[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 27.9.2006

COM(2006) 566 galīgā redakcija

2003/0168 (COD)

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM atbilstīgi EK līguma 251. panta 2. punkta otrajai daļai par

kopējo nostāju, ko Padome pieņēmusi nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām („Roma II”)

2003/0168 (COD)

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM atbilstīgi EK līguma 251. panta 2. punkta otrajai daļai par

kopējo nostāju, ko Padome pieņēmusi nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām („Roma II”)

1. PAMATOJUMS

Datums, kad priekšlikums iesniegts Eiropas Parlamentam un Padomei (dokuments COM(2003) 427 galīgā redakcija — 2003/0168 (COD)) | 22.07.2003. |

Datums, kad pieņemts Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums | 02.06.2004. |

Datums, kad sniegts Eiropas Parlamenta atzinums pirmajā lasījumā | 06.07.2005. |

Grozītā priekšlikuma nosūtīšanas datums | 21.02.2006. |

Datums, kad pieņemta kopējā nostāja (ar kvalificētu balsu vairākumu) | 25.09.2006. |

2. KOMISIJAS PRIEKŠLIKUMA MĒRĶI

Starptautiskā jurisdikcija, vienā dalībvalstī pieņemtu spriedumu atzīšana un izpilde citā dalībvalstī ir aplūkota Regulā Nr. 44/2001, ko piemēro civillietās un komerclietās gan līgumiskām, gan ārpuslīgumiskām saistībām. Saistībā ar piemērojamo likumu dalībvalstis noteikumus par līgumiem saskaņoja 1980. gada Romas konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām. Tomēr Kopienā nav vispārēji saskaņotu noteikumu, kā noteikt, kuri tiesību akti būtu piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām. Ar Komisijas priekšlikumu ir iecerēts novērst šo nepilnību.

Tāpēc Komisijas priekšlikuma mērķis ir saskaņot noteikumus, kurus tiesību aktus piemērot gan civilām, gan komerciālām ārpuslīgumiskām saistībām (ceļu satiksmes negadījumi, produktatbildība, negodīga konkurence utt.), un pieņemt visai ES kopējus noteikumus par to, kā noteikt šādām saistībām piemērojamos tiesību aktus.

Minēto noteikumu saskaņošanas mērķis ir nodrošināt augstāku juridiskās noteiktības līmeni privātpersonām un uzņēmējiem un novērst labvēlīgākas tiesas izvēles iespēju ( forum shopping ), kad lietas dalībnieki potenciāli var gūt ievērojami atšķirīgus rezultātus atkarībā no tā, kura tiesa izskata lietu.

3. PIEZĪMES PAR KOPĒJO NOSTĀJU

3.1. Vispārīga piezīme

Padomes kopējā nostājā pēc būtības ir saglabāts Komisijas sākotnējais priekšlikums, kas mainīts ar grozīto priekšlikumu, kurā atspoguļoti vairāki grozījumi, kurus Eiropas Parlaments pieņēma pirmajā lasījumā.

Kopējās nostājas būtiskākās atšķirības salīdzinājumā ar grozīto Komisijas priekšlikumu un Parlamenta grozījumiem sīkāk tiks komentētas turpmākajā tekstā.

3.2. Būtiskākās atšķirības no grozītā Komisijas priekšlikuma

1. panta 2. punkta g) apakšpunktā atspoguļots grozītais Komisijas priekšlikums (1. panta 2. punkta h) apakšpunkts), kurā Komisija ierosināja izslēgt no regulas darbības jomas privātās dzīves un personas tiesību aizskaršanu, ko veic plašsaziņas līdzekļi . Kopējā nostājā tomēr ir plašāks formulējums. Tajā izņēmums attiecas ne tikai uz ārpuslīgumiskām saistībām, ko uzņēmušies plašsaziņas līdzekļi, bet tas tiek paplašināts uz visām iespējamajām šāda veida ārpuslīgumiskām saistībām. Galvenais šādas pieejas iemesls bija tas, ka nekādi nebija iespējams vienoties par plašsaziņas līdzekļu jomu (definīciju) šajā kontekstā.

Šo izņēmumu mīkstina pārskatīšanas klauzulas (30. pants) formulējums, kur pievērsta uzmanība šai specifiskajai ārpuslīgumisko saistību jomai, kas būs jāaplūko ziņojumā par gaidāmās regulas piemērošanu.

5. pants par produktatbildību Padomes redakcijā ievērojami atšķiras no Komisijas priekšlikuma (grozītā priekšlikuma 6. pants), lai gan nolūks saglabāts tas pats. Kopējā nostājā parādās vajadzība pēc īpaša noteikuma par produktatbildību, kas radītu piemērotu līdzsvaru starp cietušās personas un atbildīgās personas interesēm.

Komisija tāpat kā iepriekš izsaka nožēlu par to, ka kopējā nostājā paredzēta visai sarežģīta sistēma ar piesaistes kritēriju masveida piemērošanu. Tā joprojām ir pārliecināta, ka tās sākotnējais risinājums sniedza vienlīdz līdzsvarotu risinājumu šīm svarīgajām interesēm, turklāt tas bija vienkāršāk formulēts.

6. pantā negodīgas konkurences principa piemērošana paplašināta arī uz darbībām, kas ierobežo brīvu konkurenci, lai gan grozītā Komisijas priekšlikuma 7. pants attiecas tikai uz negodīgu komercpraksi. No grozītā priekšlikuma paskaidrojuma raksta (3.4. punkts, 29. grozījums) izriet, ka konkrēts noteikums par konkurences lietām grozītajā priekšlikumā nebija iekļauts tāpēc, ka tobrīd vēl nebija publiski apspriesta Komisijas Zaļā grāmata “Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu”. Faktiski Komisija nevēlējās ietekmēt diskusijas iznākumu, kas notiktu, ja grozītajā priekšlikumā iekļautu noteikumu par to, kuras valsts tiesību aktus piemērot ārpuslīgumiskām saistībām, kas radušās no konkurences tiesību pārkāpšanas. Tomēr Komisija paskaidrojuma rakstā norādīja, ka koplēmuma procedūrā tā varētu atbalstīt atšķirīgu risinājumu attiecībā uz konkurences lietām. Komisija patur sev tiesības šādi rīkoties, īpaši tādēļ, lai fiziskas un juridiskas personas joprojām saglabātu savas tiesības pieprasīt kompensāciju par zaudējumiem, ko tās cietušas konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā. Attiecībā uz Padomes kopējo nostāju Komisija joprojām uzskata, ka tā varētu atbalstīt atšķirīgu risinājumu konkurences lietām koplēmuma procedūras gaitā.

9. pantā ir ieviests vispārējs noteikums par to, kuras valsts tiesību aktus piemērot ārpuslīgumiskām saistībām, ko rada protesta akcijas. Šis noteikums bija viens no tiem Parlamenta grozījumiem, kurus Komisija nepieņēma un kurš tāpēc netika iekļauts grozītajā priekšlikumā.

Šā noteikuma teksts kopējā nostājā ir pārņemts, mēģinot iestrādāt galvenos Komisijas iebildumus, kas tika izteikti apspriežu laikā Padomē. Tagad tā joma ir definēta precīzāk un jo īpaši ir ierobežota līdz jautājumam par darba devēju, darba ņēmēju un/vai arodbiedrību atbildību saistībā ar protesta akcijām. Tomēr teksts vēl joprojām ir neskaidrs, jo nav norādīts, ka šo noteikumu nevajadzētu paplašināt, piemērojot to arī attiecībām ar trešām personām, un Komisija izsaka nožēlu par skaidrības trūkumu.

16. pants ir novirzījies no grozītā Komisijas priekšlikuma 13. panta, kas ietvēra vēl vienu punktu, kurā bija aplūkota iespēja, ka tiesa var atzīt citas tādas valsts imperatīvās tiesību normas, kas nav tā pati valsts, kuras tiesības vajadzētu piemērot saskaņā ar regulas priekšlikuma noteikumiem. Šis noteikums Komisijas priekšlikumā nebija svarīgs no Kopienas interešu viedokļa; to iekļāva konsekvences dēļ, un tā pamatā bija analoģiska norma 1980. gada Romas konvencijā par līgumsaistībām piemērojamajiem tiesību aktiem . Komisija ir piekritusi šā punkta svītrošanai..

26. pantā par sabiedrisko kārtību nav izmantots grozītā Komisijas priekšlikuma 23. panta formulējums, ko izveidoja pēc agrākajām sarunām Padomē, kur noraidīja sākotnējo Komisijas priekšlikumu, ka vajag īpašu pantu, kur būtu aplūkota nekompensējoša zaudējumu atlīdzība. Pēc diskusijām par grozīto priekšlikumu grozījumos ietvertā ideja tika pārvietota uz apsvērumiem un beigās atmesta pavisam, kad nebija iespējams panākt vienošanos par tās saturu, lai gan nav nekādu domstarpību, ka sabiedriskās kārtības atruna sniedz pietiekamas garantijas un aizsardzību pret iespējamo negatīvo ietekmi, ko var izraisīt pārmērīgi augstas nekompensējošas zaudējumu atlīdzības piespriešana.

Kopējās nostājas 27. pants novirzās no sākotnējā Komisijas priekšlikuma 23. panta (grozītā priekšlikuma 3. pants), kas ietvēra sīkāk izstrādātu noteikumu, lai skaidrotu attiecības starp dažādiem Kopienas tiesību avotiem (sevišķi saistībā ar attiecībām ar īpašiem tiesību instrumentiem, kas veicina iekšējā tirgus pareizu darbību). Ņemot vērā pēdējā laika iniciatīvas Eiropas Parlamentā un Padomē saistībā ar sarunām par citiem priekšlikumiem, rodas iespaids, ka šāds īpaši pielāgots noteikums konkrētajā tiesību aktā vairs nav vajadzīgs.

28. pants par attiecībām ar citām starptautiskajām konvencijām atšķiras no grozītā Komisijas priekšlikuma, jo:

a) tas neierobežo 1. punkta piemērošanu, attiecinot to tikai uz daudzpusējām konvencijām un tādām konvencijām, kas noslēgtas „īpašās jomās”,

b) tā 2. punktā ir īpašs noteikums par to, ka regula prevalē pār konvencijām, kas noslēgtas tikai un vienīgi starp dalībvalstīm,

c) minēto iemeslu dēļ šajā noteikumā prioritāte visos gadījumos tiek piešķirta 1971. gada Hāgas konvencijai par ceļu satiksmes negadījumiem un 1973. gada produktatbildības konvencijām pat tad, ja konkrētā situācija no visiem būtiskajiem aspektiem ir saistīta ar Kopienu.

Par pirmajām divām minētajām novirzēm no grozītā priekšlikuma teksta Komisijai principā nav iebildumu, taču tā joprojām izsaka nožēlu par kopējās nostājas ievirzi, kad daudzpusējām konvencijām tiek piešķirta prioritāte pat tad, ja konkrētā situācija no visiem būtiskajiem aspektiem ir saistīta tikai ar Kopienu. Eiropas Parlaments vēlējās, lai šādos apstākļos jaunā regula prevalētu pār Hāgas konvenciju par ceļu satiksmes negadījumiem. Kopējās nostājas pieeja grauj centienus saskaņot risinājumus visā Kopienā.

Lai gan šo aspektu zināmā mērā mīkstina īpaša atsauce uz ceļu satiksmes negadījumiem pārskatīšanas klauzulā (kopējās nostājas 30. pants), kuras mērķis ir pievērst īpašu uzmanību ceļu satiksmes negadījumu jomai, gatavojot ziņojumu par šās regulas piemērošanu, lai novērtētu, kādu ietekmi atstāj fakts, ka trūkst pilnībā saskaņotu noteikumu par to, kādas valsts tiesību aktus piemērot ceļu satiksmes negadījumiem Kopienā, Komisija tomēr dotu priekšroku sava grozītā priekšlikuma tekstam (minētā priekšlikuma 24. panta 2. punkts).

Komisija izsaka nožēlu, ka paziņojums[1], ar kuru tā nāca klajā Padomē risināto sarunu pēdējā posmā, nav pareizi atspoguļots kopējās nostājas 33. apsvērumā.

3.3. Parlamenta grozījumi

Visumā kopējā nostājā pilnībā vai pēc būtības ir iekļauts vairums Eiropas Parlamenta grozījumu par priekšlikuma materiālajiem noteikumiem, kuriem Komisija bija piekritusi un kurus tā iekļāva savā grozītajā priekšlikumā.

Tomēr ir dažas nozīmīgas atšķirības starp grozīto priekšlikumu un kopējo nostāju saistībā ar Parlamenta grozījumiem; tās jau ir minētas iepriekš 3.2. punktā.

Piemēram, kopējās nostājas 9. pants atspoguļo Eiropas Parlamenta 31. grozījumu, ko Komisija nepieņēma un kas netika iekļauts grozītajā priekšlikumā.

Kopējās nostājas 27. pantā nav pilnībā ietverts grozītā priekšlikuma 3. pants, kurā izpaudās Parlamenta 24. grozījums.

Kopējās nostājas 28. pantam ir atšķirīga perspektīva, salīdzinot ar grozītā priekšlikuma 24. pantu, jo īpaši saistībā ar attiecībām ar 1971. gada Hāgas satiksmes negadījumu konvenciju, kā ierosināts Parlamenta 53. grozījumā.

3.4. Jaunie Padomes ieviestie noteikumi

Kopējās nostājas 2. pants ir tehniska tiesību norma, kuras nolūks ir definēt dažus visā regulā lietotus jēdzienus, lai vienkāršotu atsevišķo regulas noteikumu formulēšanu.

Kopējās nostājas 12. pantā ieviests īpašs noteikums par ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no sarunām pirms līguma slēgšanas. Šāds īpašs noteikums nebija iekļauts Komisijas priekšlikumā, lai gan tā aizvien bija vēlējusies ietvert minēto saistību veidu šajā tiesību aktā. Tas atspoguļo pieeju, kas parādās Eiropas Kopienu Tiesas praksē saistībā ar 1968. gada Briseles konvenciju (ko aizstāj Regula 44/2001), lai gan šīs saistības uzskata par ārpuslīgumiskām[2]. Komisija sākumā izvēlējās elastīgāku risinājumu grozītā priekšlikuma 5. panta 3. punktā, taču Padome, šķiet, dod priekšroku detalizētākai tiesību normai. Ierosinātā noteikuma satura rezultāts principā ir tāds pats kā Komisijas risinājumam, proti, piemērot tās valsts tiesību aktus, kura ir visciešāk saistīta ar ārpuslīgumisko saistību.

4. SECINĀJUMS

Komisija pieņem kopīgo nostāju, ņemot vērā to, ka tā ietver galvenos elementus, kas bija iekļauti sākotnējā priekšlikumā un Parlamenta grozījumos, kas iekļauti tās grozītājā priekšlikumā.

[1] Komisija Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmē Luksemburgā 2006. gada 27. un 28. aprīlī nāca klajā ar šādu paziņojumu: „Komisija ir gatava atbilstošos gadījumos pārbaudīt iespēju ierosināt Padomei pilnvarot dalībvalstis noslēgt starptautiskus nolīgumus par dažādiem nozaru jautājumiem, kas ietvertu noteikumus par tiesību aktiem, ko piemērot ārpuslīgumiskām saistībām. Tas neskar iespēju, ka Kopiena varētu risināt sarunas un noslēgt šādus starptautiskos nolīgumus saskaņā ar EK Līguma 300. panta noteikumiem.”

[2] Tādu pašu apsvērumu dēļ šo saistību veidu izslēdza no darbības sfēras Komisijas priekšlikumam par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Romas I regula), kuru pieņēma 2005. gada 15. decembrī — COM(2005) 650 galīgā redakcija, 2005/0261 (COD).