strauji jāpievēršas ekoloģiski efektīvākai ekonomikai, ir labi zināmi. Siltumnīcefekta gāzu emisijas izraisītās klimata pārmaiņas jau šobrīd daudzviet pasaulē rada nopietnas problēmas, un var gandrīz droši teikt, ka šīs problēmas turpmākajos gados saasināsies vēl vairāk.

2.2. Klimata pārmaiņas kļūst spēcīgākas, un vienlaikus palielinās risks, ka pasaules naftas un gāzes resursi tiks izsmelti, izraisot nodrošinājuma deficītu un augstākas un nestabilākas cenas. Tādiem reģioniem kā, piemēram, Eiropa, kuru apgāde ir lielā mērā atkarīga no importa, ir jāsamazina neaizsargātība un jāpalielina drošība, samazinot kopējo enerģijas pieprasījumu un iegūstot vairāk enerģijas no vietēji pieejamiem atjaunojamiem enerģijas avotiem.

2.3. Abi minētie ilgtermiņa stratēģiskie uzdevumi kopā nozīmē to, ka pasaulē būs jāpanāk siltumnīcefekta gāzu emisijas apjomīgs samazinājums un plaši jāpievēršas ekoefektivitātei. G8 valstu līderi principā ir vienojušies par to, ka attīstītajām tautsaimniecībām līdz 2050. gadam būs jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisija par 80 %. Tāpēc ekonomikas enerģētikas bāzē jau ir sākušās dažas pārmaiņas, tomēr, lai sasniegtu mērķi, tām jārisinās daudz straujāk.

2.4. Veicamā uzdevuma liela daļa jau ir izprasta, un to varētu īstenot ar pārbaudītām tehnoloģijām. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra 2008. gada Pasaules enerģētikas pārskatā (World Energy Outlook 2008 (WEO 2008)) lēš, ka, ieviešot jau esošās energoefektīvās tehnoloģijas, būtu iespējams īstenot vairāk nekā 50 % samazināšanas pasākumu, kuru mērķis ir panākt, lai 2030. gadā pasaulē CO2 koncentrācija nepārsniegtu 450 ppm. Izstrādāti rentabli pasākumi, kurus ir gatava īstenot gan pieprasījuma puse (ēkas, rūpniecība, transports), gan piedāvājuma puse (piemēram, elektroenerģijas koģenerācija un centrālā apkure). Tomēr vajadzīga enerģiskāka rīcība, lai tirgus dalībniekiem palīdzētu tos ātrāk īstenot.

2.5. Papildus esošajām tehnoloģijām nākamajos gadu desmitos plašai ienākšanai tirgū jāsagatavo jaunas energoefektīvas tehnoloģijas un tehnoloģijas ar zemu oglekļa emisiju, lai turpinātu nepieciešamo emisijas samazināšanu. Starptautiskās Enerģētikas aģentūras izstrādātajā 2008. gada enerģijas tehnoloģijas perspektīvas (ETP) analīzē uzsvērta savlaicīga rīcība ar mērķi mobilizēt privātu pētniecību un izstrādi un sekmēt mācīšanos visas ķēdes garumā no tehnoloģiju piegādātāja līdz tehnoloģiju operatoram un lietotājam, lai izietu visus mācību procesa posmus par jaunajām tehnoloģijām pārveidojot tās no daudzsološiem, bet pārāk dārgiem demonstrāciju projektiem par uzticamu un rentablu plaša patēriņa preci. Jaunas tehnoloģijas ir vajadzīgas gan tādēļ, lai turpinātu uzlabot energoefektivitāti (piemēram, ēkas, apgaismojums un rūpnieciski procesi, kas nerada oglekļa emisiju), gan, lai samazinātu energoapgādes CO2 emisiju (piemēram, saules elektroenerģija, oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana, alternatīvā degviela transportam).

2.6. Visas minētās pārmaiņas ir iespējamas, bet ir strauji jāpaātrina to norise. Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm kopā ar citām tautsaimnieciski attīstītajām valstīm ir jāpieliek vēl lielākas pūles nekā līdz šim, lai skartajās galvenajās nozarēs izstrādātu inovācijas stratēģijas un izvērstu lielas pārveides programmas.

