16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/91

1.1

Kopš 2006. gada iezīmējas jauna perspektīva attiecībā uz migrācijas pārvaldību un migrācijas politiku, īpaši saistībā ar Apvienoto Nāciju organizācijas augsta līmeņa dialogu par starptautisko migrāciju un attīstību (1). Migrācijas un attīstības savstarpējās saistības analīze ļauj raudzīties uz migrāciju no jauna redzespunkta, ņemot vērā izcelsmes valstu intereses, tādējādi atsakoties no Eiropā līdz šim dominējošā skatījuma par noteicošām politikas definēšanā uzskatīt vienīgi uzņēmējvalsts vajadzības un intereses.

1.2

Pirms augustā notikušā ANO dialoga Pasaules Starptautiskās migrācijas komisija iepazīstināja ar 2005. gada oktobrī pabeigto beigu ziņojumu ar tajā jau ietvertajām iestrādēm starptautiskās migrācijas daudzdimensiju skatījumam, kur īpaša nozīme ir izcelsmes valsts attīstības aspektam. Šim dokumentam sekoja ievērojams skaits gan ANO, gan starptautisku forumu ietvaros īstenotu darbu un rīkotu tikšanos.

1.3

Eiropas Savienība piedalījās šajās debatēs un ir veikusi pasākumus, lai migrācijas politiku saistītu ar sadarbības politiku attīstības veicināšanai. Eiropas Komisija jau 2002. gadā izstrādāja ziņojumu par migrāciju un attiecībām ar trešajām valstīm (2), kur tās redzējums migrācijas jautājumos bija plašāks, proti, aicinot neaprobežoties tikai ar nelikumīgās imigrācijas novēršanu, bet ņemt vērā arī migrācijas priekšrocības un sasaistīt šo jautājumu ar nabadzības apkarošanas mērķiem. Komisija minētajā ziņojumā atzīmēja tādus svarīgus aspektus kā imigrantu naudas pārskaitījumi, intelektuālā darbaspēka aizplūšana, jo to pieņem darbā bagātajās valstīs (tostarp ES), atgriešanās un citi faktori, sasaistot visus šos jautājumus ar izcelsmes valsts attīstības mērķiem.

1.4

Arī 2004. gadā pieņemtajā Regulā par finansiālas un tehniskas palīdzības programmas izveidi trešajās valstīs migrācijas un patvēruma jomā (AENEAS) (3) ir paredzēta iespēja finansēt pasākumus migrācijas pārvaldības sekmēšanai, ņemot vērā izcelsmes valstu intereses (Regula galvenokārt paredzēta pasākumu finansēšanai, lai apkarotu nelikumīgo imigrāciju).

1.5

Tomēr migrācijas jautājums visplašāk skatīts Komisijas 2005. gada beigās publicētajā ziņojumā par migrācijas un attīstības savstarpējo saistību (4). Minētais ziņojums ir turpinājums 2002. gada ziņojumam, tomēr atšķirībā no iepriekšējā tas vairāk orientēts uz migrācijas un attīstības savstarpējo saikni (nepievēršoties citiem aspektiem, piemēram, nelegālās imigrācijas apkarošanai). Ziņojumā attīstīti jauni aspekti, īpaši saistībā ar tādiem jautājumiem kā naudas pārskaitījumi, diasporu organizāciju lielāka nozīme attīstības veicināšanā, intelektuālā darbaspēka pārvietošanās (un intelektuālā darbaspēka aizplūšanas negatīvās ietekmes mazināšana) u.c.

1.6

Ziņojumu papildina Komisijas dokuments, kas izstrādāts īpaši sakarā ar līdzdalību ANO augsta līmeņa dialogā par starptautisko migrāciju un attīstību (5).

1.7

Minētais jautājums attīstīts jaunā Komisijas ziņojumā (6), ierosinot cirkulārās migrācijas politiku un mobilitātes partnerību starp ES un trešām valstīm. EESK viedoklis izklāstīts šā atzinuma 11. punktā.

1.8

Arī Eiropas Parlaments sagatavoja savu atzinumu (7). Tajā aplūkoti Komisijas ziņojumos skatītie jautājumi, savukārt EP ziņojums ir bagātīgāks priekšlikumiem. Tajā kritizēta “selektīvās migrācijas” politika, jo tā sekmē intelektuālā darbaspēka aizplūšanu. Atzinumā ierosināti konkrēti pasākumi kvalificētākā darbaspēka atgriešanās iespējai, piemēram, attīstot programmas algu atšķirību izlīdzināšanai, ja personas izteikušas vēlmi atgriezties savās valstīs, vai arī pasākumus, kas, tiem, kuri atgriežas, nodrošina pensijas un sociālā nodrošinājuma tiesību pārnešanu. Parlaments skata arī jautājumu par intelektuālā darbaspēka pārvietošanos, aizstāv līdzattīstības politikas nostādnes un ierosina pasākumus attiecībā uz naudas pārvedumiem u.c.

1.9

Šis atzinums un pašiniciatīvas atzinums “Migrācijas un attīstības iespējas un problēmas” (8) uzskatāms par EESK jaunu ieguldījumu ES imigrācijas politikā, ietverot tajā jaunu perspektīvu — sadarbību ar izcelsmes valstīm attīstības veicināšanai.

2.1

Pēdējo desmitu gadu laikā pasaulē kā vēl nekad iepriekš ir pieaugušas materiālās bagātības un labklājība. Vismaz to apliecina IKP pieaugums. Labklājības izplatība tomēr ir bijusi ļoti nevienlīdzīga, bagātību pieaugums nav skāris vairākus miljonus dažādu valstu iedzīvotāju.

2.2

IKP pieaugums precīzi neatspoguļo sabiedrības attīstības faktisko līmeni. PNUD sabiedrības attīstības rādītāja (10) pamatā ir plašāka attīstības definīcija, kurā ņemti vērā ne tikai IKP rādītāji, cita starpā ietverot arī vidējo dzīves ilgumu un izglītības līmeņus. Tajā tomēr nav ietverti tādi citi rādītāji — kas šķiet piemēroti — kā cilvēktiesību ievērošana, demokrātija, pienācīga darba pieejamība un vienlīdzība.

2.3

Sevišķi svarīgs jautājums ir bezdarbs vai tas, ka nav citādas piekļuves iztikas līdzekļiem. Bezdarbs parasti ir galvenais virzītājfaktors, kas motivē cilvēkus pārcelties tur, kur iespējams atrast labākas iespējas. Pasaules iedzīvotāju skaits, kas 2006. gadā bija 6,7 miljardi, katru gadu ir pieaudzis aptuveni par 75 miljoniem, galvenokārt jaunattīstības valstīs. Saskaņā ar ILO ziņojumu “Nodarbinātības tendences pasaulē 2007. gadā” (“Global Employment Trends 2007”) kopējais strādājošo skaits pasaulē 2006. gadā bija 2,9 miljardi (11). Tajā pašā gadā bija aptuveni 195,2 miljoni bezdarbnieku, kas ir 6,3 procenti no darbaspēka kopapjoma pasaulē. Strādājošo mazturīgo vai to cilvēku, kuru dienas iztikas līdzekļi nepārsniedz divus ASV dolārus, skaits joprojām pieaug, sasniedzot 1,37 miljardus 2007. gadā (12).

2.4

Viens no starptautiskās migrācijas izraisītājfaktoriem pašlaik ir un arī turpmāk saglabāsies lauksaimnieku bezcerīgais stāvoklis jaunattīstības valstīs. 2000. gadā aptuveni 43 % pasaules strādājošo bija nodarbināti lauksaimniecībā, un nabadzīgākajās valstīs viņi lielākoties ir sliktāk pārtikuši nekā pilsētu iedzīvotāji. Cita starpā to daļēji izraisa valsts politika, kas bieži atspoguļo strukturālo pielāgojumu paketes, kuras liek valstīm “modernizēt” lauksaimniecisko ražošanu, lai orientētu to uz eksportu, un tam sekojošā mazo lauku uzņēmēju stāvokļa pasliktināšanās tirdzniecības liberalizācijas dēļ, jo šādi mazie uzņēmēji tiek izstumti no lauksaimniecības vispār vai pastāvīgi tiek nepietiekami nodarbināti, vai migrē no lauku apgabaliem. No 1980. līdz 1999. gadam valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem pilsētu iedzīvotāju skaits ir pieaudzis no 32 % līdz 41 % (13).

