15.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 9/11

A.

tā kā Nicas 2000. gada 7.—9. decembra Eiropadome noteica mērķi līdz 2010. gadam sasniegt ievērojamu un izmērojamu nabadzības un sociālās atstumtības samazinājumu; tā kā jāuzlabo centieni, lai sasniegtu šo mērķi;

B.

tā kā Lisabonas Eiropadome 2000. gada 23.—24. martā vienojās līdz 2010. gadam Eiropā izskaust bērnu nabadzību;

C.

tā kā Nicas Eiropadome 2000. gada 7.—9. decembrī aicināja dalībvalstis nodrošināt 1992. gada ieteikuma izpildes pārbaudi attiecībā uz minimālajiem garantētajiem līdzekļiem, kas jānodrošina sociālās aizsardzības sistēmām;

D.

tā kā Padomes Ieteikumā 92/441/EEK ir atzītas “cilvēka pamattiesības uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi”;

E.

tā kā 1989. gada Kopienas Hartā par strādājošo sociālajām pamattiesībām tiek atzītas darba ņēmēju tiesības uz taisnīgu atalgojumu; tā kā 1993. gadā Parlaments un Komisija risināja jautājumu par nepieciešamību izstrādāt koordinētu politiku attiecībā uz minimālo algu, lai īstenotu darba ņēmēju tiesības uz atalgojumu, kas ir “pietiekams pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanai”;

F.

tā kā 2001. gadā, kad Savienība uzsāka saistības nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanā, 55 miljoni cilvēku Savienībā dzīvoja uz nabadzības riska robežas zemo ienākumu dēļ (ES 15 dalībvalstīs aptuveni 15 % iedzīvotāju); tā kā 2005. gadā šis rādītājs ir pieaudzis līdz 78 miljoniem (16 % ES 25 dalībvalstu iedzīvotāju);

G.

tā kā pastāvīgā darba samaksas atšķirība starp dzimumiem liek sievietēm būt sliktākā situācijā attiecībā uz nabadzības novēršanu;

H.

tā kā, nesaņemot visus sociālos pabalstus, nabadzības risks Savienībā, jo īpaši sievietēm, palielinātos no 16 % līdz 40 % vai 25 %, atskaitot pensijas maksājumus;

I.

tā kā īsāka, lēnāka un sliktāk apmaksāta sieviešu profesionālā karjera ietekmē arī risku sievietēm nonākt nabadzībā, jo īpaši sievietēm pēc 65 gadiem (21 % jeb par 5 procentpunktiem vairāk nekā vīriešiem);

J.

tā kā bērni un jaunieši ir gandrīz viena trešā daļa Savienības iedzīvotāju un 19 miljoni bērnu dzīvo uz nabadzības riska robežas, un no kuriem daudzi ir atšķirti no ģimenes tās nabadzības dēļ; tā kā ir sarežģīta saikne starp nabadzību, vecāku pienākumiem un bērnu labklājību atšķirīgos sociālos apstākļos, tostarp bērnu aizsardzībā pret visu veidu ļaunprātīgu izmantošanu;

K.

tā kā jo īpaši galēja nabadzība un sociāla atstumtība ir visu cilvēktiesību pārkāpums;

L.

tā kā ievērojama Savienības iedzīvotāju daļa joprojām ir sociāli atstumta, jo viena no piecām personām dzīvo standartiem neatbilstošā mājoklī un katru dienu aptuveni 1,8 miljoni cilvēku meklē pajumti speciālās bezpajumtniekiem paredzētās patversmēs, 10 % iedzīvotāju dzīvo mājsaimniecībās, kur nevienam nav darba, ilgtermiņa bezdarbs tuvojas 4 %, 31 miljons jeb 15 % darba ņēmēju saņem ārkārtīgi zemas algas, 8 % jeb 17 miljoni darba ņēmēju, lai gan ir nodarbināti, saskaras ar zemu ienākumu radītu nabadzību, kā arī agri skolu pametušo īpatsvars ir vairāk nekā 15 % un joprojām pastāv “digitālā plaisa” (44 % ES iedzīvotāju nav nekādu datorprasmju vai interneta lietošanas prasmju);

M.

tā kā nabadzība un nevienlīdzība neproporcionāli skar sievietes; tā kā vidējie sieviešu ienākumi ir tikai 55 % vīriešu ienākumu; tā kā nabadzība vecumā īpaši un nesamērīgāk skar sievietes; tā kā ir nepieņemami, ka kvalitatīvu pakalpojumu nepieejamība palielina nabadzības risku sievietēm;

N.

tā kā reģionālajām un vietējām varas iestādēm jau tagad ir ievērojama atbildība par vispārējo sabiedrisko pakalpojumu un pabalstu nodrošināšanu, taču vienlaikus tās izjūt ierobežota valsts budžeta spiedienu;

O.

tā kā ieguldījumi bērnos un jauniešos palīdz vairot ekonomisko labklājību visiem un palīdz pārraut trūkuma loku un tā kā ir būtiski novērst problēmas un iejaukties, tiklīdz tās ir identificētas, lai saglabātu bērnu izredzes dzīvē;

P.

tā kā nabadzība un bezdarbs ir saistīts ar sliktu veselības stāvokli un nepietiekamu veselības aprūpes pieejamību tādu faktoru dēļ kā nepilnvērtīgs uzturs, sliktāki dzīves apstākļi nabadzīgā vidē, nepiemērots mājoklis un stress;

Q.

tā kā nevienlīdzības, nabadzības un sociālās atstumtības sekas ir savstarpēji saistītas, un tāpēc dalībvalstu līmenī ir jāizstrādā saskaņota stratēģija, kurā tiktu pievērsta uzmanība ne tikai ienākumiem un bagātībai, bet arī tādiem jautājumiem kā, piemēram, nodarbinātība, izglītība, veselības aprūpes pakalpojumi, informācijas sabiedrība, kultūra un transports, kā arī nākamo paaudžu dzīves izredzes;

R.

tā kā laikposmā no 2000. gada līdz 2005. gadam nevienlīdzība ienākumu sadalījumā Savienībā (S20/S80 rādītājs) ievērojami pieaugusi — no 4,5 līdz 4,9 saskaņā ar Eiropas Savienības statistikas par ienākumiem un dzīves apstākļiem datiem (EU-SILC), kad 2005. gadā 20 % bagātāko Eiropas iedzīvotāju saņēma gandrīz 5 reizes augstākus ienākumus nekā pārējie 80 % iedzīvotāju;

S.

tā kā pēc ieslodzījuma, nenodrošinot pienācīgu rehabilitāciju un izglītību, bieži vien seko vienīgi turpmāka sociāla atstumtība un bezdarbs;

T.

tā kā 16 % Savienības strādājošo iedzīvotāju kopskaita ir invalīdi (2002. gada Eurostat dati); tā kā invalīdu, tostarp cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem, vecāka gadagājuma cilvēku un etnisko minoritāšu bezdarba līmenis visā Savienībā joprojām ir nepieņemami augsts; tā kā 500 000 invalīdu joprojām dzīvo lielās slēgtās pastāvīgas uzturēšanās iestādēs,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas pieeju aktīvas integrācijas īstenošanai; uzskata, ka par aktīvas sociālās integrācijas politikas galveno mērķi jāizvirza pamattiesību īstenošana, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi un piedalās sabiedrības dzīvē un darba tirgū;

2.

uzskata, ka ar aktīvas integrācijas politiku mērķtiecīgi jāietekmē nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas process gan attiecībā uz nodarbinātajiem (“strādājošie nabagi”), gan tiem, kuri nestrādā algotu darbu; atbalsta Komisijas viedokli, ka vēl aptverošākas pieejas pamatā, risinot aktīvas integrācijas mērķus, jābūt tādiem kopējiem principiem kā:

3.

uzskata, ka jāpaplašina un jāaktualizē Padomes Ieteikums 92/441/EEK, ņemot vērā Savienības sociālās realitātes analīzes rezultātus un ierosināto visaptverošo pieeju aktīvai integrācijai, kā arī to, ka minētajā ieteikumā būtu pienācīgi jāievēro tādu jaunu sociālu risku parādīšanās, kas saistīti ar demogrāfiskām izmaiņām, zināšanu sabiedrību un pakalpojumu ekonomiku;

4.

atbalsta Komisijas viedokli, ka vēl aptverošākā pieejā aktīvai integrācijai būtu jāpiegriež īpaša uzmanība arī bērnu nabadzības izskaušanai, tādas nevienlīdzības likvidēšanai, kas attiecas uz veselības aprūpes pieejamību un ārstēšanās rezultātiem, nabadzības un sociālās atstumtības problēmas risināšanai saistībā ar valsts un privātām pensijām un pensionēšanos, kā arī pienācīgas un augstas kvalitātes ilgtermiņa aprūpes nodrošināšanai;

5.

norāda, ka vairākumā ES dalībvalstu (no 27 valstīm) darbojas valsts minimālo ienākumu shēmas, taču dažās tādu nav; mudina dalībvalstis, lai īstenotu sociālo integrāciju, nodrošināt garantētu minimālo ienākumu shēmu, kā arī rosina tās apmainīties ar paraugpraksi; atzīst, ka sociālās palīdzības sniegšanas gadījumā dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, lai pilsoņi izprastu un spētu izmantot savas tiesības;

6.

pauž dziļu nožēlu, ka dažās dalībvalstīs netiek ievērots Padomes Ieteikums 92/441/EEK, kurā atzītas “cilvēka pamattiesības uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi”;

7.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka vairākumā dalībvalstu sociālās palīdzības līmeņi ir jau zem nabadzības riska robežas; uzstāj, ka ienākumu atbalsta shēmu galvenajam mērķim ir jābūt tādam, lai cilvēki varētu izkļūt no nabadzības un lai viņi varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi; aicina Komisiju pārbaudīt, vai beznosacījumu pamatienākumi visiem iedzīvotājiem būtu efektīvs veids, kā apkarot nabadzību;

8.

aicina Komisiju sniegt sīki izstrādātu pārskatu par to, vai dalībvalstu noteikumi labklājības jomā (tostarp minimālās ienākumu shēmas un attiecīgie pabalsti, bezdarbs, invaliditāte un apgādnieka zaudējuma pabalsti, likumā noteiktās un papildu pensiju sistēmas, priekšlaicīgas pensionēšanās pabalsti) nodrošina ienākumus, kuri ir virs Savienības nabadzības riska robežas, proti, 60 % vidējo izlīdzināto ienākumu apjomā valstī;

9.

iesaka Komisijai apsvērt vienotas metodes izveidi, lai aprēķinātu iztikas minimuma apjomu un dzīves dārdzību (preču un pakalpojumu grozs), lai nodrošinātu nabadzības robežas salīdzināmu noteikšanu un definētu nepieciešamās sociālās intervences kritērijus;

10.

norāda, ka risks nonākt galējā nabadzībā sievietēm ir lielāks nekā vīriešiem; norāda, ka pastāvīgā nabadzības feminizācijas tendence Eiropas sabiedrībā mūsdienās parāda to, ka pašreizējās sociālās aizsardzības sistēmas un daudzas Eiropas Savienības sociālās, ekonomiskās un nodarbinātības politikas pamatnostādnes nav izstrādātas, lai apmierinātu sieviešu vajadzības un risinātu sieviešu darba atšķirības; uzsver, ka sieviešu nabadzība un sociālā atstumtība Eiropā prasa specifisku, dažādu un dzimumiem atbilstīgu politisko atbildes reakciju;

11.

norāda, ka adekvātas minimālo ienākumu shēmas ir būtisks priekšnosacījums tādai Eiropas Savienībai, kuras pamatā ir sociālais taisnīgums un vienlīdzīgas iespējas visiem; aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgus minimālos ienākumus bezdarba laikā un darbavietu maiņas laikā, īpašu uzmanību pievēršot tām sieviešu grupām, kurām ir papildu pienākumi;

12.

aicina Padomi atbalstīt ES mērķi attiecībā uz minimālo ienākumu shēmām un ienākumu shēmu aizvietošanu ar uz iemaksām balstītām shēmām, lai nodrošinātu ienākumu atbalstu vismaz 60 % vidējo izlīdzināto ienākumu apjomā valstīs, un turklāt vienoties par termiņu, kad šim mērķim visās dalībvalstīs jābūt sasniegtam;

13.

uzskata, ka risks nonākt nabadzībā sievietēm ir lielāks nekā vīriešiem, it īpaši vecumā, jo sociālās drošības sistēmu pamatā bieži ir nepārtraukta algota darba princips; prasa veidot tādas individualizētas tiesības saņemt pienācīgus minimālos ienākumus, kas nav atkarīgas no iemaksām, kuras saistītas ar darbu;

14.

uzskata, ka nabadzības problēma, kas skar jau nodarbinātas personas, neatspoguļo taisnīgus darba apstākļus, un prasa pievērst īpašu uzmanību, lai labotu šo stāvokli tā, ka atalgojums kopumā un īpaši minimālās algas — neatkarīgi no tā, vai tās noteiktas tiesību aktos vai darba koplīgumā, — var nodrošināt pienācīgas kvalitātes dzīves līmeni;

15.

aicina Padomi atbalstīt ES mērķi noteikt minimālās algas (tiesību aktos, darba koplīgumos valsts, reģionālajā un nozaru līmenī), lai nodrošinātu, ka atalgojums ir vismaz 60 % attiecīgo (valsts, nozaru u. c.) vidējo algu apjoma, un turklāt vienoties par termiņu, līdz kuram visās dalībvalstīs šis mērķis ir jāsasniedz;

16.

norāda, ka sociālās integrācijas veicināšanai minimālo ienākumu shēmas būtu jāpapildina ar tādu atbalstošu pasākumu kopumu kā pasākumi sociālās integrācijas veicināšanai, piemēram, saistībā ar mājokļiem, ar atbalstu izglītībai, apmācībai, profesionālai pārkvalifikācijai un mūžizglītībai, kā arī pareizas ekonomikas pārvaldības un ienākumu atbalsta shēmu izveidei, lai palīdzētu segt izmaksas personām un mājsaimniecībām, — tā, lai apmierinātu dzīvošanas un mūžizglītības vajadzības, sevišķu vērību veltot palīdzībai vientuļiem cilvēkiem, vienvecāka ģimenēm un lielām [daudzbērnu] ģimenēm;

17.

aicina dalībvalstis izpētīt savas ienākumu atbalsta shēmas, kuras bieži vien ir sarežģītas un neskaidras un kurām var būt savas īpatnības (un kuras var būt gan minimālās ienākumu shēmas un attiecīgie pabalsti, gan ienākumu shēmu aizvietošana ar uz iemaksām balstītām shēmām vai citas), lai uzlabotu to pieejamību, iedarbīgumu un efektivitāti;

18.

uzskata, ka dalībvalstīm jānodrošina tādi mērķtiecīgi papildu pabalsti nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošām iedzīvotāju grupām (piemēram, invalīdiem vai hroniskiem slimniekiem, vientuļajiem vecākiem vai daudzbērnu ģimeņu mājsaimniecībām), ar kuriem sedz speciālas izmaksas, tostarp saistībā ar individuālu atbalstu, īpašu aprīkojumu izmantošanu un medicīnisku vai sociālu aprūpi, nosakot citstarp finansiālā ziņā pieejamu medikamentu cenu līmeni neaizsargātākajām sociālajām grupām; uzsver, ka jānodrošina pienācīgas invaliditātes un vecuma pensijas;

19.

atzīst, ka ir nevienlīdzīgs ienākumu sadalījums pašnodarbināto personu vidū un ka viena ceturtā daļa pašnodarbināto personu dzīvo zem nabadzības līmeņa, un tāpēc jāsniedz institucionalizēts atbalsts uzņēmējiem, lai izvairītos no nabadzības slazdiem;

20.

uzsver nozīmīgumu, kāds ir vispusīgai pieejai bērnu materiālai nodrošinātībai un labklājībai, un kuras pamatā ir ANO Konvencija par bērna tiesībām (UNRC), lai ģimenes, jo īpaši lielas [daudzbērnu] ģimenes, varētu gūt labumu no pietiekamiem ienākumiem un nodrošināt saviem bērniem piemērotu mājokli un uzturu, kā arī pienācīgas kvalitātes veselības, sociālos un izglītības pakalpojumus, ņemot vērā bērnu harmonisku attīstību gan fiziskajā, gan personības izaugsmes ziņā; taču atzīst, ka bērnu pamatvajadzībām būtu jāpiešķir prioritāte pār dalībvalstu finansiāliem apsvērumiem;

21.

aicina ES iestādes, dalībvalstis un organizētās pilsoniskās sabiedrības apvienības nodrošināt, lai bērnu līdzdalība vienmēr tiek organizēta saskaņā ar drošas un jēgpilnas līdzdalības pamatprincipiem;

22.

vērš uzmanību uz šādām visaptverošas pieejas dimensijām:

23.

aicina Komisiju apsvērt bērnu nabadzības un sociālās atstumtības problēmu plašākā ES politikas kontekstā, risinot tādus jautājumus kā imigrācija, invaliditāte, diskriminācija, bērnu aizsardzība pret visu veidu sliktu izturēšanos un ļaunprātīgu izmantošanu, bērnu un pieaugušo aprūpētāji, vīriešu un sieviešu līdztiesība, ģimenes atbalsts, aktīva sociālā integrācija, aprūpe un izglītība kopš agrīna vecuma, mūžizglītība, kā arī darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošana;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis efektīvi īstenot vienādas samaksas par vienādu sociālas vērtības darbu principu un veikt sociālās aizsardzības sistēmu īpašu analīzi un reformu, un izstrādāt ES pamatnostādnes, lai reformētu sociālās aizsardzības sistēmas no dzimumu vienlīdzības skatupunkta, tostarp individualizējot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, pielāgojot sociālo aizsardzību un pakalpojumus mainīgajām ģimenes struktūrām, kā arī nodrošinot, lai sociālās aizsardzības sistēmas labāk novērš sieviešu nestabilo situāciju un apmierina neaizsargātāko sieviešu grupu vajadzības;

25.

aicina Komisiju uzlabot salīdzinošo novērtēšanu un uzraudzību saistībā ar atklāto koordinācijas metodi, izstrādāt kopējus rādītājus un vākt salīdzināmus kvalitatīvus datus un ilgtermiņa statistikas informāciju par bērnu stāvokli, kas attiektos uz visaptverošās metodes visiem aspektiem, lai cīnītos pret bērnu nabadzību un sociālo atstumtību, tostarp attiecībā arī uz bērnu un ģimeņu mājokļiem, tā, lai spētu uzraudzīt bērnu labklājību;

26.

mudina Eiropas Kopienu Statistikas biroju izveidot saikni ar rādītāju kopumu, kas tiek izstrādāts, lai pārraudzītu ES pasākumu ietekmi uz bērnu tiesībām un labklājību, un ko uzdevusi veikt Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra; norāda uz nepieciešamību pēc Komisijas, Pamattiesību aģentūras un dalībvalstu kopīgiem centieniem strādāt sadarbībā ar attiecīgajām ANO aģentūrām, starptautiskajām organizācijām un pētniecības centriem, lai uzlabotu salīdzinošu statistikas datu apkopošanu saistībā ar bērnu situāciju Savienībā, nepieciešamību, ko Parlaments minējis tā iepriekšminētajā 2008. gada 16. janvāra rezolūcijā; aicina dalībvalstis veikt visus iespējamos pasākumus, lai ievērotu 2008. gada 17. janvārī pieņemtajā Sociālās aizsardzības komitejas ziņojumā par bērnu nabadzību un labklājību pausto ieteikumu, kurā uzsvērts, ka dalībvalstīm ir jāpārskata dažādie datu avoti, kas ir pieejami valsts un vietējā līmenī, par bērniem neaizsargātās situācijās;

27.

mudina dalībvalstis sākt piemērot preventīvas sistēmas, lai noskaidrotus kritiskas situācijas, piemēram, kad vecāki var zaudēt mājokli, pēkšņas bērnu izņemšanas no skolas gadījumos vai gadījumos, kad paši vecāki bērnībā cietuši no ļaunprātīgas izmantošanas; aicina dalībvalstis, piemērojot mehānismus riska grupu atbalsta nodrošināšanai, īstenot aktīvu politiku ar mērķi nepieļaut bērnu izstāšanos no skolas agrīnā vecumā;

28.

mudina dalībvalstis, kuras vēl nav to veikušas, nodot pašvaldībām pilnvaras izveidot un vadīt sistēmas, lai palīdzētu grūtībās nonākušiem bērniem, un nodrošināt, ka tās ir pēc iespējas efektīvākas;

29.

atbalsta Komisijas viedokli — lai sasniegtu labākos rezultātus bērnu nabadzības izskaušanā, ir jāpanāk līdzsvars starp daudzveidīgu modernu ģimeņu struktūru izveides mērķiem un mērķiem bērnu tiesību īstenošanā;

30.

aicina Komisiju veicināt labi līdzsvarotu dažādu jomu politiku, kura ir atbilstīgi finansēta un kurai izvirzīti skaidri mērķi un uzdevumi, ņemot vērā dalībvalstu īpatnības un īpaši pievēršoties savlaicīgas intervences pasākumiem;

31.

aicina dalībvalstis stiprināt savstarpēju mācīšanās procesu un uzraudzību par to, cik sekmīgi vai nesekmīgi tiek īstenota politika bērnu nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanā;

32.

uzsver, cik svarīga ir integrēta visaptveroša ģimeņu politika, ar kuru ne tikai paredz aktīvu integrāciju, bet arī risina visus bērnu un ģimenes labklājības aspektus un izskauž bērnu nabadzību un sociālo atstumtību Savienībā;

33.

aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi par bērnu līdzdalību un veicināt viņu iesaistīšanu to lēmumu pieņemšanā, kas saistīti ar viņu nākotni, jo bērnu līdzdalība ir labākais veids, kā veicināt bērna nākotnes izredzes;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu saistības īstenot ANO Konvenciju par bērna tiesībām; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot skaidru saikni starp bērnu tiesību aizsardzības programmu un bērnu nabadzības un atstumtības izskaušanas programmu, jo bērnu nabadzība un iespēju atņemšana ir cilvēka pamattiesību pārkāpums; mudina dalībvalstis, izstrādājot sociālās integrācijas stratēģijas, ņemt vērā konvencijas komitejas ieteikumus, atbildot uz valstu iesniegtajiem īstenošanas pārskatiem un nevalstisko organizāciju alternatīvajiem ziņojumiem;

35.

norāda, ka pakalpojumu un maksājumu atvieglojumu ziņā vienvecāka ģimenēm nedrīkst būt sliktāki apstākļi kā pāriem ar bērniem;

36.

mudina dalībvalstis izstrādāt valsts stratēģijas bērnu nabadzības samazināšanai un izskaušanai, piemērojot diferencētu pieeju, kurā ņemtas vērā nabadzības līmeņa atšķirības atkarībā no attiecīgā reģiona un bērnu vecuma;

37.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visiem bērniem un ģimenēm, tostarp tiem, kas dzīvo nabadzībā un ir sociāli atstumti, ir pieejami kvalitatīvi sociālās aprūpes pakalpojumi, kuru sniedzēji skaidri apzinās nabadzības ietekmi uz ģimenēm, tostarp saistībā ar paaugstinātu risku un ietekmi uz bērnu ļaunprātīgu izmantošanu un sliktu izturēšanos pret bērniem;

38.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka nodarbinātība ir labākais veids, kā izvairīties no nabadzības un sociālās atstumtības, taču tā ne vienmēr ir garantija, jo saskaņā ar oficiālajiem statistikas datiem 8 % darba ņēmēju Savienībā draud nabadzība; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis efektīvi īstenot Direktīvu 2000/78/EK;

39.

aicina dalībvalstis efektīvāk īstenot pašreizējos Kopienas tiesību aktus nodarbinātības un sociālo lietu jomā;

40.

norāda, ka 20 miljonus cilvēku, jo īpaši sievietes, Savienībā ietekmē strādājošo nabadzība, t. i., 6 % no kopējā iedzīvotāju skaita un 36 % strādājošo draud strādājošo nabadzība; aicina dalībvalstis vienoties par minimālās algas tiesību aktiem kā aktīvās integrācijas neatņemamu elementu;

41.

uzsver, ka nepilna laika darba īpatsvars Savienībā sievietēm ir 31 %, bet vīriešiem — 7,4 %; uzsver, ka nepilnas slodzes nodarbinātība sievietēm bieži vien ir tikai niecīgs un margināls darbs pusslodzē ar zemu atalgojumu un nepietiekamu sociālo aizsardzību; norāda, ka tādēļ sievietēm ir lielāks risks nonākt nabadzībā, it īpaši vecumā, jo pensijas no nepilna darba laika darba ļoti bieži nav pietiekamas, lai dzīvotu neatkarīgu dzīvi;

42.

uzskata, ka nelabvēlīgākos apstākļos dzīvojošu iedzīvotāju grupu aktīvai iekļaušanai darba tirgū nepieciešami šādi īpaši pasākumi:

43.

uzskata, ka “darbam jāatmaksājas” politikai būtu jārisina problēmas, kuru dēļ iedzīvotāji darba tirgus zemākatalgotajā segmentā nokļūst zemas darba samaksas slazdā un ciklā, kad periodiski strādā par zemu darba samaksu vai negūst ienākumus, un saistībā ar kurām personu nedrošas, zemi atalgotas, zemas kvalitātes darbavietas, darbavietas ar zemu ražīgumu mijas ar bezdarbu un/vai pasivitāti; uzsver, ka, risinot bezdarba un sociālo pabalstu jautājumus, pirmām kārtām nepieciešama elastdrošības pieeja; uzskata, ka sociālās labklājības sistēmām aktīvi jāmotivē cilvēki meklēt jaunas darba iespējas, vienlaikus mudinot viņus būt atvērtiem pārmaiņām un samazinot viņiem ienākumu zaudējumus, un nodrošinot izglītības iespējas; mudina politikas veidotājus “darbam jāatmaksājas” politikas izstrādē izmantot elastdrošības koncepciju;

44.

aicina dalībvalstis pārskatīt “aktivizēšanas politiku”, kura balstās uz pārāk ierobežotiem noteikumiem un nosacījumiem par tiesībām uz pabalstiem to saņēmējiem un kura piespiež cilvēkus nodarboties ar zemas kvalifikācijas darbu, ar kuru nevar nodrošināt pienācīgas kvalitātes dzīves līmeni;

45.

iesaka, ka jāatrod līdzsvars starp personu individuālo atbildību un sociālā atbalsta nodrošināšanu, lai dotu iespēju ikvienam dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un līdzdarboties sabiedrībā;

46.

uzsver Padomes nostāju, ka aktīva darba tirgus politikai jāveicina “labs darbs” un augšupejoša sociāla mobilitāte un jānodrošina priekšnoteikumi regulārai, ienesīgai nodarbinātībai ar atbilstīgu sociālo aizsardzību un pienācīgas kvalitātes darba apstākļiem, un atalgojumu;

47.

uzsver potenciālu, kāds ir sociālai ekonomikai, sociāliem uzņēmumiem, bezpeļņas sektoram un valsts nodarbinātības sektoram, lai sniegtu atbalstītas nodarbinātības iespējas un darba vidi mazāk aizsargātām grupām, un kurš ir jāizpēta un pilnībā jāatbalsta dalībvalstīs un saskaņā ar Kopienas politiku (Eiropas Sociālo fondu, reģionālajiem un kohēzijas fondiem utt.);

48.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka attiecībā uz tām personām, kuras dažādu iemeslu dēļ (piemēram, nopietnas invaliditātes, vecuma vai nespējas, pastāvīgas nabadzības un iepriekšējo paaudžu nabadzības un/vai diskriminācijas ietekmes, ģimenes vai aprūpes pienākumu sloga vai iespēju trūkuma, kas saistīts ar vietējo teritoriju, dēļ) nespēj strādāt, aktīvas integrācijas politikā jāparedz ienākumu atbalsts un atbalstoši pasākumi, lai novērstu nabadzību un sociālo atstumtību un sniegtu iespēju šīm personām dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un līdzdarboties sabiedrībā;

49.

aicina dalībvalstis samazināt fiskālo spiedienu ne tikai uz zemāku ienākumu guvējiem, bet arī attiecībā uz tiem, kam ir vidēji ienākumi, lai darba ņēmēji neiekļūtu zema atalgojuma slazdos un lai ierobežotu nereģistrēta darba veikšanu;

50.

vērš uzmanību uz sociālajām izmaiņām Eiropā, kuras ietekmē mājsaimniecību sociālo raksturu; prasa ņemt vērā šīs izmaiņas, lai darba tirgū nojauktu barjeras nestrādājošiem partneriem, gadījumos, kad kopā dzīvo neprecēts pāris;

51.

uzskata, ka sociālajai ekonomikai un sociālajiem uzņēmumiem jānodrošina pienācīgas kvalitātes darba apstākļi un atalgojums un jāveicina arī dzimumu līdztiesības un nediskriminācijas politika (piemēram, attiecībā uz atšķirību izskaušanu sieviešu un vīriešu darba samaksā, darba koplīgumu ievērošanu, minimālo algu maksāšanu un vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanu);

52.

atzīmē — lai gan ir apsveicama virzība uz plašāku dalību augstākajā izglītībā, dalībvalstis jāmudina saglabāt un ieviest stažēšanos darbā; aicina dalībvalstis izstrādāt saskaņotas politikas nostādnes attiecībā uz stažēšanos, sniedzot obligātās garantijas un pienācīgu atalgojumu, kā arī cīnīties pret pašreizējām tendencēm pārvērst darbu par neapmaksātu praksi;

53.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt saskaņotu pieeju profesionālās orientācijas procesam dalībvalstu izglītības sistēmās visā Savienībā, pamatojoties uz līdzīgām praktisko mācību programmām, kas dotu iespēju jauniešiem apgūt arodapmācību viņu izvēlētajā profesijā karjeras attīstības gaitā; norāda, ka mācību sistēmām būtu jāpamatojas uz diplomu un apliecību par arodizglītību savstarpēju atzīšanu un tajās būtu jāiekļauj valodu apmācība nolūkā novērst saziņas barjeras Savienībā; uzskata, ka pārkvalificēšanās pasākumiem būtu jārada līdzsvars starp emocionālo un profesionālo labklājību, lai profesionāla pārkvalificēšanās netiktu uzskatīta par apgrūtinājumu vai šķērsli profesionālai izaugsmei;

54.

vērš uzmanību uz to, ka jāveicina jauniešu, vecāku cilvēku un migrantu aktīva integrācija visos centienos, lai izveidotu iekļaujošu darba tirgu; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis izstrādāt steidzamu pasākumu kopumu, lai cīnītos pret nereģistrētu darbu, piespiedu bērnu darbu un darba ņēmēju ļaunprātīgu ekspluatāciju un lai noskaidrotu maldinošos pārpratumus, kas radušies, jaucot ekonomisko migrāciju ar patvēruma meklēšanu, kā arī abus iepriekš minētos ar nelegālo imigrāciju; aicina dalībvalstis izstrādāt tiesību aktus, lai novērstu mazāk aizsargātu darba ņēmēju ekspluatāciju piespiedu darbā, kā arī parakstīt un ratificēt ANO Konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

55.

atzinīgi vērtē Komisijas viedokli, ka obligātajām un papildu sociālās nodrošināšanas sistēmām, veselības aprūpes pakalpojumiem un vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem jābūt profilaktiskiem un sociāli saliedējošiem, tiem jāsekmē sociālā iekļaušana un jāaizstāv pamattiesības; norāda, ka jānodrošina kvalitatīvas, pieejamas un izmaksu ziņā pieņemamas ilgtermiņa aprūpes pilnveidošana tiem, kam tā ir nepieciešama, un atbalsts aprūpētājiem; aicina dalībvalstis noteikt problēmas, ar ko saskaras aprūpētāji, kuri bieži vien ir spiesti palikt ārpus darba tirgus, un risināt šīs problēmas;

56.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka visiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem, tostarp ar tīkliem saistītu nozaru pakalpojumiem, piemēram, transporta, telekomunikāciju, enerģētikas un citiem komunālajiem un finanšu pakalpojumiem, jāierāda nozīmīga vieta, lai nodrošinātu sociālo un teritoriālo kohēziju, un tiem jāsekmē aktīva integrācija;

57.

uzsver, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem, un tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas horizontālas direktīvas priekšlikumu, ar ko papildina Direktīvu 2000/78/EK un aptver visu veidu diskrimināciju, kuras iemesli minēti EK līguma 13. pantā, un ar kuru palīdzētu ne tikai nodarbinātībā, bet arī citās dzīves jomās cīnīties pret diskrimināciju invaliditātes, vecuma, reliģijas vai pārliecības, vai dzimumorientācijas dēļ; vienlaikus uzskata, ka būtu jāpastiprina centieni saistībā ar pašreizējo Kopienas direktīvu īstenošanu diskriminācijas novēršanas jomā;

58.

aicina dalībvalstis apsvērt sociālu iepriekšnoteiktu tarifu ieviešanu neaizsargātām iedzīvotāju grupām, piemēram, enerģijas un sabiedriskā transporta jomā, un iespēju radīšanu mikrokredītu saņemšanai, lai veicinātu aktīvu integrāciju, kā arī bezmaksas veselības aprūpi un izglītības iespējas iedzīvotājiem, kuriem ir materiālas grūtības;

59.

mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt saistības universālo pakalpojumu sniegšanai (piemēram, telekokomunikāciju un pasta pakalpojumu jomā), lai uzlabotu piekļuvi būtiskiem pakalpojumiem un to finansiālu pieejamību un lai sekmētu arī saistības mērķtiecīgiem sabiedriskiem pakalpojumiem, tādējādi risinot mazāk aizsargātu un nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošu iedzīvotāju grupu vajadzības;

60.

aicina Padomi vienoties par ES mēroga saistībām, lai līdz 2015. gadam atrisinātu bezpajumtniecības problēmu, un prasa dalībvalstīm izstrādāt integrētas politikas pamatnostādnes, lai nodrošinātu piekļuvi kvalitatīviem un izmaksu ziņā pieejamiem mājokļiem visiem; mudina dalībvalstis izstrādāt “plānus ārkārtas situācijai ziemā”, iekļaujot tos plašākā stratēģijā bezpajumtniecības problēmas risināšanā, kā arī izveidot aģentūras, kas sniegtu palīdzību un risinātu mājokļu jautājumus iedzīvotāju grupām, kuras skar diskriminācija; iesaka vākt salīdzināmus datus par bezpajumtniecības un trūcīgu mājokļu problēmas apjomu; aicina Komisiju izstrādāt vienotu ES pamatdefinīciju attiecībā uz bezpajumtniecību un sniegt ikgadējus aktualizētus datus par pasākumiem, ko dalībvalsis veikušas, lai izbeigtu bezpajumtniecības problēmu, un par gūtajiem rezultātātiem;

61.

mudina dalībvalstis līdz 2012. gadam samazināt bērnu nabadzību par 50 %, samazinājuma novērtējumā ņemot vērā rādītājus, kuri nav vienīgi ekonomiska rakstura, un kas būtu pirmās saistības virzībā uz bērnu nabadzības izskaušanu Savienībā, kā arī piešķirt pietiekamus resursus, lai sasniegtu šo mērķi; uzskata, ka rādītājos, pēc kuriem novērtē šo samazinājumu, būtu īpaši jāņem vērā arī to ģimeņu bērni, kuras dzīvo galējā nabadzībā;

62.

uzsver svarīgumu, kāds ir tādu integrētu pakalpojumu veicināšanai, kuri risinātu nabadzības un sociālās atstumtības daudzējādos jautājumus, piemēram, saikni starp nabadzību un bezpajumtniecību, vardarbību, veselību un garīgo veselību, izglītības līmeni, sociālo integrāciju un integrāciju sabiedrībā, piekļuves trūkumu informācijas tehnoloģijām un infrastruktūrai un “digitālās plaisas” paplašināšanos;

63.

aicina dalībvalstis piemērot principu par veselības aspektu iekļaušanu visās politikas jomās un izstrādāt integrētu sociālo un veselības aizsardzības politiku, lai cīnītos pret nevienlīdzību saistībā ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, profilaksi un ārstēšanās rezultātiem, jo īpaši attiecībā uz mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām un tiem, kuriem šie pakalpojumi ir visgrūtāk sasniedzami;

64.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt brīvprātīgu darbību un palīdzēt sociāli integrēties cilvēkiem, kuri zaudējuši vietu darba tirgū vai tajā vairs nepiedalās;

65.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija pievēršas jautājumam par pakalpojumu labāku sasniedzamību (pieejamību un finansiālā ziņā iespējamu piekļuvi) un labāku kvalitāti (izmantotāju iesaistīšana, uzraudzība, izpildes novērtējums, labi darba apstākļi, vienlīdzība saistībā ar darbā pieņemšanas politiku un pakalpojumu sniegšanu, pakalpojumu un attiecīgu fizisku infrastruktūru koordinācija un integrācija);

66.

aicina dalībvalstis uzlabot sabiedrisko pakalpojumu koordināciju, jo īpaši saiknes starp bērniem un pieaugušajiem paredzētiem pakalpojumiem; mudina dalībvalstis saistībā ar bērnu audzināšanu ieviest mācības vecākiem dažādās jomās, kurās vecākiem trūkst zināšanu nabadzības dēļ, un nodrošināt, ka bērnu palīdzības līnijām ir pietiekami resursi; uzsver, ka sabiedrisko pakalpojumu sistēmai, kura paredzēta bērniem un ģimenēm, ir jānodrošina, ka pareizas struktūras, stimuli, darba izpildes vadības sistēmas, finansējuma plūsmas un darbaspēks darbojas un ka attiecīgajiem darbiniekiem ir atbilstīgās prasmes, zināšanas un pārliecība, nodrošinot labāku profilaksi un agrīnu intervenci, un ka pakalpojumi apmierina to izmantotāju, it īpaši mazāk aizsargātu ģimeņu, vajadzības;

67.

aicina dalībvalstis pievērst lielāku uzmanību tam, ka dotāciju samazināšana īpašiem pakalpojumiem, piemēram, līdzekļiem skolas pusdienām, bezmaksas mācību materiāliem un skolas autobusiem, kā arī būtiskām brīvā laika un ārpusskolas mācību iespējām, varētu tieši izraisīt sociālo atstumtību, jo īpaši bērniem no sociāli neaizsargātām ģimenēm; uzsver, ka dalībvalstīm jānodrošina vienādas integrācijas iespējas visiem bērniem, izmantojot aktīvu sporta politiku skolās un piekļuvi informācijas tehnoloģijām; aicina Komisiju vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu sarakstā iekļaut tādus pakalpojumus bērniem kā bērnu aprūpe, skolas transports un skolēnu ēdināšana;

68.

atzinīgi vērtē invalīdu neievietošanu speciālās iestādēs, taču atzīmē, ka tāpēc jāveicina vispusīga kvalitatīva vietējās kopienas atbalsta un atbilstīga aprūpes pakalpojumu līmeņa nodrošināšana, atbalstot neatkarīgu dzīvošanu, kā arī tiesības uz individuālu palīdzību, tiesības kontrolēt personīgo budžetu un pilnvērtīgu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē;

69.

uzsver, ka dalībvalstīm jāveicina visaptverošu vietējā, reģionālā un valsts līmeņa novecošanas stratēģiju izstrāde un īstenošana;

70.

uzskata, ka vairāk centienu gan dalībvalstu, gan ES līmenī jāvelta tam, lai apzinātu, izpētītu vardarbību ģimenē, kā arī bērnu un vecāku cilvēku ļaunprātīgu izmantošanu un vērstos pret to;

71.

aicina dalībvalstis izstrādāt konstruktīvāku pieeju narkotiku apkarošanas politikai, vairāk uzsverot izglītību un atkarības ārstēšanu, nevis kriminālsankcijas;

72.

aicina dalībvalstis piešķirt prioritāti tādiem valsts pasākumiem veselības aprūpes jomā, ar kuriem mērķtiecīgi cenšas novērst nevienlīdzību, kāda attiecībā uz veselības stāvokli un veselības aprūpes pieejamības līmeni ir daudzu etnisko minoritāšu kopienās;

73.

atzīmē, ka alkohola un narkotisko lietošana var izraisīt noziedzību, bezdarbu un sociālo atstumtību visās dalībvalstīs; uzskata, ka tāpēc ir nepieņemami, ka daudziem vienīgais ceļš kā piekļūt šādai ārstēšanai un padomiem ved cauri cietuma sistēmai;

74.

uzsver, ka ir daudzas invaliditātes formas, tostarp kustību traucējumi, redzes traucējumi, dzirdes traucējumi, garīgās veselības problēmas, hroniskas slimības un mācīšanās spēju traucējumi; uzsver, ka cilvēkiem ar vairākām invaliditātes formām ir īpaši lielas problēmas — tāpat kā cilvēkiem, kurus diskriminē vairākos veidos;

75.

prasa izbeigt garīgi slimo un personu ar mācīšanās spēju traucējumiem stigmatizāciju, veicināt garīgo veselību un labklājību un veikt preventīvus pasākumus attiecībā uz garīgiem traucējumiem, kā arī piešķirt lielākus līdzekļus ārstēšanai un aprūpei;

76.

aicina dalībvalstis īstenot likumdošanu cilvēku tirdzniecības un diskriminācijas izskaušanas jomā un jo īpaši parakstīt, ratificēt un īstenot Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību;

77.

mudina dalībvalstis nodrošināt patvēruma politiku, kas balstītos uz cilvēktiesībām, saskaņā ar ANO Konvenciju par bēgļa statusu un citām attiecīgajām cilvēktiesībām, vienlaikus pieliekot pūles, lai pārtrauktu patvēruma meklētāju atkarību no pabalstiem, ļaujot viņiem strādāt, un apsvērt legālu imigrācijas ceļu attīstību;

78.

pauž nožēlu, ka Komisijas kopīgajā 2008. gada ziņojumā par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju nav pietiekami uzsvērta stratēģija nabadzības izskaušanai un sociālās atstumtības pārvarēšanai;

79.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka aktīvas integrācijas pieejai jāveicina integrēts īstenošanas process ES, dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī, iesaistot visus atbilstīgos dalībniekus (sociālos partnerus, NVO, vietējās un reģionālās iestādes utt.) un arī jānodrošina pašu iedzīvotāju, kuri atrodas nelabvēlīgos apstākļos, aktīva līdzdalība stratēģiju izstrādē, pārvaldībā, īstenošanā un novērtēšanā;

80.

uzsver, ka vajadzīga vienotu pasākumu sistēma Eiropas mērogā, lai novērstu jebkādus ļaunprātīgas izmantošanas veidus attiecībā uz minoritātēm, invalīdiem un gados vecākiem cilvēkiem un sodītu par šādu rīcību, īstenojot konkrētu pārrobežu darbību, lai uzlabotu šo iedzīvotāju neaizsargāto stāvokli, tostarp materiālā ziņā;

