16.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/27


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma projekts par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patērētāju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar īpašumtiesībām uz laiku, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, to tālākpārdošanu un maiņu”

COM(2007) 303 galīgā redakcija — 2007/0113 (COD)

(2008/C 44/06)

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 95. pantu 2007. gada 28. jūnijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par augstāk minēto tematu.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2007. gada 4. oktobrī. Ziņotājs — Pegado Liz kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 439. plenārajā sesijā, kas notika 2007. gada 24. un 25. oktobrī (24. oktobra sēdē), ar 129 balsīm par, 3 balsīm pret un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Atzinuma kopsavilkums

1.1

Turpinot darbu, kas iesākts ar atzinumiem par tematu “Zaļā grāmata par Kopienas acquis patērētāju tiesību aizsardzības jomā pārskatīšanu” (1) un “Komisijas paziņojums par to, kā tiek īstenota direktīva par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem” (2), EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu veikt 1994. gada 26. oktobra Direktīvas 94/47/EK (3) pārskatīšanu, kā to ierosinājusi Komisija, ņemot vērā Komitejas piezīmes un ieteikumus (4).

1.2

EESK kopumā piekrīt Komisijas priekšlikumam par minētās direktīvas darbības jomas paplašināšanu, jaunu produktu noteikšanu un precizēšanu, stingrākām prasībām attiecībā uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, un līgumā iekļaujamo informāciju, atteikuma tiesību izmantošanas perioda standartizāciju un jebkādu maksājumu aizliegšanu minētajā periodā neatkarīgi no iemesliem. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka minētajā priekšlikumā izmantotā pieeja nav pārliecīgi stingra, jo dalībvalstīm ir dota iespēja veikt turpmākus patērētāju aizsardzības pasākumus atbilstīgi Līgumā izklāstītajiem principiem.

1.3

EESK tomēr uzskata, ka saskaņā ar pašas Komisijas viedokli, kas izteikts Zaļajā grāmatā par Kopienas acquis patērētāju tiesību aizsardzības jomā pārskatīšanu, maksimāli iespējamā saskaņošana ir pamatota tieši minētajā jomā attiecīgo tiesību unikālā rakstura dēļ un to ievērojamo atšķirību dēļ, kādas ir dalībvalstīs iepriekš minēto tiesību daudzšķautņainās juridiskās būtības konceptualizācijā un raksturojumā, kas valstu dažādajās juridiskajās sistēmās rada ārkārtīgi atšķirīgas sekas, jo īpaši attiecībā uz līgumu minimāli un maksimāli pieļaujamo darbības laiku un to anulēšanu, spēkā neesamības atzīšanu, laušanu vai atcelšanu.

1.4

Komiteja tādēļ izsaka nožēlu par to, ka, lai gan Komisija atzīst, ka lielākā daļa problēmu minētajā nozarē bieži ir pārrobežu rakstura un tādēļ to pienācīga atrisināšana nav iespējama dalībvalstu līmenī tieši dalībvalstu atšķirīgo tiesību aktu dēļ, Komisija tomēr pievēršas iepriekš minēto tiesību tikai atsevišķiem aspektiem. Ļoti daudzos gadījumos dalībvalstīm atkal ir jārīkojas pēc saviem ieskatiem, tāpēc gandrīz nekas netiek darīts priekšlikumā uzskaitīto problēmu novēršanai.

1.5

Bez tam, neraugoties uz to, ka EESK piekrīt “minimālās saskaņošanas” sistēmas ieviešanai, tā līdz ar pārējām Kopienas iestādēm (5) uzskata, ka patērētāju tiesību aizsardzības pasākumi ir noteikti pārāk zemā līmenī. Pieredze liecina, ka vairākums dalībvalstu nav izmantojušas minimālās saskaņošanas klauzulu, bet gan gluži pretēji, ir pieņēmušas burtisku pieeju (6). Līdz ar to nav sasniegts patērētāju tiesību aizsardzības atbilstošs līmenis, un tādēļ EESK aicina Komisiju, attiecīgi ievērojot subsidiaritātes principu, reglamentēt pārējos, vienlīdz svarīgos priekšlikumā iekļautos aspektus, kā priekšnoteikumu izvirzot patērētāju tiesību aizsardzības augstāka līmeņa sasniegšanu.

1.6

Komiteja tādēļ ierosina pilnveidot vairākas normas tiesiskajā regulējumā, kas piemērojams iepriekš minētajām tiesībām, līguma pamatnosacījumus un tā saistību ar papildlīgumiem, jo īpaši nesaistītiem kredītiem, lai pastiprinātu un garantētu patērētāju tiesību adekvātu aizsardzību.

