15.11.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 272/4

1.

Komisija 2005. gadā iepazīstināja ar valsts atbalsta reformas plānu savā Valsts atbalsta rīcības plānā (1). Reformas plāns uzlabos ES noteikumu par valsts atbalstu efektivitāti un pārskatāmību un vairos uzticēšanos tiem. Rīcības plāns balstās uz “labāka un mērķtiecīgāka valsts atbalsta” principu. Tā galvenais mērķis ir mudināt dalībvalstis samazināt savu kopējā atbalsta apjomu, vienlaikus novirzot valsts atbalsta resursus uz tādiem mērķiem, kuros ir skaidra Kopienas ieinteresētība. Lai to panāktu, Komisijai ir jāsaglabā nelokāma pieeja tiem atbalsta veidiem, kas nodara vislielāko kaitējumu, konkrēti, nelikumīgam un nesaderīgam atbalstam.

2.

Pēdējo gadu laikā Komisija ir demonstrējusi savu gatavību stingri vērsties pret nelikumīgu atbalstu. Tā jau kopš Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (2) (“procedūras regulas”) stāšanās spēkā regulāri pieprasīja dalībvalstīm atgūt jebkādu nelikumīgu atbalstu, kas ir nesaderīgs ar kopējo tirgu, ja vien netiek konstatēts, ka tas būtu pretrunā Kopienas tiesību principiem. Kopš 2000. gada tā ir pieņēmusi 110 šādus lēmumus par atgūšanu.

3.

Valsts atbalsta noteikumu integritātes interesēs ir svarīgi, lai šos Komisijas lēmumus, ar kuriem dalībvalstīm tiek pieprasīts atgūt nelikumīgu valsts atbalstu (turpmāk tekstā — atgūšanas lēmumi), izpildītu efektīvi un nekavējoties. Ziņas, ko Komisija guvusi pēdējos gados, liecina par to, ka šajā jautājumā pastāv reāls pamats bažām. Pieredze rāda, ka faktiski nav neviena gadījuma, kurā atgūšana ir tikusi veikta termiņā, kas noteikts atgūšanas lēmumā. Arī jaunāko valsts atbalsta progresa ziņojuma izdevumu dati rāda, ka 45 % no visiem atgūšanas lēmumiem, kas pieņemti 2000. un 2001. gadā, 2006. gada jūnijā vēl nav izpildīti.

4.

Komisija 2004. gadā pasūtīja salīdzinošu pētījumu par ES valsts atbalsta politikas izpildi dažādās dalībvalstīs (turpmāk tekstā — pētījums par izpildi) (3). Viens no pētījuma mērķiem bija izvērtēt, cik efektīvas ir atgūšanas procedūras un prakse virknē dalībvalstu. Pētījuma autori konstatēja, ka “visos ziņojumos par valstīm regulāri minēts tas, ka atgūšanas procedūras notiek pārāk ilgi”. Viņi atzina, ka pēdējo gadu laikā atgūšanas lēmumu izpilde ir mazliet uzlabojusies, bet tomēr secināja, ka vairumā apsekoto dalībvalstu joprojām pastāv daudzi šķēršļi nelikumīga un nesaderīga atbalsta atgūšanai.

5.

Komisija savā valsts atbalsta rīcības plānā uzsver nepieciešamību efektīvi izpildīt atgūšanas lēmumus. Ir noteikti skaidrs, ka par šādu lēmumu izpildi atbildība jādala Komisijai un dalībvalstīm un ka abām pusēm būs jāpieliek ievērojamas pūles, lai gūtu sekmes.

6.

Ar šo paziņojumu ir jāizskaidro Komisijas politika saistībā ar atgūšanas lēmumu izpildi. Tajā netiek skatīts, kā valstu tiesas var rīkoties EKL 88. panta 3. punktā paredzēto paziņošanas un pārtraukšanas saistību neievērošanas rezultātā. Komisija uzskata, ka ir jāskaidro pasākumi, ko tā plāno pieņemt, lai atvieglotu atgūšanas lēmumu izpildi, un jānosaka, kādus pasākumus varētu veikt dalībvalstis, lai nodrošinātu, ka tās patiesi pilnībā ievēro noteikumus un principus, ko paredz Eiropas tiesību normas un jo īpaši tiesu prakse Kopienas tiesās. Šajā nolūkā paziņojums vispirms atgādinās par atgūšanas mērķi un galvenajiem principiem, uz ko balstās atgūšanas lēmumu izpilde. Tad tā iepazīstinās ar šo pamatprincipu praktisko īstenošanu katru atgūšanas procesā iesaistīto personu.

7.

EKL 88. panta 3. punktā ir noteikts, ka “Komisiju laikus informē par visiem plāniem sniegt vai grozīt atbalstu, lai tā varētu nākt klajā ar piezīmēm. […] Attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šīs procedūras rezultātā nav pieņemts galīgs lēmums”.

8.

Gadījumos, kad dalībvalstis nepaziņo Komisijai savu nodomu piešķirt vai grozīt atbalstu pirms tā stāšanās spēkā, saistībā ar Kopienas tiesību normām atbalsts ir nelikumīgs no tā piešķiršanas brīža.

9.

Eiropas Kopienu Tiesa (EKT) savā 1973. gada spriedumā Kohlgesetz judgment  (4) pirmoreiz apstiprināja, ka Komisija ir pilnvarota pieprasīt nelikumīga un nesaderīga valsts atbalsta atgūšanu. Tiesa lēma, ka Komisijas kompetencē ir nolemt, ka dalībvalstij ir jāgroza vai jāatceļ valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu. Tādēļ tai ir arī jābūt tiesībām pieprasīt šā atbalsta atmaksāšanu. Komisija, balstoties uz šo spriedumu un tam sekojošo tiesu praksi (5), 1983. gadā publicētā paziņojumā informēja dalībvalstis, ka tā nolemj izmantot visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas dalībvalstu saistības saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, ieskaitot prasību, lai dalībvalstis atgūtu no saņēmēja nesaderīgu atbalstu, kas piešķirts nelikumīgi (6).

10.

Komisija XX gs. astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmitajos gados sāka sistemātiskāk pieprasīt nelikumīga un nesaderīga atbalsta atgūšanu. 1999. gadā procedūras regulā tika iekļauti pamatnoteikumi par atgūšanu. Tālākus īstenošanas noteikumus par atgūšanu iekļāva Komisijas Regulā 794/2004 (7) (“īstenošanas regula”).

11.

Procedūras regulas 14. panta 1. punkts apstiprina Kopienas tiesu pastāvīgo tiesu praksi (8) un nosaka, ka Komisijai ir pienākums pieprasīt nelikumīga un nesaderīga atbalsta atgūšanu, ja vien tas nav pretrunā vispārējiem tiesību principiem. Šis pants nosaka arī, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu nelikumīgu atbalstu, kuru uzskata par nesaderīgu. Regulas 14. panta 2. punkts nosaka, ka atbalsts ir jāatgūst, ieskaitot procentus no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā faktiskās atgūšanas dienai. Īstenošanas regulā ir noteiktas metodes, ar kādām aprēķināmi procenti par atgūstamo summu. Procedūras regulas 14. panta 3. punkts nosaka, ka “atgūšanu veic nekavējoties un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām, ja tās pieļauj tūlītēju un iedarbīgu Komisijas lēmuma izpildi”.

12.

EKT vairākos nesenos lēmumos tālāk skaidroja procedūras regulas 14. panta 3. punkta darbības jomu un interpretēšanu, tādējādi uzsverot nepieciešamību tūlītēji un iedarbīgi izpildīt atgūšanas lēmumus (9). Turklāt Komisija arī sāka sistemātiskāk piemērot Deggendorf lietas (10) tiesu praksi. Šī tiesu prakse, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi, ļauj Komisijai pieprasīt, lai dalībvalstis pārtrauc jauna saderīga atbalsta izmaksāšanu komercsabiedrībai, līdz šī komercsabiedrība atmaksā iepriekšējo nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu, uz kuru attiecas atgūšanas lēmums.

13.

EKT vairākkārt konstatēja, ka atgūšanas mērķis ir atjaunot situāciju, kāda tā bija tirgū pirms atbalsta piešķiršanas. Tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka iekšējā tirgū tiek saglabātas vienlīdzīgas iespējas saskaņā ar EK līguma 3. g) pantu. Šajā sakarībā EKT uzsvēra, ka nelikumīga un nesaderīga atbalsta atgūšana ir nevis sods (11), bet gan loģiskas sekas konstatācijai, ka atbalsts ir nelikumīgs (12). Tādēļ to nevar uzskatīt par nesamērīgu ar Līguma mērķiem valsts atbalsta jomā (13).

14.

Saskaņā ar EKT “iepriekš pastāvējušās situācijas atjaunošana tiek panākta, tiklīdz nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu ir atmaksājis saņēmējs, kurš tādējādi zaudē tās priekšrocības, kādas viņam bija attiecībā pret saviem konkurentiem tirgū, un ir atjaunota situācija, kāda pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas” (14). Lai novērstu jebkādas finansiālas priekšrocības, kas izriet no nelikumīga atbalsta, par nelikumīgi piešķirtajām summām ir jāiekasē procenti. Šiem procentiem ir jābūt līdzvērtīgiem tām finansiālajām priekšrocībām, kas izriet no minēto līdzekļu pieejamības bez atlīdzības kādā noteiktā laika posmā (15).

15.

Turklāt EKT ir uzstājusi, ka, lai pilnīgi izpildītu Komisijas lēmumu par atbalsta atgūšanu, dalībvalsts veiktajām darbībām ir jādod konkrēti rezultāti atbalsta atgūšanā (16) un atbalsta atgūšanai ir jābūt tūlītējai (17). Lai atbalsta atgūšana sasniegtu tai noteikto mērķi, ir patiešām svarīgi, lai atbalsts tiktu atmaksāts nekavējoties.

16.

Procedūras regulas 14. panta 1. punkts nosaka, ka “tad, ja tiek pieņemti negatīvi lēmumi nelikumīga atbalsta gadījumos, Komisija nolemj, lai attiecīgā dalībvalsts veiktu visus vajadzīgos pasākumus atbalsta atgūšanai no saņēmēja”.

17.

Procedūras regula nosaka divus ierobežojumus Komisijas pilnvarām pieprasīt nelikumīga un nesaderīga atbalsta atgūšanu. Procedūras regulas 14. panta 1. punkts nosaka, ka Komisija nepieprasa atgūt atbalstu, ja tas būtu pretrunā vispārējiem tiesību principiem. No vispārējiem tiesību principiem šajā sakarībā visbiežāk izmanto tiesiskās paļāvības (18) un juridiskās noteiktības (19) principu. Svarīgi piezīmēt, ka EKT šos principus saistībā ar atgūšanu interpretēja ļoti stingri. Procedūras regulas 15. pants nosaka, ka uz Komisijas pilnvarām atgūt atbalstu attiecas noilguma periods 10 gadi (tā sauktais “noilguma tiesību periods”). Noilguma periods sākas dienā, kad nelikumīgais atbalsts piešķirts saņēmējam vai nu kā individuāls atbalsts, vai arī kā atbalsts saskaņā ar atbalsta shēmu. Visas darbības, kuras saistībā ar nelikumīgo atbalstu veic Komisija (20) vai dalībvalsts pēc Komisijas lūguma, pārtrauc noilguma periodu.

18.

Saskaņā ar EK līguma 249. pantu lēmumi ir saistoši pilnībā tiem, kam tie adresēti. Tādēļ dalībvalstij, kam adresēts atgūšanas lēmums, ir pienākums izpildīt šo lēmumu (21). EKT ir atzinusi tikai vienu izņēmumu no šā dalībvalsts pienākuma izpildīt tai adresēto lēmumu par atbalsta atgūšanu, proti, ārkārtas apstākļi, kas dalībvalstij šā lēmuma pienācīgu izpildi darītu pilnīgi neiespējamu  (22).

19.

Kā noteikušas Kopienas tiesas, nepietiek tikai ar aizdomām par pilnīgu neiespējamību. Dalībvalstij ir jāparāda, ka tā ir centusies godprātīgi atgūt nelikumīgu atbalstu, un tai ir jāsadarbojas ar Komisiju saskaņā ar EK līguma 10. pantu, lai pārvarētu radušās grūtības (23).

20.

Pārskats par tiesu praksi rāda, ka Kopienas tiesas ir interpretējušas “pilnīgas neiespējamības” jēdzienu ļoti stingri. Tiesas vairākkārt apstiprināja, ka dalībvalsts nevar atsaukties uz savas valsts tiesību aktu prasībām, piemēram, valsts noteikumiem par noilgumu (24), vai uz to, ka valsts tiesību aktos nav atgūšanas izpildes rīkojuma (25), un ar to attaisnot atgūšanas lēmuma nepildīšanu (26). Tāpat EKT konstatēja, ka pienākumu veikt atgūšanu neietekmē apstākļi, kas saistīti ar saņēmēja ekonomisko stāvokli. Tā sniedza skaidrojumu, ka finansiālās grūtībās nonākusi komercsabiedrība nav pierādījums tam, ka atgūšana ir neiespējama (27). Šādos apstākļos tiesa norādīja, ka vienīgais veids, kā dalībvalsts var parādīt, ka atgūt atbalstu ir pilnīgi neiespējami, ir jebkādu atgūstamo līdzekļu trūkums (28). Vairākos gadījumos dalībvalsts argumentēja, ka tā nevarēja izpildīt atgūšanas lēmumu sakarā ar administratīvajiem vai tehniskajiem sarežģījumiem, kas ar to saistīti (piemēram, iesaistīts ļoti liels saņēmēju skaits). Tiesa konsekventi atteicās atzīt, ka šādas grūtības radītu pilnīgu atgūšanas neiespējamību (29). Visbeidzot pat bažas par nepārvaramām iekšējām grūtībām nevar attaisnot to, ka dalībvalsts nepilda saistības, ko tai paredz Kopienas tiesību akti (30).

21.

Procedūras regulas 14. panta 3. punkts nosaka, ka “atgūšanu veic nekavējoties un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām, ja tās pieļauj tūlītēju un iedarbīgu Komisijas lēmuma izpildi”.

22.

Ja dalībvalstis drīkst pašas izvēlēties saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem tos līdzekļus, ar kuriem tās izpilda atgūšanas lēmumus, izvēlētajiem līdzekļiem jānodrošina pilnīga iedarbība uz atgūšanas lēmumu. Tādēļ ir nepieciešams, lai dalībvalstu veiktie pasākumi būtu tādi, kuru rezultāta tiek panākta iedarbīga un tūlītēja Komisijas lēmuma izpilde.

23.

EKT savā spriedumā Olympic Airways lietā (31) uzsvēra, ka pasākumiem, ko veic dalībvalsts, jābūt iedarbīgiem un jādod konkrēti rezultāti atgūšanā. Dalībvalsts veikto pasākumu rezultātā jānotiek faktiskai summu atgūšanai no saņēmēja. Savā nesenajā spriedumā Scott lietā (32) EKT šo nostāju apstiprināja un uzsvēra, ka nav jāpiemēro tādas valstu procedūras, kas neatbilst procedūras regulas 14. panta 3. punktā noteiktajiem nosacījumiem. Tā konkrēti atspēkoja dalībvalsts argumentu, ka tā esot veikusi visus savā valsts sistēmā pieejamos pasākumus, un uzstāja, ka šiem pasākumiem bija arī jādod konkrēti rezultāti atgūšanā, un tam bija jānotiek Komisijas noteiktajā termiņā.

24.

Procedūras regulas 14. panta 3. punkts pieprasa, lai atgūšanas lēmumus izpildītu gan iedarbīgi, gan tūlītēji. Lietā Scott EKT uzsvēra to, cik svarīga ir termiņu ievērošana atgūšanas procesā. Tiesa norādīja, ka valsts procedūru piemērošana nedrīkst traucēt efektīvas konkurences atjaunošanu un kavēt tūlītēju un iedarbīgu Komisijas lēmuma izpildi. Tādas valstu procedūras, kas kavē tūlītēju iepriekš pastāvējušās situācijas atjaunošanu un paildzina netaisnīgās priekšrocības konkurences ziņā, kuras izriet no nelikumīga un nesaderīga atbalsta, neatbilst nosacījumiem, kas noteikti procedūras regulas 14. panta 3. punktā.

25.

Šajā sakarībā ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar EK līguma 230. pantu celtai prasībai par atgūšanas lēmuma atcelšanu nav atlikšanas spēka. Tomēr saistībā ar šādu prasību atbalsta saņēmējs var pieprasīt atlikt atgūšanas lēmuma izpildi saskaņā ar EK līguma 242. pantu. Pieteikumos par atlikšanu ir jānorāda apstākļi, kas rada steidzamību, kā arī faktiskais un juridiskais pamats, kas veido sākotnēji šķietami pamatotu lietu par pieprasītajiem pagaidu pasākumiem. Tad EKT vai Pirmās instances tiesa, ja tās uzskata, ka to prasa apstākļi, var norīkot, lai tiktu atlikta apstrīdētā Komisijas lēmuma piemērošana.

26.

Līguma 10. pants nosaka pienākumu dalībvalstīm atvieglot Kopienas mērķu sasniegšanu un uzliek savstarpējas sadarbošanās pienākumus ES iestādēm un dalībvalstīm, lai sasniegtu Līguma mērķus.

27.

Tādēļ Komisijai un dalībvalstu iestādēm atgūšanas lēmumu izpildē ir jāsadarbojas, lai sasniegtu mērķi atjaunot konkurences nosacījumus iekšējā tirgū.

28.

Ja dalībvalstij rodas neparedzētas vai neparedzamas grūtības izpildīt atgūšanas lēmumu noteiktajā termiņā vai tā saskata sekas, kuras Komisija nav ievērojusi, tai jautājums par šīm problēmām jānodod izskatīšanai Komisijai, pievienojot priekšlikumus par piemērotiem grozījumiem (33). Tādā gadījumā Komisijai un attiecīgajai dalībvalstij ir godprātīgi jāsadarbojas, lai pārvarētu grūtības, vienlaikus pilnībā ievērojot EK līguma noteikumus (34). Tāpat arī lojālas sadarbības princips prasa, lai dalībvalstis sniegtu Komisijai visu informāciju, kas tai ļauj konstatēt, ka izvēlētie līdzekļi ir piemēroti lēmuma izpildei (35).

29.

Tomēr Komisijas informēšana par tehniskām un juridiskām grūtībām, kas saistītas ar atgūšanas lēmuma izpildi, neatbrīvo dalībvalstis no pienākuma veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no attiecīgās komercsabiedrības, un ierosināt Komisijai piemērotus pasākumus lēmuma izpildei (36).

30.

Gan Komisijai, gan dalībvalstīm jābūt būtiskai lomai atgūšanas lēmumu izpildē, un tās var dot ieguldījumu atgūšanas politikas iedarbīgā izpildē.

31.

Komisijas atgūšanas lēmums attiecīgajai dalībvalstij uzliek atgūšanas pienākumu. Tas pieprasa, lai attiecīgā dalībvalsts atgūtu noteiktu atbalsta summu no saņēmēja vai vairākiem saņēmējiem noteiktos termiņos. Pieredze liecina, ka to, cik ātri atgūšanas lēmums tiek izpildīts, ietekmē lēmuma precizitātes pakāpe un tā pilnīgums. Tādēļ Komisija joprojām centīsies nodrošināt, lai atgūšanas lēmumos būtu skaidri norādīta atbalsta summa(s), kas jāatgūst, komercsabiedrība(s), uz ko attiecināma atgūšana, un termiņš, kurā jāizpilda atgūšana.

32.

Nelikumīgais un nesaderīgais atbalsts jāatgūst no tām komercsabiedrībām, kas faktiski ir guvušas no tā labumu (37). Komisija turpinās savu esošo praksi, ar kuru tā savos atgūšanas lēmumos pēc iespējas norādīs komercsabiedrību(as), no kā atbalsts ir jāatgūst. Ja izpildes posmā izrādīsies, ka atbalsts ir ticis nodots citām struktūrām, dalībvalsts var paplašināt atgūšanu, aptverot visus faktiskos saņēmējus, lai nodrošinātu, ka netiek apiets atgūšanas pienākums.

33.

Kopienas tiesas ir devušas norādījumus par nosacījumiem, kuru gadījumā atgūšanas pienākums ir jāpaplašina, attiecinot to ne tikai uz sākotnējo nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta saņēmēju, bet arī uz citām komercsabiedrībām. Saskaņā ar EKT nepiemērotu priekšrocību nodošana var notikt, ja sākotnējā atbalsta saņēmēja aktīvi tiek nodoti trešai personai par cenu, kas ir zemāka par to tirgus vērtību, dažreiz — pārņēmējai komercsabiedrībai, kas izveidota, lai apietu atgūšanas pieprasījumu. Ja Komisija var pierādīt, ka aktīvi ir pārdoti par cenu, kas ir zemāka par to tirgus vērtību, jo īpaši — pārņēmējai komercsabiedrībai, kas izveidota, lai apietu atgūšanas pieprasījumu, EKT nolemj, ka atgūšanas pieprasījumu var paplašināt, attiecinot arī uz trešo personu (38). Raksturīgi apiešanas gadījumi ir tādi, kuros pārņemšana neatspoguļo saimniecisko loģiku, vienīgi kaitējumu atgūšanas pieprasījumam (39).

34.

Kas attiecas uz tādas komercsabiedrības kapitāla daļu nodošanu, kuras pienākums ir atlīdzināt nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu (share deals), EKT nolēma (40), ka šādas komercsabiedrības kapitāla daļu pārdošana trešai personai neietekmē saņēmēja pienākumu atlīdzināt šādu atbalstu (41). Ja var konstatēt, ka kapitāla daļu pircējs ir samaksājis cenu, kas tirgū dominē par minētās komercsabiedrības kapitāla daļām, tad to nevar uzskatīt par tādas priekšrocības izmantošanu, kas var būt valsts atbalsts (42).

35.

Kad Komisija pieņem atgūšanas lēmumu par atbalsta shēmām, tā parasti nevar noteikt pašā lēmumā visas komercsabiedrības, kas ir saņēmušas nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu. Tas būs jādara, kad attiecīgā dalībvalsts uzsāks izpildes procesu, un tai būs jāskata katras attiecīgās komercsabiedrības konkrētā situācija (43).

36.

Atgūšanas mērķis ir sasniegts, “tiklīdz attiecīgo atbalstu, attiecīgā gadījumā kopā ar saistību neizpildes procentiem, ir atmaksājis saņēmējs jeb, citiem vārdiem, komercsabiedrības, kas faktiski guva no tā labumu. Atmaksājot atbalstu, saņēmējs zaudē tās priekšrocības, kādas viņam bija attiecībā pret saviem konkurentiem tirgū, un tiek atjaunota situācija, kas pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas” (44).

37.

Komisija, turpinot savu līdzšinējo praksi, skaidri identificēs nelikumīgos un nesaderīgos atbalsta pasākumus, uz ko attiecināma atgūšana tās atgūšanas lēmumos. Ja Komisijas rīcībā būs vajadzīgie dati, tā arī centīsies noteikt precīzu atbalsta summu, kas jāatgūst. Ir skaidrs, ka Komisija nevar un tai juridiski nav pienākuma noteikt precīzu summu, kas jāatgūst. Pietiek, ja Komisijas lēmumā tiek iekļauta informācija, kas ļauj dalībvalstij bez pārmērīgām grūtībām noteikt summu (45).

38.

Nelikumīgas un nesaderīgas atbalsta shēmas gadījumā Komisija nevar noteikt nesaderīgā atbalsta summu, kas jāatgūst no katra saņēmēja. Tam būtu nepieciešams, lai dalībvalsts veic sīku piešķirtā atbalsta analīzi katrā atsevišķajā gadījumā, balstoties uz minēto shēmu. Tādēļ Komisija savā lēmumā norāda, ka dalībvalstīm būs jāatgūst atbalsts, ja tas nav piešķirts noteiktam projektam, kas piešķiršanas brīdī atbilda visiem nosacījumiem, kādi ir grupālā atbrīvojuma regulās vai Komisijas apstiprinātā atbalsta shēmā.

39.

Saskaņā ar procedūras regulas 14. panta 2. punktu atbalsta summā, kas jāatgūst saskaņā ar atgūšanas lēmumu, iekļauj procentus atbilstīgā apmērā, kas jānosaka Komisijai. Procentus maksā par periodu, sākot no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nonāca tā saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas dienai (46). Īstenošanas regula nosaka, ka salikto procentu likmi piemēro līdz atbalsta atgūšanas dienai.

40.

Agrāk Komisijas lēmumos bija noteikts vienots termiņš divi mēneši, kura laikā attiecīgajai dalībvalstij bija jāpaziņo Komisijai par pasākumiem, ko tā veic, lai izpildītu lēmumu. Tiesa atzina, ka šis termiņš jāuzskata par termiņu, kurā jāizpilda pats Komisijas lēmums (47).

41.

Bez tam Tiesa lēma, ka saziņa un pārrunas starp Komisiju un dalībvalsti Komisijas lēmuma izpildē nevar atbrīvot dalībvalsti no pienākuma veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu lēmumu noteiktajā termiņā (48).

42.

Komisija atzīst, ka divu mēnešu ilgs termiņš Komisijas lēmumu izpildei vairumā gadījumu ir pārāk īss. Tādēļ tā nolēma pagarināt atgūšanas lēmumu izpildes termiņu līdz četriem mēnešiem. Turpmāk Komisija noteiks divus termiņus savos lēmumos:

43.

Ja dalībvalstij rodas nopietnas grūtības, kas tai neļauj ievērot kādu no šiem termiņiem, tai jāinformē Komisija par šīm grūtībām, sniedzot pienācīgu pamatojumu. Tad Komisija var pagarināt termiņu saskaņā ar lojālas sadarbības principu (49).

44.

Par atgūšanas lēmuma izpildi atbild dalībvalsts. Procedūras regulas 14. panta 1. punkts nosaka, ka attiecīgajai dalībvalstij ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja.

45.

Šajā sakarībā ir svarīgi atcerēties, ka EKT ir vairākkārt atgādinājusi, ka Komisijas lēmums, kas adresēts dalībvalstij, ir saistošs visām šīs valsts struktūrām, ieskaitot minētās valsts tiesas (50). Tas nozīmē, ka katrai dalībvalsts struktūrai, kas iesaistīta atgūšanas lēmuma izpildē, ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu šāda lēmuma tūlītēju un iedarbīgu piemērošanu.

46.

Kopienas tiesību akti nenosaka, kurai dalībvalsts struktūrai ir jāatbild par atgūšanas lēmuma izpildi praksē. Katras dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas ziņā ir iecelt struktūras, kas būs atbildīgas par atgūšanas lēmuma izpildi. Pētījuma par izpildi autori atzīmē, ka “visām valstīm, par kurām tika veikts apskats, ir kopīgs princips, ka atgūšana jāveic iestādei, kas piešķīra atbalstu. Tā rezultātā atgūšanas procesā tiek iesaistītas dažādas centrālās, reģionālās un vietējās struktūras” (51). Viņi arī norāda, ka dažas dalībvalstis ir uzdevušas vienai centrālajai struktūrai veikt kontroli un pārraudzīt atgūšanas procesu. Šī struktūra parasti regulāri sazinās ar Komisiju. Pētījuma par izpildi autori secina, ka šādas centrālās struktūras pastāvēšana ļauj efektīvāk izpildīt atgūšanas lēmumus.

47.

Procedūras regulas 14. panta 3. punkts uzliek dalībvalstij par pienākumu nekavējoši uzsākt atgūšanas procedūras. Kā jau minēts 3.1. sadaļā, atgūšanas lēmumā būs noteikts termiņš, kurā dalībvalstij ir jāiesniedz precīza informācija par pasākumiem, ko tā veikusi un plāno, lai izpildītu lēmumu. Jo īpaši dalībvalstij tiek pieprasīts sniegt pilnīgu informāciju par nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta saņēmēju identitāti, iesaistītajām atbalsta summām un valsts procedūrām, ko piemēro, lai panāktu atgūšanu. Turklāt dalībvalstij tiks pieprasīts iesniegt dokumentāciju, kas apliecina, ka tā ir paziņojusi saņēmējam par viņa pienākumu atmaksāt atbalstu.

48.

Atgūšanas lēmumā ne vienmēr būs pilnīga informācija par saņēmēju identitāti un par atgūstamajām atbalsta summām. Šādos gadījumos dalībvalstij ir nekavējoties jāidentificē attiecīgās komercsabiedrības ar lēmumu un jānosaka precīza summa, kas jāatgūst no katras šādas komercsabiedrības.

49.

Nelikumīgas un nesaderīgas atbalsta shēmas gadījumā dalībvalstij būs jāveic katra piešķirtā individuālā atbalsta sīka analīze, pamatojoties uz attiecīgo shēmu. Lai noteiktu precīzu atbalsta summu, kas jāatgūst no katra individuālā saņēmēja shēmas ietvaros, tai būs jānosaka apmērs, kādā atbalsts ir piešķirts konkrētam projektam, kas piešķiršanas brīdī atbilda visiem nosacījumiem grupāla atbrīvojuma regulās vai Komisijas apstiprinātā atbalsta shēmā. Tādos gadījumos dalībvalsts var piemērot arī būtiskos de minimis kritērijus, kas ir piemērojami tā nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta piešķiršanas brīdī, uz kuru attiecas atgūšanas lēmums.

50.

Valsts iestādes drīkst ņemt vērā nodokļu sistēmas izpausmes, lai noteiktu atlīdzināmo summu. Ja nelikumīga un nesaderīga atbalsta saņēmējs ir maksājis nodokli par saņemto atbalstu, valsts iestādes atbilstoši valsts noteikumiem par nodokļiem var ņemt vērā agrāko nodokļa maksājumu, atgūstot tikai saņēmēja saņemto tīro summu (52). Komisija uzskata, ka tādos gadījumos valsts iestādēm būs jānodrošina, lai saņēmējs nevarētu izmantot papildu nodokļa atskaitījumu, apgalvojot, ka atmaksa ir samazinājusi viņa apliekamos ieņēmumus, jo tas nozīmētu, ka atgūtā tīrā summa bija mazāka nekā sākotnēji saņemtā tīrā summa.

51.

Pētījuma par izpildi autori norāda uz vairākām liecībām par to, ka dalībvalstu vidū atgūšanas procedūras ļoti atšķiras. Pētījums arī rāda, ka pat vienā dalībvalstī var tikt piemērotas vairākas procedūras, lai panāktu nelikumīga un nesaderīga atbalsta atgūšanu. Vairumā dalībvalstu piemērojamo atgūšanas procedūru parasti nosaka tā pasākuma raksturs, kas ir atbalsta piešķiršanas pamatā. Kopumā pastāv tendence, ka administratīvās procedūras ir daudz iedarbīgākas par civilajām procedūrām, jo administratīvie atgūšanas rīkojumi ir tūlītēji izpildāmi vai tos var noteikt par tūlītēji izpildāmiem (53).

52.

Kopienas tiesību aktos nav noteikts, kādas procedūras dalībvalstij ir jāpiemēro, lai izpildītu atgūšanas lēmumu. Tomēr dalībvalstīm ir jāapzinās, ka uz valstu procedūru izvēli un piemērošanu attiecas nosacījums, lai šāda procedūra ļautu tūlītēji un iedarbīgi izpildīt Komisijas lēmumu. Tas nozīmē, ka atbildīgajai iestādei ir rūpīgi jāapsver visi tās rīcībā esošie atgūšanas instrumenti saskaņā ar valsts tiesību aktiem un jāizvēlas tā procedūra, kas vislabāk varētu nodrošināt lēmuma tūlītēju izpildi (54). Tām ir pēc iespējas jāizmanto paātrinātās procedūras saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Saskaņā ar līdzvērtīguma un efektivitātes principu šīs procedūras nedrīkst būt mazāk izdevīgas par tām, kas reglamentē līdzīgas vietējās darbības, un tās nedrīkst izrādīties praktiski neiespējamas vai pārmērīgi sarežģīt tiesību izmantošanu, ko paredz Kopienas tiesību normas (55).

53.

Vispārinātāk formulējot, dalībvalstis nedrīkst radīt šķēršļus Komisijas atgūšanas lēmuma izpildē (56). Tādējādi dalībvalstu iestādēm ir pienākums nepiemērot tādas valsts tiesību normas, kas var kavēt tūlītēju Komisijas lēmuma izpildi (57).

54.

Tiklīdz ir noteikts saņēmējs, atgūstamā summa un piemērojamā procedūra, atgūšanas rīkojumi nekavējoties un Komisijas lēmumā noteiktajā termiņā jānosūta nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta saņēmējiem. Iestādēm, kas ir atbildīgas par atbalsta atgūšanu, ir jānodrošina, ka šos atgūšanas rīkojumus izpilda un ka atgūšanu veic lēmumā noteiktajā termiņā. Ja saņēmējs nepilda atgūšanas rīkojumu, dalībvalstīm ir jāpanāk atbalsta atgūšanas prasību tūlītēja izpilde saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

55.

Atgūšanas lēmumu izpildes rezultātā var notikt tiesvedība valstu tiesās. Lai gan pastāv ļoti lielas atšķirības starp dalībvalstu juridiskajām tradīcijām un tiesiskajām sistēmām, var izšķirt divas galvenās kategorijas tiesvedībai, kas attiecas uz atgūšanu: prasības, ko iesniedz atgūšanas iestāde, kas lūdz tiesu piespiedu kārtā likt saņēmējam atlīdzināt nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu, un prasības, ko iesniedz saņēmēji, kas apstrīd atgūšanas rīkojumu.

56.

Analīze, ko veica pētījumā par izpildi, liecina, ka atgūšanas lēmuma izpilde var aizkavēties vairākus gadus, ja valstu pasākumi, ko veic atgūšanas lēmuma izpildei, ir tikuši apstrīdēti tiesā. Vēl vairāk tas vērojams gadījumos, kad pašu atgūšanas lēmumu apstrīd Kopienas tiesās un kad valstu tiesnešiem tiek prasīts atlikt valstu pasākumu īstenošanu, līdz Kopienas tiesas būs pieņēmušas spriedumu par atgūšanas lēmuma spēkā esību.

57.

EKT pieņēma lēmumu, ka tāds atbalsta saņēmējs, kurš bez jebkādām šaubām varēja apstrīdēt Komisijas atgūšanas lēmumu saskaņā ar 230. pantu (EK) Eiropas tiesā, vairs nevar apstrīdēt lēmuma spēkā esību procesā valsts tiesā ar tādu pamatojumu, ka lēmums bija nelikumīgs (58). No tā izriet, ka atbalsta saņēmējs, kas varēja lūgt Kopienas tiesām pagaidu aizsardzību saskaņā ar EK 242. un 243. pantu, bet to nav darījis, nevar lūgt, lai tiek atlikti pasākumi, ko veikušas valsts iestādes šā lēmuma izpildē, pamatojoties uz lēmuma spēkā esību. Šā jautājuma izlemšana paliek Kopienas tiesu ziņā (59).

58.

No otras puses, gadījumos, kad nav pašsaprotami, ka darbība, ko atbalsta saņēmējs veicis, lai panāktu anulēšanu un ar ko cēlis prasību pret lēmumu, būtu bijusi pieļaujama, atbalsta saņēmējam ir jāpiedāvā adekvāta tiesiskā aizsardzība. Gadījumā, ja atbalsta saņēmējs apstrīd lēmuma izpildi tiesvedībā valsts tiesā, pamatojoties uz to, ka šāds atgūšanas lēmums bija nelikumīgs, valsts tiesnesim ir jāpieprasa EKT prejudiciāls nolēmums par šāda lēmuma spēkā esību saskaņā ar 234. pantu (EK) (60).

59.

Gadījumā, ja saņēmējs arī pieprasa pagaidu aizsardzību pret valsts pasākumu, kas pieņemts, lai izpildītu atgūšanas lēmumu, sakarā ar šķietamu Komisijas atgūšanas lēmuma nelikumīgumu, valsts tiesnesim ir jāizvērtē, vai konkrētā lieta atbilst nosacījumiem, ko EKT noteikusi lietās Zuckerfabrik  (61) un Atlanta  (62). Saskaņā ar iedibināto tiesu praksi pagaidu aizsardzību valsts tiesa var pieprasīt tikai tad, ja:

60.

Kā iepriekšēju apsvērumu ir svarīgi atgādināt, ka EKT konsekventi uzskatīja, ka saņēmēja maksātnespēja vai bankrota procedūra neietekmē viņa pienākumu atmaksāt nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu (64).

61.

Vairumā lietu, kurās iesaistīts maksātnespējīgs atbalsta saņēmējs, nebūs iespējams atgūt pilnu nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta summu (ieskaitot procentus), jo ar saņēmēja aktīviem nepietiks, lai apmierinātu kreditoru prasības. Līdz ar to nav iespējams pilnībā atjaunot ex-ante situāciju parastajā veidā. Tā kā atgūšanas galīgais mērķis ir izbeigt konkurences izkropļošanu, EKT ir noteikusi, ka šādos gadījumos saņēmēja likvidāciju var uzskatīt par pieņemamu izvēles iespēju atgūšanai (65). Tāpēc Komisija uzskata, ka lēmumu, ar kuru dalībvalstij tiek pieprasīts atgūt nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu no maksātnespējīga saņēmēja, var uzskatīt par pienācīgi izpildītu vai nu tad, ja atgūšana ir veikta pilnā apmērā, vai arī daļējas atgūšanas gadījumā tad, ja komercsabiedrība ir likvidēta un tās aktīvi pārdoti saskaņā ar tirgus nosacījumiem.

62.

Izpildot atgūšanas lēmumus par maksātnespējīgiem saņēmējiem, dalībvalstu iestādēm jānodrošina, lai visā maksātnespējas procesa laikā pienācīgi tiktu ņemtas vērā Kopienas intereses un jo īpaši nepieciešamība nekavējoties izbeigt konkurences izkropļojumus, ko izraisījusi nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta piešķiršana.

63.

Tomēr Komisijas pieredze liecina, ka vienīgi prasību reģistrēšana bankrota procedūrā ne vienmēr var būt pietiekama, lai nodrošinātu Komisijas pieņemto atgūšanas lēmumu tūlītēju un efektīvu izpildi. Valsts tiesību aktu atsevišķu noteikumu piemērošana bankrota procedūras jomā var sagraut atgūšanas lēmumu ietekmi, ļaujot komercsabiedrībai darboties, neraugoties uz pilnīgas atgūšanas neesamību, tādējādi ļaujot turpināt konkurences izkropļojumus. Pamatojoties uz pieredzi lietās ar atbalsta atgūšanu no maksātnespējīgiem saņēmējiem, Komisija uzskata, ka ir jānosaka dalībvalstu pienākumi dažādos bankrota procedūras posmos.

64.

Dalībvalstij nekavējoties ir jāreģistrē savas prasības bankrota procedūrā (66). Atbilstīgi EKT praksei atgūšana notiks saskaņā ar valsts noteikumiem bankrota procedūras jomā (67). Atgūšanas parāds tādējādi tiks atmaksāts, pamatojoties uz statusu, kāds tam piešķirts ar valsts tiesību aktu.

65.

Iepriekš ir bijušas lietas, kurās maksātnespējas administrators atteicās reģistrēt atgūšanas prasību bankrota procedūrā sakarā ar piešķirtā nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta veidu (piemēram, ja atbalsts ir piešķirts kapitālieguldījuma veidā). Komisija uzskata, ka šī situācija ir problemātiska, īpaši, ja šis atteikums liegtu par atgūšanas lēmuma izpildi atbildīgajām iestādēm jebkuru iespēju nodrošināt, lai maksātnespējas procesa laikā pienācīgi tiktu ņemtas vērā Kopienas intereses. Tādēļ Komisija uzskata, ka dalībvalstij jāiebilst pret maksātnespējas administratora atteikumu reģistrēt tās prasības (68).

66.

Lai nodrošinātu tūlītēju un efektīvu Komisijas pieņemtā atgūšanas lēmuma izpildi, Komisija uzskata, ka par atgūšanas lēmuma izpildi atbildīgajām iestādēm ir arī jāiesniedz apelācija pret lēmumiem, ko pieņem maksātnespējas administrators vai maksātnespējas tiesa, lai atļautu maksātnespējīgajam saņēmējam darboties pēc atgūšanas lēmumā noteiktā termiņa beigām. Tāpat arī valstu tiesām, kad tās saņem šādu pieprasījumu, pilnībā jāņem vērā Kopienas intereses un jo īpaši nepieciešamība nodrošināt Komisijas lēmuma tūlītēju izpildi un to, ka pēc iespējas ātrāk tiek izbeigti konkurences izkropļojumi, ko izraisīja nelikumīgais un nesaderīgais atbalsts. Komisija uzskata, ka tādēļ tās nedrīkst ļaut turpināt maksātnespējīga saņēmēja darbību, ja nav pilnībā veikta atgūšana.

67.

Gadījumā, ja kreditoru komitejai tiek piedāvāts turpināšanas plāns, kurā paredzēts turpināt saņēmēja darbību, par atgūšanas lēmuma izpildi atbildīgās valsts iestādes var atbalstīt šo plānu tikai tad, ja tās pārliecinās, ka atbalsts ir atmaksāts pilnā apmērā Komisijas atgūšanas lēmumā noteiktajā termiņā. Konkrēti dalībvalsts nevar atteikties no savas atgūšanas prasības daļas, un tā nevar pieņemt tādu risinājumu, kura rezultātā netiktu tūlīt apturēta saņēmēja darbība. Ja netiek pilnībā un nekavējoties atlīdzināts nelikumīgais un nesaderīgais atbalsts, par atgūšanas lēmuma izpildi atbildīgajām iestādēm ir jāveic visi pieejamie pasākumi, lai nepieļautu turpināšanas plāna pieņemšanu, un jāpieprasa izbeigt saņēmēja darbību atgūšanas lēmuma noteiktajā termiņā.

68.

Likvidācijas gadījumā, ciktāl atbalsts nav atgūts pilnā apmērā, dalībvalsts nedrīkst pieļaut nekādu aktīvu nodošanu, ko neveic pēc tirgus nosacījumiem/vai ko organizē tā, lai apietu atgūšanas lēmumu. Lai panāktu “pareizu aktīvu nodošanu”, dalībvalstij ir jāpārliecinās, ka nepienācīgās priekšrocības, ko radīja atbalsts, netiek nodotas aktīvu ieguvējam. Tā varētu notikt gadījumā, kad sākotnējā atbalsta saņēmēja aktīvi tiek nodoti trešai personai par cenu, kas ir zemāka par to tirgus vērtību, vai pārņēmējai komercsabiedrībai, kas izveidota, lai apietu atgūšanas pieprasījumu. Šādā gadījumā atgūšanas pieprasījums ir jāpaplašina, attiecinot to uz šo trešo personu (69).

69.

Tiek uzskatīts, ka dalībvalsts ir ievērojusi atgūšanas lēmumu, ja atbalsts ir pilnībā atlīdzināts noteiktajā termiņā vai ja maksātnespējīga saņēmēja gadījumā komercsabiedrība ir likvidēta saskaņā ar tirgus nosacījumiem.

70.

Komisija pienācīgi pamatotos gadījumos var arī atzīt lēmuma pagaidu izpildi, ja par to notiek tiesvedība valsts vai Kopienas tiesā (piemēram, pilnas nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta summas iemaksāšana bloķētā kontā (70)). Dalībvalstij ir jānodrošina, lai komercsabiedrībai vairs nebūtu priekšrocību, kas saistītas ar nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu (71). Dalībvalstij ir jāiesniedz Komisijai apstiprināšanai šādu pagaidu pasākumu pieņemšanas pamatojums un pilnīgs paredzētā pagaidu pasākuma apraksts.

71.

Ja attiecīgā dalībvalsts nav ievērojusi atgūšanas lēmumu un ja tā nevarēja demonstrēt pilnīgas neiespējamības faktu, Komisija var uzsākt pienākumu neizpildes procedūru. Bez tam, ja atbilst noteikti nosacījumi, tā var pieprasīt, lai attiecīgā dalībvalsts atliktu jauna saderīga atbalsta izmaksāšanu attiecīgajam saņēmējam vai saņēmējiem, piemērojot Deggendorf principu.

72.

Ja attiecīgā dalībvalsts neizpilda atgūšanas lēmumu noteiktajā termiņā un ja tā nav varējusi demonstrēt pilnīgas neiespējamības faktu, Komisija, turpinot jau esošo praksi, vai jebkura ieinteresēta valsts var vērsties ar lietu EKT saskaņā ar Līguma 88. panta 2. punktu. Tad Komisija var izmantot argumentus par minētās dalībvalsts izpildorgānu, likumdošanas orgānu vai tiesu rīcību, ar to domājot visu dalībvalsti kopumā (72).

73.

Ja EKT notiesā dalībvalsti par Komisijas lēmuma neizpildi un ja Komisija uzskata, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi EKT spriedumu, Komisija var skatīt lietu saskaņā ar Līguma 228. panta 2. punktu. Tādā gadījumā pēc tam, kad dalībvalstij ir dota iespēja iesniegt savus apsvērumus, Komisija sniedz pamatotu atzinumu, norādot, kādā ziņā attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi EKT spriedumu.

74.

Ja attiecīgā dalībvalsts neveic vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu EKT spriedumu pamatotajā atzinumā noteiktajā termiņā, Komisija var tālāk nodot lietu EKT saskaņā ar EK līguma 228. panta 2. punktu. Tad Komisija pieprasīs, lai EKT uzliek attiecīgajai dalībvalstij naudassodu. Šo naudassodu noteiks saskaņā ar Komisijas paziņojumu par EK līguma 228. panta piemērošanu, un to aprēķinās, pamatojoties uz trim kritērijiem (73): pārkāpuma smagums, tā ilgums un vajadzība nodrošināt, lai pats naudassods atturētu no tālākiem pārkāpumiem. Saskaņā ar to pašu paziņojumu Komisija arī lūgs, lai naudassodu noteiktu kā vienreizēju maksājumu, ar ko tiek sodīta pārkāpuma turpināšana laikā no pirmā sprieduma par neizpildi līdz spriedumam, kas pasludināts saskaņā ar EK līguma 228. pantu. Ņemot vērā to, ka Komisijas pieņemtā atbalsta atgūšanas lēmuma nepildīšana paildzina konkurences izkropļojumu, ko izraisīja nelikumīga un nesaderīga atbalsta piešķiršana, Komisija nevilcinoties izmantos šo iespēju, ja tā uzskatīs to par nepieciešamu, lai nodrošinātu valsts atbalsta noteikumu ievērošanu.

75.

Pirmās instances tiesa savā spriedumā Deggendorf lietā sprieda, ka “tad, kad Komisija lemj par valsts atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu, tai jāņem vērā visi attiecīgie faktori, attiecīgā gadījumā ieskaitot apstākļus, kas jau ņemti vērā agrākā lēmumā, un saistības, ko agrāks lēmums var būt uzlicis kādai dalībvalstij. No tā izriet, ka Komisija ir pilnvarota ņemt vērā, pirmkārt, jebkādu vecā [..] atbalsta un jaunā [..] atbalsta uzkrāšanās efektu un, otrkārt, faktu, ka [vecais] atbalsts, kas atzīts par nelikumīgu [..], nav ticis atmaksāts” (74). Lai piemērotu šo spriedumu un lai novērstu konkurences izkropļojumus, kas ir pretrunā kopējām interesēm, Komisija var pieprasīt, lai dalībvalsts atliek jauna saderīga atbalsta maksāšanu komercsabiedrībai, kuras rīcībā ir nelikumīgs un nesaderīgs atbalsts, uz kuru attiecas agrāks atgūšanas lēmums, un to veic, līdz dalībvalsts vēlreiz apliecinājusi, ka attiecīgā komercsabiedrība ir atlīdzinājusi veco nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu.

76.

Komisija jau vairākus gadus sistemātiskāk piemēro tā saukto Deggendorf principu. Faktiski jauna atbalsta pasākuma iepriekšējās izmeklēšanas gaitā Komisija pieprasīs no dalībvalsts apņemšanos atlikt jauna atbalsta maksājumu saņēmējam, kas vēl nav atlīdzinājis nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu, uz ko attiecas agrāks atgūšanas lēmums. Ja dalībvalsts to neapņemas un/vai ja nav skaidru datu par iesaistītajiem atbalsta pasākumiem (75), kas Komisijai liedz izvērtēt vecā un jaunā atbalsta vispārējo ietekmi uz konkurenci, Komisija pieņems galīgo nosacījumu lēmumu, pamatojoties uz procedūru regulas 7. panta 4. punktu, pieprasot attiecīgajai dalībvalstij atlikt jaunā atbalsta maksājumu, līdz tā pārliecinās, ka attiecīgais saņēmējs ir atlīdzinājis veco nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu, ieskaitot visus procentus, ja tādi jāmaksā.

77.

Šobrīd Deggendorf princips ir iestrādāts Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (76) un nesenajās grupālā atbrīvojuma regulās (77). Komisija gatavojas šo principu iestrādāt visos turpmākajos noteikumos un lēmumos par valsts atbalstu.

78.

Visbeidzot Komisija apsveic Itālijas iniciatīvu iekļaut savā “Legge Finanzaria 2007” īpašu “Deggendorf” noteikumu punktu, kurš paredz, ka jaunu valsts atbalsta pasākumu saņēmējiem ir jādeklarē, ka viņu rīcībā nav nelikumīga vai nesaderīga valsts atbalsta (78).

79.

Brīvas un netraucētas konkurences uzturēšana ir viens no Eiropas Kopienas stūrakmeņiem. Valsts atbalsta disciplīna kā daļa no Eiropas konkurences politikas ir būtiska, lai nodrošinātu, ka Eiropā iekšējā tirgū tiek saglabātas vienlīdzīgas iespējas visās nozarēs. Šajā izšķirošajā uzdevumā Komisijai un dalībvalstīm ir kopīga atbildība nodrošināt pienācīgu valsts atbalsta disciplīnas īstenošanu un jo īpaši atgūšanas lēmumu izpildi.

80.

Nākot klajā ar šo paziņojumu, Komisija vēlas palielināt to atgūšanas politikas principu apzināšanos, ko noteikušas Kopienas tiesas, un skaidrot Komisijas praksi saistībā ar atgūšanas politiku. Komisija apņemas ievērot šos principus, kas šeit atgādināti, un aicina dalībvalstis vērsties pēc padoma gadījumos, ja rodas grūtības atgūšanas lēmumu izpildē. Komisijas dienesti joprojām ir gatavi nākt talkā dalībvalstīm, sniedzot vajadzīgos norādījumus un palīdzību.

81.

Savukārt Komisija sagaida no dalībvalstīm, ka tās ievēros atgūšanas politikas principus. Tikai ar Komisijas un dalībvalstu apvienotiem centieniem tiks nodrošināta valsts atbalsta disciplīna un tiks sasniegts vēlamais rezultāts, proti, netraucētas konkurences uzturēšana iekšējā tirgū.