P6_TA(2007)0160

Sieviešu ar invaliditāti stāvoklis Eiropas Savienībā

Eiropas Parlamenta 2007. gada 26. aprīļa rezolūcija par sieviešu invalīdu tiesībām Eiropas Savienībā (2006/2277(INI))

Eiropas Parlaments,

- ņemot vērā 2006. gada 13. decembrī ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemto Konvenciju par invalīdu tiesībām,

- ņemot vērā 1997. gada 22. februāra Eiropas Invalīdu forumā pieņemto Eiropas sieviešu invalīdu manifestu,

- ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu [1],

- ņemot vērā Eiropas gadu par iespēju vienlīdzību visiem (2007),

- ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 13. pantu,

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Vienlīdzīgas iespējas invalīdiem: Eiropas rīcības plāns" (COM(2003)0650),

- ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

- ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A6-0075/2007),

A. tā kā ANO Konvencijā par invalīdu tiesībām (Konvencija) atzīts, ka sievietes invalīdes un meitenes invalīdes gan ģimenē, gan ārpus mājas bieži pakļautas lielākam vardarbības, traumu, ļaunprātīgas izmantošanas, pamestības vai nolaidīgas izturēšanās, sliktas apiešanās vai izmantošanas riskam;

B. tā kā Konvencijā uzsvērta arī nepieciešamība iekļaut dzimuma principu visos centienos, lai sekmētu to, ka invalīdi pilnībā varētu izbaudīt cilvēktiesības un pamatbrīvības;

C. tā kā Konvencijā atzītas visu to invalīdu tiesības, kuri sasnieguši atbilstošu vecumu, laulāties un dibināt ģimeni;

D. tā kā gandrīz 80 % invalīdu sieviešu ir psiholoģiskas un fiziskas vardarbības upuri, tā kā seksuālas vardarbības risks attiecībā pret šīm sievietēm ir lielāks nekā attiecībā uz pārējām sievietēm; tā kā vardarbība nav tikai ierasta parādība sieviešu invalīdu dzīvē, bet bieži vien tā ir viņu invaliditātes cēlonis;

E. tā kā invalīdi ir neviendabīga iedzīvotāju grupa un viņu atbalstam domātajās darbībās jāņem vērā gan viņu dažādība, gan arī tas, ka dažas apakšgrupas, piemēram, sievietes invalīdes saskaras ar papildu grūtībām un dažāda veida diskrimināciju;

F. tā kā atbilstīgi dalībvalstīs veiktajiem pētījumiem, tieši bērnu invalīdu mātes veic pasākumus (medicīniskus, izglītības, administratīvus u. c.), lai noskaidrotu visu par viņu bērnu invaliditāti un rastu labākos viņu problēmu risinājumus;

G. tā kā atbildību par invalīdiem un atkarīgiem cilvēkiem parasti uzņemas sievietes un tas nozīmē, ka dažos gadījumos, kad nav piemērotu aprūpes iestāžu, viņām jāpamet darba tirgus;

H. tā kā Eiropas Savienības iestādēm, kā arī dalībvalstu valsts un reģionālajām iestādēm jārīkojas, lai nodrošinātu to, ka līdztiesība ir reāla un efektīva; tā kā Eiropas gads par iespēju vienlīdzību visiem (2007) būs šīs problēmas katalizators;

I. tā kā sievietes invalīdes ir dažādas diskriminācijas upuri gan dzimuma, gan rases, gan vājuma, gan invaliditātes dēļ, viņas vairāk pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

J. tā kā vienlīdzīga attieksme pret sievietēm invalīdēm un bērnu invalīdu mātēm ir humānās pamattiesības un ētiskas dabas pienākums,

1. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai tiktu atceltas esošās barjeras un šķēršļi, kā arī barjeras, kas saistītas ar ēku arhitektūru, ar mērķi radīt vienlīdzīgas tiesības un iespējas sievietēm invalīdēm un meitenēm invalīdēm piedalīties ģimenes, politiskajā, kultūras dzīvē, kā arī sociālajā un profesionālajā dzīvē, jo īpaši labāk īstenojot Kopienas tiesību aktus diskriminācijas novēršanas un dzimumu līdztiesības jomā, kā arī labāk izmantojot iespējas, ko sniedz atbilstošās Kopienas programmas un Eiropas Sociālais fonds;

2. aicina dalībvalstis iekļaut invalīdu vajadzības un sieviešu īpašās vajadzības valsts, reģionālajā un vietējā politikā, jo īpaši tajā, kas saistīta ar pilsētplānošanu, izglītību, nodarbinātību, mājokli, transportu, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem;

3. prasa Komisijai un dalībvalstīm pieņemt un īstenot pasākumus, kas vajadzīgi, lai atbalstītu sievietes invalīdes, lai viņas varētu gūt panākumus tajās sabiedriskās un profesionālās, kultūras un politiskās dzīves jomās, kurās viņas vēl aizvien nav pietiekami pārstāvētas;

4. aicina valstu un reģionālajās iestādes veicināt un atbilstīgi finansēt novatoriskas darbības un pakalpojumus, kas saistīti ar dzimumu un invaliditāti, jo īpaši attiecībā uz palīdzību personām, mobilitāti, veselības aprūpi, izglītību, apmācību, mūžizglītību, nodarbinātību, neatkarību un sociālo nodrošinājumu;

5. prasa Komisijai un dalībvalstīm ieviest efektīvus tiesību aktus un īstenot efektīvas darbības, attiecībā uz sievietēm un bērniem, kas nodrošinātu, ka invalīdu izmantošanas, vardarbības pret viņiem un viņu ļaunprātīgas seksuālās izmantošanas gadījumi gan to dzīvesvietās, gan ārpus tām tiktu identificēti un izmeklēti, un, ja vajadzīgs, tiktu uzsākts tiesas process; iesaka šajā sakarā īpašu uzmanību pievērst sievietēm invalīdēm, kas invaliditātes dēļ pašas nevar sevi pārstāvēt, kā arī izstrādāt preventīvus pasākumus, lai likvidētu jebkādas atšķirības tiesībās starp sievietēm invalīdēm un sievietēm attiecībā uz to fizisko neaizskaramību un seksuālo izpausmi;

6. izsaka nožēlu par to, ka sievietes invalīdes ir trīskārt vairāk pakļautas vardarbībai nekā sievietes, kuras nav invalīdes, tāpēc aicina izmantot arī programmu Dafne šī vardarbības veida izskaušanai;

7. uzsver, ka ir svarīgi aktīvi novērst segregāciju, kas skar invalīdus kopš bērnības;

8. aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt eksperimentālos projektus, kā arī izmēģinātas un pārbaudītas procedūras attiecībā uz pasākumiem, kas palīdz invalīdiem integrēties, sākot no bērnudārza, skolas un apmācības iestādēm, kā arī turpmākās dzīves laikā;

9. uzsver, ka Eiropas Savienībai jāveic visi iespējamie pasākumi, tostarp likumdošanas pasākumi, lai vienkāršotu tās atbalsta iegūšanai vajadzīgās administratīvās darbības un palielinātu sievietēm invalīdēm un meitenēm invalīdēm paredzētos līdzekļus;

10. aicina dalībvalstis novērst sievietēm invalīdēm piemērotas veselības aprūpes trūkumu, nodrošinot specializētu medicīnisko personālu un atbilstošas infrastruktūras;

11. aicina Komisiju kopā ar kompetentajām valstu iestādēm pētīt īpašās sieviešu invalīdu veselības un veselības aprūpes problēmas, īpašu uzmanību veltot profilaksei un informācijai;

12. uzskata, ka pastāv saistība starp invaliditāti un zemāku izglītības līmeni, kas turpmāk ietekmē invalīdu nodarbinātības līmeni;

13. pauž bažas par to, ka sievietēm invalīdēm ir viens no zemākajiem izglītības līmeņiem un viņām tādēļ ir ļoti grūti piekļūt darba tirgum, palikt darba tirgū un virzīties uz augšu darba tirgū; uzskata, ka invalīdiem jāsniedz tādas pašas iespējas mācīties un viņiem jābūt tiesībām piekļūt darba tirgum, lai viņi paši sevi varētu apgādāt; uzskata, ka sievietes invalīdes un meitenes invalīdes jāmudina turpināt izglītību un strādāt darbu atkarībā no viņu iespējām un interesēm, nevis atkarībā no viņu trūkumiem;

14. aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt vispārējas piekļuves principa ieviešanu attiecībā uz dzīves vidi, precēm un pakalpojumiem, lai sievietes invalīdes varētu baudīt pēc iespējas lielāku neatkarību;

15. prasa Komisijai un dalībvalstīm, ņemot vērā to, ka daudzos gadījumos informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT) bieži ir ļoti svarīgs invalīdu integrācijas instruments, izstrādāt atbilstošus pasākumus, lai likvidētu uz dzimumu balstītas atšķirības digitālajā jomā, lai sievietes invalīdes varētu piekļūt IKT un izmantot tās tāpat kā vīrieši;

16. uzskata, ka invalīdu piekļuves darba tirgum uzlabošanai, viņu aktivitātes palielināšanai un viņu spēju attīstībai jāizmanto visi iespējamie veicinošie pasākumi, tostarp nodokļu atvieglojumi, lai mudinātu darba devējus pieņemt darbā invalīdus un piemērot darba laiku to vecāku vajadzībām, kuru apgādībā ir bērni invalīdi;

17. aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt sieviešu invalīdu nodarbinātību, novērst diskrimināciju no darba devēju puses, pieņemot darbā sievietes invalīdes;

18. aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut elastības jēdzienu jautājumos, kas saistīti ar invaliditāti, atzīstot, ka katra invalīda vajadzības ir atšķirīgas, lai pilsoņu kopienā, kas balstīta uz daudzveidību, palīdzību varētu pielāgot katrai konkrētajai situācijai;

19. uzskata, ka izstrādāto pasākumu mērķim jābūt labākai integrācijai;

20. atgādina, ka lielākajā daļā gadījumu tieši sievietes aprūpē invalīdus, tāpēc uzskata, ka jāizstrādā pasākumi sabiedrības izpratnes veicināšanai, lai nodrošinātu, ka arī vīrieši ir iesaistīti šo uzdevumu veikšanā;

21. aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties tā, lai atbildību par invalīdu apgādību, viņu līdzdalību uzņemtos visa sabiedrība, nevis tikai invalīdu ģimenes; kā arī izstrādājot politiku, ņemt vērā to sieviešu īpašo ziedošanos, kuru apgādībā ir invalīdi, kā arī to personu, bieži vien radinieku, stāvokli, kuri uzņēmušies atbildību par invalīdiem; uzskata, ka ir svarīgi atkārtoti uzsvērt to, ka šo darbu galvenokārt veic sievietes un ka viņas gan kā algotas darbinieces, gan kā ģimenes locekles īpaši skar valsts aprūpes pakalpojumu samazinājums;

22. prasa Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt vajadzīgos pasākumus, lai palīdzētu darbā ģimenēm un organizācijām, kas atbalsta gan invalīdus, gan viņu ģimenes;

23. uzskata, ka jāveic dažādi atbalsta pasākumi, lai invalīdi un viņu ģimenes varētu dzīvot normālu dzīvi tāpat kā veseli cilvēki un viņu ģimenes, kā arī atbalsta pasākumi tiem, bieži vien radiniekiem, kuri gan sociāli gan finansiāli ir atbildīgi par invalīdiem, kuriem viņi velta visu savu laiku, nonākot izolācijā, tam daudzos gadījumos vajadzīgs atbalsts daudzos līmeņos; uzsver, ka pašreizējā situācijā sievietes uzņemas lielu daļu atbildības, gan par atlīdzību, gan bez tās; uzskata, ka šis uzdevums nav tikai viena dzimuma uzdevums un ka aktīvi jāizskauž viedoklis par to, ka tā ir sieviešu atbildība;

24. iesaka dalībvalstīm saskaņot vietējo pašpārvalžu noteikumus saistībā ar invalīdu automašīnu novietošanu un paredzēt transporta tarifu samazināšanu tām personām, kas pavada invalīdus;

25. uzskata, ka viens no galvenajiem Eiropas Savienības mērķiem ir uzlabot invalīdu un viņu ģimeņu dzīves kvalitāti, kā arī viņu pilnīga iekļaušanās sabiedrībā;

26. uzsver vajadzību plašsaziņas līdzekļos biežāk atspoguļot sievietes invalīdes, kā arī uzlabot viņu tēlu, tādējādi plašu sabiedrību iepazīstinot ar viņu ikdienas dzīvi un sniedzot viņām iespēju izteikties un piedalīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē;

27. uzsver, ka ir svarīgi dalībvalstīm atzīt acīmredzamās sieviešu invalīdu tiesības uz seksuālo izpausmi, kā arī tiesības dibināt ģimeni;

28. aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest tādus tiesību aktus, kas nodrošina sievietēm invalīdēm un vīriešiem invalīdiem neatkarību, tādējādi atzīstot, ka tās ir pamattiesības, kas jāievēro;

29. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka bērniem invalīdiem, jauniešiem invalīdiem un pieaugušajiem invalīdiem ir vajadzīgie apstākļi viņu neatkarībai un iespējai noteikt savu likteni, un šajā darbībā īpaši ņemt vērā vienlīdzības jautājumus;

30. atzīst, ka sievietes invalīdes ir diskriminācijas upuri attiecībā uz piekļuvi pat pakalpojumiem neatkarības nodrošināšanai un veselības aprūpes pakalpojumiem;

31. uzsver abu dzimumu bērnu izglītības lomu nākotnes sabiedrības veidošanā, kā arī uzsver, ka izglītība jāvirza tā, lai invaliditāte nebūtu šķērslis līdzdalībai sabiedrības dzīvē, balstoties uz līdztiesību un vienādām iespējām, lai attīstītu sadarbības un integrācijas sistēmu, izpratnes veicināšanu par invaliditāti skolās, jo izpratne ir nepieciešams instruments tās īstenošanai;

32. uzsver nevalstisko organizāciju svarīgo lomu darbā ar sievietēm invalīdēm un aicina Komisiju un dalībvalstis tās atbalstīt;

33. uzsver vajadzību vākt jaunākos datus par invaliditāti, sadalot tos attiecībā uz dzimumu, kā arī veikt pētījumus, iekļaujot uz dzimumu līdztiesību attiecināmus rādītājus, lai uzzinātu patieso sieviešu invalīdu un meiteņu invalīdu stāvokli;

34. uzsver nepieciešamību nodrošināt sieviešu invalīdu reproduktīvo veselību, pievēršot uzmanību ģimenes plānošanai, veselības pakalpojumiem, kā arī informācijai par mātes stāvokli, lai viņas varētu dibināt taisnīgas, atbildīgas un apmierinošas attiecības;

35. uzskata, ka Eiropas Savienībai savā darbībā vairāk jāsekmē darba devēju organizāciju, arodbiedrību un nevalstisko organizāciju līdzdalība, efektīvāk izstrādājot invalīdu atbalsta veidus;

36. aicina Komisiju atvieglot sievietēm invalīdēm domāta tīkla izveidi visā Eiropas Savienībā, kā arī kandidātvalstīs, kas padarītu iespējamu informācijas apmaiņu par paraugpraksi, kapacitātes un iespēju palielināšanu;

37. uzsver vajadzību sievietēm invalīdēm brīvi brīvi piekļūt jaunajiem audiovizuālajiem līdzekļiem;

38. atgādina Komisijai, ka zināšanas par šo tēmu un par invaliditātes sociālo modeli, kura centrā ir sabiedrības barjeras, pretēji invaliditātes medicīniskajam modelim, kurš saistīts tikai ar invaliditātes medicīniskajiem aspektiem, ir atbilstošs pamats risinājumiem, pakalpojumu un atbalsta nodrošināšanai, politikas izveidei, kā arī finansējuma piešķiršanai, kā arī, lai izvērtētu politikas ietekmi uz invalīdu stāvokli;

39. atgādina dalībvalstīm, ka sadarbība to sieviešu un meiteņu, kas cieš dažāda veida invaliditātes dēļ, viņu jautājuma risināšanā un uzlabošanā ir ļoti svarīga;

40. prasa dalībvalstīm veicināt pilsoņu iniciatīvu invalīdu atbalstīšanai;

41. atgādina sociālo partneru, uzņēmumu un pilsoniskās sabiedrības, īpaši sieviešu invalīdu organizāciju, kā arī bērnu invalīdu vecāku organizāciju svarīgo lomu vienlīdzīgu iespēju, piekļuves iespēju nodarbinātībai un mūžizglītībai sekmēšanā un veicināšanā, pienācīgi ņemot vērā viņu īpašās vajadzības;

42. izsaka atzinību par vecāku apvienību darbu, kuras parasti dibina un vada bērnu invalīdu mātes, kuras, izmantojot apvienības un tīmekļa vietnes, vāc informāciju (par specializētiem medicīniskiem centriem, noteikumiem par mācībām skolā, sociālo nodrošinājumu), kas palīdz citiem vecākiem un veicina valsts iestāžu izpratni;

43. prasa dalībvalstīm sniegt Eiropas Parlamentam un Komisijai ziņojumu par sieviešu invalīdu un meiteņu invalīdu stāvokli, pamatojoties uz valstu ziņojumiem un veiktajiem pasākumiem, lai atbilstu ANO Konvencijai par jebkāda veida sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

44. uzskata, ka invaliditāte uzlūkojama kā dabīga parādība, kas ir ikdienas dzīves sastāvdaļa, nevis kā novirze no tās, tā kā vienmēr būs pilsoņi ar invaliditāti, tad arī invaliditāte vienmēr būs neatņemama sabiedrības sastāvdaļa;

45. uzskata, ka vairāk jāattīsta un jāizmanto tehnoloģijas un līdzekļi, lai likvidētu invalidiem nelabvēlīgo vidi; uzskata, ka attīstībai jābalstās uz to, ka dažkārt sieviešu un vīriešu vajadzības ir atšķirīgas;

46. aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt meiteņu invalīdu, zēnu invalīdu, sieviešu invalīdu un vīriešu invalīdu dzīves apstākļu vienlīdzīgu uzlabošanu;

47. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei un ANO ģenerālsekretāram.

[1] OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp.

--------------------------------------------------