2.5

Jāatzīmē, ka automātiska saistība starp ieņēmumiem un sabiedrības attīstību nepastāv. Piemēram, valstīs ar salīdzinoši zemākiem ieņēmumiem sabiedrības attīstības rādītāji var būt labāki (14), pateicoties atbilstīgām valsts politikām un konfliktu neesībai.

2.6

Pasaulē var pretnostatīt sabiedrības attīstības rādītājus Norvēģijā un Nigērijā. Norvēģijas iedzīvotāji ir 40 reizes bagātāki par Nigērijas iedzīvotājiem, viņu dzīves ilgums ir divreiz garāks, savukārt izglītības līmenis piecreiz augstāks.

2.7

Kopš septiņdesmitajiem gadiem veiktā sabiedrības attīstības tendenču analīze parāda, ka sabiedrības attīstības rādītājs vairumā valstu ir uzlabojies; vienīgais izņēmums ir Subsahāras Āfrika, proti, 31 no 28 valstīm ar zemāko sabiedrības attīstības rādītāju atrodas tieši šajā reģionā.

2.8

Citi vērā ņemami dati:

2.9

Nabadzības līmenis pasaulē ir samazinājies (15). Tas tomēr lielā mērā skaidrojams ar Ķīnā un Indijā pēdējos gados notiekošo augšupeju. Tikai 1,5 % no ienākumiem pasaulē attiecināmi uz 20 % mazturīgāko iedzīvotāju, kuru ienākumi ir zemāki par vienu ASV dolāru dienā. Savukārt tikai 5 % no ienākumiem pasaulē ir 40 % iedzīvotāju, kuriem jāiztiek ar mazāk nekā diviem ASV dolāriem dienā. Turklāt 90 % ESAO dalībvalstu iedzīvotāju ir to 20 % pasaules iedzīvotāju vidū, kuriem ir vislielākie ienākumi. Otra galējība 50 % Subsahāras Āfrikas iedzīvotāju, kas daļa no 20 % pasaules iedzīvotāju ar viszemākajiem ienākumiem. Pasaules 500 bagātāko cilvēku kopējie ienākumi (neskaitot aktīvus) pārsniedz 416 miljonu trūcīgāko iedzīvotāju kopīgos ienākumus.

2.10

Nabadzība, bezdarbs un nevienlīdzība ir imigrantu izcelsmes valstu raksturīgas iezīmes. Pienācīga darba trūkums, ekonomikas krīze, attīstības perspektīvu trūkums, katastrofas un slimības, kari, korupcija un atsevišķu valdību neefektīvā darbība, brīvības un demokrātisku iestāžu trūkums ir noteicošie faktori, kas lielam skaitam iedzīvotāju liek pamest savas valstis, lai dotos labākas dzīves meklējumos. Pasaules starptautiskās migrācijas komisija Apvienoto Nāciju Organizācijai sagatavotajā 2005. gada ziņojumā atzīmēja, ka šādas piespiedu un grūti pārvaldāmas liela mēroga migrācijas plūsmas ir daudzu valstu ilgtspējīgas attīstības trūkuma un strukturālu problēmu rezultāts.

2.11

Turklāt noziedzīgi tīkli, kas nodarbojas ar cilvēku nelegālu izmantošanu un cilvēktirdzniecību, izmanto šo situāciju savā labā, lai iedzīvotos uz nelikumīgās imigrācijas rēķina. Tādēļ svarīgi ir veikt attiecīgus saskaņotus pasākumus, kas vērsti pret šādiem nežēlīgiem noziedzīgajiem tīkliem, kuri izmanto nevainīgu cilvēku nožēlojamo stāvokli. Vienlīdz svarīgi ir arī nodrošināt, ka tranzītvalstis un galamērķa valstis pienācīgi koordinē efektīvu robežkontroli, ieskaitot jūras robežu kontroli.

2.12

Sekmējot mieru un demokrātiju, saimniecisko un sociālo izaugsmi un sabiedrības attīstību, apkarojot nabadzību un nevienlīdzību, iespējams būtiski mazināt piespiedu emigrāciju.

2.13

Tomēr emigranti nav visnabadzīgākie iedzīvotāji, jo vismazturīgākie cilvēki līdzekļu trūkuma dēļ nevar atļauties emigrēt. Emigrē personas, kurām ir zināmi (personiskie vai ģimenes) ienākumi, zināma izglītība, dinamisms un kas ir fiziski pietiekami spēcīgi; ļoti bieži tie ir gados jauni cilvēki. Emigrācija, vismaz tās sākotnējā stadijā, sekmē cilvēkkapitāla zudumu izcelsmes valstīs.

2.14

Lai arī ne visos gadījumos, tomēr tieši nabadzība un iespēju trūkums ir noteicošais faktors, kāpēc vairums cilvēku izvēlas emigrēt uz Eiropu. ES aktīvi jāiesaistās cīņā pret nabadzības apkarošanu izcelsmes valstīs un imigrācijas politika jāskata visaptveroši.

2.15

EESK ierosina, lai Eiropas Savienība un dalībvalstis dod jaunu politisku impulsu pirms septiņiem gadiem Apvienoto Nāciju Organizācijā apstiprinātajiem Tūkstošgades Attīstības mērķiem, kuri jāsasniedz 2015. gadā. Minētos mērķus jāpapildina ar ILO sekmētā pienācīga darba nodrošināšanas centieniem.

2.16

Tālākvirzība norit lēni, un starptautiskā kopiena nesekmē procesus, lai panāktu nepieciešamos politiskos kompromisus. Piemēram, tikai dažas no dalībvalstīm izpilda mērķi novirzīt 0,7 % no valsts IKP attīstībai paredzētajam atbalstam. ANO ģenerālsekretāra 2007. gadā sagatavotais starpposma novērtējums (16) nebūt nav iepriecinošs, panāktais progress ir neliels, savukārt attīstībai paredzētā atbalsta apmērs laika posmā no 2005. gada līdz 2006. gadam ir pat samazināts par 5,1 %.

2.17

Komiteja ierosina Eiropas Komisijai pieņemt precīzu grafiku, lai sekmētu astoņu Tūkstošgades mērķu izpildi, proti:

3.1

Tirgu atvēršana no dažādiem aspektiem tiek saistīta ar saimniecisko izaugsmi, attīstību, darbavietu izveidi un nabadzības mazināšanu. Uzskatāmākais piemērs ir Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) ietvaros notiekošās sarunas. Sarunu pašreizējā kārta (Dohas sarunas) nosaukta par attīstības sarunu kārtu. Tāds pats mērķis ir saimnieciskās partnerības līgumiem, kas tiek apspriesti Kotonū līguma, kurš saista ES un ĀKK valstis, ietvaros un arī nesenajam Eiropas Komisijas paziņojumam “Ceļā uz ES tirdzniecības atbalsta stratēģiju” (17).

3.2

Dažkārt tirgu atvēršana tiek saistīta ar nabadzīgāko valstu attīstību un piespiedu imigrācijas samazināšanu. Citos gadījumos emigrāciju skaidro kā sekas, kas radušās attīstītajām valstīm aizsargājot tirgu no jaunattīstības valstu produkcijas.

3.3

Nepieciešams analizēt, kā, veicinot tirdzniecību, varētu sekmēt nabadzības mazināšanu pasaulē. EESK uzskata, ka par būtiskāko atsauces dokumentu ir uzskatāms Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) un PTO kopīgi izstrādātais pētījums “Tirdzniecība un nodarbinātība. Problēmjautājumi politikas jomā” (2007. gada marts).

3.4

Pēdējo desmit gadu laikā, kad ievērojami tika samazināti tirdzniecības šķēršļi, nabadzības līmenis pasaulē ir samazinājies. Tomēr nabadzība ir samazinājusies galvenokārt Ķīnā un Indijā, un arī tikai atsevišķos reģionos un sociālajās grupās. Tirgu atvērušo valstu pieredze ir ļoti dažāda. Piemēram, valstīs, kuru attīstības pamatā ir tekstilizstrādājumu eksports, nabadzība nav būtiski mazinājusies. Citās valstīs savukārt vērojama tikai neoficiālās ekonomikas augšupeja. Atšķirības starp kvalificētu un nekvalificētu darbinieku atalgojumu Āzijā ir izlīdzinājušās, savukārt Latīņamerikā palielinājušās (18).

3.5

EESK uzskata, ka pretēji atsevišķu jaunattīstības valstu amatpersonu viedoklim, pretruna starp attīstību un cilvēktiesībām nepastāv. Pašreizējie pētījumi (19) parāda, ka starptautiskās investīcijas un eksporta apjoms pieaug valstīs, kuras demokratizē savu politisko sistēmu, sekmē darba tiesības un uzlabo sociālās aizsardzības sistēmu. ILO starptautisko normu ievērošana pienācīgas nodarbinātības sekmēšanai, sociālo partneru savstarpējā dialoga un dialoga ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām atbalstīšana ir divi labas pārvaldības piemēri, kurus Komiteja atbalsta.

3.6

Tāpat arī fakts, ka rūpnieciski attīstītās valstis vēl vairāk atver savus tirgus, varētu veicināt attīstību, kaut arī tam ne vienmēr ir pozitīva ietekme visās valstīs; patiesībā tikai tās valstis, kas sasniegušas noteiktu attīstības līmeni — tajās ir stabils vietējais tirgus, efektīva eksporta infrastruktūra un darbotiesspējīga politiskā sistēma — var baudīt priekšrocības, ko nodrošina muitas un ar muitu nesaistītu šķēršļu samazināšana, lai sekmētu attīstību un mazinātu nabadzību.

3.7

Globalizācija valstu attīstību ietekmē ļoti dažādi, tas atkarīgs no valstu piemērotās politikas, proti, progress demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanā, uzlabojumi izglītības, veselības, infrastruktūru un nodarbinātības politikas jomā ir politikas, kas sekmē izaugsmi, mazina nabadzību un sociālo nevienlīdzību.

3.8

EESK uzskata, ka ES saistībā ar PTO sarunām jāsekmē starptautiskās tirdzniecības (īpaši starp ES, Āfriku un Latīņameriku) attīstība, demokrātijas un cilvēktiesību izplatība pasaulē.

3.9

ES ir noslēgusi asociācijas līgumus ar dažādām valstīm pasaulē, proti, Euromed, ĀKK, Krieviju un austrumu kaimiņiem, Mercosur, Andu kopienu, Ķīnu, Indiju u.c. Komiteja ar atzinumu un apvienoto komiteju starpniecību sekmē, lai šie līgumi neaprobežotos tikai ar tirdzniecības jautājumiem, bet tajos būtu ietverti dažādi sociālie aspekti.

4.1

ES sadarbības politikas attīstības sekmēšanai ietvaros jāmudina uzņēmējasvalstis īstenot izglītības un nodarbinātības valsts politikas sadarbībā ar sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Šīm politikām, reizē ar miera sekmēšanu un labu pārvaldību ir izšķirīga nozīme.

4.2

Migrācijai kā nabadzības izskaušanas faktoram Eiropas Savienības sadarbības politikā attīstības veicināšanai līdz šim pievērsta neliela uzmanība.

4.3

Oficiālais atbalsts attīstības veicināšanai balstīts uz sociālā taisnīguma un bagātību pārdales principiem. Sadarbības politikas attīstības veicināšanai mērķis ir apkarot nabadzību un nodrošināt visiem iedzīvotājiem pienācīgus dzīves apstākļus. Kaut arī minētais atbalsts nav paredzēts ne migrācijas plūsmu sekmēšana, ne arī to ierobežošanai, tomēr ar tā palīdzību, apkarojot nabadzību un novēršot nevienlīdzību, var mazināt piespiedu emigrāciju sekmējošus faktorus (20).

4.4

Attīstības abalsta politiku nedrīkstētu izmantot, lai izdarītu spiedienu starptautiskajās sarunās par migrāciju, kā to Eiropadomes sanāksmē Seviļā demonstrēja daži Eiropas valstu vadītāji.

4.5

EESK uzskata, ka ES varētu sekmēt diasporu kopienu līdzdalību sadarbības projektos. Viņu ieguldījums varētu būt nozīmīgs priekšlikumu formulēšanā un rezultātu novērtēšanā, ko dažkārt veic donorvalsts eksperti, kuri tikai daļēji pārzina situāciju uzņēmējvalstīs.

4.6

Demokrātija un cilvēktiesības, izglītība un apmācība, sieviešu pašnoteikšanās sekmēšana, veselība un vide ir ES sadarbības prioritārie mērķi. EESK uzskata, ka ļoti liela nozīme ir arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju stiprināšanai un darbības sekmēšanai.

4.7

ES varētu atbalstīt tīklu un kopīgu komisiju izveidi, kurās darbotos izcelsmes un uzņēmējvalsts sociālie partneri un pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Piemēram, sabiedrības informēšana ir svarīgs sadarbības politikas attīstības veicināšanai elements. Eiropas uzņemošo valstu sabiedrība ir jāinformē par migrācijas izcelsmes valstu kultūru, dzīves un darba apstākļiem, kā arī sociālajām un politiskajām norisēm.

5.1

Pārsteidzoši ir konstatēt, ka Eiropas Savienības dalībvalstis vēl aizvien nav ratificējušas ANO “Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu aizsardzību”, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1990. gada 18. decembrī ar tās rezolūciju 45/158 un kas stājās spēkā 2003. gada 1. jūlijā. EESK atkārtoti aicina (21), lai ES un tās dalībvalstis ratificē minēto konvenciju. Komiteja atbalsta Tamperes un Hāgas Eiropadomes sanāksmes mērķus un uzskata, ka Eiropas imigrācijas politikas pamatā jābūt cilvēktiesību ievērošanai un vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanai.

5.2

EESK ierosina Komisijai, Parlamentam un ES Padomei saistībā ar ārējo politiku izstrādāt starptautisku tiesisko regulējumu attiecībā uz migrāciju, pamatojoties uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Šajā starptautiskajā tiesiskajā regulējumā jāietver:

5.3

Imigrācijas politiku pašreizējā koncepcija orientēta uz pareiziem aspektiem, kurus EESK atbalsta, tomēr tā atbilst tikai Eiropas valstu kā uzņēmējvalstu interesēm, kas ir nelegālās imigrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošana, Eiropas darba tirgus vajadzību un ekonomiskās attīstības nodrošināšana; tieši šādā aspektā tiek aplūkotas līdzāspastāvēšanas un identitātes problēmas, noteiktas imigrantu uzņemšanas politikas, piesaistot augsti kvalificētus imigrantus un noraidot pārējos. Atkarībā no šiem apsvērumiem Eiropas valstu imigrācijas politikas ir pielaidīgākas vai ierobežojošākas, tomēr uzmanības centrā joprojām ir imigrācijas ietekme uz Eiropas valstu sabiedrībām.

5.4

ES un vairums dalībvalstu īsteno aktīvu sadarbības politiku attīstības veicināšanai; turklāt Eiropas Savienība ir parakstījusi kaimiņattiecību un asociācijas līgumus ar vairākām valstīm pasaulē. Tomēr līdz šim šīs politikas nav piemērotas, pietiekami saistot tās ar imigrācijas politiku, it kā tās būtu pilnīgi neatkarīgas politikas, kļūdaini uzskatot, ka migrācijas politika var pastāvēt bez sadarbības ar izcelsmes valstīm.

5.5

Daudz ir pētījumu, kuros analizēta migrācijas ietekme uz attīstības valstīm. Visus šos pētījumus vieno kopīgs secinājums, proti, migrantu ieguldījums izcelsmes valsts saimnieciskajā un sociālajā attīstībā vērtējams pozitīvi, kaut gan attiecībā uz atsevišķām valstīm tam var būt arī negatīva ietekme. Galvenais pozitīvais aspekts ir nozīmīgi naudas pārskaitījumi, savukārt negatīvais — intelektuālā darbaspēka aizplūšana un cilvēkresursu zudums.

5.6

EESK atbalsta jaunu pieeju Eiropas politikām, proti, imigrācijas politikas pārvaldību sadarbībā ar izcelsmes valstīm, lai migrācija būtu šo valstu attīstības faktors. Šajā sakarā ir jāpārskata minēto politiku dažādi aspekti, tostarp uzņemšanas kritēriji, imigrantu mobilitātes iespējas.

6.1

Jautājums par priekšrocībām, kādas imigrācija sniedz uzņēmējvalstīm, ir ticis plaši aplūkots citos EESK atzinumos. Eiropas valstīs imigrācija ir palīdzējusi nodrošināt atbilstību darba tirgus prasībām, ko nosaka demogrāfiskā attīstība (22). Imigranti ieņem vietējo darba ņēmēju neaizpildītās darbavietas, tādējādi sekmējot saimniecisko izaugsmi, darbavietu radīšanu un sociālo attīstību. Kā to apliecina ģenerālsekretāra ziņojums saistībā ar ANO augsta līmeņa dialogu par starptautisko migrāciju un attīstību “uzturot saimniecisko darbību ilgtspēju, kas pretējā gadījumā būtu jānodrošina, izmantojot ārpakalpojumus, palielinot ekonomiski aktīvo iedzīvotāju un patērētāju skaitu, veicinot uzņēmējdarbības kapacitāti, imigranti sekmē uzņēmējvalsts ekonomikas izaugsmi”  (23). Komiteja arī ir ierosinājusi ES stiprināt integrācijas politikas (24). Migrācijai var būt pozitīva ietekme gan uz uzņēmējvalsti, gan izcelsmes valsti.

6.2

Attīstības valstīs emigrācija ļauj aizplūst liekajam darbaspēkam, tādējādi mazinot bezdarba līmeni un sakarā ar emigrantu veiktajiem nozīmīgajiem naudas pārskaitījumiem savām ģimenēm reizē ir arī nabadzības mazināšanas svarīgs instruments. Turklāt emigrantiem, atgriežoties savās valstīs, ir arvien nozīmīgāka loma saimnieciskās dinamikas veicināšanā, jo, kļūstot par nelielu uzņēmumu vadītājiem vai to izveides sekmētājiem, viņi tālāk nodod jaunas zināšanas un tehnoloģijas. Nevar tomēr aizmirst par tādu negatīvu aspektu kā izglītotāko un uzņēmīgāko jauniešu aizplūšana.

6.3

EESK uzskata, ka, sadarbojoties ar izcelsmes valstīm, būtu jāpalielinās pozitīvajai un jāmazinās negatīvajai ietekmei. Tas ir viens no mūsdienās risināmajiem jautājumiem. Pasaules Starptautiskās migrācijas komisijas beigu ziņojumā teikts, ka šodien vissvarīgākais ir tādu politiku formulēšana, kas vairotu migrācijas priekšrocības izcelsmes valstīs, vienlaikus mazinot tās negatīvo ietekmi; ziņojumā arī atzīmēts, ka migrācijai ir jābūt valstu, reģionālo un starptautisko attīstības stratēģiju daļai, un lai sasniegtu šo mērķi uzņēmējvalstīm ir skaidri jāatzīst, ka migrācija arī tām dod labumu (25).

6.4

Atšķirta no pārējiem politiskajiem, ekonomiskajiem un sociālajiem faktoriem migrācija nevar būt attīstības virzītājspēks. Šajā sakarā EESK uzskata, ka ES ir jāpieņem jauna pieeja attiecībā uz imigrācijas un attīstības politiku, sadarbojoties ar izcelsmes valstīm, veicinot attīstību ar tādu strukturālo pārmaiņu palīdzību, kas sekmē demokrātiju un labu pārvaldību, palīdz mazināt nevienlīdzību un uzlabot cilvēkkapitālu un infrastruktūras, kas nepieciešamas ilgtspējīgai attīstībai.

7.1

Naudas pārskaitījumi tiek veikti no imigrantu personiskajiem līdzekļiem, un atsevišķās valstīs šo pārskaitījumu apjoms ļāvis būtiski augt ienākumu līmenim. Skaitļi paši par sevi ir pārliecinoši, proti, 2005. gadā pēc Pasaules bankas aplēsēm naudas pārskaitījumu uz attīstības valstīm apjoms sasniedza 167 000 miljonu ASV dolāru (salīdzinājumā ar tādām pašām aplēsēm par 1990. gadu, kad šādu pārskaitījumu apjoms bija 69 000 miljonu ASV dolāru). ANO ģenerālsekretārs ir apstiprinājis, ka 2006. gadā imigrantu naudas pārskaitījumu apjoms bija 264 000 miljonu dolāru. Šis skaitlis gandrīz četrkārtīgi pārsniedz attīstībai paredzētā oficiālā atbalsta apmērus. Dažās valstīs tas pārsniedz pat ārvalstu investīciju apjomu.

7.2

Naudas pārskaitījumi ir regulārs un stabils atbalsts ģimenes uzturēšanai. Tieši imigranti un viņu ģimenes locekļi ir galvenie šo starptautisko naudas pārskaitījumu veicēji. Eiropā no 60 % līdz 70 % imigrantu veic naudas pārskaitījumus savām ģimenēm. Šie līdzekļi galvenokārt tiek izmantoti tiešajam patēriņam, ne tik vien materiālās lietās, jo liela daļa pārskaitīto līdzekļu tiek izlietota izglītībā un veselībā, tādējādi uzlabojot cilvēkkapitālu. Labumu gūst pārskaitījumu saņēmēju reģionu ekonomika, jo pieaug patēriņš un investīcijas nelielos uzņēmumos. Lielāks naudas apgrozījums savukārt veicina finanšu nozares attīstību. Investīcijas Eiropas valūtas vienībās izcelsmes valstīm palīdz arī uzturēt finansiālo līdzsvaru.

7.3

Līdz ar zināmām priekšrocībām, naudas pārskaitījumi tomēr var arī radīt problēmas, proti, cenu kāpumu atsevišķām patēriņa precēm, lielākas grūtības ģimenēm, kuras nesaņem pārskaitījumus; izzūd atsevišķas augu kultūras un tiek pārtraukta (nerentablāko) ražošanas sektoru darbība, likvidētas darbavietas, jo attiecīgie ienākumi salīdzinājumā ar pārskaitījumiem ir ļoti niecīgi.

7.4

Šīs problēmas ir jāņem vērā, tomēr kopumā Pasaules Starptautiskās migrācijas komisija secina, ka migrācija ir pozitīvs faktors attiecībā uz attīstības valstīm “Naudas pārskaitījumi, kas veikti, izmantojot oficiālos kanālus, var būt nozīmīgs valūtas avots saņēmējvalstīm, tie var palīdzēt uzlabot finanšu sektora kapacitāti, piesaistīt nākotnes investīcijas un atvieglot valsts garantēto aizdevumu piešķiršanu” (26).

7.5

Jāsamazina naudas pārskaitījumu neoficiālie kanāli, jo tie izmaksā dārgāk un riskantāki. Daudzos gadījumos neoficiālo tīklu izveide skaidrojama ar konkurētspējīgu finanšu iestāžu trūkumu attālākajos reģionos. EESK uzskata — lai izcelsmes valstīm pārskaitījumi nestu maksimāli iespējamu labumu, ir nepieciešams samazināt finanšu starpnieka pakalpojumu izmaksas. Daudzos gadījumos šīs izmaksas ir nepamatoti augstas un neatbilst citu starptautisko finanšu operāciju izmaksām. Pēc ekspertu aplēsēm šīs izmaksas ievērojami atšķiras atkarībā no reģiona, piemēram, naudas pārskaitījuma veikšanai no Spānijas uz Latīņameriku un Karību reģionu jārēķinās ar izmaksām 2 % apmērā, savukārt no 8 % līdz 10 % jāmaksā par pārskaitījuma veikšanu no Eiropas uz lielāko daļu Āfrikas valstu. Eiropas finanšu nozares un uzraudzības iestādēm jāmudina Eiropas bankas uz ētisku un sociāli atbildīgu rīcību, lai samazinātu pārskaitījumu izmaksas. Nepieciešams uzlabot arī banku efektivitāti izcelsmes valstīs; nereti šīm bankām ir neefektīva struktūra un nepietiekamas garantijas. Eiropai ar valdību un starptautisko organizāciju starpniecību jāsekmē līgumu parakstīšana starp abu pušu finanšu nozarēm ar mērķi samazināt pārskaitījumu izmaksas. Bankas varētu sekmēt paraugprakses sistēmu, izmantojot līgumus par sociālo atbildību.

7.6

Komisija ir paziņojusi, ka tiks izstrādāta direktīva, liekot finanšu pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz komisijas naudu no klientiem. Attiecībā uz naudas pārskaitījumiem šīs direktīvas noteikumiem ir jābūt ļoti stingriem, lai izskaustu pašreizējās pārmērīgās izmaksas. Finanšu sistēmu regulatoriem jāuzrauga, lai starpniecības darījumos netiktu pieļauta neatbilstīgu maiņas kursu izmantošana, līdz ar to apzināti palielinot naudas pārskaitījumu galīgās izmaksas.

7.7

EESK ierosina izmantot pārkaitījumus, lai sekmētu investīcijas saimnieciskajās un sociālajās darbībās. Bankas kopīgi ar vietējām pašvaldībām varētu attīstīt jaunas, arnaudas pārskaitījumiem saistītas kredītsistēmas, kas paredzētas saimniecisku darbību un uzņēmējdarbības iniciatīvu finansēšanai. Lai to īstenotu, jāpanāk atbilstīga vietējā finanšu sektora struktūra un likviditāte.

7.8

Saņemtos pārskaitījumus ģimenes galvenokārt iegulda izglītībā un veselībā. Jāsekmē ar pārskaitījumiem saistīto finanšu, apdrošināšanas un kredītu instrumentu izveide, lai izglītības un veselības jomā panāktu iespējami lielus ieguvumus.

8.1

Pēdējās desmitgadēs notiekošo globalizācijas procesu dēļ ievērojami pieauguši starptautiskās migrācijas apmēri (27), strauji pieaudzis migrantu skaits, palielinājies emigrācijas izcelsmes un uzņēmējvalstu, kā arī valstu, kuras reizē ir gan izcelsmes, gan uzņēmējvalstis, skaits. Pieaugošo migrāciju sekmē mazākas transporta un komunikāciju izmaksas. Šodien pārvietoties starp valstīm ir daudz vienkāršāk (izņemot robežu šķērsošanu), pat starp visattālākajām pasaules daļām.

8.2

Ceļojumiem, īpaši ar lidmašīnu, kļūstot lētākiem, un, ņemot vērā telefoniskās un elektroniskās saziņas pašreizējās sistēmas, šobrīd vairāk nekā jebkad pieaug personu un migrācijas izcelsmes un galamērķa vietu komunikācija un sakari. Dažādākajās pasaules malās izkaisīto emigrantu savstarpējie sakari tīklā ir daudz ciešāki un vieglāk īstenojami nekā līdz šim.

8.3

Emigrantu tīkliem ir pieaugoša nozīme migrācijas procesos, proti, tie palīdz personām izstrādāt savu emigrācijas plānu, atvieglo ceļošanu un tranzītu, kā arī sniedz palīdzību, migrantiem ierodoties galamērķa valstī, meklējot dzīvesvietu un darbu.

8.4

Emigranti sekmē uzņēmējdarbību izcelsmes valstīs. Piemēram, daudzi imigrantu izveidotie uzņēmumi uzņēmējvalstī importē produktus no izcelsmes valstīm, tādējādi veicinot ražošanu un tirdzniecību. Pieaugot ceļošanai, palielinās transporta uzņēmumu darījumu skaits. Daudzos gadījumos, kad imigrantu ekonomiskā situācija galamērķa valstī ir nostabilizējusies, viņi veic tiešos ieguldījumus izcelsmes valstī, tādējādi ļaujot attīstīties daudziem uzņēmumiem atsevišķos reģionos Ķīnā un datornozarei Indijā un Pakistānā. Tāpat arī daudzi imigranti sekmē saimniecisko darbību un uzņēmējdarbību Āfrikā un Latīņamerikā.

8.5

Starptautiskie uzņēmumi arvien biežāk pieņem darbā personas no imigrantu vidus, vēloties uzsākt uzņēmējdarbību imigrantu izcelsmes valstīs. Vairāki Eiropas starptautiskie uzņēmumi vadošajiem amatiem un tehniskajam personālam izvēlas imigrantus ar mērķi izvērst starptautisku darbību.

8.6

Arī diasporas, kas savu darbību organizējušas pārnacionālos tīklos, var palīdzēt novirzīt daļu pārskaitījumu saimnieciskai darbībai un uzņēmējdarbības projektiem. ES sadarbības politikas attīstības sekmēšanas ietvaros varētu iedibināt sadarbību ar imigrantu tīkliem, jo tie nodrošina iespēju atbalsta efektīvai novirzīšanai un diasporu investīciju kapacitātes palielināšanai.

8.7

Atsevišķās valstīs diasporas, kas organizējušas savu darbību tīklā, veic investīcijas to izcelsmes valstīs. Kā uzskatāms piemērs jāmin programma “trīs par vienu”, ko īsteno Meksikā un saskaņā ar kuru imigrantu apvienības, kas pulcē imigrantus no kāda viena izcelsmes reģiona, investē attiecīgā reģiona attīstības projektos, savukārt par apvienību katru novirzīto dolāru tiek piesaistīts viens dolārs no katra valdības līmeņa — federālā, valsts un pašvaldību līmeņa (28).

8.8

ES ir jāatbalsta diasporu pārnacionālie tīkli, jo ar to līdzdalību ir iespējams sekmēt izcelsmes valstu attīstību. Vienas un tās pašas pilsētas pārstāvju tīkla apvienības kopīgi varētu novirzīt daļu investīciju, kuru apjomu varētu palielināt ar Eiropas un valstu finansējuma palīdzību.

8.9

Eiropas Komisijai un dalībvalstīm sadarbībā ar izcelsmes valstīm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām jāsekmē labvēlīgas vides nodrošināšana, kas ļautu diasporām palielināt to darbības ietekmi attiecībā uz attīstību. Komiteja aicina novirzīt daļu ES un dalībvalstu publiskā finansējuma diasporu kopienu sekmētiem attīstības pasākumiem. Publiskā un privātā sektora sadarbībai ir izšķirīga nozīme ekonomiskās un sociālās izaugsmes sekmīgā attīstībā. Šajā sakarā jāmin daži labas prakses piemēri.

8.9.1

IntEnt, kura mītne ir Nīderlandē, pēdējo desmit gadu laikā sniedzis atbalstu gandrīz 2000 uzņēmumu vadītājiem no Surinamas, Ganas, Marokas, Antiļu un Turcijas diasporām, mobilizējot 12,5 miljonus euro 200 uzņēmumu izveidei un nodarbinot 840 personas viņu izcelsmes valstīs.

8.9.2

Migrations & Développement, kas izveidots 1986. gadā Marseļā, sniedz atbalstu dažādām Marokas imigrantu organizācijām (tostarp marokāņu izcelsmes franču jauniešiem), lai mobilizētu atbalstu, kas paredzēts imigrantu izcelsmes reģioniem Marokā. Tūkstošiem imigrantu, diasporas pārstāvju, ir finansiāli atbalstījuši dažādus projektus un 300 bijuši tieši iesaistīti šo projektu īstenošanā, ļaujot to priekšrocības baudīt vairāk nekā 50 000 Marokas iedzīvotāju.

8.9.3

Apvienotās Karalistes diasporas pārstāvji ir bijuši aktīvākie kampaņas RemitAid  (29) līdzdalībnieki, piedāvājot nodokļu atvieglojumus kolektīviem naudas pārskaitījumiem, kas paredzēti izcelsmes valsts attīstībai. RemitAid sniedz atbalstu diasporu attīstības iniciatīvām, izmantojot kopīgus līdzekļus, kas uzkrāti no naudas pārskaitījumu nodokļu atmaksām (līdzīgi kā gift-aid shēma, vietējiem labdarības ziedojumiem piemērojot nodokļu atvieglojumus).

8.9.4

Filipīnu organizācija migrācijai un attīstībai (Philcomdev) ir nesen iedibināts tīkls, ko veido emigrantu un viņu ģimenes locekļu organizācijas, NVO, kooperatīvi, arodbiedrības, mikrofinanšu iestādes, sociālie uzņēmumi, Filipīnās un ārpus tās esošie tīkli, kas nodarbojas ar migrācijas un attīstības jautājumiem savās valstīs.

8.10

Eiropas sniegtās palīdzības attīstībai ietvaros jāatbalsta arī izcelsmes valsts produktu eksports uz Eiropu, to realizējot ar diasporu tīklu “godīgas tirdzniecības” sistēmas palīdzību.

8.11

EESK iesaka atbalstīt arī tiešās investīcijas, ko veic gan migranti individuāli, gan migrantu apvienības. Piemēram, investīcijas projektos tūrisma vai lauksaimniecības nozarē daudziem izcelsmes reģioniem paver plašas attīstības iespējas. Migrantiem vai diasporu apvienībām piešķirtie kredīti, kas paredzēti komerciāliem vai tiešo investīciju projektiem izcelsmes valstī, ir atbalsta veids, kurš Eiropas valstīm jāsekmē ar sadarbības politiku starpniecību.

9.1

Daļa starptautisko imigrantu ir kvalificēti vai augsti kvalificēti darbinieki. Intelektuālā darbaspēka aizplūšana jaunattīstības valstīm ir viena no negatīvākajām migrācijas izraisītajām sekām. Lai arī intelektuālā darbaspēka aizplūšana neietekmē vienādi negatīvi visas izcelsmes valstis, tomēr dažām valstīm tā rada milzīgas problēmas. Kā atzīmēts SOPEMI [ESAO ikgadējie ziņojumi par migrāciju] ziņojumā no 33 % līdz 55 % ļoti izglītotu cilvēku no Angolas, Burundi, Ganas, Kenijas, Maurīcijas, Mozambikas, Sjerraleones, Tanzānijas un Ugandas dzīvo ESAO valstīs (30). Šīs emigrācijas rezultātā viena no visvairāk skartajām jomām Āfrikā ir veselība un izglītība.

9.2

Dažās izcelsmes valstīs augstāko izglītību ieguvušo un augsti kvalificētu darbinieku emigrācijai nav tik negatīva ietekme. Piemēram, Indijas un Pakistānas informācijas tehnoloģiju nozares speciālistu aizplūšana nerada negatīvas sekas, jo šo valstu izglītības un apmācības sistēma IT speciālistu sagatavošanai ir ļoti efektīva, un viņu iztrūkums nav manāms.

9.3

Intelektuālā darbaspēka aizplūšana, ja vien tā nav masveida, rada zināmas priekšrocības izcelsmes valstīm, jo atgriešanās un pārvietošanās process sekmē jaunu zināšanu, tehnoloģiju un uzņēmējdarbības projektu pārnesi. Tāda pieredze ir Brazīlijai un Indijai. Tomēr ļoti daudz ir to valstu, kur intelektuālā darbaspēka aizplūšana saistīta ar speciālistu un kvalificētu profesionāļu neatgriezenisku zudumu.

9.4

Turpretim Eiropas uzņēmējvalstīm kvalificētā darbaspēka ieceļošana ir ieguvums. Kopš 2002. gada atsevišķas Eiropas valstis izdarīja izmaiņas tiesību aktos saistībā ar imigrāciju, lai atvieglotu augsti kvalificēta darbaspēka ieplūšanu.

9.5

Eiropas Savienība ir arī iecerējusi sekmēt selektīvās imigrācijas politiku, proti, legālās migrācijas politikas plāns (31) paredz īpašas direktīvas par augsti kvalificēta darbaspēka uzņemšanu izstrādi; Komisija ar to iepazīstinās septembrī, un Komiteja par to izstrādās atzinumu. Tomēr nav plānots izstrādāt vispārēju direktīvu attiecībā uz darbaspēka uzņemšanu. Neraugoties uz EESK un Eiropas Parlamenta izteikto kritiku (32), šīs “selektīvās imigrācijas” politikai attīstoties Eiropā, iespējams, atsevišķās valstīs vēl vairāk saasināsies pašreizējās problēmas. Komiteja tomēr uzskata, ka minētā regulējuma noteikumiem vajadzētu būt izdevīgiem visiem, gan izcelsmes valstīm, gan pašiem imigrantiem.

9.6

Lai nodrošinātu atbilstību starp migrācijas politikām un sadarbības politikām attīstības veicināšanai, uzņēmējvalstīm ar pilnu atbildību un rūpīgi jārisina intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēma. Tādēļ pirmām kārtam būtu jāņem vērā tas, ka problēmas, ko izraisa speciālistu aizplūšana no izcelsmes valstīm varētu pārvērst par ieguvumu, ja šie darba ņēmēji pārrastos ar jaunām zināšanām, kas noder viņu valsts uzņēmumos, tautsaimniecībā un publisko pakalpojumu jomā. Pārbraukušie migranti varētu sekmēt ne tik vien zināšanu un tehnoloģiju tālāknodošanu, bet arī investīcijas.

9.7

Šajā ziņā atgriešanās sekmēšana nāktu par labu izcelsmes valsts attīstībai. Tas attiecas tikai uz brīvprātīgu atgriešanos, kad apstākļi ir labvēlīgi, lai darba ņēmēji turpinātu savu profesionālo darbību izcelsmes valstī. Risināms uzvedums ir šo labvēlīgo apstākļu nodrošināšana.

9.8

Lai veicinātu kvalificēta darbaspēka atgriešanos, ir jāpanāk, ka atgriešanās izcelsmes valstī dēļ netiek zaudēta darba un uzturēšanās atļauja Eiropā (vai arī iegūtā jaunā pilsonība). Tas ir cirkulāras imigrācijas priekšnosacījums.

9.9

Atgriešanos veicinātu arī pārbraukušo sociālo tiesību pārnešana uz izcelsmes valsti. Svarīgi nodrošināt tiesību uz pensiju, sociālo nodrošinājumu, tostarp veselības aprūpi sekmīgu pārnešanu Ģenerālsekretāra ziņojumā saistībā ar ANO augsta līmeņa dialogu par starptautisko migrāciju un attīstību atzīmēts, ka liela daļa starptautisko migrantu sastopas ar šķēršļiem saistībā ar pensijas tiesību pārvedamību. Neraugoties uz noslēgtiem vairākiem divpusējiem līgumiem, ziņojumā ierosināts izstrādāt uzticamāku starptautisku sistēmu. ILO konvenciju Nr. 157 (1982) par starptautiskas sistēmas izveidi tiesību uz sociālo nodrošinājumu saglabāšanai ir ratificējušas tikai trīs valstis (Spānija, Filipīnas un Zviedrija) (33). Komiteja aicina parējās dalībvalstis ratificēt minēto konvenciju.

9.10

Eiropas sadarbības politikas attīstības veicināšanai ietvaros jāpieņem programmas, lai novērstu intelektuālā darbaspēka emigrāciju un sekmētu kvalificēta darbaspēka brīvprātīgu atgriešanos, un veicinātu investīcijas izcelsmes valstīs nozarēs un darbībās, kur nepieciešams augsts kvalifikācijas līmenis.

9.11

EESK atbalsta Komisijas ierosinājumu dalībvalstīm izstrādāt labas prakses kodeksu, kas paredzēts augsti kvalificētu imigrantu uzņemšanas pārvaldībai sadarbībā ar izcelsmes valstīm.

9.12

ES ļoti aktīvi jālīdzdarbojas jauniešu apmācībā emigrācijas izcelsmes valstīs. Šīs valstis zaudē lielu daļu izglītotākā cilvēkkapitāla, ko izmanto Eiropas uzņēmumi. Sadarbība apmācības jomā ir labākais veids, kā kompensēt šo zudumu, tādējādi nākotnē šīm valstīm nodrošinot attīstībai nepieciešamo cilvēkkapitālu.

9.13

EESK uzsver tādu vienošanos un apvienību ar izcelsmes valstīm nozīmību, kuros varētu iesaistīties Eiropas universitātes, slimnīcas, uzņēmumi, tehnoloģiju un pētniecības centri ar mērķi atsevišķiem augsti kvalificētiem speciālistiem uzsākt profesionālo darbību izcelsmes valstīs ar Eiropas līmenim atbilstošu atalgojumu, sociālajām tiesībām un profesionālajām iespējām.

10.1

Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir jāmaina uzņemšanas politika, lai nodrošinātu legālu imigrāciju, izmantojot elastīgas un pārredzamas procedūras. EESK tās atzinumā par Zaļo grāmatu (34) jau norādīja Komisijai uz atvērtu politiku nepieciešamību gan augsti kvalificēta, gan mazāk kvalificēta darbaspēka uzņemšanai. Saprotot atsevišķu valstu valdību pieņemto nostāju, Komiteja tomēr ir arī ierosinājusi dalībvalstīm beigt pārējas posmu, kas ierobežo atsevišķu jauno dalībvalstu iedzīvotāju brīvību pastāvīgi uzturēties un strādāt asttiecīgajās valstīs.

10.2

Nelegālā imigrācija jāsamazina ar tādiem Eiropas iekšējiem pasākumiem kā, piemēram, cīņa pret nelegālo imigrantu nodarbināšanu, izmantojot Kopienas tiesību aktus (35), (ko Komiteja skatīs citā atzinumā, kas pašreiz ir izstrādes procesā), robežkontrole, cilvēku tirdzniecības apkarošana un sadarbība ar izcelsmes un tranzīta valstīm. ES, uzņemoties daļu izdevumu, jāpalīdz tām Eiropas dienvidu valstīm, kurām jāpārvalda nelegālo imigrantu masveida pieplūdums un jāveic neskaitāmas glābšanas operācijas jūrā, jāuzņem imigranti un jāsniedz humanitārā palīdzība. Izņēmuma kārtā būs jālegalizē arī to neskaitāmo personu, kas ES teritorijā atrodas “bez dokumentiem”, statuss, kuri ir darbaspēka izmantošanas upuri un kuriem liegta iespēja iesaistīties integrācijas politikā.

10.3

Elastīgākas uzņemšanas politikas īstenošanai ir nepieciešams sekmēt pagaidu migrācijas sistēmas un imigrantu pārvietošanos attiecībā gan uz augsti kvalificētu darbaspēku, gan mazāk kvalificētu darbaspēku.

10.4

Lai pagaidu imigrācijas sistēma būtu darbotiesspējīga, Kopienas tiesību aktos jāparedz ļoti elastīgas īslaicīgas uzturēšanās atļaujas, kā arī atgriešanās procedūras un darba garantijas turpmākajos gados. Tādējādi daudzi imigranti izmantos legālas iespējas un neuzturēsies Eiropā nelegāli, uzturēšanās atļaujas termiņam beidzoties.

10.5

EESK aicina ES un dalībvalstis noslēgt līgumus ar izcelsmes valstīm par cirkulāro imigrāciju, lai sekmētu imigrācijas mobilitāti, izmantojot elastīgas un pārredzamas procedūras. Šiem līgumiem ir jābūt līdzsvarotiem, ņemot vērā abu pušu intereses, nolūkā panākt, ka imigrācija reizē ir arī izcelsmes valstu attīstības faktors.

10.6

Lietderīgas varētu būt arī pagaidu uzņemšanas procedūras, ietverot līgumus par izglītības un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu. Imigranti ar pagaidu statusu, kuri strādā Eiropā, varētu uzlabot profesionālo kvalifikāciju, kas, viņiem atgriežoties, pavērtu plašākas darba iespējas un sekmētu attiecīgo valstu saimniecisko un sociālo attīstību.

10.7

Eiropas pašreizējo tiesību aktu neelastīgums ir milzu šķērslis cirkulārajai imigrācijai. Lai atvieglotu imigrantu mobilitāti, atgriešanos un uzņēmējdarbības iniciatīvu attīstību izcelsmes valstīs, Eiropas tiesību aktos attiecībā uz imigrāciju jāparedz pastāvīgās uzturēšanās tiesību saglabāšana ilgtermiņā.

10.8

Šajā sakarā EESK ierosina grozīt direktīvu par ilgtermiņa uzturēšanos, pastāvīgās uzturēšanās tiesību saglabāšanai pašreiz paredzēto vienu gadu aizstājot ar pieciem gadiem. EESK savā atzinumā (36) atzīmēja, ka viens gads (vai divi, kā ierosināts Komisijas sākotnējā priekšlikumā) ir pārāk īss laika posms, lai daudzi imigranti izlemtu pieņemt izaicinājumu uzsākt profesionālu darbību, atgriežoties viņu izcelsmes valstīs.

10.9

Pašreiz, kad ES atbalsta vispārēju pieeju attiecībā uz imigrācijas politiku, un, ņemot vērā imigrācijas un attīstības politikas saskaņotību, ikvienai personai, kam izsniegta ilgtermiņa uzturēšanās atļauja kādā no dalībvalstīm, jāgarantē iespēja atgriezties savā izcelsmes valstī, saglabājot uzturēšanās tiesības attiecīgajā dalībvalstī vismaz piecus gadus.

11.1

Eiropas Komisija maijā publicēja svarīgu paziņojumu (37) par cirkulāro migrāciju un mobilitātes partnerībām starp Eiropas Savienību un trešām valstīm. Lai arī šis ir pašiniciatīvas atzinums, tas ir arī EESK ieguldījums Komisijas uzsāktajās debatēs. Atzinuma dažādos punktos sniegti EESK priekšlikumi attiecībā uz dažiem Komisijas paziņojumā izvirzītiem jautājumiem.

11.2

Paziņojums sastāv no divām daļām, proti, pirmajā aplūkots ierosinājums attīstīt mobilitātes partnerības ar trešām valstīm, savukārt otrā daļa attiecas īpaši uz cirkulāro migrāciju.

11.3

Komiteja atbalsta priekšlikumu uzveidot mobilitātes partnerības ar mērķi ES un dalībvalstīm nodrošināt legālas imigrācijas iespējas, izmantojot elastīgas un pārredzamas procedūras. Partnerības pamatā būs saistības, ko uzņemsies gan migrantu izcelsmes valstis, gan ES dalībvalstis.

11.4

No izcelsmes valstīm sagaidāmās saistības attiecas uz nelegālās imigrācijas apkarošanu, un tās ir ļoti konkrētas: atpakaļuzņemšana, robežkontrole, ceļošanas dokumentu drošība, cīņa pret nelegālo tirdzniecību un cilvēktirdzniecību u.c. Svarīgi, lai šādas valstis ievērotu savas starptautiskās saistības atbilstoši Kotonou nolīgumam un jo īpaši tā 13. pantam. Komiteja uzskata, ka valstīm, kurās situācija ir nestabila, būs problēmas izpildīt šos nosacījumus, tādēļ ierosina ievērot elastības principu, mobilitātes partnerības pielāgojot katras izcelsmes valsts apstākļiem.

11.5

Dalībvalstis cita starpā var uzņemties šādas četru veidu saistības:

11.5.1

Pirmkārt, piedāvāt lielākas legālās migrācijas iespējas, ņemot vērā Kopienas priekšrocības principu attiecībā uz ES iedzīvotājiem, kuru atbalsta Komiteja. EESK atbalsta to, ka vairākas dalībvalstis (ciešāka sadarbība) var izvirzīt kopīgu piedāvājumu izcelsmes valstīm; tas būtu ES piedāvājums, izmantojot kvotas un tādus instrumentu, kas ļauj pielāgoties Eiropas darba tirgiem.

11.5.2

Otrkārt, Eiropas Komisija un dalībvalstis varētu piedāvāt trešām valstīm tehnisku un finansiālu atbalstu legālās migrācijas plūsmu pārvaldībai. Komiteja uzskata, ka tematiskajai programmai migrācijas un patvēruma jomā piešķirtie līdzekļi būs nepietiekami, un tādēļ aicina Komisiju, Eiropas Parlamentu un Padomi nākotnē būtiski palielināt šo līdzekļu apjomu.

11.5.3

Treškārt, arī Komiteja atbalsta to, ka, vienojoties ar izcelsmes valstīm, mobilitātes partnerības varētu izmantot, lai ierobežotu atsevišķu profesiju pārstāvju emigrāciju nolūkā kavēt intelektuālā darbaspēka (piemēram, atsevišķu Eiropas valstu medicīnas personāla) aizplūšanu. Līgumiem būtu jāsekmē gan cirkulārā imigrācija, gan imigrantu ar pagaidu statusu atgriešanās.

11.5.4

Ceturtkārt, ES un dalībvalstis uzlabos procedūras īslaicīgas uzturēšanās vīzu izsniegšanai. EESK vairākos atzinumos ir uzsvērusi nepieciešamību uzlabot ES dalībvalstu konsulāro pakalpojumu organizēšanu izcelsmes valstīs, kā arī to, ka Komisijas delegācijām jāsadarbojas ar dalībvalstīm migrācijas jautājumos un jāizmanto; EURES tīkls, lai iegūtu informāciju par pastāvošajiem darba piedāvājumiem ES. Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumu vairākām dalībvalstīm ciešāk sadarboties, lai izveidotu kopīgus centrus vīzu pieprasījumu iesniegšanai, un pilnveidot kopīgos konsulāros norādījumus par daudzkārtēju vīzu izsniegšanu to trešo valstu pilsoņiem, kuriem bieži jāceļo, kā arī piemērot atvieglotus vīzu izsniegšanas nosacījumus mobilitātes līgumos noteiktām atsevišķām personu kategorijām.

11.6

Komisija atbalsta cirkulārās imigrācijas atvieglošanu. EESK uzskata, ka pašreizējie ar imigrāciju saistītie tiesību akti ir pārāk neelastīgi un neapmierina ne imigrantus, ne izcelsmes valstis, ne arī uzņēmējvalstis Eiropā. EESK vairākos atzinumos ir ierosinājusi izstrādāt elastīgākus tiesību aktus, lai sekmētu personu vēlmēm atbilstīgas cirkulārās imigrācijas sistēmas. Jānodrošina imigrantu pamattiesību, īpaši sociālo, darba tiesību un tiesību dzīvot kopā ar ģimeni pilnīga aizsardzība.

11.7

Komisija ierosina divus cirkulārās imigrācijas veidus, proti, pirmkārt, to trešo valstu valstspiederīgo migrācija, kas apmetušies ES, lai viņi varētu attīstīt darbību izcelsmes valstī, saglabājot uzturēšanās tiesības vienā no dalībvalstīm, un, otrkārt, to personu migrācija, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir kāda trešā valsts un kuru ierašanās nolūks ES ir strādāt, mācīties vai papildināt zināšanas, vai arī visas trīs minētās darbības, un kuri, uzturēšanās atļaujai beidzoties, atgriežas izcelsmes valstīs, saglabājot tiesības atgriezties ES saskaņā ar atvieglotu uzņemšanas procedūru.

11.8

Komiteja uzskata, ka cirkulārās migrācijas sistēmas izveides priekšnosacījums ir nodrošināt iespēju migrantiem ar pagaidu vai citu statusu, kuri atgriezušies viņu izcelsmes valstīs, legāli atgriezties Eiropas dalībvalstī, kas bijusi viņu pastāvīgā dzīvesvieta. Nodrošināt cirkulāru migrāciju pirmām kārtām nozīmē radīt mehānismus, lai atgriešanās Eiropas pastāvīgās dzīvesvietas valstī notiktu saskaņā ar elastīgām procedūrām.

11.9

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu izstrādāt ES regulējumu, kas sekmē cirkulāro migrāciju. Šajā sakarā būs jāgroza dažas pašreizējās direktīvas un jāvienojas par atbilstīgiem kritērijiem tiesību aktu izstrādes plānā paredzēto šādu jaunu direktīvu izstrādei.

11.9.1

Priekšlikums direktīvai par augsti kvalificētu imigrantu uzņemšanu: Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu vēl vairāk atvieglot procedūras to personu uzņemšanai, kuras noteiktu laiku legāli uzturējušās ES (darba, mācību un cita veida apmācību pilnveidošanas nolūkā).

11.9.2

Priekšlikums direktīvai par sezonas darba ņēmēju uzņemšanu: Komiteja ierosina ieviest daudzgadēju uzturēšanās/darba atļauju sezonas darba ņēmējiem, paredzot viņiem iespēju sezonas darba nolūkā atgriezties piecus gadus pēc kārtas, paredzot atļaujas pagarināšanu vēl uz pieciem gadiem.

11.9.3

Priekšlikums direktīvai par algotu praktikantu ieceļošanas un uzturēšanās noteikumiem: Komiteja uzskata, ka nolūkā nodrošināt trešo valstu valstspiederīgo apmācību un sekmēt viņu valsts attīstību pozitīvi vērtējama imigrantiem dotā iespēja ieceļot Eiropā un uzturēties mācību laikā, tādējādi sekmējot intelektuālā darbaspēka pārvietošanos un zināšanu tālāknodošanu. Atgriezeniska procesa veicināšanai priekšlikumā varētu paredzēt iespēju personām, kas jau iepriekš uzturējušās dalībvalstī mācību nolūkos, atgriezties attiecīgajā dalībvalstī, lai papildinātu zināšanas, ja tas nepieciešams viņu kvalifikācijas celšanai, ierobežojot viņu uzturēšanos (no 1 līdz 5 gadiem).

11.9.4

EESK ierosina Komisijai sekmēt atsevišķu grozījumu izdarīšanu vairākās pašreizējās direktīvās ar mērķi veicināt cirkulāru migrāciju: Direktīva 2003/109/EK par trešo valstu valstspiederīgo statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgi iedzīvotāji: pašreizējā direktīva paredz, ka pastāvīgā iedzīvotāja statuss tiek zaudēts, ja attiecīgā persona uzturējusies ārpus ES teritorijas ilgāk par divpadsmit secīgiem mēnešiem. Komisija ierosina pagarināt šo laika posmu līdz diviem vai trim gadiem; pēc Komitejas ieskatiem vispiemērotākais laika posms būtu pieci gadi.

11.9.5

Direktīva 2004/114/EK par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanu studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā un direktīva 2005/71/EK par īpašu procedūru trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai zinātniskās pētniecības nolūkos: Komiteja atbalsta ierosinājumu grozīt direktīvu, lai tajā iekļautu daudzkārtējas iebraukšanas uzturēšanās atļaujas, kas ļautu attiecīgajām personām ilglaicīgi uzturēties ārpus ES teritorijas, nezaudējot pastāvīgās uzturēšanās tiesības. Komiteja atbalsta arī ierosinājumu pārveidot minēto direktīvu nosacījumus, kas ļauj dalībvalstīm piemērot atvieglotas vai paātrinātas procedūras to personu uzņemšanai, kuras jau iepriekš ieceļojušas ES zinātniskās pētniecības vai mācību nolūkos, nosakot tiesības piemērot minētajām personām paātrinātas procedūras ar nosacījumu, ka uzturēšanās atļaujai beidzoties, tās atgriežas savā izcelsmes valstī. Komiteja arī atbalsta priekšlikumu apvienot abas minētās direktīvas, lai atvieglotu to trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanu (ar atvieglotiem nosacījumiem) zinātniskā pētnieka statusā, kuri iepriekš ieceļojuši ES mācību nolūkā un pēc mācību pabeigšanas atgriezušies savās izcelsmes valstīs. Minēto konceptu varētu izmantot plašākā nozīmē, ļaujot studentiem laikā, kad viņi studiju nolūkā uzturas kādā no ES dalībvalstīm, iesniegt pieprasījumu zinātniskā pētnieka statusa iegūšanai, ar nosacījumu, ka pieprasījums tiek iesniegts līdz mācību atļaujas termiņa beigām.

11.10

Pēc EESK ieskatiem jāgarantē, lai cirkulārā imigrācija atbilstu tās mērķiem un dotu ilgtermiņa ieguvumus; tas jādara izmantojot pasākumus, kas veicina cirkulāro atgriešanos, nodrošina sekmīgu atgriešanos izcelsmes valstī, ļauj novērtēt procedūru piemērošanu un mazina intelektuālā darbaspēka aizplūšanas risku, pateicoties sadarbībai ar trešām valstīm.

11.11

Intelektuālā darbaspēka pārvietošanās liek atrisināt arī vienu no svarīgākajām problēmām, kas skar daudzus imigrantus Eiropā, proti, akadēmiskās un profesionālās kvalifikācijas neatzīšanu. Šādu personu pārvietošanās starp izcelsmes valsti un uzņēmējvalsti uzlabosies, ja viņu kvalifikāciju atzīs Eiropā. Neraugoties uz pašreizējām grūtībām, Komiteja aicina panākt tālākvirzību sarunās par akadēmiskās un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu starp ES un tām izcelsmes valstīm, no kurām ierodas lielākā daļa migrantu.

11.12

Tāpat arī cirkulāras imigrācijas sistēmas sekmīgai darbībai nepieciešams nodrošināt imigrantiem piešķirtās tiesības uz pensiju un sociālo nodrošinājumu. Lai to īstenotu, jārisina sarunas par ES dalībvalstu un izcelsmes valstu abpusēju vienošanos noslēgšanu, kā arī ILO Konvencijas Nr. 157 ratificēšanu.

11.13

Komiteja iesaka, lai ES iekļautu minētos punktus nākotnes mobilitātes partnerību līgumos, lai atvieglotu profesionālās kvalifikācijas atzīšanu un garantētu pensijas tiesības.

12.1

Briselē, 10. jūlijā notika starpvaldību konference “Vispasaules forums migrācijas un attīstības jautājumos”. Forumu vadīja ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon kgs un tajā piedalījās vairāk nekā 800 delegātu no vairāk nekā 140 valstīm, turpinot 2006. gada septembrī ANO sammitā uzsākto virzību.

12.2

EESK dalību 9. jūlijā pilsoniskās sabiedrības dienā nodrošināja šā atzinuma ziņotājs. Secinājumi, kurus kopumā atbalsta Komiteja, atrodami konferences tīmekļa vietnē (38) Nākamgad vispasaules forums tiks rīkots Manilā, un tajā vajadzētu piedalīties arī EESK.

12.3

Komiteja aicina Eiropas Savienības dalībvalstu valdības un Komisiju turpināt aktīvi līdzdarboties ANO centienu īstenošanā, lai panāktu, ka migrācijas jautājumam starptautiskajā dienaskārtībā tiek atvēlēta pienācīga uzmanība, ar starptautiskas reglamentējošas sistēmas palīdzību tiek garantētas migrantu cilvēktiesības un ka izcelsmes un uzņēmējvalstu kopīgi pārvaldītie migrācijas procesi sekmē vispārējo ekonomisko un sociālo attīstību.

12.4

Šis ir Komitejas pirmais atzinums, kurā skarts cirkulārās migrācijas jautājums, ko paredzēts aplūkot arī turpmākajos atzinumos.