15.1.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/96

1.1

Lai labāk saprastu drošības fondu (hedge funds) un privāto akciju fondu (private equities) darbību un korporatīvās vadības (corporate governance) rādītājus, ir svarīgi izstrādāt atbilstīgus statistikas līdzekļus, kas jāsaskaņo vismaz Eiropas līmenī.

1.2

Lai izkliedētu augošo neuzticību daļai finanšu industrijas, samazinātu tādu sistemātisku satricinājumu risku, ko izraisa pārlieku lielu risku uzņemšanās (jo īpaši parādsaistības) un liktu ievērot noguldījumu veidu godīgu konkurenci, drošības fondiem un privāto akciju fondiem vajadzētu piemērot pārdomātus standartus (Bāzele III).

1.3

“Saskaņā ar Komisijas rīcības plānu uzņēmējdarbības tiesību un uzņēmumu vadības modernizēšanai Komiteja aicina Komisiju visdrīzākajā laikā iesniegt likumdošanas priekšlikumu, kura mērķis ir paplašināt institucionālo ieguldītāju sniegto informāciju par viņu ieguldījumu un balsošanas politiku (1)”.

1.4

Lai uzlabotu to ieguldītāju aizsardzību, kas iegulda līdzekļus privātajos akciju fondos, ir jāgroza PVKIU (2) (pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu) direktīva, attiecinot to arī uz minētajiem dalībniekiem un liekot tiem ievērot lielāku pārredzamību. Lai gan augstas peļņas solījumi ir vilinoši, gala ieguldītājs bieži vien var nezināt par risku, kuram viņš pakļaujas.

1.5

Komisijai kopīgi ar iesaistītajām pusēm (bankām, patērētāju apvienībām, valsts iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem…) būtu jāveicina un jāīsteno iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt finanšu pakalpojumu izmantotāju informētību un, galvenokārt, izpratni par finanšu pakalpojumiem, jo lielākai daļai patērētāju nav pietiekamu zināšanu finanšu jomā un tādēļ viņi neapzinās riskus, ko uzņemas (3).

1.6

Biržā kotētiem uzņēmumiem, kas izpirkti, bet kuru apgrozījums vai darbinieku skaits pārsniedz kādu noteiktu robežu, vajadzētu uzlikt pienākumu vienmēr publicēt obligāto informāciju, kad tos izņem no biržas saraksta un tādējādi atbrīvo no attiecīgā ziņošanas pienākuma.

1.7

Pamatojoties uz pastāvošajiem modeļiem (skat. arī 1.2 punktu), vajadzētu pārdomāt iespēju obligāti noteikt ieguldīto līdzekļu diversifikāciju, jo īpaši attiecībā uz algu uzkrājumiem.

1.8

Amerikāņu aizdevumu ar visaugstākiem procentiem (subprime) krīze izplatījās uz citiem finanšu tirgus segmentiem un ES. Eiropas banku krīzes gadījumā, šķiet, ka izmaksas, kas rastos, būtu ievērojamas sakarā ar pārraudzības sadrumstalotību, kas palēninātu piemērotu pasākumu veikšanu. Saskaņā ar subsidiaritātes principu lielās bankas vajadzētu pārraudzīt Eiropas mērogā. Komiteja aicina lielās bankas, Komisiju un Eiropas Banku uzraudzības komiteju (Committee of European Banking Supervisors (CEBS)) nodibināt kontaktus, lai precizētu pārraudzības noteikumus un izstrādātu kritērijus, kas ļauj identificēt iesaistītās bankas.

1.9

Deleģētas pārvaldības — kas ļauj diversificēt pārvaldības risku — gadījumā pārvaldības pilnvaru derīguma laika pagarināšana sekmētu ilgāka termiņa pieeju un ierobežotu tādas spekulatīvas darbības, ko nevar izskatīt arbitrāžā, nolūkā ierobežot īstermiņa risinājumus un dzīšanos pēc peļņas pārvaldības pakalpojumu sniedzēju spekulatīvas attieksmes dēļ.

1.10

Reitingu aģentūrām, kas ir interešu konfliktā, jo tās palīdz investīciju bankām izstrādāt blakusproduktus, veicināt to pārdošanu un tos ieguldīt, vajadzētu pievērst lielāku uzmanību pārredzamībai.

1.11

Nodokļu atvieglojumi varētu likt pensiju fondiem ar ilgtermiņa stratēģiju savā finanšu ieguldījumu politikā iekļaut kvalitāti un atbildību, jo šā veida ieguldījumi (4) pašreiz veido tikai nelielu to daļu (5).

