LV

Briselē, 22.11.2007

SEC(2007) 1509

KOMISIJAS DIENESTU DARBA DOKUMENTS

Pavaddokuments

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskais plāns (ETS plāns)

IETEKMES NOVĒRTĒJUMA KOPSAVILKUMS

{COM(2007) 723 galīgā redakcija}

{SEC(2007) 1508}

{SEC(2007) 1510}

{SEC(2007) 1511}

KOMISIJAS DIENESTU DARBA DOKUMENTS

Ietekmes novērtējuma kopsavilkums

par Eiropas energotehnoloģiju stratēģisko plānu

1. IEVADS

Eiropadome par prioritāti izvirzījusi uzdevumu padarīt Eiropu par energoefektīvu ekonomiku un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. 2007. gada 9. martā Eiropadome pieņēma Enerģētikas rīcības plānu, tādējādi sagatavojot augsni Eiropas enerģētikas politikai. Atzīstot, ka ir vajadzīga integrēta pieeja klimata un enerģētikas politikai, šā rīcības plāna mērķis ir trejāds — cīnīties ar klimata pārmaiņām, mazināt ES ārējo atkarību no fosilā kurināmā importa un veicināt ekonomisko izaugsmi.

Lai šos mērķus sasniegtu, izšķirīga loma ir pētniecībai un inovācijām energotehnoloģiju jomā. Eiropai jāizveido pieejamu, tīru, efektīvu un zemas oglekļa emisijas energotehnoloģiju pasaules klases portfelis un jārada stabili un paredzami nosacījumi nozarei, jo īpaši MVU, lai nodrošinātu tehnoloģiju plašu izmantošanu visās ekonomikas nozarēs.

Enerģētikas rīcības plāna kontekstā Eiropadome aicināja Komisiju ne vēlāk kā 2008. gada martā sagatavot Eiropas energotehnoloģiju stratēģisko plānu (ETS plānu), lai dotu jaunu sparu inovācijām energotehnoloģiju jomā. Gaidāmā Komisijas priekšlikuma galvenie elementi ir pārvaldības struktūra, kas uzņemsies vadību ES energotehnoloģiju inovāciju jomā, un vairākas apjomīgas Eiropas iniciatīvas, lai paātrinātu nozīmīgāko energotehnoloģiju izstrādi un ieviešanu.

Šajā dokumentā sniegts kopsavilkums par dažādu politikas risinājumu novērtējumu ETS plāna pārvaldībai.

2. ES rīcības pamats

Lai līdz 2020. gadam sasniegtu mērķus, ko Padome nospraudusi siltumnīcefekta gāzu emisiju, atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā, ir jāsamazina zemu oglekļa emisiju un augstas efektivitātes tehnoloģiju izmaksas un jāpanāk krasas pārmaiņas saistībā ar to ieviešanu tirgū. Ilgākā perspektīvā jāizstrādā jaunas paaudzes tehnoloģijas, liekot lietā zinātniskus jaunatklājumus, lai sasniegtu vērienīgo mērķi — līdz 2050. gadam samazināt mūsu siltumnīcefekta gāzu emisijas par 60–80 %.

Tomēr Eiropas energosistēmas pašreizējās un turpmākās attīstības tendences nav daudzsološas — Eiropa nav uz pareizā ceļa, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Gadu desmitiem valdīja resursu pārpilnība, nebija nekādu oglekļa emisijas ierobežojumu, tirgū visu noteica cena. Rezultātā Eiropa ne tikai kļuvusi atkarīga no fosilā kurināmā, bet arī apslāpējusi dzinuļus inovācijām un investīcijām energotehnoloģijās, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu energosistēmas ilgtspējību.

Energopētniecībai veltītie līdzekļi (gan publiskie, gan privātie) ir ievērojami sarukuši kopš 20. gs. astoņdesmitajos gados piedzīvotajiem ziedu laikiem. Rezultātā energopētniecības kapacitātē un infrastruktūrā hroniski tiek ieguldīts pārāk maz. Investīcijas un inovācijas pašlaik ir pilnīgi nepietiekamas apjomīgo problēmjautājumu risināšanai.

Energotehnoloģiju inovāciju procesam ir arī strukturālas nepilnības, piemēram, ilgais laiks, līdz jaunās tehnoloģijas nonāk masu patēriņa tirgū, iesīkstējušas investīcijas infrastruktūrā, atšķirīgi tirgus stimuli, problemātiski tīklu starpsavienojumi utt. Turklāt jauno energotehnoloģiju ienākšanu tirgū kavē arī pašu tehnoloģiju būtība — parasti tās ir dārgākas nekā aizstājamās tehnoloģijas. Īsi sakot, tirgū nav dabiska pieprasījuma pēc šādām tehnoloģijām.

Arī citviet pasaulē tirgus dalībnieki ir saskatījuši izdevību ienākt tirgū ar jaunām tehnoloģijām un pievēršas zemas oglekļa emisijas tehnoloģiju izstrādei. Tam var būt arī nevēlamas sekas — neraugoties uz vietējo pieprasījumu, Eiropas oglekļa emisiju samazināšanas tirgus būtu atkarīgs no ārvalstu tehnoloģijām.

Ja dalībvalstis darbosies katra atsevišķi, tām būs sarežģīti nodrošināt pasaules tirgū konkurētspējīgai nozarei vajadzīgos apstākļus. Pašlaik ES pētniecības bāzei raksturīga sadrumstalotība, nesaskaņotas pētniecības stratēģijas un neadekvāta pētniecības kapacitāte. Īsi sakot, ir jāuzlabo atsevišķu inovācijas darbību koordinācija, lai sasniegtu vajadzīgo kritisko masu.

Turklāt Eiropas Savienība pašlaik neizmanto visu iekšējā tirgus inovāciju potenciālu, lai izpētītu sinerģijas iespējas starp dalībvalstīm jaunu energotehnoloģiju izstrādē un ieviešanā. Dažādi valstu noteikumi un tehniskās specifikācijas sadrumstalo tirgu un kavē nozares investīcijas riskantās tehnoloģijās.

Kavēties vairs nedrīkst. Būs vajadzīgi desmitiem gadu, lai pakāpeniski pārveidotu energosistēmu, tāpēc ir vajadzīga tūlītēja stratēģiska rīcība Eiropas mērogā, aktīva plānošana un visaptverošs politikas regulējums.

3. ETS plāna mērķi

ETS plāna stratēģiskais mērķis ir šāds — ES rūpniecībai un pētniecībai jākļūst par stabilu pasaules līderi zemas oglekļa emisijas tehnoloģiju izstrādē un ieviešanā tirgū, lai nodrošinātu ES ar tehnoloģijām, kas vajadzīgas politikas mērķu sasniegšanai, kā arī lai nepalaistu garām izdevības, kas šādām tehnoloģijām paveras visā pasaulē.

Ir jāizveido ilgtermiņa ES satvars energotehnoloģiju attīstībai, t.i., ES energotehnoloģiju politika. Šāda satvara iezīmes būtu ciešāka valstu un Kopienas pasākumu koordinācija (tostarp kopīgas stratēģiskas darbības, lai izstrādātu daudzsološas tehnoloģijas), lielākas publiskās un privātās investīcijas, cilvēkresursu attīstības stiprināšana, iekšējā tirgus un Eiropas pētniecības telpas izveides sniegto priekšrocību izmantošana. Dalībvalstīm, Kopienai, nozarei un pētniecības aprindām šajā procesā ir dažādas funkcijas.

Tātad ETS plāna mērķi ir šādi: i) energopētniecības un inovāciju sistēmas pārvaldības pārveide, visām ieinteresētajām pusēm iesaistoties saskaņotā programmā; ii) stratēģiska plānošana, lai panāktu, ka pētniecība un inovācijas noris saistībā ar tām tehnoloģijām un pasākumiem, kam ir vislielākais potenciāls sekmēt Eiropas enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu; iii) visu pasākumu efektīvāka īstenošana, izpilde un pārvaldība visā inovācijas procesa gaitā; iv) izmaksu ziņā lietderīga un rezultātorientēta līdzekļu sadale un palielināšana.

4. Iespējamie politikas risinājumi

Ir apsvērti četri iespējamie politikas risinājumi vispārīgai pārvaldībai.

Viena iespēja ir ļaut pašreizējam energotehnoloģiju inovāciju procesam ritēt ierastajā gaitā. Šī pieeja līdz šim efektīvi balstījusi Eiropas energosistēmu. Vairākas dalībvalstis īsteno vērienīgas stratēģijas saistībā ar nākamās paaudzes energotehnoloģijām, un tas liecina par to, cik būtiski ir investēt šajā jomā jau tagad. Procesa pamatā lielākoties ir atsevišķas programmas, katrai programmai ir savas prioritātes, mehānismi, pārvaldība un finansējums, un tās īsteno dažādos līmeņos — ES, valstu reģionālā, uzņēmumu utml. līmenī. Atšķirīga ir gan programmu darbības joma, gan tām piešķirtie resursi, un to atspoguļo arī tas, cik intensīvus pūliņus velta konkrētām tehnoloģijām. Starpprogrammu koordinācijas uzlabošana, lai panāktu optimālo kritisko masu, un vajadzīgā papildu finansējuma piesaiste, lai risinātu grūtos uzdevumus enerģētikas nozarē, pašlaik notiek, pamatojoties uz starptautiskiem nolīgumiem (Eiropas Pētniecības telpa, divpusēji nolīgumi), saprašanās memorandiem (piemēram, COST, EUREKA, ES pamatprogrammas) utml.

Cita iespēja ir ES līmenī izveidot jaunu inovāciju procesu un struktūru, kas sakņotos vienotā, saskanīgā un elastīgā stratēģiskās koordinācijas sistēmā, kurai būtu dinamiska stratēģija un vienots skatījums uz energotehnoloģijām un kura spētu pilnvērtīgi izmantot un paplašināt pašreizējo Eiropas energotehnoloģiju inovāciju bāzi. Visbeidzot, jauns process nodrošinātu lietderīgāku resursu izmantošanu, sākot ar idejām un beidzot ar tirgiem. Tajā pašā laikā atjaunosies, palielināsies un pilnvērtīgāk tiks izmantotas publiskā un privātā sektora investīcijas. Konkrētāk, tas nozīmē, ka izveido Energopētniecības un inovāciju koordinācijas komiteju, kuru vada Eiropas Komisija un kurā darbojas dalībvalstu pārstāvji, kam ir pietiekamas pilnvaras un līdzekļi. Komiteja nosaka un uzrauga daudzgadēju stratēģiju energotehnoloģiju inovāciju veicināšanai un izstrādā rezultātorientētu rīcības plānu. Lai palīdzētu komitejai izstrādāt un īstenot stratēģiju, izveido atklātas piekļuves informācijas un zināšanu pārvaldības sistēmas, tostarp tehnoloģiju novērošanas un iespēju apzināšanas sistēmas. Rīcības plānu realizē, īstenojot dažādus Eiropas pasākumus, kas ietver vairākas Eiropas iniciatīvas. Tā izpilde norit kā „kopīgs darbs”, proti, resursus sadala darbības līmenī, un paveikto regulāri uzrauga kopīgas novērtējuma sistēmas ietvaros. Katra pasākuma īstenošanai vajadzīgos līdzekļus (finanses, cilvēkresursus, infrastruktūru) nodrošina katra iesaistītā puse saskaņā ar īpašiem kopīgas īstenošanas instrumentiem, piemēram, 169. pantu, 171. pantu, divpusējiem vai daudzpusējiem nolīgumiem utt. Visbeidzot, ikgadējā ES Energotehnoloģiju konferencē pulcēsies visas ieinteresētās puses, kas darbojas inovāciju sistēmā.

Vēl cits iespējamais risinājums ir izveidot centralizētu struktūru, kuras uzdevums ir izstrādāt un īstenot energoinovāciju stratēģiju ES līmenī atbilstīgi ES politikas mērķiem. Struktūru izveido ar regulu, un tai ir sava valde. Valde izstrādā, apstiprina un pārskata daudzgadēju stratēģiju un sīku darba plānu, kuras vadību un uzraudzību uzņemas atsevišķa pārvaldības struktūra. Organizācijas finansējumu nodrošina dalībvalstis, Eiropas Komisija un pati nozare vai nu izskatot katru gadījumu atsevišķi, vai piešķirot noteiktas dotācijas. Finansējuma sadalījumu darba plānā paredz valde. Finansējamos pasākumus izvēlas, izsludinot uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, kurā var piedalīties visi interesenti no Eiropas. Būtībā galvenās atšķirības no iepriekšējā risinājuma ir šādas: i) tiek izveidota īpaša Eiropas struktūra, kas ir pilnvarota noteikt daudzgadēju inovāciju stratēģiju un Eiropas līmenī pārvaldīt Kopienas un dalībvalstu darbu, tomēr tam ir nepieciešams valstu un Kopienas finansējums; ii) lēmumu pieņemšanas mehānisma pamatā ir hierarhiska pieeja; iii) PAD finansējumu pēc konkurences principa sadala ar organizācijas starpniecību.

Pēdējais iespējamais risinājums ir tirgus diktēta pieeja. Šā risinājuma pamatā ir publisko un privāto struktūru atšķirīgās funkcijas. Publiskās iestādes nosaka saistošus mērķus attiecībā uz oglekļa emisijām, un ievieš vajadzīgos tirgus instrumentus, tādējādi radot auglīgu augsni tehnoloģiju ieviešanai. Savukārt vadošo lomu tehnoloģiju izstrādē uzņemas tikai tirgus spēki. Praksē tas nozīmē, ka ES līmenī tiek noteikti vairāki saistoši mērķi CO2 emisijām, kā arī tiek izveidots spēcīgs oglekļa cenu noteikšanas mehānisms (iespējams, izmantojot ETS). Galvenās atšķirības no iepriekšējiem diviem risinājumiem ir šādas: i) nav tehnoloģiju inovāciju koordinācijas un plānošanas ES līmenī un ii) kopīgi publiskā un privātā sektora pasākumi inovācijas veicināšanai nav izveidoti iepriekš, tomēr tos var izveidot pēc pieprasījuma.

5. Iespējamo risinājumu novērtējuma galvenie secinājumi

Iespējamie risinājumi ir izvērtēti pēc šādiem trim kritērijiem — vadība, īstenošana un resursi. Ietekmes novērtējuma galveno secinājumu kopsavilkums.

· •Vadība. Stratēģiskā koordinācija nodrošina vadību augstākajā līmenī, jo tiek izveidota vienots inovāciju satvars un koordinācijas komiteja, kas var pieņemt lēmumus. Arī centralizētā struktūrā sakņots pārvaldības modelis ir piemērots, lai paātrinātu inovāciju procesu. Tomēr, lai šāds modelis darbotos efektīvi, dalībvalstīm būs jāatsakās no daļas pilnvaru, un tas rada bažas par subsidiaritāti. Visbeidzot, tirgus diktēta pieeja neparedz institucionalizētu vadības struktūru, kas vajadzīga, lai līdzsvarotu tirgus īstermiņa perspektīvu ar ilglaicīgiem un ilgstpējīgiem Eiropas mērķiem.

· •Īstenošana. Stratēģiskās koordinācijas galvenā priekšrocība ir tāda, ka tā nodrošina vienotu satvaru darbību īstenošanai saistībā ar visdažādākajām energotehnoloģijām. Tādējādi tiek nostiprināta pārvaldība un sekmēta kopīgo plānošanas un izpildes instrumentu sistemātiska izmantošana. Centralizētas struktūras efektivitāti nodrošina tas, ka ir izveidots institucionalizēts satvars un organizācija ar savu budžetu un pārvaldību. Tomēr pastāv risks, ka tas radīs lielāku birokrātiju un pārtaps par vēl vienu administratīvu slāni, kas inovāciju būtiski neietekmēs. Visbeidzot, tirgus diktēta pieeja rada risku, ka politikas mērķus var sasniegt, arī izmantojot tehnoloģijas, kas izveidotas ārpus Eiropas vai ko izveidojuši eiropieši ārvalstīs.

· • Resursi. Izvēloties stratēģiskās koordinācijas risinājumu, tiks sekmēta tādu specifisku instrumentu izmantošana kā kopīgas tehnoloģiju iniciatīvas. Tas savukārt dos jaunu sparu publiskā un privātā sektora investīcijām, tomēr nodrošinot, ka finanšu resursu sadale un izmantošana ir mērķtiecīgāka un vairāk orientēta uz rezultātiem. Institucionalizēts budžets centralizētā struktūrā garantē stabilitātes un finansiālās drošības minimumu, kas vajadzīgs, lai uzturētu līdzsvarotu īslaicīgu un ilglaicīgu tehnoloģiju portfeli. Tomēr var izrādīties, ka līdzekļi, kas struktūrai vajadzīgi darba plāna izpildei, ir ierobežoti, jo tai jākonkurē par resursiem ar jau esošajām programmām. Visbeidzot, tirgus diktēta pieeja nodrošina resursu lietderīgu izmantošanu un vajadzīgo līdzekļu piesaisti no privātiem investoriem, samazinot spiedienu uz publiskajiem resursiem. Tomēr jāievēro, ka investīcijas cilvēkkapitālā un fundamentālajos pētījumos var izrādīties nepietiekamas.

6. Ieteikums

Veicot četru iespējamo risinājumu ietekmes novērtējumu, secināts, ka vēlamais risinājums ir stratēģiskā koordinācija, jo tā paredz vislabāko vadības, īstenošanas un resursu kombināciju. Stratēģiskā koordinācija varētu būs vislabākais risinājums, lai nostiprinātu energopētniecības un inovācijas sistēmu un tādējādi paātrinātu tehnoloģiju attīstību. Ja šo risinājumu izdotos sekmīgi realizēt, ilglaicīgākā perspektīvā varētu veidoties lielāks pieprasījums pēc integrācijas, un inovācijas procesa centralizēšana Eiropas līmenī šķist pievilcīgāka nekā patlaban.

--------------------------------------------------