3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/88

a)

īstermiņā uzmanība jāvelta tiem jautājumiem, kuri ir jārisina steidzami, piemēram, dalībvalstīs ir jāpieņem tiesību akti, lai izpildītu un efektīvi ieviestu Eiropas tiesību normas, kuras kalpo diskriminācijas novēršanai un nodrošina pilsoņu tiesības;

b)

tieši dalībvalstu un/vai reģionālajā un vietējā līmenī ir jāsāk ilgtermiņa process, kas ilgs gadu desmitiem, piemēram, jāuzlabo romu bērnu un jauniešu izglītošana un jāveicina romu valoda un kultūra.

1.

jāizveido rīcības juridiskais pamats, ņemot vērā acquis communautaire un aptverot atklātās koordinācijas metodes svarīgākās jomas (izglītība, nodarbinātība, sociālā aizsardzība un sociālā integrācija),

2.

Komisijai jāizstrādā saskaņota un ilgtermiņa politikas pamatstratēģija,

3.

jāpanāk visu organizētas pilsoniskās sabiedrības dalībnieku strukturēta, pārskatāma un ilgtspējīga sadarbība un jāveicina nevalstisko organizāciju darbības uzlabošana,

4.

šajā procesā aktīvi un, rīkojoties atbildīgi, jāiesaista romu minoritātes pārstāvji,

5.

jāizveido stabils institucionāls pamats konkrēto pasākumu īstenošanai dzīvē,

6.

jāizstrādā pozitīvas rīcības programmas vispārējās un profesionālās izglītības, kā arī nodarbinātības (arī pašnodarbinātības) jomā.

1.1.

Komisijas priekšsēdētāja vietniece un par iestāžu sadarbību atbildīgā komisāre Margot WALLSTRÖM saistībā ar Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem (2007) 2006. gada 27. oktobra vēstulē lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par jautājumu, kā atbalstīt saskaņotus centienus, lai cik vien iespējams palielinātu to instrumentu iedarbību un efektivitāti, kuri sekmē diskriminācijas novēršanu un minoritāšu, jo īpaši romu, integrāciju.

1.2.

Tā kā jau vairākos atzinumos (2) Komiteja ir pievērsusies jautājumam par minoritāšu diskrimināciju dažādās dzīves jomās, vispirms tā norāda uz minētajos atzinumos iekļautajiem secinājumiem un to nozīmi arī attiecībā uz romiem un šajā atzinumā īpašu uzmanību velta romu situācijai visās dzīves jomās. Komiteja pauž cerību, ka tās priekšlikumi sekmēs prioritāras nozīmes piešķiršanu minētā jautājuma risināšanai, un uzsver saskaņotas pamatstratēģijas nozīmīgumu, lai iesaistītu romus Eiropas integrācijas procesā.

2.1.

Romi un viņu vēsture. Tā kā attiecīgās minoritātes izcelšanās vēsture attiecīgi ietekmē tās sociālo un politisko identitāti, kā arī ar to saistīto konfliktu iespējamību, ir ļoti svarīgi, lai gan minoritātes, gan vairākumtautības zinātu savu vēsturi.

Eiropā romi dzīvo jau vairāk nekā septiņus gadsimtus. Visiem zināma ir ne tikai dažādu romu grupu klātbūtne gandrīz visās Eiropas valstīs kopš 15. gadsimta beigām, bet arī romu diskriminācijas, ierobežošanas un vajāšanas pasākumi. Dažās valstīs romi nonāca verdzībā, savukārt 20. gadsimtā pret romiem bija vērsta īpaši nežēlīga, valsts īstenota vajāšana. Grūti novērtēt, cik daudz romu nacionālsociālisma periodā kļuva par rasu vajāšanas un genocīda upuriem, taču viņu skaits noteikti ir lielāks nekā 500 000.

Kopumā jāsecina, ka romu vēsture Eiropā liecina par vajāšanu un ilgstošu diskrimināciju, tāpēc saprotams ir fakts, ka šie sāpīgie pārdzīvojumi vēl aizvien ietekmē daudzus romu minoritātes pārstāvjus.

Tāpēc jāvelta visas pūles, lai palīdzētu romiem pārvarēt šo pārdzīvojumu sekas un viņi no “objektiem”, kurus uzlūko ar lielāku vai mazāku neuzticību, kļūtu par dalībniekiem, kuri patiešām grib un spēj aktīvi iekļauties sabiedrībā un uzņemties atbildību, it īpaši tajās politikas jomās, kas skar viņu dzīvi.

