[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 15.5.2006

COM(2006) 210 galīgā redakcija

2006/0069 (CNS)

Priekšlikums

PADOMES DIREKTĪVAI

ar kuru groza Direktīvu 2002/38/EK attiecībā uz periodu pievienotās vērtības nodokļa piemērošanai radio un televīzijas apraides pakalpojumiem un dažiem elektroniski sniegtiem pakalpojumiem

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI

2002. gada 7. maija DIREKTĪVU 2002/38/EK, ar kuru groza un īslaicīgi groza Direktīvu 77/388/EEK attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu radio un televīzijas apraides pakalpojumiem un dažiem elektroniski sniegtiem pakalpojumiem

(iesniegusi Komisija)

PASKAIDROJUMA RAKSTS

PRIEKšLIKUMA KONTEKSTS |

110 | Priekšlikuma pamatojums un mērķi Padomes 2002. gada 7. maija Direktīvā 2002/38/EK, ar kuru īslaicīgi groza Direktīvu 77/388/EEK attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu radio un televīzijas apraides pakalpojumiem un dažiem elektroniski sniegtiem pakalpojumiem jeb tā saucamajā direktīvā par elektroniskās tirdzniecības PVN, ietverti vairāki noteikumi, kuru termiņš beidzas 2006. gada 30. jūnijā, ja vien tas netiks pagarināts. Direktīvas pieņemšanas laikā paredzēja, ka Padomei pirms pirmo trīs darbības gadu beigām jāpārskata noteikumi, kuri attiecas uz minēto pakalpojumu sniegšanas vietu un dažiem veicinošiem pasākumiem attiecībā uz uzņēmumiem, kas nav reģistrēti ES, un, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, pēc vajadzības tie jāgroza vai arī jāpagarina termiņš. Pārskatīšanu pamato ar Komisijas ziņojumu Padomei, un šis ziņojums atbilstīgi tiek pievienots šim priekšlikumam. Padomei savlaicīgi pieņemot Komisijas priekšlikumus attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas vietu (COM (2005) 334) un PVN saistību vienkāršošanu (COM (2004) 728), varētu izvairīties no vajadzības pagarināt attiecīgo noteikumu termiņu, jo šie vispārīgie priekšlikumi aptver pasākumus, kas nodrošina Direktīvas 2002/38/EK mērķu ilgtermiņa īstenošanu. Tomēr dalībvalstu lēnā likumdošanas virzība Padomē nozīmē, ka šīs pārmaiņas netiks savlaicīgi ieviestas pirms 2002. gadā pieņemto pasākumu termiņa beigām. Ja noteikumu termiņš šogad nebeidzas — šāds rezultāts nevienam nebūtu vēlams — Komisijai nav citas izvēles kā vienīgi ierosināt uz laiku pagarināt šo termiņu. Precīzs bija 2002. gada direktīvas galvenais mērķis — labot acīmredzamus trūkumus vienā no PVN likumdošanas pamatnoteikumiem. Pakalpojumu elektroniska sniegšana nebija paredzēta tajā laikā, kad tika pieņemta Sestā PVN direktīva, un, piemērojot noteikumus, kādi tie bija pirms 2002. gadā veiktajām pārmaiņām, iznākums bija nepareizs. Noteikumi neparedzēja aplikt ar nodokli elektroniskos pakalpojumus, ko sniedz trešo valstu operatori, taču saskaņā ar tiem Eiropas uzņēmumiem bija pienākums aplikt ar nodokli visus šādus pakalpojumus neatkarīgi no klienta atrašanās vietas. Šāds iznākums bija pretrunā neitralitātes principam, kas attiecībā uz PVN ir galvenais, un tas paredz, ka nodoklis „netraucē konkurences apstākļus vai nekavē preču un pakalpojumu brīvu apriti” (Pirmā Padomes Direktīva 67/227/EEK par PVN). Jautājums bija par to, kur ir jāuzliek nodoklis šiem pakalpojumiem. PVN ir vispārīgs nodoklis par preču vai pakalpojumu patēriņu, un ikvienam izņēmumam vajadzīgi īpaši noteikumi. Ja tehnikas vai komercprakses attīstības rezultātā ir nepilnības noteikumu piemērošanā, vispārpieņemta prakse ir tās novērst. Direktīvā ir iekļauts vienkāršotas reģistrācijas un pārskatu sniegšanas pienākums, lai palīdzētu ārpus ES esošiem operatoriem nodrošināt atbilstību un dotu tiem iespēju pēc izvēles sadarboties ar vienu Eiropas nodokļu administrāciju. Šis noteikums bija nozīmīga atkāpe no spēkā esošās tiesību normas, saskaņā ar kuru nodokļu maksātājiem jāstrādā tieši ar katru tādu nodokļu administrāciju, kuras piekritībā tiek veiktas ar nodokli apliekamas darbības. Kaut gan šim noteikumam bija ierobežota ietekme, jo tas attiecās tikai uz nereģistrētiem elektronisko komercpakalpojumu sniedzējiem, šis jaunais un vienīgais punkts par atbilstību PVN bija stimulējošs faktors, lai iekļautu direktīvā pantu par pārskatīšanu, saskaņā ar kuru Komisijai un dalībvalstīm bija pienākums pirms trīs gadu termiņa beigām pārskatīt šo jautājumu. Komisija ziņojumā Padomei secina, ka 2002. gada direktīvas darbība ir bijusi apmierinoša un mērķis ir sasniegts. Tā kā nav lēmuma atjaunot vai aizstāt direktīvu, tās galveno noteikumu termiņš beigsies, un elektronisko pakalpojumu noteikumi atgriezīsies stadijā, kas prevalēja pirms 2003. gadā veiktajām izmaiņām. Lai nepieļautu šādu situāciju, Komisija tādēļ ierosina, ka spēkā esošie noteikumi, kuru termiņš beidzas šogad, jāpagarina uz 30 mēnešiem līdz 2008. gada 31. decembrim. Tādējādi būtu pietiekami daudz laika pieņemt divus iepriekš minētos priekšlikumus, un dalībvalstis varētu nodrošināt vajadzīgās infrastruktūras izmaiņas. Šis priekšlikums arī nodrošinās to, ka paliek spēkā tie Padomes Regulas (EK) Nr. 1798/2003 noteikumi, kuri attiecas uz informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un ir vajadzīgi ārvalstu elektronisko pakalpojumu tirgotāju reģistrēšanai, lai pamatotu PVN un sadalītu attiecīgajām dalībvalstīm PVN ieņēmumus, jo tie ir saistīti ar Direktīvu 2002/38/EK. |