1.7

Tāpat kā iepriekšējos atzinumos (7) EESK vēlas arī uzsvērt to, cik liela nozīme ir līgumslēdzēju pušu — jo īpaši mazāk informētu patērētāju — nodrošināšanai ar informāciju. EESK tādēļ uzskata, ka būtu lietderīgi neizslēgt iespēju, ka dalībvalstis nosaka proporcionālas un preventīvas kriminālsankcijas, kuru pamatelementi iepriekš pienācīgi sīki jāizstrādā, par tādu praksi, kas nopietni pārkāpj direktīvā izklāstītās tiesības.

1.8

Komiteja mudina Komisiju veikt sīku analīzi atsauksmēm, ko Komisija ir saņēmusi par konsultatīvo dokumentu (8), jo īpaši attiecībā uz dalībvalstīm, ar kurām apspriedes notika ar minētā dokumenta starpniecību, bet kas netika iekļautas ziņojumā (9) par direktīvas piemērošanu, kurš attiecās tikai uz 15 dalībvalstīm. Komisijai būtu arī rūpīgi jāizskata salīdzinošā analīze, kas aptver 25 dalībvalstis (10), īpašu uzmanību pievēršot atšķirībām dalībvalstīs.

1.9

EESK ierosina virkni grozījumu (11) un izvirza vairākus ieteikumus minētā priekšlikuma juridisko aspektu uzlabošanai un citās direktīvās, īpaši Negodīgas komercprakses direktīvā (12), jau iekļauto ideju, jēdzienu un prakses konsolidēšanai un saskaņošanai. Iepriekš minētais jāņem vērā, lai paaugstinātu patērētāju drošību un uzticēšanos šāda veida līgumiem, kuros bieži vien ir apslēpti agresīvas tirgdarbības un realizācijas paņēmieni (13).

2.   Direktīvas priekšlikuma kopsavilkums

2.1

Komisija ierosina pārskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 26. oktobra Direktīvu 94/47/EK par pircēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu. Minētais priekšlikums ir izvirzīts pēc Padomes 2000. gada 13. aprīļa secinājumiem par iepriekš minētās direktīvas (14) piemērošanu un Eiropas Parlamenta 2002. gada 4. jūlija rezolūcijā izvirzītajiem ieteikumiem (15).

2.2

Direktīvas pārskatīšana ir plānota kopš Komisijas paziņojuma par patērētāju tiesību aizsardzības politikas stratēģiju 2002.-2006. gadam (16), un tā ietilpst t.s. “acquis communautaire patērētāju tiesību aizsardzības jomā”, kas izklāstīts attiecīgajā Zaļajā grāmatā (17).

2.3

Attiecībā uz situācijām, kas izraisa problēmas direktīvas piemērošanā, Komisija uzskata, ka tirgus norišu rezultātā attiecīgajā nozarē ir radušies daudzi jauni produkti, kuri, ieskaitot brīvdienu mītņu izmantošanu, neietilpst direktīvas darbības jomā.

2.4

Komisijas 1999. gadā sagatavotajā ziņojumā par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/47/EK piemērošanu (18) jau ir norādīti neskaitāmi trūkumi direktīvas transponēšanā, un Padome 2000. gada aprīlī (19) apstiprināja Komisijas secinājumus, norādot virkni faktoru, kas būtu jāņem vērā minētās direktīvas pārskatīšanā.

2.5

Eiropas Parlamenta Vides, sabiedrības veselības aizsardzības un patērētāju tiesību aizsardzības politikas komisija 2001. gada atzinumā (20) arī norādīja uz minētajā direktīvā noteikto “patērētāju tiesību aizsardzības pasākumu iespējami zemāko pieņemamo līmeni”.

2.6

Savukārt Eiropas Parlaments 2002. gada 4. jūlija rezolūcijā ieteica Komisijai noteikt pasākumus, lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzības augstu līmeni.

2.7

Minēto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka attiecīgās direktīvas pārskatīšana ir steidzama un pat prioritāra to problēmu dēļ, ar ko saskaras patērētāji, jo īpaši saistībā ar tālākpārdošanu un jaunajiem produktiem, kuri “tiek līdzīgi tirgoti un visumā ir ekonomiski līdzīgi īpašumtiesībām uz laiku”, kā, piem., “brīvdienu atlaižu klubi un … tālākpārdošanas līgumi”.

2.8

Kā vienu no galvenajiem pamatojumiem iepriekš minētajam Komisija norāda nepieciešamību aktualizēt prasības par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, kā arī iekļaujama līgumā, standartizēt prasības par depozītu un avansa maksājumu aizliegumu atteikuma tiesību izmantošanas periodā, saskaņot atteikuma tiesību izmantošanas periodus un izskatīt iespēju ieviest kriminālsankcijas.

