[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 15.10.2008

COM(2008) 641 galīgā redakcija

ZAĻĀ GRĀMATA

par lauksaimniecības produktu kvalitāti – produktu standarti, lauksaimniecībai noteiktās prasības un kvalitātes shēmas

ZAĻĀ GRĀMATA

par lauksaimniecības produktu kvalitāti – produktu standarti, lauksaimniecībai noteiktās prasības un kvalitātes shēmas

Ar šo apspriešanos Komisija vēlas uzzināt visu to organizāciju un iedzīvotāju viedokļus, kurus interesē lauksaimniecības produktu kvalitāte. Atsauksmes sniegt ir aicināti lauksaimnieki un pārtikas ražotāji, nevalstiskās organizācijas, pārstrādātāji, mazumtirgotāji, izplatītāji, tirgotāji, patērētāji un publiskā sektora iestādes. Respondenti ir aicināti sniegt atbildes par daļu no Zaļās grāmatas vai par to kopumā. Atbildes jānosūta līdz 2008. gada 31.decembrim uz adresi: AGRI-QUALITY@ec.europa.eu vai Green Paper ‘Quality’ Directorate-General for Agriculture and Rural Development European Commission B-1049 Bruxelles/Brussel. Saņemtās atsauksmes tiks publicētas internetā, norādot to sniedzēju (nosaukumu/vārdu, uzvārdu, pilsētu, valsti)[1]. Ja jūs skaidri iebilstat pret jūsu personas datu publicēšanu, jūsu atbildi publicēs kā anonīmu vai nepublicēs. Sīkāka informācija par Komisijas tīmekļa vietni un personas datu aizsardzību atrodama “informatīvajā paziņojumā” tīmekļa vietnē http://www.ec.europa.eu/geninfo/legal_notices_en.htm Plašāka informācija atrodama Zaļās grāmatas tīmekļa vietnē http://ec.europa.eu/agriculture/quality/policy/index_en.htm |

SATURS

IEVADS 4

I DAļA. RAžOšANAS PRASīBAS UN TIRDZNIECīBAS STANDARTI 6

1. ES lauksaimniecībai noteiktās prasības 6

2. Tirdzniecības standarti 7

2.1. Tirdzniecības standartu obligātie elementi 7

2.2. Rezervētie apzīmējumi tirdzniecības standartos 8

2.3. Tirdzniecības standartu vienkāršošana 9

II DAļA. SPECIFISKAS ES KVALITāTES SHēMAS 11

3. Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes 11

3.1. Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība un tās uzraudzība 12

3.2. Kritēriji ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrācijai 13

3.3. ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība trešās valstīs 14

3.4. Ģeogrāfiskās izcelsmes norāde kā pārstrādes produkta sastāvdaļa 14

3.5. Izejvielu izcelsme produktiem ar aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi 15

3.6. Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sistēmu saskanība un vienkāršošana 15

4. Garantētas tradicionālās īpatnības 15

5. Bioloģiskā lauksaimniecība 16

6. Kvalitatīvu produktu politika attālākajiem reģioniem 17

7. Citas ES shēmas 17

III DAļA. SERTIFIKāCIJAS SHēMAS 18

8. Pārtikas kvalitātes sertifikācijas sistēmas 18

8.1. Sertifikācijas sistēmu efektivitāte politikas mērķu sasniegšanā 19

8.2. Situācija ES 20

8.3. Administratīvā sloga un izmaksu mazināšana 20

8.4. Starptautiskā dimensija 21

SECINāJUMI 21

Ievads

GLOBALIZāCIJAI PALIELINOTIES, ARVIEN LIELāKU SPIEDIENU ES LAUKSAIMNIEKIEM RADA VALSTIS AR STRAUJU EKONOMIKAS ATTīSTīBU UN ZEMāM RAžOšANAS IZMAKSāM. PIEAUG KONKURENCE GAN SAISTīBā AR LAUKSAIMNIECīBAS PAMATIZSTRāDāJUMIEM, GAN PRODUKTIEM AR PIEVIENOTO VēRTīBU. STāJOTIES PRETī šIEM JAUNAJIEM IZAICINāJUMIEM TIRDZNIECīBā, VISVARENāKAIS ES LAUKSAIMNIEKU "IEROCIS" IR KVALITāTE. Kvalitātes priekšrocības Eiropas Savienībai sniedz augstais drošības līmenis, ko visā pārtikas ražošanas ķēdē nodrošina Kopienas tiesību akti, un ieguldījums, kuru to īstenošanā snieguši lauksaimnieki un ražotāji kopumā. Tomēr ir arī citi aspekti, kas varētu ļaut paaugstināt kvalitāti šā vārda plašākā nozīmē.

Nodrošināt kvalitāti nozīmē piepildīt patērētāju vēlmes. Lauksaimniecības produktu kvalitātes aspekti, kuri tiek apskatīti šajā Zaļajā grāmatā un par kuriem lauksaimnieks vēlas informēt, bet patērētājs saņemt informāciju, ir produktu īpašības, piemēram, to ražošanā piemērotās lauksaimniecības metodes utt. Kvalitāte ir nozīmīgs jautājums katram lauksaimniekam un katram pircējam neatkarīgi no tā, vai ir runa par precēm, kas ražotas, ievērojot pamatstandartus, vai par īpaši kvalitatīviem produktiem, ar kuriem spēj izcelties Eiropa. Šī Zaļā grāmata neattiecas uz kvalitātes jautājumiem, kas saistīti ar pārtikas nekaitīgumu un kurus jau aptver citi Kopienas pasākumi (piemēram, jautājumi par uzturvielu marķējumu, dzīvnieku labturību utt).

Tirgus pieprasījums un sabiedrības prasības

Laikā, kad pamatizstrādājumu cenas ir augstas, stimuls palielināt ražošanas apjomu nebūtu jāizmanto par attaisnojumu zemāku kvalitātes standartu piemērošanai. Patērētāji vēlas pirkt pārtiku par pieejamām un ar kvalitāti samērīgām cenām. Bet līdztekus prasībām attiecībā uz cenu patērētājiem un tirgotājiem ir vēl daudz citu vēlmju saistībā ar iegādāto produktu vērtību un kvalitāti. Panākt atbilstību šīm prasībām ir liels izaicinājums lauksaimniekiem.

Tirgus prasības ir dažādas, un to skaits arvien pieaug. Vissvarīgākie jautājumi Eiropas Savienībā ir higiēna un pārtikas nekaitīgums (šeit kompromisi nav pieļaujami), veselības aspekts un uzturvērtība, kā arī sabiedrības prasības. Turklāt patērētāji arvien lielāku uzmanību pievērš tam, kāda ir lauksaimnieciskās darbības ietekme uz ilgtspējību, klimata pārmaiņām, pārtikas drošumu un attīstību, bioloģisko daudzveidību, dzīvnieku labturību un ūdens trūkumu. Tā kā lauksaimniecības nozare ir galvenā zemes izmantotāja, tā būtiskā mērā ietekmē reģionu, ainavu un ekoloģiski vērtīgu vides apgabalu teritoriālo attīstību. Un visbeidzot, daudzviet pasaulē patērētāji ar pieaugošiem ienākumiem pieprasa, lai pārtika būtu garšīga, ražota atbilstoši tradīcijām un autentiska.

Tā vietā, lai šādas prasības uzskatītu par apgrūtinājumu, ES lauksaimniekiem ir reālas iespējas izmantot tās savā labā – ražot tieši to, ko vēlas patērētāji, un laist tirgū produktus, kas ir skaidri atšķirami no citiem, pretim pieprasot arī augstākas cenas.

ES lauksaimniecības politikai ir jāatbalsta lauksaimnieku centieni pēc augstākas kvalitātes. Tas jau tiek darīts ar ES shēmu un regulējumu palīdzību, kas palīdz sasniegt šo mērķi divos veidos – ar pasākumiem, kas attiecas uz pamatstandartiem, un ar kvalitātes pasākumiem.

Pasākumi, kas attiecas uz pamatstandartiem

ES regulās ir noteiktas vienas no pasaulē stingrākajām minimālajām prasībām ražošanai – tās attiecas uz produktu nekaitīgumu un higiēnu, produkta identitāti un sastāvu, vides aizsardzības aspektiem, augu un dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību, tādējādi skaidri atspoguļojot ES patērētāju un iedzīvotāju demokrātiski paustās vēlmes .

