[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA | Briselē, 28.2.2007 COM(2007) 72 galīgā redakcija KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM ES rīcības kodekss attiecībā uz darbu dalīšanu attīstības politikas jomā KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM ES rīcības kodekss attiecībā uz darbu dalīšanu attīstības politikas jomā Ievads 3 1. Paveroties iespējām, kādu agrāk nav bijis 4 1.1. Izaicinājumi 4 1.2. Iespējas 5 2. Komplekss savstarpēji saistītu jēdzienu kopums 5 2.1. Komplementaritātes dažādie aspekti 6 2.2. Īstenošanas principi 7 3. Turpmākā virzība: Efektīvāka darbu dalīšana 8 3.1. Pieeja: pragmatiska un balstīta uz informāciju 8 3.2. Metode: rīcības kodekss 9 3.2.1. Kodeksa raksturs 9 3.2.2. Kodeksa joma 9 3.2.3. Principi 10 3.2.4. Turpmākie pasākumi 12 Secinājums 12 IEVADS EIROPAS IEDZīVOTāJI VēLAS SPēCīGāKU EIROPU – TāDU, KAS SPēTU PASAULē UZLABOT DZīVES APSTāKļUS TRūKUMCIETēJIEM. TAI JāBūT TāDAI EIROPAI, KAS DOD LIELāKU, LABāKU UN āTRāKU IEGULDīJUMU Cīņā PRET NABADZīBU VISā PASAULē. ŠāDAI EIROPAI JāLIEK SEVI SADZIRDēT, UN TāS POLITISKAJAI IETEKMEI JāATBILST TāS FINANSIāLAJAM DEVīGUMAM. Eiropas iedzīvotāji arī vēlas, lai Eiropa būtu lietderīgāka un efektīvāka. Pēdējo desmit gadu laikā attīstības palīdzības aktivitāšu un struktūru skaita pieaugums ir radījis sarežģītu un dārgu palīdzības mehānismu. Katrā jaunattīstības valstī caurmērā gadā notiek 350 palīdzības sniegšanas misijas. Vienā un tajā pašā valstī un vienā un tajā pašā sektorā koncentrējas pārāk daudz palīdzības sniedzēju. Piemēram, Mozambikā HIV apkarošanā ir iesaistīts ne mazāk kā 27 palīdzības sniedzēju. Tā rezultātā jaunattīstības valstīm bieži ir ļoti sarežģīti darboties ar tik daudzām misijām, nevajadzīgajām administratīvajām izmaksām, pārklāšanos un dublēšanos, kā arī atšķirībām palīdzības sniedzēju prasībās, noteikumos un nosacījumos. Šī situācija samazina pārskatāmību un rada augsni korupcijai. Turpretī citas valstis, piemēram, Centrālāfrikas Republika vai Somālija, cieš no tā saucamā „palīdzības sniedzēju izsīkuma”, kas tām liek gandrīz pilnībā paļauties tikai uz pašu spēkiem. Rodas vienots viedoklis par to, ka šī neskaidrā un sarežģītā situācija nevar ilgstoši saglabāties un ka šīs problēmas risināšanā Eiropas Savienībai (ES) ir jāatrodas avangardā. Jaunu palīdzības sniedzēju rašanās ES un apņemšanās divkāršot ES palīdzību vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka ir vajadzīgi radikāli uzlabojumi. ES, 2005. gadā pieņemot Eiropas Konsensu attīstības jomā[1], radīja jaunu impulsu. Pirmo reizi vēsturē Padome, Parlaments un Komisija vienojās par kopējām vērtībām, principiem un mērķiem ES attīstības politikā, izvirzot to par pasaules vadošo spēku attīstības jomā. Dažus mēnešus vēlāk, 2006. gada aprīlī, ES vienojās par pasākumu kompleksu, ar ko jāpanāk lielāka, labāka un straujāka palīdzība. Tagad ir pienācis laiks pāriet no vārdiem uz darbiem. Lai panāktu progresu ES jaunās attīstības politikas īstenošanā, būtiskais jautājums, kam ES jāpievēršas, ir: „Kas ar ko nodarbosies?” Tādēļ šā paziņojuma mērķis ir iepazīstināt ar konkrētu pasākumu kopumu, ar ko jāuzlabo komplementaritāte un jānodrošina darbu dalīšana ES palīdzības sniedzēju starpā . Šā mērķa sasniegšanai ES ir jāanalizē galvenie paredzamie sarežģījumi un iespējas (1. daļa) un no jauna jādefinē jēdzieni ES rīcības jautājumos un tās principi (2. daļa). Pamatojoties uz šo, ES ir jānosaka turpmākā gaita (3. daļa). 