[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA | Briselē, 6.6.2007 COM(2007) 298 galīgā redakcija 2007/0112 (CNS) Priekšlikums PADOMES DIREKTĪVA, ar ko groza Direktīvu 2003/109/EK, iekļaujot tās darbības jomā starptautiski aizsargātas personas (iesniegusi Komisija) PASKAIDROJUMA RAKSTS PRIEKšLIKUMA KONTEKSTS | Priekšlikuma pamatojums un mērķi Bēgļiem un personām, kam piemēro alternatīvo aizsardzību, (še turpmāk – „starptautiski aizsargātas personas”) šobrīd nav tiesību uz pastāvīgā iedzīvotāja statusu saskaņā ar 2003. gada 25. novembra Direktīvu 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji. Atzīstot šo nepilnību, Padome un Komisija 2003. gada 8. maija Kopīgajā paziņojumā aicināja paplašināt Padomes Direktīvas 2003/109/EK darbības jomu, iekļaujot tajā arī starptautiski aizsargātas personas. Šā priekšlikuma mērķis ir īstenot šajā paziņojumā izteikto ierosinājumu, iekļaujot starptautiski aizsargātas personas Direktīvas 2003/109/EK darbības jomā. | Vispārējais konteksts Saskaņā ar Komisijas 2001. gada priekšlikumu Padomes Direktīvai 2003/109/EK[1] bēgļi varētu saņemt pastāvīgā iedzīvotāja statusu pēc piecu gadu nepārtrauktas likumīgas uzturēšanās dalībvalstī, neattiecinot uz tiem nosacījumus par stabiliem, regulāriem un pietiekamiem ienākumiem un apdrošināšanu slimības gadījumiem. Taču sarunu gaitā tika nolemts izslēgt bēgļus no minētās direktīvas darbības jomas, un Padomes un Komisijas Kopīgajā paziņojumā, ko pieņēma Tieslietu un iekšlietu padomes 2003. gada 8. maija sanāksmē, tika iekļauta vienošanās par to, ka Komisija iesniegs priekšlikumu Direktīvai par pastāvīgā iedzīvotāja statusa attiecināšanu uz bēgļiem un personām, kam piemēro alternatīvo aizsardzību, ņemot vērā pētījumu par aizsardzības statusa nodošanu. | Spēkā esošie noteikumi šā priekšlikuma darbības jomā Pastāvīgā iedzīvotāja statuss, tiesības un pabalsti, kas izriet no šā statusa, ir noteikti Padomes Direktīvā 2003/109/EK, kuru pēc šā priekšlikuma pieņemšanas piemēros arī starptautiski aizsargātām personām. Saskaņā ar Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/83/EK starptautiski aizsargātas personas ir trešo valstu valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kam piešķirts bēgļu vai alternatīvās aizsardzības statuss šīs direktīvas nozīmē. | Atbilstība citām politikas jomām Šis priekšlikums pilnībā atbilst 1999. gada Eiropadomes Tamperes sanāksmes secinājumiem un 2004. gada Hāgas programmai par taisnīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem. | APSPRIEšANāS AR IEINTERESēTAJāM PERSONāM UN IETEKMES NOVēRTēJUMS | Apspriešanās ar ieinteresētajām personām | Komisijas dienesti 2004. gadā neoficiāli apsprieda ar dalībvalstīm šā priekšlikuma vispārējās pamatnostādnes Imigrācijas un patvēruma komitejā (IPK), kā arī divās neoficiālās ekspertu sanāksmēs. Neoficiāli 2004. gadā tika veiktas konsultācijas arī ar ANO Augsto komiteju bēgļu jautājumos (UNHCR), Eiropas bēgļu lietu un izsūtījuma padomi (ECRE), kā arī Baznīcu komisiju migrantu jautājumos Eiropā (CCME). Pētījumu par aizsardzības statusa nodošanu ES, ņemot vērā kopējo Eiropas patvēruma sistēmu un mērķi piemērot personām, kam piešķirts patvērums, vienotu statusu visā Eiropas Savienībā (Study on transfer of protection status in the EU, against the background of the Common European Asylum System and the goal of a uniform status valid throughout the Union for those granted asylum), Komisijas uzdevumā veica Dānijas Bēgļu padome, Migrācijas politikas institūts un Migrācijas un etnisko pētījumu institūts. Ziņojums par pētījumu sastāv no trim daļām, kas apraksta pašreizējo tiesisko regulējumu, vienpadsmit dalībvalstu un vienas trešās valsts praksi un paredzamos attīstības modeļus Kopienas aizsardzības nodošanas mehānismam. Pētnieki apspriedās ar vienpadsmit dalībvalstīm, UNHCR un Eiropas Padomi (par Eiropas vienošanos par atbildības nodošanu). Gala ziņojums, kas tika apspriests ar dalībvalstu ekspertiem, kopumā guva plašu atbalstu. | Apspriedēs iesaistītās puses ar atzinību novērtēja Direktīvas