120 | Vispārējais konteksts Padomes Direktīva 2002/38/EK galvenokārt tika ieviesta tādēļ, lai likvidētu nevēlamu un neplānotu Sestās PVN direktīvas ietekmi, kad ES uzņēmumiem bija gan jāpiemēro, gan jāiekasē PVN tādos apstākļos, kuros tie bija neizdevīgākā konkurences situācijā nekā tie operatori, kuri atradās trešās valstīs. Ar direktīvu šis mērķis ir īstenots. Patlaban, ciktāl tas skar PVN, samērs starp ES un trešo valstu operatoriem vairs nerada problēmas, un neviens nevēlētos atgriezties situācijā, kas bija pirms direktīvas pieņemšanas. Kaut gan tas nav galvenais mērķis, direktīva tomēr ir devusi ieguldījumu dalībvalstu nodokļu ieņēmumu sekmēšanā. Turklāt, iekasētie nodokļi, kurus maksājuši trešo valstu operatori, kas reģistrēti saskaņā ar īpašu shēmu, un nodokļu apjoms, ko uzskaitījuši uzņēmēji, kuri izvēlējušies pārstāvniecības Kopienā, šķiet, ir ievērojams. Tomēr kopējos radītājus ir grūti izteikt kvantitatīvi, jo uzņēmēji izvēlas reģistrēt uzņēmumus ES dažādu iemeslu dēļ un PVN ieņēmumus no konkrētiem pakalpojumiem, uz kuriem attiecas direktīva, nav praktiski identificēt ar tādu precizitāti, kas raksturīga publicētajai statistikai par ieņēmumiem. Papildu ietekme uz nodokļu ieņēmumiem ir saistīta ar PVN, ko iekasē no tiem strādājošajiem ES uzņēmumiem, kuriem līdz ar direktīvas pieņemšanu mazinājusies iniciatīva virzīt darījumus ārpus Kopienas, lai saglabātu savu konkurējošo stāvokli. Šo triju faktoru kopīgā ietekme apstiprina to, ka nepieciešams pagarināt noteikumu termiņu. Pēdējo trīs gadu laikā kopš direktīvas pieņemšanas B2C lejupielāžu un tiešsaistes pakalpojumu tirgus ir nostabilizējies un kļuvis modernāks. Saskaņā ar mūzikas ražošanas nozares globālās tirdzniecības pārstāvja IFPI datiem 2005. gadā trīskāršojies digitāli izplatītās mūzikas pārdošanas apjoms. Patlaban tiek risināti normatīvi un juridiski jautājumi, piemēram, tiesību pārvaldība un nelikumīga lejupielāde. Nedrošība attiecībā uz turpmāko nodokļu režīmu būtu solis atpakaļ, un to var novērst, vienīgi pagarinot noteikumu darbības termiņu. Turklāt, nepagarinot pasākumu termiņu, rastos ne tikai nedrošība, bet arī bažas par uzņēmējdarbības veikšanas vietu, kas bija galvenais dzinējspēks, lai 2002. gadā tiktu veiktas pārmaiņas. |

130 | Spēkā esošie noteikumi saistībā ar priekšlikumu Priekšlikums ir vienkārši pagarināt pašreizējās Direktīvas 2002/38/EK termiņu. Laika gaitā tiem noteikumiem, kuru termiņš beidzas šogad, tiks nodrošināta pastāvīga ietekme, pieņemot abus iepriekš minētos priekšlikumus — COM (2004) 728 un COM (2005) 334. Tie ir pasākumi, kuri kopumā attiecas uz administratīvā pienākuma vienkāršošanu un vietu, kur pakalpojumiem tiek uzlikts nodoklis. Lielā mērā pateicoties likumdošanas ļoti plašajai darbības sfērai, tās virzība ir bijusi lēnāka nekā cerēts. Taču var gaidīt, ka pasākumi tiks pieņemti tuvākajā nākotnē, tomēr ne tik savlaicīgi, lai tie attiektos uz 2002. gada direktīvas noteikumu termiņa beigām. Kopumā ņemot, abi priekšlikumi nodrošinās to, ka atbilstoši Direktīvas 2002/38/EK 5. pantā noteiktajiem mērķiem PVN piemērošana elektroniskajiem pakalpojumiem pareizi darbosies ilgtermiņā. |

140 | Saskanība ar citām Eiropas Savienības politikas jomām un mērķiem Noteikumi, kuru termiņu ierosina pagarināt, pilnībā atbilst izveidotajai ES politikai attiecībā uz PVN, kā tas ir noteikts Sestajā direktīvā. Sākotnējā 2002. gada direktīva bija par iemeslu nepietiekamai Sestās direktīvas darbības jomai, ko radīja tehnoloģiskās izmaiņas un vajadzība nodrošināt konsekventu nodokļa piemērošanu. |

APSPRIEšANāS AR IEINTERESēTAJāM PERSONāM UN IETEKMES NOVēRTēJUMS |

Apspriešanās ar ieinteresētajām personām |

211 | Apspriešanās metodes, galvenie mērķsektori un respondentu vispārējais raksturojums Divos Fiskalis semināros, kas tika organizēti pēdējo trīs gadu laikā, lai pārraudzītu 2002. gada direktīvas darbību, bija pārstāvētas gan visas dalībvalstis, gan lielākie iesaistītie operatori. |

212 | Atbilžu kopsavilkums un tas, kā tās ņēma vērā Ņemot vērā jutīgās attiecības starp nodokļu maksātājiem un nodokļu administrācijām, nebūtu pareizi identificēt individuālus ieguldījumus dialoga veicināšanā. Tomēr Komisijas ziņojumā Padomei ietverti visi svarīgie jautājumi. |

Speciālu zināšanu vākšana un apkopošana |

229 | Speciālas zināšanas nebija vajadzīgas. |

230 | Ietekmes novērtējums Komisijas vienīgā cita izvēle būtu atzīt 2002. gadā pieņemto noteikumu termiņa beigas. Iemesli tam, kādēļ šī nav reāla izvēle, izklāstīti Komisijas ziņojumā Padomei. |

PRIEKšLIKUMA JURIDISKIE ELEMENTI |

305 | Ierosinātās rīcības kopsavilkums Ar priekšlikumu pagarinās Padomes Direktīvas 2002/38/EK 1. pantā paredzēto piemērošanas periodu, tādējādi nodrošinot, ka paliek spēkā pasākumi, kas pieņemti, lai pareizi piemērotu nodokli dažiem elektroniski sniegtiem pakalpojumiem un radio un televīzijas apraides pakalpojumiem. |

310 | Juridiskais pamats Līguma 93. pants un Padomes Direktīva 2002/38/EK. |

329 | Subsidiaritātes princips Priekšlikums ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē. Tādēļ uz to neattiecas subsidiaritātes princips. |

Proporcionalitātes princips Priekšlikums atbilst proporcionalitātes principam šādu iemeslu dēļ. |

331 | Ar priekšlikumu paredz vienīgi pagarināt piemērošanas periodu Sestajā PVN direktīvā noteiktajam spēkā esošajam pasākumam. Citas pamatotas alternatīvas nav. |

332 | To pasākumu darbība, kurus pieņēma 2002. gadā, ir bijusi apmierinoša gan dalībvalstīm, gan attiecīgajiem uzņēmumiem. Nav citas izvēles, ar kuru labāk sasniegtu sākotnējo pasākumu mērķus. |

Instrumentu izvēle |

341 | Priekšlikumā paredzētais instruments: direktīva. |

342 | Citi līdzekļi nebūtu piemēroti šādu iemeslu dēļ. Ar priekšlikumu paredz pagarināt piemērošanas periodu noteikumam, kas jau ir spēkā attiecīgajā direktīvā. Nav alternatīva līdzekļa šā mērķa sasniegšanai. |

IETEKME UZ BUDžETU |

409 | Priekšlikumam nav kvantitatīvi izteiktas ietekmes uz Kopienas budžetu. |

PAPILDU INFORMāCIJA |

Pārbaudes/pārskatīšanu/darbības izbeigšanas klauzula |

532 | Priekšlikumā ietverta pārskatīšanas klauzula. |

550 | Atbilstības tabula Spēkā ir prasība, ka dalībvalstis informē Komisiju par valsts noteikumiem direktīvas transponēšanai un par šo noteikumu un minētās direktīvas atbilstības tabulu. |

1. 2006/0069 (CNS)

Priekšlikums

PADOMES DIREKTĪVAI

ar kuru groza Direktīvu 2002/38/EK attiecībā uz periodu pievienotās vērtības nodokļa piemērošanai radio un televīzijas apraides pakalpojumiem un dažiem elektroniski sniegtiem pakalpojumiem

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienu Dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 93. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu[1],

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu[2],

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[3],

tā kā:

(1) Ir veikta pārskatīšana, kas paredzēta 5. pantā Padomes 2002. gada 7. maija Direktīvas 2002/38/EK, ar kuru īslaicīgi groza Direktīvu 77/388/EEK attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu radio un televīzijas apraides pakalpojumiem un dažiem elektroniski sniegtiem pakalpojumiem.

(2) Ņemot vērā minēto pārskatīšanu, būtu pareizi, ja iekšējā tirgus pareizas funkcionēšanas interesēs un nolūkā nodrošināt [konkurences] kropļošanas nepārtrauktu likvidēšanu, līdz 2008. gada 31. decembrim tiktu piemērots pievienotās vērtības nodoklis radio un televīzijas apraides pakalpojumiem un dažiem elektroniski sniegtiem pakalpojumiem.

(3) Tāpēc Direktīva 2002/38/EK atbilstoši jāgroza,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Direktīvas 2002/38/EK 4. pantu aizstāj ar šādu pantu:

„Direktīvas 1. pantu piemēro līdz 2008. gada 31. decembrim.”

2. pants

1. Ne vēlāk kā līdz 2006. gada 30. jūnijam dalībvalstis pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai. Tās nosūta Komisijai minēto noteikumu tekstu un šo noteikumu un direktīvas korelācijas tabulu.

Dalībvalstis piemēro šos noteikumus no 2006. gada 1. jūlija.

Kad dalībvalstis pieņem šos noteikumus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka to, kā izdarīt šādas atsauces.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmu to valsts tiesību aktu galveno noteikumu tekstu, kurus tā pieņem šīs direktīvas darbības jomā.

3. pants

Šī direktīva stājas spēkā dienā pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī .

4. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē,

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI

2002. gada 7. maija DIREKTĪVU 2002/38/EK, ar kuru groza un īslaicīgi groza Direktīvu 77/388/EEK attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu radio un televīzijas apraides pakalpojumiem un dažiem elektroniski sniegtiem pakalpojumiem

1. PAMATINFORMāCIJA

Saskaņā ar Direktīvu 2002/38/EK Komisija līdz 2006. gada 30. jūnijam sagatavo ziņojumu par direktīvas darbību un, ja vajadzīgs, ierosina mainīt tās darbības veidu vai arī pagarināt direktīvas piemērošanas termiņu. Šis ziņojums ir saistīts ar pirmo pienākumu. Komisija arī ierosina direktīvas piemērošanas termiņu pagarināt līdz 2008. gada beigām. Lai izvairītos no tā, ka tiek dublēts paskaidrojuma raksts priekšlikumam par termiņa pagarināšanu, ziņojumā uzmanību pievērš direktīvas praktiskajai ietekmei un tās darbībai praksē.

Ar 2002. gada pasākumiem ES kļuva par pirmo nodokļu piemērošanas jomu, kurā elektroniskos pakalpojumus apliek ar nodokli saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas ( OECD ) izstrādātajiem principiem[4]. Par OECD principiem attiecībā uz nodokļu uzlikšanu elektroniskajā tirdzniecībā vienojās 1998. gadā Otavā, un tie paredz, ka, piemērojot patēriņa nodokļus (piemēram, PVN), nodokli uzliek patēriņa vietā.

Šajā ziņojumā aplūkoti pakalpojumi, uz kuriem attiecas direktīva, praktiskie jautājumi nodokļu administrēšanā, kā arī tās ilgtermiņa darbības pamatnostādnes.

2. ZIņOJUMA DARBīBAS JOMA

2.1. Elektroniskie pakalpojumi

Direktīvas L pielikumā elektroniski sniegtie pakalpojumi, uz kuriem attiecas direktīvas L pielikums, raksturoti kā „direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā minēto elektroniski sniegto pakalpojumu paraugsaraksts”, un tajā minēti šādi piemēri:

Tīmekļa vietņu apkalpošana, tīmekļa saimniekošana, programmu un iekārtu uzturēšana no attāluma.

Programmatūras pievadīšana un tās atjaunināšana.

Attēlu, teksta un informācijas pievadīšana un pieejas datu bāzēm nodrošināšana.

Mūzikas, filmu un spēļu, to skaitā laimes spēļu un azartspēļu, pievadīšana, kā arī politisku, kultūras, mākslas, sporta, zinātnes un izklaides raidījumu un notikumu pievadīšana.

Tālmācības pievadīšana.

L pielikumā vēl minēts, ka sazināšanās pa elektronisko pastu vien nenozīmē, ka sniegtais pakalpojums ir elektronisks pakalpojums.

Ja šķiet, ka paraugsaraksts nav galīgs, tad jāizskaidro, ka ir vajadzība, ka tas ir pietiekami plašs, lai ņemtu vērā iespējamos jauninājumus elektroniskās tirdzniecības pakalpojumu klāstā.

Šī teksta daļa ir papildināta ar PVN komitejas pamatnostādnēm, kuras vēlāk tika ieviestas kā Padomes regulas daļa[5].

Šī pieeja ir darbojusies labi, nodrošinot, ka apspriežamie pakalpojumi ir skaidri norādīti. Jaunas tendences nav radījušas pamatu bažām, un papildu pasākumi šajā posmā nav vajadzīgi.

2.2. Apraide

Direktīva ne tikai attiecas uz elektroniskajiem pakalpojumiem, bet ar to arī ir mainīta vieta, kur radio un televīzijas apraides pakalpojumus apliek ar nodokli. Ar to nepiemēro īpašus pasākumus nereģistrētiem elektronisko pakalpojumu sniedzējiem, un nereģistrētiem apraides pakalpojumu sniedzējiem jāreģistrējas katrā dalībvalstī, kurā tie veic ar nodokli apliekamas darbības.

Lai gan apraides definīcija nav radījusi problēmas, pēdējos gados tai vairs nav izteiktas atšķirības no plašākas elektronisko pakalpojumu kategorijas. iPod apraides, pieprasījumvideo ( VoD ), straumēšanas un ciparu apraides pieaugums nozīmē, ka saturam var piekļūt vairākos veidos. Līdzīga satura piegādi var veikt, izmantojot interneta , interaktīvo un tradicionālo apraides tīklu vai 3 G tīklu.

Aizvien grūtāk būs pamatot nodokļu režīma atšķirības, jo apraides, telekomunikācijas un elektroniskie pakalpojumi saplūst. Sestajā direktīvā minētās atsauces uz apraidi atspoguļo likumdevēju nolūku tajā laikā, kad tehnoloģija bija vienkāršāka. Neatkarīgi no konkurētspējas nelīdzsvarotības, kas no tās izriet un laika gaitā, iespējams, pieaugs, ir grūti saprast, kā aizvien modernākais lietojums, patlaban attīstoties, atbilstu tam nolūkam, uz ko likumdevēji atsaucās tajā laikā, kad apraides uztveršana bija vienkāršāka, varbūt tā pat bija ierobežotas izplatības pakalpojums[6].