2.7. Plašas ieviešanas programmas ir ļoti svarīgas. Tās var nodrošināt stimulus esošo energoefektivitātes pasākumu potenciāla īstenošanai vai sekmēt jaunu tehnoloģiju iekļūšanu tirgū, kas ir nepieciešama privātas pētniecības un izstrādes veicināšanai un jaunas tehnoloģijas iekļaušanai mācību procesā. Tām piemīt vislielākais potenciāls dot divkāršu labumu — radīt darba vietas un atbalstīt pārēju uz ekoloģiski efektīvām energosistēmām šodien un vienlaikus ieguldīt mācībās, lai nodrošinātu efektīvākas un lētākas tehnoloģijas rīt. Uzdevums ir izstrādāt plašas ieviešanas programmas, kas veicina konkurenci un stimulē ieguldījumus privātās sektora veiktajā pētniecībā un izstrādē, kā arī sekmē mācības visas ķēdes garumā no ražotāja līdz lietotājam.

2.8. Jau šobrīd ir vairāki piemēri Eiropas sekmīgiem centieniem paaugstināt efektivitāti un ieviest tirgū tehnoloģijas ar zemu oglekļa emisiju. ES enerģijas etiķešu sistēma ir palīdzējusi saldēšanas iekārtu tirgum ievērojami kāpināt energoefektivitāti. Valstu programmas esošo ēku siltināšanai ir paaugstinājušas siltumefektivitāti. Valstu programmas vēja enerģijas izmantošanai ir strauji paplašinājušas minētās tehnoloģijas ieviešanu un samazinājušas izmaksas, un valstīs, kurās ir šādas programmas, ir izveidojušās nozares ar vērtību vairāku miljardu euro apjomā.

2.9. Tomēr turpmākās prasības attiecībā uz efektivitāti un jaunām tehnoloģijām ar zemu oglekļa emisiju joprojām ir ļoti augstas. Šajos centienos gūtā mācība ir jāapkopo un jānodod tālāk, kā arī jāizmanto jaunā, saskaņotā un koordinētā darbā, lai, cik drīz vien iespējams, Eiropas mērogā ieviestu un plaši izvērstu zemas oglekļa emisijas tehnoloģiju nākamo paaudzi.

2.10. Dažu vajadzīgo pārmaiņu īstenošanai var būt nepieciešamas radikālas pārmaiņas pieejā, un tām jāpievērš galvenā uzmanība. Sevišķas iespējas varētu sniegt trīs piemēri, ko Eiropas sabiedrība varētu uztvert atsaucīgi un ar ko būtu iespējams panākt ekoefektivitātes ievērojamu paaugstināšanu:

2.11. Līdzīgi pasākumi varētu būt vēlami, lai sekmētu oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģiju tālāku izstrādi un izvēršanu, kā arī paplašinātu informācijas tehnoloģiju un intelektisko sistēmu jaudu ar mērķi paaugstināt ekoefektivitāti.

3.1. Ņemot vērā dažu nepieciešamo pasākumu apjomu un vērienu, ES ir īpaši nozīmīga loma. Šāda mēroga un ātruma pārveides pasākumus var īstenot tikai ar saskaņotiem centieniem, kuros sadarbojas publiskā un privātā sektora partneri Eiropā un dažos gadījumos pat visā pasaulē. ES jau ir uzsākusi virkni programmu un pieņēmusi tiesību aktu paketes, kuru mērķis ir veicināt energoefektivitāti, atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un pāreju uz zemas oglekļa emisijas ekonomiku. Tomēr šie centieni ir vēl jāpastiprina un jāpaātrina. Turpmākajos punktos aplūkotas dažas galvenās jomas, kurās vajadzīga jauna rīcība Eiropas līmenī.

