27.4.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 93/38


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem — Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē””

COM(2006) 249 galīgā redakcija

(2007/C 93/09)

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2006. gada 13. jūlijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2006. gada 19. decembrī. Ziņotājs — Etty kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 432. plenārajā sesijā, kas notika 2007. gada 17. un 18. janvārī (17. janvāra sēdē), ar 128 balsīm par, 3 balsīm pret un 11 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu. Ir skaidrs, ka Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm sniegs lielu ieguldījumu pienācīgas kvalitātes nodarbinātības īstenošanā gan ES, gan trešās valstīs.

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim par to, ka sociālo mērķu atbalstīšanu nedrīkst izmantot protekcionisma nolūkā.

1.1.1

Komiteja aicina Komisiju ziņojuma izstrādē, kas saistībā ar paziņojumā minēto pasākumu īstenošanas novērtējumu notiks līdz 2008. gada vasarai, iesaistīt EESK.

1.1.2

Tā aicina Komisiju izstrādāt piemērotus kritērijus, lai varētu novērtēt, kā ES īsteno programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai.

1.1.3

Komisijai būtu skaidri jānorāda, kādas būs finansiālās sekas pienācīga darba veicināšanas rezultātā gan ES, gan ārpus tās. Būtu jānorāda arī informācija par to, kādā veidā tā paredz atbalstīt ILO, īstenojot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai.

1.2

Komisijai būtu jāņem vērā tā pieeja, kas ir ieteikta Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2005. gada marta atzinumā par globalizācijas sociālo dimensiju: saglabāt un pastiprināt globalizācijas pozitīvo ietekmi, vienlaicīgi veicot piemērotas darbības, lai apkarotu tās negatīvo netiešo ietekmi. Komiteja atgādina par 2005. gada marta atzinuma secinājumiem.

1.3

Pienācīgas kvalitātes nodarbinātības politika gan ES, gan ārpus tās var būt sekmīga tikai tad, ja tajā pilnībā iesaistās sociālie partneri un plaša pilsoniskā sabiedrība.

1.4

Tiecoties uz pienācīgas kvalitātes nodarbinātības mērķi, izšķirošā nozīme ir politikas vienotībai un koordinācijai visos līmeņos.

1.5

Galvenais faktors pienācīgas kvalitātes nodarbinātības veicināšanā ir ILO uzraudzības sistēmas stiprināšanai.

1.6

EESK aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm analizēt iemeslus, kāpēc uzņēmējvalstis neratificē ANO Starptautisko konvenciju par migrantiem.

1.7

Svarīga ir attiecīgo ILO konvenciju ratifikācija un ieviešana tiesību aktos un praksē gan ES, gan attiecībā uz trešām valstīm.

1.8

EESK aicina Komisiju popularizēt arodveselības un darba drošības nozīmīgumu kā vienu no pamatfaktoriem pienācīgas kvalitātes nodarbinātības nodrošināšanā.

1.9

Komisijai jāiepazīstina ar rīcības plānu par pienācīgas kvalitātes nodarbinātības politiku gan ES, gan ārpus tās, tajā skaitā — ar budžeta datiem.

2.   Vispārējas piezīmes

2.1

Komiteja pozitīvi vērtē paziņojumu. Programma pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai ir nozīmīga atbildes reakcija uz globalizācijas procesu, un tā var sniegt būtisku ieguldījumu Apvienoto Nāciju Organizācijas apstiprināto Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā. Eiropas Savienība kā pasaules kopienas svarīgs dalībnieks var sniegt nozīmīgu pievienoto vērtību, gan īstenojot to savās dalībvalstīs, gan veicinot tās īstenošanu dažāda veida sadarbības ar trešām valstīm, valstu grupām un starptautiskajām iestādēm ietvaros. Pienācīgas kvalitātes nodarbinātība ir tieši saistīta ar Lisabonas programmas īstenošanu, jo tā būtiski veicina ilgtstoša darba mūža veidošanu Eiropas Savienībā. Aktīva nostāja pienācīgas kvalitātes nodarbinātības visiem veicināšanā ir ne tikai neatņemama sastāvdaļa Eiropas Sociālajā programmā un ES centienos atbalstīt savas vērtības, bet tā ir arī ES interesēs, lai globalizācija neapdraudētu Eiropas sociālo modeli.