Tehnoloģijas attīstība un jauno izplatīšanas kanālu straujā akceptēšana pēdējos trijos gados rada jaunus jautājumus, kuri ar direktīvu netika risināti. To, vai šīs ietekmes regulējums jāietver tiesību aktā, Komisija tomēr apsvērs tad, kad tā būs padziļināti izpētījusi šo jautājumu.

3. NODOKļA PRAKTISKA ADMINISTRēšANA

Direktīva, kas tika pieņemta 2002. gadā, bija novatorisks pasākums, ar kuru noteica īpašusus pasākumus operatoriem––nerezidentiem. Tā ieviesa jaunas PVN iekasēšanas koncepcijas un procedūras. Šie jauninājumi ietekmēja gan uzņēmumus, gan nodokļu administrācijas. Turklāt bija bažas, ka ar elektronisko tirdzniecību cieši saistītā tehnoloģija un protokoli varētu izrādīties nesaderīgi ar nodokļu iekasēšanu, pat apšaubot, ka PVN ir dzīvotspējīgs kā vispārīgs nodoklis, kas attiecas uz visām precēm un pakalpojumiem.

Kā pieredze ir liecinājusi, šīs bažas bija nepamatotas, un ikdienas darbībā sistēma rada nelielus saistītus sarežģījumus. Tam patiešām vajadzētu būt svarīgam priekšnoteikumam, lai tā turpmāk būtu nemainīgā formā.

Tā kā nodoklim ir daudzi jauni aspekti, tā detalizētai ieviešanai bija jāvelta īpaša uzmanība. Komisijas dienesti cieši sadarbojās ar nodokļu administrācijām un citām ieinteresētajām personām. Papildus diviem Fiscalis semināriem sadarbība ietvēra arī kontaktus ar vairākiem komersantiem, tostarp profesionāliem konsultantiem un infrastruktūras nodrošinātājiem. Komisijas dienesti arī sadarbojās ar OECD nodokļu jautājumos attiecībā uz elektronisko tirdzniecību, jo īpaši attiecībā uz pamatnostādnēm patēriņa vietas noteikšanai.

Tas ir izrādījies lietderīgi, gan apsverot direktīvas darbību, gan nosakot iespējamas grūtības. Attiecībā uz noteikumu darbību kopumā jāteic, ka ar tiem ir sasniegti izvirzītie mērķi un nav neatliekamas vajadzības grozīt tiesību aktu, tikai ir jāpagarina tā piemērošanas periods. No otras puses, bija grūti paredzēt detalizētas ieviešanas aspektus, un nav pārsteidzoši, ka ir daži jautājumi, kuri jāmin saistībā ar vispārēju pārskatu.

Lai sekmētu procesu, Komisija ir organizējusi divus Fiscalis seminārus. Pirmā semināra mērķis bija palīdzēt dalībvalstīm ieviest un piemērot jaunos noteikumus. Otrais seminārs notika 2004. gadā, un tajā tika aplūkots, kā šie noteikumi darbojās, un tajā centās noteikt tādus ar darbību saistītus jautājumus, kuri varētu radīt grūtības. Abos semināros vērtīgu ieguldījumu deva runātāji no uzņēmumiem un aģentūrām, kuras ir saistītas ar citiem elektronisko tirdzniecību reglamentējošajiem aspektiem.

3.1. Sasaiste ar pilna apjoma apkalpošanas shēmu

Komisijai un dalībvalstīm drīz kļuva skaidrs, ka jaunā vienotā identifikācijas vieta ne tikai labi darbojās attiecībā uz elektroniskajiem pakalpojumiem, bet bija arī daudzsološs modelis darbā ar tādiem vairākiem Kopienas iekšējās tirdzniecības aspektiem, kuros tika konstatētas grūtības. Tā radās t.s. „pilna apjoma apkalpošanas” shēma ( One Stop Scheme , OSS ), kas veidoja kodolu plašam priekšlikumam vienkāršot PVN saistības[7]. Tās paredzētā piemērošanas joma ir daudz plašāka nekā ļoti specifiskā joma, uz kuru attiecas elektroniskās tirdzniecības pakalpojumu shēma.

Ne visus elektroniskās tirdzniecības pakalpojumu shēmas aspektus uzskatīja par piemērotiem būtiski lielākai platformai. Ierosinātais OSS modelis atšķiras dažos aspektos, jo īpaši veidā, kādā veic nodokļa maksājumus, lai gan vairumā gadījumu mērķi ir diezgan līdzīgi.

OSS aptverto darbību apjoms būs daudzreiz lielāks nekā elektronisko komercpakalpojumu shēma. Nebūtu racionāli darbībā saglabāt abas shēmas, un paredzams, ka OSS pārņems elektroniskās tirdzniecības shēmu.

Priekšlikumā par OSS 2006. gada 1. jūlijs norādīts kā darbības sākuma datums, kas ir uzreiz pēc Elektronisko pakalpojumu direktīvas termiņa beigām. Tomēr Padomes darbs virzās lēnāk nekā Komisija to varēja iedomāties. Tas attiecas arī uz priekšlikumu par pakalpojumu sniegšanas vietu[8], kuru arī bija paredzēts ieviest no 2006. gada 1. jūlija, nodrošinot, ka turpina būt spēkā pašreizējie noteikumi par patēriņa vietu, kas ietverti Direktīvā 2002/38/EEK.

