[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 21.2.2007

COM(2007) 59 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

par Skaidrojošs paziņojums par atkritumiem un blakusproduktiem

SATURS

1. Ievads 3

2. Paziņojuma priekšvēsture 4

2.1. Paziņojuma darbības joma 4

2.2. Paziņojuma konteksts 4

3. Eiropas Kopienu Tiesas judikatūras piemērošana 6

3.1. Vispārēji apsvērumi par atkritumu definīciju 6

3.2. Vai attiecīgais materiāls uzskatāms par ražošanas atlikumiem vai produktu? 6

3.3. Apstākļi, kad ražošanas atlikumi nav uzskatāmi par atkritumiem 7

3.4. Citi faktori, kurus Tiesa izmanto, lai definētu atkritumus un blakusproduktus 9

I pielikums — piemēri par to, kas ir atkritumi un kas nav 12

1. Metalurģijas izdedži un putekļi 12

2. Pārtikas un dzērienu ražošanas blakusprodukti — lopbarība 12

3. Degšanas blakusprodukti — ģipsis pēc dūmgāzu attīrīšanas no sēra 13

4. Atgriezumi un citi līdzīgi materiāli 13

II pielikums — shēma, lai rastu atbildi uz jautājumu: „Atkritumi vai blakusprodukts?” 14

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

par Skaidrojošs paziņojums par atkritumiem un blakusproduktiem (dokuments attiecas uz EEZ)

1. IEVADS

Pēdējo trīsdesmit gadu laikā atkritumu jēdziena definēšana vienmēr bijusi aktuāla — gan centienos pasargāt Eiropas vidi no atkritumu radīšanas ietekmes, gan apsaimniekojot atkritumus. Lai pasargātu cilvēka veselību un vidi, priekšmetus vai vielas, ko sauc par atkritumiem, kontrolē ar Kopienas tiesību aktiem par atkritumiem. Pieņemot lēmumus par atkritumu pārvadāšanu vai attiecīgu atļauju izdošanu, konkrētus gadījumus izskatot individuāli, Direktīvā 2006/12/EK[1] (atkritumu pamatdirektīva) norādītās iestādes piemēro atkritumu definīciju. Vispārīgi ņemot, ir zināms, ko uzskata par atkritumiem un ko — ne. Tomēr, skaidrojot pieņemto definīciju, rodas vairāki grūti atbildami jautājumi.

Viens no šādiem jautājumiem ir saistīts ar atšķirību starp materiāliem, kuri nav ražošanas procesa „galvenais mērķis”, bet kurus var uzskatīt par blakusproduktiem, kas tomēr nav atkritumi, un starp tādiem materiāliem, kurus uzskata par atkritumiem. Praksē nav skaidra dalījuma, var tikai runāt par dažādām tehniskām situācijām, kas rada atšķirīgu risku videi un ietekmi, un par daudzām „pelēkajām zonām”. Tomēr, lai piemērotu tiesību aktus par vidi, katrā atsevišķā gadījumā ir nepieciešams skaidri nošķirt divas dažādas juridiskās situācijas, ko tad var saukt par atkritumiem un ko — ne.

Tieši šāda sadalījuma piemērošana bieži vien izrādās grūtākā.

Lai uzlabotu atkritumus reglamentējošo tiesību aktu juridisko noteiktību un lai atkritumu jēdzienu būtu vieglāk izprast un izmantot, ir izveidots šis paziņojums; tā mērķis ir palīdzēt kompetentajām iestādēm pieņemt lēmumus konkrētos gadījumos par to, vai kādu materiālu var uzskatīt par atkritumiem vai ne. Vēl ar šo paziņojumu iecerēts sniegt informāciju uzņēmējiem par to, kā šādus lēmumus vajadzētu pieņemt. Tāpat iecerēts, ka šajā paziņojumā sniegtā informācija palīdzēs vienādot atšķirības noteikumu interpretācijā visā ES.

Paziņojumā tiks izskaidrota tā atkritumu definīcija, kas sniegta atkritumu pamatdirektīvas 1. pantā, un tiks apskatīts, kā šo definīciju ir skaidrojusi Eiropas Kopienu Tiesa, lai nodrošinātu pareizu direktīvas īstenošanu. ES tiesību aktos par atkritumiem tādiem jēdzieniem kā „blakusprodukti” vai „sekundārie izejmateriāli” nav juridiskas nozīmes — materiālus vai nu uzskata par atkritumiem vai ne. Līdz ar direktīvā definēto atkritumu jēdzienu tikai un vienīgi šā paziņojuma vajadzībām[2] tiks izmantoti šādi ilustratīvi jēdzieni:

- „produkts” — visi materiāli, kas ražošanas procesā tiek radīti ar nolūku, bieži vien ir iespējams definēt vienu (vai vairākus) „primāros” produktus, un tos arī uzskata par galveno ražošanas materiālu,

- „ražošanas atlikumi” — materiāls, kas ražošanas procesā tiek radīts bez nolūka, bet kas varētu būt un varētu arī nebūt uzskatāms par atkritumiem,

- „blakusprodukts” — ražošanas atlikumi, kas nav atkritumi.

Tematiskajā stratēģijā par atkritumu rašanās novēršanu un atkritumu otrreizēju pārstrādi norādīts, ka, pārskatot šo stratēģiju 2010. gadā, Komisija novērtēs pamatnostādņu efektivitāti. Tad arī tiks veikts pārskats par to, vai EKT turpmākie nolēmumi ir radījuši nepieciešamību pārskatīt pamatnostādnes.