1.12

Komisijai un dalībvalstīm jānodrošina, lai uzņēmumu sociālā atbildība attiektos uz visām iesaistītajām pusēm, tai skaitā ieguldījumu fondiem, kas ietekmē uzņēmumus, kuros tie iesaistīti un kurus tie dažkārt arī vada. Šajā sakarā EESK vēlas zināt, kā Direktīva Nr.2002/14 par darba ņēmēju informēšanu un konsultēšanu tiek piemērota kontrolakciju sabiedrībām (6), un prasa direktīvu pārskatīt, ja tā uz minētajām sabiedrībām neattiecas.

1.13

Papildus būtu jāaktualizē direktīva par darba ņēmēju tiesību aizsardzību uzņēmuma īpašnieka maiņas gadījumā (7), iekļaujot direktīvas darbības jomā uzņēmuma akciju transfertoperāciju, ar kuru veikta uzņēmuma īpašnieka maiņa. Tādējādi labāk tiktu ievērotas darba ņēmēju informētības un konsultēšanas tiesības.

1.14

Lai labāk novērtētu algu politikas ietekmi uz cenu stabilitāti, algu statistikas dati vismaz būtu jāatspoguļo kvintilēs.

1.15

Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi ir būtisks Eiropas sociālā modeļa pīlārs. Tos izvēlas arī privāto akciju fondi (private equities, kas, izmantojot sviras efektu, uzņemas parādsaistības, jo tie rada lielas naudas plūsmas (cash flows), atrodas gandrīz monopolstāvoklī, viņiem ir maz parādsaistību un to darbības izmaksas ir augstas. Lai izvairītos no riska, ko tie rada patērētājiem, iedzīvotājiem un kohēzijai, “EESK atkārtoti izsaka prasību, lai Kopienas līmenī tiktu noteikti tie kopējie pamatprincipi, kas attiecināmi uz visiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem un kas jāiekļauj vienā pamatdirektīvā, un vajadzības gadījumā sīkāk jānosaka atsevišķās nozarēm veltītās direktīvās (8)”.

1.16

Kā tas jau notiek vai tiek ieviests dažās valstīs (Dānijā, Vācijā, Apvienotajā Karalistē), ievērojot subsidiaritātes principu, vajadzētu formulēt noteikumus, ar kuriem uzņēmuma pārpirkšanas gadījumā ierobežo iespēju no nodokļiem atskaitīt parāda procentu summu.

1.17

ESAO darbības ietvaros, kā arī turpinot negodīgas konkurences apkarošanu saistībā ar “nodokļu paradīzēm”, ir jāizskata iespēja grozīt nodokļu uzlikšanas noteikumus, lai drošības fondu (hedge funds) ar nodokli apliekamo pamatsummu praksē noteiktu, pamatojoties uz pārvaldītāja faktisko darbības vietu, jo tā parasti notiek ESAO dalībvalstu lielajās pilsētās. Tādējādi nodokļu likmi nepiemērotu attiecībā uz kapitāla peļņu, bet gan attiecībā uz parastajiem ienākumiem.

1.18

Tā kā lielākā daļa lēmumu par īstermiņa ieguldījumiem tiek pieņemta “nodokļu paradīzēs” (offshore), Komiteja aicina Padomi, Eiropas Komisiju un ECB izskatīt iespēju rīkoties saskaņā ar Līguma 59. pantu (9).

1.19

Komiteja uzsver, ka, nosakot attiecīgus minimālos standartus, jāveicina nodokļu politikas saskaņošana, jo īpaši attiecībā uz kapitāla aplikšanas ar nodokli dažādām formām. Minētā politika attaisno sevi gan no taisnīguma, gan arī no ekonomikas efektivitātes viedokļa.

2.1

Pēdējo 25 gadu laikā pasaules ekonomikā notikušas būtiskas pārmaiņas. Parasti šīs pārmaiņas izskaidro ar globalizāciju, tomēr mēs nepietiekami apzināmies globalizācijas finanšu dimensiju un globāla finanšu tirgus izveides aspektu.

2.2

Neskatoties uz to, ka plašsaziņas līdzekļi un politikas veidotāji joprojām ņem vērā tikai IKP datus, šis jautājums ir jāskata plašākā aspektā, lai apzinātu reālo situāciju. IKP pasaulē 2000. gadā sasniedza 32 triljonus dolāru; lai arī šis skaitlis šķiet milzīgs, tas ir niecīgs salīdzinājumā ar visām finanšu operācijām ārpus IKP (1.123 triljoni), kuru vērtība ir 35 reizes lielāka!

Pasaules ekonomika (triljonos ASV dolāru, 2002)

2.3

Institucionālos ieguldītājus uzskata par finanšu globalizācijas galveno virzītājspēku. Līdztekus to izveidei izplatījās anglosakšu korporatīvās vadības prakses (mazākuma akcionāru aizsardzība, obligāta prasība nodrošināt pārredzamību, iestāžu aktivitāte pilnsapulcēs un izmaiņas akcionāru, pārvaldītāju un darbinieku savstarpējās attiecībās), kā arī radās jauni atvasināti kredītinstrumenti; šie jaunie finanšu instrumenti mazināja risku, ko uzskatīja par neizbēgamu saistībā ar atsevišķiem vērtspapīriem. Jaunās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas radīja vai paātrināja minētās pārmaiņas.

2.4

Šajā posmā ir svarīgi atzīmēt, ka institucionālie ieguldītāji īsteno stratēģijas, kas atbilst ieguldījuma mērķim. Kamēr vieni pieņem lēmumus, lai nostabilizētu finanšu tirgu, citi, piemēram, pensiju fondi, meklē risinājumus ilgtermiņa saistībām. Arī fondiem ar vienādu nosaukumu ir lielas atšķirības; piemēram, vieni privātie akciju fondi ir specializējušies pārpirkšanā, uzņemoties parādsaistības (leveraged buy-out) un iegulda uzņēmumā uz termiņu no 3 līdz 5 gadiem, citi savukārt veic t.s. biznesa eņģeļu darbības, ieguldot inovatīvo MVU riska kapitālā uz termiņu līdz pat 15 gadiem (11).

2.4.1

Minētie dalībnieki var cieši sadarboties savā starpā. Tādējādi, piemēram, 2005. gadā 24 % no privāto akciju fondu ieņēmumiem bija pensiju fondu, 18 % — komercbanku un investīciju banku, 11 % — apdrošināšanas sabiedrību līdzekļi (12). Viena no investīciju fondu un citu aktīvu pārvaldības uzņēmumu funkcijām, kuras nozīme arvien pieaug, ir pārvaldības pakalpojumu sniegšana pensiju un apdrošināšanas fondiem, izmantojot pilnvaras.

2.5

Institucionālie ieguldītāji, kas anglosakšu valstīs jau pirms 20 gadiem bija sasnieguši zināmu attīstības pakāpi, arvien vairāk sāk interesēties arī par kontinentālās Eiropas valstīm. Šādi fondi ir izveidojušies arī vairākās ES dalībvalstīs. Šodien pusi no kolektīvajā pārvaldībā esošajiem aktīviem kontrolē amerikāņu ieguldītāji.

2.6

Šobrīd valda uzskats, ka institucionālie ieguldītāji veic 80 % no vērtspapīru tirgus darījumiem. Līdz ar to šķiet nereāli pieņemt ieguldījumu jomā tādu nostāju, kas ir pretēja šo lielo investīciju struktūru nostājai. Minēto iestāžu rokās koncentrējas arī pārrobežu akcijas; Eirobarometra dati (2005. gada rudenī) liecina, ka tikai 1 % mājsaimniecību pieder kāda ārvalstu uzņēmuma akcijas un tikai nepilni 3 % paredz iegādāties ārvalstu akcijas! Turklāt tikai neliela daļa mājsaimniecību aktīvi piedalās akcionāru pilnsapulcēs, savukārt institucionālie ieguldītāji pēdējos gados tajās aktīvi piedalās arvien biežāk.

2.7

Šis atzinums galvenokārt attiecas uz biržā kotētiem uzņēmumiem, jo tie aktīvi darbojas vērtspapīru tirgū. Parasti tie ir lieli uzņēmumi. Sakarā ar šo uzņēmumu būtisko ietekmi uz nodarbinātību un citu uzņēmumu darbību, “pārmaiņas” tajos tomēr ietekmē tautsaimniecību un sabiedrību kopumā:

3.1

Parasti izšķir divu veidu iestādes un prakses, kas ietekmē uzņēmumu vadību, administrēšanu un kontroli, kā arī iesaistīto pušu attiecības un uzņēmumam izvirzītos mērķus (corporate governance).

3.2

Pēdējos 20 gados ir novērojama kontinentālās Eiropas un anglosakšu modeļa konverģence. Daži no konverģences iemesliem ir šādi: Vienotais Eiropas akts un valsts uzņēmumu privatizācija, nodokļu reformas Vācijā, jo īpaši attiecībā uz peļņu, kas iegūta no akcijām, kuru rezultātā bankas pārdeva tām piederošās uzņēmumu akciju daļas, kā arī Amerikas Darba departamenta iesniegtā prasība institucionālajiem ieguldītajiem īstenot viņu balsstiesības (1988. un 1994. gadā) un ASV ekonomikas dinamika 90. gados pretstatā kontinentālās Eiropas valstu ekonomikas relatīvai stagnācijai, lielo uzņēmumu kotēšana vairākās biržās, jauni starptautiskie grāmatvedības standarti …

3.3

Tomēr pastāv kapitālisma nacionālo un reģionālo formu zināma daudzveidība, ko izskaidro

4.1

Institucionālo ieguldītāju skaita pieaugums veicināja demokrātiskāku pieeju finanšu tirgum un portfeļa risku diversifikāciju, piedāvājot pārvaldības grupas zināšanas un pieredzi. Apvienojot mājsaimniecību uzkrātos līdzekļus, pieejamo fondu apjoms pieaug un nodrošina lielāku dažādību, mazinot individuālo risku, kam pakļautas privātpersonas. Pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumi, (PVKIU) nodrošina potenciāli augstu kapitāla atdevi privātpersonām ar zemiem ienākumiem un ierobežotām zināšanām tirgus jomā. Pateicoties vienam vienīgam sarunu partnerim, kapitāla koncentrācija institucionālo ieguldītāju rokās mazina sarunu izmaksas valsts uzņēmumiem un iestādēm.

