15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/56

A.

tā kā veselība ir viena no visdārgākajām lietām, tā kā mūsu mērķis ir veselība visiem un tā kā mums ir jānodrošina augsts veselības līmenis;

B.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā ir noteikts, ka ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes dēļ, bet 35. pantā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību un ka ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis;

C.

tā kā veselības aprūpes sfēras sasniegumu rezultātā arvien vairāk cilvēku dzīvo ilgāk;

D.

tā kā pieaugošais saslimšanu skaits ar vēzi, diabētu, sirds un asinsvadu slimībām, reimatismu, garīgām slimībām, liekais svars un aptaukošanās kopā ar nepietiekamu uzturu un neatbilstošu uzturu, HIV/AIDS, sliktā vides kvalitāte un tādu dažu slimību atkārtota parādīšanās, kuras saistītas ar pieaugošo sociālo nevienlīdzību, kā arī jaunas slimības arvien vairāk apdraud veselību Eiropas Savienībā un ārpus tās robežām, tādējādi palielinot nepieciešamību pēc profilakses, oficiālu un neoficiālu veselības pakalpojumu sniegšanas un rehabilitācijas;

E.

tā kā jauni draudi veselībai, kuriem ir pārrobežu raksturs, piemēram, pandēmijas, jaunas lipīgās slimības, tropiskās slimības un bioloģiskais terorisms, kā arī klimata izmaiņas un globalizācijas sekas, it īpaši attiecībā uz ūdeni, pārtiku, nabadzības palielināšanos un migrāciju, kā arī jau pastāvošie draudi veselībai, piemēram, vides piesārņojums kļūst arvien nopietnāki;

F.

tā kā atbalstošas veselības aprūpes sistēmas ir būtisks Eiropas sociālā modeļa elements un tā kā vispārējas nozīmes sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi veic vispārējas nozīmes uzdevumus, tādējādi sniedzot lielu ieguldījumu sociālā taisnīguma un sociālās kohēzijas jomā;

G.

tā kā iedzīvotāju novecošanās maina slimību modeļus, tādējādi palielinot nepieciešamību pēc oficiālu un neoficiālu veselības pakalpojumu sniegšanas, un apgrūtina veselības sistēmu ilgtspējību, un tā kā tādēļ īpaša uzmanība jāvelta tam, lai tiktu sniegts atbalsts pētījumiem un jauninājumiem, ko veic gan valsts, gan privātais sektors, un tā kā ir nepieciešama stingra stratēģija, lai atbalstītu dzīves pirmos posmus, jo īpaši dažās dalībvalstīs;

H.

tā kā starp dalībvalstīm un dalībvalstīs ir būtiskas atšķirības veselības aprūpes sistēmā;

I.

tā kā pilsoņi arvien vairāk gaida dalībvalstu kopēju un efektīvu politiku veselības jomā;

J.

tā kā vienlaikus ir jārespektē dalībvalstu kompetence veselības jomā un to brīvība lemt, kāda veida veselības pakalpojumus tās uzskata par atbilstošiem sniegt, stingri ievērojot subsidiaritātes principu, tostarp respektējot atšķirīgās pārvaldības sistēmas un konkrētās pieejas, ko dalībvalstis izvēlējušās, integrējot valsts un privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu;

K.

tā kā ētisku apsvērumu gadījumā lemt par to, vai konkrēts pakalpojums ir veselības pakalpojums, paliek dalībvalstu kompetencē;

L.

tā kā arodveselība un darba drošība ir veselības joma, kurā Eiropas Savienībai nepārprotami ir kompetence rīkoties;

M.

tā kā ir jomas, kurās dalībvalstis nevar efektīvi darboties vienatnē un tā kā ES mērķis ir kopēja veselības politika, ar ko tā var radīt pievienoto vērtību (piemēram, informācijas un labas prakses apmaiņu);

N.

tā kā ieguldījumi veselības aprūpes jomā ir būtiski cilvēku attīstībai un netieši ietekmē dažādās ekonomikas nozares;

O.

tā kā trūkst skaidrības par dažādu darba virzienu un darba programmu skaitu veselības jomā;

P.

tā kā slimību profilakses iespējas joprojām netiek izmantotas;

Q.