1. PAVEROTIES IESPēJāM, KāDU AGRāK NAV BIJIS Komplementaritāte nav jauns jautājums politikā. Centienos uzlabot komplementaritāti ilgstoša pieredze ir starptautiskiem palīdzības sniedzējiem un organizācijām, piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai, ANO un Pasaules bankai. Eiropas mērogā uz ES apņemšanos veicināt darbu dalījumu norāda 1995. gada[2] un 1999. gada[3] paziņojumi un Padomes rezolūcijas, daudzi ziņojumi un dažādi eksperimentāli pasākumi. Kopīgais paziņojums par politiku attīstības jomā, ko sniedza 2000. gada novembrī[4], bija pirmais mēģinājums panākt operatīvu komplementaritāti starp Komisiju un dalībvalstīm, nosakot tās jomas, kurās Kopienas palīdzībai ir atzīta pievienotā vērtība. Tomēr daudzas no šīm politikas iniciatīvām neizdevās realizēt praksē sakarā ar grūtībām politikas un darbības ziņā, kas izriet no šādas pieejas. 1.1. Izaicinājumi Politika un pamanāmība . Attīstības sadarbība ir daļa no palīdzības sniedzēju valstu ārpolitikas instrumentu klāsta. Palīdzības sniedzējas valstis var vilcināties atteikties no sadarbības noteiktā jomā vai valstī, jo tādējādi to darbība var kļūt mazāk pamanāma. Pamanāmībai ir nozīme arī pašas valsts ietvaros. Var gadīties, ka parlamenti un iedzīvotāji nevēlas atbalstīt pasākumus to nozaru aspektā, kas tiešā veidā saistītas ar nabadzības mazināšanu (piem., izglītība, bērnu veselības aizsardzība). Darbības izaicinājumi . Optimāls darbu sadalījums, pat ja to politiskā ziņā vēlas palīdzības sniedzēji, ir saistīts ar darbības izaicinājumiem. Ir pieredze, kad partnervalstīs ir izteiktas apņemšanās un valdības ir veicinājušas procesu saskaņošanu un darbu dalīšanu palīdzības sniedzēju starpā. Aptuveni 15 valstīs 2006. gada sākumā attīstījās vietējie procesi, tostarp tādi, kas bieži minēti kā kopējā palīdzības stratēģija. Tomēr šīs plašu skanējumu guvušās iniciatīvas praksē ne vienmēr izdevās sekmīgi īstenot sakarā ar darbības sarežģījumiem. Pieredzes izmantošana . Jebkurā darbu dalīšanas stratēģijā jāņem vērā ievērojamās atšķirības, kas ES pastāv palīdzības sniedzēju starpā. Dažas valstis ilgstoši ir sniegušas liela apjoma valsts palīdzību attīstības jomā ( ODA ). Citas turpretī ir saglabājušas ciešas kultūras un politikas saiknes, kas izriet no to koloniālās vēstures. Vēl citas valstis sadarbību attīstības jomā ir uzsākušas pavisam nesen. Katrai palīdzības sniedzējai valstij ES ir sava īpaša pieredze: tai var būt aktīva loma darbu dalīšanā, un to nevajag pazaudēt, bet – gluži otrādi – ir pilnībā jāizmanto priekšrocības, ko tā var sniegt. Darbu dalīšanas rezultātā nedrīkst izveidoties birokrātiska pieeja – tai ir jāatstāj elastības iespējas. 1.2. Iespējas Jauna konsensa izveidošana pasaules un Eiropas mērogā . Visi palīdzības sniedzēji 2005. gadā parakstīja Parīzes Deklarāciju, kurā uzsvērta komplementaritātes nozīme un nepieciešamība pilnībā savstarpēji izmantot salīdzināmās priekšrocības, vienlaikus respektējot partnervalstu atbildību. ES gāja vēl soli tālāk. Savā ieguldījumā Parīzes Deklarācijai, kas balstīts uz harmonizācijas ad hoc darba grupas ziņojumu[5], ES piekrita izstrādāt darbības stratēģiju, kas vērsta uz komplementaritāti. Pēc tam šī apņemšanās kļuva par 2005. gada Eiropas Konsensa attīstības jomā neatņemamu daļu, un tā ir centrālais elements ES Atbalsta efektivitātes rīcības plānā, ar ko nāca klajā 2006. gadā. Pēc šā priekšlikuma ES ministri vienojās par darbības principu izstrādāšanu attiecībā uz to, kā labāk organizēt darbu dalīšanu partnervalstī vai valstu starpā. Šis paziņojums (pie tā kopš 2004. gada tika strādāts septiņu prezidentūras termiņu gaitā, piedaloties dalībvalstu ekspertiem) jāskata šīs sistēmas aspektā. ES – iespējamā vadības uzņemšanās, vajadzīgā atbildība. Šī augošā apzināšanās Eiropā ir saistīta ar tās īpašo atbildību – pasaulē tās daļa ODA sastāda 52 % un plānotajā atbalsta sazarojumā 80 %. ES visiem palīdzības sniedzējiem ir kopīgi mērķi, kopīgs redzējums, vērtības un principi. Šis redzējums, kas ietverts Eiropas Konsensā attīstības jomā, nodrošina pamatu, uz kā veidot kopīgu atbildību. Turklāt starp Komisiju un dalībvalstīm jau pastāv valstu līmeņa koordinācija un pastāvīgs dialogs. Veidojas ES kopīga programmu sagatavošana. Eiropas Konsenss ir atzinis budžeta un nozaru atbalstu par to atbalsta veidu, kam dodama priekšroka, sniedzot papildu iespēju turpināt veicināt darba koordinēšanu, harmonizēšanu un dalīšanu. Rezultātu uzlabošana . ES Donoru atlantā tika identificēti trūkumi, dublēšanās un nevajadzīgas administratīvās izmaksas, kas ierobežo ES palīdzības sniedzēju nodrošinātā atbalsta iedarbību un palielina slogu, kas gulstas uz partnervalstīm. ES palīdzības sniedzēju komplementaritātes pastiprināšana ir izšķirošais faktors, lai uzlabotu rezultātus, ko gūst Eiropa kā palīdzības sniedzēju etalons. 2. Komplekss savstarpēji saistītu jēdzienu kopums Komplementaritāte ietver sevī plašu principu un jēdzienu spektru. ES ir rūpīgi jāizvērtē un jānoskaidro visi šie aspekti. Vienošanās par konceptuālu pamatsistēmu ir priekšnosacījums kopīgai rīcībai . Šajā posmā nav skaidru komplementaritātes definīciju, par ko būtu starptautiskas vienošanās – Parīzes deklarācijā ir tikai ieskicētas aprises. Tāpēc ES ir svarīgi piedāvāt starptautiskajai sabiedrībai galveno jēdzienu un principu definīciju. 2.1. Komplementaritātes dažādie aspekti Komplementaritāte ir organizatorisks jēdziens. Tas jāskata nevis kā tikai papildu plānošana, bet gan – tādā nozīmē, ka palīdzības sniedzēji darbojas pilnīgā un līdzsvarotā saskaņā. Komplementaritāte sākas ar koordinēšanu, tomēr neaprobežojas tikai ar to – komplementaritātes jēdziens paredz, ka ikviens dalībnieks, ņemot vērā pārējo rīcību, koncentrē savu palīdzību uz jomām, kur viņš var dot vislielāko pievienoto vērtību. Tādējādi komplementaritāte ir optimālā darbu dalīšana dažādo dalībnieku starpā, lai panāktu, ka cilvēkresursi un finanšu resursi tiek izmantoti optimāli . Komplementaritāte var būt šādos piecos aspektos, kas savstarpēji mijiedarbojas un ir jāskata kā vienots veselums. Komplementaritāte vienas valsts ietvaros: kā jau tika izklāstīts, palīdzības sadrumstalotības rezultātā ka partnervalstīs pieaug administratīvais slogs un darījumu izmaksas, tā padara neskaidru politisko dialogu un var izraisīt resursu nepareizu izvietošanu. Dažas, bieži politiskā ziņā saistošas, nozares var saņemt par daudz līdzekļu, savukārt dažas citas, ne mazāk nozīmīgas, nozares cieš no līdzekļu deficīta. Precīzs piemērs tam, cik sistēma var kļūt neracionāla, ir farmācijas produktu ceļi ar mērķi pārdot zāles Kenijā – tika iesaistīti 20 palīdzības sniedzēji ar 13 iepirkuma struktūru starpniecību (skat. 7. pielikumu). Komplementaritāte valstu starpā: pārāk daudzi palīdzības sniedzēji koncentrē savu uzmanību uz dažām, bieži vien sekmīgām, valstīm, pārāk bieži atstājot novārtā citas valstis, kuru stāvoklis bieži ir nestabils . Šīs tendences rezultātā palielinās plaisa starp „favorītiem palīdzības ziņā" un „palīdzības bāreņiem”. Ir izveidojusies interesanta pieredze, nodrošinot minimālo starptautisko atbalstu tajās valstīs, kur ir sarežģītas partnerattiecības un ir ierobežota vietējā jauda. Šajā ziņā ES ir jāveic īpaša loma – ES ir pasaules mēroga dalībniece, kas pārstāvēta visā pasaulē, dalībvalstīm ir ciešas saiknes ar visām jaunattīstības valstīm, un ar gandrīz visām no tām Eiropas Savienībai ir oficiāli nolīgumi. Komplementaritāte nozaru starpā: nav vajadzīgs, lai visi palīdzības sniedzēji veidotu struktūras visās nozarēs. Daži palīdzības sniedzēji ir izstrādājuši īpašu tehnoloģiju, kas ir jāizmanto pilnībā. Piemēram, Eiropas Konsensā attīstības jomā ir noteiktas nozares un tēmas, uz kurām Eiropas Komisijai būtu visaptveroši jākoncentrē savi pasākumi. Citi palīdzības sniedzēji pilnībā izmanto savas salīdzināmās priekšrocības aģentūru līmenī un ir noteikuši prioritārās jomas. ES kā vienotam veselumam jāspēj nodrošināt pilnīgu tematisko un nozaru darbību „instrumentāriju”, kas balstās uz palīdzības sniedzēju individuālo pieredzi. Vertikālā komplementaritāte: pasaules mēroga palīdzības iniciatīvu un reģionālo organizāciju kā lielāko dalībnieku rašanās ir izveidojusi attīstības palīdzības slāņu kompleksu. Ir vairākas jomas, kurās vienlaicīgi notiek