3.2. Pētniecība un izstrāde. Finansējums pētniecībai un izstrādei Eiropā jau vairākus gadus ir apstājies pie 1,84 % no IKP, kas ir daudz mazāk par kopīgi izvirzīto mērķi 3 % apjomā. Jāpieliek lielākas pūles, lai sasniegtu 3 % mērķi, un lielāka programmas daļa jāvelta pārejas uz zemas oglekļa emisijas ekonomiku atbalstam. Dažas radikālākās jaunās zemas oglekļa emisijas tehnoloģijas ir starp tām, kurām vajadzīgs lielāks valsts finansējums pētniecībai un izstrādei, piemēram, oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana, plānas plēves saules fotoelementi, dziļūdens jūras vēja enerģija un otrās paaudzes biodegvielas.

3.3. Plašas ieviešanas programmām vajadzētu būt izstrādātām tā, lai jaunajām tehnoloģijām izmantotu tirgus nišas un stimulētu tirgus dalībnieku ieguldījumus mācībās. Būtu jāizmanto sinerģijas ar nodokļu un rūpniecības rīcībpolitikām. ES būtu galvenokārt jāpievēršas nozīmīgākajiem nepieciešamajiem pārveidojumiem, tādiem kā, piemēram, pāreja uz elektroauto vai mājokļi, kas nerada oglekļa emisiju, un kuriem būs nepieciešama izvērsta tehnoloģiju attīstība, lieli ieguldījumi, plašs atbalsts infrastruktūrai, kā arī sabiedrības un patērētāju interešu, atbalsta un stimulu liela mēroga mobilizācija. Pieredze, kas gūta saistībā ar energotehnoloģiju platformām, ir jāpapildina un jāiestrādā nepieciešamo galveno pārveidojumu proaktīvās plašas ieviešanas programmās.

3.4. Standartu noteikšana. Reglamentējošiem standartiem, ar ko nosaka energoefektivitātes obligātās prasības produktiem un pakalpojumiem, ir ļoti liela loma panākumu gūšanā. ES jau ir izvirzījusi obligātos energoefektivitātes standartus dažiem būtiski nozīmīgiem produktiem un noteikusi termiņus turpmākiem uzlabojumiem, kas nākotnē būs obligāti. Tomēr minētajām programmām jābūt vēl visaptverošākām un tajās jānosaka vērienīgāki īstermiņa un ilgtermiņa mērķi.

3.5. Protams, panākumu ātrumam ir praktiski ierobežojumi, kas jārespektē. Tomēr ir arī svarīgi turpināt izdarīt spiedienu uz Eiropas rūpniecību, lai tā būtu viens no pasaules līderiem efektivitātes standartu jomā un varētu saglabāt spēcīgu konkurences pozīciju, jo tirgus visā pasaulē tiecas uz lielāku ekoefektivitāti.

3.6. Publiskais iepirkums. Publiskā iepirkuma programmas var būt ļoti spēcīgs instruments, lai sekmētu standartu pilnveidošanu galvenajās rūpniecības nozarēs, ja specifikācijā un līguma dokumentos būs iekļauti attiecīgi nosacījumi. Uzskatām, ka ES būtu jāturpina rādīt ceļu un visu publiskā sektora preču, pakalpojumu un ēku iepirkumu standarta prasībās jānosaka saistošas stingrākas energoefektivitātes normas. Ekoefektivitātes kritēriji būtu jāiestrādā visās projekta novērtēšanas procedūrās.

3.7. Dažas Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības atrodas līderpozīcijā, iekļaujot virzību uz ekoefektivitāti visā savā darbībā. Tomēr daudzas pašvaldības tā nerīkojas. Ar Eiropas līmeņa iniciatīvas palīdzību varētu gūt divkāršu labumu: pirmkārt, parādīt paraugpraksi un rosināt pārējos to ievērot; otrkārt, veicināt šādām struktūrām izvirzīto prasību sistematizāciju un saskaņošanu, lai panāktu ekoefektivitātes standartu ievērošanu.