81.

aicina Padomi un Komisiju pievērst pastiprinātu uzmanību nabadzības izskaušanai un sociālās integrācijas veicināšanai saistībā ar 2008.—2012. gada Sociālo programmu; prasa skaidrāku apņemšanos saistībā ar atklātās koordinācijas metodes sociālajā aizsardzībā un sociālajā integrācijā nākamo ciklu, ieviešot jaunu, dinamisku un iedarbīgu Kopienas stratēģiju, kurā izvirzīti nozīmīgi mērķi un paredzēti efektīvi instrumenti un uzraudzības mehānismi, kas vērsti uz nabadzības, sociālās atstumtības un nevienlīdzības izskaušanu; aicina Padomi un Komisiju risināt problēmas attiecībā uz dažādiem koordinācijas procesiem (Lisabonas stratēģija, ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija, sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas atklātā koordinācijas metode) tā, lai nodrošinātu skaidru apņemšanos virzīties uz nabadzības izskaušanu, un visos minētajos procesos veicināt sociālo integrāciju;

82.

aicina Komisiju, Sociālās aizsardzības komiteju un dalībvalstis noteikt īpašus dzimumu līdztiesības uzdevumus un mērķus, lai cīnītos pret nabadzību un sociālo atstumtību, tostarp politisku pasākumu kopumu, lai sniegtu atbalstu tām sieviešu grupām, kuras saskaras ar lielāku nabadzības un sociālās atstumtības risku, piemēram, netradicionālajām un viena vecāka ģimenēm, imigrantēm, sievietēm bēgļiem un etnisko minoritāšu sievietēm, vecākām sievietēm un invalīdēm;

83.

rosina sociālos partnerus turpināt centienus, kas jau sākti saistībā ar Eiropas sociālo partneru kopējo analīzi un 2006.—2008. gada darba programmu attiecībā uz nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošu personu integrēšanu darba tirgū; uzskata, ka ir nepieciešama labāka pārvaldība, lai koordinētu sociālo partneru veicamos pasākumus, kas saistīti ar darba tirgu, no vienas puses, un plašāku pilsonisko dialogu (NVO utt.) par sociālo integrāciju, no otras puses;

84.

atbalsta Komisijas viedokli, ka, ņemot vērā Ieteikuma 92/441/EEK un sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas atklātās koordinācijas metodes aktualizēšanu, jāizstrādā atbilstīgi rādītāji un visaptverošas valstu sistēmas attiecībā uz datu par nabadzību un sociālo atstumtību vākšanu un analīzi (piemēram, statistikas dati par vidējo izmantojamo ienākumu apjomu, mājsaimniecības patēriņu, cenu līmeni, minimālām algām, minimālo ienākumu shēmām un atbilstošiem pabalstiem); uzskata, ka sociālās integrācijas stratēģiju uzraudzībai un īstenošanas novērtēšanai, kā arī dalībvalstu progresa ziņojumiem jāparāda, vai ikvienā dalībvalstī tiek ievērotas pamattiesības uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību, lai dotu cilvēkiem iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

85.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Atjaunotas saistības veidot sociālu Eiropu — stiprināt atklāto koordinācijas metodi sociālajai aizsardzībai un sociālajai integrācijai” (COM(2008)0418), kurā ierosināts stiprināt sociālās aizsardzības un sociālās integrācijas AKM, uzlabojot tās redzamību un darba metodes un stiprinot tās un citu politikas jomu mijiedarbību; īpaši atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus noteikt mērķus, lai samazinātu nabadzību (kopumā, bērnu nabadzību, strādājošo nabadzību un pastāvīgu ilgtermiņa nabadzību) un lai nodrošinātu minimālu ienākumu līmeni, izmantojot pensiju shēmas, un veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti (samazinot bērnu mirstību, uzlabojot veselību un palielinot dzīves ilgumu utt.);

86.

aicina dalībvalstis īstenot efektīvus pasākumus, lai sasniegtu Barselonas mērķus attiecībā uz bērnu aprūpes pakalpojumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt ieteikumus, kā apmierināt vajadzību pēc aprūpes pakalpojumiem Eiropā (īpaši attiecībā uz bērnu un citu apgādājamo personu aprūpes organizēšanu un finansēšanu), tostarp nosakot precīzus mērķus un rādītājus, lai līdz 2015. gadam visā Savienībā nodrošinātu bērnu aprūpes iespējas 90 % bērnu no dzimšanas līdz obligātajam skolas vecumam un pietiekamu aprūpes līmeni citām apgādājamām personām; uzsver, ka visiem pakalpojumiem būtu jāatbilst tādiem kritērijiem kā pieņemama cena, pieejamība un laba kvalitāte, lai bērnu audzināšana un apgādājamo personu aprūpe vairs nebūtu īpašs “nabadzības riska faktors” sievietēm;

87.

uzsver, ka vistālāk no darba tirgus esošajām personām būtu jāgūst vairāk labuma no tādām Kopienas programmām kā Eiropas Sociālais fonds un EQUAL iniciatīva; aicina Komisiju, pamatojoties uz sociālās integrācijas rādītājiem, novērtēt struktūrfondu ieguldījumu atklātās koordinācijas metodes mērķu izpildē un mudināt izmantot jaunās Eiropas Sociālā fonda (ESF) regulas un “Progress” programmas noteikumus, lai atbalstītu aktīvas integrācijas pasākumus un izpētītu iespējas izmantot ESF finanšu līdzekļus vai paredzētu īpašu finansējumu Kopienas iniciatīvai šajā jomā; uzskata, ka tas veicinās arī labas prakses tīklu izveidi cīņā ar nabadzību un rosinās pieredzes apmaiņu dalībvalstu vidū;

88.

aicina Komisiju un dalībvalstis apņemties veikt efektīvu darbību saistībā ar nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanas Eiropas gada pasākumiem, ar kuriem būtu jāīsteno būtisks solis uz priekšu ilgtermiņa centienos cīņā ar nabadzību;

89.

aicina Komisiju atbalstīt saprātīgu un drošu bērnu līdzdalību visos jautājumos, kas viņus ietekmē, nodrošinot, ka visiem bērniem ir vienlīdzīgas iespējas tikt iesaistītiem;

90.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Sociālās aizsardzības komitejai.