attiecināšanu uz bēgļiem. Taču dalībvalstis izteica šaubas par nepieciešamību attiecināt to uz personām, kam piemēro alternatīvo aizsardzību. Tomēr Komisija nolēma iekļaut šā priekšlikuma darbības jomā arī šo personu grupu, jo uzskata, ka tas attiecināms uz visiem trešo valstu pilsoņiem, kas ir nodzīvojuši uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus (papildus 2003. gada maija Kopīgajā paziņojumā minētajām abām kategorijām). Lielākā daļa apspriedēs iesaistīto pušu piekrita pētījuma laikā veiktajai analīzei, kas liecina, ka aizsardzības nodošana var notikt pat pirms pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanas, kas savukārt nozīmē, ka aizsardzības nodošanai būtu vajadzīgs atsevišķs priekšlikums. Tāpat lielākā daļa apspriedēs iesaistīto pušu piekrita tam, ka Kopienas mehānisms aizsardzības nodošanai ietver lēmumu par patvērumu savstarpēju atzīšanu, kam savukārt nepieciešama dalībvalstu patvērumu procedūru saskaņošana atbilstīgā līmenī. Tādēļ Komisija nolēma šā priekšlikuma darbības jomā neiekļaut Kopienas mehānismu aizsardzības nodošanai. | PRIEKšLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI | DIREKTĪVAS 2003/109/EK GROZĪJUMI Priekšlikuma galvenais mērķis ir nodrošināt starptautiski aizsargātām personām juridisko noteiktību attiecībā uz to pastāvīgo dzīvesvietu dalībvalstī un tiesībām, kas pielīdzināmas ES pilsoņu tiesībām pēc piecu gadu likumīgas uzturēšanās dalībvalstī, tādējādi novēršot nepilnības spēkā esošajā Direktīvā 2004/83/EK. Tas ir panākts, izslēdzot izņēmumus Direktīvas 2003/109/EK darbības jomā attiecībā uz starptautiski aizsargātām personām, vajadzības gadījumā ņemot vērā to īpašo stāvokli salīdzinājumā ar citiem trešo valstu pilsoņiem. PASTĀVĪGĀ IEDZĪVOTĀJA STATUSS PIRMAJĀ DALĪBVALSTĪ Ir jādod iespēja starptautiski aizsargātām personām iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu dalībvalstī, kas tām piešķīrusi aizsardzību, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citiem trešo valstu pilsoņiem. Turklāt starptautiski aizsargātām personām, kas iegūst pastāvīgā iedzīvotāja statusu, ir pilnībā jāizmanto tiesības un pabalsti, kas izriet no šā statusa, un jāievēro šīm tiesībām un pabalstiem noteiktie ierobežojumi, ko paredz Direktīva 2003/109/EK. Taču, kamēr pastāvīgais iedzīvotājs ir starptautiski aizsargāta persona saskaņā ar Direktīvas 2004/83/EK noteikumiem, Direktīvā 2003/109/EK noteiktie ierobežojumi nevar kavēt viņa/viņas tiesību izmantošanu, kas izriet no Direktīvas 2004/83/EK noteikumiem. Šīs direktīvas darbības jomā neietilpst jautājums par to, vai starptautiski aizsargātām personām, kam piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss, vēl joprojām nepieciešama starptautiska aizsardzība un vai tās vēl joprojām ir tiesīgas uz starptautiskās aizsardzības statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/83/EK noteikumiem. Tomēr aizsardzības sākotnējā piešķiršana prasa nodrošināt arī nerepatriēšanas principa ievērošanu pirmajā dalībvalstī iegūtā pastāvīgā iedzīvotāja statusa atcelšanas vai zaudēšanas gadījumā. PASTĀVĪGĀ DZĪVESVIETA UN PASTĀVĪGĀ IEDZĪVOTĀJA STATUSS OTRĀ DALĪBVALSTĪ Padomes Direktīvas 2003/109/EK III nodaļa paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem pastāvīgie iedzīvotāji var izmantot savas uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī. Šie nosacījumi ir pilnībā piemērojami starptautiski aizsargātām personām, kam izsniegta pastāvīgas uzturēšanās atļauja. Starptautiski aizsargātām personām, kas iesniedz pieteikumu saskaņā ar Direktīvas 2009/109/EK 23. pantu pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai citā dalībvalstī, kas nav tām piešķīrusi starptautisko aizsardzību, jāievēro visi attiecīgie nosacījumi, ko paredz Direktīva 2009/109/EK. NAV NEKĀDA KOPIENAS MEHĀNISMA ATBILDĪBAS PAR AIZSARDZĪBU NODOŠANAI SASKAŅĀ AR GROZĪTO DIREKTĪVU 2003/109/EK Šī direktīva ar konkrētiem nosacījumiem tikai piešķir tiesības apmesties uz dzīvi otrā dalībvalstī pastāvīgajiem iedzīvotājiem, bet nevis starptautiski aizsargātām personām kā tādām (šādas tiesības nepiešķir arī Direktīva 2004/83/EK). Kaut arī apmešanās uz dzīvi otrā dalībvalstī dažos gadījumos var izraisīt nepieciešamību noteiktā laika posmā nodot atbildību par aizsardzību, šis jautājums neietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Kaut arī šobrīd ticama statistika nav pieejama, pētījums par iepriekšminēto aizsardzības nodošanu liecina, ka pieteikumi aizsardzības nodošanai tiek iesniegti reti. Praksē atšķirības dalībvalstu interpretācijā attiecībā uz spēkā esošajām aizsardzības nodošanas tiesību normām nerada nepārvaramas problēmas. Tāpat šis pētījums rāda, ka aizsardzības nodošana nav cieši saistīta ar pastāvīgā iedzīvotāja statusu starptautiski aizsargātām personām, tā kā bēglim var atļaut uzturēties otrā dalībvalstī (darba vai ģimenes apstākļu dēļ) pat pirms pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanas pirmajā dalībvalstī. Turklāt aizsardzības nodošana ietver lēmumu par patvērumu savstarpēju atzīšanu, kam savukārt nepieciešama dalībvalstu patvērumu procedūru saskaņošana atbilstīgā līmenī, kas šobrīd vēl nav nodrošināta. Tādējādi priekšlikums grozīt Direktīvu 2003/109/EK neietver mehānismu atbildības par aizsardzību nodošanai saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem. Tas nozīmē, ka pieteikumu iesniegšanu atbildības par aizsardzību nodošanai joprojām reglamentē 1951. gada Ženēvas konvencija un attiecīgos gadījumos Eiropas Padomes ietvaros noslēgtā Eiropas vienošanās par atbildības nodošanu attiecībā uz bēgļiem. PRASĪBA OTRAI DALĪBVALSTIJ IEVĒROT NEREPATRIĒŠANAS PRINCIPU Tā kā priekšlikumā nav iekļauts jautājums par atbildības nodošanu attiecībā uz starptautisko aizsardzību, ir svarīgi nodrošināt, lai otrā dalībvalstī tiktu ievērots nerepatriēšanas princips. Šis jautājums kļūst vēl jo nozīmīgāks brīdī, kad starptautiski aizsargātai personai, kas jau ir ieguvusi pastāvīgā iedzīvotāja statusu dalībvalstī (pirmajā dalībvalstī), tiek piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss arī citā dalībvalstī (otrajā dalībvalstī) pēc pieciem tajā nodzīvotiem gadiem. Tādējādi ir jānodrošina, lai otrās dalībvalsts iestādes pilnībā apzinātos to, ka pastāvīgajam iedzīvotājam, kas iesniedzis iesniegumu par atļauju uzturēties dalībvalsts teritorijā, ir piešķirta starptautiska aizsardzība citā dalībvalstī. Tas jānodrošina gan gadījumos, kad pastāvīgie iedzīvotāji, kas ir starptautiski aizsargātas personas, vēl nav ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu otrajā dalībvalstī, gan gadījumos, kad tie jau ir ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu otrajā dalībvalstī. Tālab tiek ierosināts 8. pantā noteikt, ka šī informācija jāiekļauj pastāvīgas uzturēšanās atļaujas ailē „piezīmes”. Kaut arī šī piezīme pati par sevi nebūs pierādījums tam, ka persona dotajā brīdī ir starptautiski aizsargāta persona, tā garantēs to, ka otrās dalībvalsts iestādes apzinās, ka vēlāk var rasties nepieciešamība nodrošināt attiecīgā pastāvīgā iedzīvotāja starptautisko aizsardzību („starptautiskās aizsardzības iespējamo nepieciešamību”). Ja pastāvīgajam iedzīvotājam ir piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss arī otrā dalībvalstī, šī informācija jāiekļauj šīs dalībvalsts izdotajā uzturēšanās atļaujā, izņemot gadījumos, kad pēc sazināšanās ar dalībvalsti, kas piešķīrusi aizsardzības statusu, otrā dalībvalsts konstatē, ka tikmēr šis statuss jau ir atcelts. Attiecībā uz gadījumiem, kad pastāvīgā iedzīvotāja statuss otrajā dalībvalstī vēl nav piešķirts, ir jāveic grozījumi Direktīvas 2003/109/EK 22. pantā, lai pastāvīgos iedzīvotājus, kuru atļaujās ir iekļauta piezīme, ka tie ir starptautiski aizsargātas personas citā dalībvalstī un kuriem tādēļ vēl joprojām varētu būt nepieciešama aizsardzība, no otrās dalībvalsts var repatriēt tikai pirmā dalībvalsts. Attiecībā uz gadījumiem, kad pastāvīgā iedzīvotāja statuss ir piešķirts otrajā dalībvalstī, ir jāizdara grozījumi 12. pantā, lai paredzētu to, ka gadījumos, kad otrās dalībvalsts iestādes izskata jautājumu par izraidīšanas pasākumu pieņemšanu, to pienākums ir sazināties ar tās dalībvalsts iestādēm, kas piešķīrusi aizsardzību attiecīgajai personai. Ja šī dalībvalsts apstiprina, ka attiecīgā persona vēl joprojām ir starptautiski aizsargāta persona, tad izraidīt to no otrās dalībvalsts varēs tikai tā dalībvalsts, kas sākotnēji piešķīrusi aizsardzību attiecīgajai personai. Taču atpakaļuzņemšana abos minētajos gadījumos neierobežo Direktīvas 2004/83/EK 21. panta 2. punkta noteikumu piemērošanu attiecībā uz izņēmumiem aizsardzībai pret repatriēšanu. | JURIDISKAIS PAMATS | Ar šo priekšlikumu tiek grozīta Direktīva 2003/109/EK, izmantojot to pašu juridisko pamatu, kas izmantots minētajā tiesību aktā, proti, EK Līguma 63. panta 3. punkta a) apakšpunktu un 63. panta 4. punktu. Šis juridiskais pamats ir atbilstīgs, ņemot vērā to, ka pastāvīgā iedzīvotāja statuss starptautiski aizsargātām personām ir līdzeklis šo personu kā trešās valsts pilsoņu integrācijai uzņēmējā dalībvalstī, un tādēļ tas ir imigrācijas politikas jautājums. Apvienotajai Karalistei un Īrijai Direktīva 2003/109/EK nav saistoša, ņemot vērā Līgumiem pievienoto Protokolu par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju. Tāpat tā nav saistoša arī Dānijai, ņemot vērā Līgumiem pievienoto Protokolu par Dānijas nostāju. | SUBSIDIARITāTES PRINCIPS | Starptautiski aizsargātas personas neietilpst Direktīvas 2003/209/EK darbības jomā, kas nozīmē to, ka dalībvalstis lemj valsts līmenī, vai starptautiski aizsargātām personām var piešķirt pastāvīgāku statusu un, ja var, tad ar kādiem nosacījumiem, un kāda varētu būt šāda statusa darbības joma. Šobrīd minētās personas šādu statusu var iegūt dažās dalībvalstīs, bet ne visās. Turklāt šī statusa darbības joma dalībvalstīs ir atšķirīga. Tomēr Padome un Komisija ir vienojušās, ka starptautiski aizsargātām personām jābūt tiesīgām saņemt Direktīvā 2003/109/EK minēto pastāvīgā iedzīvotāja statusu visās dalībvalstīs ar salīdzināmiem nosacījumiem. Tāpēc ir jāpieņem kopīgi noteikumi Kopienas līmenī. | Tādēļ grozījumi Direktīvā 2003/109/EK ir labākais veids, kā nodrošināt vienādu attieksmi pret visiem trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi nodzīvojuši dalībvalstī noteiktu laika periodu. | PROPORCIONALITāTES PRINCIPS | Kopienas rīcības formai jābūt pēc iespējas vienkāršai, lai nodrošinātu priekšlikuma mērķa sasniegšanu un efektīvu īstenošanu. Tādēļ izraudzītais juridiskais instruments ir direktīva, ar ko groza šobrīd spēkā esošo direktīvu. Tā noteiks vispārējos principus, ļaujot dalībvalstīm, kurām šī direktīva adresēta, pašām izvēlēties piemērotāko formu un metodi šo principu iedzīvināšanai savas valsts tiesību sistēmā un vispārējā kontekstā. Ierosinātā direktīva tikai paredz nosacījumus, ar kādiem trešo valstu pilsoņi, kas ir starptautiski aizsargātas personas, var iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Ja tās vēlas, dalībvalstis var noteikt arī atvieglotus nosacījumus pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai, piemērojot tos tikai valsts kontekstā. | SīKāKS PRIEKšLIKUMA SKAIDROJUMS | 2. panta grozījums Ņemot vērā saikni, kas jānodrošina starp 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un Direktīvu 2003/109/EK attiecībā uz definīciju par trešo valstu pilsoņu grupu, kurai arī ir jābūt tiesīgai iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, ir vēlams Direktīvas 2003/109/EK 2. pantā iekļaut atsauci uz Direktīvā 2004/83/EK doto „starptautiskas aizsardzības” pamatdefinīciju. 3. panta grozījums Ir ierosināts svītrot noteikumus, kas izslēdz starptautiski aizsargātas personas no Direktīvas 2003/109/EK darbības jomas. 4. panta grozījums Ir ierosināts izdarīt grozījumus Direktīvas 2003/109/EK 4. pantā, lai, aprēķinot „piecu gadu likumīgas uzturēšanās periodu” dalībvalstī, ņemtu vērā patvērumu procedūras ilgumu. Tas nodrošina taisnīgu attieksmi gadījumos, kad trešās valsts pilsonim tiek piešķirts starptautiskās aizsardzības statuss pēc tam, kad ir pārskatīts vai pārsūdzēts noraidošs iepriekšējs lēmums, kas pieņemts sakarā ar viņa/viņas patvēruma pieteikumu. 8. panta grozījums Direktīvas 2003/109/EK 8.-11. pants piemērojams pilnībā tām starptautiski aizsargātām personām, kas iesniedz pieteikumu pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai dalībvalstī. Taču ir jārisina dalībvalstu problēmas, kas izriet no nerepatriēšanas principa ievērošanas gadījumos, kad pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās var tikt izbeigta, pamatojoties uz Direktīvu 2003/109/EK. Šīs problēmas saistītas ar to, ka trešās valsts pilsoņu uzturēšanās „aizsardzības nepieciešamība” var palikt neievērota gadījumos, kad valstu iestādes, kuru kompetencē ir starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršana un atcelšana, nav tās pašas iestādes, kuru kompetencē ir pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršana un atcelšana. Šis jautājums ir svarīgs arī tajos gadījumos, kad starptautiski aizsargāta persona, kurai piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss, pārceļas uz dzīvi citā dalībvalstī un pēc piecu gadus ilgas uzturēšanās šajā dalībvalstī iegūst šīs dalībvalsts pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Tādēļ, lai nodrošinātu to, ka kompetentās iestādes apzinās šo „aizsardzības nepieciešamību”, ierosinātais 8. panta grozījums uzliek par pienākumu dalībvalstīm EK pastāvīgas uzturēšanās atļaujā, ko izsniedz starptautiski aizsargātām personām, iekļaut piezīmi, kas norāda, ka trešās valsts pilsonim ir piešķirts aizsardzības statuss. Tāda pati informācija jānorāda arī otrajai dalībvalstij, kas piešķir pastāvīgā iedzīvotāja statusu trešās valsts pilsonim, kura EK pastāvīgas uzturēšanās atļaujā, ko izdevusi pirmā dalībvalsts, iekļauta iepriekšminētā piezīme. Taču otrā dalībvalsts šo informāciju minētajā atļaujā neiekļauj, ja pēc sazināšanās ar dalībvalsti, kas saskaņā ar piezīmi ir piešķīrusi starptautiskās aizsardzības statusu, noskaidrojas, ka starptautiskās aizsardzības statuss ir atcelts. 11. panta grozījums Šīs direktīvas darbības jomā neietilpst jautājums par to, vai starptautiski aizsargātām personām, kam piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss, vēl joprojām ir nepieciešama starptautiska aizsardzība un vai tās saglabā savu starptautiskās aizsardzības statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/83/EK noteikumiem. Taču gadījumos, kad tās saglabā savu starptautiskās aizsardzības statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/83/EK noteikumiem un dzīvo dalībvalstī, kas piešķīrusi šo statusu, tās joprojām ir tiesīgas izmantot tiesības un pabalstus, kas izriet no šā statusa. Tādēļ ir jāizdara grozījums 11. pantā, lai precizētu, ka iespējas ierobežot šajā pantā minētā vienādas attieksmes principa piemērošanu izmantojamas tikai tiktāl, ciktāl tās atbilst Direktīvas 2004/83/EK noteikumiem. Grozījumi 12. un 22. pantā Kaut arī atbildības par aizsardzību nodošana neietilpst šīs direktīvas darbības jomā, dalībvalstīm ir saistošs 1951. gada Ženēvas konvencijā minētais – un Direktīvas 2004/83/EK 21. pantā atspoguļotais – nerepatriēšanas princips – un Eiropas Cilvēktiesību konvencija, īpaši tās 3. pants, piemērojot šīs direktīvas noteikumus repatriācijai no Eiropas Savienības. Grozījumi 12. (jaunais 3. a un 6. punkts) un 22. pantā (jaunais 3. a punkts) ierosināti ar mērķi nodrošināt, ciktāl iespējams, nerepatriēšanas principa ievērošanu visās situācijās, kas varētu rasties gadījumos, kad starptautiski aizsargātas personas izmanto Direktīvā 2003/109/EK paredzētās tiesības. Praksē dalībvalstis vispirms izvērtēs, vai Direktīva 2004/83/EK (joprojām) piemērojama trešās valsts pilsonim un, ja ir, vai trešās valsts pilsoņa repatriācija no Eiropas Savienības atbildīs nerepatriēšanas principam. A) Izraidīšana, ko veic dalībvalsts, kas piešķīrusi pastāvīgā iedzīvotāja statusu – 12. pants Jaunais 6. punkts garantē Direktīvas 2004/83/EK 21. panta ievērošanu gadījumos, kad saskaņā ar 8. panta 4. punkta ieviesto piezīmi pastāvīgā iedzīvotāja statusu un starptautisko aizsardzību ir piešķīrusi viena un tā pati dalībvalsts. Tas uzliks par pienākumu dalībvalstīm, kas izskata jautājumu par izraidīšanas pasākumu pieņemšanu, pārbaudīt, vai trešās valsts pilsonis joprojām ir starptautiski aizsargāta persona. Un, ja ir, izraidīšana būs iespējama tikai gadījumos, ko paredz šis noteikums. Attiecībā uz gadījumiem, kad saskaņā ar 8. panta 4. punktā minēto piezīmi starptautisko aizsardzību ir piešķīrusi cita dalībvalsts, kas nav piešķīrusi pastāvīgā iedzīvotāja statusu, 12. pantā ir iekļauts 3.b punkts. Šis noteikums uzliek par pienākumu otrai dalībvalstij, kas izskata jautājumu par izraidīšanas pasākumu pieņemšanu, sazināties ar dalībvalsti, kura saskaņā ar piezīmi ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību attiecīgajam trešās valsts pilsonim. Ja pēc sazināšanās ar dalībvalsti noskaidrojas, ka trešās valsts pilsonis joprojām ir starptautiski aizsargāta persona šajā dalībvalstī, izraidīšanu var veikt tikai šī dalībvalsts. Tādā gadījumā dalībvalstij attiecīgais trešās valsts pilsonis ir jāuzņem atpakaļ bez formalitātēm. Taču jaunais 6. punkts garantē to, ka izraidīšana no Eiropas Savienības joprojām ir iespējama, ja ir ievēroti Direktīvas 2004/83/EK 21. panta 2. punktā minētie nosacījumi. Acīmredzot, abos iepriekš minētajos gadījumos atpakaļuzņemšanas mehānisms nav piemērojams, ja atbildības par attiecīgās personas aizsardzību nodošana starp pirmo un otro dalībvalsti ir notikusi saskaņā ar to pienākumiem, ko paredz starptautiski dokumenti. B) Izraidīšana, ko veic dalībvalsts, kurā pastāvīgais iedzīvotājs izmanto tiesības uz mobilitāti saskaņā ar direktīvas III nodaļu – 22. pants Lai nodrošinātu nerepatriēšanas principa ievērošanu gadījumos, kad pastāvīgais iedzīvotājs, kas ir starptautiski aizsargāta persona, dzīvo otrā dalībvalstī, bet pagaidām vēl nav ieguvis pastāvīgā iedzīvotāja statusu šajā dalībvalstī, repatriācijas iespēja, pamatojoties uz 22. pantu, attiecināma tikai uz repatriāciju uz pirmo dalībvalsti. Taču saskaņā ar 22. panta 3.a punkta otro daļu izraidīšana no Eiropas Savienības joprojām ir iespējama, ja ir ievēroti Direktīvas 2004/83/EK 21. panta 2. punktā minētie nosacījumi. | 25. panta grozījums Lai veicinātu vajadzīgās informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, kā noteikts 12. panta 3.a punktā, ir attiecīgi jāgroza 25. pants, lai šim mērķim atļautu izmantot valstu kontaktpunktu tīklu. | 1. 2007/0112 (CNS) Priekšlikums PADOMES DIREKTĪVA, ar ko groza Direktīvu 2003/109/EK, iekļaujot tās darbības jomā starptautiski aizsargātas personas EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 63. panta 3. un 4. punktu, ņemot vērā Komisijas priekšlikumu[2], ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu[3], ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[4], ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu[5], tā kā: (1) Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji,[6] nav piemērojama bēgļiem un personām, kam piemēro alternatīvo aizsardzību, bet uz tiem attiecas Padomes Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu[7]. (2) Iespēja iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu dalībvalstī pēc noteikta laika ir svarīgs elements starptautiski aizsargātu personu pilnīgai integrācijai pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī. (3) Tāpat arī pastāvīgā iedzīvotāja statuss starptautiski aizsargātām personām ir svarīgs elements, lai sekmētu ekonomisko un sociālo kohēziju, kas ir Līgumā noteiktais Kopienas pamatmērķis. (4) Tādēļ jādod iespēja starptautiski aizsargātām personām iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu pēc piecu gadu nepārtrauktas likumīgas uzturēšanās dalībvalstī, kas tām piešķīrusi starptautisku aizsardzību, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citiem trešo valstu pilsoņiem. Aprēķinot šo piecu gadu nepārtrauktas likumīgas uzturēšanās periodu dalībvalstī, jāņem vērā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūras ilgums. (5) Ņemot vērā starptautiski aizsargātu personu tiesības dzīvot citā dalībvalstī, kas tām nav piešķīrusi starptautisko aizsardzību, ir jānodrošina šo dalībvalstu informēšana par attiecīgās personas aizsardzības nepieciešamību, lai tās varētu izpildīt savu pienākumu attiecībā uz nerepatriēšanas principu. Šim mērķim pastāvīgā iedzīvotāja EK uzturēšanās atļaujā, kas izsniegta starptautiski aizsargātai personai, jāiekļauj piezīme, norādot, ka dalībvalsts šīs atļaujas turētājam ir piešķīrusi starptautiskās aizsardzības statusu. Ja starptautiskās aizsardzības statuss nav atcelts, šo piezīmi iekļauj pastāvīgā iedzīvotāja EK uzturēšanās atļaujā, ko izdevusi otrā dalībvalsts. (6) Starptautiski aizsargātām personām, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, ir tiesības uz tādu pašu attieksmi, kāda tiek piemērota pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņiem attiecībā uz plašo ekonomisko un sociālo jautājumu klāstu ar dažiem nosacījumiem, lai pastāvīgā iedzīvotāja statuss būtu reāls instruments pastāvīgo iedzīvotāju integrācijai sabiedrībā, kurā tie dzīvo. (7) Vienlīdzīga attieksme pret starptautiski aizsargātām personām dalībvalstī, kas tām piešķīrusi starptautisku aizsardzību, neierobežo tiesības un pabalstus, ko garantē Direktīva 2004/83/EK. (8) Direktīvā 2003/109/EK minētie nosacījumi attiecībā uz pastāvīgo iedzīvotāju tiesībām dzīvot citā dalībvalstī un iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu šajā valstī piemērojami vienādā veidā visiem trešo valstu pilsoņiem, kas ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu. (9) Atbildības par starptautiski aizsargātu personu aizsardzību nodošana neietilpst šīs direktīvas darbības jomā. (10) Ja dalībvalsts ir nolēmusi, pamatojoties uz Direktīvā 2003/109/EK paredzētajiem iemesliem, izraidīt starptautiski aizsargātu personu, kas ieguvusi pastāvīgā iedzīvotāja statusu šajā dalībvalstī, attiecīgajai personai ir tiesības uz Direktīvā 2004/83/EK garantēto aizsardzību pret repatriēšanu. Lai nodrošinātu nerepatriēšanas principa pilnīgu ievērošanu gadījumos, kad attiecīgajai personai ir piešķirts aizsardzības statuss citā dalībvalstī un šis statuss tikmēr nav atcelts, ir jānodrošina, ka viņu var izraidīt tikai uz dalībvalsti, kas piešķīrusi aizsardzības statusu, un ka šīs dalībvalsts pienākums ir uzņemt viņu atpakaļ, izņemot gadījumos, kad šāda izraidīšana ir pieļaujama saskaņā ar Direktīvas 2004/83/EK noteikumiem par nerepatriēšanas principa ievērošanu. (11) Šā paša iemesla dēļ Direktīvā 2003/109/EK paredzētā iespēja otrajai dalībvalstij repatriēt no Eiropas Savienības trešās valsts pilsoni, kas dzīvo tajā, bet vēl nav ieguvis pastāvīgā iedzīvotāja statusu šajā dalībvalstī, nav piemērojama, ja attiecīgajai personai ir piešķirts aizsardzības statuss citā dalībvalstī, izņemot gadījumos, kad šāda repatriācija ir pieļaujama saskaņā ar Direktīvas 2004/83/EK noteikumiem par nerepatriēšanas principa ievērošanu. (12) Šī direktīva respektē pamattiesības un pamatbrīvības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Saskaņā ar diskriminācijas aizliegumu Pamattiesību hartā dalībvalstīm jāīsteno šī direktīva bez diskriminācijas pret personām, uz kurām attiecas šī direktīva, pamatojoties uz dzimumu, rasi, ādas krāsu, etnisko vai sociālo izcelsmi, ģenētiskajām īpašībām, valodu, reliģiju vai pārliecību, politiskajiem vai citiem uzskatiem, piederību mazākumtautībai, īpašumu, izcelšanos, invaliditāti, vecumu vai seksuālo orientāciju. (13) Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, un neskarot minētā protokola 4. pantu, abas minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tādēļ šī direktīva tām nav saistoša un nav jāpiemēro. (14) Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās Direktīvas 2003/109/EK pieņemšanā, un tādēļ šī direktīva tai nav saistoša un nav jāpiemēro, IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU. 1. pants Direktīvu 2003/109/EK groza šādi. 1. Direktīvas 2. panta f) punktu aizstāj ar šādu punktu: „f) „starptautiska aizsardzība” ir starptautiska aizsardzība, kā noteikts Padomes Direktīvas 2004/83/EK 2. panta a) punktā[8];” 2. Direktīvas 3. panta 2. punktu groza šādi: a) ar šādu apakšpunktu aizstāj c) apakšpunktu: „c) kuri iesnieguši iesniegumu par atļauju uzturēties dalībvalstī, pamatojoties uz alternatīvās aizsardzības veidu, saskaņā ar starptautiskām saistībām, valsts tiesību aktiem vai dalībvalstu praksi, un gaida lēmumu par savu statusu;” b) ar šādu apakšpunktu aizstāj d) apakšpunktu: „d) kuri ir pieteikušies, lai tos atzītu par bēgļiem, bet vēl nav pieņemts galīgais lēmums attiecībā uz viņu iesniegumu;” 3. Direktīvas 4. panta 2. punktam pievieno šādu daļu: „Attiecībā uz starptautiski aizsargātām personām, aprēķinot 1. punktā minēto periodu, jāņem vērā laika periods starp dienu, kurā iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, un dienu, kurā izsniegta Direktīvas 2004/83/EK 24. pantā minētā uzturēšanās atļauja.” 4. Šādu 4. un 5. punktu pievieno 8. pantam: „4. Ja dalībvalsts izsniedz pastāvīgā iedzīvotāja EK uzturēšanās atļauju trešās valsts pilsonim, kuram tā piešķīrusi starptautisko aizsardzību, tā viņa/viņas EK uzturēšanās atļaujas ailē „piezīmes” iekļauj šādu informāciju: „Šīs atļaujas turētājam ir piešķirta starptautiska aizsardzība [dalībvalsts nosaukums] [datums].” 5. Ja pastāvīgā iedzīvotāja EK uzturēšanās atļauju ir izdevusi otra dalībvalsts trešās valsts pilsonim, kura EK pastāvīgas uzturēšanās atļaujā iekļauta 4. punktā minētā piezīme, otrā dalībvalsts šo pašu piezīmi iekļauj pastāvīgā iedzīvotāja EK atļaujā. Pirms otrā dalībvalsts iekļauj 4. punktā minēto piezīmi, tā var sazināties ar piezīmē minēto dalībvalsti, lai noskaidrotu, vai pastāvīgajam iedzīvotājam vēl joprojām ir piešķirts starptautiskās aizsardzības statuss. Ja starptautiskā aizsardzība ir atcelta ar galīgu lēmumu, otrā dalībvalsts 4. punktā minēto piezīmi atļaujā neiekļauj.” 5. Ar šādu 4.a punktu papildina 11. pantu: „4.a. Attiecībā uz dalībvalsti, kas piešķīrusi starptautisko aizsardzību, 3. un 4. punkts neskar Direktīvas 2004/83/EK noteikumus.” 6. Direktīvas 12. pantu groza šādi: a) iekļauj šādu 3.a punktu: „3.a. Ja dalībvalsts nolemj izraidīt pastāvīgo iedzīvotāju, kura EK pastāvīgas uzturēšanās atļaujā iekļauta 8. panta 4. punktā minētā piezīme, tā sazinās ar piezīmē minēto dalībvalsti. Ja vien tikmēr starptautiskās aizsardzības statuss nav atcelts, pastāvīgo iedzīvotāju izraida uz šo dalībvalsti, kura nekavējoties uzņem pastāvīgo iedzīvotāju un viņa/viņas ģimenes locekļus atpakaļ bez formalitātēm.” b) Pievieno šādu 6. punktu: „6. Šis pants neskar Direktīvas 2004/83/EK 21. pantu.” 7. Direktīvas 22. pantu papildina ar šādu 3.a punktu: „3.a. Šī panta 3. punktu nepiemēro trešo valstu pilsoņiem, kuru EK pastāvīgas uzturēšanās atļaujā, ko izdevusi pirmā dalībvalsts, iekļauta 8. panta 4. punktā minētā piezīme. Šis punkts neskar Direktīvas 2004/83/EK 21. pantu.” 8. Direktīvas 25. panta pirmo daļu aizstāj ar šādu daļu: „Dalībvalstis izraugās kontaktpunktus, kas būs atbildīgi par 12. panta 3.a punktā, 19. panta 2. punktā, 22. panta 2. punktā un 23. panta 1. punktā minētās informācijas saņemšanu un nosūtīšanu.” 2. pants 9. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai ievērotu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz […]. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmus minēto aktu noteikumus un iesniedz šo aktu noteikumu un šīs direktīvas atbilstības tabulu. Kad dalībvalstis pieņem šos tiesību aktus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce. 10. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus tos valsts tiesību aktu galvenos noteikumus, kurus tās pieņem šīs direktīvas darbības jomā. 3. pants Šī direktīva stājas spēkā […] dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī . 4. pants Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm. Briselē, […] Padomes vārdā priekšsēdētājs [1] COM (2001) 127, galīgā redakcija. [2] OV C […], […], […]. lpp. [3] OV C […], […], […]. lpp. [4] OV C […], […], […]. lpp. [5] OV C […], […], […]. lpp. [6] OV L 16, 23.1.2004., 44. lpp. [7] OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp. [8] OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp.