9.8.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 204/9

1.1.

Komisija 2007. gada 5. septembra paziņojumā “Rezultātu Eiropa — Kopienas tiesību aktu piemērošana” norāda, ka no vairāk nekā 9000 tiesību aktiem gandrīz 2000 ir direktīvas, kuru transponēšanai jāveic 40 līdz 300 pasākumi, un, tā kā liels ir to Eiropas iedzīvotāju skaits, kas var aizstāvēt savas tiesības, pamatojoties uz Kopienas tiesību aktiem, ir nepieciešams, īstenojot tiesību aktu labāks izstrādes mērķi, īpašu uzmanību piešķirt tiesību aktu piemērošanai, kā arī to iemeslu noteikšanai, kādēļ rodas grūtības Kopienas tiesību aktu piemērošanā un to piemērošanas uzraudzībā.

Tādēļ tā ierosina uzlabot pašreizējo metodi ar Kopienas tiesību aktu piemērošanu un to piemērošanas uzraudzību saistīto problēmu pārvaldībai.

1.2.

Komisija nosauc četrus iespējamos veidus, kā uzlabot tiesību aktu piemērošanu:

1.3.

Komiteja atbalsta Komisijas vēlmi uzlabot instrumentus, kas ļauj nodrošināt Kopienas tiesību aktu labāku piemērošanu dalībvalstīs.

Šajā sakarā EESK vēlas izteikt šādas piezīmes.

2.1.

Vairākums problēmu saistībā ar Kopienas tiesību aktu sliktu piemērošanu un ieviešanu izriet no trūkumiem direktīvu transponēšanā. Transponēšanu var definēt kā darbību, ar kuras palīdzību dalībvalsts, uz kuru attiecas direktīva, veic visus nepieciešamos pasākumus direktīvas efektīvai iekļaušanai valsts tiesību sistēmā, izmantojot atbilstīgus normatīvus instrumentus.

2.2.

Veicot transponēšanu, dalībvalstīm jāizpilda divas prasības:

2.3.

Līdzīga prasība attiecas uz pamatlēmumiem, kuru iekļaušana ir paredzēta Līguma par Eiropas Savienību 34. pantā; tāpat kā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā minētās direktīvas, arī pamatlēmumi “ir saistoši dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formu un metodes”.

2.4.

Transponējot pamatlēmumus, arī var rasties grūtības. Tomēr atšķirībā no pienākumu neizpildes procedūras, kas paredzēta Kopienas dibināšanas līguma 226. un 228. pantā, Līgumā par Eiropas Savienību Komisijai nav paredzēta iespēja izmantot šādu uzraudzības mehānismu gadījumā, ja transponēšana nav veikta vai arī ir veikta nepareizi. Tas, protams, nenozīmē, ka dalībvalstīm nav jāpilda pienākums transponēt pamatlēmumus.

2.5.

Jākonstatē, ka dalībvalstis vēl joprojām saskaras ar grūtībām, pielāgojot transponēšanas aktu izstrādes procedūras, kas, pretēji tam, kā tas varētu likties, uzliek kompleksas juridiskās saistības un dažkārt neatbilst valsts juridiskajām tradīcijām.

3.1.

Tikai dalībvalstu kompetencē ir noteikt direktīvas transponēšanas veidu un par Kopienas tiesību aktu piemērošanu atbildīgās valsts tiesas uzraudzībā izvēlēties līdzekļus, kas nepieciešami, lai direktīvā ietvertie noteikumi tiktu iekļauti valsts tiesību aktos. Šeit jāuzsver, ka Komisijas kā līgumu izpildes uzraudzītājas pienākums ir nodrošināt tiesību labu piemērošanu un vienotā tirgus labu darbību, vajadzības gadījumā piemērojot dalībvalstīm atbilstošus pasākumus (pamatots atzinums, prasība Eiropas Kopienu Tiesā, kavējuma nauda). Visbeidzot, transponēšana ar kavēšanos, kļūdaina vai nepilnīga transponēšana neliedz iedzīvotājiem iesniegt prasību par direktīvas prioritāti attiecībā uz valstu tiesībām saskaņā ar Kopienas tiesību prioritātes principu.

3.2.

Pareizas transponēšanas priekšnosacījums tātad ir saistošu valsts tiesību aktu pieņemšana, kas ir oficiāli jāpublicē (1), turklāt Tiesa neatzīst par transponēšanu vienkāršu vispārēju norādi uz Kopienas tiesību aktiem (2).

3.3.

Iespējams, ka, pastāvot konstitucionālo un administratīvo tiesību vispārējiem principiem, nav nepieciešama transponēšana, pieņemot konkrētus likumdošanas un reglamentējošos aktus, tomēr ir nepieciešams, lai “minēto vispārējo principu piemērošana garantētu to, ka valsts iestādes pilnībā piemēro direktīvu”.

3.4.

Tātad direktīvas jātransponē pēc iespējas precīzi. Direktīvas, kas paredz valsts tiesību aktu saskaņošanu, jātransponē pēc iespējas burtiski, lai nodrošinātu Kopienas tiesību aktu vienotu piemērošanu un interpretēšanu (3).

3.5.

Teorētiski tas šķiet vienkārši, taču praksē gadās, ka autonomiem Kopienas tiesību jēdzieniem (4) nav ekvivalentu valstu juridiskajā terminoloģijā, vai arī tajos nav ietverta atsauce uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu to jēgu un piemērošanas jomu (5).

3.6.

Direktīvā var būt arī pants, saskaņā ar kuru valsts tiesību aktos, ar kuriem transponē direktīvu, jābūt norādei uz direktīvu vai arī šāda norāde jāiekļauj, publicējot minētos tiesību aktus. Tiesa paredz sankcijas par minētā noteikuma, ko sauc par “atsauces klauzulu”, neievērošanu un atsakās ņemt vērā dalībvalstu iebildumu, ka esošie tiesību akti jau atbilst direktīvai. (6)

3.7.

Grūtības pareizi transponēt direktīvas ir saistītas arī ar to, ka direktīvās ietverti vairāku veidu noteikumi. Direktīvas satur divus galvenos noteikumu veidus:

3.8.

“Neobligāto” noteikumu gadījumā transponēšanas pilnīgs, atbilstīgs un efektīvs novērtējums jāveic nevis saskaņā ar valsts pieņemto tiesību aktu formulējumu, bet gan saskaņā ar to saturu, jo minētajiem pasākumiem būtu jānodrošina direktīvas mērķu īstenošana.

3.9.

“Ievērojamo/obligāto” noteikumu gadījumā Komisija un Tiesa pievērš galvenokārt uzmanību tam, vai valsts pieņemto tiesību aktu formulējums precīzi atbilst direktīvas noteikumiem.

3.10.

Dažām dalībvalstīm ir nopietnas grūtības apmierinoši formulēt noteikumus, ar kuriem transponē “ievērojamos/ obligātos noteikumus”. Tās var apkopot šādi: “Lai nodrošinātu tiesību aktu skaidrību, ir ne tikai jāietver jaunie noteikumi tiesību aktos, bet tajos sistemātiski jāievieš labojumi, lai novērstu lieku un pat pretrunīgu noteikumu tālāku pastāvēšanu. Tātad jāatrod pareizs līdzsvars starp attiecīgo noteikumu pārāk burtisku pārrakstīšanu un to pārmērīgu pārstrādāšanu, un, iespējams, tas ir grūtību cēlonis.” (7)

4.1.

Transponēšanas aktu formulēšanas veida izvēle mainās atkarībā no tā, vai runa ir par “neobligātiem noteikumiem” vai “ar likumu noteiktiem/obligātiem noteikumiem”.

4.2.

Visbeidzot, transponējot tehniska rakstura noteikumus, piemēram, direktīvas pielikumus ar priekšmetu sarakstiem vai veidlapu paraugiem vai arī noteikumus, kas tiek bieži grozīti, dalībvalstis var izmantot arī norādi.

4.3.

Nīderlandē, Slovākijā, Austrijā, Somijā, Igaunijā tiek izmantota transponēšana ar norādi uz direktīvu tehniskajiem pielikumiem, kurus bieži groza ar komitoloģijas procedūrā pieņemtajām direktīvām.

4.4.

Bez grūtībām var konstatēt, ka transponēšana nav tik vienkārša, kā varētu likties, iemesls tam ir direktīvās ietvertie vairāku veidu noteikumi. Minētās dažādības dēļ dalībvalstīs tiek piemērotas atšķirīgas transponēšanas procedūras.

4.5.

Apvienotajā Karalistē transponēšanas likumu pieņemšanai izmanto paātrinātu procedūru, ko sauc par “negative declaration”, saskaņā ar kuru valdība iesniedz parlamentam ministriju kopīgi izstrādātu transponēšanas dokumentu, kas parasti netiek apspriests, izņemot gadījumu, ja ir saņemta pretēja prasība.

4.6.

Beļģijā izmanto steidzamas izskatīšanas procedūru, kas piemērojama attiecībā uz visiem likumiem gadījumā, ja sakarā ar transponēšanas termiņa izbeigšanos ātri jāpieņem transponēšanas likums.

4.7.

Savukārt citās dalībvalstīs, tostarp Vācijā, Austrijā un Somijā, nav šādas paātrinātas likumdošanas procedūras transponēšanas likumu pieņemšanai.

4.8.

Francijā normatīvos aktus neizskata diferencēti atkarībā specifiskajām problēmām, kas rodas saistībā ar dažādu direktīvu transponēšanu vienkāršotas likumdošanas procedūras vai reglamentējošu pasākumu ceļā.

—

Būtiski svarīgi ir noteikt, kā Kopienas līmenī izstrādāt vieglāk transponējamu likumdošanu, kurai piemīt konceptuāla atbilstība un relatīva stabilitāte, kas nepieciešama uzņēmumu darbībā un iedzīvotāju dzīvē;

—

paredzēt transponēšanu regulējoša instrumenta izvēli un jau kopš debašu par direktīvas projektu sākuma sastādīt precīzu un regulāri atjaunojamu korelācijas tabulu, sekojot Apvienotās Karalistes paraugam;

—

paātrināt transponēšanas procesu pēc direktīvas publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, uzticot iekšējo koordinēšanu iekšējai kontaktiestādei, kura pārvaldībā būtu šim nolūkam izveidota datu bāze, kā tas ir paredzēts Komisijas paziņojumā, un pat izveidot brīdināšanas sistēmu, kas sāktu darboties dažus mēnešus pirms direktīvas transponēšanas termiņa beigām. Beļģija, Ungārija, Nīderlande jau ir veikušas šādus pasākumus;

—

gadījumos, ja ir runa par konkrētiem un obligātiem noteikumiem vai definīcijām, dot priekšroku transponēšanai, tos pārrakstot;

—

atļaut transponēšanu, izmantojot konkrētu atsauci uz ievērojamiem/obligātiem noteikumiem, piemēram, pielikumā iekļautiem to preču, vielu, priekšmetu sarakstiem, uz kuriem attiecas direktīva, veidlapu paraugiem un sertifikātiem. Norādei noteikti jābūt precīzai, jo Tiesa uzskata, ka valsts tiesību aktu, kurā ir vispārēja norāde uz direktīvu, nevar atzīt par derīgu transponēšanas aktu. (9) Nīderlande, Slovākija, Austrija, Somija un Igaunija šādā veidā transponē direktīvu tehniskos pielikumus;

—

pielāgot valsts transponēšanas procedūras direktīvas darbības jomai, izmantojot steidzamas izskatīšanas procedūru, tomēr neatstāt novārtā obligātās iekšējās konsultācijas saistībā ar normatīvo aktu pieņemšanu.

6.1.

Kopienas tiesību aktu piemērošanas uzlabošana, uz ko aicina Komisija, ir saprātīgs mērķis, kuru galvenokārt īsteno dalībvalstis, kas acīmredzami saskaras ar daudz sarežģītākām problēmām, nekā tas varētu likties sākumā.

6.2.

Dalībvalstīm nebūtu jāizmanto kā aizbildinājums direktīvu transponēšana, lai pārskatītu tos valsts tiesību aktus, kas neattiecas tieši uz Kopienas tiesību aktiem (“gold plating”), vai grozītu dažus valsts iekšējos tiesību aktus, kas mazinātu iedzīvotāju vai uzņēmumu tiesības — šajā gadījumā varētu runāt par “downgrading” (samazināšanu), — atbildību par izmaiņām uzveļot “Briselei”.

6.3.

Dalībvalstīm būtu sistemātiskāk jāizmanto primāro tiesību aktu/līgumu sniegtā iespēja transponēt direktīvas, rīkojot kolektīvas sarunas, galvenokārt par direktīvām, kas attiecas uz ekonomikas un sociālo jomu; atkarībā no direktīvas temata transponēšanas sagatavošanas posmā būtu jākonsultējas ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām par izmaiņām vai papildinājumiem, kas šajā sakarā jāievieš valsts tiesību aktos (10). Minēto sarunu un konsultāciju mērķis ir veicināt un atvieglot Kopienas tiesību aktu turpmāku piemērošanu, balstoties uz pilsonisko sabiedrību. Konsultācijas ar pilsonisko sabiedrību pirms valsts transponēšanas pasākumu noteikšanas veicina valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanu, dodot iespēju valsts iestādēm apkopot gan sociālo partneru, gan ekspertu, gan nozares, uz kuru attiecas transponēšanas pasākumu piemērošana, uzņēmumu pārstāvju viedokļus. Konsultācijām ir pedagoģiska loma, jo tās dod iespēju minētajiem dalībniekiem labāk iepazīties ar turpmāko reformu saturu. Apvienotā Karaliste, Dānija, Somija, Zviedrija galvenokārt konsultējas ar padomdevēju organizācijām un sociālajiem partneriem, nosūtot viņiem vienlaikus transponēšanas tekstu un virkni precīzu jautājumu par to.

6.4.

Būtu vairāk jāņem vērā daudzu dalībvalstu konstitūcijā noteiktie pārvaldes līmeņi (federālās valstis, reģionālā decentralizācija un suverēno kompetenču nodošana zemākiem līmeņiem); dažkārt būtu jāpagarina to Kopienas noteikumu transponēšanas termiņi, kas galvenokārt attiecas uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām deleģētām pilnvarām (reģionālā politika, salu visattālākie reģioni, salas…).

6.5.

Valstu parlamenti un reģionālie parlamenti vai asamblejas (piemēram, Skotijā, Beļģijā vai Vācijas federālajās zemēs) ir jo īpaši iesaistīti un atbildīgi par Kopienas tiesību aktu transponēšanu likumdošanas jomās, kurās tiem ir īstenošanas vai konsultatīvas pilnvaras; šim nolūkam izveidotajām komisijām un komitejām būtu jārīko uzklausīšanas sēdes, uzaicinot speciālistus un attiecīgo pilsoniskās sabiedrības jomu pārstāvjus, un tām jābūt īpašām pilnvarām, lai plānotu transponēšanas likumu priekšlikumu analīzi un tādējādi novērstu situāciju, kad vispirms tiek risināti ar valsts iekšējo likumdošanu saistītie “neatliekamie jautājumi”, atliekot valsts transponēšanas noteikumu analīzi uz vēlāku laiku un līdz ar to neievērojot noteiktos termiņus; turklāt varētu veikt steidzamus pasākumus (likumdošanas varas deleģēšana izpildvarai), lai īstenotu vairākus nokavētus projektus, attiecībā uz kuriem nepastāv būtiskas nesaskaņas politisko partiju vidū, tas ievērojami samazinātu laikā netransponētu direktīvu skaitu.

6.6.

Dažās dalībvalstīs jau ir ieviestas sistēmas, kuru mērķis ir paātrināt transponēšanas normu pieņemšanas procedūras, citas ir izstrādājušas metodes transponēšanas kvalitātes uzlabošanai, vēl citas ir sākuma posmā un tām vēl jāpielāgojas. Piemēram, ministrijas un parlamenti varētu izveidot dienestu, kas veiktu pētījumus transponēšanas jomā un vadītu vai orientētu transponēšanas darbu. Runa ir par iespēju modernizēt publisko darbību un nevis par pakļaušanos kādas Kopienas iestādes — pirmām kārtām Komisijas — spiedienam. Tas nozīmē, ka ikvienam pilnībā jāuzņemas sava loma un atbildība Eiropas veidošanā. (11)