līdzīgas aktivitātes gan valsts (tostarp arī vietējā) līmenī, gan reģionālā vai starptautiskā līmenī. Ir jāapsver jaunas sinerģijas. Piemēram, pārrobežu darbību, plaša mēroga projektus vai struktūru veidošanas projektus bieži plāno gan valsts, gan reģionālā līmenī. Komplementaritāte metožu un instrumentu starpā: dažos pasākumos ir iesaistīts dažādu metožu vai instrumentu apvienojums, kuru sinerģija ir jāpastiprina. Piemēram, bieži jāizvēlas, kā lai dotācijas papildina ar aizdevumiem vai privātkapitāla plūsmu. Daži palīdzības sniedzēji arī ir specializējušies vai dod priekšroku kādam noteiktam metožu vai instrumentu veidam (t.i., budžeta atbalsts, projekts, tehniskā palīdzība vai atbalsts NVO). 2.2. Īstenošanas principi Atbildība: Primārajai vadībai un atbildībai darbu dalīšanā valsts mērogā pirmām kārtām jābūt partnervalsts valdībai. Ja nav šādas vadības un atbildības, ES ir jāveicina šāds process. Abos gadījumos ES jārīkojas enerģiski, veicinot komplementaritāti un darbu dalīšanu. Visiem pasākumiem pēc iespējas jābalstās uz esošajiem procesiem, un, kad tas ir piemēroti, tie jānodod valdībai. ES ir jānodrošina partnervalstīm atbalsts struktūru ieviešanai, lai tās varētu uzņemties atbildību[6]. Ietekme uz palīdzības plūsmām: Ir būtiski, lai darbu dalīšana netiktu īstenota uz kopējo palīdzības apjomu rēķina vai palīdzības prognozējamības rēķina. Pieaugoša nestabilitāte var radīt milzīgas problēmas saņēmējvalsts ekonomikā. Plānotais atbalsta sazarojums šajā sakarā piedāvā iespējas, bet palīdzības sniedzējiem ES ir jāizvairās no pēkšņas pabalsta apturēšanas. Sadarbībā ar partnervalstīm ir jāievieš politiskas izmaiņas. Aspekti ES un palīdzības sniedzēju aspektā: Kā jau tika minēts iepriekš, ES ir īpaša atbildība, jo tā pasaulē nodrošina vairāk nekā 50 % ODA . Turklāt ES kopīgais redzējums, kopīgie attīstības mērķi un kopīgie politiskie centieni nodrošina ideālu pamatu uzlabotai darbu dalīšanai. Tādēļ ES pirmais un galvenais uzdevums ir organizēt darbu dalīšanu pašai savos ietvaros. Šī uzlabotā ES vadības uzņemšanās un komplementaritāte arī nodrošinās pamatu labākai starptautiskai darbu dalīšanai. Eiropas Konsensā attīstības jomā tika noteikti principi, kā vislabāk mijiedarboties abos šajos aspektos, kas viens otru pastiprina. Salīdzināmās priekšrocības un pievienotā vērtība: Komplementaritāte ir jābalsta uz palīdzības sniedzēju salīdzināmajām priekšrocībām, tiem atbalstot partnervalstu valdības (skat. definīcijas 2. pielikumā). Palīdzības sniedzējiem Eiropas Savienībā ir pilnībā jāizmanto savas salīdzināmās priekšrocības, lai (i) uzlabotu darbu dalīšanu, (ii) padziļinātu darbību koncentrāciju un (iii) izveidotu deleģēto sadarbību. Salīdzināmās priekšrocības var izrādīties arī apakšnozarēs vai nozaru ietvaros savrupinātās „nišas” tēmās. Varētu minēt šādus piemērus – iekļaujošā izglītība izglītības nozares ietvaros, zveja dabas resursu pārvaldības ietvaros, vietējā administrācija publiskā sektora reformā, utt. Eiropas Konsensā tika definētas tās lomas, ar kurām Komisija paredzēs nodrošināt pievienoto vērtību (no 46. līdz 55. pantam). Papildus tam, ka Komisija ir palīdzības sniedzēja, tai ir atzīta pievienotā vērtība stratēģijas politikas attīstīšanā, attīstības labākās prakses veicināšanā, koordinēšanas un saskaņotības veicināšanā (50. un 51. pants), kā arī iekšējās Kopienas politikas ārējā aspektā. Vadošais palīdzības sniedzējs un deleģētā sadarbība: Deleģētā sadarbība ir praktisks mehānisms, kurā kāds palīdzības sniedzējs („vadošais” palīdzības sniedzējs) strādā ar iestādi viena vai vairāku citu palīdzības sniedzēju vārdā („deleģējošie” palīdzības sniedzēji vai „anonīmie partneri”). Starp vadošajām un deleģējošajām iestādēm ir jānosaka praktiskās realizēšanas metodes, tostarp tās, kas saistītas ar „pamanāmības” jautājumu. Ir dažādi deleģēšanas līmeņi un veidi no atbildības par vienu elementu projekta ciklā (piem., konkrēta