16.5.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/57

1.1.

Vides politika ir viens svarīgākajiem sociālajiem jautājumiem, kas pašreiz jārisina valdībām un vadošajiem ekonomikas dalībniekiem. Lēnā reakcija uz vides problēmām starptautiskā līmenī vairs nevar būt iegansts tiesiskajā regulējumā un attieksmē nepieciešamo izmaiņu atlikšanai, lai sasniegtu ES pamatmērķi, t.i., nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību.

1.2.

ES rūpniecībai ir ievērojams potenciāls kļūt par ilgtspējīgu ekonomiku, tomēr tās panākumi aizvien vairāk būs atkarīgi no spējas rast novatorisku pieeju rūpniecības pārmaiņām. Minētās pārmaiņas ir nepieciešamas tirgu atvēršanas, globalizācijas, kā arī tehnoloģisko un ar izziņas procesu saistīto izmaiņu dēļ, un tās kļūst aizvien straujākas, jo palielinās izpratne par vides aizsardzības un dabas resursu saglabāšanas nepieciešamību.

1.3.

Komiteja uzskata, ka visiem ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem — gan valsts, gan privātajā sektorā —, kā arī politiķiem un valsts iestādēm pilnībā jāapzinās, ka sagaidāma jauna rūpniecības revolūcija, kas galvenokārt ietekmēs dzīves un vides kvalitāti un kam ir nepieciešama jauna, visaptveroša pieeja attiecībā uz plānošanu, ražošanu un patēriņu, un dabas resursu saglabāšanu un apsaimniekošanu.

1.4.

Komiteja uzskata, ka steidzami jāpāriet no pasīvas un nemainīgas pieejas uz izlēmīgāku un proaktīvāku rīcību un ar ES un dalībvalstu līmenī izstrādātas, skaidras un stabilas pozitīvu pasākumu sistēmas palīdzību, pamatojoties uz ilgtspējīgas attīstības principiem, jāsagatavojas nākotnei, lai paātrinātu

1.5.

EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai jaunās un proaktīvās pieejas pamatā būtu drīzāk profilaktiski, nevis pēc tam veikti koriģējoši pasākumi, kā arī visām iesaistītajām pusēm vienādas procedūras, kas ir daļa no vides jomā noteiktā ES regulējuma, kuru izmanto likumdevējs, uzņēmumi un patērētāji.

1.6.

Komiteja ir pārliecināta, ka par tehnoloģiju izstrādi un inovāciju ir jāatbild galvenokārt uzņēmumiem un valsts iestādēm, tomēr gan uzņēmējus, gan iestādes būtu jāmotivē, jāiedrošina un jāatbalsta, izmantojot piemērotu ES, valstu un vietējā līmeņa politiku, kā arī publiskā un privātā sektora partnerību, kas vienkāršo un atbrīvo piekļuvi minēto problēmu risināšanai nepieciešamajiem resursiem.

1.7.

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi iekļaut struktūrfondos, Kopienas inovācijas, pētniecības un apmācības programmās, kā arī attiecīgos finanšu instrumentos jaunas un ilgtspējīgas ES mēroga iniciatīvas rūpniecības jomā.

1.8.

Komiteja atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka ir jāpaātrina konkrētu vienkāršošanas pasākumu pieņemšana, lai novērstu nevajadzīgu slogu un samazinātu aizvien augošās izmaksas, kas rodas birokrātijas un tehniskā sloga dēļ, pamatojoties uz pašreizējo vides jomas regulējumu, kurš ir jāatjaunina un atbilstīgi jākonsolidē.

1.8.1.

Līdz ar vides politiku, kas ir pēc iespējas saprotamāka, lietotājdraudzīga un neprasa augstas izmaksas, jo īpaši MVU, nepieciešama arī cieša koordinācija, kā arī dažādos līmeņos jāizstrādā stratēģijas un instrumenti. Īstenojot principu “mazāk tiesību aktu un labāka likumdošana”, jāpanāk konsolidēts un saskaņots vides jomas regulējums, kas nodrošina tiesisko paļāvību un pārredzamību saistībā ar nepieciešamo pielāgošanos rūpniecības pārmaiņām un ir orientēts uz to, kā labāk aizsargāt dabas resursus un vidi un pasaules tirgos izmantot ilgtspējīgus un konkurētspējīgus tehnoloģiskos jauninājumus. Jārada apstākļi, lai MVU būtu spējīgi segt ar atbilstības nodrošināšanu saistītās izmaksas, nezaudējot konkurences priekšrocību.

1.9.

Komiteja uzsver, ka tuvākajā laikā jāpieņem visaptveroša Kopienas ilgtermiņa stratēģija, lai vadošajiem publiskā un privātā sektora dalībniekiem nodrošinātu noteiktību un varētu veikt tehnoloģiskos un organizatoriskos pielāgojumus, kas nepieciešami, lai izpildītu augstos vides aizsardzības standartus.

1.10.

Stabilitātes un izaugsmes pakts, iespējams, jāgroza, tajā labāk atspoguļojot Lisabonas stratēģijā un Gēteborgas stratēģijā izvirzītos mērķus attiecībā uz vides ilgtspēju, lai saprotamā un pārredzamā veidā, kā arī, nekropļojot konkurenci, veicinātu nepieciešamos valsts ilgtermiņa ieguldījumus, kas būtu jāizslēdz no “budžeta deficīta” definīcijas.

1.11.

Dalībvalstīm gada ziņojumos par Lisabonas procesu būtu jāiekļauj informācija par to ikgadējiem ieguldījumu plāniem vides jomā, kā arī likumdošanas un finanšu pasākumu retrospektīva novērtējuma rezultāti. Minētajos pieejamajos datos labāk jāatspoguļo vides aspekts, kam būtu jākļūst par tāda kopsavilkuma ziņojuma neatņemamu daļu, ko Komisija katru gadu iesniedz Eiropadomes pavasara sanāksmei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

1.12.

Komiteja uzskata, ka valstu politikā ir svarīgi uzsvērt dažādu ekonomikas instrumentu un nodokļu atvieglojumu pozitīvo ietekmi uz vidi. Tas attiecas galvenokārt uz nodokļu politiku, kurā vēlams iekļaut Eiropas Savienības līmeņa risinājumus (1) un kas ietekmē šādas jomas:

1.13.

Ātrāk ir jānosaka kvantitatīvi kopīgie mērķi, lai īstenotu Eiropadomes pavasara un pēc tam notikušajā Vides ministru padomes sanāksmē pieņemtos tālejošos lēmumus.

1.14.

Komiteja atkārtoti apstiprina svarīgo lomu, kāda ir jāuzņemas sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjiem dažādos līmeņos, sākot ar ES līmeni, starp nozarēm un katras atsevišķas nozares ietvaros notiekošajās debatēs, lai risinātu ar konkurētspēju, enerģētiku un vidi saistītās problēmas, kas būtiski ietekmē daudzas nozares, jo tajās ir nepieciešamas ievērojamas strukturālās pārmaiņas, jo īpaši attiecībā uz ražošanu, un cieši saskaņota, visaptveroša pieeja, vienlaikus turpinot vienkāršošanu un birokrātijas samazināšanu.

1.15.

Komiteja uzskata, ka ar vidi, dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu un jaunu, ekoloģiski nekaitīgu tirdzniecības iespēju, kā arī jaunu, labāku un vides aizsardzības prasībām atbilstošāku darba vietu radīšanu saistītās problēmas jārisina, veidojot uzņēmējdarbībai un darba ņēmējiem labvēlīgu vidi, kas ļauj veicināt uzņēmēju un darbinieku novatoriskās spējas, kā arī ekonomikas, sociālos, kultūras un izglītības pasākumus, kurus viņiem pastāvīgi jāveic, lai saglabātu konkurētspēju tirgū.

1.16.

Saskaņā ar EESK un Komisijas, Padomes un Eiropas Parlamenta augsta ranga amatpersonu vairākkārt uzsvērto noteikti jāsamazina administratīvais un birokrātijas slogs, kas gulstas uz uzņēmumiem, lai tie savas ekonomiskās un sociālās spējas varētu izmantot darba apstākļu, kā arī ražošanas un organizācijas struktūru ilgtspējīgā modernizēšanā.

1.17.

Nepieciešama visaptveroša un proaktīva uzņēmējdarbības politika, kas ļauj apvienot saistības vides aizsardzības jomā ar konkurētspējas veicināšanu, saglabāt dzīves un darba kvalitāti, kā arī paaugstināt nodarbinātības līmeni un nodrošināt, ka ir pieejami zinoši, kvalificēti darba ņēmēji; zinātniskās izpētes un tehnoloģiskās attīstības, inovācijas un konkurētspējas, kā arī “Life+” programmas jāveicina, padarot tās pieejamākas, atbilstīgi struktūrpolitikas un reģionālās kohēzijas politikas instrumentiem.

1.18.

Cenšoties izveidot zināšanu sabiedrību, Kopienai būtu jāpievērš uzmanība tam, lai vispārējās un profesionālās izglītības programmās, no pamatskolas līdz pat arodapmācībai, vadības un akadēmiskajai izglītībai, tiktu ņemti vērā ekoloģiskie aspekti.

1.19.

Vienmēr jāņem vērā sociālo, ekonomisko un ekoloģisko aspektu ietekme valsts un starptautiskajā līmenī, lai uzņēmumiem pasaules tirgū varētu nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un ilgtspējīgas attīstības procesā ņemtu vērā lielāku savstarpēju atkarību, kas izveidojusies starp dažādām valstīm un lielām kontinentāla mēroga ekonomikas zonām.

1.20.

ES jāspēj atrast vienotu nostāju divpusējās un daudzpusējās sarunās, lai nodrošinātu, ka PTO un bilaterālajos nolīgumos tiek iekļauts sociālais aspekts, kā arī spēcīgs vides aizsardzības aspekts.

2.1.

Eiropadome 2007. gada 8.–9. martā Briselē notikušajā sanāksmē īpašu uzmanību pievērsa tādiem tematiem kā vide un klimata pārmaiņas un izvirzīja konkrētus mērķus.

2.1.1.

Ierosinātais mērķis ir samazināt CO2 emisijas par 20–30 % līdz 2020. gadam un 60–80 % līdz 2050. gadam, salīdzinot ar 1990. gada līmeni.

2.2.

Komisijas ikgadējā ziņojumā par Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai īstenošanas gaitu 2007. gadā galvenā uzmanība ir pievērsta klimata pārmaiņām, ekoinovācijai, energoefektivitātei, atjaunojamajiem energoresursiem un enerģētikas tirgiem.

2.2.1.

Ziņojumā ir uzsvērts, ka, pateicoties aktīvai darbībai minētajā jomā, varētu rast efektīvus vides problēmu risinājumus, ilgtspējīgi izmantot dabas resursus un radīt jaunas tirdzniecības iespējas un darba vietas.

2.3.

Vides ministru padomes 2007. gada 20. februāra sanāksmē tika uzsvērts, ka ES pārskatītā stratēģija ilgtspējīgas attīstības jomā un Lisabonas stratēģija izaugsmei un nodarbinātībai viena otru papildina un Lisabonas stratēģija dod būtisku ieguldījumu, lai sasniegtu svarīgāko mērķi — ilgtspējīgu attīstību. Turklāt Padome atkārtoti norādīja, ka jāuzlabo vides aizsardzība, kas būtu jāuzskata par vienu no trim ilgtspējīgas attīstības pīlāriem, un ka ar vidi saistītos jautājumus jāiekļauj visās politikas jomās.

2.4.

Labi pārdomāta vides politika, kurā ir pietiekami ņemti vērā nepieciešamie pielāgošanās periodi un tiesību aktu labākas izstrādes, kā arī tiesiskā regulējuma un administratīvo procedūru vienkāršošanas principi, var pozitīvi ietekmēt konkurētspēju, izaugsmi un nodarbinātību, aktīvi veicinot ekoinovāciju un resursu efektīvu izmantošanu. Nedrīkst pieļaut, ka juridisko pielāgojumu dēļ nepārtraukti tiek grozīti spēkā esošie tiesību akti.

2.5.

Padome ir aicinājusi Komisiju pēc iespējas ātrāk sagatavot Zaļo grāmatu par tirgus instrumentiem kā darbības līdzekļiem vides jomā. Tajā ir jāierosina jauni un rentabli vides politikas instrumenti, kas jāizmanto kopā ar dalībvalstu tiesisko regulējumu un finansiāliem stimuliem. Ar minēto pasākumu palīdzību būtu jānovērš nelikumīgas darbības, kā arī jāpanāk ekoloģiskā efektivitāte visās ražošanas nozarēs, nodrošinot iespēju vietējos risinājumus pielāgot vietējām problēmām.

2.5.1.

Komiteja ir uzsvērusi, ka, “(…) lai ilgtspējīgas attīstības stratēģija kļūtu par patiesu virzītājspēku, tā jāīsteno, izvirzot konkrētus un novērtējamus mērķus un uzdevumus, kā arī pamatojoties uz nopietnu analīzi.” Padomes dokumentā par tematu “ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšana” ir teikts, ka “stratēģijā paredzēts īstenot daudz mērķu un pasākumu. Taču tas netiek darīts, pamatojoties uz datu vai attīstības tendenču kvantitatīvu analīzi vai uz jautājumu un problēmu kvalitatīvu analīzi” (2).

2.6.

Tādēļ, ņemot vērā pieredzi, ko EESK un CCMI ir guvusi, sagatavojot daudzos atzinumus par minēto tematu, CCMI būtu obligāti jāizskata plašais temats par ES regulējuma vides jomā ietekmi uz rūpniecības pārmaiņām.

2.7.

Padome 2006. gada 4. decembra sanāksmē par konkurētspējas jautājumiem uzsvēra, cik svarīgi ir veicināt ekoinovāciju (jo īpaši rūpniecībā), konkurētspēju, pētniecību un izstrādi un ka pilnībā jāizmanto vadošo tirgu potenciāls, piemēram, šādās jomās:

Šajā sakarā jāmin arī izejvielu efektīva izmantošana (3).

2.7.1.

Mērķis ir nodrošināt Eiropas Savienībai vadošo lomu ekoinovācijas jomā un to izveidot par pasaules reģionu, kurā enerģija tiek izmantota visefektīvāk.

2.8.

Pēdējos gados CCMI abos atzinumos par tematu “Rūpniecības pārmaiņu bilance un perspektīvas — kopējais pārskats” un “Ilgtspējīga attīstība kā rūpniecības pārmaiņu virzītājspēks”, kurus Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pieņēma attiecīgi 2003. gada 25. septembrī un 2006. gada 14. septembrī (4), ir plaši izklāstījusi pasākumus pieprasījuma samazināšanai. Minētajos atzinumos runa ir galvenokārt par dinamiku saistībā ar “(…) attīstību, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai” (5).

2.9.

Minētais jautājums šajā pašiniciatīvas atzinumā savukārt tiks sīkāk izskatīts piedāvājuma aspektā saistībā ar ekoloģiski ilgtspējīgām ražošanas metodēm un analizēts tāds ES regulējums vides jomā, kam ir ļoti liela ietekme uz ražošanu un izplatīšanu un kas aizvien vairāk ietekmē produktus, metodes un pakalpojumu piedāvājumu.

2.10.

Tiklīdz būs izstrādāta integrētā produktu politika (IPP) un novērtēta tās īstenošanas ietekme, tā kļūs par Kopienas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas neatņemamu sastāvdaļu. Visi produkti ietekmē vidi — vai nu to ražošanas, vai nu izmantošanas, vai arī apglabāšanas laikā. Tas pats jāsaka arī par pakalpojumiem. ES cenšas, izmantojot tādus līdzekļus kā ekomarķējums, Kopienas vides vadības un audita sistēma (EMAS) vai brīvprātīgi nolīgumi, veicināt ekonomikas dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību vides aizsardzībā.

2.11.

Lai nodrošinātu efektīvu vides aizsardzību, ir precīzi jānovērtē sekas, kādas uz vidi atstāj cilvēka lēmumi un rīcība. Ietekmi uz vidi var pārbaudīt gan augšupēji — izmantojot publiskā un privātā sektora ietekmes uz vidi novērtējumu, vai lejupēji — ar dalībvalstu, tajā skaitā visu ieinteresēto personu, starpniecību retrospektīvi veikto vides uzraudzības pasākumu palīdzību.

2.11.1.

Tikpat daudz uzmanības jāpievērš ilgtspējīgai rūpniecības politikai un ilgtspējīgam patēriņam.

2.12.

Turklāt tagad tiek piemērotas sankcijas par kaitējumu aizsargājamām dabas teritorijām un ūdeņiem, kā arī augsnes piesārņošanu. Princips, ka piesārņotājs maksā, tika ieviests 2004. gadā, kad tika pieņemta direktīva attiecībā uz atbildību par likumpārkāpumiem vides jomā, saskaņā ar kuru piesārņotājam var likt samaksāt atlīdzību videi nodarītā kaitējuma novēršanai. Turklāt pastāv ES tiesību akti par atkritumu apsaimniekošanu, iepakojumu, aizsardzību pret trokšņa, ūdens un gaisa piesārņojumu, klimata pārmaiņām, dabas un tehnoloģiju radītiem riskiem, kā arī negadījumiem, kuros iesaistītas bīstamas vielas (6).

2.13.

Pieaugošas tirgus globalizācijas apstākļos ļoti svarīgs mērķis ir sistemātiska vides jomas prasību ievērošana produkta projektēšanas posmā, (7) lai mazinātu negatīvo ietekmi uz vidi visā produkta aprites ciklā. Tā ir iekļauta īpašos ES tiesību aktos un ir viena no Eiropas Savienības prioritātēm Sestajā vides rīcības programmā (2002–2012), kurā ir paredzēts sagatavot un īstenot septiņas tematiskās stratēģijas (8), par kurām EESK jau ir paudusi savu nostāju un kuras skar ražošanas un tirdzniecības sistēmu gan kopumā, gan tās atsevišķus jautājumus.

2.14.

CCMI pilnībā atbalsta mērķi — jau produkta projektēšanas posmā, kā arī ražošanas un tirdzniecības procesu sākumā ņemt vērā prasības attiecībā uz vides aizsardzību —, ja minētā darbība notiek ciešā saistībā ar Lisabonas stratēģiju, lai pārmaiņu skartā ES rūpniecība atkal kļūtu konkurētspējīga ne tikai ilgtspējīgas un saskaņotas attīstības ziņā, bet arī, lai vienkāršojot un uzlabojot procedūras, tiktu mazināts tehniskais un administratīvais slogs, kas gulstas uz uzņēmumiem, jo īpaši mazākiem uzņēmumiem.

2.15.

Pateicoties saskaņotai pasākumu sistēmai par vides aizsardzības prasību ievērošanu, projektējot, izstrādājot, pārdodot un apglabājot visus enerģiju patērējošos produktus, ir aptverti vairāk nekā 70 % iekšējā tirgū brīvā apgrozībā esošo ražojumu (9). Minētajā sistēmā ir ņemti vērā ne tikai aspekti, kas saistīti ar energoefektivitāti, bet arī visi tie, kas saistīti ar ietekmi uz vidi (cieta un gāzveida emisija, trokšņa emisija, elektromagnētiskais starojums u.c.).

2.16.

Ražošanas un tirdzniecības sistēmu tomēr ietekmē arī daudzi vides jomas normatīvie akti, kas būtiski maina to, kādā veidā Eiropas Savienībā tiek ražoti produkti un sniegti pakalpojumi. Minētajam tiesiskajam regulējumam jābūt pārredzamam, vienkāršam un konsolidētam. Vides jomā īstenotā Kopienas darbība horizontālā veidā ietekmē visas pārējās politikas jomas: gan politikas pasākumus attiecībā uz tehnisko standartizāciju, ķīmisko vielu regulējumu (REACH regula), nodarbinātības politikas pasākumus, gan ar iekšējo tirgu saistītus, kā arī preču un pakalpojumu aprites pasākumus.

2.17.

Īstenojot minētos politikas pasākumus, jāņem vērā blakusefekti, kas bieži vien kavē galveno mērķu (10) sasniegšanu, kā arī izraisa nopietnas un neparedzētas sekas tautsaimniecībā, ja vien netiek veikts visaptverošs novērtējums kā integrētas sistēmas daļa (11).

3.1.

Vides politika ir viens no svarīgākajiem sociālajiem jautājumiem, kas pašreiz jārisina valdībām un vadošajiem ekonomikas dalībniekiem. Lēnā reakcija uz vides problēmām starptautiskajā līmenī vairs nevar būt iegansts tiesiskajā regulējumā un attieksmē nepieciešamo izmaiņu atlikšanai, lai sasniegtu mērķi, t.i., nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, kas ir pasaules mēroga uzdevums, ar kuru saskaras mūsu partneri visā pasaulē.

3.2.

Komiteja uzskata (12), ka, pateicoties ilgtspējīgai attīstībai, jāizveido lielākā labklājībā dzīvojoša un taisnīgāka sabiedrība, kas ir garants, ka izveidosies tīrāka, drošāka un veselībai labvēlīgāka vide, kura mūsu paaudzei, kā arī mūsu bērniem un mazbērniem nodrošina labāku dzīves un darba kvalitāti. Tomēr tam vajadzīga ES stratēģiju un instrumentu labāka savstarpēja saskaņotība, kas dotu iespēju izveidot proaktīvu un nebirokrātisku vidi, kurā tiek ņemti vērā rūpniecības pārmaiņu ekonomiskie un sociālie aspekti un kas veicina uzņēmumu konkurētspēju pasaules mērogā.

3.3.

Lai tautsaimniecības izaugsme atbilstu sociālajai un vides ilgtspējai, nepieciešams ekonomikas un tehniskais progress, kā Komiteja jau ir uzsvērusi: “Izcili sasniegumi zinātnes un tehnikas jomā, kā arī šo sasniegumu pārvēršana konkurētspējīgā ekonomikas jaudā ir izšķiroši nosacījumi, lai nodrošinātu mūsu nākotni, piemēram, attiecībā uz enerģētiku un ar klimatu saistītajām problēmām, lai saglabātu un uzlabotu mūsu pašreizējo stāvokli globālajā vidē un lai varētu uzlabot, nevis apdraudēt Eiropas sociālo modeli” (13).

3.4.

Eiropas Kopienas Septītajā pamatprogrammā pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (2007–2013) prioritāte viennozīmīgi ir piešķirta ar vidi saistītiem jautājumiem. Šajā sakarā EESK ir uzsvērusi: “Vides aizsardzībai ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu gan šodienas, gan nākotnes paaudžu dzīves kvalitāti un dzīves pamatnosacījumus. Īpaši ambiciozs un varbūt pat vissvarīgākais uzdevums ir izprast un atrisināt cilvēka vai dabas apstākļu radītās problēmas vides aizsardzības jomā. Minētais uzdevums cieši saistīts ar dažādām pētniecības un politikas jomām — ne tikai ar ekonomikas, enerģētikas, veselības un lauksaimniecības politiku, bet arī ar pārraudzību un (ņemot vērā šī uzdevuma globālo raksturu) starptautiskajiem nolīgumiem” (14).

3.4.1.

Eiropas tehnoloģiju platformas (15) ir svarīgs ES novatoriskā potenciāla veicināšanas instruments. Šajā sakarā jāatzīmē arī vides tehnoloģiju jomā izstrādātais rīcības plāns, kas attiecas uz “vadošiem tirgiem”.

3.4.2.

Pārstrādes rūpniecībai arī turpmāk būs liela nozīme ES tautsaimniecībā, ja tajā pastāvīgi tiks izstrādāti jauni kritēriji attiecībā uz dzīves kvalitāti un vides aizsardzību un uzmanība vienmēr tiks pievērsta saprātīgai resursu apsaimniekošanai, pamatojoties uz šādiem faktoriem:

3.5.

Kohēzijas politikas instrumentu izmantošanas mērķos 2007.–2013. gadam prioritāte ir piešķirta ilgtspējīgai attīstībai un sociālo un vides aspektu sinerģijas veicināšanai, un šim nolūkam ir piešķirti 308 miljoni EUR: “Izstrādājot programmas un projektus ar mērķi veicināt ilgtspējīgu attīstību, ir jāņem vērā vides aizsardzības aspekts” (17).

3.5.1.

Pateicoties Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF), visā ES tiek atbalstītas programmas reģionālās attīstības, ekonomikas pārmaiņu, konkurētspējas veicināšanas un teritoriālās sadarbības jomā. Tā finansējums ir paredzēts arī vides aizsardzībai, pētniecībai un risku novēršanai svarīgās nozarēs, jo īpaši vismazāk attīstītos reģionos.

3.5.2.

Kohēzijas fondu izmanto, lai finansētu pasākumus saistībā ar vidi un Eiropas transporta tīkliem. Pašlaik fonda līdzekļi ir pieejami dalībvalstīm, kuru iekšzemes kopprodukts (IKP) ir mazāks par 90 % no Kopienas vidējā rādītāja (18), tomēr dzelzceļa infrastruktūrai salīdzinājumā ar autotransporta nozari ir paredzēts maz līdzekļu — tas negatīvi ietekmē vidi un dzīves kvalitāti.

3.5.3.

Kohēzijas fonda līdzekļus ir paredzēts pārorientēt uz kopīgām jomām, piemēram, pētniecību un tehnoloģiju izstrādi, inovāciju un uzņēmējdarbības iniciatīvu, informācijas sabiedrību, transportu, enerģiju, tajā skaitā atjaunojamajiem energoresursiem, vides aizsardzību, kā arī ar cilvēkresursiem un darba tirgus politiku saistītiem jautājumiem.

3.5.4.

Komiteja turklāt norāda, ka “[s]truktūrfondi un Kohēzijas fonds deva redzamu ieguldījumu Lisabonas stratēģijas īstenošanas agrīnajā posmā visos aspektos: izaugsme, kohēzija, vairāk un labākas darba vietas, vides ilgtspēja utt. Tie palīdzēja nostiprināt Eiropas sociālo modeli” (19).

3.5.5.

Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammā 2007.–2013. gadam, kuru Komiteja (20) ir novērtējusi visnotaļ pozitīvi, tostarp ir iekļauta programma “Saprātīga enerģija Eiropai”, kas paredzēta, lai atbalstītu ilgtspējīgu attīstību enerģētikas jomā un līdzās energoefektivitātei uzlabotu energoapgādes drošību un veicinātu atjaunojamo energoresursu attīstību. Kaut arī finanšu instrumentam “ LIFE PLUS ” piešķirtā finansējuma apjoms ir pieticīgs (21), tas ļauj veicināt inovatīvu stratēģiju un instrumentu izstrādi un demonstrējumu, konsolidēt izstrādei, novērtējumam un uzraudzībai nepieciešamo zināšanu pamatu, pilnveidot veiktspēju, apmainīties ar paraugpraksi, uzlabot pārvaldību vides jomā, kā arī izplatīt informāciju un veicināt izpratni par vides jautājumiem.

3.5.6.

Komiteja jau iepriekšējos atzinumos ir norādījusi, ka jāatzīmē arī EIB piešķirtais finansējums individuāliem projektiem vides aizsardzības jomā. Minētie finanšu līdzekļi veidoja vienu trešdaļu no kopējā individuālo projektu finansējuma, kura apjoms Eiropas Savienībā 2005. gadā bija 10,9 miljardi EUR.

3.5.7.

Komiteja ir uzsvērusi: “Dotajos apstākļos, kas ir atvērti globālai konkurencei, pārvaldības stratēģijā attiecībā uz sociāli atbildīgu reģionu attīstību jānodrošina ilgtspējīga ekonomikas attīstība un augsti sociālie standarti”, lai nodrošinātu, ka “(…) attīstība gan no ražošanas, gan no patēriņa aspekta notiek atbilstīgi augstiem vides un sociālās ilgtspējas kritērijiem” (22).

3.5.8.

Tā kā 40 % CO2 emisiju rodas pilsētās, Komiteja uzskata arī, ka pilsētplānošanas politikai jābūt prioritātei, lai ievērotu “(…) gaisa kvalitātei (…) ES noteiktās vērtības un nosacījumus (…)” (23).

3.6.

Turklāt ir jāuzsver, ka spēkā esošajos tiesību aktos par valsts atbalstu vides jomā, attiecībā uz kuriem EESK jau ir pieņēmusi atzinumu (24), izšķir trīs galvenos atbalsta veidus:

Minētais regulējums jāpārskata līdz 2007. gada beigām.

3.7.

Komiteja uzskata, ka steidzami jāveic šādi pasākumi:

3.7.1.

Līdz šim uzlabojumi attiecībā uz degvielas efektivitāti nav devuši rezultātus daļēji tādēļ, ka ir palielinājusies pasažieru un preču transporta satiksme, kas radījusi siltumnīcefekta gāzu neto apjoma pieaugumu (sal. datu bāzi “International Climate Change Partnership” — Eiropas Vides aģentūra) (28). Vietējā līmenī vēl joprojām pastāv nopietnas problēmas, pirmām kārtām satiksmes sastrēgumi, trokšņa piesārņojums un daļiņu emisija, kaut arī progress filtru iekārtu jomā var dot labus rezultātus nākotnē (29).

3.8.

Regulējuma un tiesību aktu ieviešana, tostarp vides jomā, ir neapmierinoša, kā var secināt no pēdējā, 2007. gada februārī iesniegtā iekšējā tirgus attīstības pārskata, kurā teikts, ka lielākā daļa iekšējā tirgus regulējuma pārkāpumu tiek izdarīti tieši vides jomā. Pašlaik tie sastāda vairāk nekā 18 % visu pārkāpumu. Ja pieskaita pārkāpumus enerģētikas un transporta jomā, tad rezultātā tie veido aptuveni vienu trešdaļu visu pārkāpumu (30).

3.8.1.

Pirmais Kopienas tiesību akts, kurā kā vienu no galvenajiem mērķiem ir paredzēts ieviest principu, ka piesārņotājs maksā, ir 2004. gada 21. aprīlī pieņemtā Direktīva 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu, minēto direktīvu Komiteja ir novērtējusi atzinīgi (31), jo tās mērķis ir novērst videi nodarīto kaitējumu vai atjaunot tās sākotnējo stāvokli.

3.8.2.

Turklāt, lai uzlabotu, vienkāršotu un optimizētu tiesisko regulējumu, priekšrakstus un administratīvās procedūras, 2006. gadā ir uzsākta dažu tiesību aktu pārskatīšana. No tām svarīgākās ir:

3.8.3.

Komiteja uzskata, ka šajā sakarā ražotājiem rodas izcila iespēja ar ekodizaina prasībām atbilstošu produktu un ražošanas metožu palīdzību iekļaut ekoloģiskos aspektus ilgtermiņa uzņēmējdarbības stratēģijā un atklāt jaunus noieta tirgus.

3.8.4.

Saistībā ar integrētas produktu politikas (IPP) stratēģiju Komiteja par šo tematu pieņemtajā atzinumā (33) ir uzsvērusi, ka īpaša uzmanība jāpievērš Pamatdirektīvai 2005/32/EK (tā sauktajai EUP pamatdirektīvai par ekodizaina prasībām attiecībā uz enerģiju patērējošiem ražojumiem), kas attiecas uz visām enerģiju — sākot ar elektroenerģiju un beidzot ar izrakteņu kurināmo — patērējošām iekārtām un ar ko izveido tiesisko regulējumu, lai ņemtu vērā ekoloģiskos aspektus, projektējot produktus daudzās rūpniecības nozarēs.

3.8.5.

Regula 1907/2006/EK, labāk pazīstama kā REACH regula (REACH — Registration, Evaluation and Authorisation of Chemicals; ķimikāliju reģistrēšana, vērtēšana, licencēšana un ierobežošana), aizstāj aptuveni 40 tiesību aktus, veidojot vienotu sistēmu attiecībā uz visām ķimikālijām. Komiteja jau agrāk (34) ir paudusi savu neizpratni par minētās regulas sarežģītību un apjomīgajiem tehniskajiem pielikumiem.

3.9.

Saistībā ar brīvprātīgiem pasākumiem ir izstrādāti efektīvi instrumenti, sākot ar nolīgumiem vides jomā un ES ekomarķējumu līdz pat Kopienas vides vadības un audita sistēmai (EMAS — Eco-management and Audit Scheme). Turklāt jāmin ierosinātais regulējums attiecībā uz uzņēmumu sociālo atbildību un “sociāli atbildīgas teritorijas” izveidi.

3.9.1.

EESK ir pieņēmusi atzinumu (35) attiecībā uz Komisijas 2002. gada jūlijā iesniegto paziņojumu par rīcības plāna “Tiesiskā regulējuma vienkāršošana un uzlabošana” (36) ietvaros noslēgtajiem nolīgumiem vides jomā. Saskaņā ar Lisabonā notikušās Eiropadomes norādījumiem, kas tika apstiprināti Stokholmā, Lākenē un Barselonā, rīcības plānā par mērķi izvirzīja “tiesiskā regulējuma vienkāršošanu ar turpmāk saskaņotu pasākumu palīdzību”, lai nodrošinātu tiesisko paļāvību un ekonomikas dalībniekiem piešķirtu lielāku rīcības brīvību.

3.9.2.

Turklāt jau 1996. gadā Komisija bija ieviesusi brīvprātīgus nolīgumus vides jomā kā pašregulējuma un kopregulējuma instrumentus, kuru priekšrocība ir tā, ka tie ļauj izmantot rūpniecības proaktīvo nostāju un piedāvāt efektīvus, kā arī piemērotus un ātri īstenojamus problēmas risinājumus. Pateicoties minētajiem instrumentiem var ātrāk un būtiski uzlabot likumdošanas procedūras, lai “tās kļūtu vienkāršākas, elastīgākas un ES iedzīvotājiem saprotamākas” un “veicinātu, ka Kopienas līmenī tiek pieņemti brīvprātīgi nolīgumi vides jomā” (37).

3.9.3.

Komiteja vēlas arī uzsvērt, ka “Komisijai vienmēr vajadzētu izvērtēt, vai sasniedzamajiem mērķiem patiešām ir vajadzīga normatīva sistēma, vai arī pietiek ar pašregulējumu un kopregulējumu. Komiteja uzskata, ka no dažādām iespējām jāizvēlas viena, kas vislabāk spēj nodrošināt to pašu mērķu sasniegšanu par zemākām izmaksām un ar mazāku administratīvo slogu, kā arī nodrošinot vislielāko pārredzamību un ieinteresēto pušu līdzdalību” (38).

3.9.4.

Attiecībā uz ES ekomarķējumu, ko saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2980/2000 uzņēmumi var pieprasīt, lai popularizētu produktus ar mazāku ietekmi uz vidi nekā citiem ražojumiem, kas ietilpst tajā pašā kategorijā, un patērētājiem sniegtu precīzu un zinātniski pamatotu informāciju un ziņas par produktiem, tā iespējamos panākumus varētu nomākt nekontrolēta Kopienas marķējuma izplatība un valsts papildu ekomarķējumi: “Pārsteidzoša ir norāde uz dažādu ekomarķējuma sistēmu (tajā skaitā vides deklarāciju un pašdeklarāciju) pieļaujamību, jo tas var nozīmēt, ka dalībvalstīs, lai pārbaudītu datu pareizību, jārada jauni instrumenti un kontroles veidi. Šajā sakarā EESK savā atzinumā par jauno ekomarķējuma regulu (39) pauda iebildumus pret ekomarķējumu nekontrolētu izplatību, jo tie var radīt pārpratumus patērētāju vidū un dažkārt maldināt” (40).

3.9.5.

Komiteja ir ļoti atzinīgi novērtējusi (41) organizāciju brīvprātīgo līdzdalību Kopienas vides vadības un audita sistēmā (EMAS) un uzskata, ka EMAS ietvaros veikta sertificēšana ir “noderīgs instruments, lai sasniegtu prioritāro mērķi — popularizēt ilgtspējīgus ražošanas veidus un patēriņu (attīstību)”, kuras mērķis ir “noteikt organizācijas un izteikt atzinību tām, kas ne tikai ievēro tiesību aktos noteiktās obligātās prasības, bet arī pastāvīgi uzlabo savu darbību ekoloģiskā aspektā (42). Lietojot EMAS, atsevišķas organizācijas un iestādes meklē konkrētu veidu, kā noteikt un samazināt dažādu darbību (piemēram, energoresursu un izejvielu lietošanas, automobiļu, vilcienu vai lidmašīnu izmantošanas) negatīvo ietekmi uz vidi” (43).

3.9.6.

Komiteja jau vairākkārt ir uzsvērusi (44), ka uzņēmumu sociālā atbildība“dod būtisku ieguldījumu, lai sasniegtu Lisabonas sanāksmē izvirzīto, stratēģisko mērķi” un, pēc Komitejas domām, to nevar skatīt atsevišķi no tādiem jēdzieniem kā “sociāli atbildīga teritorija” un reģionālā un vietējā politika rūpniecības pārmaiņu pārvarēšanai, “veidojot un popularizējot jaunus uzņēmumus, jaunas profesijas un vairāk labāku darbavietu”, kā arī “saglabājot Eiropas sociālo modeli (45) un orientējoties uz ekonomiku, kā pamatā ir zinātnes atziņas”, tāpat izmantojot integrētu teritoriālo pieeju, lai “uzlabotu vides aizsardzību ekonomikas un rūpniecības pārmaiņu laikā” (46). No 2000. gada līdz 2005. gadam ES vidējie gada izdevumi vides aizsardzībai sasniedza aptuveni 1,7 % rūpniecības pievienotās vērtības (47).

3.9.7.

Komiteja jau vairākos atzinumos (48) ir izskatījusi jautājumu par ekoloģisko aspektu iekļaušanu Eiropas standartizācijā. Komiteja “ir pārliecināta par to, ka standartizācijas process nekavējoties jāpaātrina, lai tādējādi nodrošinātu iekšējā tirgus attīstību un augstu kvalitātes līmeni visos aspektos, tajā skaitā ekoloģiskajā aspektā. Mērķis ir nodrošināt efektīvu, rentablu un nebirokrātisku standartizācijas procesu un arī turpmāk saglabāt dalībvalstu iestāžu veiktspēju”.

3.9.8.

Šajā sakarā Komiteja apstiprina nepieciešamību savstarpēji papildināt saistošo vides jomas regulējumu un brīvprātīgos tehniskos standartus, kuri būtu jāpieņem, pamatojoties uz dziļu izpratni par vides aizsardzību un kvalitāti; turklāt būtu jāpiešķir lielāka rīcības brīvība, lai uzņēmumos un MVU tiktu popularizēti videi nekaitīgi standartizācijas procesi.

3.9.9.

Komiteja uzskata, ka sevišķi svarīgi ir pieskaņot publiskā iepirkuma specifikācijas vides aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības prasībām gan attiecībā uz būvdarbiem un koncesijām, gan arī uz “izņēmuma nozarēm”.

4.1.

Komiteja uzskata, ka, ņemot vērā ciešo saikni starp konkurētspējas, enerģētikas un vides problēmām, kuras būtiski ietekmē pirmām kārtām daudzus pamatproduktu un starpproduktu ražošanas uzņēmumus, un kuru dēļ apstrādes rūpniecības nozarē ir nepieciešami ievērojami strukturālie pielāgojumi, vajadzīga precīza saskaņošana un dažādos līmeņos jāizstrādā integrēta pieeja attiecībā uz daudzajām stratēģijām un instrumentiem, un tā jāīsteno kopā ar pastāvīgiem centieniem vienkāršot un uzlabot pirmām kārtām MVU paredzētās administratīvās procedūras.

4.2.

Lai nodrošinātu atsevišķu pasākumu konsekvenci un tajā pašā laikā uzlabotu ilgtspējīgu attīstību un konkurētspēju, Komiteja uzskata, ka ir nepieciešami šādi pasākumi:

4.3.

Pateicoties pasākumiem ekoloģisko apsvērumu iekļaušanai rūpnieciskajā darbībā, ir sasniegti ievērojami rezultāti, un tie palīdzējuši no 1985. gada līdz 2000. gadam Eiropas Savienībā būtiski, proti, par vairāk nekā 11 %, samazināt rūpniecībā radīto CO2 emisiju apjomu, kaut arī tajā pašā laika posmā minētās nozares ražošanas apjoms palielinājās par 31 % (49). Turklāt ir notikusi pilnīga ražošanas atsaiste no skābi veidojošo gāzu un ozona prekursoru emisijas, kā arī relatīva ražošanas atsaiste no enerģijas un izejvielu pieprasījuma.

4.4.

Komiteja ir pārliecināta, ka vides aizsardzība rada jaunas iespējas, lai veidotu starparodu un starpnozaru dialogu starp sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību ar mērķi uzsākt ilgtspējīgu rūpniecības pārmaiņu procesu.

4.5.

Vairāk resursu jāparedz pētniecībai un jaunu projektu izstrādei, lai jau pirmsākumos risinātu problēmas un saglabātu augstu ražošanas un nodarbinātības līmeni, nevis jāizmanto emisijas kvotu tirdzniecība, nerisinot pastāvošās problēmas.

4.5.1.

Komiteja uzskata, ka, izmantojot ilgtermiņa plānus un ceļvežus vides aizsardzības jomā izvirzīto mērķu sasniegšanai, ir iespējams uzlabot un saskaņot pieejamos instrumentus un resursus, lai zinātnes izcilie sasniegumi un tehniskā zinātība kļūtu pēc iespējas pieejamāki — kā tas ir Eiropas tērauda ražotāju platformas gadījumā.

4.5.2.

Transponējot Eiropas Savienības direktīvas valstu tiesību aktos un piemērojot regulas, vajadzētu paredzēt veicināšanas pasākumus, lai sekmētu jaunu pieeju produktu dizainam, kas nodrošinātu minēto produktu efektīvāku pārstrādi.

4.6.

Konkurētspējas, enerģētikas un vides aizsardzības politika ir savstarpēji cieši saistītas, un tām ir būtiska ietekme, jo īpaši uz pamatproduktu un starpproduktu rūpniecību.

4.7.

Lai veicinātu ilgtspējīgu rūpniecību, nepieciešama visu ieinteresēto pušu līdzdalība ar mērķi izveidot stabilu un prognozējamu tiesisko regulējumu, kurā vienlīdz ir ņemti vērā konkurētspējas, enerģētikas un vides aizsardzības aspekti. Jautājumi, kas šajā sakarā jāizskata, ir šādi:

4.8.

Ņemot vērā vides aizsardzības politiku, kas paredzēta tādiem “vietējiem sabiedriskiem pakalpojumiem” kā gaisa kvalitāte un pilsētas parki, ir skaidrs, ka pārmaiņas saistībā ar vides kvalitāti būtiski ietekmē vietējos apstākļus: mājokļu cenas, nodarbinātību, nelabvēlīgā stāvoklī esošo sabiedrības grupu iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā vides aizsardzības jomā un, visbeidzot, minēto grupu spēju piemērot energotaupības standartus.

4.8.1.

Lai gan nevajadzīgās darba vietas lielā mērā ir aizstātas ar valsts un privātajā sektorā radītajām darba vietām, runājot par nodarbinātību, pakalpojumu sfērā ir nepieciešama plaša mēroga apmācības programma, lai darbinieku prasmes papildinātu saistībā ar vides aizsardzības jautājumiem un tādējādi atbalstītu ES stratēģijas par ilgtspējīgu mobilitāti īstenošanu.

4.9.

Komiteja uzskata, ka lai nostiprinātu vides aizsardzības pasākumu efektivitāti un pozitīvo ietekmi, jānodrošina starptautisko dalībnieku līdzdalība Kopienas koordinējošās darbībās. Svarīgi ir tas, ka ES var nodrošināt plašāku vides aizsardzības saistību uzņemšanos un to ievērošanu pasaules mērogā, piemēram, noslēgtajos līgumos iekļaujot attiecīgas klauzulas saistībā ar vides aizsardzību. Pirmām kārtām starptautiskajos tirdzniecības noteikumos jāņem vērā ne tikai sociālais, bet arī ekoloģiskais dempings (50) un jāveicina vides tehnoloģiju nodošana un ekoinovācijas izmantošana visā pasaulē (51).

4.10.

Šajā sakarā jāveicina un jāatbalsta iniciatīvas tālejošu un īstenojamu ceļvežu izstrādei, lai, pamatojoties uz labākajām pieejamajām metodēm (BAT) (52), starptautiskā mērogā nozarēm varētu izvirzīt energoefektivitātes un kaitīgās emisijas samazināšanas kritērijus.

4.11.

Eiropas Savienībai arī turpmāk jāietekmē rūpniecības valstis un jaunās ekonomikas lielās valstis, galvenokārt Ķīnu un Indiju, lai atrastu jaunus veidus, kā var nodrošināt visu valstu virzītu uz ilgtspējīgu attīstību. Šajā sakarā to varētu īstenot, pārveidojot Kopienas politiku attiecībā uz jaunattīstības valstīm (53).

—

gaisa piesārņojums,

—

jūras vide,

—

ilgtspējīga dabas resursu izmantošana,

—

atkritumu novēršana un pārstrāde,

—

augsnes aizsardzība,

—

pesticīdu izmantošana,

—

pilsētvide.