Kamēr šīs pārmaiņas nav ieviestas, jāpaplašina spēkā esošā īpašā shēma un noteikumi par nodokļa uzlikšanas vietu. Turklāt, ja noteikumus neatjaunos, atkārtoti būs jāsaskaras ar sākotnējiem problemātiskajiem nodokļa piemērošanas jautājumiem. Izmaiņas, kas veiktas 2003. gadā, ir nostabilizējušās un nozarei rada tikai nelielas problēmas. Krasas pārmaiņas nodokļu režīmā, piemēram, atgriešanās situācijā, kas bija pirms 2003. gada, patlaban nebūtu vēlamas ne uzņēmumiem, ne nodokļu administrācijām.

3.2. Ikdienas darbības jautājumi

Kad direktīva tika īstenota, tika paustas bažas par administratīvām un atbilstības problēmām tiem uzņēmumiem, kuri neatrodas Eiropā un Kopienā pārdod elektroniskos pakalpojumus. Laika gaitā pierādījies, ka šīs problēmas nav tik lielas, kā sākotnēji to paredzēja.

Vairumam uzņēmumu, kas neatrodas Eiropā, pārmaiņas neradīja problēmas saistību izpildē. B2B veido lielāko daļu no tiešsaistes elektroniskajiem pakalpojumiem, un noteikumu ievērošana attiecībā uz tiem ir Eiropas klientu pienākums. Uzņēmējiem, kuri saņem šos pakalpojumus, par PVN jāatskaitās savas valsts nodokļu administrācijai.

Tikai tad, kad uzņēmums, kas neatrodas Eiropā, veic piegādes privātpersonām vai gala patērētājiem ES, rodas nodokļa saistības. Noteikt, vai klients ir uzņēmums vai nav, parasti ir pierādāms faktisks apstāklis, un, pamatojoties uz saņemto informāciju, šķiet, ka būtiskas problēmas nevarētu rasties, izņemot atsevišķus gadījumus.

Uzņēmumam, kas neatrodas Eiropā un kam ir pienākums iekasēt un pārskaitīt nodokli, saskaņā ar direktīvu ir trīs iespējas nodrošināt atbilstību. Pirmā iespēja būtu dibināt uzņēmumu dalībvalstī. Faktiski tas nozīmētu darboties uz tā paša pamata, kura darbojas Eiropas uzņēmums, un, šķiet, ka lielam skaitam operatoru tā būtu vispievilcīgākā iespēja. Tas varētu būt labi motivēts ar piemērojamā PVN pievilcīgo likmi, taču tajā pašā laikā daži uzņēmumi, ir izvēlējušie pārstāvniecības vietu, šķiet, citu, ar PVN nesaistītu, iemeslu dēļ.

Otrā iespēja nereģistrētiem operatoriem saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem būtu reģistrēt, taču nedibināt, uzņēmumu ikvienā dalībvalstī, kurā attiecīgais operators veic ar nodokli apliekamu darbību. Bija maz ziņu par būtiskiem pasākumiem šajā sakarā. Visticamāk, ka ir ne vairāk kā 25 reģistrācijas gadījumi, un tāds pats dažādu pienākumu skaits netika uzskatīts par pievilcīgu iespēju.

Lai izvairītos no nepamatota nodokļu sloga trešo valstu uzņēmumiem, ar direktīvu ir paredzēta trešā iespēja, nodrošināt vienu vienīgu reģistrāciju izvēlētā „identifikācijas dalībvalstī”, izmantojot novatorisku vienkāršotu procedūru. Šādā gadījumā PVN aprēķina un iekasē saskaņā ar nodokļa pamatlikmi klienta dalībvalstī. Visbeidzot, šie iekasēti nodokļi jāmaksā identifikācijas dalībvalsts nodokļu administrācijai, aizpildot standarta veidlapas deklarāciju, kurā detalizēti parādītas ar nodokli apliekamās darbības dažādās dalībvalstīs. Neatkarīgi no tā tika ieviesta sistēma, lai nodrošinātu, ka attiecīgajai dalībvalstij[9] nosūta pareizu nodokļu ieņēmumu daļu un apstiprinājumam vajadzīgos datus. No administratīvā viedokļa nereģistrētie operatori un ar nodokli apliekamās reģistrētās personas bija salīdzināmā situācijā un sadarbojās tikai ar vienu nodokļu administrāciju.

3.3. Nodokļu uzlikšanas vietas noteikšana

Ir sniegti daži pierādījumi attiecībā uz iespējamo pretrunu starp pilnvarām, kuras izmanto nodokļu uzlikšanas vietā (vietā, kur klients reģistrēts saskaņā ar direktīvu), un precīzu faktiskās patēriņa vietas interpretāciju. Rēķinā norādītā adrese parasti ir ticama patēriņa vietas norāde, taču, pārbaudot faktisko pakalpojuma saņemšanas vietu, tā ne vienmēr var sniegt pareizu rezultātu. Tā kā pakalpojumi, uz kuriem attiecas direktīva, joprojām kļūst mobilāki, šis jautājums var kļūt nozīmīgāks. Konkrētos apstākļos iznākums varētu ietekmēt to valstu tiesības uzlikt nodokli, kas nav ES dalībvalstis, kas savukārt neatbilstu direktīvas mērķim. Kad faktiskā patēriņa vieta atrodas valstī, kas nav ES dalībvalsts, rodas jautājums par atbilstību OECD principiem, kā arī EKT praksei attiecībā uz direktīvas teritoriālajiem ierobežojumiem (piemēram, lieta Trans Tirreno Express pret Ufficio Provinciale Iva C-283/84, kā arī Kohler pret Finanzamt Dusseldorf-Nord C-58/04).