pārskatīšana) līdz pilnai nozares programmai vai pat valsts programmai[7]. Eiropas kaimiņattiecību un partnerattiecību politika (EKP): EKP ir vērsta uz to, lai izveidotu privileģējošas partnerattiecības ar kaimiņvalstīm, izmantojot piemērotus instrumentus - ieskaitot attīstību - , lai veicinātu efektīvu pārvaldību un īstenošanu. Tādēļ EKP un attiecīgajos finansēšanas instrumentos ir īpaši noteikumi attiecībā uz programmu veidošanu par ES atbalstu kopumā, valsts un reģionālā līmenī, attiecībā uz politiskajiem un nozaru dialogiem, īpašu spēcīgāko iespēju, kas piemīt dalībvalstīm, mobilizēšanu (piem., ar mērķsadarbības programmu palīdzību) un attiecībā uz koordinēšanu, ko veic Komisija. Piemērojot šiem noteikumiem kodeksu, saskaņā ar Eiropas Konsensa 62. pantu, pienācīgi tiks ņemts vērā EKP plašākais politiskais satvars un tehniskais raksturs (tuvināšanās ES acquis ). 3. TURPMāKā VIRZīBA: EFEKTīVāKA DARBU DALīšANA Lai uzlabotu komplementaritāti, ir jāmaina attieksme gan palīdzības sniedzēju, gan saņēmēju valstīs. Tā valstīs un nozarēs spēcīgi ietekmē plānošanas procesus un ilgstošas partnerattiecības. Šīs izmaiņas nenotiks vienā dienā. Tādēļ pieejai ir jābūt ar ilgtermiņa perspektīvu, un tai jābūt daudzpakāpju pieejai. 3.1. Pieeja: pragmatiska un balstīta uz informāciju Analizēšana un veidošana, izmantojot esošo pieredzi. Uz labota komplementaritāte uz darbu dalīšana ir bijusi mērķis vairākām valstu politikām attīstības jomā un pašlaik turpinās. Pieredzi var gūt ne tikai no labas prakses piemēriem, bet arī no tiem pasākumiem, kuros netika panākts cerētais rezultāts (skat. 3. pielikumu). Politisku pilnvaru noteikšana . Sadarbība attīstības jomā balstās uz politiskiem lēmumiem, un palīdzības budžetus rūpīgi izskata parlamentos. Izmaiņas ir augstākajā mērā politiski lēmumi, un ir nepieciešams darbā vadīties no skaidrām augstākā līmeņa politiskajām pilnvarām. Pienācīgu darbības metožu noteikšana . Komplementaritāte ir ļoti saistīta ar pašu palīdzības sniedzēju organizētību, plānojot politiku, veidojot programmas un īstenojot sadarbību attīstības jomā. Jautājumos, kas aptverti pastāvīgajā darbā attiecībā uz palīdzības sniegšanas metodēm, ietilpst jautājumi par vadošo lomu un aktīviem palīdzības sniedzējiem, kā arī par partneru deleģēšanu, kopējo programmu veidošanu un kopīgās finansēšanas kārtību. Pragmatiska pieeja īstenošanai . Komplementaritātes veicināšanai jābalstās uz pragmatisku pieeju, kas vērsta uz konkrētu un reālu mērķu sasniegšanu. Tā kā pēdējos gados notika plašas diskusijas par komplementaritāte vienas valsts ietvaros, ir jāspēj agri veikt īstenošanu. Attiecībā uz komplementaritāti valstu starpā un nozaru starpā ir nepieciešams turpināt politiskas diskusijas, lai varētu virzīt īstenošanu. Metodēm visos etapos jāpaliek racionālām, pārskatāmām un līdzsvarotām. Efektīvu uzraudzības sistēmu izveidošana . Parīzes Deklarācijas parakstītājiem Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas / Attīstības veicināšanas komitejas ( DAC ) uzraudzības sistēmas sniedz labu pamatu, lai varētu pastāvīgi uzraudzīt procesa gaitu. Citās valstīs ir jāizmanto esošās valstu sistēmas, veidojot pēc iespējas mazāk jaunu sistēmu. ES Donoru atlants un ikgadējās atskaites par īstenošanu nodrošina pārskatu Eiropas mērogā. 3.2. Metode: rīcības kodekss Tiek ierosināts pieņemt rīcības kodeksu, kas nosaka darbības principus, lai nodrošinātu labāku darbu dalīšanu ES palīdzības sniedzēju starpā. Balstoties uz labas prakses piemēriem, to sagatavoja ciesā sadarbībā ar dalībvalstu ekspertiem. Kodeksā ir iestrādāts atbildības, vienotības, saskaņotības un pārvaldības principi, kas saistīti ar rezultātiem, ko paredz Parīzes Deklarācija, ka arī papildu mērķi un vērtības, ko uzsver Eiropas Konsenss. Eiropas Komisija šo kodeksu piemēros, balstoties uz tiem mērķiem un principiem, ko paredz tiesiskais regulējums, kuru piemēro tās attīstības un ārējās palīdzības politikai, proti, attīstības un sadarbības instruments un Eiropas Attīstības fonds. 