ES mēroga kvalitātes pasākumi un shēmas

Daudzi ES lauksaimnieki pastāvīgi meklē nebijušus un oriģinālus veidus jaunu noieta tirgu radīšanai un peļņas palielināšanai, piemēram:

- augstākās kvalitātes produktu ražošana, piedāvājot patērētājiem preces, kas pārsniedz pamatprasības, izceļoties vai nu ar konkrētām īpašībām, piemēram, garšu, izcelsmi utt., vai arī ražošanas metodes ziņā;

- centieni palielināt patērētāju uzticību ES kvalitātes shēmām un informācijai, ko ražotāji sniedz par saviem „augstākās kvalitātes produktiem”;

- palīdzības sniegšana patērētājiem, tiem veicot izvēli un/vai pieņemot lēmumu jautājumā, vai maksāt vairāk par konkrētu produktu;

- tādu pārtikas produktu, vīnu un alkoholisko dzērienu nosaukumu, kuru specifiskās īpašības un reputācija ir atkarīgas no to izgatavošanas vietas un vietējo ražotāju īpašajām zināšanām (kā, piemēram, "Chablis", "Prosciutto di Parma", "Scotch whisky", "Café de Colombia", "Sitia Lasithiou Kritis", "Szegedi szalámi", "Queso Manchego" un "Nürnberger Lebkuchen"), aizsardzība ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm ;

- bioloģiskās lauksaimniecības regulēšana, nosakot stingras prasības, jo arvien vairāk patērētāju dod priekšroku bioloģiskajā lauksaimniecībā izmantotajām ražošanas metodēm un meklē tieši pārtikas produktus ar bioloģiskās lauksaimniecības marķējumu;

- tradicionālo produktu reģistrācija saskaņā ar ES shēmu, kas paredzēta tradicionālo ēdienu un dzērienu noieta veicināšanai;

- ES attālākajiem reģioniem tipisko produktu noieta veicināšana;

- ES tirdzniecības standartu pieņemšana daudzās nozarēs, lai definētu konkrētas produktu īpašības (piemēram, „neapstrādāta augstākā labuma” olīveļļa, „I klases“ augļi un dārzeņi un „brīvās turēšanas apstākļos audzētu putnu“ olas);

- publiskā un privātā sektora iestāžu izveidoto sertifikācijas shēmu piemērošanas veicināšana, lai patērētājus visā ES labāk informētu par lauksaimniecības metodēm un produktu īpašībām.

Zaļā grāmata

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija ir nolēmusi apsvērt veidus, kā nodrošināt vispiemērotāko politiku un normatīvo sistēmu lauksaimniecības produktu kvalitātes aizsardzībai un paaugstināšanai, neradot papildu izmaksas vai apgrūtinājumus. Vispirms tā vēlas uzsākt plašu apspriešanos par to, vai jau esošie instrumenti ir atbilstoši, kā tos iespējams uzlabot un kādas jaunas iniciatīvas vajadzētu uzsākt.

I daļā ir aplūkotas lauksaimniecībai noteiktās pamatprasības un ES atbalstītie produktu tirdzniecības standarti, tostarp tie, kas nosaka konkrētas produktu īpašības.

II daļā ir runa par esošajām kvalitātes shēmām, kas aptver ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, „garantētās tradicionālās īpatnības (GTĪ)”, produktus no attālākajiem reģioniem un vienotā tirgus darbību attiecībā uz bioloģiskās lauksaimniecības ražojumiem.

III daļā runa ir par sertifikācijas shēmām (pārsvarā privātajā sektorā), kas palīdz ražotājiem informēt pircējus un patērētājus par saviem produktiem.

I daļa. Ražošanas prasības un tirdzniecības standarti

1. ES LAUKSAIMNIECīBAI NOTEIKTāS PRASīBAS

ES lauksaimniekiem ir jāievēro daudzas lauksaimniecībai noteiktas prasības, un visiem ES ražotajiem pārtikas produktiem jābūt ražotiem atbilstīgi šiem noteikumiem. To mērķis ir ne vien nodrošināt, lai tirgū laistā gatavā pārtika atbilstu higiēnas un pārtikas nekaitīguma standartiem, bet arī ņemt vērā sabiedrībai svarīgus (vides aizsardzības, ētikas, sociālos…) jautājumus.

Saskaņā ar šīm prasībām lauksaimnieki rūpīgi izvēlas un izmanto pesticīdus un mēslošanas līdzekļus, ievēro higiēnas noteikumus, novērš dzīvnieku un augu slimības, nodrošina to, lai lauksaimniecības darbinieki būtu apmācīti un atbilstoši aizsargāti, kā arī pienācīgus labturības apstākļus lauksaimniecības dzīvniekiem un veic pasākumus vides aizsardzībai.

Līdz ar to patērētāji var būt droši, ka visu ES lauksaimniecības produktu ražošanā ir ievērotas pieņemamas ražošanas prasības, tostarp sabiedrības pamatotās prasības, kā minēts iepriekš.

Šīs lauksaimniecībai noteiktās prasības pastāvīgi attīstās atbilstoši sabiedrības pieprasījumam. Tām vajadzētu būt nozīmīgai daļai no pārdošanā laistās pārtikas kvalitātes un trumpim lauksaimnieku rokās. Tomēr patērētāji ir acīmredzami nepietiekami informēti par to, ka šādas lauksaimniecībai noteiktas prasības pastāv un tiek ievērotas pārtikas ražošanā.

Daudzas no šīm prasībām (kuras neattiecas uz produktu higiēnu un nekaitīgumu), piemēram, vides un dzīvnieku labturības noteikumi, gan netiek obligāti piemērotas arī importētajai pārtikai. Kāpēc pastāv šādas pretrunas? Lauksaimniecības standarti, vides aizsardzība, dzīvnieku labturība un darbinieku drošība ir jautājumi, kurus reglamentē to valstu valdības, kurās tiek veikta lauksaimniecība. Tātad ES var uzstāt un arī uzstāj uz to, lai importētā pārtika atbilstu minimālajiem produktu standartiem, jo īpaši attiecībā uz higiēnu un nekaitīgumu. Savukārt importēto lauksaimniecības produktu un pārtikas ražošanā izmantoto lauksaimniecības metožu pārraudzība ir jautājums, ko reglamentē ražošanas valsts tiesību akti.

Ir jāpadara skaidrāk saskatāma saikne starp lauksaimniecības prasībām, ko ievēro visi ES lauksaimnieki un kuras pārsniedz produkta higiēnas un nekaitīguma prasības, un rezultātā saražotajiem produktiem. Ja vairāk patērētāju zinātu par šīm lauksaimniecības prasībām un atzītu to nozīmi, tās varētu kļūt par tirdzniecībā izmantojamu argumentu.

Tomēr šie jautājumi ir jārisina, neradot šķēršļus vienotā tirgus darbībai un neizkropļojot konkurenci.

1. jautājums: Kā panākt, lai cilvēki vairāk uzzinātu par lauksaimnieku ievērotajām prasībām un standartiem, kas pārsniedz produktu higiēnai un nekaitīgumam noteiktos standartus? Kādi būtu pozitīvie un negatīvie aspekti, ja tiktu izstrādāta jauna ES shēma ar simbolu vai logo, kas norāda uz atbilstību ES lauksaimniecības prasībām, kuras pārsniedz higiēnu un nekaitīgumu saistītās prasības? Vai ES kvalitātes shēmu vajadzētu atļaut izmantot arī attiecībā uz produktiem, kas nav ražoti ES, bet atbilst ES ražošanas prasībām? ja tiktu noteikta obligāta primāro produktu ražošanas vietas norādīšana (ES/ārpus ES)? |

- 2. Tirdzniecības standarti

ES tirdzniecības standarti ir noteikumi, kas nosaka produktu definīcijas, produktu minimālos standartus, produktu kategorijas un marķēšanas prasības, informējot patērētājus par ievērojamu skaitu lauksaimniecības produktu un dažiem pārstrādātiem pārtikas produktiem[2]. Tiem jāpalīdz lauksaimniekiem piegādāt produktus ar tādu kvalitāti, kādu sagaida patērētāji, lai patērētāji nebūtu neapmierināti, un jāatvieglo cenu salīdzināšana par dažādas kvalitātes produktiem. Tirdzniecības standarti ir pieņemti, lai aizstātu dažādus valsts standartus un tādējādi atvieglotu tirdzniecību vienotajā tirgū.

ES mēroga tirdzniecības standarti neattiecas uz visiem pārtikas produktiem. Piemēram, laukaugu nozarē (kvieši, kukurūza, pākšaugi utt.) preču tirdzniecība notiek saskaņā ar starptautiskā, valsts mērogā vai arī individuāli noteiktiem oficiāliem šķirošanas un klasifikācijas standartiem. Patērētājiem pārdotajiem produktiem, uz kuriem neattiecas ES tirdzniecības standarti, piemēro vispārējus patērētāju aizsardzības un marķēšanas noteikumus, lai novērstu patērētāju maldināšanas iespēju.

Daži ES tirdzniecības standarti ir ieviesti bez problēmām, savukārt citi izrādījušies pretrunīgi. Arī tirdzniecības standartu pārstrādāšanas process ar ES regulējuma palīdzību var izrādīties apgrūtinošs.

Šajā Zaļajā grāmatā Komisija uzdod jautājumus par šādiem trim galvenajiem ar tirdzniecības standartiem saistītajiem aspektiem: kā turpmāk jārīkojas attiecībā uz ES tirdzniecības standartu obligātajām daļām? Vai varētu paplašināt fakultatīvo apzīmējumu (jeb „rezervēto“ apzīmējumu) izmantošanas jomu? Kādas ir iespējas vienkāršot pašu reglamentējošo noteikumu izstrādes procesu?

2.1. Tirdzniecības standartu obligātie elementi

Produkta identitāte. Vairumā ES tirdzniecības standartu lauksaimniecības vai pārtikas produkti, uz kuriem tie attiecas, ir definēti, sniedzot skaidrus, vispārīgus noteikumus produkta aprakstam. Piemēram, terminu „sula“ nedrīkst attiecināt uz atšķaidītu augļu sulu. Līdzīgi, terminu „piens“ nedrīkst izmantot attiecībā uz sojas dzērieniem.

Lauksaimniecībai noteiktās prasības. Dažos gadījumos, piemēram, attiecībā uz svaigiem augļiem un dārzeņiem vai mājputnu gaļu, tirdzniecības standartos ir noteiktas stingras prasības par “labu, tirdzniecībai atbilstīgu” kvalitāti, kas ir priekšnoteikums, lai produktu varētu pārdot patērētājiem. Svaigus augļus un dārzeņus nedrīkst pārdot patērētājiem, ja tie ir bojāti vai iepuvuši, ar defektiem, netīri, kaitēkļu bojāti, nepietiekami attīstīti vai – attiecībā uz augļiem – negatavi. Šīs prasības attiecas arī uz minimālo lielumu (gatavības pakāpes rādītājs). Rezultātā augļi un dārzeņi, kas ir ēdami (t.i., tos nav bīstami lietot uzturā), tiek izslēgti no svaigu produktu tirgus un vai nu pārstrādāti, vai iznīcināti.

Klasificēšana pēc kvalitātes un lieluma. Vairākos tirdzniecības standartos ir paredzētas obligātas klasificēšanas shēmas. Sākotnēji tās ieviesa tirgus caurskatāmības labad, lai ļautu pircējiem salīdzināt cenas starp zināmām produktu klasēm un kategorijām. Mājputnu ķermeņi un izgriezumi jāklasificē A vai B klasē, ievērojot kvalitātes kritērijus, piemēram, putna ķermeņa izskata un formas, kā arī iespējamo ķermeņa bojājumu tehnisko aprakstu. Olas atkarībā no to lieluma jāierindo vienā no četrām klasēm — “XL”, „L“, „M“ vai „S“ — un atkarībā no izmantotās lauksaimniecības metodes jāklasificē kā iegūtas no būrī, kūtī, brīvās turēšanas apstākļos vai bioloģiski audzētiem mājputniem. Līdzīgi, daži augļi un dārzeņi ir klasificējami kā "ekstra" , "I klases" vai "II klases". Tas nozīmē, ka visi šie augļi ir jāklasificē pirms to laišanas pārdošanā.

Attiecībā uz tirdzniecības standartu obligātajiem aspektiem galvenie jautājumi ir šādi – vai ir nepieciešami noteikumi, lai sasniegtu attaisnotus politikas mērķus, vai ar pārvaldību saistītās izmaksas ir samērīgas un vai šo standartu piemērošanai nav nevēlamu seku, piemēram vai tie nekavē novatorisku un neparastu produktu tirdzniecību vai neveicina pārtikas produktu iznīcināšanu.

2. jautājums: Kā tas, ka ES tiesību aktu tirdzniecības standartos ir noteikta produktu identitāte, ietekmē patērētājus, tirgotājus un ražotājus? Kādi ir pozitīvie un negatīvie aspekti? Vai vajadzētu būt atļautai tādu produktu mazumtirdzniecībai, kuri atbilst higiēnas un nekaitīguma prasībām, bet neatbilst tirdzniecības standartiem no estētiskā vai tamlīdzīga viedokļa? Ja tā, vai patērētāji ir īpaši jāinformē par šādiem produktiem? Vai obligātā klasificēšana pēc kvalitātes un lieluma būtu jāpadara fakultatīva kā „fakultatīvie rezervētie apzīmējumi” (kā noteikts turpmāk 2.2. iedaļā)? |

2.2. Rezervētie apzīmējumi tirdzniecības standartos

Fakultatīvie rezervētie apzīmējumi ir noteikti tiesību aktos. Tie informē pircēju, ka produkts, saistībā ar kuru rezervētais apzīmējums ir izmantots, atbilst konkrētai lauksaimniecības metodei vai noteiktām produkta īpašībām. Tirdzniecības standartos paredzēto rezervēto apzīmējumu mērķis ir sniegt patērētājam noderīgu un precīzu tehniska rakstura informāciju. Rezervētajiem apzīmējumiem jāpalīdz arī lauksaimniekiem identificēt produkta vērtību palielinošās īpašības vai lauksaimniecības metodes un tādējādi nodrošināt, lai par papildu ražošanas izmaksām saņemtu pretī arī papildu peļņu.

Turklāt fakultatīvos rezervētos apzīmējumus izmanto arī produktu kategoriju vai īpašību raksturošanai. Tomēr produktu drīkst pārdot arī, neizmantojot šos fakultatīvos apzīmējumus, piemēram,

- saskaņā ar mājputnu gaļas tirdzniecības noteikumiem izmantot fakultatīvos apzīmējumus „baroti ar…”, „audzēti ekstensīvos turēšanas apstākļos telpās”, „audzēti brīvās turēšanas apstākļos” vai „audzēti tradicionālajos brīvās turēšanas apstākļos” drīkst tikai attiecībā uz produktiem, kas iegūti, izmantojot definētās lauksaimniecības metodes;

- terminu „aukstā ekstrakcija” drīkst izmantot vienīgi attiecībā uz neapstrādātu olīveļļu un neapstrādātu augstākā labuma olīveļļu, kam veikta noteikta procedūra – bet termins nav jāizmanto obligāti.

Fakultatīvi izmantoti rezervētie apzīmējumi vajadzības gadījumā var aptvert noteiktas definīcijas, sniedzot lauksaimniekiem iespēju informēt par konkrētām produkta īpašībām un lauksaimniecības metodēm.

No otras puses, dažādas lauksaimniecības nozares pārstāvošie lauksaimnieki un pārtikas primārie ražotāji, kuri vēlas informēt patērētājus par noteiktām lauksaimniecības metodēm, bieži vien izmanto tādus apzīmējumus kā „zemnieku…”, „kalnu…", „…ar zemu oglekļa saturu“, "dabīgs…" utt. Šos aprakstošos apzīmējumus drīkst izmantot, ja tie atbilst kādai valstī spēkā esošai definīcijai, kā arī nemaldina patērētājus. Šie vārdi un lauksaimniecības metodes, ar kurām tie asociējas, padara produktus pircējiem pievilcīgākus. Tāpēc patērētāji var tikt maldināti, piemēram, ja ir izmantoti vārdi, kas liek domāt par ekstensīvu lauksaimniecības metodi, bet patiesībā produkts ir ražots, izmantojot drīzāk intensīvu lauksaimniecības metodi. Zināmu sajukumu ir radījuši nesen parādījušies dažādie etiķetējumi, kuros norādīts uz tādu lauksaimniecības metožu izmantošanu, kurām ir mazāk nelabvēlīga ietekme uz klimata pārmaiņām. Tāpēc noteiktās nozarēs var būt nepieciešams noteikt šādu lauksaimniecības terminu ES mēroga definīciju.

3. jautājums: Kādā mērā ir nepieciešams noteikt „fakultatīvo rezervēto apzīmējumu” definīcijas ES mēroga tirdzniecības standartos? Vai Eiropas Savienībai būtu jānosaka definīcijas vispārējiem rezervētiem apzīmējumiem, kas apraksta lauksaimniecības metodes noteiktās nozarēs, piemēram, „kalnu”, „zemnieku” un „ar zemu oglekļa saturu”? |

2.3. Tirdzniecības standartu vienkāršošana

Lai izstrādātu ES tirdzniecības standartus kopumā, mums ir jāmeklē veidi, kā vienkāršot noteikumu pieņemšanu. Šo uzdevumu var uzņemties Komisija, to var deleģēt citām iestādēm, vai arī var izdarīt atsauces uz starptautiskajiem standartiem.

Vienkāršošanā jāņem vērā arī publiskā sektora iestādēm un ieinteresētajām aprindām radītais administratīvais slogs. Piemēram, augļu un dārzeņu obligātā klasificēšana (piem., pēc lieluma) ražotājiem rada izmaksas, bet publiskā sektora iestādēm – pienākumu pārbaudīt atbilstību.

Daudzu ES tirdzniecības standartu pamatā ir starptautiski Pārtikas kodeksā ( Codex Alimentarius ) vai ANO Eiropas Ekonomikas komisijā ( UN/ECE ) pieņemtie standarti. Ja šie starptautiskie standarti ir atbilstīgi, tos izmanto par pamatu ES tirdzniecības standartiem. Attiecībā uz laukaugiem, kuriem nav pieņemti ES tirdzniecības standarti, valsts standartos izdara norādes uz starptautiskajiem standartiem, vai arī tirgotāji tos piemēro nepastarpināti, atšķirībā no obligātajiem ES standartiem, kurus piemēro dažiem augļiem un dārzeņiem. Eiropas Savienība arī veicina starptautisko standartu pieņemšanu, kuriem par pamatu reizēm tiek izmantoti ES standarti.