2.2.

Romi un viņu demogrāfiskā situācija. Ticamas statistikas trūkuma dēļ precīzi dati par romu demogrāfisko situāciju nav pieejami. Tādēļ pēc dažādiem aprēķiniem Eiropā dzīvojošo romu skaits svārstās no 10 līdz 12 miljoniem cilvēku (no tiem 7–9 miljoni dzīvo ES). No tiem aptuveni 60 % dzīvo lielā nabadzībā un ir īpaši atstumti no sabiedrības (3). Atstumtības veidi un apmērs visās dalībvalstīs ir līdzīgi, tomēr vērojamas arī atšķirības, kas izskaidrojams ar vēsturiskiem un sociālpolitiskiem faktoriem.

Romu un iedzīvotāju vairākuma demogrāfiskās attīstības tendences ir atšķirīgas. Neraugoties uz augstiem bērnu mirstības rādītājiem un zemo vidējā mūža ilgumu, ilgtermiņā pieaugošais romu tautības iedzīvotāju īpatsvars Eiropas iedzīvotāju kopskaitā būs liels pārbaudījums visās sociālās un izglītības politikas jomās. Ja neizdosies būtiski uzlabot romu izglītības un profesionālo prasmju līmeni, dalībvalstīs pieaugs slikti izglītotu un mazkvalificētu personu skaits, kas kavēs ekonomikas izaugsmi un novājinās sociālās nodrošināšanas sistēmas. Tāpēc ir jāizstrādā izglītības un nodarbinātības politikas pasākumi un stratēģijas, kurās ņemtas vērā romu tradīcijas un sociālekonomiskie apstākļi, kādos romi dzīvo. Tikai paverot romiem izglītības iespējas, ko viņi arī izmanto, un nodrošinot atbilstošu apmācību, viņi spēs sniegt aktīvu un no viņiem pamatoti gaidītu ieguldījumu sabiedrībā, kuras locekļi viņi ir.

2.2.1.

Romi un viņu valoda. Romu valoda ir indoeiropiešu valoda, un Eiropā dažādas romu kopienas to runā daudzos variantos. Tomēr ir izveidojies kopīgs vārdu krājums, ko saprot lielāka daļa romu visā Eiropā. Romu valoda ir dzimtā valoda daudzās kopienās. Izņēmums ir valstis, kurās šī valoda daļēji ir zudusi, jo tā bija aizliegta, piemēram, Spānija. Romu valodas nozīmes atzīšanai, tās standartizācijai un mācīšanai ir īpaša nozīme, lai nodrošinātu sociālo kohēziju gan mazākumtautībā, gan ārpus tās. Izņemot Institut des langues et des civilisations orientales, kas atrodas Parīzē, romu valodas lektorāts ir Bukarestes universitātes Svešvalodu fakultātē. Darbs ar vietējo romu valodas dialektu notiek Kārļa universitātē Prāgā, un Eötvös universitāte Budapeštā ir ierosinājusi organizēt valodu kursus saskaņā ar Eiropas Hartu par reģionālajām vai minoritāšu valodām. Pētījumus veic arī Mančestras universitāte.

Kopīga valoda veido kopīgu identitāti, un dzimtās valodas veicināšanai ir būtiska nozīme, lai romi gūtu sociālo atzinību un saglabātu kultūras identitāti.

Tāpēc Komiteja ierosina arī izveidot romu valodas un kultūras katedru, kas jānosauc Jean Monnet vārdā.

3.1.

Romi un viņu diskriminācija. Mūsdienās sociālā un institucionālā diskriminācija, tajā skaitā rasisms pret čigānu tautības pārstāvjiem (anti-gypsism), ir ikdienas parādība, par kuru bieži ziņo plašsaziņas līdzekļi. Saskaņā ar Kopienas tiesību normām šāda situācija nav pieļaujama. Romi ir paplašinātās ES pilsoņi, kuru tiesības nostiprinātas ratifēcētajā Līgumā (it īpaši tā 13. pantā). Ja minētās tiesības netiek nodrošinātas, varam uzskatīt, ka tā ir (pat institucionāla) diskriminācija.

3.1.1.

Pirms un pēc dzimšanas. Sociālajās sistēmās vērojamā diskriminācija vainojama pie tā, ka daudzas trūcīgas un neizglītotas romu meitenes, kas cieš no pārtikas trūkuma, pieaugušas kļūst par mātēm, kas cieš no pārtikas trūkuma un kas laiž pasaulē bērnus, kuriem ir nepietiekams svars. Pirmsdzemdību aprūpe minoritāšu kopienās vispār nav nodrošināta, tādēļ gan mātes, gan bērni cieš no uzturvielu trūkuma. Veselības aprūpe dzemdību periodā ir ierobežota, vecmāšu un veselības aprūpētāju pakalpojumi uz vietas nav pieejami, un piekļuve slimnīcām atkarīga no transporta un finanšu iespējām. Minēto iemeslu dēļ jaundzimušie netiek oficiāli reģistrēti un vakcinēti dzīves pirmajos gados. Lai novērstu šīs negatīvās tendences veselības jomā, nepietiks tikai integrēt romus esošajās veselības aprūpes sistēmās. Steidzami jāīsteno kultūras tradīcijām atbilstoši pasākumi, piemēram, informēšana par veselības jautājumiem un ģimenes plānošanu, visaptveroša revakcinācija un tuberkulozes pārbaude visās kopienās. Minētie pasākumi jāatbalsta, aktīvi iesaistot romu sievietes (pēc atbilstošas apmācības) un vidutājus veselības aprūpes jomā, mobilas vienības, kas sniedz veselības aprūpes pakalpojumus, un sniedzot romu kopienām pieejamu un saprotamu informāciju. Dalībvalstu uzdevums ir nodrošināt, lai ikvienu romu jaundzimušo reģistrētu jaundzimušo reģistrā un viņam piešķirtu dzimšanas apliecību.

3.1.2.

Attīstība agrīnā bērnībā būtiski ietekmē turpmākos panākumus skolā un integrācijas procesu, jo pirmajiem dzīves gadiem ir īpaša nozīme. Mātēm labumu sniedz ne tikai mātēm un bērniem paredzētas programmas un rotaļu grupas, bet arī vecāku izglītības programmas, kas ļauj īstenot visādā ziņā vienotu pieeju un ņemt vērā ģimeņu vajadzības. Apvienotajā Karalistē īstenotā programma “Sure Start”, ko pārņēmušas daudzas ES valstis, ir paraugs, kā nodrošināt māšu un mazu bērnu integrāciju, kā arī dienas aprūpi. Gandrīz visās ES valstīs nepietiek kvalitatīvu un Barselonas mērķiem atbilstošu dienas aprūpes iestāžu, un romu bērniem tās bieži vispār nav pieejamas.

3.1.3.

Skolas vecums (no 6 līdz 14 gadu vecumam). Maz romu bērnu apmeklē skolu. Daudzos ziņojumos (4) norādīts arī uz reģistrācijas trūkumu, vecāku nevēlēšanos sūtīt bērnus (jo īpaši meitenes) uz skolu, segregāciju un trūkumiem mācību procesā. Lai pārrautu apburto loku, ko veido vairāku romu paaudžu nepietiekamais izglītības līmenis, būtiska nozīme ir instrumentiem, kas veicina skolu apmeklēšanu un novērš segregāciju. Dažās valstīs ieviestā CCT (Conditional Cash Transfer) sistēma ir viena no iespējām, kā veicināt skolu apmeklēšanu, taču tā būtu jāpilnveido, nosakot, ka bērniem jābūt reģistrētiem un viņiem jābūt dzimšanas apliecībām. Bērni apmeklēs skolu, ja viņi būs integrēti, ja viņiem skolās sniegs visus nepieciešamos pakalpojumus un lietos mācību metodes, lai viņi spētu izpildīt prasības (no valodas un termiņu ievērošanas viedokļa). Visiem sākumskolu audzēkņiem atkal būtu jāpiešķir bezmaksas mācību grāmatas un brīvpusdienas (ņemot vērā vecāku ienākumus). Valdībām ir jāapsver minētie ierosinājumi, lai apliecinātu, ka ilgtermiņa izglītībai ir prioritāra nozīme.

Romu un iedzīvotāju vairākuma apmešanās rajonu ģeogrāfiskā nošķirtība ir galvenais cēlonis segregācijai izglītības jomā. Turklāt citu tautību vecāki bieži izņem savus bērnus no skolām, ja procentuāli vienā klasē ir pārāk augsts romu bērnu skaits, kas izraisa tādu skolu vai klašu veidošanos, kurās nošķirti mācās tikai romu bērni. Dažādu iemeslu dēļ šīm skolām nav atbilstošs līmenis, kas izraisa gluži spējīgu romu bērnu nosūtīšanu uz speciālajām skolām, un līdz ar to viņiem parasti zūd iespēja iegūt labāku izglītību.

Īpaša problēma ir romu bērnu nosūtīšana uz speciālajām skolām, kas paredzētas bērniem ar garīgiem traucējumiem. Tas bieži notiek skolu diskriminējošo iestājpārbaudījumu dēļ, kā arī daļēji nepareizu stimulu dēļ, piemēram, bezmaksas transports vai skolā nodrošināta ēdināšana. Nepamatota nosūtīšana uz speciālajām skolām ir acīmredzams cilvēktiesību pārkāpums un ir jāpārtrauc, izmantojot visus juridiskos un administratīvos līdzekļus.

Jāpiemin, ka viens no skolas neapmeklēšanas iemesliem ir nabadzība, jo vecāki nevar vai negrib maksāt ar skolu saistītos izdevumus vai arī izmanto bērnus kā darbaspēku, bērniem piedaloties ģimenes uzturēšanā vai rūpējoties par jaunākajiem brāļiem un māsām. Iepriekš minētā problēma galvenokārt skar meitenes.

3.1.4.1.

Situāciju mājokļu jomā raksturo slikti dzīves apstākļi un ilgstoša segregācija. Cilvēkiem, kas mitinās slikti iekārtotos vai satrunējušos pagaidu mājokļos, kur nav elektrības, gāzes un ūdensapgādes, kur valda nepietiekami sanitārie apstākļi un kuri atrodas piesārņotās vietās, nav īpašuma tiesību, un viņi nevar norādīt pastāvīgu dzīvesvietu, pieprasot sociālos pabalstus, piesakoties darbā vai izmantojot pakalpojumus izglītības, nodarbinātības un veselības jomā. Daudzu minēto problēmu cēlonis ir sociālā diskriminācija un rasisms pret čigānu tautības pārstāvjiem (“anti-gypsism”). Jāpiemin, ka klejotāju dzīvesveids nav romu atstumtības cēlonis, bet gan tās sekas. Kaut arī pašlaik vairākumam romu ir pastāvīga dzīvesvieta, vēl aizvien, mēģinot attaisnot viņu atstumtību, bieži tiek norādīts, ka viņi paši izvēlējušies klejotāju dzīvesveidu.

3.1.4.2.

Izglītība ir viens no nozīmīgākajiem ieguldījumiem nākotnē. Lielais analfabētu skaits un kopumā zemais romu izglītības līmenis neļauj cerīgi raudzīties nākotnē. Dalībvalstīm jānodrošina, ka to izglītības sistēmās romi netiek diskriminēti un jāparedz programmas, lai pieaugušie varētu iemācīties lasīt, rakstīt un rēķināt, kā arī mūžizglītības programmas.

Romiem ir ļoti sarežģīti iegūt labāku izglītību un labu profesionālo izglītību. Līdztekus centieniem integrēt viņus vispārējā izglītības un apmācību sistēmā dalībvalstīm būtu jāizmanto modeļi, lai atzītu neformāli iegūtas prasmes, un daudz iecietīgāk jāizturas, atzīstot ārpus valsts iegūta kvalifikācija.

Komisijas ieviestā integrētā valodu apguves politika, kuras mērķis ir veicināt arī minoritāšu valodu apguvi, būtu jāīsteno, lai tā sniegtu labumu arī romiem.

3.1.4.3.

Minoritāšu pārstāvju ekonomiskā integrācija saistīta ar daudziem šķēršļiem, kas bieži vien vēl rada citas papildu grūtības (5). Šie cilvēki nonāk neizdevīgā situācijā, jo viņi nav ieguvuši vispārējo vai profesionālo izglītību vai tās līmenis ir zems (viņiem nav kvalifikācijas vai tā netiek atzīta), un rasisms pret čigānu tautības pārstāvjiem viņu situāciju sarežģī vēl vairāk. Daudzi dokumentāli pierādīti gadījumi liecina, ka bezdarbs romu vidē ir izskaidrojams ar rasu diskrimināciju. Minoritāšu kopienu pārstāvjiem praktiski nav pieejami mūžizglītības pasākumi.

Kopumā romi ir ļoti spējīgi domāt un rīkoties uzņēmīgi. Tāpēc ir jāmeklē iespējas un līdzekļi, kas mudinātu viņus pārtraukt darbošanos ēnu ekonomikā un iesaistīties legālā saimnieciskā darbībā, piemēram, piešķirot mikrokredītus un izveidojot atbalsta mehānismus uzņēmumu dibināšanai un tādējādi palīdzot pārvarēt grūtības un šķēršļus.

Daudzas romu mājsaimniecības finansiāli lielā mērā ir atkarīgas no sociālajiem pabalstiem un citiem valsts pabalstiem (piemēram, pensijām vai bērnu pabalstu maksājumiem), un oficiālās nodarbinātības līmenis ir salīdzinoši zems. Līdz ar to romu piedalīšanās sociālās aizsardzības sistēmā kļūst asimetriska (citiem vārdiem sakot, kā grupa viņi saņem vairāk nekā iemaksā). Šī asimetrija ir būtisks sociālās spriedzes, aizspriedumu un arī atstumtības iemesls.

Atbilstoši principam “pabalsta lielums ir atkarīgs no ieguldītajām pūlēm” varētu piešķirt papildu līdzekļus, lai veicinātu oficiālo nodarbinātību. Pretējā gadījumā nozīmīgs cēlonis sistemātiskai atstumībai uz rases pamata pastāvēs arī turpmāk. Sadarbībā ar publiskām un privātām organizācijām varētu īstenot programmas, kas veicina iekļaušanos darba tirgū.

Diskriminācija darba vietā un pieteikšanās procesa gaitā ir dokumentāli pierādīta, un tāpēc ir jāīsteno tiesiski pasākumu, lai šādu praksi novērstu. Vienlaikus jāapzina romu vajadzības profesionālās izglītības jomā, lai viņiem nebūtu jāveic vienīgi nekvalificēts vai zemi kvalificēts darbs, tādējādi panākot visaptverošas pārmaiņas darba kultūrā.

3.1.4.4.

Veselības aprūpe. Zemais dzīves līmenis (ienākumu trūkums) un sliktie dzīves apstākļi (piesārņojums, nepietiekami sanitārie apstākļi, netīrs ūdens) rada lielus draudus veselībai. Romu apmešanās vietās ir ierobežota piekļuve veselības aprūpes iestādēm, jo īpaši tāpēc, ka vairums jaundzimušo pēc dzimšanas netiek oficiāli reģistrēti un tāpēc nav iekļauti veselības aprūpes sistēmā. Publiskās veselības aprūpes iestādēs romi bieži tiek izolēti no citiem slimniekiem, un tā ir diskriminācija. Piekļuve kvalitatīvi augstvērtīgiem pakalpojumiem ir viena no visu Eiropas iedzīvotāju pamattiesībām.

3.1.4.5.

Romu sievietēm ģimenes hierarhijā parasti ir zems statuss, viņām ir slikta izglītība vai tās vispār nav un attiecīgi sliktas nodarbinātības iespējas. Nereti viņas apprecas jaunas un piedzīvo biežas grūtniecības. Nevar nepieminēt arī vardarbību ģimenē, par kuru sievietes bieži neziņo. Īpašu satraukumu rada fakts, ka mūsdienās aktuālas ir arī tādas problēmas kā prostitūcija un cilvēku tirdzniecība.

Jānorāda tomēr uz faktu, ko ne vienmēr ievēro citu tautību pārstāvji, proti, romu sievietes ir tās, kas veicina pārmaiņas kopienās (it īpaši veiktspējas uzlabošanas un kultūras jomā) un apzinās bērnu, jo īpaši meiteņu, izglītības nozīmi. Ja mātes tiks iesaistītas vecāku organizācijās, kur viņas uzņemsies atbildību, tam būs ļoti pozitīva ietekme uz bērnu izglītošanu.

3.1.4.6.

Diskriminācija sabiedrībā un rasisms pret čigānu tautības pārstāvjiem, kas attiecībā uz minoritātēm, jo īpaši romiem, izpaužas kā klišejas un aizspriedumi, ir dziļi iesakņojies un liecina par vairākas paaudzes aptverošu zināšanu trūkumu un kultūras atšķirībām. Stereotipiskais uzskats, ka šīs kopienas ir mazvērtīga sabiedrības daļa, ir plaši izplatīts un izraisa vēl lielāku izolāciju, nabadzību, vardarbību un, visbeidzot, atstumtību.

3.2.1.

Integrācija nav vienvirziena ceļš, bet gan process, kurš noris divos virzienos un kurā ir jāiesaistās gan minoritātēm, gan vairākumtautībām. Integrācijas gaitā baidoties zaudēt savus principus, tradīcijas un identitāti, daudziem romiem ir lieli aizspriedumi pret integratīviem pasākumiem. Savukārt vairākas paaudzes ilgušās diskriminācijas dēļ citu tautību pārstāvjiem ir grūti atteikties no aizspriedumiem un izprast romu kultūru.

3.2.2.

No otras puses, 40 % romu nedzīvo trūkumā, bet gan — kaut arī dažreiz ļoti pieticīgā — labklājībā. Tā nav redzamākā romu grupa, bet tā liecina par viņu spēju integrēties sabiedrībā, kurā viņi dzīvo, nezaudējot savu identitāti.

3.2.3.

Pozitīvi vērtējamas daudzās romu organizāciju publikācijas, lai palielinātu publisko atpazīstamību un sabiedrības izpratni, kā veicinātu aktīvāku līdzdalību sabiedriskajos procesos (6). Vairāk līdzekļu varētu ieguldīt kopienās, kuras pauž apņēmību, ieinteresētību un gatavību uzņemties atbildību. Mikrokredīti, kurus parasti piešķir uzņēmējdarbības veicināšanai, varētu būt instrumenti, lai finansētu infrastruktūras attīstību un izglītības pasākumus. Nelielu finansiālu atbalstu varētu piešķirt kā atlīdzību par konkrētu saistību izpildi, piemēram, par bērnu izglītošanu vai regulārām veselības pārbaudēm (7).

3.2.4.

Lai minoritātēm nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas piedalīties sabiedrības dzīvē, jāīsteno efektīvi, ilglaicīgi un piemēroti pasākumi. Tiem jābūt vērstiem uz noteiktu sabiedrības grupu, bet tajos jāiesaista arī citas grupas. Lai tos īstenotu, nepieciešama politiķu, uzņēmēju un sabiedrības griba vienlaicīgi ievērot nediskriminācijas principu, efektīvi veicināt iespēju vienlīdzību un nodrošināt daudzveidību. Atbilstošas programmas varētu finansēt no Eiropas struktūrfondu līdzekļiem.

Jāvelta visas pūles, lai izskaustu gan romu, gan citu tautību nepareizos priekšstatus un aizspriedumus, veicot ne tikai vajadzīgos praktiskos pasākumus, bet arī kopīgas turpmākās stratēģijas izstrādē iesaistot ievērojamas personības un vidutājus no abām pusēm. Minētajā procesā īpaša nozīme būs romu kopienas pārstāvjiem, kuriem citi vēlas līdzināties.

4.1.1.

Komisija jau ilgu laiku piedalās integrācijas problēmas risināšanā. Pirms dažiem gadiem izveidojot starpdienestu grupu romu jautājumos, izdevās uzlabot informācijas plūsmu starp dažādiem Komisijas dienestiem un panākt zināmu koordināciju starp daudzām darbības jomām.

4.1.2.

Komisijas 2006. gadā izveidotā Augsta līmeņa darba grupa jautājumos par etnisko minoritāšu integrāciju 2007. gada decembrī iesniedza kritisku ziņojumu (8), kurā iekļauti ieteikumi “pasākumiem, lai uzlabotu romu stāvokli izglītības, nodarbinātības, veselības aprūpes un mājokļa nodrošināšanas jomā”. Ziņojumā darba grupa norādīja, ka tikai atbilstoša politiku kombinācija apvienojumā ar pragmatisku pieeju nodrošinās ilgtspējīgus risinājumus.

4.1.3.

Arī Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra velta lielas pūles minētā jautājuma risināšanai (9). Jānorāda arī uz tās priekšteča, Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centra, plašiem pētījumiem, ziņojumiem un pasākumiem.

4.2.1.

Visas Eiropas Parlamenta frakcijas jau ilgu laiku lielu uzmanību velta minoritāšu jautājumiem, romu iekļaušanai sabiedrībā un viņu diskriminācijas novēršanai. Tāpēc par minēto tematu jau ir pieņemtas daudzas rezolūcijas, pēdējā — 2008. gada 31. janvārī (10).

4.3.1.

Eiropadome minēto jautājumu pēdējo reizi aplūkoja sanāksmē, kas notika 2007. gada 14. decembrī, saistībā ar Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem (11).

4.5.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa daudzos nolēmumos ir radījusi novatoriskus pamatelementus, kas ļauj īstenot romu tiesības (12).

4.6.

Apvienoto Nāciju Organizācija jau daudzus gadus (jo īpaši UNDP, UNICEF un UNESCO) veicina romu integrāciju sabiedrībā.

4.7.1.

Atvērtās sabiedrības institūts, ko atbalsta Pasaules banka, ir “Romu integrācijas desmitgades 2005-2015” iniciators (13).

4.7.2.

Nesen izveidotā organizācija “ EU Roma Policy Coalition ” ( ERPC )  (14) vēlas īstenot principu “integrācija, sekmējot līdzdalību”, un “veicināt romu līdzdalību visos būtiskajos procesos”.

4.7.3.

Īpaši jāpiemin Eiropas Romu un klejotāju forums (ERTF)  (15). Tas tika izveidots pēc Somijas prezidentes Tarja HALLONEN iniciatīvas, un saskaņā ar partnerattiecību nolīgumu ar Eiropas Padomi minētajam forumam Eiropas Padomē ir priviliģēts statuss un tas var aktīvi piedalīties Eiropas Padomes darbā.

4.7.4.

Būtiska nozīme ir arī sociālajiem partneriem, jo viņu kompetencē ir nodarbinātība, kas ir viena no galvenajām romu integrācijas jomām. Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (EAK), valstu arodbiedrību apvienību, kā arī Eiropas un valstu darba devēju organizāciju pieredze var būt nozīmīgi elementi šā procesa uzsākšanā.

5.1.

Secinājums, ka līdzšinējie centieni romu integrācijas un viņu tiesību īstenošanas jomā nav vainagojušies panākumiem, attiecas uz visiem darba rezultātiem.

5.2.

Vajadzīgo pasākumu īstenošana ir gan ES, gan dalībvalstu kompetencē. Saskaņā ar Amsterdamas līguma 13. pantu 2000. gadā pieņēma nediskriminācijas direktīvas, kas sniedza būtisku impulsu un nodrošināja institucionālo pamatu romu diskriminācijas apkarošanai. Komisijai jāanalizē, kā papildināt Kopienas tiesību aktus, lai uzlabotu romu stāvokli, piemēram, pieņemot direktīvu par segregācijas novēršanu. Romu integrācijai jābūt arī vienai no prioritātēm, piešķirot struktūrfondu līdzekļus.

5.3.

Romiem nozīmīgus jautājumus, kas ir dalībvalstu kompetencē, iespējams efektīvi risināt, lietojot deviņdesmitajos gados ieviesto atklātās koordinācijas metodi  (16). Tāpēc Komiteja iesaka lietot minēto metodi arī minoritāšu jautājumos, jo īpaši romu integrācijas jomā. EESK uzskata, ka vispirms romu situācija ir jāuzlabo tajās jomās (it īpaši nodarbinātības, sociālās integrācijas un izglītības jomā), kur atklās koordinācijas metode jau tiek lietota. Dalībvalstis var kopīgi lietot atklātās koordinācijas metodi un tās instrumentus, lai apzinātu paraugprakses piemērus, kā arī novērtētu pasaules praksi un vietējā līmenī īstenotus projektus. Lai minētie projekti būtu veiksmīgi un ilgtspējīgi, tiem jāaptver vairākas jomas un to pamatā jābūt rīcības plāniem, kuru īstenošanā iesaistītas visas ieinteresētās puses, it īpaši romu organizācijas. Minētajos rīcības plānos jāparedz saistības, pasākumi un to novērtēšana, atgriezeniskā saite un rezultātu izplatīšana, un plānu īstenošanai jāpiešķir atbilstoši līdzekļi (arī no struktūrfondiem). Komiteja ir pārliecināta, ka atklātās koordinācijas metode ir vispiemērotākā, lai efektīvi atrisinātu daudzas juridiskas, sociālas, kā arī tradīciju ietekmē radušās emocionālas problēmas minoritāšu jomā, īpašu uzmanību veltot tieši romu problēmām.

5.4.

Lai minētais process būtu veiksmīgs, ir svarīgi izveidot efektīvu tīklu, kurā sadarbotos visas iesaistītās puses. Komiteja jau vairākkārt ir pierādījusi, ka tā rada pievienoto vērtību, vienojot Eiropu un organizētu pilsonisko sabiedrību (17), un tā vēlas veidot noturīgu sadarbību ar citām iestādēm un sekmēt minoritāšu, jo īpaši romu, integrācijas jautājuma risināšanu.

5.5.

Romu integrācijai veltītā augsta līmeņa konference, ko Komisija iecerējusi rīkot septembrī, būs piemērota vieta, lai publiski apspriestu Komisijas izstrādātos priekšlikumus ES un valstu politikas efektivitātes paaugstināšanai un sāktu pirmos konkrētos pasākumus jau minētajā procesā.

Šajā konferencē Komiteja varētu iepazīstināt ar konkrētiem pasākumiem, kurus tā iecerējusi veikt pēc šā atzinuma pieņemšanas. Jāapsver arī, kā sadarboties ar plašsaziņas līdzekļiem, izvirzot ilgtermiņa mērķus un neaprobežojoties tikai ar ziņošanu par aktuālajiem notikumiem.

6.1.

Komiteja vispirms sāka darbu saistībā ar “Gadu par iespēju vienlīdzību visiem”, bet pēc tam, saskaņojot ar Komisiju, to turpināja, sākoties “Starpkultūru dialoga gadam”.

Komiteja uzskata, ka kultūra kā visas dzīves jomas aptverošs process, kopīgu vērtību atzīšana un kopīgs “dzīves veids” ir nozīmīgs saprašanās faktors, cenšoties panākt labāku integrāciju visās jomās, jo tā saista racionalitāti ar emocionalitāti un līdz ar to piedāvā vienotu pieeju pārvaramo problēmu risināšanai. Tā kā kultūrai piemīt šī sociālā dimensija, starpkultūru dialogs kalpo kā miera un izlīguma instruments gan vietējā, gan starptautiskā līmenī. Attiecībā uz minoritātēm, jo īpaši romiem, tas nozīmē to, ka starpkultūru dialogs ir vispiemērotākais līdzeklis, lai pakāpeniski kliedētu gadsimtiem veidojušos stereotipus, kuru pamatā ir neuzticēšanās, aizspriedumi un neizpratne, un lai kopīgi, izveidojot stabilu juridisko pamatu, un savstarpējas cieņas gaisotnē atrastu abām pusēm pieņemamu integrācijas veidu.

6.2.

Komiteja pauž cerību, ka vēl Starpkultūru dialoga gadā tiks veikti pirmie konkrētie pasākumi, lai īstenotu tās priekšlikumus, kas pēc tam jāturpina 2009. gadā — “Eiropas radošuma un inovāciju gadā” — un 2010. gadā, kas pasludināts par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību.

Turpinājumā minēti svarīgākie šim jautājumam veltītie dokumenti. Tīmekļa vietnēs norādītas daudzas citas atsauces un saites, kā arī labas prakses piemēri, kas dažkārt pieejami arī vairākās valodu versijās:

“The Situation of Roma in an Enlarged Europe”, Eiropas Komisijas ziņojums, 2004. gads

(http://ec.europa.eu/employment_social/fundamental_rights/roma/),

“Avoiding the Dependency Trap”, ANO Attīstības programma (UNDP), 2003. gads

(http://roma.undp.sk/),

“Final Report on the Human Rights Situation of Roma, Sinti and Travellers in Europe”, Eiropas Padome, 2006. gads, Augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos Alvaro Gil Robles

(http://www.coe.int/t/dg3/romatravellers/documentation/default_en.asp),

“Action Plan on Improving the Situation of Roma and Sinti Within the OSCE Area”

(www.osce.org/odihr/),

“Analysis of the Anti-Segregation Policies in the Countries Participating in the Decade of Roma Inclusion”