tā kā rezistence pret antibiotikām palielinās un antibiotikas kļūst arvien mazāk noderīgas; tā kā rezistences līmeņi Eiropas Savienība atšķiras, tādēļ ka pastāv atšķirīga attieksme pret antibiotiku lietošanu un kontroli (dažās dalībvalstīs antibiotiku patēriņš ir 3 līdz 4 reizes lielāks nekā citās dalībvalstīs); tā kā rezistence pret antibiotikām ir Eiropas problēma, jo notiek bieža pārvietošanās, tostarp tūrisms, palielinot rezistentu baktēriju izplatīšanās risku, un tādēļ ir jāuzrauga antibiotiku nepareiza izmantošana un jāveicina antibiotiku piesardzīga lietošana; tā kā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ESPKC) darbojas kā atbilstīgā šo aktivitāšu koordinēšanas aģentūra;

R.

tā kā 40 % no veselības aprūpes izdevumiem ir saistīti ar neveselīgu dzīvesveidu (kas rodas, piemēram, no alkohola un tabakas lietošanas, mazkustības un slikta ēdiena);

S.

tā kā efektīva veselības un darba drošības aizsardzība var novērst nelaimes gadījumus darbā, ierobežot arodslimību izplatību un samazināt to personu skaitu, kas ieguvušas pastāvīgu darbnespēju ar darbu saistītu iemeslu dēļ;

T.

tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/37/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā (15), nepietiekami aizsargā ES pilsoņus to darbavietās pret risku tikt pakļautiem tādu vielu iedarbībai, kas ir toksiskas viņu reproduktīvajai funkcijai,

U.

tā kā nepietiekams uzturs, kas skar ievērojamu skaitu ES pilsoņu, tostarp apmēram 40 % no slimnīcu pacientiem un no 40 % līdz 80 % no gados vecākiem cilvēkiem aprūpes iestādēs, Eiropas veselības aprūpes sistēmām izmaksā tādas pašas summas kā aptaukošanās un liekais svars;

V.

tā kā veselību ietekmē ne tikai alkohols, tabaka, kustību trūkums, ēdienkarte un tamlīdzīgi ārējie faktori un tā kā tādēļ lielāka uzmanība jāvelta daudzu slimību psihosomatiskajam aspektam un dziļākajiem cēloņiem, kas ir pamatā to cilvēku pieaugošajam skaitam, kuri cieš no depresijas un citiem garīgās veselības traucējumiem;

W.

tā kā dalībvalstīm ir jāturpina sniegt palīdzību cilvēkiem, kuri cieš no hroniskām slimībām un/vai invaliditātes, lai tos pēc iespējas lielākā mērā varētu integrēt sabiedrībā;

X.

tā kā daudzās dalībvalstīs augošais pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem rada neatliekamu vajadzību aktīvi rīkoties, lai pieņemtu un noturētu darbā veselības aprūpes speciālistus, un lai nodrošinātu atbalsta pakalpojumus apgādājamo personu radiniekiem un draugiem, kuri viņus aprūpē bez atalgojuma;

Y.

tā kā ES veselības aprūpes stratēģijā vairāk uzmanības ir jāpievērš ilgtermiņa aprūpei ar jaunu tehnoloģiju palīdzību, rūpēm par cilvēkiem, kas cieš no hroniskām kaitēm, mājas aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar fizisko vai garīgo invaliditāti un pakalpojumu nodrošināšanai šo cilvēku aprūpētājiem, un tā kā šajā sakarā ir jācenšas panākt veselības aprūpes pakalpojumu un sociālo pakalpojumu sinerģiju,

1.

atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas Balto grāmatu par ES veselības stratēģiju 2008.—2013. gadam un atbalsta tajā noteiktās vērtības, principus, stratēģiskos mērķus un konkrēto rīcību;

2.

aicina Komisiju pārskatīt darbu, kas tiek veikts veselības jomā, lai noteiktu, kuri darba virzieni rada vērtību Kopienai un dalībvalstīm; aicina Komisiju, īstenojot šo pasākumu, noteikt, kuras darba metodes un prakse palielina dalībvalstu veselības jomā veiktā darba vērtību un kuras ir jākoordinē labāk;

3.

uzskata, ka, ņemot vērā jaunos draudus veselībai, pret veselību ir jāizturas kā pret nozīmīgu Lisabonas stratēģijas politikas jautājumu, kas ietver nepieciešamību nodrošināt pilsoņiem piekļuvi pieņemamai veselības aprūpei augstākā iespējamā kvalitātē, lai nodrošinātu veselīgu un konkurētspējīgu darbaspēku;

4.

pauž nožēlu par to, ka Baltajā grāmatā nav noteikti konkrēti kvantitatīvi un izmērāmi mērķi, kuru sasniegšana sniegtu uzskatāmus rezultātus, un iesaka pieņemt šādus mērķus;

5.

uzsver, ka veselības aprūpei ir nepieciešams efektīvas politikas atbalsts visās jomās un visos līmeņos dalībvalstīs un ES (“Veselība visās politikas jomās”), un globālā līmenī;

6.

uzsver, cik būtiska nozīme ir tam, lai plašāk tiktu atzītas cilvēku tiesību lemt par jautājumiem, kas skar viņu veselību un tās aprūpi, un bērnu tiesības uz veselības aizsardzību bez jebkādiem nosacījumiem saskaņā ar vispārējo universāluma, vienlīdzības un solidaritātes principu;

7.

atzīmē, ka saskaņā ar PVO datiem pastāvīgi pieaugošais hronisko slimību, un jo īpaši insultu un sirds slimību, gadījumu skaits arvien vairāk pārsniedz saslimšanas ar infekcijas slimībām skaitu;

8.

iesaka kā daļu no slimību profilakses centieniem plaši pieņemt praksi veikt novērtējumus par ietekmi uz veselību, jo dažādu līmeņu lēmumu pieņemšanas struktūru, vietējo un reģionālo iestāžu, kā arī valstu parlamentu, lēmumu ietekmi uz cilvēku veselību var izmērīt;

9.

uzsver, ka rīcības plāniem būtu jo īpaši jāpievēršas konkrētu slimību cēloņiem un epidēmiju un pandēmiju izplatības samazināšanai; norāda, ka pastāv arī ar dzimumu saistītas problēmas, piemēram, prostatas vēzis vīriešiem un dzemdes kakla vēzis sievietēm, un ka attiecībā uz tām jāizstrādā konkrētas politikas nostādnes;

10.

ierosina pagarināt ESPKC pilnvaras attiecībā uz nelipīgām slimībām;

11.

ierosina Komisijai par prioritāru mērķi noteikt neizbēgamās nevienlīdzības mazināšanu veselības aprūpē starp dalībvalstīm un dalībvalstīs, kā arī starp dažādām sabiedrības sociālajām grupām un slāņiem, tostarp vīriešiem un personām ar garīgās veselības problēmām; tomēr aicina dalībvalstis pilnībā īstenot tādus Kopienas tiesību aktus kā Pārskatāmības direktīvu (16);

12.

uzsver, ka pasākumiem nevienlīdzības mazināšanai veselības aprūpē jāietver mērķtiecīga veselības aprūpes veicināšana, sabiedrības izglītošana un profilakses programmas;

13.

uzskata, ka slimību profilakses pasākumi un vakcinācijas kampaņas gadījumos, kad ir pieejami iedarbīgi līdzekļi, ir ievērojami jāpaplašina; tādēļ mudina Komisiju izstrādāt tālejošu profilakses pasākumu plānu visam šim piecu gadu periodam; piekrīt, ka izdevumi veselības jomā, jo īpaši slimību profilakses pasākumiem un agrīnai slimību diagnosticēšanai nav vienīgi izdevumi, bet tajā pašā laikā arī ieguldījumi, ko varētu novērtēt veselīgas dzīves gados, kas ir viens no Lisabonas strukturālajiem rādītājiem;

14.

uzsver faktu, ka veselība ir pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālas labklājības stāvoklis, nevis vienkārši stāvoklis, kad cilvēks nejūtas slims vai novārdzis;

15.

uzsver, ka piekļuve uzticamai, neatkarīgai un salīdzināmai informācijai par veselīgu uzvedību, slimībām un ārstēšanas iespējām ir priekšnosacījums efektīvai slimību profilakses stratēģijai;

16.

uzsver, ka slimību profilakses vēlme nedrīkst sabiedrībā izraisīt tādu gaisotni, kas liegtu dzimt bērniem ar hroniskām slimībām vai invaliditāti; aicina Komisiju veicināt konkrētu atbalstu tādu bērnu vecākiem, kuri cieš no hroniskām slimībām un/vai kuriem ir invaliditāte;

17.

uzsver arī, ka, lai veicinātu ieguldījumus veselībā, ir svarīgi izmērīt līdz šim veikto ieguldījumu efektivitāti un publiskot secinājumus;

18.

uzsver, ka ir jāīsteno labi organizētas, aptverošas un efektīvas kontroles programmas, lai atvieglotu slimību agrīnu atklāšanu un tūlītēju ārstēšanu, tādējādi samazinot ar tām saistīto mirstību un saslimstību;