2.9

Sanāksmēs, kas tika sarīkotas laika posmā no 2004. gada līdz 2006. gadam, notika apspriedes ar galvenajām ieinteresētajām pusēm.

2.10

Pēc tam, kad Komisija bija saņēmusi daudzas sūdzības saistībā ar īpašumtiesībām uz laiku, jo īpaši saistībā ar jauniem produktiem, piem., brīvdienu klubiem, tūrisma ceļojumu līgumiem ar atlaidēm, maiņas un tālākpārdošanas līgumiem, tā publicēja konsultatīvu dokumentu (21). Dalībvalstu ekspertu pastāvīgās darba grupas acquis pārskatīšanas jautājumos sanāksmē 2006. gada martā arī notika diskusijas par minētajiem jautājumiem.

2.11

Ierosinātā pārskatīšana ietilpst Komisijas programmā acquis communautaire atjaunināšanai un vienkāršošanai (22).

2.12

Komisija uzskata, ka minētā priekšlikuma juridiskais pamats būtu joprojām jāierobežo ar Līguma 95. pantu (iekšējā tirgus izveide) un ka atbilstoši subsidiaritātes principam tai nebūtu jāizsaka piezīmes par īpašumtiesību uz laiku juridisko būtību, respektējot dalībvalstu atšķirīgos viedokļus minētajā jautājumā.

2.13

Komisija uzsver šādas problēmas pārrobežu aspektus, un uzskata, ka “Vairums patērētāju sūdzību ir saistītas ar pārrobežu darījumiem”. Komisija tomēr pievēršas tikai tiem aspektiem, ko tā uzskata par “problemātiskākajiem, un tādēļ attiecībā uz šiem aspektiem ir vajadzīga rīcība Kopienas mērogā”, atstājot visus pārējos aspektus valstu likumdošanas ziņā. Komisija ir svītrojusi visas norādes uz tiesībām par līgumu laušanu un atcelšanu (kas bija iekļautas Direktīvā 94/47/EK), pat ja tās ir saistītas ar tiesībām izmantot atteikuma periodu.

3.   Piezīmes par priekšlikumu

3.1   Vispārējas piezīmes

3.1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, bet atzīmē tās kavēšanos, ņemot vērā to, ka minētās problēmas tika konstatētas jau 1999. gadā un tāpēc tās būtu bijis iespējams atrisināt jau ievērojami agrāk.

3.1.2

EESK vēlas arī atzīmēt, ka daži no šajā dokumentā norādītajiem jautājumiem jau ir izskatīti tās 1993. gada 24. februāra atzinumā (23), kad tika izstrādāta minētā direktīva.

3.1.3

Komiteja uzskata, ka par juridisko pamatu būtu jānosaka nevis Līguma 95. pants, bet gan 153. pants, jo minētais jautājums neattiecas tikai uz vienoto tirgu; tas ir jautājums arī par patērētāju tiesību aizsardzību.

3.1.4

EESK piekrīt priekšlikuma darbības jomas paplašināšanai, iekļaujot tajā arī noteiktu kustamo īpašumu, lai efektīvi varētu reaģēt uz jaunajām tendencēm tirgū.

3.1.5

Komiteja piekrīt priekšlikumā iekļautajiem definīciju grozījumiem (24), jo tie vairāk atbilst minētajā nozarē pašlaik realizētajiem jaunajiem produktiem.

3.1.6

EESK atbalsta to, ka tiek saglabāts aizliegums par jebkāda veida maksājumu vai depozītu, tādēļ ka šāds aizliegums ir efektīvs līdzeklis, lai nodrošinātu, ka patērētāji var izmantot savas tiesības atteikties no līguma, neizjūtot nekādu ekonomisku spiedienu. Komiteja tāpat uzskata, ka noteikumu attiecināšana arī uz trešām personām pietiekami aizsargās maiņas un tālākpārdošanas līgumus.

3.1.7

EESK atzinīgi vērtē uzteikuma termiņa pagarināšanu līdz 14 dienām, tādējādi standartizējot to, lai gan Komiteja dotu priekšroku minētā termiņa skatīšanai nevis kalendārajās dienās, bet gan darbdienās, kā tā jau norādījusi iepriekšējos atzinumos (25). Jāatzīmē, ka līdz ar Direktīvas 97/7/EK pieņemšanu Padome izdeva paziņojumu, kurā Komisiju aicināja izpētīt iespēju saskaņot spēkā esošajās direktīvās par patērētāju tiesību aizsardzību izmantotās metodes uzteikuma termiņa aprēķināšanai.