2. PAZIņOJUMA PRIEKšVēSTURE

2.1. Paziņojuma darbības joma

Šā paziņojuma darbībās jomā ietilpst mērķis paskaidrot, kas ražošanas procesa sakarā ir uzskatāms par atkritumiem un kas nav. Paziņojums nav attiecināms uz tādiem atkritumu veidiem kā, piemēram, sadzīves atkritumi vai citas līdzīgas atkritumu plūsmas vai patēriņa atlikumi. Paziņojumā arī nebūs runas par to, kad produktu var sākt uzskatīt par atkritumiem vai kad atkritumus vairs neuzskata par atkritumiem. Paziņojums neskar arī atkritumus, uz kuriem neattiecas atkritumu pamatdirektīva.

2.2. Paziņojuma konteksts

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 22. jūlija Lēmuma 1600/2002/EK[3], ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu, 8. panta 2. punkta iv) apakšpunktā izteikta nepieciešamība precizēt atšķirību starp atkritumiem un atlikumiem, kas nav uzskatāmi par atkritumiem. Komisija 2003. gada 27. maija paziņojumā par „Virzību uz tematisko stratēģiju par atkritumu rašanās novēršanu un otrreizēju pārstrādi”[4] ir sniegusi pārskatu par atkritumu definīciju, izsakot aicinājumu aizsākt plašu diskusiju, pamatojoties uz pierādījumiem par šo jautājumu, un mudinājusi ieinteresētās personas ierosināt labākus variantus esošajai atkritumu definīcijai. Lielākā daļa personu pauda prasību saglabāt atkritumu pamatdefinīciju un mudināja precizēt dažus īpašus aspektus.

Ņemot vērā šādu vienprātību, Komisija „Tematiskajā stratēģijā atkritumu rašanās novēršanai un atkritumu pārstrādei”[5], kas pieņemta 2005. gada 21. decembrī, apņēmās publicēt paziņojumu, kurā būs ietvertas „pamatnostādnes, kas pamatosies uz Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumiem un aplūkos [ar] attiecīgu nozaru blakusproduktiem saistītus jautājumus par to, kad blakusprodukti ir un kad nav uzskatāmi par atkritumiem, lai skaidrotu tiesisko situāciju uzņēmumiem un kompetentām iestādēm”. Pārskatot šo stratēģiju 2010. gadā, Komisija novērtēs pamatnostādņu efektivitāti. Šis dokuments ir minētās apņemšanās īstenojums.

2.2.1. Kāpēc ir vajadzīgas pamatnostādnes?

Laika gaitā pieņemtie nolēmumi un salīdzinoši liels juridiskās noteiktības trūkums dažos gadījumos gan kompetentajām iestādēm, gan uzņēmējiem apgrūtina atkritumu definīcijas piemērošanu. Ir zināms, ka konkrētos gadījumos kompetento iestāžu risinājumi attiecībā uz līdzīgiem faktiem dažādās dalībvalstīs ir bijuši atšķirīgi; tas rada nevienlīdzīgu attieksmi pret uzņēmējiem un šķēršļus iekšējā tirgū. Pārlieku plaša atkritumu definīcijas interpretācija attiecīgajam uzņēmumam rada liekas izmaksas un samazina to materiālu pievilcīgumu, kurus citkārt varētu „atgriezt” tautsaimniecībā. Savukārt pārlieku šaura interpretācija varētu kaitēt videi, tādējādi samazinot Kopienas tiesību aktu par atkritumiem un kopēju standartu par atkritumiem nozīmīgumu Eiropas Savienībā.

Komisija uzskata, ka pamatnostādnes ir labāks līdzeklis juridiskās skaidrības uzlabošanai nekā blakusproduktu definīcijas ieviešana atkritumu pamatdirektīvā. Proti, ja precizētu, kas ir atkritumi un kas ir blakusprodukti, pamatojoties uz to, vai materiāls ir domāts reģenerēšanai vai izmešanai, vai pamatojoties uz to, vai materiāls rada pozitīvu ekonomisko vērtību, šķiet, tas neradītu nepieciešamās garantijas vides aizsardzībai. Tomēr arī burtisks direktīvas teksta tulkojums dažās valodās, ko lietojusi EKT, ārpus attiecīgā konteksta vienkārši varētu radīt jaunas neskaidrības. Citas iespējas, tostarp pieeja, kuras pamatā ir dažādu sarakstu veidošana, šķiet, nebūs praktiska ne darbības ziņā, nedz tiesību aizsardzības ziņā. Pamatojoties uz EKT noteiktajiem juridiski saistošiem kritērijiem, pamatnostādnes ir pietiekoši elastīgs instruments, kuru ērti pielāgot, ja rodas jauni pierādījumi vai tehnoloģijas.

2.2.2. Situācija rūpnieciskajā ražošanā

Ir daudz dažādu materiālu, kas tiek ražoti rūpniecības procesos un uz kuriem varētu attiekties šis paziņojums. Runājot praktiķu valodā, tie varētu būt dažādi blakusprodukti, līdzprodukti, starpprodukti, sekundārie produkti vai subprodukti. Neviens no šiem jēdzieniem Kopienas tiesību aktos par vidi nav skaidrots, tas ir, produktiem un blakusproduktiem ir vienāds statuss: materiālus vai nu uzskata par atkritumiem vai ne.

Rūpnieciskās ražošanas procesi bieži vien ir sarežģīti, un tajos var rasties daudzi dažādi materiāli ar atšķirīgu ekonomisko vērtību, ietekmi uz vidi, un tos vai nu var uzskatīt par atkritumiem vai ne. Turklāt tas, vai kādas darbības „sekas” uzskata par atkritumiem vai ne, var atšķirties atkarībā no nozares, kurā materiāli tiek radīti. Ir dažas nozares, kur ar materiāliem, kurus pārdod, lai gan tos klasificē kā atkritumus, notiek brīva apmaiņa starp uzņēmumiem iekšējā tirgū. Ir citas nozares, piemēram, pārtikas un dzērienu ražošanas nozare, kur ir nepieciešams skaidri definēt, kas ir atkritumi un kas ir produkts, jo tas ir svarīgi attiecīgā materiāla ekonomiskajam pielietojumam. Tehniskā situācija joprojām attīstās, turklāt strauji mainās tehnoloģijas gan ražošanas procesu, gan atkritumu pārstrādes jomā.

2.2.3. Vides stāvoklis

Ir zināms, ka produktu un atkritumu sastāvā varētu būt toksiski materiāli, un tas var radīt risku cilvēka veselībai un videi, jo īpaši, ja ar šiem materiāliem apietas nevērīgi vai tos slikti kontrolē. Turklāt rūpnieciskajiem un izstrādes atkritumiem bieži vien piemīt tādas īpašības, kas var radīt lielāku apdraudējumu videi nekā citi produkti. Tas ir saistīts ar faktu, ka, lai gan produktu saturs parasti ir īpaši veidots un kontrolēts, atkritumu sastāvs var būt neskaidrāks.

Tas nozīmē, ka vides apsvērumu dēļ ir ļoti svarīgi gādāt par materiālu pareizu definēšanu, proti, nosakot, vai tie ir uzskatāmi par atkritumiem vai nav. Tiesību akti par atkritumiem pasargā vidi no rūpniecības atkritumu radītajām sekām, un tas notiek dažādi, galvenokārt izmantojot procedūras par atļauju piešķiršanu un par pārvadāšanu, kā arī nosakot īpašus standartus atkritumu sadedzināšanai. Ja materiālu neuzskata par atkritumiem, tas nenozīmē, ka tas pilnīgi „izkrīt” no tās sistēmas, ko regulē ar Kopienas tiesību aktiem par vidi. Noteikumi par produktiem un citi tiesību akti, piemēram, ierosinātā REACH regula, veidoti ar mērķi pasargāt cilvēka veselību un vidi no būtiskas ietekmes, ko rada produkti un citi materiāli, kurus neuzskata par atkritumiem.

3. EIROPAS KOPIENU TIESAS JUDIKATūRAS PIEMēROšANA

3.1. Vispārēji apsvērumi par atkritumu definīciju

EKT konsekventi ir norādījusi, ka atkritumu definīcija ir plaši interpretējama, lai tā atbilstu Direktīvas 2006/12/EK mērķiem un EK Līguma 174. panta 2. punktam, kas prasa ar Kopienas politiku par vidi panākt pēc iespējas augstāku aizsardzības līmeni. Direktīvas 2006/12/EK atkritumu definīcijā ir atsauce uz direktīvas 1. pielikumu un Eiropas atkritumu sarakstu Komisijas Lēmumā 2000/532/EK[6]. Tomēr, tā kā abi šie avoti ir vien rekomendējoši, atkritumu definīcija galvenokārt saistās ar apzīmējuma „tas, ko izmet” izpratni.

Tiesa vairākos gadījumos ir uzsvērusi, ka tas, vai materiāls ir uzskatāms par atkritumiem vai ne, nav atkarīgs no faktiskajiem apstākļiem, un tāpēc šāds lēmums ir jāpieņem kompetentajai iestādei katrā gadījumā atsevišķi.

Visbeidzot, ir ļoti svarīgi atzīmēt, ka pat gadījumos, ja materiāli saskaņā ar EKT definētajiem kritērijiem (sk. šā dokumenta 3.3. punktu) nav uzskatāmi par atkritumiem, gadījumā, ja faktiski tos tomēr izmet, tie ir uzskatāmi par atkritumiem un tiem nepieciešama attiecīgā pārstrāde.

3.2. Vai attiecīgais materiāls uzskatāms par ražošanas atlikumiem vai produktu?

Palin Granit[7] lietā EKT lēma, ka ražošanas atlikumi ir kaut kas tāds, kas nav uzskatāms par galīgo produktu, kura ražošana ir ražošanas procesa primārais mērķis. Saetti[8] lietā EKT uzsvēra, ka gadījumā, ja attiecīgā materiāla ražošana ir „tehniskas izvēles rezultāts” (radīt šādu materiālu ar nodomu), šāds materiāls nav uzskatāms par ražošanas atlikumiem.

Tāpēc, cenšoties izlemt, vai kāds materiāls ir uzskatāms par atkritumiem vai ne, vispirms ir jāatbild uz jautājumu, vai ražotājs attiecīgo materiālu ir radījis ar iepriekšēju nodomu.

Ja ražotājs būtu varējis primāro produktu radīt bez attiecīgā materiāla ražošanas, tomēr ir izvēlējies to radīt, tad šāda rīcība ir apliecinājums tam, ka attiecīgais materiāls nav ražošanas atlikumi. Līdzīgi, ja ražošanas procesā tiek izdarīti grozījumi, lai attiecīgajam materiālam piešķirtu īpašas tehniskās īpašības, šādu rīcību var uzskatīt kā apliecinājumu tam, ka attiecīgā materiāla ražošana bijusi tehniska izvēle.

Naftas koksa lieta Saetti un Frediani lietā EKT tika lūgts sniegt atzinumu par to, vai naftas kokss, materiāls, kura galvenā sastāvdaļa ir ogleklis un kas rodas jēlnaftas pārstrādes procesā, ir atkritumi vai nav. Tiesa apstiprināja, ka naftas koksu nevar klasificēt kā ražošanas atlikumus, jo koksa ražošana ir tehniska paņēmiena izvēles rezultāts un to ir paredzēts lietot kā kurināmo. Tiesa arī apliecināja, ka pat tad, ja kokss naftas pārstrādes procesā rastos automātiski, bet ja būtu droši zināms, ka koksa ražošana kopumā tiktu izmantota galvenokārt tiem pašiem mērķiem kā citas vielas (kas tiek ražotas naftas pārstrādes procesā), tad naftas kokss arī jāuzskata par naftas produktu, kas kā tāds arī tiek ražots, un tas nav uzskatāms par ražošanas atlikumiem. |

3.3. Apstākļi, kad ražošanas atlikumi nav uzskatāmi par atkritumiem

Tiesa uzskata, ka pat gadījumos, kad materiālus uzskata par ražošanas atlikumiem, tos nevar automātiski uzskatīt par atkritumiem. Materiāla īpašības, ņemot vērā to gatavības pakāpi turpmākiem lietojumiem ekonomikā, var nozīmēt, ka tos nevar uzskatīt par atkritumiem.

Nesen pieņemtos nolēmumos ( Palin Granit un turpmākas lietas) EKT ir definējusi pārbaudi, izmantojot trīs kritērijus, lai precizētu, kādiem ir jābūt ražošanas atlikumiem, lai tos varētu uzskatīt par blakusproduktiem. Tiesa ir nolēmusi, ka gadījumos, kad materiāla turpmāks lietojums nav iespējamība vien, bet gan konkrēts fakts, un kad tam nav nepieciešama turpmāka pārstrāde, pirms to izmanto atkārtoti vai secīga ražošanas procesa ietvaros, tad materiālu nevar uzskatīt par atkritumiem. Šāda pārbaude ir kumulatīva — atbilsmei jābūt attiecībā uz visiem trijiem kritērijiem. EKT turklāt ir uzsvērusi, ka blakusprodukta paredzētajam lietojumam ir jābūt atļautam ar likumu jeb, citiem vārdiem sakot, blakusprodukts nedrīkst būt kaut kas tāds, ko ražotājam ir pienākums izmest vai kam paredzētais lietojums nav atļauts saskaņā ar ES vai valsts tiesību aktiem (sk. lēmumu pieņemšanas shēmu II pielikumā).

3.3.1. Vai materiāla turpmāka lietošana ir fakts vai iespējamība?

Ja pastāv iespējamība, ka materiālu faktiski nevarēs lietot, ka tas neatbilst tehniskajām specifikācijām, lai to varētu izmantot, vai ja materiāla izmantošanai nav vajadzīgā tirgus, tad materiāls joprojām ir uzskatāms par atkritumiem. Atkritumu statusa piešķiršana kādam materiālam paredzēta, lai nodrošinātu vides aizsardzību no nenoteiktības radītajām sekām. Ja tomēr izrādās, ka atkritumiem var rast lietderīgu lietojumu, tad lietošanai gatavā stāvokli kā reģenerēts produkts materiāls zaudē atkritumu statusu (sk. Mayer Parry[9] lietu).

Dažos gadījumos noteiktu daudzumu materiāla var izmantot, bet atlikusī daļa ir jāizmet. Ja atbilstoši kompetentās tiesas ieskatiem, analizējot katru gadījumu atsevišķi, nav iespējams garantēt, ka viss attiecīgais materiāls tiks izmantots konkrētiem mērķiem, tad materiāls sākotnēji ir jāuzskata par atkritumiem. Tomēr, ja starp materiāla īpašnieku un tā nākošo lietotāju pastāv ilgtermiņa līgums, to var uzskatīt par norādi, ka materiāls, uz kuru attiecas šāds līgums, tiks izmantots, un tāpēc ir jāpieņem, ka pastāv lietošanas iespējamība.

Līdzīgi, ja materiālu paredzēts uzglabāt nenoteiktu laiku pirms iespējamās, bet vēl nenoteiktas atkārtotas lietošanas, tad glabāšanas laikā tas ir jāuzskata par atkritumiem ( Palin Granit ).

3.3.1.1. Materiāla turpmāks lietojums atkritumu īpašniekam sniegs finansiālu labumu

Gadījumā, ja ražotājs var attiecīgo materiālu pārdot ar peļņu, to var uztvert kā papildu norādi, ka šādu materiālu var izmantot turpmāk (sk. Palin Granit lietu). Tomēr tas vien nav galīgs radītājs, jo ir agrāk pieņemti nolēmumi lietās, kur rodams apliecinājums, ka arī atkritumiem var būt ekonomiskā vērtība. ( Vessoso un Zanetti[10] , Tombesi[11] ). Komisija uzskata, ka ir svarīgi apsvērt atkritumu pārstrādes izmaksas, ja tiek apsvērta pārbaudes kritēriju piemērošana, jo pastāv risks, ka tiek piedāvāta zema cena, lai kādam materiālam netiktu piešķirts atkritumu statuss un lai tādējādi tiktu atļauta tā apstrāde, neizmantojot pienācīgu atkritumu pārstrādes procedūru. Tomēr augsta cena par materiālu, piemēram, atbilstīgi tirgus cenu līmenim vai pat augstāk, varētu arī liecināt, ka materiāls nav uzskatāms par atkritumiem.

Spānijas kūtsmēslu lietas

Apvienotajās lietās Komisija pret Spāniju (C-416/02 un C-121/03) Tiesa nolēma, ka kūtsmēsli nav uzskatām par atkritumiem, ja tos lieto kā augsnes bagātinātājus ar likumu atļautās darbībās, piemēram, izkliedējot tos konkrēti definētos zemes gabalos (vienalga, vai zemes gabali atrodas lauku saimniecībā, kura šos atlikumus ir radījusi, vai ne), un ja to uzglabāšana saistīta tikai ar tādām izkliedēšanas darbībām.

3.3.2. Vai materiālu var atkārtoti lietot bez turpmākas apstrādes?

Ir gadījumi, kad ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Bieži vien blakusprodukta vērtības noteikšanas procesā ir virkne uzdevumu, kas jāpaveic saistībā ar materiāla izmantošanu turpmāk: vispirms materiālu rada, tad varētu būt nepieciešama tā mazgāšana, žāvēšana, rafinēšana jeb pārstrāde vai homogenizācija, tad, sagatavojot materiālu turpmākai lietošanai, var būt nepieciešama specifisku īpašību radīšana vai tā papildināšana ar citiem materiāliem; ir arī jākontrolē tā kvalitāte utt. Ir uzdevumi, kurus veic uz vietas, ražotāja objektā, bet ir arī tādi, kurus veic nākamā lietotāja objektā, bet vēl citus veic starpnieki. Tiktāl, cik šie uzdevumi veido neatņemamu ražošanas procesa daļu (sk. nākamo sadaļu), nav iemesla uzskatīt materiālu par blakusproduktu.

Tiesa ir atzinusi, ka gadījumā, ja materiālam ir nepieciešama papildu reģenerēšana pirms tā turpmākas lietošanas, pat ja šāda turpmāka lietošana ir skaidri zināma, tas apliecina, ka materiāls ir atkritumi, līdz tiek veikts attiecīgais process ( Avesta Polarit[12] ).

3.3.3. Secīga ražošana procesa daļa?

Ja tomēr materiāls ir lietošanai gatavā stāvokli kā neatņemama secīga ražošanas procesa daļa un ja to arī faktiski nosūta šādai turpmākai lietošanai, tad tas atbilstoši EKT noteiktajiem pārbaudes kritērijiem ir uzskatāms par blakusproduktu.

Šādā situācijā kompetentajām iestādēm ir jāpieņem lēmums, vai iepriekš aprakstītajā sadaļā minētie uzdevumi ir neatņemama secīga ražošanas procesa daļa. Komisija uzskata, ka tādā gadījumā ir jāprecizē detaļas, pamatojoties uz šādiem faktiem: materiāla sagatavotības pakāpe turpmākai lietošanai; darāmais — pēc būtības un apjoma —, lai materiālu sagatavotu turpmākai lietošanai, šādu uzdevumu iestrāde primārajā ražošanas procesā un tas, vai uzdevumus veic ražotājs vai kāds cits. Visi minētie jautājumi varētu būt nozīmīgi. Vēl kompetentā iestāde varētu izmantot tā dēvētos LPM (jeb labāko pieejamo metožu) atsauces dokumentus kā vadlīnijas, pieņemot lēmumus, vai uzdevumi ir vai nav neatņemama secīga ražošanas procesa daļa. Jāatceras, ka Tiesas noteiktā pieeja Palin Granit, Niselli [13] lietā un Spānijas kūtsmēslu lietās liecina par visai šauru nevis plašu ražošanas procesa jēdziena interpretāciju.

Ja materiāls „iziet” no objekta vai ražotnes, kurā tas radīts, un tiek veikta tā apstrāde, tas varētu būt pamats uzskatīt, ka šādas darbības vairs nav viena ražošanas procesa daļas. Tomēr, ņemot vērā, ka specializācijas līmenis ražošanas procesā aizvien paaugstinās, to nevar uzskatīt par galīgu pierādījumu. Nākamie lietotāji un starpnieku uzņēmumi varētu būt iesaistīti, lai sagatavotu materiālus turpmākai lietošanai, veicot kādu no 3.3.2. punktā aprakstītajām darbībām.

Ja materiāls vajadzīgs ražotāja primārās darbības veikšanai, tas apliecina, ka attiecīgais materiāls nav atkritumi.

Izstrādāto iežu lieta

Avesta Polarit un Palin Granit lietās Tiesai tika lūgts noteikt, kādos apstākļos atlikumi pēc kalnrūpniecības iežu izstrādes un atlikumi akmeņlauztuvēs ir uzskatāmi par atkritumiem. Tiesa nosprieda, ka gadījumos, kad iežu izstrādes atlikumi tiktu glabāti pirms iespējamas turpmākas lietošanas vai pirms tiek piemērots pienākums par atkritumu pārstrādi turpmāk, tos uzskata par atkritumiem. Savukārt gadījumā, kad fiziski konstatējamus atlikumus glabā pirms iespējamas, bet nekonkretizētas atkārtotas lietošanas, šādus atlikumus neapstrādājot, lai tos izmantotu apakšzemes galeriju aizbēršanai stabilitātes nolūkā, (jo tas ir nepieciešams primārās raktuvju darbības nodrošināšanai, piemēram, rūdas ieguvē), šie atlikumi nav uzskatāmi par atkritumiem.

3.4. Citi faktori, kurus Tiesa izmanto, lai definētu atkritumus un blakusproduktus

Arco Chemie[14] lietā un citās līdzīgās lietās EKT ir minējusi daudzus un dažādus faktorus, kas varētu norādīt, vai materiāls ir uzskatāms par atkritumiem. Neviens no minētajiem faktoriem pēc būtības nav galīgs, bet dažos apstākļos tie var noderēt.