2.2

“Pienācīgas kvalitātes nodarbinātība ”ir jēdziens, ko Starptautiskā Darba organizācija (ILO) ieviesa 1999. gadā (1). Tas ir definēts kā ideja, kurā ir apvienoti visi četri ILO stratēģiskie mērķi:

darba tiesību veicināšana,

nodarbinātība,

sociālā aizsardzība,

sociālais dialogs.

Minētais jēdziens ir ES sociālā modeļa centrālā daļa, kurā galvenā uzmanība ir pievērsta tiesībām uz produktīvu un brīvi izvēlētu darbu, kurā tiek aizsargātas tiesības, kurš rada pietiekamus ienākumus, nodrošina attiecīgu sociālo aizsardzību un kurā ir uzsvērta iespēju vienlīdzība. Trīspusīgums un sociālais dialogs garantē līdzdalību un demokrātisku procesu.

Dzimums un attīstība tiek izskatīti par transversāliem tematiem.

2.2.1

Saskaņā ar ILO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai Komisijas paziņojumā būtu jāuzsver dzimumu līdztiesības nozīme un sieviešu loma nabadzības pārvarēšanā, jo īpaši, ja runa ir par iespēju vienlīdzību un vienlīdzīgu attieksmi.

2.3

EESK savā atzinumā par globalizācijas sociālo dimensiju (2) norādīja, ka pienācīgas kvalitātes nodarbinātība ir ES un tās dalībvalstu galvenais mērķis un prioritārais jautājums gan to teritorijā, gan ārējās attiecībās un atbalsta attīstībai jomā.

2.4

Komiteja piekrīt paziņojuma ievadā minētajam apgalvojumam, ka programma pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai ir tādu universālu stratēģiju kopums, kuras nav piesaistītas kādam īpašam attīstības modelim, un līdzeklis, kas paredzēts vērtību, kā arī darbības un pārvaldības principu izstrādei tā, lai var apvienot ekonomikas konkurētspēju un sociālo taisnīgumu. Pienācīgas kvalitātes nodarbinātības pamatā ir izpratne, ka katra valsts neatkarīgi no attīstības līmeņa izvirza savus uzdevumus, lai mazinātu plaisu starp mērķi un pietiekamu nodarbinātības iespēju trūkumu, tiesību neievērošanu darbā, neatbilstošu sociālo aizsardzību un sociālā dialoga trūkumiem.

2.5

Komiteja atzinīgi vērtē arī paziņojumā uzsvērto nepieciešamību nodibināt efektīvas saistības attiecībā uz pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visās daudzpusējās institūcijās un no visu valdību puses, kā atbalstīts ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomes (ECOSOC) 2006. gada jūlija deklarācijā.

2.6

Komiteja ar interesi atzīmē, ka vairāki ieteikumi, kas minēti EESK atzinumā par globalizācijas sociālo dimensiju, ir iekļauti paziņojumā.

2.7

Tā izsaka nožēlu, ka politikas koordinācija un saskaņotība starptautiskajās finanšu iestādēs, Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO) un Starptautiskajā Darba organizācijā (ILO), jo īpaši dalībvalstu līmenī, kā arī starp minētajiem dalībniekiem nav veikta tādā veidā, uz kādu cerēja EESK. Komiteja aicināja Komisiju un Ministru padomi veikt konkrētus pasākumus, lai ar pilsoniskās sabiedrības pilnīgas līdzdalības palīdzību veicinātu labāku koordināciju un saskaņotību dalībvalstu līmenī.

Komiteja atkārto minēto lūgumu, lai Komisija un dalībvalstis veicinātu pienācīgas kvalitātes nodarbinātību šajās institūcijās.

Komisijai būtu jāveicina dalībvalstu vienotākas pieejas izmantošana starptautiskajās finanšu iestādēs, īpaši attiecībā uz to politiskajām konsultācijām, palīdzības programmu izstrādi ar valdībām un to aizdevumiem privātiem uzņēmumiem.

2.8

Komiteja uzskata, ka kopumā Komisijas paziņojumā izteiktie rīcības priekšlikumi ir piemēroti un konstruktīvi.

2.8.1

Ļoti būtisks aspekts, kas nav minēts, ir apliecinājums, ka ILO uzraudzības sistēmas nostiprināšana ir galvenais faktors pienācīgas kvalitātes nodarbinātības veicināšanā. Konvencijas ratificēšana ir svarīgs pasākums, bet ar to nepietiek. Realitātē notiekošajam, t.i., pilnīgai īstenošanai tiesiskajā regulējumā, kā arī piemērošanai praksē, jāpievērš pastāvīga uzmanība. Komiteja aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar ILO stimulēt un koordinēt dalībvalstu šajā sakarā īstenoto vienoto rīcību.

2.8.2

Vēl viens aspekts, ko Komiteja vēlētos uzsvērt, ir tas, ka globalizācijas dēļ ILO ir ne tikai pastāvīgi jāatjaunina tās konvencijas un ieteikumi, bet tai neizbēgami būs jāformulē arī jauni standarti, lai tiktu galā ar jauno realitāti darba pasaulē atbilstoši tās attīstībai. Ir svarīgi nodrošināt to, ka jaunie instrumenti tiek apskatīti attiecīgu jautājumu sakarā, kas ietver realitātei atbilstošus nosacījumus. Šajā sakarā ES un tās dalībvalstis (un sociālie partneri dalībvalstīs) jāaicina uzņemties proaktīvu lomu.

3.   Īpašas piezīmes

3.1   Par attīstības, pārvaldības un efektivitātes faktoru.

3.1.1

Komisijas paziņojumā runa ir par divpusēju un trīspusēju sociālo dialogu, kā arī par “sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu ”un “sociālo partneru un citu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku iesaistīšanu”. Komisijai skaidri jāpauž, ka “sociālais dialogs ”norisinās starp sociālajiem partneriem ar valdības pārstāvju palīdzību vai bez tās, turpretī “pilsoniskajā dialogā ”ir iesaistītas arī NVO un citas ieinteresēto personu grupas. Paziņojuma kontekstā ir jāsaprot, ka patiess sociālais dialogs ir tāds, ko var panākt tikai, pateicoties brīvām un neatkarīgām, demokrātiskām organizācijām.

3.1.2

Visi ar pienācīgas kvalitātes nodarbinātības koncepciju saistītie aspekti ir izskatīti iepriekš minētajā sadaļā. Pārsteidzoši ir tas, ka darba drošības un veselības aizsardzības jautājumiem ir pievērsts maz uzmanības (īsi minēta ir “nodarbinātības kvalitāte”). Šķiet, kas tas nav nejauši, jo paziņojuma tekstā kopumā nav skarti darba drošības un veselības aizsardzības jautājumi. Tas var būt saistīts ar Komisijas un dalībvalstu neviennozīmīgo nostāju attiecībā uz ILO konvencijām šajā jomā. Tās ir ratificētas tikai ļoti nedaudzās ES dalībvalstīs, lai gan attiecīgie ES tiesību akti, saprotams, parasti nodrošina augstāku aizsardzības līmeni darbiniekiem nekā atbilstīgie ILO instrumenti. Piezīme par neapmierinošo ratifikācijas procesu nenozīmē ieteikumu pārējām valstīm ratificēt ILO konvencijas par darba drošību un veselības aizsardzību. Izmantojot šādu pieeju, ES nevarēs veicināt programmas pienācīga darba nodrošināšanai izpildi šajā jomā. Komiteja aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt pašreizējo, neapmierinošo situāciju, lai tuvākajā laikā to būtiski uzlabotu. Tāpat Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm nebūtu jādenonsē ILO konvencijas par darba drošību un veselības aizsardzību līdz tam laikam, kad tās būs nolēmušas ratificēt jaunāku konvenciju šajā jomā.

3.1.3

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka sociālo mērķu atbalstīšanu nedrīkst izmantot protekcionisma nolūkā. Tajā pašā laikā tā vēlas izteikt piezīmi, ka daudzpusējos tirdzniecības līgumos “sociālā nodrošinājuma klauzulu ”(jautājums, kas apskatīts iepriekšējos EESK atzinumos) nevar izmantot protekcionisma nolūkā, jo tā ietver tikai astoņus cilvēku pamattiesību ILO standartus (saistībā ar tiesībām apvienoties organizācijās/slēgt koplīgumus, piespiedu darbu, diskriminācijas likvidēšanu darbavietā un profesionālajā jomā, kā arī bērnu darbu), no kuriem visus ir ratificējis lielākais vairums ILO dalībvalstu. Ja dalībvalstis līdz šim ir ievērojušas savas konstitucionālās saistības, tās ir iekļāvušas šīs saistības savas valsts tiesību aktos vai citos attiecīgajos noteikumos kā neatņemamu sastāvdaļu saskaņā ar ILO prasībām un uzraudzības noteikumiem.