3.1.8

Kā jau konstatēts iepriekšējos atzinumos (26) un neierobežojot priekšlikuma 1. panta trešo daļu, EESK uzskata par būtiski svarīgu to, ka Komisija sniedz tiesību izmantot atteikuma periodu un tiesību par līguma laušanu un atcelšanu būtības, ierobežojumu un seku sīkāku definīciju. Pretējā gadījumā nebūs iespējama vēlamā tiesību aktu tuvināšana, jo katra dalībvalsts pieņems savus noteikumus, kam neizbēgami būs kaitīgas sekas pārrobežu sadarbības veidošanā.

3.1.9

Tā kā minētās direktīvas mērķis ir tuvināt valstu tiesību aktus šāda veida tiesību jomā, EESK uzskata, ka pretēji priekšlikuma 4. apsvērumā izteiktajam un neraugoties uz atšķirībām dažādās valstīs, Komisijai būtu jāveic turpmāki pasākumi un jānosaka minēto tiesību juridiskā būtība (27), proti, vai tās ir lietu tiesības (in rem) vai kredīttiesības. Pretējā gadījumā šis priekšlikums nepalīdzēs atrisināt konstatētās problēmas. Priekšlikumā tādēļ būtu jāizklāsta pamatprasības minēto tiesību ievērošanai un, jo īpaši gadījumā, ja tās uzskata par lietu tiesībām (in rem), sekas, kas neizbēgami radīsies saistībā ar reģistrāciju.

3.1.9.1

EESK tādēļ aicina Komisiju noteikt īpašumtiesību uz laiku definīciju neatkarīgi no tā, vai minētās tiesības uzskata par lietu tiesībām (in rem) vai individuālajām saistību tiesībām (pakalpojumu sniegšanas tiesībām), līdz ar sekām, kas neizbēgami radīsies saistībā ar Briseles regulas un Romas I regulas principu piemērošanu. Ja iepriekš minētais netiks veikts, tik ļoti vēlamā saskaņošana, kā arī patērētāju un tirgotāju uzticība netiks panākta. Iepriekš minētajā atzinumā (28) EESK jau faktiski ir sekmējusi šādas definīcijas izstrādi, norādot, ka līgums par īpašumtiesībām uz laiku attiecināms uz lietu tiesībām (in rem) vai individuālajām tiesībām (in personam). Tās nav īres tiesības, jo īres tiesībās neietilpst tiesību nodošana. Nodotās tiesības attiecas uz nedalītu objektu (nedalāmu dzīvokli), un tās iegūst (vai var iegūt) nekustamā īpašuma tiesību raksturu.

3.1.10

Neierobežojot šādu tiesību pieņemto juridisko formu, kas var būt “sui generis” — vai tieši minētā iemesla dēļ —, EESK piekrīt direktīvas priekšlikumā iekļautajiem tiesību pamataspektiem: saistība gan ar kustamo, gan nekustamo īpašumu līdz ar tiesībām izmantot un lietot attiecīgo mītni (nakšņot) par atbilstošu samaksu vismaz vienu gadu.

3.1.11

Papildus 2. pantā jau uzskaitītajiem produktiem Komiteja aicina Komisiju noteikt vispārēju klauzulu (kurā ietverta pamataspektu definīcija), lai atvieglotu pielāgošanos jebkādiem produktiem, ko pēc direktīvas stāšanās spēkā (29) varētu laist tirgū un kuri neatbilst jauno produktu definīcijās noteiktajām prasībām.

3.1.12

EESK uzskata, ka patērētājiem paredzētā iespēja atmaksāt vai iemaksāt noteiktu naudas summu par to, ka viņi savlaicīgi ir izmantojuši tiesības uz atteikuma periodu, nepārprotami izkropļo minētās tiesības, kas pamatotas uz to, ka patērētājam nav jānorāda nekāds iemesls, ne arī jāmaksā kāda naudas summa. Priekšlikuma 5. panta 5. un 6. punkts tādēļ būtu jāsvītro.

3.1.13

Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz norādi par nesen pieņemto Negodīgas komercprakses direktīvu (30), kurai tā piekrīt. Komiteja uzsver, ka minētās direktīvas 14. un 15. pantā tomēr nav nekādas norādes uz pašreiz spēkā esošo direktīvu un ka šādas norādes nav arī izskatāmajā priekšlikumā.

3.1.14

Lai gan Komiteja piekrīt minimālas saskaņošanas principam, tā uzskata, ka ierosinātā direktīva ir stingrāka nekā pašreiz spēkā esošā direktīva attiecībā uz to, ka, paredzot dalībvalstīm iespēju noteikt pasākumus patērētāju tiesību lielākai aizsardzībai, tas tiek attiecināts tikai uz atteikuma tiesībām (minēto tiesību izmantošanas sākuma brīdi, kārtību un sekām). Spēkā esošās direktīvas 11. pants (31) tomēr dod iespēju izmantot minēto iespēju plašāk. EESK tādēļ aicina Komisiju saglabāt līdzīgu noteikumu.

3.1.15

Komiteja uzskata, ka Komisijai vajadzētu paredzēt efektīvu sodu sistēmu, kuras mērķis būtu ne tikai novērst praksi, kas ir pretrunā direktīvā noteiktajām saistībām, bet arī nodrošināt juridisko skaidrību un drošību (32). Komiteja atbalsta iespēju, ka atbilstoši Komisijas iepriekš noteiktai sistēmai (33) tieši dalībvalstis un nevis Komisija varētu ieviest kriminālsodus, kas ir proporcionāli, tomēr pietiekami, lai nepieļautu īpaši ļaunprātīgu praksi.

3.1.16

EESK piekrīt, ka tiek iekļauts noteikums par regulāru pārskatīšanu (kāda nav spēkā esošajā direktīvā), lai nepieļautu, ka direktīva pārāk ātri kļūst neaktuāla.

3.1.17

Lai gan pret dažām dalībvalstīm ir ierosināta tiesvedība (34) par direktīvas dažu noteikumu nepareizu transponēšanu, EESK izsaka izbrīnu par Komisijas bezdarbību, jo īpaši attiecībā uz direktīvas transponēšanas termiņa neievērošanu (1997. gada 30. aprīlis). Minēto termiņu ir ievērojušas tikai divas dalībvalstis (35). Komiteja šajā sakarā aicina Komisiju attiecībā uz jauno direktīvu būt stingrākai šādu smagu pārkāpumu gadījumā, ieviešot Kopienas tiesību aktus.

3.2   Īpašas piezīmes

3.2.1

EESK uzskata, ka 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā sniegtā definīcija, kas ir saistīta ar 7. panta noteikumiem, ir pārāk ierobežojoša, jo tieši līgumu saistītais raksturs ir to savstarpējās papildināmības īpaša iezīme. Tieši tāpēc vērā būtu jāņem nevis pakārtojamība, bet gan papildināmība, jo lielākā daļa kredītlīgumu ir tādu līgumu neraksturīgas kombinācijas, kas ir juridiski nošķirti un kā tādi neatbilst šobrīd ierosinātajai definīcijai.

3.2.2

Komiteja nepiekrīt 3. panta 2. punkta formulējumam, jo īpaši attiecībā uz rakstveida informāciju, ko sniegs tikai “pieprasījumu iesniegušam” patērētājam un “attiecīgā gadījumā”. Tā kā minētais pants attiecas uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas un uz kuru patērētājs balstīsies, pieņemot lēmumu par līguma parakstīšanu, EESK uzskata, ka šādas rakstveida informācijas sniegšanai vajadzētu būt obligātai, un tādēļ aicina Komisiju iekļaut minēto noteikumu.

3.2.3

Komiteja aicina Komisiju aizstāt 3. panta 4. punktu un 4. panta 1. punktu, kā arī I pielikuma l) apakšpunktu, III pielikuma f) apakšpunktu un IV pielikuma d) apakšpunktu ar noteikumiem, kas būtu līdzīgi spēkā esošās direktīvas 4. panta noteikumiem (36), ar kuriem tiek nodrošināta patērētāju tiesību lielāka aizsardzība. Tas nosaka ne tikai obligātu informācijas sniegšanu patērētāja dalībvalsts valodā; saskaņā ar minēto noteikumu ir nepieciešams arī apliecināts tulkojums tās dalībvalsts valodā, kurā atrodas īpašums, jo īpaši jautājumos, kas attiecas uz reģistrācijas prasībām.

3.2.3.1

EESK būtībā paredz, ka tirgotāji plašā mērogā pieņems standartlīgumus, kuros patērētājiem būs prasība apstiprināt izraudzīto valodu bez jebkādām precizēšanas vai apspriešanas iespējām; tas varētu nopietni kaitēt viņu ekonomiskajām interesēm.

3.2.4

Komiteja aicina Komisiju izmainīt 4. panta 2. punkta formulējumu, jo īpaši svītrojot frāzi “ja vien puses nevienojas citādi”, ņemot vērā to, ka tā ir svarīga informācija, kuras sniegšanai nevajadzētu notikt pēc attiecīgo pušu ieskatiem. Gūtā pieredze ir apliecinājusi, ka minētās frāzes iekļaušanas rezultātā tirgotāji vienpusēji ierosinās standartlīgumus, un patērētājiem nebūs citas izvēles, kā tikai tos pieņemt.