3.4.1. Vienīgais paredzētais lietojums ir apglabāšana vai arī lietojumam ir liela ietekme uz vidi, vai tas prasa īpašus aizsardzības pasākumus

EKT ir norādījusi, ka gadījumā, ja konkrētajam materiālam nav iespējama lietojuma un tāpēc tas ir jāiznīcina, tad varētu šķist normāli, ka šāds materiāls ir jāuzskata par atkritumiem no tā ražošanas brīža. Var būt gadījumi, kad turpmāka materiāla lietošana ir aizliegta vai materiāls ir jāiznīcina, vai nepieciešama tā reģenerācija kā atkritumiem, izmantojot obligātu procedūru. Tas varētu notikt vides, drošības vai sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumu dēļ. Piemēram, Direktīva 96/59 par polihlorētiem bifeniliem/polihlorētiem terfeniliem[15] ir ES tiesību akts, kas nosaka pienākumu atbrīvoties no konkrētā materiāla vai to apstrādāt kā atkritumus. Tāpat, ja materiāls neatbilst tiesību aktos noteiktajiem produkta standartiem attiecībā uz tā iespējamo lietojumu, tad tas jāapstrādā kā atkritumi, līdz tas ir atbilstīgs attiecīgajiem standartiem.

Jautājums kļūst sarežģītāks, ja lūko atbildēt, kāda ir konkrētā materiāla iespējamā ietekme uz vidi un vai ir nepieciešami īpaši vides aizsardzības pasākumi, lai materiālu varētu lietot. Daudzi primārie produkti rada augstu vides apdraudējuma risku, un, lai nenodarītu kaitējumu videi, tie ir jālieto uzmanīgi. Tomēr, interpretējot atkritumu definīciju, EKT ir arī norādījusi, ka gadījumā, ja blakusproduktam ir lielāka ietekme uz vidi nekā alternatīvam materiālam vai produktam, ko tas aizstāj, tas var ietekmēt lēmuma spektru par to, vai materiālu uzskata par atkritumiem vai ne, jo īpaši situācijās, kur salīdzinājums ir iespējams un nepieciešams.

No otras puses, ja materiāls nerada skaidri paredzamu risku videi, tas nenozīmē, kas šis materiāls nav uzskatāms par atkritumiem. Palin Granit lietā EKT norādīja, ka pat tad, ja ir pierādīts, ka attiecīgais materiāls nerada faktisku risku cilvēka veselībai un videi, tas nav piemērots kritērijs, lai uzskatītu, ka materiāls nav atkritumi. Tas arī ir loģiski, jo, piemēram, inerti rūpniecības atkritumi, ja tos izgāztu nepiemērotā vietā, cilvēka veselībai vai videi varētu arī neradīt risku. Tomēr šāda darbība noteikti radīs traucējumus, un uz izgāzto materiālu ir jāattiecina atkritumu definīcija. Ņemot vērā iepriekš minēto, fakts, ka vielu var reģenerēt kā degvielu ekoloģiski atbildīgā veidā un bez nopietnas pārstrādes, tomēr nenozīmē, ka šī viela nav atkritumi ( Arco Chemie ). Atkritumu definīcija pastāv, lai garantētu, ka atkritumus tiešām pārstrādā ekoloģiski atbildīgā veidā.

Tajā pašā lietā EKT ir nolēmusi, ka ne materiāla glabāšanas vieta, nedz arī tā sastāvs nav noteicošais, ja jāpieņem lēmums, vai materiāls uzskatāms par atkritumiem vai ne. Ir daži gadījumi, piemēram, marmora lauztuves, kad nederīgi ražošanas atlikumi, tādi kā atgriezumi, sastāva ziņā ir vienādi ar primāro produktu. Tomēr, ja tie ir paredzēti izmešanai, tie būs atkritumi.

3.4.2. Attiecīgā materiāla pārstrādes metode ir standarta atkritumu pārstrādes metode

Ir situācijas, kad konkrētā materiāla radīšanas mērķis var diezgan skaidri norādīt šā materiāla statusu. Tomēr ir lietas, kurās EKT ir lēmusi, ka tas, vai metode, kuru paredzēts izmantot attiecībā uz konkrēto materiālu, ir kāda no II A vai II B pielikumā minētajām atkritumu pārstrādes darbībām vai nav, tomēr vēl nav uzskatāms par galīgu atbildi uz jautājumu, vai materiāls ir atkritumi vai nav ( Niselli ). Tas jau arī ir saprotams, jo vairākas pārstrādes metodes, kā arī pielikumā minētās apglabāšanas darbības, varētu būt vienlīdz labi izmantojamas produktam un otrādi. Piemēram, nav iespējams precizēt atšķirību starp degvielas kā produkta sadedzināšanu un atkritumu sadedzināšanu, ja tā ir pārstrādes metode.

3.4.3. Uzņēmums materiālu definē kā atkritumus

Arco Chemie lietā Tiesa norādīja, ka, ja materiālu uztver kā atkritumus, tas varētu būt apliecinājums, ka attiecīgais materiāls ir atkritumi. Tomēr Komisija uzskata, ka šāds pārbaudes aspekts varētu veicināt nevērīgu attieksmi pret tiesību aktiem par atkritumiem, piešķirot priekšrocības uzņēmumiem, kas neapzinās savus juridiskos pienākumus vai kas meklē iespējas izvairīties no pienākumu izpildes. Turklāt šāds jēdziens ir ļoti subjektīvs, un tas varētu pat radīt situāciju, ka atkritumu jēdziena izpratne dalībvalstīs kļūst atšķirīga.