Tā kā tirgus pieprasījums mainās un notiek tehnoloģiskā attīstība, tirdzniecības standarti var kļūt daļēji neaktuāli un var būt vajadzība pēc to pielāgošanas un atjaunināšanas. Vispārīgi runājot, ir divas iespējas, kā saglabāt atbilstību situācijai.

Pašregulācija

Attiecīgās nozares tirgus dalībniekiem var uzdot izstrādāt tirdzniecības standartus un uzraudzīt to ievērošanu, tostarp attiecībā uz produktu identitāti, produktu klasificēšanu un rezervētajiem apzīmējumiem. Ja pastāv attiecīgi starptautiskie standarti, ražotāji un tirgotāji tos var vienkārši izmantot tirdzniecības darījumos.

Noteiktas nozares tirgotāji un uzņēmēji var pēc pašu iniciatīvas izstrādāt atsauces standartus vai prakses noteikumus. Šo procesu sauc par pašregulāciju. Administratīvās izmaksas saistībā ar standartu piemērošanas nodrošināšanu ir nelielas, jo strīdīgos jautājumus risina pašas ieinteresētās personas, piemēram, ar šķīrējtiesas starpniecību. Turpretim standarti, kuru piemērošanu nodrošina publiskā sektora iestādes, ir saistīti ar izmaksām par inspekcijām un pārbaudēm, bet attiecīgā gadījumā arī par tiesas procesa izdevumiem.

Pašregulācijas pozitīvais aspekts ir tas, ka politiku veido, īsteno un īstenošanu uzrauga praktizējoši nozaru speciālisti, kuri zina, kas faktiski notiek tirgū. Standartu izstrādes procedūras var būt vienkāršākas un pieļaut elastīgāku un ātrāku pielāgošanos dinamiskai tirgus situācijai. Tajā pašā laikā tehniskie noteikumi ir piemērojami tikai tiem uzņēmumiem, kas ir apņēmušies tos ievērot (saukti arī par “ inter pares nolīgumiem” jeb nolīgumiem starp parakstītājām pusēm).

Piemēri pašregulācijai rodami kartupeļu tirdzniecības un augļu sulas nozarē.

ES regulējuma vienkāršošana

Cita iespēja, kā uzturēt tirdzniecības standartu atbilstību situācijai, ir vienkāršot ES procedūru, saskaņā ar kuru standartus apstiprina un pārskata, izmantojot kopīgu regulējumu, starptautisko standartu nepastarpinātu piemērošanu un attiecīgos gadījumos – brīvprātīgo saistību shēmas.

- Kopīgs regulējums ir procedūra, kurā skaidri definētu mērķu īstenošana ar Kopienas tiesību aktu tiek deleģēta attiecīgajā jomā atzītiem ieinteresēto aprindu pārstāvjiem. Attiecībā uz tirdzniecības standartiem likumdevējs koncentrējas uz tiesību akta galvenajiem aspektiem, savukārt ieinteresēto aprindu pārstāvji tiek aicināti pilnveidot tiesību aktus un izstrādāt tehniskos datus un specifikācijas, balstoties uz savu pieredzi.

- ES tiesību aktos varētu vienkārši iekļaut norādes uz starptautiski pieņemtiem standartiem. Tādējādi saistībā ar tirdzniecības standartiem nebūtu vajadzīga ES mēroga noteikumu pieņemšanas procedūra. Tomēr starptautiskos standartus parasti pieņem tikai dažās valodās un tikai ļoti nedaudzās ES oficiālajās valodās.

- Visbeidzot, varētu vienkāršot un racionalizēt esošo noteikumu būtību, piemēram, veicot kritisku pārskatīšanu (skatīt iepriekš apsvērumus par dažādiem tirdzniecības standartu aspektiem, jo īpaši attiecībā uz „rezervētajiem apzīmējumiem”) un izstrādājot jaunus, saskaņotus tirdzniecības pamatstandartus, kā tas šobrīd ir uzsākts augļu un dārzeņu sektorā.

4. jautājums: Kādā mērā tirdzniecības standartu (vai to daļu) izstrādi, īstenošanu un kontroli varētu atstāt pašregulācijas ziņā? Ja tirdzniecības standartus (vai to daļas) turpinātu reglamentēt ES tiesību akti, kādi būtu pozitīvie un negatīvie aspekti (tostarp attiecībā uz administratīvā sloga jautājumu): piemērojot kopīgu regulējumu, izdarot atsauces uz starptautiskiem standartiem, saglabājot līdzšinējo likumdošanas pieeju (pēc iespējas vienkāršojot būtību)? |

- II daļa. Specifiskas ES kvalitātes shēmas

LAI VEICINāTU NOIETU PRODUKTIEM AR ģEOGRāFISKāS IZCELSMES NORāDēM, SASKAņā AR BIOLOģISKāS LAUKSAIMNIECīBAS METODēM RAžOTIEM PRODUKTIEM, TRADICIONāLA RAKSTURA PRODUKTIEM UN PRODUKTIEM NO ES ATTāLāKAJIEM REģIONIEM, IR IEVIESTAS čETRAS SPECIFISKAS ES KVALITāTES SHēMAS. AR šīM SHēMāM TIEK IDENTIFICēTI PATēRIņA PRODUKTI AR KONKRēTāM KVALITāTES īPAšīBāM, KAS IR SAISTīTAS AR NOTEIKTU IZCELSMI UN/VAI LAUKSAIMNIECīBAS METODI. LAI PATēRēTāJI VARēTU BūT DROšI, KA ETIķETēJUMā SNIEGTā INFORMāCIJA IR PAMATOTA, ATBILSTīBU SPECIFIKāCIJāM UZRAUGA PUBLISKā SEKTORA IESTāDES VAI PRIVāTA SERTIFIKāCIJAS IESTāDE. LAUKSAIMNIEKI, KAS RAžO ORIģINāLUS IZSTRāDāJUMUS, TIEK PASARGāTI NO Tā, KA šOS PRODUKTUS AR ZEMāKāM CENāM VARēTU IZKONKURēT IMITāCIJAS PRODUKTI, KURUS PāRDOD AR AIZSARGāTO NOSAUKUMU. TāPēC šIEM LAUKSAIMNIEKIEM PAR SAVāM PAPILDUS IEGULDīTAJāM RūPēM UN CENTIENIEM VAJADZēTU SAņEMT ARī AUGSTāKU CENU.

Šo četru kvalitātes shēmu mērķis ir panākt, lai produkti ar specifiskajām īpašībām atbilstu konkrēta tirgus pieprasījumam. Zaļās grāmatas mērķis ir padziļināti izskatīt dažādus šo shēmu aspektus, kā arī citu ES shēmu potenciālu.

3. Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes

„Ģeogrāfiskās izcelsmes norāde“ ir lauksaimniecības produktu vai pārtikas produktu aprakstošs nosaukums, kas raksturo tā īpašības vai reputāciju ģeogrāfiskajā apgabalā, kurā šo produktu ražo. Daudzi patērētāji Eiropas Savienībā (un arvien vairāk arī citur pasaulē) vēlas iegādāties kvalitatīvus produktus un ir gatavi maksāt augstāku cenu par autentiskiem produktiem no konkrēta ģeogrāfiskā apgabala. Lauksaimniekiem un ražotājiem ģeogrāfiskās izcelsmes norādes var būt nozīmīgs ienākumu avots un drošības faktors, turklāt gandarījumu un lepnumu tiem sniedz apziņa, ka tie ražo kvalitatīvus produktus, kas ir daļa no Eiropas mantojuma.

Tāpēc ES ir izveidojusi lauksaimniecības un pārtikas produktu, vīnu un stipro alkoholisko dzērienu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrus, kuru uzdevums ir atvieglot attiecīgā produkta nosaukuma kā intelektuālā īpašuma aizsardzību. Termins „ģeogrāfiskās izcelsmes norāde“ aptver gan „aizsargātu cilmes vietas nosaukumu“ (ACVN), gan aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi“ (AĢIN). Lai produkta nosaukumu varētu atzīt par ACVN, visiem ražošanas posmiem[3] principā jānotiek attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un produkta īpašībām jābūt pilnībā vai lielākoties saistītām ar tā ģeogrāfisko izcelsmi. Lai nosaukumu varētu atzīt par AĢIN, vismaz vienam ražošanas posmam jānotiek attiecīgajā apgabalā, un saistību ar šo apgabalu jābūt iespējams pierādīt, pamatojoties uz noteiktu kvalitāti, reputāciju vai citu ar attiecīgo apgabalu saistītu īpašību.

ES ģeogrāfiskās izcelsmes sistēma, protams, ir atvērta arī trešu valstu ražotājiem.

3.1. Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība un tās uzraudzība

Aizsardzība

Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrācija sniedz intelektuālā īpašuma aizsardzību un dod tiesības oriģinālā produkta ražotājiem, tirgotājiem un pārdevējiem izmantot reģistrēto nosaukumu. Reģistrēto nosaukumu nedrīkst izmantot attiecībā uz līdzīgiem produktiem, pat ne kopā ar norādēm „…veida“, „…tipa“, "… līdzīgs"; šādos gadījumos nav atļauts arī izdarīt netiešas atsauces uz šo nosaukumu vai izmantot to tulkojumā.

Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrācija un aizsardzība var radīt konfliktus ar esošajiem (vai potenciālajiem) nosaukuma izmantotājiem, piemēram, ar preču zīmju īpašniekiem vai personām, kas izmanto augu un dzīvnieku šķirņu nosaukumus, kuros iekļauta ģeogrāfiskā norāde. Daži ģeogrāfiskās izcelsmes norādes izmantotāji norāda, ka nosaukumu izmanto vispārīgā nozīmē, jo vispārēju apzīmējumu nevar izmantot kā ģeogrāfiskās izcelsmes norādi. Pastāv tiesību aktu noteikumi, ar kuriem mēģināts rast risinājumu šādos strīdīgos gadījumos, un jautājumu par vispārējiem apzīmējumiem ir plaši izskaidrojusi Eiropas Kopienu Tiesa.

Lai būtu labāk iespējams identificēt produktus ar aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, ES ir ieviesusi simboliku, kas izmantojama, tirgojot produktus ar reģistrētiem nosaukumiem.

Aizsardzības uzraudzība

Publiskā sektora iestādes vai privātas sertifikācijas iestādes pārbauda, vai lauksaimnieki ir ievērojuši produktu specifikācijas. Turklāt dalībvalstis attiecībā uz vairum- un mazumtirdzniecībā laistajiem produktiem, uz kuriem attiecas konkrēti tiesību akti par vīniem un stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, veic administratīvās pārbaudes par reģistrēto nosaukumu izmantošanu un attiecībā uz citiem produktiem – pārbaudes, kas ir daļa no oficiālās kontroles saskaņā ar ES tiesību aktiem par pārtiku.

Tas, ka ģeogrāfiskās izcelsmes norādes pārbauda publiskā sektora iestādes, padara šo instrumentu atšķirīgu no preču zīmju aizsardzības. Preču zīme ir privāttiesību instruments. Tās īpašniekam vajadzības gadījumā jāaizsargā preču zīme, privāti iesniedzot prasību.

5. jautājums: Vai pastāv nepieciešamība precizēt vai veikt pielāgojumus kādā aspektā saistībā ar noteikumiem, kas paredz ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu izmantotāju un nosaukuma citu izmantotāju (vai potenciālo izmantotāju) tiesības? Kādi kritēriji jāizmanto, nosakot, vai nosaukums ir vispārējs apzīmējums? Vai ir nepieciešamas kādas izmaiņas ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu shēmā attiecībā uz: aizsardzības apmēru, aizsardzības īstenošanu, lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem, uz kuriem šīs shēmas attiecas? Vai vajadzētu aktīvāk veicināt alternatīvu instrumentu, piemēram, preču zīmes aizsardzības, izmantošanu? |

- 3.2. Kritēriji ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrācijai

Ir ārkārtīgi svarīgi, lai reģistrācija atbilstu patērētāju prasībām attiecībā uz kvalitatīviem produktiem – tikai tā iespējams saglabāt patērētāju uzticību ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sistēmai. Kopumā ir reģistrētas vai tiek izskatītas aptuveni 3000 ģeogrāfiskās izcelsmes norādes attiecībā uz vīniem, stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, lauksaimniecības un pārtikas produktiem. Daudzi patlaban iesniegtie pieteikumi attiecas uz produktiem, kurus pārsvarā pārdod vietējos vai reģionālajos tirgos. Dažiem pārtikas pārstrādes produktiem saikne starp vietu un ražošanu ir balstīta vairāk uz pārstrādi nekā uz produkta sastāvdaļu ieguvi un produkta reputāciju. Tāpēc pastāv iespēja, ka izejvielas nav iegūtas attiecīgajā apgabalā, un tas var neatbilst patērētāja priekšstatiem par produktu.

Daudzu produktu kvalitāte un reputācija nav balstīta tikai uz faktoriem, kas saistīti ar to izcelsmi un/vai vietējo ražotāju īpašajām zināšanām. Saistībā ar produkta kvalitāti svarīgi var būt arī ilgtspējības kritēriji, piemēram,

- produkta nozīme konkrētā apgabala ekonomikā,

- lauksaimniecības metožu ilgtspējība,

- produkta ekonomiskā dzīvotspēja un eksporta potenciāls,

- pārstrādātiem pārtikas produktiem – prasība, ka visām izejvielām jānāk no apgabala ap produkta pārstrādes zonu.

6. jautājums: Vai ir jāievieš papildu kritēriji, lai ierobežotu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu piemērošanu? Jo īpaši – vai attiecībā uz aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm ir jānosaka stingrāki kritēriji nekā attiecībā uz aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem, lai uzsvērtu saikni starp produktu un ģeogrāfisko apgabalu? Vai kā daļa no specifikācijas būtu jāiekļauj konkrēti ilgtspējības un citi kritēriji – neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav tieši saistīti ar izcelsmes vietu? Kādi būtu pozitīvie un negatīvie aspekti? |

3.3. ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība trešās valstīs

Dažām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm ir ievērojams eksporta potenciāls augstākās kvalitātes ražojumu tirgos, kur patērētāji vēlas iegādāties kvalitatīvus produktus. ES eksportētājiem tā ir iespēja izcelties ar savu produktu augsto kvalitāti. Tomēr veiksmīgas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ir arī vilinošs mērķis atdarināšanai un nelikumīgai izmantošanai. Lai mudinātu ES eksportētājus tirgot kvalitatīvus produktus ārpus Eiropas Savienības un aizsargātu to ieguldījumus, ir ārkārtīgi būtiski nodrošināt ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu tiesisko aizsardzību.

Dažās valstīs ārpus ES piemēro specifiskas sistēmas ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzībai, savukārt citās šim nolūkam piemēro likumus par preču zīmēm un par marķēšanu vai arī tiesisko instrumentu kombināciju.

Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ir aizsargātas ar dažādiem daudzpusējiem nolīgumiem. Eiropas Savienība ir noslēgusi vairākus divpusējus nolīgumus, jo īpaši vīna nozarē. ES cenšas uzlabot aizsardzību un reģistrāciju daudzpusējā (PTO) līmenī un sarunās par daudziem divpusējiem nolīgumiem attiecībā uz visiem lauksaimniecības produktiem. Divpusējos nolīgumos tika mēģināts panākt visu ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību. Tomēr, tā kā daudzas no 3000 ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kuras patlaban Eiropas Savienībā ir aizsargātas, attiecas tikai uz produktiem, ko pārsvarā pārdod vietējos vai reģionālajos tirgos, rodas jautājums, vai būtu jāturpina mēģinājumi panākt visu šo nosaukumu aizsardzību.

7. jautājums: Ar kāda veida grūtībām sastopas ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu izmantotāji, mēģinot nodrošināt to aizsardzību ārpuskopienas valstīs? Kas būtu jādara Eiropas Savienībai, lai visefektīvāk aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes trešās valstīs? |

3.4. Ģeogrāfiskās izcelsmes norāde kā pārstrādes produkta sastāvdaļa

Uz pārstrādātu un sagatavotu produktu etiķetējuma bieži ir norādītas tā galvenās sastāvdaļas. Ja uz kādu no sastāvdaļām attiecas aizsargāts cilmes vietas nosaukums (ACVN) vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (AĢIN), pārstrādes produkta ražotājs, iespējams, vēlēsies informēt par šo sastāvdaļu, izmantojot reģistrēto nosaukumu. Tomēr sastāvdaļas ražotājs var iebilst pret reģistrēta nosaukuma izmantošanu pārstrādes produkta tirdzniecībai.

Vispārīgajos noteikumos par patērētājiem sniedzamo informāciju ir iekļautas prasības par to, kā sniedzama informācija par šādām sastāvdaļām, nemaldinot patērētājus. Piemēram, ja kādas sastāvdaļas nosaukums ir izmantots produkta tirdzniecības nosaukumā, tad sastāvdaļu sarakstā jābūt norādītai attiecīgās sastāvdaļas proporcionālajai daļai.

8. jautājums: Vai ir radušās kādas grūtības tā rezultātā, ka ir sniegta informācija par pārstrādātos/sagatavotos produktos izmantotajām AĢIN/ACVN sastāvdaļām? |

3.5. Izejvielu izcelsme produktiem ar aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi

Lai produkts atbilstu AĢIN definīcijai, tikai vienam ražošanas procesa posmam ir jānotiek apgabalā, kas ir attiecīgā nosaukuma pamatā. Daudzu pārstrādes produktu, uz kuriem attiecas AĢIN, (un dažu, uz kuriem attiecas ACVN) izejvielas ir ražotas ārpus attiecīgā apgabala. Daži patērētāji, iespējams, sagaida, ka arī izejvielas būs ražotas attiecīgajā apgabalā, citi savukārt – ka specializējušies ražotāji attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā izvēlēsies vislabākās kvalitātes izejvielas neatkarīgi no to izcelsmes. Patērētāju vēlmes var atšķirties arī atkarībā no produkta veida.

9. jautājums: Kādi ir pozitīvie un negatīvie faktori, norādot izejvielu izcelsmi gadījumos, kad tās nenāk no apgabala, uz ko attiecas ģeogrāfiskā norāde? |

3.6. Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sistēmu saskanība un vienkāršošana

Patlaban ES eksistē trīs sistēmas, saskaņā ar kurām tiek veikta lauksaimniecības produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrēšana un aizsardzība – viena lauksaimniecības produktiem un pārtikai, viena stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem un viena vīniem. Tas daļēji ir saistīts ar attiecīgo produktu īpatnībām un aizsardzības sistēmas pakāpenisku īstenošanu katram produktu veidam.

Visu trīs sistēmu pamatprincipi ir līdzīgi: aizsardzības veids, definīcijas, administratīvā izpilde, saistība ar preču zīmēm, noteikumi par homonīmu nosaukumu vienlaicīgu pastāvēšanu, reģistra izveide, produkta specifikācijas nozīme. Pastāv procedurālas un cita veida atšķirības, kas pamatojas uz konkrētiem produktu veidiem noteiktām prasībām. Piemēram, gan ACVN, gan AĢIN instrumenti ir pieejami vīniem, lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem, bet stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem var reģistrēt tikai AĢIN.

10. jautājums: Vai trīs ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības sistēmas vajadzētu vienkāršot un saskaņot, un ja tā, tad kādā mērā? Vai arī tās vajadzētu turpināt attīstīt kā atsevišķus reģistrācijas instrumentus? |

4. Garantētas tradicionālās īpatnības

„Garantētas tradicionālās īpatnības" (GTĪ) ir norādes uz tādiem lauksaimniecības produktiem vai pārtikas produktiem, kuru ražošanai izmanto tradicionāla rakstura izejvielas vai tradicionālas ražošanas metodes, vai kuriem ir tradicionāls sastāvs. Šī shēma attiecas uz lauksaimniecības produktiem, kas paredzēti lietošanai pārtikā, un vairākiem pārtikas produktiem, piemēram, alu, konditorejas izstrādājumiem, makaronu izstrādājumiem, gataviem, atsildāmiem ēdieniem, zupām, saldējumiem un sorbetiem.

Kopš šīs shēmas ieviešanas 1992. gadā ir reģistrētas tikai 20 GTĪ; aptuveni 30 produktu nosaukumi gaida savu reģistrācijas kārtu. Tomēr, pat ja tie visi tiktu reģistrēti, kopējais skaits būtu ļoti neliels. Tikai nedaudzi produkti ar reģistrētajiem nosaukumiem ir ekonomiski svarīgi.

Vairumā gadījumu reģistrācijas mērķis ir tikai definēt, kādas ir produktam piemītošās tradicionālās īpatnības, bet nosaukumu var turpināt izmantot arī produktiem, kas nav tradicionālie izstrādājumi. Vairāk nekā divas trešdaļas pieteikumu iesniedzēju izvēlējās šo reģistrācijas veidu bez nosaukuma rezervēšanas. Nosaukumu var reģistrēt arī ekskluzīvi – tādā gadījumā to drīkst izmantot tikai, norādot uz produktu, kurš izgatavots atbilstīgi specifikācijai, neatkarīgi no tā, vai tā marķējumā iekļauta norāde „garantēta tradicionālā īpatnība“, saīsinājums "GTĪ" vai ES logo. Tas liecina par to, ka vairumā gadījumu GTĪ reģistrēšanu veic tikai tradicionālā produkta identificēšanas, nevis nosaukuma aizsardzības nolūkā.

Saskaņā ar šo shēmu katrs ražotājs, kas ļauj veikt vajadzīgās pārbaudes, drīkst ražot un tirgot tradicionālo produktu. Tomēr, kā redzams, tikai nedaudzi ražotāji ārpus valsts, kurā veikts sākotnējais pieteikums, ir izmantojuši savā labā šo noteikumu par GTĪ.

11. jautājums: Vai, ņemot vērā to, cik nelielā mērā tiek izmantota GTĪ shēma, pastāv kāds labāks veids, kā noteikt tradicionāla rakstura produktus un veicināt to noietu? |

5. Bioloģiskā lauksaimniecība

Patērētāju pieprasījums pēc bioloģiski ražotiem produktiem pēdējo gadu laikā ir pastāvīgi pieaudzis, turklāt pieprasījums pēc tiem aug straujāk nekā piedāvājums. Lauksaimnieki un patērētāji paļaujas, ka bioloģiskās lauksaimniecības sistēmas integritāte nodrošinās to, ka produkts ir ražots atbilstoši par to sniegtajai informācijai. Valsts iestāžu vai sertifikācijas iestāžu veiktās pārbaudes ir ārkārtīgi svarīgas, lai saglabātu uzticību šai sistēmai un attaisnotu augstāku cenu noteikšanu.

ES bioloģisko pārtikas produktu tirgus joprojām ir sadrumstalots atsevišķos valstu tirgos. Atsevišķu valstu lielveikaliem ir tendence iepirkt produktus, ko sertificējušas iekšzemes sertifikācijas iestādes, lai gan visas šīs iestādes darbojas, ievērojot kopīgu ES bioloģiskās lauksaimniecības standartu. Tāpēc ES uzdevums šobrīd ir izveidot funkcionējošu iekšējo tirgu bioloģiski ražotiem produktiem, nezaudējot un nemazinot bioloģiskās lauksaimniecības marķējuma reputāciju un uzticamību.

Kopš 1991. gada ES ir spēkā standarts, kas paredz bioloģiskās lauksaimniecības noteikumus Eiropas ražotājiem un pārstrādātājiem, kā arī trešu valstu eksportētājiem, kas vēlas realizēt bioloģiskos produktus ES tirgū. Šis standarts ir lielā mērā saskaņots ar bioloģiskās lauksaimniecības noteikumiem, kas noteikti Codex Alimentarius pieņemtajā starptautiskajā standartā, un tas lielā mērā atvieglo uz trešām valstīm eksportēto ES bioloģisko produktu atzīšanu.

2004. gadā tika noteikti bioloģiskās lauksaimniecības nozares stratēģiskie un politiskie mērķi, kas izklāstīti ES rīcības plānā bioloģiskai pārtikai un bioloģiskai lauksaimniecībai . Nozīmīgākais rezultāts tiesību aktu jomā bija jauna bioloģiskās lauksaimniecības regula, ko pieņēma 2007. gada jūnijā. Tā kā šis tiesību akts ir pieņemts nesen, Komisija sabiedriskās apspriešanas uzmanības centrā vēlas izvirzīt nevis tiesību akta stratēģiskās detaļas, bet gan bioloģisko produktu tirgus darbību.

12. jautājums: Kādi faktori varētu kavēt ES bioloģisko produktu vienotā tirgus attīstību? Kā uzlabot ES bioloģisko produktu vienotā tirgus darbību? |

6. Kvalitatīvu produktu politika attālākajiem reģioniem

Tiesību aktos par īpašiem pasākumiem saistībā ar lauksaimniecības nozari ES attālākajos reģionos[4] ir paredzēts ieviest grafisku simbolu, kura uzdevums būtu palielināt gan dabīgu, gan pārstrādātu attālākajiem reģioniem tipisku kvalitatīvu lauksaimniecības produktu atpazīstamību un patēriņu. Šā simbola izmantošanu uzrauga valsts iestāžu izraudzītas iestādes, un tā izmantošanas nosacījumus izstrādā attiecīgās tirdzniecības organizācijas. Lauksaimniecības produktiem, attiecībā uz kuriem šis simbols varētu tikt izmantots, jāatbilst prasībām, kas noteiktas, atsaucoties uz ES tiesību aktiem, bet ja tādu nav, – uz starptautiskajiem standartiem.

Vajadzības gadījumā pēc attiecīgo nozaru tirdzniecības organizāciju priekšlikuma var tikt pieņemtas īpašas papildu prasības attiecībā uz produktiem no attālākajiem reģioniem. Šo iespēju līdz šim ir izmantojuši ražotāji Spānijas un Francijas attālākajos reģionos (piemēram, attiecībā uz ananāsiem, banāniem, melonēm un citiem eksotiskajiem augļiem no Gvadelupes, Martinikas un Reinjonas un banāniem, tomātiem, gurķiem un citiem augļiem un dārzeņiem, kā arī ziediem un vīnu no Kanāriju salām).