3.2.4.1

Juridiskās noteiktības un drošības iemeslu dēļ EESK arī uzskata, ka Komisijai vajadzētu precizēt/standartizēt “apstākļus, kas nav atkarīgi no tirgotāja”, jo saskaņā ar 4. panta 2. punktu norāde uz minētajiem apstākļiem būs līguma sastāvdaļa.

3.2.4.2

Attiecībā uz to pašu pantu komiteja aicina Komisiju noteikt metodi informācijas paziņošanai, tā kā šāda informācija ir sniedzama atbilstoši, objektīvi un precīzi (37), kā arī tai jābūt salasāmai (38).

3.2.5

Komiteja ierosina Komisijai precizēt 4. panta 3. punkta frāzi “tirgotājs skaidri vērš patērētāja uzmanību”, jo tās konkrētā juridiskā nozīme ir neskaidra.

3.2.6

Ja 5. panta 1. punkts ir jāsaprot tā, ka tajā noteikti divi periodi atteikuma tiesību izmantošanai, tad EESK aicina Komisiju paredzēt tikai vienu noteikumu, ar ko patērētājam tiek piešķirtas tiesības atteikties no līguma 14 dienu laikā pēc attiecīgā līguma parakstīšanas, ja tas ir bijis paredzēts iepriekšējā saistošā līgumā, ar noteikumu, ka attiecīgais īpašums tajā laikā nav ticis izmantots.

3.2.7

Tāpat kā iepriekšējos atzinumos Komiteja aicina Komisiju noteikt tā paziņojuma veidu, ar ko informē par atteikuma tiesībām, lai nodrošinātu, ka abām pusēm ir pierādījums par attiecīgās informācijas nodošanu. Piemērotāks ir spēkā esošajā direktīvā iekļautais formulējums (39).

3.2.8

EESK uzskata, ka 8. panta nosaukums būtu jāaizstāj ar frāzi “tiesību obligātais raksturs”, ņemot vērā to, ka minētā panta mērķis ir noteikt nevis direktīvas obligāto raksturu, bet gan nodrošināt to, ka attiecīgās tiesības netiek izslēgtas vai ierobežotas atkarībā no piemērojamajiem tiesību aktiem.

3.2.9

Attiecībā uz tiesiskajiem un administratīvajiem pasākumiem Komiteja uzskata, ka piemērotāki ir Negodīgas komercprakses direktīvas (40) 11. un 12. panta noteikumi, jo tie ir plašāki un visaptverošāki. Komiteja tādēļ aicina Komisiju aizstāt priekšlikuma 9. pantu ar noteikumiem, kas līdzīgi iepriekš minētajiem.

3.2.10

EESK vēlas vērst Komisijas uzmanību uz priekšlikuma tulkojumiem dažādās valodās, jo ir daži jautājumi, kam nepieciešams īpaši rūpīgs tulkojums (41).

4.   Priekšlikumā neiekļautie jautājumi

4.1

EESK uzskata, ka papildus jau minētajiem trūkumiem priekšlikumā nav izskatīti citi jautājumi, kas būtu jāņem vērā saistībā ar direktīvas pārskatīšanu.

Tas jo īpaši attiecas uz šādiem jautājumiem:

a)

kārtība saistībā ar pierādīšanas pienākumu,

b)

neatbilstības vai ierobežotas atbilstības līgumam riska novēršana,

c)

īpašumtiesību uz laiku (mājokļu) līgumu piemērošanas noteikšana tikai attiecībā uz tām ēkām un ēku daļām, ko izmanto tūrisma vai atpūtas pasākumiem (42), tādējādi veicinot kvalitātes paaugstināšanos un izvairoties no šādu līgumu ļaunprātīgas izmantošanas īpašuma sektorā.

d)

noteikumi par licencēšanu un pilnvarošanu minētajā nozarē, paredzot, ka pieteikumu iesniedzējiem jāpierāda viņu tehniskā un finansiālā rīcībspēja,

e)

finanšu garantiju sistēma, lai aizsargātos pret iespējamu maksātnespēju vai bankrotu, kā tas ir citos Kopienas instrumentos (43), un ne tikai attiecībā uz būvniecības stadijā esošu nekustamu īpašumu,

f)

iepriekšējas reģistrēšanas sistēmas izveidošana valstī, kurā notiek pakalpojumu sniegšana, un/vai dalībvalstī, kurā atrodas uzņēmējsabiedrības galvenā mītne (44),

g)

tirgotājiem paredzētas Eiropas līmeņa sertificēšanas sistēmas izveide minētajā jomā, vienlaikus nodrošinot dalībvalstu savstarpēju agrīnās brīdināšanas sistēmu, lai ziņotu par pārkāpumiem, kuru dēļ varētu atņemt sertifikātu, un informētu patērētājus (45),

h)

prasības sniegt informāciju par visiem maksājumiem un saistībām iekļaušana pielikumos, lai nepieļautu, ka patērētāji zaudē savas tiesības, piemēram, saistībā ar hipotekāro kredītu (46).

i)

II pielikumā paredzēt patērētāju tiesības pārbaudīt īpašumu (arī kustamo īpašumu), lai nodrošinātu, ka tas atbilst būvniecības plāniem,

j)

noteikt personu datu aizsardzību gadījumā, kad tiesības tiek nodotas trešām personām.

Briselē, 2007. gada 24. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  OV C 256, 27.10.2007., ziņotājs — Adams kgs.

(2)  OV C 175, 27.7.2007., ziņotājs — Pegado Liz kgs.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 26. oktobra Direktīva 94/47/EK par tiesību ieguvēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos par tādu tiesību pirkšanu, kas uz laiku ļauj izmantot nekustamo īpašumu. (OV L 280, 29.10.1994., 83. lpp.). EESK atzinums: OV C 108, 19.4.1993., 1. lpp.

(4)  Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patērētāju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar īpašumtiesībām uz laiku, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, to tālākpārdošanu un maiņu, COM(2007) 303 galīgā redakcija, 7.6.2007.

(5)  Eiropas Parlamenta 1999. gada ziņojums par Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 26. oktobra Direktīvas 94/47/EK piemērošanu, SEC(1999) 1795 final, un Eiropas Parlamenta 2002. gada ziņojums RR/470922EN doc, EP 298.410.

(6)  Dānija, Somija, Nīderlande, Īrija, Itālija, Luksemburga, Zviedrija, Vācija un Austrija.

(7)  EESK atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīva 1997/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem”, OV C 175, 27.7.2007.

(8)  Konsultatīvais dokuments “Direktīvas par daļlaika īpašumtiesībām pārskatīšana”,

ec.europa.eu/consumers/cons_int/safe_shop/timeshare/consultation_paper 010606_en-doc_.

(9)  Komisijas ziņojums par Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 26. oktobra Direktīvas 94/47/EK piemērošanu SEC(1999) 1795 galīgā redakcija.

(10)  “Daļlaika īpašumtiesību direktīvas salīdzinošā analīze” (94/47), ko izstrādājuši Hans Schulte-Noke, Andreas Borge un Sandra Fischer un kura iekļauta Consumer Law Compendium.

(11)  Jo īpaši 2. panta 1. punkta g) apakšpunkts, 3. panta 2. un 4. punkts, 4. pants, 4. panta 1., 2. un 3. punkts, 5. panta 1., 5., 6., 6. un 9. punkts, I pielikuma 1. punkts, III pielikuma f) apakšpunkts un IV pielikuma d) apakšpunkts.

(12)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar kuru groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”), OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp. EESK atzinums: OV C 108, 30.4.2004., 81. lpp.

(13)  Kas patiešām tika konstatēti EESK atzinumā par priekšlikumu Padomes direktīvai par tiesību ieguvēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos par tādu tiesību pirkšanu, kas uz laiku ļauj izmantot nekustamo īpašumu, ziņotājs Manuel Ataíde Ferreira (OV C 108, 19.4.1993., 1. lpp. un EESK atzinumā par Kopienas rīcības plānu tūrisma atbalstam, ziņotājs L. Cunha, līdzziņotājs — G. Frandi (OV C 49, 24.2.1992.).

(14)  SEC(1999) 1795 galīgā redakcija.

(15)  Eiropas Parlamenta rezolūcija par uzraudzību attiecībā uz Kopienas politiku par tādu pircēju aizsardzību, kam ir tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu (Direktīva 94/47/EK) (doc. P5_TA(2002)0369, OV C 271 E, 12.11.2003., 578. lpp.).

(16)  Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — Patērētāju tiesību aizsardzības politikas stratēģija 2002.-2006. gadam, [COM(2002) 0208 galīgā redakcija] (OV C 137, 8.5.2002., 2. lpp. EESK atzinums: OV C 95, 23.4.2003., 1. lpp.

(17)  COM(2006) 744 galīgā redakcija. EESK atzinums OV C 256, 27.10.2007.

(18)  SEC(1999) 1795 galīgā redakcija.

(19)  Patērētāju lietu padome, Luksemburgā, 2000. gada 13. aprīlī.

(20)  EP 298.410 RR/470922EN.doc.

(21)  Konsultatīvais dokuments “Direktīvas par īpašumtiesībām uz laiku pārskatīšana”,

ec.europa.eu/consumers/cons_int/safe_shop/timeshare/consultation_paper 010606_en-doc_.

(22)  COM(2006) 629 galīgā redakcija.

(23)  OV C 108, 19.4.1993., 1. lpp.