3.8. Stimuli privātajam sektoram. Šajā jomā ir svarīgi noteikt piemērotu cenu oglekļa emisijai, un Komiteja izsaka cerību, ka Komisija turpinās attīstīt emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu attiecīgajiem sektoriem un rosinās ar oglekļa emisiju saistīta nodokļa uzlikšanas piemērošanu citās jomās. Būtu jāsekmē arī turpmāki pasākumi saistībā ar konkrētākiem stimuliem, piemēram, valsts regulētiem tarifiem, lai stimulētu ieguldījumus atjaunojamo enerģijas avotu jomā. Dažos gadījumos publiskajam sektoram varētu būt nepieciešama sadarbība ar privāto sektoru, lai izveidotu piemērotu infrastruktūras atbalstu svarīgām jaunām tehnoloģijām, piemēram, atbalstīt decentralizētu elektroenerģijas ražošanu un viedu enerģētikas tīklu.

3.9. Patērētāju uzvedība. Patērētājiem joprojām trūkst pietiekamas izpratnes vai intereses par lielāku efektivitāti, pieņemot lēmumus par iepirkumiem vai ikdienas dzīvē. Savukārt reglamentējošajām iestādēm joprojām ir pārāk maza izpratne par patērētāju uzvedības motīviem un to, kā vislabāk stimulēt pieprasījumu pēc ekoloģiski efektīvām precēm un pakalpojumiem. Jāpalielina atbalsts izglītībai, izpratnes veidošanai un vietējiem pasākumiem. Jāpaplašina un jāpilnveido preču un produktu marķēšana, norādot informāciju par energoefektivitāti.

3.10. Profesionālā attīstība un apmācība. Vajadzīgas daudz lielākas pūles, lai profesionālajā un tehniskajā izglītībā un pārkvalifikācijā iekļautu labāku izpratni par energoefektīvas ražošanas un ilgtspējas nepieciešamību un apjomu.

4.1. Pastāv risks, ka pašreizējās saimnieciskās grūtības pasaulē varētu apgrūtināt straujus panākumus ekoefektivitātes jomā. Gan publiskajā, gan privātajā sektorā trūkst finansējuma jauniem ieguldījumiem, un nelielie esošie līdzekļi tiek ieguldīti īstermiņa prioritātēs.

4.2. Tā kā pasaules ekonomika sāk atveseļoties, tomēr varētu rasties jaunas iespējas, lai pagrieztu Eiropas (kā arī citu lielo valstu) tautsaimniecību ilgtspējīgākā virzienā. Eiropai ir ļoti svarīgi uzņemties šos uzdevumus un pozitīvi reaģēt uz tiem, lai varētu izturēt nākotnē gaidāmo pasaules konkurenci ekoefektivitātes un ilgtspējas jomā.

Ņemot vērā pašreizējo stāvokli ekonomikā, būtu īpaši lietderīgi izskatīt dažas konkrētas jomas, kas galvenokārt ir finanšu, ekonomikas un rūpniecības resoru kompetencē:

4.3.1. . Ekonomikas krīzes rezultātā ir atjaunojusies interese par nepiemērotiem IKP aspektiem vispārīga progresa mērīšanā un par nepieciešamību dot priekšroku plašākai labklājības koncepcijai, kurā ņemti vērā gan sociālie un vides faktori, gan arī monetārās ekonomikas efektivitāte. Komisijas darbs minētajā jomā ir jāturpina, ņemot vērā Francijas valdības uzdevumā nesen izstrādāto Stiglitz ziņojumu.

4.3.2. . Vairāku valstu valdības un Komisija ir izdevušas apjomīgas tiesību aktu paketes par valsts izdevumiem, lai stimulētu ekonomiku un novērstu stāvokļa pasliktināšanos līdz recesijai. Komisijas atbalstītais Eiropas Ekonomikas atveseļošanas plāns bija labs piemērs tam, kā ekonomikas stimulus apvienot ar pārejas uz zaļāku ekonomiku sekmēšanu, tomēr to neizbēgami ierobežoja tam piešķirtais salīdzinoši nelielais finansējums. Laiks turpmāku atveseļošanas pakešu pieņemšanai varētu būt gandrīz pagājis, bet visas valsts izdevumu programmas joprojām nepieciešams pārskatīt, ņemot vērā ekoefektivitātes aspektu, lai nodrošinātu divkāršu labumu. Sistemātiskiem valsts izdevumu programmu ilgtspējas novērtējumiem būtu jākļūst par normu ES un tās dalībvalstu budžeta izstrādes procesā.

4.3.3. . Tuvākajos gados visas publisko izdevumu programmas tiks rūpīgi pārbaudītas, jo valsts un pašvaldību iestādes cenšas samazināt izdevumus, lai atjaunotu finanšu resursus. Izskatot jomas, kurās samazināt līdzekļus, galvenā uzmanība būtu jāpievērš izdevumu programmām ar lielu enerģijas patēriņu vai programmām, kuru darbība vērsta pretēji ekoefektivitātei. Šajā saistībā būtu īpaši rūpīgi jāpārbauda nelietderīgas subsīdijas, ar ko atbalsta degizrakteņu kurināmā ražošanu vai patēriņu (piemēram, subsīdijas ogļu ražošanai vai īpašām grupām subsidētas degvielas cenas) un tādējādi nodara divkāršu ļaunumu (tās ieņem citu, noderīgāku publisko ieguldījumu vietu, kā arī pasliktinās konkurences apstākļi atjaunojamu enerģijas avotu tehnoloģijām utt., kas būtu jācenšas atbalstīt). Ilgi gaidītais Komisijas paziņojums par subsīdiju reformu varētu sekmēt Eiropas rīcību šajā jomā.

4.3.4. . Fiskālā līdzsvara pašreizējā trūkuma dēļ vairākās Eiropas valstīs varētu būt vajadzīgi nodokļu apjoma un to savstarpējā līdzsvara pielāgojumi. Veicot šādas izmaiņas, būtu jāņem vērā “zaļā dimensija”. Pašreizējā situācijā jo īpaši būtu jāpaaugstina nodokļi (degizrakteņu kurināmā) enerģijai, nevis darbam, tomēr jāveic piemēroti pasākumi vistrūcīgāko un visneaizsargātāko personu aizsardzībai. Komisija kopā ar dalībvalstīm varētu uzsākt jaunu pētījumu, lai mudinātu uz saskaņotu rīcību ar mērķi pavērst fiskālās stratēģijas šajā virzienā.

4.3.5. . Pašreizējā ekonomikas krīze jau ir vairākkārt izraisījusi nozīmīgus valsts intervences pasākumus galveno rūpniecības nozaru atbalstam vai pārstrukturēšanai. Šādas intervences gadījumā par galveno mērķi vienmēr būtu jāizvirza resursu efektivitātes veicināšana. Intervence un atbalsts varētu galvenokārt būt nepieciešami dažu šajā atzinumā minēto konkrēto pārveides uzdevumu veikšanai (elektroauto, mājokļi, kas nerada oglekļa emisiju, un saules enerģija), lai tie varētu kļūt par būtisku jaunās ekonomikas sastāvdaļu, ap ko veidot jaunus ieguldījumus, jaunus uzņēmumus un jaunas darba vietas.

4.3.6. Jauna inovācijas stratēģija. Mēs paredzam iespēju, ka jaunas ES inovācijas stratēģijas ietvaros Eiropa varētu uzņemties jaunu lomu, lai sekmētu pasaules mēroga “Eiropas čempionu” parādīšanos zemas oglekļa emisijas tehnoloģijas galvenajās nozarēs. EESK ierosina izveidot īpašas darba grupas ar publiskā un privātā sektora dalībniekiem, lai saistībā ar elektroauto, mājokļiem, kas nerada oglekļa emisiju, un saules enerģiju veicinātu panākumus ES līmenī. Jebkurā gadījumā pasākumiem būtu jābalstās uz esošo enerģijas tehnoloģiju pētniecības un izstrādes platformu darbu un jābūt vērstiem uz plaša mēroga ieviešanu un izvēršanu.

4.3.7. Katrā atsevišķajā gadījumā īpašajām darba grupām būtu jācenšas noteikt ceļus uz pārmaiņām, kā arī publiskā un privātā sektora pētniecības un izstrādes un ieguldījumu attiecīgo lomu. Tām būtu jāizpēta, kāds infrastruktūras atbalsts būtu vajadzīgs (piemēram, uzlādēšanas staciju tīkls, lai sekmētu elektroauto plašu ieviešanu, vai pašvaldību programma namīpašnieku atbalstam, lai paaugstinātu viņu māju energoefektivitāti). Tās varētu arī pētīt, kā šādu pārveidi padarīt pieejamu attīstības valstīm (piemēram, saules enerģija Āfrikai), lai palīdzētu tām pildīt attiecīgos uzdevumus pārejā uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju.

4.3.8. Jauni finansējuma veidi — zaļā eiroobligācija? Pašreizējos ekonomiskajos apstākļos publiskie izdevumi (un, iespējams, arī privāto ieguldījumu apjomi) visā ES dažus turpmākos gadus būs pakļauti nopietniem ierobežojumiem. Komiteja uzskata, ka ir vajadzīgi novatoriski finansējuma veidi, lai atbalstītu nepieciešamos ieguldījumus jaunu, ekoloģiski efektīvu tehnoloģiju ieviešanai. Ierosinām apsvērt zaļās eiroobligācijas radīšanu. To varētu laist pārdošanā ar nelielu, bet drošu peļņu un izmantot to kā finansējumu dažu nozīmīgu jauno tehnoloģiju izstrādei un ieviešanai, piemēram, automobilis, kas nerada oglekļa emisiju, un mājoklis, kas nerada oglekļa emisiju. Tādējādi būtu iespējams apmierināt izplatīto vēlmi apvienot drošu noguldījuma formu ar ieguldījumu labākas nākotnes veidošanā.

5.1. ES jau izvērsusi labu sākumu, sperot pirmos soļus tautsaimniecības ekoefektivitātes uzlabošanā, izvirzot pati savus mērķus un veicot savus pasākumus. Tomēr ir skaidrs, ka to var uzskatīt tikai par sākumu. Pasaules tautsaimniecības ieilgušās problēmas liecina, ka arī turpmāk ir vajadzīga aktīva vadība, lai izvairītos no atgriešanās pie neefektīvajiem un kaitīgajiem izaugsmes un attīstības modeļiem. Jauna Parlamenta ievēlēšana un jaunas Komisijas iecelšana ES ir laba iespēja paātrināt virzību un piešķirt jaunu impulsu ekoefektivitātei un ilgtspējīgai attīstībai Eiropā.

5.2. Īsākā laika posmā EESK aicina Komisiju un Zviedrijas prezidentūru, kā arī nākamās prezidējošās valstis savlaicīgi īstenot iespējas, izmantojot šādus līdzekļus:

5.3. EESK atzīst potenciālu, kas piemīt valstu energoefektivitātes rīcības plāniem un valstu rīcības plāniem atjaunojamu enerģijas avotu jomā. Pēc plānu pirmās kārtas analīzes tie ir nekavējoties jāizplata ES dalībvalstīm un jāsniedz tām atsauksmes, un Komisijai, kā arī pārējām iestādēm enerģiski jāturpina darbs.

5.4. EESK uzskata, ka arī turpmāk vajadzība sekmēt ekoefektivitāti noteikti jāiekļauj, jāizvērš vai jāpaplašina visās turpmāk minētajās Eiropas pašreizējās vai nākotnē iespējamās darbības jomās, kas ir izskatītas šajā atzinumā:

5.5. Uzskatām, ka tautsaimniecības, kurām visstraujāk izdosies pievērsties ekoefektivitātei, iegūs nozīmīgas konkurences priekšrocības, savukārt tautsaimniecības, kas šajā jomā atpaliks, nokļūs neizdevīgos konkurences apstākļos. Tāpēc mudinām, lai mērķis kļūt par vienu no ekoloģiski visefektīvākajām tautsaimniecībām pasaulē būtu viens no galvenajiem elementiem atjaunotajā Lisabonas stratēģijā Eiropas ekonomikas nākotnei un atbilstoši šim atzinumam tiktu ietverts visās Eiropas rīcībpolitikās un programmās.

Briselē, 2009. gada 5. novembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI