22.9.2009

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 228/9

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Izglītības iestāžu un darba devēju partnerība” (izpētes atzinums)

2009/C 228/02

Eiropas Savienības nākamās prezidējošās valsts Čehijas Ārlietu un Eiropas lietu ministrija 2008. gada 27. jūnija vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izstrādāt izpētes atzinumu par tematu

“Izglītības iestāžu un darba devēju partnerība” (izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 10. martā. Ziņotājs — MALOSSE kgs un līdzziņotājs — PIRVULESCU kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 452. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 24. un 25. martā (24. marta sēdē), ar 160 balsīm par, 1 balsīm pret un 11 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Kopsavilkums un ieteikumi.

1.1.

Pēc ES prezidējošās valsts Čehijas pieprasījuma izstrādātajā EESK izpētes atzinumā, kas veltīts darba devēju un izglītības iestāžu attiecībām, formulēti ieteikumi dažādiem ES uzņēmumiem, uzņēmumu apvienībām un izglītības iestādēm un noteiktas vadlīnijas sociālajam un pilsoniskajam dialogam ar visām iesaistītajām iestādēm un struktūrām.

1.2.

Izvēlētajā pieejā ņemti vērā ir šādi aspekti:

—	krīzes situācija, kas rada Eiropai jaunus ārējos un iekšējos problēmjautājumus un kuras sekas reālajā ekonomikā ir uzņēmumu slēgšana, pārstrukturēšana un bezdarba līmeņa strauja paaugstināšanās un novērstu pastāvošās neatbilstības darba tirgū;

—	strukturālas tendences, kurām ir būtiska sociālā un ekonomiskā ietekme, piemēram, iedzīvotāju novecošana, jauno ekonomikas lielvalstu iesaistīšanās pasaules mēroga konkurencē, jauno tehnoloģiju attīstība un pastāvīga pielāgošanās tai, kā arī jaunu prasmju pieprasījuma savlaicīga prognozēšana;

—	atstumtībai pakļautu personu un iedzīvotāju grupu vajadzības. Krīzi visvairāk izjūt neaizsargātākie iedzīvotāji. Partnerībai ir jāsekmē taisnīgums, izstrādājot projektus sieviešu, jauniešu, mazākumtautību, invalīdu un vecāka gadagājuma darba ņēmēju integrācijai darba tirgū.

1.3.

Šajā pieejā uzsvērtas vairākas prioritāras nostādnes:

—	partnerības kultūra, ievērojot uzņēmumu un izglītības iestāžu atšķirīgos pamatuzdevumus;

—	izglītības iestāžu un uzņēmumu nepietiekamā sadarbība un partnerība, izņemot tehniskās un arodizglītības jomā, un jo īpaši līdzekļu un stratēģiska redzējuma trūkums;

—	nepieciešamība izstrādāt atbilstošas iniciatīvas, lai panāktu augšupējās un lejupējās pieejas līdzsvarotību;

—	personisko kontaktu nozīme efektīvai partnerībai;

—

obligāta prasība skatīt izglītības iestāžu (augstskolu, arodizglītības, skolu utt.) un darba devēju (privātā un publiskā sektora, NVO u.c.) partnerības problēmu plašā izpratnē, piemērojot trīspakāpju pieeju:

—	pamatizglītība, vidējā un augstākā izglītība,

—	profesionālā pamatizglītība un tālākizglītība,

—	inženieru un tehnisko darbinieku izglītība, jauninājumi un pētniecība;

—	mērķtiecīgi pasākumi nozarēm un MVU; Ņemot vērā tiem raksturīgo elastīgumu, MVU ir galvenais potenciāls darba vietu radīšanai krīzes apstākļos; tiem ir arī īpaša nozīme uzņēmējdarbības un radošuma veicināšanā;

—	darba devēju un arodbiedrību organizāciju, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju loma projektu izstrādē un sadarbības veidošanā ar mērķi sniegt atbalstu ilgtspējīgām un dinamiskām ierosmēm un struktūrām.

Konkurences apstākļos galvenais uzdevums ir veicināt visu iesaistīto dalībnieku sadarbību.

1.4.

EESK ierosina veidot Eiropas līmenī jaunas izglītības iestāžu un uzņēmumu partnerattiecības ar mērķi stiprināt Eiropas dimensijas sniegtās priekšrocības un veicināt sabiedrības progresu. EESK iesaka uzsākt Eiropas līmeņa procesu, ko varētu nosaukt par “Prāgas procesu”, atsaucoties uz konferenci “Izglītības iestāžu un darba devēju partnerība”, kas pēc ES prezidējošās valsts Čehijas iniciatīvas notiks Prāgā 6. un 7. aprīlī. Šis process varētu izpausties kā plašs Eiropas pamatprincipu kopums, ar kura palīdzību vietējie dalībnieki varētu īstenot novatoriskus pasākumus vietējā un valsts līmenī:

—	prasīt dalībvalstīm un valstu iestādēm piešķirt vairāk līdzekļu izglītībai kopumā un īpaši šai partnerībai, lai sekmētu ekonomikas krīzes pārvarēšanu un darba tirgus problēmu risināšanu;

—	rosināt uzņēmumus un izglītības iestādes iesaistīties partnerībā, kuru raksturo novatoriska forma un būtība;

—	nodrošināt labas prakses apmaiņu un strukturēt tehniskos un finanšu noteikumus, kas ļautu izmēģināt, novērtēt un izplatīt iniciatīvas Eiropas mērogā;

—	izstrādāt kopīgus projektus (vienota atsauces sistēma diplomiem, skolu tīkls, iniciatīvu tīkls, pasniedzēju sagatavošana, starpnieku tīkls);

—	veicināt pasniedzēju, skolēnu un studentu, skolu un darba devēju organizāciju savstarpējās mobilitātes programmas.

1.5.

EESK iesaka līdz 2013. gadam šo procesu finansēt no Eiropas struktūrfondu un pašreizējo programmu līdzekļiem (Leonardo, Grundtvig, Erasmus studentu, Erasmus mācekļu un Erasmus uzņēmējdarbības programmām), vajadzības gadījumā šīs programmas attiecīgi pielāgojot. ESF varētu, piemēram, finansēt pamatizglītību. Pēc 2013. gada varētu izstrādāt īpašu programmu šim mērķim.

2. Nepieciešamība veicināt uzņēmumu un izglītības iestāžu partnerību un tās potenciāls.

2.1.

Attīstību un dzīves kvalitāti Eiropa lielā mērā nosaka kultūras un zinātnes attīstības līmenis, kas savukārt ir atkarīgs no izglītības sistēmas kvalitātes. Jāatzīmē, ka Eiropā uzņēmumu un izglītības iestāžu partnerības jomā jārisina nopietnas problēmas, kas saistās ar šādiem faktoriem:

—	sociālajā jomā strauji pieaug pieprasījums pēc zināšanām;

—	ekonomikas jomā jāievieš jauni mācību priekšmeti, kas atbilst pieprasījumam tautsaimniecībā;

—	kultūras jomā arvien izteiktāka nepieciešamība veicināt kultūru daudzveidības vērtības.

Partnerībā jāiekļauj arī šādi aspekti:

—	tiesības uz izglītību un apmācību visiem, īpaši vispārējām zināšanām visaugstākajā līmenī, tostarp valodu un mūsdienu saziņas līdzekļu apguvi;

—	jebkāda veida atstumtības un diskriminācijas apkarošana, kā arī cieņa pret daudzveidību visās tās izpausmēs;

—	iniciatīva, radošums un visas pozitīvās vērtības, kas saistās ar labklājības nodrošināšanas un uzņēmējdarbības veicināšanas jēdzienu;

—	īpaša uzmanība konkrētām iedzīvotāju grupām.

2.2.	Līdz šim Eiropā prognozēja, kādas prasmes būs vajadzīgas ilgtermiņā. Taču, pasaules ekonomikai strauji attīstoties, izglītības iestādēm ciešāk jāsadarbojas ar uzņēmumiem, lai nodrošinātu tautsaimniecības un jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu tūlītējās un turpmākās vajadzības.

2.3.

Jau vairākus gadus pastāv pozitīvi partnerības piemēri, kas atbilst tehniskās, vidējās un augstākās izglītības mērķiem un nodrošina šo mērķu atbilstību uzņēmējdarbības videi, pateicoties oficiāliem vai neoficiāliem līgumiem, ko noslēgušas izglītības iestādes un uzņēmumi. Papildus jau esošajiem labas prakses piemēriem dažādās vietās galvenais, tālejošais mērķis, ievērojot katra iesaistītā dalībnieka pienākumu, tostarp izglītības iestāžu pienākumu neatkarīgi izsniegt diplomus, veidot ilgtermiņa partnerattiecības, lai apvienotu centienus un talantus nolūkā kopīgi rast risinājumus problēmām ekonomikas un sociālajā jomā.

Uzņēmumiem un izglītības iestādēm, protams, ir atšķirīgi mērķi, bet attīstot informācijas apmaiņu, partnerattiecības un kopīgus projektus, tie varēs veiksmīgāk īstenot savus uzdevumus. Dalībvalstīs jau gadiem, pat gadsimtiem ilgi pastāv ar darbu saistītas izglītības un apmācības sistēmas, kurās apmācība vienlaikus notiek gan skolā, gan uzņēmumā (“Duales Berufsausbildungssystem” Vācijā, “apprentissage” Francijā, “apprenticeships” Apvienotajā Karalistē u.c.). Ar darbu saistīta izglītība ir apliecinājusi pastāvīgas, strukturētas un integrētas partnerības augsto pievienoto vērtību.

2.4.	Ideālā variantā uzņēmums sniedz informāciju par pašreizējo un paredzamo tirgus pieprasījumu, paverot tādējādi iespēju veiksmīgāk pielāgot izglītības un apmācības piedāvājumu. Uzņēmums nodrošina pieredzi, profesionālās prasmes un tehniskos līdzekļus.

2.5.	Savukārt izglītības līmenī pieejamas tehniskās zināšanas un zinātniskās atziņas, kuras varētu izmantot praksē, proti, sagatavošana darba dzīvei un jaunu kvalifikācijas piedāvājumu un iespēju izstrāde.

3. Uzņēmumu un izglītības iestāžu uzdevumi.

3.1.

Neraugoties uz pozitīvo pieredzi, izglītības iestāžu un uzņēmumu partnerības iniciatīvas nav plaši izplatītas un visbiežāk tās tiek īstenotas tehniskās un arodizglītības jomā. Ekonomiskās krīzes apstākļos “šīs partnerības potenciāla stimulēšana” ir kļuvusi par nepieciešamību, jo izglītības atbilstība darba tirgus vajadzībām, ka arī prasmju un cilvēkresursu efektīvāka izmantošana uzņēmumos ir ekonomikas atveseļošanas pamatnosacījums.

3.2.

Šīm jaunajām partnerattiecībām Eiropas līmenī jābūt daudzveidīgām. Tajās atbilstošā veidā jāiesaista dažādi dalībnieki:

—	vietējā līmenī — uzņēmumi, izglītības iestādes un vietējās pašvaldības;

—	uzņēmēju apvienībām, sociālajiem partneriem, izglītības iestādēm un citiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem ir jāsekmē un jāveido strukturēta sistēma šādai partnerībai vietējā līmenī;

—	Eiropas līmenī — Eiropas Komisijai, galvenajām Eiropas darba devēju un darba ņēmēju organizācijām, kā arī citiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem un, protams, dalībvalstu valdībām jāpiešķir šai partnerībai ES 27 dalībvalstīm atbilstoša dimensija.

3.3.	Izglītības iestādēm un uzņēmumiem, īpaši to pārstāvības organizācijām, ir kopīgi jāizstrādā un jāpiedāvā apmācības programmas un iespējas.

3.4.

Uzņēmumiem nepieciešamas daudzveidīgas prasmes atbilstoši dažādiem uzņēmumu darbības aspektiem, kas nosaka vai ietekmē uzņēmumu struktūru un saimniecisko darbību saistībā ar tehnoloģijas attīstību, uzņēmuma attīstību starptautiskajā līmenī un jaunajām tehnoloģijām. Uzņēmumu galvenā prioritāte ir, pirmkārt, atrast darba tirgū darbiniekus ar nepieciešamajām prasmēm un, otrkārt, apmācīt darbiniekus, vadošos darbiniekus un topošos vadītājus atbilstoši profesionālajām prasībām. Savukārt darbinieki saskaras ar nepieciešamību paplašināt viņu nodarbinātības iespējas attiecīgajā profesijā un apstiprināt iegūto kvalifikāciju ar diplomu, kas atzīts gan uzņēmumā, gan darba tirgū.

3.5.

Izglītības attīstību Eiropā raksturo divi faktori: masveidīgums un izglītības daudzveidība. Vienlaikus ar skolēnu un studentu skaita straujo pieaugumu pēdējās desmitgadēs ir palielinājusies arī to daudzveidība (vecuma grupas, iepriekšējā izglītība, sociālā izcelsme u.c.), radot savukārt nepieciešamību piemērot atbilstošas darba metodes un īpašu attieksmi.

3.6.

Neraugoties uz pašreizējām grūtībām, šai sadarbībai ir ļoti plašas iespējas, un šobrīd īpaša vērība jāpievērš trim aspektiem.

3.6.1.

Pašreiz kvalificēta personāla trūkums krasi izjūtams privātpersonām sniegto pakalpojumu, celtniecības, ēdināšanas un viesnīcu pakalpojumu nozarē u.c. Tehniskā un arodizglītība bieži vien bija par pamatu uzņēmumu un izglītības iestāžu sadarbībai vietējā līmenī. Vairākās valstīs šī sadarbība ir atstāta novārtā un pastāv uzskats, ka nabadzības un atstumtības pieaugums sabiedrībā ir tieši saistīts ar šo faktu. Uzņēmumu un izglītības iestāžu kopīgs pienākums ir veicināt karjeras iespējas (atalgojums, paaugstināšana amatā utt.), ka arī amatu un amatniecības prestižu, vienlaikus nodrošinot kvalitatīvu izglītību, kurā būtiska nozīme ir vispārējo zināšanu kultūrai.

3.6.2.

Pastāvīgās un straujās pārmaiņas liek nepārtraukti atjaunot zināšanas, pateicoties tālākizglītībai, pārkvalificēšanās iespējām un atbilstoša līmeņa profesionālo prasmju un kvalifikācijas uzturēšanai. Šobrīd mūžizglītība ir aktuāla visiem un tā ir lieliska iespēja darba devēju un izglītības iestāžu partnerības veidošanai.

3.6.3.

Izņemot atsevišķus gadījumus, lielākā daļa uzņēmumu, tostarp MVU, nav informētas par izglītības iestādēm. Taču tieši MVU ir nepieciešami darbinieki ar daudzpusīgu izglītību. Priekšroka būtu jādod metodei, kas paredzētu darba devēju plašāku iesaistīšanu pasniedzēju, kuru darbs saistīts ar profesionālo prasmju apguvi, sagatavošanā. Turklāt būtu jāsagatavo starpnieki, kas veicinātu partnerību un nodrošinātu tās īstenošanu.

4. Ceļā uz Eiropas sistēmu mācību iestāžu un uzņēmumu partnerībai.

Daudzu jaunu problēmu, krīzes un strauja bezdarba pieauguma apstākļos vairāk kā jebkad jāiegulda ne tikai apmācībā, bet arī savlaicīgi jāprognozē, jānovērtē un jāpārvalda turpmāk nepieciešamās prasmes, kā paredzēts Eiropas Komisijas paziņojumā “Jaunas prasmes jaunām darba vietām” (1). Šim mērķim jāmobilizē pašreiz pieejamie, īpaši struktūrfondu līdzekļi un jāizskata jaunas finansējuma iespējas laika posmam no 2014. līdz 2020. gadam.

4.1. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados izveidoja vienotu Eiropas tīklu (programmu COMETT), ar kura palīdzību katru gadu veiksmīgi īstenotas augstskolu un uzņēmumu starpvalstu apmaiņas programmas, kā arī tālākizglītības intensīvie kursi. Eiropā ir palielinājies tālākizglītības programmu piedāvājuma apjoms un uzlabojusies to kvalitāte, veicinot Eiropas konkurētspēju un izpratni par priekšrocībām, ko sniedz augstākās izglītības iestāžu un uzņēmumu sadarbība.

Daži COMETT programmas aspekti iekļauti Leonardo da Vinci programmā, taču tās specifika un programmas ietvaros izveidoto tīklu potenciāls netiek izmantots. (2)

4.2. Boloņas process.

4.2.1.

Eiropas Augstākās izglītības telpa, kuru ar nosaukumu “Boloņas process” 1999. gadā izveidoja 29 valstu izglītības ministri un augstskolu vadītāji, veicināja nozīmīgu reformu, kuras īstenošanā oficiāli iesaistījās Eiropas Padomes 46 dalībvalstis.

4.2.2.

Tās mērķis ir izveidot vienotu Eiropas Izglītības telpu, galvenokārt saskaņojot augstskolu studiju ciklus (bakalaurs, maģistrantūra un doktorantūra) Eiropā, lai varētu salīdzināt iegūto izglītību, veicināt studentu brīvu pārvietošanos un personu mobilitāti. Visu šo darbības virzienu mērķis ir veicināt pārredzamību, novērst šķēršļus un uzlabot augstskolu un uzņēmumu sadarbību.

4.2.3.

Tomēr jāatzīmē, ka

—	uzņēmumu un izglītības iestāžu sadarbības stiprināšana nav minēta kā prioritāte,

—	augstskolām, kuru galvenais uzdevums, protams, nav veidot saikni ar darba devējiem, parasti nav ne līdzekļu, ne arī iespēju veidot strukturētas attiecības ar ES dalībvalstu uzņēmumiem,

—	darba devēji vēlas sadarboties, taču bieži vien viņi nenodrošina ne vajadzīgo tehnisko, ne arī finansiālo atbalstu.

4.3. Kopenhāgenas process.

4.3.1.

Eiropas Savienībā 2002. gadā uzsāktā Kopenhāgenas procesa mērķis ir panākt, lai profesionālās izglītības un apmācības sistēmas kļūtu par kvalitātes kritēriju, un īpaša vērība tika pievērsta Boloņas procesam līdzīgiem pasākumiem, kas pielāgoti profesionālajai izglītībai un apmācībai.

4.3.2.

Leonardo programma, kuras mērķis ir nodrošināt personu mobilitāti profesionālās pieredzes apgūšanai Eiropā un veicināt labas prakses apmaiņu starp pasniedzējiem, un Grundtvig programma, kas paredzēta, lai uzlabotu pieaugušo izglītības kvalitāti un stiprinātu tās Eiropas dimensiju un sniegtu Eiropas iedzīvotājiem plašākas mūžizglītības iespējas, nav pietiekami plaši pazīstamas un attiecas uz ierobežotu personu loku, un nav sasniegušas kritisko masu, kas nepieciešama mērķu sasniegšanai. Neapstrīdot minēto programmu noteikumus, turpmāk ir jāveicina pasākumi šajā jomā.

4.3.3.

Bordo Padomes (26.11.2008). deklarācija atbilst Kopenhāgenas procesa pamatnostādnēm par ciešāku sadarbību Eiropā izglītības un arodapmācības jomā. Tā apstiprina arī nepieciešamību mobilizēt atbilstošu publisko un privāto finansējumu. Šim mērķim jāizmanto ESF, FEDER līdzekļi un EIB aizdevumi.

Secinot, ka pastāv neatbilstības kompetences jomā un ka savlaicīgi jāprognozē vajadzības, Bordo paziņojumā ieteikts pēc iespējas plašāk attīstīt arodizglītību un iesaistīt tajā dalībvalstis, Komisiju un sociālos partnerus.

5. Jauns Eiropas process darba devēju un izglītības iestāžu partnerības veicināšanai.

5.1.

Pēc pēdējā progresa ziņojuma par programmu “Izglītība un apmācība 2010” (3) Eiropas Savienība nevar noliegt savu atpalicību izglītības jomā, nedz arī grūtības nodrošināt uzņēmumus ar darbiniekiem, kuriem ir atbilstoša pamatizglītība un kvalifikācija, lai risinātu aktuālas problēmas tehnoloģiju un globalizācijas jomā. Lai to panāktu, ir jānodrošina mobilitāte Eiropas Savienības robežās, kā arī svešvalodu apguve atbilstoši Eiropas daudzvalodības stratēģijai. Vienota pieeja uzņēmumu un izglītības iestāžu sadarbības jautājumā vienlaikus jāsaprot kā nepieciešamība, lai risinātu šo jautājumu un, galvenokārt, lai paplašinātu valstu izglītības politikas un beidzot izmantotu potenciālu, ko Eiropas integrācija sniedz saistībā ar cilvēku potenciālu.

5.2.

Lielāks atbalsts jāsniedz skolām un augstskolām, lai tās neierobežotu savu piedāvājumu tikai ar pamatizglītību, bet nodrošinātu arī tālākizglītību. Piemēram, tikai atsevišķās dalībvalstīs mācību iestādes ir tiesīgas saņemt finansējumu cilvēkresursu attīstībai struktūrprogrammu ietvaros. Tomēr valstu, kur šāda veida finansējums ir pieejams, piemērs liecina, ka šāda iniciatīva būtiski sekmē ciešāku sadarbību ar uzņēmumiem un uzlabo izglītības un apmācības piedāvājuma kvalitāti.

5.3.

Ir noskaidrots, ka Eiropas programmās trūkst tālejošu pasākumu nepietiekamā budžeta dēļ. Tādēļ šķiet lietderīgi nevis ierosināt kārtējo plašai publikai nezināmu un ierobežotai auditorijai paredzētu Eiropas programmu, bet pieņemt sistemātisku pieeju, kuras pamatā būtu vienkāršāki (nevis birokrātiski, kā tas bieži vien Eiropas programmu gadījumā) un vienlaikus mērķtiecīgāki mehānismi, kas ietver:

—	visaptverošu politikas sistēmu, kas jāapstiprina, jānovērtē un jāpārrauga sociālajiem partneriem, EP, ES Padomei un EESK;

—	Eiropas mehānismus, ar kuriem noteikt tirgus un nozares, kurās ir liels pieprasījums pēc kvalificētiem darbiniekiem;

—	labas prakses apmaiņu tehniskās izglītības, mūžizglītības un pētniecības jomā;

—	“Eiropas stipendijas”, ko finansē ES, dalībvalstis, kā arī privātais un bezpeļņas sektors un kuras paredzētas visiem iedzīvotāju slāņiem, īpaši mazākumtautību pārstāvjiem un grūtībās nonākušiem jauniešiem, piemēram, prakses, nodarbinātības projekti, inovācijas projekti;

—	kopīgu kritēriju izstrāde arodizglītības diplomiem vai sertifikātiem un vietējo iniciatīvu pārrobežu tīkli;

—	Eiropas starpnieku tīklu izveide partnerības veicināšanai;

—	Eiropas fondu un programmu pielāgošana šim mērķim.

5.4.

Eiropas integrācija ir lieliska iespēja pieredzes apmaiņai un paplašina iespējas, lai nodrošinātu Eiropas izglītības iestādēm plašāku un daudzveidīgāku darbības jomu un uzņēmumiem — iekšējo tirgu, kurā nodrošinātas izaugsmes iespējas. Atsaucoties uz konferenci “Izglītības iestāžu un darba devēju partnerība”, kas pēc ES prezidējošās valsts Čehijas iniciatīvas notiks Prāgā 6. un 7. aprīlī, Prāgas process var piešķirt politisku dinamiku un ceļvedi turpmākai darbībai šajā jomā.

Briselē, 2009. gada 24. martā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētāja

Mario SEPI

(1) Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jaunas prasmes jaunām darba vietām. Saskaņotu darba tirgus vajadzību un prasmju plānošana”, COM(2008) 868/3.

(2) EESK izpētes atzinums par tematu “Jauniešu mobilitātes veicināšana Eiropā”, ziņotājs — Rodríguez García-Caro kgs (OV C 224, 30.8.2008.).

(3) http://ec.europa.eu/education/policies/2010/natreport08/council_fr.pdf, COREPER ziņojums Padomei, 31.1.2008, Padomes un Komisijas kopīgā progresa ziņojuma projekts 2008 par darba programmas “Izglītība un apmācība 2010” īstenošanu, sk. dokumentu 5723/08.