19.

uzskata, ka pilsoņu tiesībām uz piekļuvi veselības aprūpei un viņu atbildībai par savu veselību ir jābūt pamatprincipam saistībā ar ES, kas nosaka augstus veselības un pārtikas nekaitīguma standartus visā cilvēka dzīves laikā, un aicina veikt turpmākus ieguldījumus pētījumos par veselības izglītību, lai noteiktu vispiemērotāko stratēģiju, ar kuru šo problēmu varētu risināt dažādās iedzīvotāju grupās; mudina visas sabiedrības daļas piekopt veselīgu dzīvesveidu;

20.

uzsver, ka jēdziens “veselīgs dzīvesveids” (t. i., veselīga ēdienkarte, narkotiku nelietošana un pietiekama fiziskā aktivitāte) ir jāpapildina ar psiholoģisko aspektu (t. i., līdzsvarotu pieeja darbam un ģimenes dzīvei); apgalvo, ka veselīgs dzīvesveids ietver labu garīgo un fizisko veselību un ka šiem faktoriem ir liela nozīme arī konkurētspējīgas ekonomikas saglabāšanā;

21.

cer, ka Komisija veltīs īpašu uzmanību veselības sistēmu ilgtspējībai un līdz ar to arī farmaceitiskās rūpniecības nozīmei un atbildībai;

22.

atzinīgi vērtē nodomu definēt veselības pamatvērtības un izveidot veselības indikatoru sistēmu (valsts un vietējā līmenī), kā arī veicināt programmas veselības izglītības jomā un programmas veselības problēmu profilaksei;

23.

uzsver, ka aizliegums padarīt cilvēka ķermeni un tā daļas kā tādas par finansiālas peļņas avotu, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3. pantā, ir jāuzskata par pamatprincipu veselības jomā, jo īpaši šūnu, audu un orgānu donoru un transplantācijas jomā;

24.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu, kas atbilst sauklim “veselība visiem”, veicināt veselību un slimību profilaksi visās vecuma grupās; uzsver nepieciešamību izvirzīt pamatjautājumus, kas saistīti ar veselības aprūpi, piemēram, uzturs, aptaukošanās, nepietiekams uzturs, fiziskas aktivitātes, alkohola, narkotiku un tabakas patēriņš, vides riski, tostarp gaisa piesārņojums gan darba vietā, gan mājās, un, ievērojot vīriešu un sieviešu līdztiesības principu, sniegt atbalstu veselīgai novecošanai un mazināt hronisku slimību izraisītās grūtības;

25.

mudina Komisiju īstenot aptverošāku pieeju attiecībā uz uzturu un noteikt nepietiekamu uzturu, kā arī aptaukošanos par vienu no galvenajām prioritātēm veselības jomā, ikreiz, kad vien iespējams, iekļaujot to Kopienas finansētās pētniecības, izglītības un veselības veicināšanas iniciatīvās un ES līmeņa partnerībās;

26.

aicina Komisiju un dalībvalstis ES veselības stratēģijas ietvaros censties izstrādāt pamatnostādnes par kopēju invaliditātes definīciju, kurā varētu iekļaut personas ar hroniskām slimībām vai vēzi, un vienlaikus aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, pēc iespējas ātrāk rīkoties, lai šīs personas iekļautu valstī noteiktajā invaliditātes definīcijā;

27.

turklāt aicina par prioritāru uzskatīt uzdevumu nodrošināt to, ka personām ar invaliditāti ir vienlīdzīga pieeja veselības aprūpei un ka šī aspekta atspoguļošanai tiek piešķirts finansējums;

28.

prasa īstenot efektīvus pasākumus, lai apkarotu rezistenci pret antibiotikām, ieskaitot pasākumus, kas noteiktu, ka antibiotikas var saņemt tikai ar recepti, pamatnostādnes to lietošanas ierobežošanai tikai gadījumos, kad antibiotiku lietošana tiešām ir nepieciešama, centienus uzlabot marķieru testus, lai veicinātu antibiotiku piesardzīgāku lietošanu, un, ja vajadzīgs, higiēnas kodeksus; aicina pievērst īpašu uzmanību pret meticilīnu resistentajai Staphylococcus aureus baktērijai; norāda, ka ESPKC ir jāpārrauga un jāvērtē pamatnostādņu un kodeksu piemērošana;

29.

vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz nepieciešamību atbalstīt pētījumus un veicināt hronisku slimību profilaksi, agrīnu diagnosticēšanu un atbilstošu ārstēšanu, lai nodrošinātu slimnieku labklājību un dzīves kvalitāti;

30.

atzīst arī aprūpētāju svarīgo nozīmi veselības un veselības pakalpojumu sniegšanas jomā un tādēļ prasa pievērst uzmanību politikas nostādnēm, kas atbalsta aprūpētājus un aizsargā viņu veselību papildus to personu veselībai, kuras viņi aprūpē;

31.

atzīmē, ka, lai ES sekmētu veselības aprūpes speciālistu mobilitāti un nodrošinātu pacientu drošību, ir ļoti svarīgi veikt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un to attiecīgajām veselības aprūpes speciālistu regulatīvajām iestādēm;

32.

ES veselības stratēģijas ietvaros aicina Eiropas Savienībā efektīvāk īstenot paraugprakses apmaiņu visās veselības aprūpes jomās, jo īpaši attiecībā uz izmeklēšanas programmām un bīstamu slimību, piemēram, vēža, diagnostiku un ārstēšanu;

33.

uzskata, ka ES vajadzētu vairāk rīkoties, lai veselības aprūpes darbiniekus aizsargātu pret nelaimes gadījumiem vai ievainojumiem darbā tajās jomās, kurās šo vajadzību pamato ar zinātniskiem vai medicīniskiem faktiem;

34.

mudina Komisiju projektā, ko tā gatavo, lai grozītu Direktīvu 2004/37/EK, iekļaut reproduktīvajai funkcijai toksiskas vielas;

35.

apstiprina rīcību, ko aicināts īstenot Parlamenta iepriekšminētajā 2008. gada 15. janvāra rezolūcijā un mudina Komisiju ņemt vērā Parlamenta viedokli un veikt ierosinātos pasākumus, un nākt klajā ar nepieciešamajām iniciatīvām, kurām jāietver:

36.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz Parlamenta atkārtotajiem un konkrētajiem lūgumiem, Komisija vēl nav ierosinājusi grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. septembra Direktīvu 2000/54/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar bioloģisku aģentu iedarbību darba vietā (17), lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar nopietno risku, kuru veselības aprūpes darbiniekiem rada darbs ar adatām un citiem asiem medicīniskiem instrumentiem; aicina Komisiju paātrināt ietekmes novērtējuma pabeigšanu ar konkursu (2007/S 139-171103) un aicina vēl pirms pašreizējā Parlamenta sastāva pilnvaru termiņa beigām pieņemt atbilstošu grozījumu saskaņā ar tā iepriekš minēto 2006. gada 6. jūlija rezolūciju;

37.

uzskata, ka arī Kopienas vides tiesību aktu nepietiekama piemērošana negatīvi ietekmē ES pilsoņu veselības stāvokli;

38.

uzsver, ka noteiktās situācijās ES pilsoņi saskaras ar tādām veselības problēmām kā gaisa piesārņojums, kas rada ievērojamus draudus veselībai, ietekmējot bērnu pareizu attīstību un samazinot mūža ilgumu ES (18);

39.

uzskata, ka pasākumi veselīga dzīvesveida veicināšanai ģimenēs, skolās, slimnīcās, aprūpes iestādēs, darba un atpūtas vietās ir būtiski, lai panāktu veiksmīgu slimību profilaksi un labu garīgo veselību; atzīst, ka ģimenei ir ārkārtīgi svarīga nozīme “veselīga dzīvesveida” modeļa izveidē, ko bieži vien turpina ievērot turpmākajā dzīvē;

40.

vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz ANO Bērnu tiesību konvencijas 3. pantu, kas aicina likumdevējas iestādes uzskatīt bērnu intereses par primāru apsvērumu, nodrošinot nepieciešamos priekšnoteikumus pēcdzemdību atvaļinājumam un bērna kopšanas atvaļinājumam un veselības aizsardzību un piekļuvi veselības pakalpojumiem pēcdzemdību periodā, īpaši ņemot vērā to, kā vecāku klātbūtne un gādība, kā arī barošana ar krūti ietekmē zīdaiņa garīgo un fizisko attīstību;

41.

uzsver nepieciešamību uzlabot grūtnieču un barojošu māšu veselības aprūpi un informētību par risku, kas saistīts ar alkohola, narkotiku un tabakas lietošanu grūtniecības un barošanas laikā;

42.

uzsver nepieciešamību padziļināt sabiedrības izpratni par reproduktīvo un seksuālo veselību, lai novērstu nevēlamas grūtniecības un seksuāli transmisīvo slimību izplatību un mazinātu sociālās un veselības problēmas, ko rada neauglība;

43.

atbalsta pasākumus, kas vērsti pret konkrētām slimībām, un uzskata, ka, lielākas efektivitātes panākšanai ir nepieciešams rast piemērotas darba metodes un organizācijas veidus, kā uzlabot sadarbību starp iestādēm;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt ieguldījumu, ko integrēta sociālā un veselības politika (sociāli svarīgu veselības pakalpojumu sniegšana) varētu radīt modernai pieejai veselības veicināšanai un aizsardzībai, jo īpaši iedzīvotāju vismazāk aizsargātajām grupām, piemēram, maziem bērniem un tiem, kas nespēj sevi uzturēt;

45.

uzskata, ka ES ir arvien lielāka uzmanība jāpievērš saviem pētniecības programmu centieniem attiecībā uz svarīgām, bet bieži vien novārtā atstātām pacientu grupām, piemēram, pacientiem ar garīgās veselības problēmām un vīriešiem;

46.

aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar ES veselības stratēģiju vairāk izpētīt, no vienas puses, sinerģiju starp zinātnisko un tehnisko pētniecību, jo īpaši attiecībā uz jauniem pētniecības veidiem tajās medicīnas jomās, kuras pašlaik netiek pietiekami finansētas, un, no otras puses, jaunu medicīnas nozaru un terapiju veidu attīstību, lai šie terapijas veidi būtu pieejamas ikvienam, jo tie var ļoti labvēlīgi ietekmēt ES iedzīvotāju veselības stāvokli un palielināt sistēmas efektivitāti;

47.

atzinīgi vērtē pieeju, ko Komisija ierosināja, lai efektīvi apkarotu zāļu viltošanu, un mudina Komisiju veicināt starptautiskas konvencijas izstrādi par šo tematu vai papildu protokola pievienošanu ANO Konvencijai par starptautisko organizēto noziedzību (Palermo konvencija);

48.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt ieguldījumus izcilības centru izveidē katrai svarīgai slimību grupai, kuri kalpotu par uzziņu, informācijas un konsultāciju punktiem pacientiem un viņu ģimenēm, ārstiem, veselības aprūpes jomā strādājošajiem, nozarei un citiem;

49.

norāda, ka daudzās dalībvalstīs reģionālās un vietējās veselības aprūpes iestādes bieži ir atbildīgas par plānošanu, vadību, darbību un attīstību veselības aprūpes sektorā un bieži vien ir finansiāli atbildīgas par šo sektoru; tām ir plašas zināšanas un izpratne par veselības aprūpes sektoru un tās ir nozīmīgas partneres veselības politikas formulēšanā un piemērošanā;

50.

aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt atzīto pozitīvo ietekmi, kāda piemīt termālās ārstniecības kursiem attiecībā uz atveseļošanos un pieaugušo un gados vecāku cilvēku veselības saglabāšanu;

51.

aicina Komisiju atbalstīt e-veselības projektu, jaunu veselības aprūpes tehnoloģiju, kā arī lietotāju vajadzībām atbilstošu jauninājumu un medicīnisko ierīču izveidi;

52.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot strukturizētu sadarbības mehānismu ES līmenī un nodibināt ciešāku sadarbību starp ieinteresētajām pusēm, iesaistot pilsonisko sabiedrību; uzsver nepieciešamību partnerībā iekļaut darba devēju un darba ņēmēju organizācijas;

53.

aicina dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās iestādes izmantot sadarbības mehānismu, lai uzlabotu labas prakses apmaiņu; aicina Komisiju aktīvi rīkoties un izstrādāt pamatnostādnes un ieteikumus, pamatojoties uz šādiem labas prakses piemēriem;

54.

piekrīt, ka ES veselības stratēģijā noteiktie pasākumi līdz pašreizējā finanšu perioda beigām (2007.—2013.) ir jāatbalsta, nepiešķirot papildu budžetu, bet izmantojot tikai esošos finanšu instrumentus;

55.

aicina Komisijai ieteikt dalībvalstīm, kad tās formulē valsts veselības stratēģiju, iekļaut prioritātes, kuras jāīsteno citos projektos, kas nav saistīti tikai ar sabiedrības veselības jomu;

56.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.