31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 77/43

1.1

EESK atzinīgi novērtēja Eiropadomes 2007. gada plānus klimata aizsardzības jomā, kuri tostarp bija jāīsteno ar minēto direktīvu.

1.2

Tā nepārprotami atbalsta Komisijas izteikumus, ka vēlamā atjaunojamo enerģijas avotu (turpmāk tekstā — AEA) izmantošana ir lietderīga ne tikai klimata politikā, bet tai ir vai var būt arī acīmredzami pozitīva ietekme uz enerģijas piegādes drošumu, reģionālās un vietējās attīstības iespējām, reģionālo un vietējo attīstību, eksporta izredzēm, sociālo kohēziju un nodarbinātības iespējām, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī neatkarīgiem enerģijas ražotājiem.

1.3

No šāda viedokļa EESK atbalsta direktīvas projektu un attiecībā uz atjaunojamajiem enerģijas avotiem izvirzīto 20 % mērķi. Komiteja uzskata, ka AEA ne tikai veicina klimata aizsardzību, bet ir arī pareizs stratēģisks uzstādījums enerģētikas politikas jomā, kas palīdzēs sasniegt lielāku enerģētisko neatkarību un tātad arī augstāku apgādes drošumu.

1.4

Cieši saistīti un savstarpēji papildinoši ir šajā projektā apskatītie mērķi, proti, “CO2 samazināšana par 20 % līdz 2020. gadam” un uzdevums “kopējā enerģijas patēriņā panākt AEA īpatsvaru 20 % apjomā”, kuru paredzēts īstenot ar citu direktīvu palīdzību (1). Tai pašā laikā tie uzskatāmi par diviem neatkarīgiem mērķiem. Vēl jo vairāk tādēļ, ka dažu AEA ietekme klimata izpratnē ne vienmēr ir viennozīmīgi labvēlīga (sk. 6. punktu “Agrodegvielas”).

1.5

Tā kā noteikti nepieciešamā mūsu enerģētiskās sistēmas pārveide būs saistīta ar lielām investīciju izmaksām, jāpievērš uzmanība tam, lai dalībvalstīm tiktu piedāvāta būtiska rīcības brīvība, lai tās vienmēr varētu aktīvāk darboties jomās, kurās, vērtējot no klimata aizsardzības un darba vietu radīšanas aspekta, ar mazākajām izmaksām var panākt lielāko labumu.

1.6

EESK uzsver, ka tā noteikti atzīst vajadzību plašāk izmantot AEA un apzinās, ka vidējā termiņā un ilgtermiņā ir jāpanāk daudz lielāks skaitlis nekā līdz 2020. gadam iecerētie 20 %, lai sasniegtu Padomes augstos mērķus (CO2 emisiju samazinājums par 60–80 % un lielāka enerģētiskā neatkarība).

1.7

EESK secina, ka stratēģiskais lēmums, kas paredz dīzeļdegvielas vai benzīna daļēju aizstāšanu ar agrodegvielām, ir viens no neefektīvākajiem un dārgākajiem klimata aizsardzības pasākumiem un pašlaik nozīmē finanšu līdzekļu ļoti nepareizu sadali. EESK nevar saprast, kādēļ politiski visvairāk jāatbalsta tieši dārgākie pasākumi, jo īpaši ņemot vērā, ka līdzās ekonomiskiem jautājumiem neatbildēti ir ļoti daudzi vides un sociālie jautājumi (sk. 6. punktu). Tāpēc tā neatbalsta atsevišķo mērķi par agrodegvielu 10 % īpatsvaru.

1.8

Atzinīgi novērtēts tas, ka ES plāno izstrādāt ilgtspējas kritērijus agrodegvielām. Tomēr projektā formulētie ekoloģiskie kritēriji nav pietiekami plaši, sociālie jautājumi vispār netiek izskatīti, un līdz ar to šajā aspektā direktīvas projekts ir nepietiekams (2).

2.1

Direktīvā paredzēts noteikt vispārējus saistošus mērķus attiecībā uz AEA plašāku izmantošanu. Līdz 2020. gadam tiek plānots panākt AEA 20 % īpatsvaru ES kopējā enerģijas patēriņā, kā arī visām dalībvalstīm obligāti jāsasniedz vismaz 10 % biodegvielas (3) īpatsvars transporta nozarē (4).

2.2

Eiropā 20 % īpatsvara mērķis jāsasniedz, īstenojot obligāti nosakāmus valstu individuālos mērķus, kas ir norādīti I pielikuma A daļā. Turklāt valstu rīcības plānos dalībvalstīm jānosaka mērķi elektrības, apkures/dzesēšanas un transporta/agrodegvielu nozarēs, kā arī attiecīgie pasākumi, lai sasniegtu šos mērķus.

2.3

Direktīva ir balstīta uz 2007. gada pavasara Eiropas Padomes sanāksmes laikā pieņemtajiem lēmumiem. Pamatojums ir tāds, ka, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus, ir jācenšas novērst klimata pārmaiņas. Tajā pašā laikā tiek norādīts, ka tieši “atjaunojamo enerģijas avotu jomai īpaši raksturīga spēja .. izmantot vietējos un decentralizētos enerģijas avotus, kā arī stimulēt pasaules klases augsto tehnoloģiju nozares”.

2.4

Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju atjaunojamie enerģijas avoti “lielākoties ir vietējie resursi, tie nav atkarīgi no ierasto enerģijas avotu pieejamības nākotnē, un to decentralizētā būtība mūsu ekonomikas vairāk aizsargā no nepastāvīgas energoapgādes”. Tātad energoapgādes drošums līdz ar klimata aizsardzību, jauninājumiem un ekonomikas attīstību ir vēl viens būtisks Komisijas pamatojums.

2.5

Komisija argumentē, ka “atjaunojamo enerģijas avotu un tehnoloģiju tirgus paplašināšanai ir … acīmredzama pozitīva ietekme uz enerģijas piegādes drošumu, reģionālās un vietējās attīstības iespējām, reģionālo un lauku apvidu attīstību, eksporta izredzēm, sociālo kohēziju un nodarbinātības iespējām, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī neatkarīgiem enerģijas ražotājiem”.

2.6

Direktīvā ir noteikti ne tikai minētie kvantitatīvie mērķi, bet tostarp ir regulēta arī:

2.7

Pieņemot jauno direktīvu, tiks atcelta Direktīva 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus — direktīvā bija paredzēts sasniegt līdzšinējo mērķi “līdz 2010. gadam sasniegt no atjaunojamiem enerģijas avotiem ražotas elektrības 21 % īpatsvaru kopējā elektrības patēriņā”, kā arī Direktīva 2003/30/EK par biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanas veicināšanu transportā — direktīvā bija noteikts mērķis līdz 2010. gadam sasniegt 5,75 % biodegvielas īpatsvaru.

3.1

Eiropadome 2007. gadā ir “apliecinājusi, ka pilnīgām emisijas samazināšanas saistībām jābūt pasaules mēroga oglekļa dioksīda tirgus mugurkaulam. Attīstītajām valstīm jāturpina uzņemties vadība, apņemoties kolektīvi līdz 2020. gadam samazināt savas siltumnīcefekta gāzu emisijas par 30 % salīdzinājumā ar 1990. gadu. Turklāt līdz 2050. gadam tām jācenšas samazināt savas emisijas par 60 līdz 80 % salīdzinājumā ar 1990. gadu”.

3.2

Iesniegtais direktīvas projekts ir šā lēmuma īstenošanas sastāvdaļa. EESK atbalsta Eiropadomes lēmumus par klimatu un uzsver, ka enerģijas taupīšanai un efektivitātei jābūt augstākajai prioritātei. Plašāka AEA izmantošana skars visas nozares; to noteiks ne tikai klimata pārmaiņas, bet vidējā termiņā un ilgtermiņā tā būs nepieciešama kaut vai tikai paredzamās fosilo resursu samazināšanās dēļ. Arī šobrīd vērojamais fosilo enerģijas veidu straujais cenu kāpums veicinās to, ka daudzu AEA izmantošana ātrāk kļūs rentabla.

3.3

EESK ļoti atzinīgi vērtē to, ka Komisija paskaidrojošā tekstā izvērtē ne tikai klimata aspektus, bet būtisku nozīmi piešķir arī energoapgādes drošuma un darba vietu jautājumiem. Vairākkārt tiek uzsvērts, cik svarīgas decentralizētās energoapgādes struktūras var būt, piemēram, reģionu ekonomiskajam sniegumam un lauku apvidiem (2.4. un 2.5. punkts). Komiteja tam pilnībā piekrīt. Tomēr tā uzskata, ka tieši šajos aspektos atsevišķas AEA stratēģijas noteikti jāizvērtē daudz diferencētāk, nekā tas ir bijis līdz šim.

3.4

EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka Eiropas vadošā loma, attīstot un ieviešot AEA, pozitīvi ietekmē gan klimata politiku, gan perspektīvā sniedz priekšrocības Eiropai kā vietai uzņēmējdarbības veikšanai. Direktīvas projekts ir nepārprotams enerģētikas, vides un rūpniecības politikas signāls arī pasaules valstu sabiedrībai, ņemot vērā paredzētās starptautiskās sarunas par klimata jautājumiem.

3.5

Faktiskais “sloga sadalījums,” citiem vārdiem sakot, attiecīgais valstu ieguldījums, lai Eiropā samazinātu CO2 emisijas kopumā par 20 %, ir noteikts “Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumam par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcefekta gāzu samazināšanas jomā līdz 2020. gadam,” (COM(2008) 17 galīgā redakcija) un “Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai pilnveidotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu” (COM(2008) 16 galīgā redakcija).

3.6

Uzdevumu līdz 2020. gadam sasniegt AEA 20 % īpatsvaru EESK no politikas stratēģijas viedokļa uzskata par lietderīgu, kā arī par tehniski un ekonomiski īstenojamu, turklāt tādējādi iespējams ātrāk pievērsties jaunai enerģētikas politikai, kuras pamatā vairs nav fosilās enerģijas izmantošana. Tāpat tā uzskata, ka var sasniegt valstu individuālos mērķus, jo valstīm tiek piedāvātas visai elastīgas iespējas (papildu kvotu iegāde, līdzdalība projektos u.c.). Ir skaidrs, ka enerģētiskās sistēmas pārveide nav iespējama, neieguldot nekādus līdzekļus un neveicot strukturālas izmaiņas. Jāiegulda ne tikai tādās elektrostacijās, kas ražo no atjaunojamiem enerģijas avotiem, bet arī enerģijas uzglabāšanas tehnoloģijās un spējā izlīdzināt saražotās enerģijas plūsmu tādos gadījumos, kad ir nepietiekams vēja stiprums vai trūkst saules apgaismojuma, kā arī Eiropas Savienībā jāattīsta starptautiskas elektrības līnijas. Mēs nesasniegsim plānoto, ja koncentrēsimies tikai uz enerģijas ražošanu.

3.7

Piemēram, Vācija atbalsta elektrības ražošanu no atjaunojamiem enerģijas avotiem saskaņā ar Enerģijas apgādes likumu (Einspeisungsgesetz); ekoloģiski ražotās elektrības īpatsvars pašlaik ir 15 %, papildu izmaksas, kas augstāko enerģijas cenu dēļ jāsedz patērētājiem ir apm. 3,5 miljardi euro gadā. Šeit gan nav ņemts vērā labums, ko gūst tautsaimniecība jaunu darba vietu, nepieļauta kaitējuma videi vai jaunu nodokļu ieņēmumu veidā.

3.8

Lai mērķu sasniegšanai vajadzīgās izmaksas būtu pēc iespējas mazākas, direktīvā ir paredzēts, ka valstu individuālos mērķus var sasniegt arī, pasākumus AEA izmantošanai atbalstot citās valstīs. Garantējot izcelsmi, ir iespējams arī no AEA iegūtās elektrības imports. Tas, pēc EESK domām, ir visumā lietderīgi. Tomēr Komiteja atbalsta to dalībvalstu prasību, kuras šo tirdzniecību grib organizēt, saglabājot apstiprinājuma tiesības, lai varētu novērst to, ka kādas valsts (5) finansētu atbalstu AEA izmantošanai varētu izlietot, lai ietaupītu izmaksas citā valstī.

4.1

EESK uzskata, ka ir pareiza Komisijas pieeja trijām nozarēm, kurās būs nozīme AEA (proti, elektrības, apkures un dzesēšanas, kā arī transporta jomā), noteikt kopēju mērķi, nevis trīs atsevišķus individuālus mērķus. Līdz ar to dalībvalstīm tiek atļauts kombinēt pasākumus trijās atsevišķās nozarēs tā, lai tās sasniegtu noteikto kopējo valsts mērķi.

4.2

Šis elastīgums tomēr tiek ļoti ierobežots, ja vienai no trim nozarēm pakārtotai jomai, proti, dīzeļdegvielas un benzīna aizstāšanai transporta nozarē, jāizvirza savs vispārēji saistošs mērķis.

5.1

Agrodegvielām Komisija piešķir īpašu nozīmi.

5.2

Daudzos pētījumos, kas pēdējo mēnešu laikā ir publicēti par agrodegvielām, tiek norādīts, ka biomasa pretstatā saules enerģijai ir ierobežots resurss, un neizbēgami radīsies konkurences situācijas zemes izmantošanas jomā, konkurējot ar pārtikā lietojamu augu ražošanu vai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Cik liela būs šī konkurence — tas vēl ir strīdīgs jautājums. Līdz ar to līdz brīdim, kad regulējoši iejaucas politika, ļoti precīzi stratēģiski jāapsver, kurā izmantošanas jomā vislietderīgāk jāizmanto kāds AEA veids. Turklāt ļoti precīzi jānovērtē ietekme.

5.3

Vācijas Federālās lauksaimniecības ministrijas Zinātniskā komiteja 2007. gada novembrī publicētajā Ieteikumā par biomasas izmantošanu enerģijas ieguvē pauda viedokli, ka ilgtermiņā saules un vēja enerģija būs dominējoši AEA, tostarp tāpēc, ka salīdzinājumā ar biomasu tām ir ievērojami lielāks potenciāls. Šī institūcija norāda trīs turpmāk minētos iemeslus:

5.4

Ja ir maz esošo dabas resursu un pāreja uz jaunām, atjaunojamām un pēc iespējas decentralizētām energoapgādes struktūrām ir saistīta ar salīdzinoši lieliem ieguldījumiem, jo īpaši jāievēro princips koncentrēt finanšu resursus efektīvākajās klimata aizsardzības stratēģijās.

5.5

Taču ES mērogā daži no izskatāmajiem un daļēji valsts atbalstītajiem bioenerģijas virzieniem, proti, agrodegvielas, kā arī biogāzes ražošana no kukurūzas, ir saistīti ar ļoti lielām izmaksām, lai izvairītos no CO2  (6) emisijām (no 150 līdz vairāk nekā 300 eiro par tonnu CO2).

5.6

Citos bioenerģijas virzienos, piemēram, biogāzes ražošanā no kūtsmēsliem (vislabāk saistīta ar koģenerāciju), kombinētajā elektrības un siltuma ražošanā no šķeldas (no koksnes pārstrādes atlikumiem vai rotācijas jaunaudžu plantācijām), kā arī šķeldas dedzināšanā esošajās lielajās spēkstacijās, izmaksas, lai izvairītos no emisijām, ir tikai 50 eiro par tonnu CO2  (7).

5.7

Eiropas Komisijas Kopīgais pētniecības centrs secina, ka, lai panāktu siltumnīcefekta gāzu samazināšanu uz hektāru, šķidro agrodegvielu ražošanas vietā daudz efektīvāk ir izmantot biomasu elektrības ražošanai (8). Modernas biomasas spēkstacijas ir gandrīz tikpat efektīvas kā iekārtas, kas izmanto fosilo kurināmo, jo, ražojot siltumu un elektrību, 1 megadžouls (MJ) biomasas aizstāj apmēram 0,95 MJ fosilās enerģijas. Energoefektivitāte, pārvēršot biomasu šķidrajā degvielā transporta vajadzībām, parasti ir tikai 30–40 %. Līdz ar to transporta nozarē 1 MJ biomasas aizstāj tikai apmēram 0,35 līdz 0,45 MJ jēlnaftas.

5.8

Ražojot agrodegvielas, var novērst apmēram 3 t CO2 emisiju uz hektāru, 6.6. punktā minētajiem bioenerģiju virzieniem — vairāk nekā 12 t CO2 uz hektāru.

5.9

Ņemot to vērā, EESK rodas jautājums, kāpēc Komisija katrā ziņā grib noteikt mērķi panākt agrodegvielu īpatsvaru 10 % apmērā. Tā atgādina par to, ka Eiropadome pavasarī ir paskaidrojusi, ka šis mērķis jāīsteno “ekonomiski efektīvā veidā” un jāizpilda trīs priekšnoteikumi, proti, lai

5.10

Attiecībā uz ilgtspējīguma jautājumu ir vairāk nekā atbilžu (sk. arī 9. punktu), un otrās paaudzes agrodegvielas vēl nav pieejamas. Līdz ar to nav izpildīti vismaz divi no trim Eiropadomes minētajiem kritērijiem, kas Komisijai tomēr neliedz vēlēties noteikt 10 % mērķi.

5.11

Tā cita starpā pamato to ar argumentiem, ka no visām ekonomikas nozarēm transporta nozarē ir visātrākais siltumnīcefekta gāzu pieaugums un agrodegvielas “ražot pašlaik izmaksā dārgāk nekā citus atjaunojamo enerģijas avotu veidus, tādēļ to ražošanu diez vai varētu attīstīt bez īpašām prasībām”.

5.12

EESK nevar piekrist šim pamatojumam.

5.12.1

Ir pareizi, ka transporta nozarē siltumnīcefekta gāzu emisijas ir kļuvušas nekontrolējamas. Tomēr, pēc EESK domām, problēmu neatrisina stingrākas izplūdes gāzu robežvērtības un 10 % dīzeļdegvielas un benzīna aizvietošana; tādējādi pat neizdosies kompensēt emisiju pieaugumu, kas, attīstoties transporta nozarei, turpmākajos gados skars vidi.

5.12.2

Komiteja vairākkārt ir norādījusi, ka šī problēma jārisina, piemērojot satiksmes noslogojuma mazināšanas politiku un transporta izmaiņas par labu klimatam nekaitīgiem transportlīdzekļiem — dzelzceļam, sabiedriskajiem transportlīdzekļiem un kuģiem.

5.12.3

Tehniski motorizēto privāto transportlīdzekļu nākotni EESK saredz nevis iekšdedzes dzinējos, bet gan elektriskajās piedziņās, izmantojot AEA. Lai automašīna VW Golf varētu nobraukt 10 000 km, saskaņā ar EMPA  (9) aprēķiniem biodīzeļdegvielas saražošanai būtu vajadzīga raža, ko gada laikā var iegūt no 2062 kvadrātmetru aramzemes platībā izaudzēta rapša. Turpretim saules kolektori 10 000 km nobraukšanai vajadzīgo enerģiju iegūtu 37 kvadrātmetru platībā gada laikā, kas ir tikai aptuveni sešdesmitā daļa no nepieciešamās rapša lauka platības.

5.12.4

Tātad stratēģiskais lēmums, kas paredz dīzeļdegvielas vai benzīna aizstāšanu ar agrodegvielām, ir viens no neefektīvākajiem un dārgākajiem klimata aizsardzības pasākumiem un pašlaik nozīmē finanšu līdzekļu ļoti nepareizu sadali. EESK nevar saprast, kādēļ politiski visvairāk jāatbalsta tieši dārgākie pasākumi, jo īpaši ņemot vērā to, ka papildu ekonomiskiem jautājumiem pilnīgi neatbildēti ir ļoti daudzi vides un sociālie jautājumi.

5.12.5

Līdz ar to EESK nepiekrīt Komisijas izteikumam, ka “… aizvien plašāka biodegvielas izmantošana transporta nozarē ir viens no efektīvākajiem paņēmieniem”, lai risinātu problēmas.

5.13

Ņemot vērā to, ka Komisija tiecas atļaut agrodegvielas tad, ja salīdzinājumā ar fosilās naftas degvielām tās ietekmēs siltumnīcefekta gāzu samazināšanos vismaz par 35 %, 10 % mērķis izraisīs to, ka motorizēto transportlīdzekļu radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas, saglabājoties tādai pašai transportlīdzekļu izplatībai, samazināsies tikai par 3,5 %. Tā kā transports rada ceturto daļu no kopējā siltumnīcefekta gāzu piesārņojuma, tad visu piesārņotāju kopīgi radīto siltumnīcefekta gāzu ietaupījuma potenciāls būtu tikai 1 %! Tas ir līmenis, kas nav samērojams ar finanšu izdevumiem un ar saistītajiem riskiem.

5.14

Pat uzskatot, ka biomasas izmantošana transporta nozarei paredzēto agrodegvielu ražošanai ir lietderīga, būtu jākoncentrējas uz pilnīgu efektivitāti. Tomēr no direktīvas VII pielikuma izriet, ka biomasas pārveidošana esterī vai etanolā nav pareiza pieeja. Jo ikviena (rūpnieciska) molekulāra pārveide ir saistīta ar enerģijas izmantošanu un līdz ar to arī ar tās zudumu. Lietderīgāk būtu iegūto biomasu izmantot tieši — bez rūpnieciski ķīmiskas pārveides.

5.15

To, ka tas ir tehniski iespējams, pierāda daži traktoru ražotāji, kas jau piedāvā dzinējus, ko var darbināt ar tīru augu eļļu.

5.16

No VII pielikuma izriet, ka ar šo tehnoloģiju var sasniegt lielāko siltumnīcefekta gāzu ietaupījumu: tīras rapšu eļļas izmantošana standartā ietaupa 55 % siltumnīcefekta gāzu, agrodīzeļdegviela no rapša — tikai 36 %, kviešu etanols — 0 % salīdzinājumā ar degvielām no fosilās naftas. EESK nav saprotams, kāpēc Komisija neuzsver šī veida īpašo lietderīgumu, jo īpaši ņemot vērā to, ka šādi visagrāk varētu rasties decentralizētās energoapgādes struktūras un līdz ar to darba vietas lauksamniecībā un lauku apvidos.

5.17

EESK uzskata, ka laba stratēģija būtu, piemēram, veicināt tīras augu eļļas, ko var iegūt, piemēram, no dabai nekaitīgām jauktajām kultūrām, izmantošanu lauksaimniecībā un, piemēram, pašvaldību transportlīdzekļos vai ūdens transportā (10). Tā lauksaimnieki varētu tieši iesaistīties reģionālo enerģijas ciklu attīstībā un gūt tiešu labumu. Turpretī saskaņā ar agrodegvielu stratēģiju viņiem jākļūst par lētu izejvielu ražotājiem naftas uzņēmumu vajadzībām, ja vispār tiks izmantotas Eiropas ražotāju radītās izejvielas.

6.1

Komisija paredz, ka lielākā daļa agrodegvielām nepieciešamās biomasas tiks audzēta reģionos ārpus ES, kur ir labvēlīgāks klimats. Tomēr naftas importa aizstāšana ar biomasas importu nenozīmē mazāku atkarību no importa, bet gan tikai šīs atkarības diversifikāciju.

6.2

Nopietns jaunas ES enerģētikas politikas mērķis nevar būt vienas atkarības nomaiņa ar citu.

6.3

Tieši pretēji — jaunajā AEA stratēģijā jāuzsver decentralizēti, uz vietas vai reģionos pieejami avoti. Te var būt nozīme arī bioenerģijām, un tai arī jābūt, tomēr ne tām bioenerģijām, kas apskatītas agrodegvielu stratēģijā.

7.1

Komisija raksta, ka AEA ir “visai līdzvērtīgs tradicionālās enerģijas avotu aizstājējs, ko piegādā, izmantojot pašu infrastruktūru un loģistikas sistēmas”. EESK uzskata, ka tas ir maldīgs secinājums: AEA no decentralizētām struktūrām daļēji diametrāli pretēji atšķiras no “tradicionālajiem” enerģijas avotiem, kas drīzāk rodas no centralizēti organizētām lielām struktūrām.

7.2

Agrodegvielu stratēģija, kas balstīta uz enerģijas importu un piejaukšanu dīzeļdegvielai un benzīnam, izmanto “tradicionālās”, proti, pasaules līmeņa naftas koncernu centralizēti organizētās struktūras. Līdz ar to tā rada pamatu to ražošanas un sadales struktūrām, kas pilnībā ir naftas nozares interesēs. Toties Eiropā gandrīz vairs netiek veidotas jaunas darba vietas (11).

7.3

Turpretī, pievēršoties energoefektīvākām metodēm, piemēram, šķeldas izmantošana siltuma vai elektrības ražošanā, reģionos audzētas tīras augu eļļas vai biogāzes piegāde transportlīdzekļiem vai reģioniem, kuros nav dabasgāzes tīkla, saules enerģijas decentralizētu tehnoloģiju izmantošana u.c., ir iespējami jauni, reģionāli organizējami ražošanas un noieta veidi, kam ir liels darba vietu radīšanas potenciāls.

7.4

Saules siltumenerģijas gadījumā un decentralizēti izmantojot saules paneļu enerģiju, (enerģijas) patērētāji paši saražo lielāko daļu sev vajadzīgās enerģijas, kas pierāda to, ka uz AEA balstīta energoapgāde ir organizēta citādi nekā pašreizējā energoapgādes struktūra.

7.5

Arī citi pasākumi, piemēram, lai paaugstinātu energoefektivitāti un taupītu enerģiju, jau būvniecības posmā var radīt simtiem tūkstošu darba vietu mazos un vidējos uzņēmumos. Kā piemērus var minēt ēku siltumizolēšanu, saules un vēja spēkstaciju uzstādīšanu vai biogāzes iekārtu būvniecību. Politikai jārūpējas par to, lai tieši šis potenciāls arī tiktu izmantots, jo direktīvā paredzētā agrodegvielu stratēģija nav efektīvākais veids.

7.6

Citiem vārdiem sakot, arī attiecībā uz darba vietu jautājumu obligāti nepieciešama ļoti precīza un daudz diferencētāka dažādo AEA izvērtēšana. Faktiski AEA var veicināt un atbalstīt reģionālo ekonomiku struktūras, kā arī vienlaicīgi dot ieguldījumu lielo centralizēto struktūru nostiprināšanā.

7.7

Būtībā tas pats attiecas uz valstīm, kurās tiek audzēta biomasa agrodegvielu ražošanai. Par atbalstu attīstībai atbildīgā Vācijas Federālā ministrija 2008. gada marta darba dokumentā “Attīstības politikas pozīcija agrāro degvielu jautājumā” secina, ka jaunattīstības valstu ekonomikas, vides aizsardzības un sociālai attīstībai uz eksportu orientētas biomasas masveida ražošanas stratēģija “kā reakcija uz strauji pieaugušo attīstīto valstu pieprasījumu ir saistīta ar lieliem riskiem un nerada darba vietas”, taču biomasas izmantošana decentralizētas energoapgādes nolūkiem, tās ražošanā iesaistot arī mazos lauksaimniecības uzņēmumus, jāvērtē visumā pozitīvi.

8.1

EESK atbalsta to, ka Komisija plāno ieviest ilgtspējas kritērijus arī agrodegvielu ražošanai. Tas ir būtisks solis uz priekšu, tomēr Komiteja uzskata iesniegto priekšlikumu par pilnīgi nepietiekamu.

8.2

Komisija aizvien uzsver, cik svarīgs ilgtspējīgas attīstības politikā ir līdzsvars starp ekonomikas, vides un sociālo pīlāru. Tomēr kaut vai tikai tāpēc, ka iepriekšminēto kritēriju kontekstā vispār nav apskatīti sociālie jautājumi, EESK uzskata, ka direktīvas projekts nekādā ziņā neveicina pārdomātas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas vai agrodegvielu kritēriju īstenošanu. Tieši pretēji — šajā aspektā direktīvas projekts pilnībā jāpārstrādā.

8.3

Turklāt EESK būtu būtiski, lai netiešo zemes izmantošanas izmaiņu dēļ tiktu izstrādāti efektīvi ekoloģiskie un sociālie kritēriji ne tikai agrodegvielām, bet gan visiem importētajiem lauksaimniecības produktiem, tostarp lopbarībai.

8.4

Tāpat ir maldīgi domāt, ka, nosakot konkrētu termiņu (šeit — 2008. gada janvāris), piemēram, pirmatnējos mežus vai kūdrājus varētu pasargāt no pārveidošanas agrodegvielas ražošanai. Tā priekšnoteikums būtu gan funkcionējoša kadastru sistēma, gan efektīva pārvaldes un kontroles sistēma. Kā liecina pieredze, vairumā strauji augošu un jaunattīstības valstu šo abu priekšnoteikumu nav.

8.5

EESK uzskata, ka 15. panta 3. un 4. punktā minētie kritēriji nav pietiekami, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un izvairītos no tā, ka tiek izmantotas zemes ar lieliem oglekļa krājumiem. Lai saglabātu bioloģisko daudzveidību, svarīgi ir daudz vairāk faktoru, nekā tikai 3. punkta a) līdz c) apakšpunktā minētās zemes platības. Tas pats attiecas uz 4. punkta a) un b) apakšpunktā minētajiem oglekļa krājumiem.

8.6

VII pielikuma B daļā Komisija ir uzskaitījusi “to nākotnes biodegvielu aplēstās tipiskās un standartvērtības”, kas tirgū vēl nav pieejamas vai ir pieejamas nelielā daudzumā. EESK uzskata, ka vajadzētu strādāt nevis ar aplēstām vērtībām, bet gan tikai ar dokumentāri pierādāmām vērtībām.