Šo iniciatīvu mērķis ir motivēt lauksaimniekus kvalitātes prasību ievērošanai attiecībā uz saviem produktiem un radīt pievienoto vērtību vietējiem ražojumiem tajos reģionos, kuru situāciju neizdevīgāku padara attālums no attiecīgās ES valsts kontinentālās daļas un tas, ka attiecīgais reģions ir sala, kā arī sarežģīti ģeogrāfiskie un meteoroloģiskie apstākļi. Tādējādi grafiskajam simbolam un ar to saistītajām ražošanas prasībām vajadzētu palīdzēt palielināt lauksaimniecības nozares konkurētspēju gan vietējos, gan ārējos tirgos.

13. jautājums: Kādā mērā ES attālāko reģionu grafiskā simbola izmantošana ir palielinājusi šo reģionu izcelsmes produktu atpazīstamību? Kā šīs iniciatīvas būtu jāattīsta, lai no attālākajiem reģioniem tiktu ievests vairāk kvalitatīvu lauksaimniecības produktu? |

7. Citas ES shēmas

Patlaban spēkā esošās kvalitātes shēmas attiecas uz ģeogrāfisko izcelsmi, tradicionāla rakstura produktiem, produktiem no noteiktiem reģioniem un uz bioloģisko lauksaimniecību. Šīs shēmas ir ES kvalitātes politikas stūrakmens. Pastāv iespēja ieviest vēl vairākas citas ES shēmas, piemēram, shēmu produktiem ar augstu dabas vērtību vai produktiem no kalnu apgabaliem, labturības kvalitātes[5] shēmu un ES izcelsmes marķējuma shēmu, un paplašināt ekomarķējuma shēmas darbības jomu, iekļaujot tajā arī pārstrādātus lauksaimniecības produktus. Varētu tikt veicināta arī jauninājumu ieviešana.

Katrai jaunai ES mēroga kvalitātes shēmai ir jāatbilst ES mēroga politikas prasībām, kuras nespēj atbilstoši pildīt atsevišķu valstu vai privātā sektora shēma vai cits instruments. Veicot kopējās lauksaimniecības politikas efektivitātes pārbaudi, kā augstākās prioritātes tika noteiktas problēmas saistībā ar klimata pārmaiņu ietekmi, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ūdens izmantošanu.

Attiecībā uz iespējamajām jaunajām shēmām Komisija izvērtēs, vai ir nepieciešami jauni tiesību akti un – dažos gadījumos – vai par pietiekamu var uzskatīt pamatnostādņu kopuma izstrādi.

Obligātajām shēmām var būt savas priekšrocības, jo īpaši, ja attiecīgā jautājuma pamatā ir sarežģīti tiesiski un zinātniski apsvērumi (piemēram, jautājums par dzīvnieku labturību). Citos gadījumos var pietikt ar fakultatīvajām shēmām, kuras izstrādātas, lai palīdzētu shēmu īpašniekiem tās izstrādāt un uzlabot.

Atbilstīgi labāka regulējuma politikas principiem ir jāņem vērā lauksaimniekiem un citām ieinteresētajām personām, kā arī dalībvalstu pārvaldes iestādēm un Komisijai radītais administratīvais slogs.

14. jautājums: Vai ir kādi steidzami jautājumi, kuru risināšanai nav piemērotas esošās shēmas un pasākumi un acīmredzami ir vajadzīga ES mēroga shēma? Vai noteiktos gadījumos, piemēram, tādos, kuru pamatā ir sarežģīti tiesiski un zinātniski apsvērumi, vai tādos, kuros nepieciešams nodrošināt augstu akceptēšanas līmeni no patērētāju puses, Komisijai būtu jāapsver obligātu shēmu ieviešana? Ja tā, tad kā pēc iespējas samazināt administratīvo slogu ieinteresētajām personām un publiskā sektora iestādēm? |

III daļa. Sertifikācijas shēmas

8. PāRTIKAS KVALITāTES SERTIFIKāCIJAS SISTēMAS

Pēdējo gadu laikā ir bijusi vērojama atsevišķu valstu un privāto pārtikas kvalitātes sertifikācijas shēmu būtiska izaugsme. Mazumtirgotājiem tās nozīmē iespēju reaģēt uz izmaiņām patērētāju pieprasījumā un piedāvāt tiem produktus ar specifiskām kvalitātes īpašībām – produkta vai arī ražošanas metodes īpašībām. Patērētājiem fakts, ka shēmas ir balstītas uz sertifikāciju, sniedz papildu garantiju, ka uz etiķetējumā sniegto informāciju var paļauties. Lauksaimniekiem tas no vienas puses nozīmē izmaksas, bet no otras puses – iespēju informēt patērētājus par produkta kvalitātes īpašībām.

Sertifikācijas shēmas Eiropas Savienībā attiecas uz produktu atbilstību gan obligātajiem ražošanas standartiem, gan papildu prasībām saistībā ar vides aizsardzību, dzīvnieku labturību, organoleptiskajām īpašībām, darbinieku apstākļiem, godīgu tirdzniecību, ar klimata pārmaiņām saistītajiem jautājumiem, ētiskiem, reliģiskiem un kultūras apsvērumiem, lauksaimniecības metodēm un produktu izcelsmi.

Pārtikas rūpniecība un mazumtirgotāji var paļauties uz kvalitātes sertifikāciju, kas sniedz papildu garantijas par piegādātajiem produktiem. Sertifikācija sniedz tiesisko drošību, ka lauksaimnieki ir ievērojuši pareizos standartus, un tādējādi uzlabo mazumtirgotāju reputāciju.

Tomēr shēmu un marķējumu skaita palielināšanās pēdējo gadu laikā rada iemeslu bažām par shēmās piemēroto prasību pārredzamību, sniegtās informācijas ticamību un iespējamo ietekmi uz godīgām komercattiecībām.

Šīs apspriešanās laikā Komisija vēlas uzzināt viedokļus par šo lielā mērā privāto shēmu darbību un tās ietekmi uz lauksaimniekiem gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, tostarp jaunattīstības valstīs.

8.1. Sertifikācijas sistēmu efektivitāte politikas mērķu sasniegšanā

Lielie mazumtirdzniecības uzņēmumi var izmantot sertifikācijas shēmas, lai nodrošinātu vai panāktu, ka tiek ievēroti noteikti ražošanas un piegādes nosacījumi. Gadu gaitā arvien pieaugošais shēmu skaits atspoguļo to, kā mazumtirgotāji vērtē patērētāju prasību uzzināt vairāk par pārtiku, kuru tie iegādājas. Svarīgākie aspekti daudziem patērētājiem ir higiēna, produkta nekaitīgums un cena. Attiecībā uz patērētājiem, kas vēlas iegādāties kvalitatīvus produktus, kam piemīt noteiktas īpašības vai kas iegūti, izmantojot noteiktas lauksaimniecības metodes, daži no jauninājumus veicinošiem faktoriem ir šādi:

- patērētāju vēlme atjaunot saikni ar lauksaimniecību un dot priekšroku vietējiem un sezonas rakstura produktiem, kuri iegūti tādā lauksaimniecības sistēmā, kas ir ilgtspējīga gan attiecībā pret dabu, gan pret sabiedrību;

- vides aizsardzības jautājumi saistībā ar cīņu pret klimata pārmaiņām, dabas resursu, (piemēram, ūdens un augsnes) efektīvāku pārvaldību un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;

- informēšana par pārtikas produktu uzturvērtībām;

- sabiedrībai svarīgi jautājumi: godīgas tirdzniecības marķējums ir piemērs shēmai, kas balstīta uz stratēģisko mērķi palīdzēt ražotājiem un darbiniekiem (galvenokārt jaunattīstības valstīs) no ekonomiskās un sociālās neaizsargātības situācijas virzīties uz drošības un pašpietiekamības mērķi.

- dzīvnieku labturība: privātas shēmas, kuras atbalsta dzīvnieku aizsardzības grupas un lauksaimnieki, kas sadarbojas ar mazumtirgotājiem un zinātniskajām aprindām. Šīs dzīvnieku labturības shēmas pārsvarā apliecina, ka ir izpildītas prasības, kas pārsniedz minimālās prasības tirdzniecības nolūkiem.

Ar šiem politikas virzītājspēkiem vismaz daļēji iespējams izskaidrot, kāpēc ir izveidots tik daudz dažādu sertifikācijas shēmu. Tomēr sertifikācijas shēmu izveide un izmantošana dažos gadījumos ir atkarīga no tā, vai ir tirgus pieprasījums.