(24)  “Pircējs” grozīt uz “patērētājs”.

(25)  OV C 175, 27.7.2007., ziņotājs — Pegado Liz kgs, “Patērētāju aizsardzība saistībā ar distances līgumiem”.

(26)  Skat iepriekšējo zemsvītras piezīmi.

(27)  Portugāles Augstākās tiesas nolēmums, 4.3.2004.

(28)  EESK atzinums par Direktīvu 94/47/EK, ziņotājs: Ataide Ferreira kgs (OV C 108, 19.4.1993., 1. lpp.).

(29)  Portugāles likumdošanā, piemēram, (1999. gada 22. maija Likuma 180/99 45. panta 3. punktā) ir noteikts, ka “iepriekšējā pantā norādītajās tūristu izmitināšanas tiesībās īpaši ir iekļautas saistību tiesības, kas noteiktas līgumos par brīvdienu atlaižu kartēm un klubu, tūristu un citādām līdzīgām kartēm”.

(30)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.). EESK atzinums: OV C 108, 30.4.2004., 81. lpp.

(31)  Direktīvas 94/47/EK 11. pants: “Šī direktīva neliedz dalībvalstīm tās darbības jomā pieņemt vai paturēt labvēlīgākus noteikumus par tiesību ieguvēju aizsardzību, neskarot to pienākumus saskaņā ar Līgumu”.

(32)  1999. gada ziņojumā par Direktīvas 94/47/EK piemērošanu tika atzīmēts, ka dalībvalstīs ir ārkārtīgi plašs sodu klāsts par vienas un tās pašas saistības nepildīšanu, tai skaitā naudas sods, līguma pasludināšana par spēkā neesošu, uzteikuma perioda pagarinājums, darbības un publicitātes apturēšana utt.

(33)  OV C 256, 27.10.2007. un atzinuma projekts CESE 867/2007 galīgajā redakcijā, ziņotājs abiem minētajiem dokumentiem — Retureau kgs, par kriminālsodiem intelektuālā īpašuma un vides jomā.

(34)  Spānija, Zviedrija, Luksemburga un Īrija.

(35)  Apvienotā Karaliste un Vācijas Federatīvā Republika.

(36)  Minētajā pantā noteikts:

Dalībvalstis paredz savos tiesību aktos,

ka līgums un dokuments, kas minēts 3. panta 1. punktā, pēc tiesību ieguvēja izvēles tiek sastādīts tās dalībvalsts valodā vai vienā no valodām, kas ir tiesību ieguvēja mītnes zeme, vai arī tās dalībvalsts valodā vai vienā no valodām, kuras pilsonis viņš ir. Dalībvalsts, kas ir tiesību ieguvēja mītnes zeme, tomēr var prasīt, lai līgums jebkurā gadījumā būtu sastādīts tās valodā vai valodās […].

pārdevējs nodrošina, ka tiesību ieguvējam izsniedz apliecinātu līguma tulkojumu tās dalībvalsts valodā vai valodās, kurā atrodas nekustamais īpašums.

(37)  Piem., kā paredzēts Portugāles Likuma par patērētāju tiesību aizsardzību 8. pantā.

(38)  Piem., kā paredzēts Lisabonas Apelācijas tiesas 2001. gada 3. maija nolēmumā.

(39)  “veidā, ko iespējams pierādīt”.

(40)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK (OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.). EESK atzinums: OV C 108, 30.4.2004., 81. lpp.

(41)  Dokumentā, kas ir portugāļu valodā, tas attiecas uz 2. panta b) apakšpunktu, kuram nav nekādas nozīmes, I pielikuma j) apakšpunktu, kurā noteikts pilnīgi pretējais tam, kam vajadzētu būt, un uz 7. panta 1. punktu, kurā vārds “dissolvido” acīmredzamu iemeslu dēļ būtu jāaizstāj ar vārdu “resolvido”, lai nodrošinātu juridisku precizitāti un atbilstību virsrakstam.

(42)  Skat. EESK atzinumu par Direktīvu 94/47/EK, (OV C 108, 19.4.1993., 1. lpp.).

(43)  Padomes 1990. gada 13. jūnija Direktīva 90/314/EEK par ceļojuma, atvaļinājuma un tūrisma braucienu kompleksiem, OV L 158, 23.6.1990., 59. lpp. EESK atzinums: OV C 102, 24.4.1989., 27. lpp.

(44)  EESK atzinums par Direktīvu 94/47/EK, (OV C 108, 19.4.1993., 1. lpp.).

(45)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.). EESK atzinums: OV C 221, 8.9.2005., 113. lpp.

(46)  EESK atzinums par Direktīvu 94/47/EK, (OV C 108, 19.4.1993., 1. lpp.).