4.2

Neatkarīgi no institucionālo ieguldītāju rakstura (drošības fondi, pensiju fondi, bankas un apdrošināšanas sabiedrības, privātie akciju fondi …), tie nodrošina finanšu līdzekļu pārvaldību (14) gandrīz 300 miljoniem mājsaimniecību (galvenokārt Amerikas Savienotajās valstīs, Eiropā un Japānā). To mērķis ir nodrošināt pilnvarotāju uzkrājumiem iespējami lielāku peļņu atkarībā no riska līmeņa, ko tie gatavi uzņemties.

4.3

No patērētāju un mājsaimniecību perspektīvas mājsaimniecībām piederošo investīciju fondu daļu pieaugums tautoloģiski pakļauj mājsaimniecību finanses lielākam tirgus riskam (15).

4.4

Plašai sabiedrībai ir pazīstami ne tikai PVKIU un apdrošināšanas sabiedrības, bet arī pensiju fondi. Minētos fondus uzskata par vienu no līdzekļiem, kā mazināt ar sabiedrības novecošanos saistītās izmaksas. Pastāv divu veidu pensiju fondi: ar noteiktiem pabalstiem vai noteiktām iemaksām. Pirmajā gadījumā risku uzņemas sponsors, darba devējs, bet otrajā — gala noguldītājs. Lai arī otros pensiju fondus raksturo lielākam riskam pakļauta aktīvu struktūra, to skaits pieaug, jo sponsori cenšas mazināt risku, ko rada ilgtermiņa saistības, bet darba ņēmēji arvien biežāk izvēlas tādus noguldījumu veidus, kas sniedz lielāku peļņu, kā arī tādas tiesības, kuras viens darba devējs var vieglāk nodot citam (16).

4.5

Aktīvu pārvaldību veic paši fondi, bet nereti to arī deleģē (pilnībā vai daļēji) kopfondiem vai citām pārvaldības iestādēm. Neskatoties uz to, ka teorētiski ieguldījumu mērķi ir ilglaicīgi, to pārvaldības efektivitāti parasti novērtē īstermiņā, pamatojoties vienīgi uz peļņas rādītājiem. Tā rezultātā akciju daļa aktīvu kopapjomā ir ievērojami palielinājusies un radījusi aktīvu cenu pieaugumu.

4.6

Korporatīvās vadības modeļu konverģence apvienojumā ar IKT attīstību, institucionālo ieguldītāju lielo aktivitāti un to rentabilitātes standartiem radīja lielajiem uzņēmumiem nepieciešamību nodrošināt iespējami lielāku peļņu no akcijām (dividendes un kapitāla pieaugumu). Eiropas sociālajā modelī uzsvērtie apsvērumi par spēju radīt jaunas naudas plūsmas (cash flows) vai par partnerības formu kļuvuši otršķirīgi.

4.7

Līdz ar to ir izveidojusies jauna pārvaldības dinamika. Ne tik daudz, lai vidējā un ilgtermiņā uzlabotu konkurētspēju, bet lai nodrošinātu akcionāram pastāvīgu peļņu (shareholder value), tās uzdevums ir proaktīvi izraisīt stratēģiju maiņu: akciju atpirkšana (shares buyback — uzņēmums atpērk paša akcijas) nolūkā palielināt no pašu kapitāla gūtās peļņas neto rādītāju, uzņēmumu apvienošana un pārņemšana, kas dažkārt neatbilst nekādai rūpniecības vajadzību loģikai, uzņēmuma darbības jomas sašaurināšana un tā pienākumu iekļaušana grupas darbībā, tādējādi atvieglojot ieguldījumu portfeļa diversifikāciju, uzņēmumu pārvietošana, darbinieku skaita samazināšana un darba līgumu elastīgums, lai samazinātu pastāvīgos izdevumus un pārvērstu tos mainīgas izmaksās (17).