3.1.4

Savā attīstības politikā ES ir pilnībā jāiekļauj pienācīga darba koncepcija un jāatbalsta savi politiskie paziņojumi ar atbilstošu budžeta finansējumu.

3.2   Par ES politikas saistībām un stratēģijām.

3.2.1

ES būtu jāveicina pienācīgas kvalitātes nodarbinātība savā teritorijā, panākot to, ka dalībvalstis ratificē un īsteno visas attiecīgās ILO konvencijas, tajā skaitā tās, kas skar neaizsargātu grupu diskriminācijas apkarošanu un integrāciju.

3.2.2

Apakšiedaļas “ES ārējo politiku labāka mobilizācija ”apakšpunktā “Paplašināšanās ”minētās ILO konvencijas Nr. 87 un Nr. 98 par asociāciju brīvību un koplīgumu slēgšanu un tajās aizsargātās tiesības, šķiet, ka Komisija saprot tikai kā arodbiedrību tiesības. Tas ir nepareizi: tās ir nepārprotami arī darba devēju tiesības. Komisijai jāveicina šīs abas arodbiedrību un darba devēju pamattiesības.

3.2.3

Komiteja piekrīt apakšiedaļā “Kaimiņattiecības ”minētajiem Komisijas uzskatiem. Tomēr tā uzskata, ka pienācīga uzmanība būtu jāpievērš arī sociālajam dialogam un ILO konvencijas Nr. 144 par trīspusējām konsultācijām ratifikācijai šajā jomā.

3.2.4

Attiecībā uz apakšiedaļu “Reģionālās un divpusējās attiecības ”Komiteja atzīmē, ka attiecībā uz Ķīnu pastāv īpaša problēma, kura Komisijai būtu jāizskata un arī jārisina. Ķīna klaji iebilst pret asociāciju brīvību, kā arī pret neatkarīgu arodbiedrību un darba devēju organizāciju tiesībām slēgt koplīgumus. Ņemot vērā Ķīnas nozīmi pasaules mērogā, šo faktu nevar ignorēt, ja vēlas panākt progresu, izmantojot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai.

3.2.5

Apakšpunktā “Sadarbība attīstībai ”paredzēto pasākumu sarakstā Komisijai būtu jāiekļauj darbības, kas jāveic sadarbībā ar ILO, lai palīdzētu iekļaut ēnu ekonomiku oficiālajā ekonomikā. Pienācīgas kvalitātes nodarbinātība ir svarīga gan ēnu, gan oficiālajā ekonomikā. Komisijai būtu jāsadarbojas ar ILO, lai atklātu jaunus paņēmienus, kā palīdzēt pašreizējiem dalībniekiem izstrādāt rīcības veidus, lai aizstāvētu to personu tiesības un nostiprinātu viņu iespējas, kuras pelna iztiku, darbojoties ēnu ekonomikā, un kā veicināt jaunu dalībnieku ienākšanu interešu pārstāvības jomā.

3.2.6

Tāpat minētajā apakšpunktā Komiteja vēlētos ierosināt to, ka ir jāatbalsta sociālās ekonomikas organizācijas, piemēram, kooperatīvi. Tas ir viens no prioritārajiem jautājumiem, kas minēts EESK atzinumā par globalizācijas sociālo dimensiju.

3.2.7

Komisijai būtu arī jāapsver politika, lai ciešā sadarbībā ar ILO stiprinātu mazo un vidējo uzņēmumu nozīmi kvalitatīvas nodarbinātības veicināšanā.

3.2.8

Attiecībā uz apakšpunktu “Tirdzniecība — ilgtspējīgas attīstības faktors ”Komiteja norāda uz ierosinājumiem, kas ir sniegti atzinumā par globalizācijas sociālo dimensiju attiecībā uz kopīgajiem divpusējiem novērošanas centriem un eksportam atbrīvotajām eksporta zonām.

3.2.9

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas sniegto atbalstu ILO konvenciju plašā ratifikācijā un faktiskā piemērošanā, tomēr atzīmē, ka starptautiskās tirdzniecības jomā minētās saistības varētu konkretizēt. Pirmkārt, daudzpusējā līmenī Komisijai jāpanāk, ka pienācīgas kvalitātes nodarbinātību izvirza par vienu no ES mērķiem PTO. Jāaspver iespēja līdzīgi Komitejai par tirdzniecību un vidi izvedot Komiteju par tirdzniecību un pienācīgas kvalitātes nodarbinātību PTO ietvaros; pārskatot PTO tirdzniecības politiku, pienācīgas kvalitātes nodarbinātība būtu jāiekļauj “ilgtspējīgas attīstības ”mērķos un ir jāizstrādā PTO, kā arī ILO darba programma. Komisijai un ES dalībvalstīm būtu aktīvi jāpārliecina pārējās PTO dalībvalstis par priekšrocībām, ko PTO struktūrās sniedz šāda uzmanības pievēršana pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai.

3.2.10

Otrkārt, divpusējās tirdzniecības attiecībās, piemēram, Ekonomisko partnerattiecību nolīgumos, Komisijai sarunu darba kārtībā būtu jāiekļauj ILO darba pamatstandartu ratifikācija un ieviešana. Visās minētajās sarunās būtu jāpievēršas ilgtspējības ietekmes novērtējumiem, kuros būtu iekļauti pienācīgas kvalitātes nodarbinātības rādītāji, kā arī jāievēro novērtējumos izvirzītie ieteikumi.

3.2.11

Attiecībā uz tirdzniecības atvieglojumu sistēmu “VPS plus ”ir nepieciešami stingri papildu pasākumi, lai nodrošinātu minētās sistēmas efektivitāti, jo īpaši “VPS plus ”valstu termiņa vidusposma pārskati 2007. gada sākumā, lai nodrošinātu, ka valdības atzīst to, ka tām faktiski jāievieš attiecīgās konvencijas un jāsāk atbilstoši rīkoties.

3.2.12

Attiecībā uz apakšpunktu “Labāka ekonomiskās migrācijas pārvalde ”Komiteja vēlas vēlreiz uzsvērt jautājumu saistībā ar ANO Starptautisko konvenciju par migrantiem. Tas ir grūts un sarežģīts jautājums. Neviena no svarīgākajām “uzņēmējām valstīm ”līdz šim nav ratificējusi konvenciju. Komiteja savā 2004. gada jūnija atzinumā ir paudusi pozitīvu nostāju attiecībā uz konvenciju (3). Pārsteidzoši ir tas, ka Komisija savā paziņojumā pilnīgi ignorē šo dokumentu. Komiteja aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm analizēt iemeslus, kāpēc nav veikta ratifikācija, un, pamatojoties uz veikto analīzi, izstrādāt skaidru politiku. Tāpat tā mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm, kuras līdz šim nav ratificējušas ILO 97. un 142. Konvenciju par migrējošiem darba ņēmējiem, izpētīt iespējas to ratificēšanai tuvākajā laikā.

3.2.13

Komisija paredz atbalstīt centienus attiecībā uz starpvalstu koplīgumu un pasaules pamatnolīgumu slēgšanu (apakšpunkts “Sadarbība ar pilsonisko sabiedrību un uzņēmumiem”). Komiteja uzstāj, ka šis jautājums būtu jāizpēta ciešā sadarbībā ar attiecīgajām darba devēju un arodbiedrību federācijām.

3.2.14

Komisijai būtu arī jāapspriež ar šīm organizācijām un citām attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām uzņēmumu sociālās atbildības politika tajās valstīs, kurās atšķirība starp tiesību aktiem un likuma īstenošanu praksē ir īpaši liela. Komiteja uzsver, ka uzņēmumu sociālā atbildība papildina tiesību aktus un nevar tos aizvietot.

Komiteja iesaka Komisijai rosināt uzņēmumus ietvert to brīvprātīgajos rīcības kodeksos skaidras atsauces uz ESAO vadlīnijām daudznacionālajiem uzņēmumiem un ILO trīspusējo deklarāciju par daudznacionālajiem uzņēmumiem un sociālo politiku.

Briselē, 2007. gada 17. janvārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Dimitris DIMITRIADIS


(1)  Pienācīgas kvalitātes nodarbinātība. ILO ģenerāldirektora ziņojums Starptautiskās darba konferences 87. sēdē, ILO, Ženēva, 1999. gads.

(2)  EESK 2005. gada 9. marta Atzinums par tematu “Globalizācijas sociālā dimensija — ES politikas ieguldījums, paplašinot iespējas visiem gūt labumu”. Ziņotāji: Tom Etty kgs un Renate Hornung Draus kdze (OV C 234, 22.9.2005).

(3)  EESK 2004. gada 30. jūnija atzinums par tematu “Starptautiskā konvencija par migrējošo darba ņēmēju tiesību aizsardzību”. Ziņotājs: Pariza Castaños kgs (OV C 302, 7.12.2004)