Shēmas, kas nodrošina atbilstību esošajām tiesību aktu prasībām, tiek apzīmētas kā "pamatshēmas". Ar šīm shēmām nevis tiek ieviestas noteiktas kvalitātes prasības, bet gan, pamatojoties uz reglamentējošām pamatprasībām, tirgus dalībniekiem tiek izstrādāti detalizēti noteikumi (piemēram, par papildu uzskaites veikšanu) un paredzētas pārbaudes, kas nodrošina šo noteikumu izpildi. Šāda veida shēmu izmanto, lai informētu, ka produkts ir "sertificēts" vai ir "garantēta" tā atbilstība attiecīgajiem (higiēnas utt.) standartiem. Šādas shēmas bieži izmanto uzņēmumu savstarpējo darījumu līmenī, nodrošinot uzņēmumiem, ka piegādātais produkts atbilst attiecīgajiem standartiem un prasībām. Tās var būt izstrādātas, lai aizsargātu uzņēmumu reputāciju un samazinātu sūdzību iespējamību un ietekmi. Patlaban patērētāji netiek informēti par faktu, ka produkts atbilst pamatshēmu noteikumiem.

15. jautājums: Kādā mērā kvalitatīvu produktu sertifikācijas shēmas var atbilst svarīgākajām sabiedrības prasībām attiecībā uz produkta īpašībām un lauksaimniecības metodēm? Cik liels ir risks, ka sertifikācijas shēmas, kas nodrošina atbilstību pamatprasībām, varētu maldināt patērētājus? Kādas ir lauksaimnieku un citu pārtikas ražotāju (bieži vien mazo un vidējo uzņēmumu) izmaksas un gūtie labumi saistībā ar dalību sertifikācijas shēmā? Vai būtu jāveicina ražotāju organizāciju aktīvāka iesaistīšanās? |

8.2 . Situācija ES

Tā kā sertifikācijas shēmas ir tik dažādas, attiecīgo tiesību aktu bāze un to izmantojums ir komplekss un aptver dažādas politikas jomas. Sertifikācijas shēmu piemērošanai ir daži ierobežojumi, piemēram,

- iekšējā tirgus noteikumi. Sertifikācijas pakalpojumiem ir jābūt brīvi pieejamiem. Shēmām nevajadzētu veidot de facto šķēršļus tirdzniecībai iekšējā tirgū;

- konkurences noteikumi;

- noteikumi par patērētāju informēšanu un marķēšanu. Vai patērētāji zina, kas ir etiķetējumā sniegtās informācijas pamatā?

- specifiski tiesību akti par jautājumiem, uz kuriem attiecas sertifikācijas shēma.

Komisija principā neuzskata, ka būtu vajadzīgi jauni tiesību akti konkrēti saistībā ar sertifikācijas shēmām, kas attiecas uz šiem jautājumiem. Varētu apsvērt vadlīniju kopuma izstrādi – to mērķis būtu palīdzēt shēmu īpašniekiem izstrādāt un uzlabot shēmas.

16. jautājums: Vai ar ES vadlīnijām varētu pietikt, lai veicinātu sertifikācijas shēmu saskaņotāku attīstību? Kādi kritēriji būtu jāiekļauj šādā rokasgrāmatā vai vadlīnijās? |

8.3. Administratīvā sloga un izmaksu mazināšana

Galvenās izmaksas saistībā ar dalību sertifikācijas shēmās iedalāmas divās grupās – "tiešās" un netiešās" izmaksas. Tiešās izmaksas ir saistītas ar dalības maksām, trešo pušu veiktajām pārbaudēm un sertifikāciju. Netiešās izmaksas ir saistītas ar atbilstību sertifikācijas shēmas standartiem (iekārtu modernizācijas ieguldījumu izmaksas) un ar kārtējām ražošanas izmaksām.

Nepieciešamība piedalīties vairāk nekā vienā shēmā ir saistīta ar būtisku finansiālo un administratīvo slogu. Jo īpaši tas attiecas uz nelielajiem ražotājiem. Ja lauksaimnieks nepiedalās noteiktā shēmā, tā ražojumi var zaudēt noietu noteiktos tirgos.

Oficiālajām pārbaudes prasībām pievienojas arī privāto shēmu piemērotās sertifikācijas un pārbaudes prasības.

17. jautājums: Kā iespējams samazināt administratīvās izmaksas un slogu, kas saistīts ar dalību vienā vai vairākās kvalitātes sertifikācijas shēmās? |

8.4. Starptautiskā dimensija

Starptautiskajā tirdzniecībā sertifikācijas shēmas var palīdzēt popularizēt un tirgot produktus ar noteiktām kvalitātes īpašībām. Tā kā vairums patlaban spēkā esošo shēmu ir lauksaimnieku/ražotāju, pārtikas nozares vai mazumtirgotāju privātas shēmas, Eiropas Komisijas ietekme šeit ir minimāla.

Jaunattīstības valstu lauksaimniekiem, kas ražo produktus ES tirgum, privātas sertifikācijas shēmas nozīmē gan papildu izmaksas, gan iespējas. Lauksaimniekiem var būt grūti panākt atbilstību noteiktajām prasībām. Tomēr, ja šie lauksaimnieki sertificē savus produktus saskaņā ar kāda ES mazumtirgotāja shēmu, tie var uzlabot iespējas pārdot savus ražojumus Eiropas Savienībā.

Attiecībā uz jautājumu par dzīvnieku labturību – ekstensīvas lauksaimniecības apstākļu pastāvēšana, jo īpaši jaunattīstības valstīs, var sniegt nozīmīgu iespēju dzīvnieku labturībai labvēlīgi ražotu produktu tirdzniecības attīstībai; ražošanas metodes sertificēšana varētu sniegt ES patērētājiem attiecīgās garantijas par lauksaimniecības apstākļiem.

18. jautājums: Kā varētu izmantot privātas sertifikācijas shēmas, lai veicinātu ES eksportu un palielinātu ES kvalitatīvo produktu noietu eksporta tirgos? Kā ES varētu atvieglot tirgus piekļuvi jaunattīstības valstu ražotājiem, kuriem jāpanāk atbilstība privātu sertifikācijas shēmu prasībām, lai varētu veikt piegādes noteiktiem mazumtirgotājiem? |

Secinājumi

ŠEIT TIKA SNIEGTS LAUKSAIMNIECīBAS PRODUKTU KVALITāTES POLITIKAS VISPāRīGS RAKSTUROJUMS. ŠīS ZAļāS GRāMATAS MēRķIS IR VEICINāT DISKUSIJAS UN RAKSTISKU ATSAUKSMJU IESNIEGšANU. TāPēC SNIEGT ATBILDES IR AICINāTAS VISAS IEINTERESēTāS UN IESAISTīTāS PERSONAS. Kā IZKLāSTīTS KOMISIJAS PAZIņOJUMā "PAR LABāKU REGULēJUMU", POLITIKAS IZSTRāDEI JāBūT PēC IESPēJAS PāRREDZAMAI, UN KONKRēTI PASāKUMI JāVEIC TIKAI PēC IEINTERESēTO APRINDU UZMANīGAS UZKLAUSīšANAS.

Tāpēc šī Zaļā grāmata ir pirmais solis ceļā uz politikas veidošanu. Respondentu sniegtās atsauksmes Komisija izmantos kā pamatu dokumentam par politikas risinājumiem –paziņojumam, kuru paredzēts publicēt 2009. gada maijā. Šīs apspriešanās veiksme ir atkarīga no plaša ieinteresēto personu loka gatavības šā būtiskā sabiedriskā procesa ietvaros dalīties savos uzskatos, veiktajās analīzēs un idejās un izskaidrot tos.

Komisija publiskos un izskatīs saņemtās atsauksmes un publicēs pati savus apsvērumus.

19. jautājums: Respondenti tiek aicināti nākt klajā ar jebkuru šajā Zaļajā grāmatā vēl neapskatītu jautājumu, kas saistīts ar lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku. |

[1] Personas datus Komisija izmantos atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulai (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).

[2] Tirdzniecības standarti attiecas uz šādiem produktiem: liellopu un teļa gaļa, svaigi un pārstrādāti augļi un dārzeņi, medus, apiņi, piens un piena produkti, olīveļļa, cūkgaļa, mājputnu gaļa, aitu gaļa, cukurs, vīns, kakao un šokolādes produkti, kafijas ekstrakti un cigoriņu ekstrakti, augļu sula, augļu džemi, želejas un marmelādes utt., stiprie alkoholiskie dzērieni, sviests, margarīns un to maisījumi.

[3] Piemēram, izejvielu ieguve, tīrīšana un klasificēšana, pārstrāde, nogatavināšana, galaprodukta sagatavošana utt.

[4] Francijas aizjūras departamenti Gviānā, Martinikā, Gvadelupē un Reinjonā, Spānijas Kanāriju salas un Portugāles Azoru salas un Madeira.

[5] http://www.welfarequality.net/everyone: Welfare Quality® [labturības kvalitāte] ir Eiropas Komisijas finansēts projekts. Šis projekts ir integrēts Sestajā pamatprogrammā. Izpētes programma ir paredzēta, lai izstrādātu Eiropas standartus labturības apstākļu novērtēšanai uz vietas lauku saimniecībā un produktu informācijas sistēmas, kā arī praktiskās stratēģijas dzīvnieku labturības uzlabošanai.