3.2.1. Kodeksa raksturs Kodekss ir brīvprātīgs, elastīgs un pašregulējošs . Tās ir „nesaistošas tiesību normas”, ar kurām jāvirza politika un darbības un ar kurām jāveicina mūsu saistību ievērošana. Kodekss paredz principus un standartus, kas piemērojami ES attīstības palīdzībai, bet to var iekļaut un tas var būt daļa jebkurā citā līdzīgā vietējā vai starptautiski pieņemtā rīcības kodeksā, kad tāds tiek izveidots. Kodekss ir dinamisks dokuments . Tajā tiek noteikti mērķi, kurus ES palīdzības sniedzēji centīsies pakāpeniski sasniegt. Kodeksu sistemātiski izvērtēs un pārskatīs, tā īstenošanas uzraudzības gaitā uzkrājoties informācijai. Pēc sava rakstura kodekss ir vispārējs un koncentrējas uz plaša mēroga nostādnēm . Tas ir izstrādāts, balstoties uz to, kādus rezultātus vēlams sasniegt, nevis kā reglamentējošs procedūru kopums, ar kuriem tie jāsasniedz. Šāda pieeja ļauj būt elastīgiem, līdzsvarojot nepieciešamību ātri gūt rezultātus ar tiem ierobežojumiem, kādi var rasties dažiem ES palīdzības sniedzējiem, īstenojot šos principus. Kodekss ir adresēts visiem lēmumu pieņēmējiem ES , kuri var jebkādā veidā būt iesaistīti attīstības palīdzības noteikšanā un īstenošanā. Ir atbalstāmi, lai tie atbilstu kodeksam. Kodekss ir ieguldījums starptautiskajā programmā . Cerams, ka palīdzības sniedzēji visa pasaulē to uzskatīs par noderīgu un vēlēsies paust apņēmību to ievērot. Valdības un palīdzības sniedzējas organizācijas varētu vēlēties to izmantot par mērauklu, vērtējot pārstāvniecību rīcību, ar kurām tās strādā. Arī partnervalstīm ir tiesības sagaidīt, lai tie, kas vēlas tām palīdzēt, piemērotos šiem standartiem. 3.2.2. Kodeksa joma Pilsoniskās sabiedrības darbības un sadarbība ar privātiem fondiem aizņem nozīmīgu daļu palīdzībā, ko saņem kāda valsts, tomēr jautājums par uzlabotu komplementaritāti privātā un sabiedriskā sektora starpā jāskata citās diskusijās. Tādēļ kodeksā, pilnība atzīstot šā aspekta nozīmi, uzmanība tiek vērsta tikai uz komplementaritāti iestāžu starpā. Šajā posmā, atsaucoties uz pieciem augstāk uzsvērtajiem komponentiem, piedāvātais kodekss galvenokārt koncentrēsies uz pirmajiem trim komplementaritātes aspektiem, t.i., uz darbu dalīšanu ES palīdzības sniedzēju starpā un to, kā ES palīdzības sniedzēji var savstarpēji papildināt darbu (vienas valsts ietvaros, starp valstīm un starp nozarēm). Tomēr tajā tiek atkārtoti apliecināta nepieciešamība pievērsties arī pārējiem aspektiem citā attiecīgā kontekstā. Visbeidzot, šis kodekss pievēršas operatīvajai komplementaritātei. Tajā nav paredzēts skart jebkādu institucionālo struktūru. Tomēr turpmāka darbu dalīšanas gaita paredz mainīt un no jauna organizēt darbības un metodes, un pat veikt iespējamas strukturālas pielāgošanās. Tās ir jāveicina un jāuztur ar atbalsta pasākumu palīdzību. 3.2.3. Principi Tiek ierosināts, lai ES palīdzības sniedzēji paustu apņēmību ievērot šādus principus (turpmāk sīkāk izklāstīti 1. pielikumā): - Vadošais princips Nr. 1 – Koncentrēt savu darbību valsts ietvaros uz galvenajām nozarēm ES palīdzības sniedzēji koncentrēs savu darbību uz divām galvenajām nozarēm, balstoties uz savām salīdzinošajām priekšrocībām. Tiek atbalstīts, lai partnervalstis ieņemtu aktīvu lomu galveno nozaru noteikšanā. Eiropas Konsensā tika definētas tās lomas, ar kurām Komisija paredzēs nodrošināt pievienoto vērtību (no 46. līdz 55. pantam). To papildina Līgums, kas atzīst pievienoto vērtību iekšējās Kopienas politikas ārējā aspektā. Papildus abām galvenajām nozarēm, kam jāuzņem pieejamā finansējuma masa, palīdzības sniedzēji var paredzēt kopējā budžeta atbalstu, ja nosacījumi to ļauj, un finansēt darbības citās jomās, piemēram, atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai, pētniecība vai sadarbība universitāšu / skolu starpā. Aile Nr. 1 : Eiropas Komisijas