4.8

Parasti augsts peļņas līmenis, kas atkarībā no nozares faktiskaja izteiksmē svārstās no 10 līdz 20 %, rada makroekonomisku nestabilitāti: tik liels ienesīgums nozīmē, ka peļņa palielinās daudz vairāk nekā IKP. Tas savukārt ir viens no faktoriem (līdzās migrācijai, uzņēmumu pārvietošanai, ievērojamam importa apjomam u.c.), kas palielina relatīvo peļņas daļu, kura nonāk kapitāla turētāju īpašumā. Eiropas valstīs ir novērojams jauns pievienotās vērtības sadales veids. Pēc Komisijas, EDSO un ERIB datiem ES 15 dalībvalstīs algu daļa procentos no IKP no vidēji 71,5 % 80. gados ir samazinājusies līdz 66, 7 % 2004. gadā. Šī gandrīz 5 % starpība izskaidrojama ar kapitāla ienākumu (peļņas) simetrisku pieaugumu.

4.8.1

Šādu ienākumu sadales pārmaiņu makroekonomiskajām sekām raksturīga deflācija: uzkrājumi palielinās, bet tā kā darba ņēmēju pirktspēja būtiski nepalielinās, arī pieprasījums nepieaug un uzņēmumi nav ieinteresēti veikt ieguldījumus. Turklāt, ņemot vērā to, ka lielākā peļņas daļa tiek piešķirta akcionāriem (dividendes un akciju atpirkšana), rodas likvīdo līdzekļu pārpalikums un šī parādība atkārtojas.

4.8.2

Tā kā starp galvenajām ESAO dalībvalstīm pastāv konkurence ārvalstu tiešo investīciju piesaistē, ko veicina likvīdo līdzekļu pārpalikums, bet kavē iekšzemes tirgus palēnināta izaugsme, ja tās nepanāk valsts izdevumu, izņemot sociālo izdevumu, samazināšanu (sk. Sabiedrības novecošana), tās īsteno nodokļu samazināšanas politiku, kas var mazināt publisko finanšu apjomu.

4.8.3

Tā kā daudzās valstīs aizdevumu procentiem piemēro nodokļu atbrīvojumu, pārpirkšana, uzņemoties parādsaistības (leveraged buyout), ir veids, kā valsts iestādes atbalsta privāto akciju fondu operācijas, tādējādi nodrošinot tiem priekšrocības. Papildus jautājumam par negodīgu konkurenci attiecībā pret citiem ekonomikas dalībniekiem, kas neizmanto šāda veida praksi, pārpirkšana, uzņemoties parādsaistības, ietekmē valsts finanses. Saskaņā ar Dānijas finanšu ministrijas (18) veikto pētījumu gadījumā, ja visi citi faktori ir līdzīgi, šie zaudējumi Dānijā nākamajos divos gados varētu atbilst 25 % no kopējiem nodokļu ienākumiem no uzņēmumiem. Līdzīga situācija ir vairumā Eiropas valstu un euro zonas valstu, uz kurām attiecas Stabilitātes uz izaugsmes pakta budžeta kritēriji.

4.8.4

Attiecībā uz fondu pārvaldītāju atalgojumu, 20 % diferenciētajam atalgojumam, ko viņi parasti saņem no peļņas, kas pārsniedz zināmu robežu, parasti piemēro mazāku nodokļa likmi, t.i. likmi, ko piemēro kapitāla peļņai, nevis augstāko nodokļu likmi, ko piemēro parastajiem ienākumiem. Minētajai praksei nav attaisnojuma, jo viņi paši iegulda tikai nelielu kapitāla daļu. Minētā situācija liecina, ka šādu indivīdu un citu darbinieku, kas maksā lielākus nodokļus, starpā pastāv taisnīgas nodokļu piemērošanas problēma.

4.9

Ne tikai uzņēmumu forma un stratēģija, bet arī ģenerāldirektoru loma ir mainījusies: pirms desmit gadiem ģenerāldirektora pienākums bija pārvaldīt uzņēmumu un tā aktīvus dažādu iesaistīto pušu interesēs. Šodien ģenerāldirektora galvenais uzdevums ir vairot ieguldītāju tīro peļņu. Atbrīvošana no darba tādēļ, ka akcionāri uzskata peļņu par nepietiekamu, visaugstāko rādītāju sasniedza 2005. gadā, kad tika atcelts četrreiz vairāk ģenerāldirektoru nekā 1995. gadā. Vairāk nekā vienā no septiņiem uzņēmumiem ir mainījusies vadība, bet pirms desmit gadiem — tikai vienā no vienpadsmit. Arī viņu pilnvaru termiņš ir īsāks. Šāda arvien straujāka rotācija var radīt problēmas, jo “nepieciešamo pārmaiņu īstenošanas process uzņēmumos parasti ilgst trīs vai četrus gadus”.

4.9.1

Tādējādi, un tā kā daudzu uzņēmumu valdēm ir grūtības atrast kandidātus, lai aizstātu atcelto ģenerāldirektoru, vērojama pastāvīga ģenerāldirektoru algu paaugstināšana, pirmkārt, tādēļ, ka jaunie darba devēji cenšas viņus pārliecināt atkāpties no iepriekš ieņemamā amata un, otrkārt, pašreizējie darba devēji cenšas viņus no tā atturēt. Tomēr institucionālo ieguldītāju liels vairākums uzskata, ka pārvaldītāju algas ir pārāk lielas (90 %) un ka viņu atalgojums pozitīvi neietekmē uzņēmuma darbības rādītājus (78 %) (19).

4.9.2

Neskatoties uz to, ka uzņēmumi, šķiet, sāk atturēties no akciju iegādes izvēles tiesībām (stock options), kas izraisīja interešu konfliktus un skandālus, no sabiedriskās domas viedokļa “golden parachutes” un citu samaksu piešķiršana ģenerāldirektoriem, kas nav panākuši viņu vadītā uzņēmuma darbības rādītāju uzlabošanos (konkurences un darbavietu jomā), ir šokējoša.

5.1

Ja agrāk akcionāru augsto atlīdzību bieži vien pamatoja ar risku saistībā ar darījumiem, kas veikti ar viņu ieguldīto kapitālu, šodien, ņemot vērā pēdējos gados notikušās pārmaiņas, šis arguments vairs nepārliecina.

5.1.1

Atbildība ir ierobežota atbilstīgi viņu veiktajiem ieguldījumiem, un viņiem piederošo aktīvu konvertējamība, ko papildina jauno tehnoloģiju un globalizācijas radītais likviditātes pieaugums finanšu un akciju tirgos, ievērojami mazina risku, vienlaikus sniedzot akcionāriem plašas iespējas pārtraukt un dažādot darījumus.

5.2

Ekonomisti ir novērojuši, ka atlaišanai no darba ekonomisku apsvērumu dēļ ir sezonas raksturs ar kulmināciju janvārī un jūnijā t.i. periodā, kad uzņēmumos notiek ikgadējā budžeta izstrāde un pārskatīšana. Viņi secina, ka šīs atlaišanas tika veiktas finanšu rādītāju uzlabošanas nolūkā, nevis ražošanas vajadzībām (20).

5.2.1

Lai pārvērstu daļu no pastāvīgajām algu izmaksām mainīgās izmaksās un līdz ar to palielinātu peļņu un akciju rentabilitāti (return on equity), darba līgumiem un samaksai piemēro individuālu pieeju, kā arī izmanto tādus nestandarta līgumus kā darba līgumus uz noteiktu laiku un nepilna darba laika līgumus. Darba līgumi uz noteiktu laiku vai uz nepilnu darba laiku1992. gadā bija 25,4 % darba ņēmēju. Šis rādītājs 2005. gadā sasniedza 33 %. Minētajā periodā pagaidu līgumu izplatība bija straujāka nekā darbavietu radīšana (izņemot 2005. gadā) un tikai 33 % gadījumu uz noteiktu laiku noslēgtam darba līgumam sekoja līgums uz nenoteiktu laiku (22 % gadījumu tam sekoja bezdarbs un 39 % gadījumu — cits pagaidu līgums) (21).

5.2.2

Tas pakļauj darba ņēmējus un uzņēmumus jaunam riskam:

5.2.3

Ir jāatrod jauns akcionāru un darba ņēmēju līdzsvars. Nelīdzsvarotību raksturo ne tikai iepriekš minētie aspekti un IKP nevienlīdzīga sadale starp “kapitālu” un “darbu”; tā izpaužas arī pēdējo gadu finanšu un vērtspapīru tirgus straujā attīstībā un gluži pretējā tendencē darba tiesību jomā, jo darba ņēmēju tiesību aizsardzība ir nepietiekama (piemēram, darba līgumu un tālākizglītības (25) ziņā). Tas nozīmē, ka darba elastīgums (un nepastāvība) kļūst par uzņēmumu pielāgošanās mainīgo rādītāju.

Tendences atbilstoši sociālajam “apakšmodelim”

Darba ņēmēju tiesību aizsardzība izteikta ar EASO rādītāju “EPL 1. variants” (1990., 1998. un 2003. gada dati). Tajā iekļauti darba tiesību aizsardzības noteikumi attiecībā uz pastāvīgu darbu un darbu uz noteiktu laiku. Jo tuvāks šis rādītājs ir 0, jo zemāks ir darba ņēmēju tiesību aizsardzības līmenis. (EPL 2. variantā ietverta informācija par kolektīvo atlaišanu no darba, bet šie dati nav pieejami par 1990. gadu).

5.2.4

Neskatoties uz to, ka arvien vairāk darba ņēmēju kļūst par akcionāriem, tas tomēr neuzlabo situāciju, jo par akcionāriem galvenokārt kļūst darba ņēmēji ar augstu atalgojumu (parasti tie ir vadošie darbinieki), kuru skaits (attiecībā pret darba ņēmēju kopskaitu) ir proporcionāli neliels.

5.2.5

Tā kā ekonomiskā sistēma ir izveidojusies vēsturiski (skatīt 3.3. punktu), ir saprotams, ka kolektīvās vadības modeļu konverģence (skatīt 3.1. un 3.2. punktu) kontinentālajā Eiropā nav ievērojami sekmējusi bezdarba samazināšanos, kaut gan Eiropas sociālā modeļa pamatā ir tirgus sociālā ekonomika, kas paredz partnerības pieeju plašā izpratnē, pārsniedzot tikai akcionāru intereses.

5.3

Sakarā ar starptautiskās konkurences palielināšanos un rentabilitātes prasību pieaugumu kopš vairākiem gadiem tiek piemērots stingrs algu mērenības režīms (26). Taču šī parādība neskar visas sociāli profesionālās kategorijas.

5.3.1

Šajā sakarā, pēc ASV parauga (27), arī Eiropas Komisijai, Eurostat un ECB būtu jāprecizē statistikas dati, atspoguļojot tos kvintilēs (28), lai noskaidrotu, kura indivīdu grupa (ar ļoti augstu, vidēju vai zemu atalgojumu) sekmē algu kopapjoma palielināšanos, tādējādi novērtējot cenu stabilitātes risku, ņemot vērā to, ka atšķirīgām grupām ir arī atšķirīgas patēriņa vajadzības (29). (Skatīt arī 4.8.4.).

6.1

Tā kā institucionālo ieguldītāju lēmumus par ieguldījumiem raksturo imitēšanas tendence, tā var izraisīt pārāk daudz ieguldījumu vienā nozarē un nepietiekamus ieguldījumus citās nozarēs; to apliecināja biržas krīze 2000.-2001. gadā.

6.2

Skandināvijas valstu piemērs liecina, ka augsti sociālie un tehnoloģiskie rādītāji ir savienojami ar finanšu sistēmu, kurā dominē bankas, nevis biržas.

6.3

Pēdējos gados samazinās privāto akciju fondu ieguldījumu apjoms, kas nodrošina nelieliem uzņēmumiem vajadzīgo riska kapitālu jaunas darbības uzsākšanai (start-up), (2003. gadā mazāk par 10 % no ieguldījumu kopapjoma) (30). Turpretī privāto akciju fondu darbība arvien biežāk orientēta uz uzņēmumu izpirkšanas (buy-outs) un pārpirkšanas darbībām (2003. gadā tās pārsniedza 60 %) (skatīt sadaļu “Sviras efekts un pastāvīgais risks”). Arī šī tendence neveicina ieguldījumus, jo, ņemot vērā šīs darbības risku, privāto akciju fondu galvenais mērķis ir nevis ilgtermiņa ieguldījumi, bet gan kompensācijas un peļņas sniegšana akcionāriem.

6.4

Ne tikai pētniecība un attīstība, bet arī tā sauktā “implicītā mijiedarbība” (31) arvien būtiskāk ietekmē visu uzņēmumu konkurētspēju. Tā pamatojas uz informācijas apmaiņu, nostājas formulējumu, citu darbību saskaņošanu un uzraudzību, kā arī iekļauj apmaiņas procesā (preču, pakalpojumu un informācijas) ar citiem darba ņēmējiem, klientiem un piegādātājiem dažādas zināšanu formas. Darba ņēmēji, kas orientējas uz šādu praksi, veido 25-50 % no darbaspēka.

6.4.1

Konkurētspējas uzlabošanai uzņēmumiem vairs nepietiek ar darba ņēmēju pienākumu standartizāciju vai ar darba ņēmēju aizstāšanu ar iekārtam. Gluži pretēji, tiem ir jānovērš organizatoriskie šķēršļi, jāveido uzticības gaisotne ne tikai darbinieku vidū, bet arī starp uzņēmumu un tā darbiniekiem, kā arī jāiesaista darbinieki lēmumu pieņemšanas un ātras un efektīvas saziņas procesā. Uzņēmumu spēks ir to kolektīvajās prasmēs, kas veidojas laika gaitā.

6.4.2

Šodien uzņēmumiem ir plašas iespējas uzlabot “implicītajā” mijiedarbībā iesaistīto darba ņēmēju ražīgumu; tas mazāk attiecas uz citiem darba ņēmējiem. To pierāda darba ražīguma būtiskās atšķirībās tajās nozarēs, kurās ir ievērojams šāda veida darbavietu skaits. Nozaru sociālajam dialogam ir liela nozīme pieredzes apmaiņas starp uzņēmumiem veicināšanā, piemēram, ar semināru un pētījumu palīdzību.

6.4.3

Uzsvars uz specifiskām iemaņām uzņēmumu ietvaros izvirza jautājumu par elastīguma un sociālās drošības pieeju, kas paredz vispārēju apmācību, lai indivīds varētu atrast darbu kādas citas nozares uzņēmumā.

7.1

Atsevišķu privāto akciju fondu veiktā akciju atpirkšana ir spekulatīva darbība, kas balstās uz parādsaistībām un iespēju izmantot attiecīgā uzņēmuma gūto peļņu aizņēmuma atmaksāšanai un ievērojamas peļņas gūšanai 5 gadu laikā.

7.2

Kontinentālās Eiropas valstīs minēto darījumu apjoms 1995. gadā bija 0,6 % no IKP, bet 2005. gadā tas pārsniedza 3 % (32) (Apvienotajā Karalistē minētie rādītāji ir attiecīgi 1 % un 7 %). Akciju atpirkšana ir privāto akciju fondu galvenā darbība (70 %), bet riska kapitāla piešķiršanas apjoms samazinās (2005. gadā 5 %).

7.2.1

Vairākas centrālās bankas (ECB, Lielbritānijas banka) un reitingu aģentūras (Standard and Poor's) 2006. gada otrajā pusgadā izteica vairākus brīdinājumus sakarā ar pārlieku lielo aktivitāti šajā sektorā (500 miljardi USD), kur 2005. gadā ieņēmumi par 70 miljardiem USD pārsniedza iepriekšējā gada ieņēmumus. Minētās iestādes dažkārt min pastāvīgo risku, kas saistīts ar uzņēmumu parādsaistību palielināšanos, dažkārt arī ar junk bonds (spekulatīvu obligāciju) pieaugumu, kas sasniedz kritisku līmeni.

7.2.2

Monetārās iestādēm jārisina dilemma, jo jebkura likmes paaugstināšana, kas bremzētu šo darbību, vienlaicīgi arī nolemj neveiksmei tos uzņēmumus, kas šodien darbojas, pateicoties kopējam likviditātes atlikumam.

7.2.3

Ar akciju atpirkšanu saistīti vēl divi ne mazāk svarīgi jautājumi:

7.3

Kopumā pastāv vairāki līdzekļi, kas ir ļāvuši mākslīgi palielināt privāto akciju fondu izsludināto vidējo peļņu Tā kā tiem nav “ziņošanas pienākuma”, tikai vissekmīgākie privāto akciju fondi ziņo par saviem rezultātiem, un fondi, kas sliktu rezultātu dēļ darbību pārtrauc, tiek izņemti no datu bāzēm. Citygroup veiktais pētījums liecina, ka, ņemot vērā minētos elementus, 10 gadu laikā gūtā peļņa faktiski ir zemāka par mid-cap (vidēji liela kapitāla) akciju grozu. Ņemot vērā izdevumus par pārvaldību un ieguldījumiem šajās nelikvīdajās akcijās, samazinās arī izsludinātie rezultāti (34).

7.4

Drošības fondu apgrozījums lēšams vairāk nekā 1,5 triljonu USD apmērā. Šie fondi nav jauni, bet pēdējo 20 gadu laikā to skaits ir ievērojami pieaudzis. Šis sektors saskaras ar ieguldītāju, tostarp pensiju fondu, spiedienu nolūkā panākt lielāku pārredzamību. Lai to nodrošinātu, vairākas reitingu aģentūras nesen izstrādāja kredītvērtējumu un riska novērtējumu.

7.4.1

Savukārt drošības fondi to milzīgās finanšu ietekmes dēļ, būtiski ietekmē finanšu, akciju un monetāro tirgu; tas vedina uz šādām dziļākām pārdomām:

7.5

Atvasinātie darījumi sniedz bankām iespēju novērst zaudējumu risku, pārvēršot tos sarežģītos finanšu līdzekļos, ko izmanto finanšu operācijām. Līdz ar to risks tiek novērsts, bet tas saglabājas ekonomikā un skar tos operatorus, kas nav pakļauti uzraudzības noteikumiem.

7.5.1

Neskatoties uz to, ka laika gaitā nopietnas finanšu krīzes statistiskā varbūtība ir samazinājusies, tā tomēr ir iespējama un tās sekas būs nopietnākas nekā agrāk, tostarp tādēļ, ka iestāžu un tirgu saikne ir kļuvusi ciešāka sakarā ar finanšu inovāciju, kā rezultātā banku un apdrošināšanas sektorā tika iekļauts uzņēmumu apvienošanās un pārņemšanas tirgus un ar to saistītie darījumi (35).

7.5.2

Sakarā ar to, ka pēdējos gados sviras efekts ir palielinājies un ka parasti to bilancē neatspoguļo, nav iespējams novērtēt, cik lielas ir reāli apgrozītās summas un riska līmenis, kam pakļauta ekonomikas sistēma.