3.4.4. Uzņēmums meklē iespējas ierobežot radītā materiāla daudzumu

EKT Palin Granit lietā norādīja, ka gadījumā, ja uzņēmums vēlas ierobežot saražotā materiāla daudzumu, tas varētu būt rādītājs, ka materiāls ir uzskatāms par atkritumiem. Tas tomēr nav galīgs secinājums, jo ir iespējams meklēt iespējas mainīt attiecīgā materiāla saražoto daudzumu vairāku faktoru dēļ, piemēram, ņemot vērā izmaksas, cenu un tirgus, nevis, piemēram, to, ka kāds gribētu samazināt tāda materiāla daudzumu, no kā vēlāk vajadzēs atbrīvoties. Turklāt šāda kritērija plaša izmantošana dažās situācijās varētu mazināt uzņēmumu interesi pieņemt atkritumu rašanās novēršanas pasākumus.

I pielikums — piemēri par to, kas ir atkritumi un kas nav

Šie piemēri sniegti, lai ilustrētu atsevišķus gadījumus, kad materiālus klasificē kā atkritumus vai — gluži pretēji — kad tos neuzskata par atkritumiem. Piemēri ir no dažādām nozarēm, bet to uzskaitījums nav izsmeļošs un visaptverošs. Ir vēl daudz citu piemēru, kurus varētu izmantot, turklāt visā ES dažādos apstākļos šādi piemēri varētu atšķirties, jo īpaši, ja nav skaidrības par kāda blakusprodukta lietojumu vai atkal gluži pretēji — ja dalībvalstī vai kādā reģionā materiālu izmanto, bet ES kopumā to nedara.

1. METALURģIJAS IZDEDžI UN PUTEKļI

Domnas izdedži rodas, izmantojot domnu līdz ar karstu dzelzs masu. Dzelzs ražošanas process ir tā veidots, lai garantētu, ka izdedžiem ir nepieciešamās tehniskās īpašības. Ražošanas procesa sākumā tiek veikta tehniska izvēle, kuras rezultātā rodas konkrēts izdedžu tips. Turklāt ir zināma izdedžu lietošana vairākiem skaidri definētiem gala lietojumiem, un pieprasījums ir augsts. Domnas izdedžus var izmantot tieši ražošanas procesa beigās, tiem nav nepieciešama papildu apstrāde, kas nav neatņemama šā ražošanas procesa daļa (piemēram, sadrupināšana, lai iegūtu atbilstošo daļiņu izmēru). Tādēļ var uzskatīt, ka uz šo materiālu var neattiecināt atkritumu definīciju.

Pretēji nule minētajam piemēram desulfurizācijas procesa izdedži rodas tāpēc, ka pirms dzels pārstrādes tēraudā ir jāveic sēra atdalīšana. Tā kā izdedžos ir daudz sēra, tos nevar izmantot vai pārstrādāt metalurģiskā apritē, un tāpēc parasti tos apglabā attiecīgā poligonā. Vēl viens piemērs būtu putekļi, kas rodas tērauda ražošanas procesā, tīrot gaisu ražošanas objekta iekšpusē. Ekstrakcijas procesā tie parasti uzkrājas filtros. Šādus filtrus var iztīrīt, un metāla saturu var atgriezt ekonomiskajā apritē otrreizējas pārstrādes darbībās. Tāpēc šo divu veidu ražošanas atlikumi ir uzskatāmi par atkritumiem no ražošanas skata punkta, un metāla saturs, kas tiek ekstrahēts no filtriem, tiklīdz to pārstrādā otrreiz, vairs nav uzskatāms par atkritumiem.

2. PāRTIKAS UN DZēRIENU RAžOšANAS BLAKUSPRODUKTI — LOPBARīBA

Pārtikas un dzērienu ražošanas blakusproduktus plaši izmanto lopbarībā. Daudzās nozarēs (piemēram, cukura ražošana, eļļas augu sēklu spiešana un iesala ražošana) ražošanas procesā rodas materiāli, kurus lauksaimnieki var izmantot lopbarībā tieši vai kuriem var rast pielietojumu barības maisījumu ražošanas nozarē. Lai gan ne visi ražošanas atlikumi, kurus izmanto lopbarībā, automātiski ir uzskatāmi par produktiem, kas nav atkritumi[16], iepriekš minētie lopbarības materiāli tiek speciāli ražoti īpašā ražošanas procesā vai tos var ražot bez iepriekšēja nodoma, tomēr tie tāpat varētu atbilst Tiesas noteiktajiem kumulatīvajiem pārbaudes kritērijiem par blakusproduktiem, jo to turpmākais lietojums lopbarībā ir konkrēts, un tālāka pārstrāde ārpus materiāla ražošanas procesa nenotiek. Turklāt attiecībā uz lopbarības materiāliem izmanto tādus tiesību aktus kā Regulu (EK) Nr. 178/2002[17]attiecībā uz pārtikas tiesību aktiem un Direktīvu 96/25/EK par barības sastāvdaļu apriti[18]. Tādējādi abos gadījumos var uzskatīt, ka uz attiecīgo materiālu nav attiecināma atkritumu definīcija.

3. DEGšANAS BLAKUSPRODUKTI — ģIPSIS PēC DūMGāZU ATTīRīšANAS NO SēRA

Dūmvadu gāzes desulfurizācijas objektos sērs tiek atdalīts no dūmvadu gāzēm, kas rodas, kad sēru saturoša fosīlā degviela spēkstacijās tiek sadedzināta, lai novērstu, ka šīs emisijas veicina gaisa piesārņošanu un „skābā” lietus rašanos. Šādas darbības rezultātā iegūtajam materiālam, proti, dūmvadu gāzes desulfurizācijas ģipsim (DGDĢ), ir vairāki lietojumi, līdzīgi kā dabiskajam ģipsim; to, piemēram, var izmantot apmetuma plākšņu ražošanā. Attiecīgo procesu var mainīt un kontrolēt, lai ražotu DGDĢ ar nepieciešamajām īpašībām. Turklāt materiāla lietojums ir konkrēts, netiek izmantota papildu apstrāde pirms atkārtotas lietošanas integrēta ražošanas procesa ietvaros.

Daudziem citiem ogļu sadegšanas produktiem var būt turpmāks lietojums ar nelielu turpmāku apstrādi vai tādas apstrādes var nebūt vispār. Dažus, piemēram, lignīta vieglos pelnus, reizēm apglabā poligonos. Tā kā ES mērogā nav konkrēta lietojuma, tie neatbilst EKT kritērijiem visā ES, un tāpēc bieži tos uzskata par atkritumiem, lai gan ir lokālas situācijas, kad pielietojumu varētu atrast, un tāpēc lietojuma iespējamība pastāv.

4. ATGRIEZUMI UN CITI LīDZīGI MATERIāLI

Zāģskaidas, kokskaidas un neapstrādāti koksnes atgriezumi tiek ražoti kokzāģētavās vai rodas sekundārās darbībās, piemēram, mēbeļu vai paliktņu ražošanā vai iepakošanā, līdztekus primārajiem produktiem — koka zāģmateriāliem. Šos materiālus var izmantot kā izejmateriālu, lai ražotu tādus koksnes materiālus kā skaidu plāksnes, vai arī tos var izmantot papīra ražošanā. Lietojums ir konkrēts, tas veido daļu secīgā ražošanas procesā un nav nepieciešama turpmāka pārstrāde, izņemot pielāgojumus attiecībā uz izmēru, lai materiālu integrētu galīgajā produktā.

Plašākā skatījumā pēc primārā ražošanas procesa pāri palikušo materiālu vai materiālu, kas nav pilnvērtīgs skata dēļ, bet kas tomēr materiāla īpašību ziņā ir līdzīgs primārajam produktam, kā, piemēram, gumijas sastāvdaļas vai maisījums vulkanizācijai, korķa skaidas un gabaliņi, plastmasas atbiras un līdzīgi materiāli, var uzskatīt par blakusproduktiem. Tomēr, lai tas tā notiktu, materiāliem jābūt piemērotiem atkārtotai lietošanai tieši — vai nu atkal primārajā ražošanas procesā vai integrētā ražošanā, kur turklāt atkārtota lietošana ir skaidri zināma. Tādējādi var uzskatīt, ka uz attiecīgo materiālu nav attiecināma atkritumu definīcija.

Ja šāda veida materiālam ir nepieciešama pilna otrreizējā pārstrāde vai reģenerēšana, ja tas satur piemaisījumus, kurus nepieciešams izolēt pirms materiāla tālākas pārstrādes vai lietojuma, tas uzskatāms par norādi, ka materiāls pirms otrreizējas pārstrādes vai reģenerēšanas darbības pabeigšanas ir atkritumi.

II pielikums — shēma, lai rastu atbildi uz jautājumu: „Atkritumi vai blakusprodukts?”

[pic]

[1] OV L 114, 27.4.2006., 9.–21. lpp.

[2] Definīcijas neatspoguļo Eiropas Komisijas juridisko interpretāciju un nav paredzētas izmantošanai situācijās, kas neattiecas uz šo paziņojumu.

[3] OV L 242, 10.9.2002., 1. lpp.

[4] COM(2003) 301 galīgā redakcija.

[5] COM(2005) 666 galīgā redakcija.

[6] Atbilstoši jaunākajiem grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes Lēmumu 2001/573/EK, OV L 203 28.7.2001., 18. lpp.

[7] Lieta C-9/00 Palin Granit Oy (2002.) ECR I-3533.

[8] C-235/02, Saetti Order , 2004. gada 15. janvāris.

[9] C-444/00 Mayer Parry (2003.) ECR I-6163.

[10] Lieta C-206/88 un 207/88, Vessoso un Zanetti (1990.) ECR 1461.

[11] Apvienotās lietas C-304/94, C-330/94, C-342/94 & C-224/95 Tombesi (1997.) ECR I-3561.

[12] Lieta C-114/01 AvestaPolarit Chrome Oy spriedums 2003. gada 11. septembrī.

[13] C-457/02, Niselli , 2004. gada 11. novembra rīkojums.

[14] Apvienotās Lietas C-418/97 & C-419/97 ARCO Chemie (2000) ECR I-4475.

[15] OV L 243, 24.9.1996. 31.–35. lpp.

[16] (Sk. Komisijas nostāju lietā Komisija pret Itāliju, C-195/05 , kuras izskatīšana paredzēta Tiesā: tas, ka ir specifiskas tehniskās īpašības un konkrēta otrreizējā izmantošana pats par sevi vien nav pietiekams pierādījums, ir jāpiemēro trīs kumulatīvi EKT nolēmumu elementi).

[17] OV L 100, 8.4.2006., 3. lpp.

[18] OV L 123, 23.5.1996., 35-58. lpp.