valstu stratēģijas dokumentos, ko uzsāka 2001. gadā un pārskatīja 2005. gadā, ir definēta stratēģiskā programmu veidošana Komisijas palīdzības piešķiršanai visām jaunattīstības valstīm. Darbību un finansiālās palīdzības koncentrēšana divās nozarēs ir šo stratēģijas dokumentu galvenais princips, un tas ir ļoti uzlabojis Komisijas sadarbības efektivitāti un skatījumu. - Vadošais princips Nr. 2 – Savu pārējo darbību pārcelšana valsts ietvaros ES palīdzības sniedzēji pārcels tādas savas darbības, kas neatrodas to centrālajās nozares, vai nu saglabājot savu piedalīšanos, izmantojot vienošanos par vadošajiem palīdzības sniedzējiem un deleģēto sadarbību / partnerattiecībām, pārceļot tās uz vispārējo budžeta atbalstu vai izbeidzot tās tāda veidā, kas vērtējams kā „atbildīgs”. a) Apakšprincips Nr. 2a) – Vienošanās par vadošo palīdzības sniedzēju ES palīdzības sniedzēji centīsies nodibināt vienošanos par vadošo palīdzības sniedzēju, kas balstās uz būtiskām pilnvarām. b) Apakšprincips Nr. 2b) – Deleģētā sadarbība / partnerattiecības Ja kādu nozari uzskata par stratēģisku partnervalstij vai palīdzības sniedzējam un ir finansiāls deficīts, ES palīdzības sniedzēji var noslēgt ar citu palīdzības sniedzēju deleģētas sadarbības / partnerattiecību nolīgumu. Aile Nr. 2: Dienvidāfrikā AK Starptautiskās attīstības departaments ( DFID ) ir deleģējis Beļģijai sava atbalsta laukiem īstenošanu. Ruandā Zviedrija tādu fondu uzraudzību un revīziju, ar kuriem atbalsta izglītības nozari, ir deleģējusi DFID , kurš nodrošina vispārējo budžeta atbalstu. - Vadošais princips Nr. 3 – Pienācīgas ES dalības nodrošināšana stratēģiskās nozarēs ES palīdzības sniedzējiem ir jānodrošina, lai vismaz viens ES palīdzības sniedzējs būtu aktīvi iesaistīts katrā nozarē, ko uzskata par būtisku nabadzības mazināšanai. Turklāt ES palīdzības sniedzēji centīsies ierobežot aktīvo palīdzības sniedzēju skaitu, lai 2010. gadā tas nepārsniegtu 3 aktīvos palīdzības sniedzējus katrā nozarē. - Vadošais princips Nr. 4 – Atkārtotā prakse sadarbība ar reģionālajām partnerinstitūcijām Ņemot vērā to, ka pieaug/sazarojas palīdzības apjomi un darbības reģionālā mērogā, ES palīdzības sniedzēji piemēros minētos principus par darbu dalīšanu vienas valsts ietvaros arī savā darbā ar reģionālajām partnerinstitūcijām. - Vadošais princips Nr. 5 – Prioritāro valstu noteikšana ES palīdzības sniedzēji pastiprinās savu ģeogrāfisko skatījumu dialogā ES ietvaros, ņemot vērā plašāku palīdzības sniedzēju darbību. Kā noteikts Eiropas Konsensā, Kopienas palīdzība saglabā savu universālo raksturu. Aile Nr. 3: Piemēram, Nīderlandē ir krasi samazinājies galveno / prioritāro valstu skaits (no vairāk nekā 70 valstīm līdz apmēram 20 prioritārajām valstīm), un to veica, izmantojot šādus trīs atlases kritērijus: (i) nabadzības līmenis, (ii) makroekonomiskie rādītāji un (iii) labas pārvaldības rādītāji. - Vadošais princips Nr. 6 – Pievēršanās valstīm „palīdzības bārenēm”, piešķirot palīdzību ES palīdzības sniedzēji centīsies veltīt daļu sava budžeta valstīm ar „nepietiekošu līdzekļu iedalījumu”. Tās bieži ir valstis ar nestabilu stāvokli, kuru stabilizācijai ir plašāka pozitīvā iedarbība uz visu reģionu. Aile Nr. 4: Eiropas Kopienas Humānās Palīdzības Biroja ( ECHO ) palīdzības stratēģija pastāvīgi ir vērsta uz „aizmirstajām krīzēm”. ECHO 2002. gadā noteica par mērķi novirzīt 10 % no saviem līdzekļiem uz „aizmirstajām krīzēm”. Šobrīd šis mērķis ir ar uzviju sasniegts. Jau 2004. gada gaitā atbalsts kopsummā EUR 239 miljoni tika iedalīts „aizmirstajām krīzēm” (t.i., 42 % no kopējiem līdzekļiem). - Vadošais princips Nr. 7 – Globālo spēcīgāko jomu analīze un paplašināšana ES palīdzības sniedzēji padziļinās savu salīdzināmo priekšrocību pašnovērtējumus. Tiem ir vairāk jāspecializējas, vienlaikus saglabājot ES kā vienota veseluma pieredzes dažādību. Komisija turpinās attīstīt savu pieredzi un jaudas tajās