Patlaban nav Kopienas pamatnostādņu par pieņemamu pieradīšanas metodi, īpaši, ka ir alternatīvas. Var būt zināma norāde par klienta atrašanās vietas pārbaudi, īpaši, ja operators darbojas labticīgi, taču pirms tam būtu vajadzīgs apstiprinājums tam, cik svarīga ir problēma. Saskaņā ar Sestās direktīvas 29.a pantu Padome var pieņemt īstenošanas pasākumus, un, ja tas ir pamatoti, tie var būt piemēroti instrumenti.

3.4. Ģeogrāfiskā segmentēšana

Lai gan elektronisko tirdzniecību lielā mērā uzskata par darbību bez robežām, patiesībā ir daudz piemēru tam, kā starptautiski operatori atlasa klientus pēc ģeogrāfiskā principa. Tam var būt vairāki iemesli, tostarp komerciāli mērķi, autortiesību ierobežojumi vai citas ar likumu noteiktas saistības. Tas arī var arī sekmēt komersanta darbību saistībā ar PVN jautājumiem ES.

Ja konstatē, ka klients, kas piekļūst tīmeklim, atrodas ES (iespējams, pamatojoties uz ģeogrāfiskās atrašanās vietas noteikšanas programmatūru), šādus klientus automātiski novirza uz ES tīmekļa vietni, kur PVN saistības ir parasto darījumu procedūru sastāvdaļa. Vairumā gadījumu tas norit bez problēmām, un ir priekšrocība, ka pārdodot klientiem ES, tiek nodrošināta pienācīga rīcība attiecībā uz PVN, jo tie ir atsevišķi no citiem uzņēmumiem.

Nav īpaši viegli apiet šīs sistēmas, taču to var veikt, ja ir noteikta apņemšanās un zināšanas. Motivāciju var vairot plašāka izvēle vai labākas cenas (kas ne vienmēr ir attiecināms uz PVN), vai vienkārši ļaunprātība. Lai kāds būtu iemesls, rezultātā ES patērētājs saņem ar nodokli apliekamu pakalpojumu no tāda avota, kas nav virzīts, lai veiktu darījumus ES. Nav pierādījumu tam, ka šī būtu izplatīta parādība, taču tā var radīt sarežģījumus nodokļu maksātājam, kas visādi citādi ievēro noteikumus.

Tas, ka direktīvā nav sliekšņa, nozīmē, ka pienākumu maksāt nodokli var radīt viens vienīgs darījums. Operatoram reālā laikā ir grūti konstatēt šādus integrētus darījumus, un rezultātā operators var izrādīties atbildīgs. Rezultāts ir tāds, kādu direktīvas ieviešanas laikā nevarēja saprātīgi paredzēt, un tam nav piemērotu noteikumu.

Praktisku apsvērumu dēļ būtu jāsekmē, lai nodokļu administrācijas saredzētu šādus nejaušus vai neplānotus darījumus, un kamēr tādi darījumi ir, tos izskatītu, pamatojoties uz nozīmīguma un proporcionalitātes principu. Ja uzskata par vajadzīgu, PVN komiteja, lai nodrošinātu atbilstību un konsekvenci, varētu apsvērt pareizo režīmu, kuru pēc vajadzības apstiprinātu, piemērojot 29a. pantu.

3.5. Klienta kā ar nodokli apliekamas personas statuss

Ikvienā lēmumā par nodokļa uzlikšanu svarīgākais ir pārbaudīt klienta kā ar nodokli apliekamas personas statusu, un direktīva nesniedz nekādas norādes par to, kā operatoram jāpieņem lēmums. Šajā ziņā elektronisku pakalpojumu sniegšana kopumā ne ar ko neatšķiras no ikviena cita ar nodokli apliekama darījuma, un pārdevējam jāizdara izvēle, pamatojoties uz visu pieejamo informāciju. Viens aspekts, kas padara šos pakalpojumus īpašus, ir tas, ka vairums elektronisko tirdzniecības pakalpojumu darījumu tiek veikti gandrīz acumirklī un ir maz laika apdomāt lēmumu vai retrospektīvi koriģēt darījumu.

Daži operatori izteikuši viedokli, ka tiem jānodrošina iespēja pieņemt lēmumu, vienīgi pamatojoties uz to informāciju, kuru var pārbaudīt reālā laikā PVN informācijas apmaiņas sistēmas ( VIES ) datu bāzē. Lai gan sākotnēji tas var likties saprātīgi, ir vairāki trūkumi. Tā kā VIES ir tiešsaistes pakalpojums, kas dod iespēju acumirklī apstiprināt klienta PVN identifikācijas numura derīgumu, nevar uzskatīt, ka sistēma darbosies kā galīgā norāde par klienta kā ar nodokli apliekamas personas statusu. Tā ir tikai viens plašāka procesa elements. Tomēr patlaban VIES darbojas kā instruments uzņēmuma identificēšanai, un vairumā gadījumu tas, ka nav pierādama PVN numura, ir tikai pamatota norāde, ka pakalpojuma sniedzējs nedarbojas ar operatoru, kas apliekams ar nodokli. Komisija turpinās darbu pie VIES kvalitātes un darbības uzlabošanas. Pēdējā laikā sistēma ir paplašināta, lai apstrādātu uzņēmumu pieprasījumus pārbaudīt pakalpojumu paketes.