jomās, kur tai ir salīdzinošas priekšrocības, īpašu uzmanību pievēršot vajadzīgo struktūru un pieredzes veidošanai valsts mērogā. - Vadošais princips Nr. 8 – Komplementaritātes vertikālo aspektu un aspektu starp metodēm / instrumentiem attīstība ES palīdzības sniedzēji apņemas panākt progresu citos komplementaritātes aspektos pamatā attiecīgo starptautisko forumu un partnerattiecību kontekstā. - Vadošais princips Nr. 9 – Darbu dalīšanas kopīga veicināšana ES palīdzības sniedzēji arvien vairāk izmantos kopīgus paziņojumus, lai noskaidrotu darbu dalīšanas mērķi, metodes un rezultātus un lai panāktu lielāku ES kopīgā devuma ietekmi. - Vadošais princips Nr. 10 – Palīdzības sistēmu reformu padziļināšana ES palīdzības sniedzēji atzīst, ka darbu dalīšana būs saistīta ar strukturālām izmaiņām, reformām un sekām personāla politikā. 3.2.4. Turpmākie pasākumi Minēto iemeslu dēļ tiek ierosināts šo rīcības kodeksu vispirms pieņemt ES un otrajā posmā to atvērt visiem palīdzības sniedzējiem, kas vēlas pievienoties šai labajai praksei. Kodeksa sekmīga īstenošana būs atkarīga no dalībvalstu un Komisijas kopīgajiem centieniem, un tai ir nepieciešami skaidri norādījumi. Tā īstenošanā izšķirošā loma būs Komisijas delegācijām un dalībvalstu vietējiem birojiem. Kodeksa īstenošana ir cieši jāveicina un jāuzrauga. Tam jābūt daļai no ikgadējām diskusijām par ES attīstības politikas orientēšanos un jābalstās uz trīs elementiem: ikgadējā paraugu vākšana attiecība uz valstu gadījumiem, ES Donoru atlants, ko pielāgo, lai to varētu labāk izmantot politiskā ziņā, un ES ziņojums attīstības jomā, kas vēl tiek gatavots. Kodekss 2010. gadā jāpārskata. Secinājums Tas, ka palīdzības sniedzēju kopējam devumam trūkst efektivitātes, mazina ilgtspēju. ES ir pienākums enerģiski rīkoties, lai pievērstos šai problēmai. Šodien pastāv unikāla iespēja pakāpeniski, uzņemoties ilgstošas saistības, uzlabot komplementaritāti un organizēt patiesu darbu dalīšanu palīdzības sniedzēju starpā. Palīdzības sniedzēji ES tiek aicināti pieņemt piedāvāto Rīcības kodeksu un tūlīt sākt īstenot tā principus gan attiecībā uz esošajām darbībām, gan turpmākajām sazarojuma darbībām. Komisija uzraudzīs un izvērtēs tā īstenošanas gaitu ar pastāvīgiem ikgadējiem ziņojumiem un sistemātisku paraugu atlasīšanu valstīs. Tagad ES ir jāveic kas vairāk par politiskiem paziņojumiem un no vārdiem jāpāriet uz darbiem. Nolīgumi par darbu dalīšanu celtu palīdzības efektivitāti, nostiprinātu attīstības sadarbības lomu ES ārējās attiecībās un palīdzētu veidot Eiropas identitāti, kas balstās uz tām vērtībām, ko satur Eiropas Konsenss attīstības jomā. ES ir gan potenciāls, gan atbildība uzņemties vadošā mehānisma lomu, kas sadalītu darbu visu palīdzības sniedzēju mērogā. [1] OV C 46, 24.2.2006. [2] Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par komplementaritāti starp Kopienas politiku attīstības sadarbības jomā un dalībvalstu politiku, Brisele, 1995. gada maijs. Padomes rezolūcija par komplementaritāti starp Kopienas politiku attīstības sadarbības jomā un dalībvalstu politiku un darbībām, Brisele, 1995. gada jūnijs. [3] Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par komplementaritāti starp Kopienas un dalībvalstu politiku attīstības sadarbības jomā. COM(1999) 218,1999. gada 6. maijs. Padomes rezolūcija par komplementaritāti starp Kopienas un dalībvalstu politiku attīstības jomā, Brisele, 1999. gada maijs. [4] Padomes un Komisijas kopīgais paziņojums par EK politiku attīstības jomā – 2000. gada novembris. [5] Apstiprinājusi Padome 2004. gada novembrī. [6] Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju secinājumi par ES vadošajiem principiem attiecībā uz komplementaritāti un darbu dalīšanu (17/10/2006) – Vispārīgie principi. [7] Definīcija APK pamatnostādnēs un atsaucēs – Saskaņotā palīdzības sniedzēju prakse efektīvas palīdzības nodrošināšanai, dokumenti attiecībā uz labu praksi.