Tomēr var būt skaidrība un konsekvence par to, kāds pārbaudes līmenis ir pieņemams attiecībā uz tiešsaistes darījumiem kopumā. Dažas dalībvalstis jau atzīst to, ka maza apjoma darījumiem reālā laikā pietiek ar vienkāršu klienta deklarāciju, taču tas var nebūt pieņemami visām nodokļu administrācijām.

Šis ir jautājums, kas ir papildus jāapspriež, īpaši tad, ja var sniegt pierādījumus par to, ka par elektroniski sniegtiem pakalpojumiem rodas īpaši apsvērumi.

3.6. Līdzvērtīguma jautājumi

Kā minēts iepriekš, ir paplašinājies to komercdarbību loks, uz kurām attiecas direktīva. Dažos gadījumos tas darīts, izmantojot organisku pieaugumu, kad tirgū labprāt pieņem jaunus lietojumus. Citos gadījumos tas noticis, izmantojot pāreju no tradicionālajiem un ciparu medijiem. Attiecībā uz izdevējdarbību ietekme, šķiet, ir gan būtiska, gan ilglaicīga.

Šī ražošanas nozare guvusi labumu no samazinātās PVN likmes saskaņā ar Sestās direktīvas H pielikumu attiecībā uz iespieddarbiem. Šī pasākuma labumu plaši novērtē un vispārīgi uzskata par ilgtspējīgu ieguldījumu plašāku valsts politikas mērķu sekmēšanā. Kad tika apspriesta 2002. gada direktīva, bieži radās jautājums par to, vai varētu piemērot kādu līdzvērtīgu pasākumu attiecībā uz tiešsaistes publikācijām, pamatojoties uz dažādu izplatīšanas kanālu neitrālo raksturu. Tomēr pati būtība pārejai uz ciparizāciju radītu vairākus šķēršļus. Elektroniskā publicēšana paver iespējas visdažādākajām funkcijām, kas pakalpojumu aizvien attālina no tradicionālās iespiešanas un iekļauj vispārējā elektroniskajā saziņā un izplatīšanā. Īpaša nodokļu režīma dēļ nebūtu vērts mēģināt identificēt un izolēt vienu tiešsaistes pakalpojuma kategoriju, kas saturiski būtu līdzvērtīga iespieddarbam.

Ciparizācija turpinās, un nozare ir pārejas periodā. Laikrakstu lasītāju skaits turpina samazināties, un pat reklāmas ieņēmumi nepalielinās, jo attīstās tiešsaistes resursi. Grāmatu saturu var viegli (vismaz tehniskā ziņā) un plaši cirparot. Patērētājus aizvien vairāk interesē cipariskais saturs, kas radīts, paturot prātā tikai izplatīšanu tiešsaistē. Ar Komisijas iniciatīvu attiecībā uz digitālajām bibliotēkām[10] atzīst šā procesa spēkā esību un vajadzību risināt Eiropas kultūras mantojuma problēmas un augstas klases zināšanu krājuma jautājumus.

Šķiet, ir grūti paredzēt veidu, kādā fiskālos pasākumus varētu lietderīgi izmantot šā jautājuma risināšanā. H pielikumā minēto samazinātās nodokļa likmes mehānismu nevar tieši transponēt ciparu vidē. Tomēr virzībā uz ciparizāciju nekas neliecina, ka iespieddarbiem tupina piemērot samazinātu PVN likmi. Tomēr faktiski pieaug neatgūstamā PVN apjoms, ko maksā tādas iestādes kā universitātes un bibliotēkas. Lai gan Komisija apzinās šā jautājuma nozīmi, tā uzskata, ka šajā gadījumā tas nav jāapspriež.

3.7. Laimes spēles un azartspēles

Kopš 2003. gada ievērojams pieaugums vērojams tādā jomā kā tiešsaistes azartspēles, loterijas un derības.

Daudzos gadījumos šī joma attiecas arī uz tiešsaistes elektroniskajām spēlēm vai elektroniskajām platformām, kurās dalībnieki slēdz derības viens ar otru vai spēles laimests ir kopējās kases daļa. Bieži pakalpojuma sniedzējs darbību neveic kā „spēļu nams” vai nesniedz bukmeikera pakalpojumus, bet drīzāk gūst ieņēmumus no maksas par piekļuvi vai lietojumu. Saskaņā ar direktīvu runa neapšaubāmi ir par elektroniski sniegtu pakalpojumu, kas apliekams nodokli un kam jāpiemēro PVN.

Derību un azartspēļu pakalpojumi saskaņā ar Sestās direktīvas 13. panta B punkta f) apakšpunktu ir atbrīvoti no PVN tikai tādā gadījumā, ja uz tiem attiecas nosacījumi un ierobežojumi, kurus nosaka atsevišķas dalībvalstis. Tādējādi dalībvalstis var izvēlēties, kuras darbības tās nevēlas aplikt ar nodokli, un tā rezultātā darbībai derību un azartspēļu jomā, kas nav īpaši apliekama ar nodokli, piemēro PVN. Tomēr rīcības brīvību ierobežo neitralitātes princips, ko vairākos spriedumos noteikusi EKT[11].

Nodokļu uzlikšanas vieta derībām un azartspēlēm, ko elektroniski piedāvā operatori, kuri atrodas ārpus ES, ir vieta, kurā izveidots pakalpojuma patērētāja uzņēmums, un nodokļa apjomu nosaka veids, kādā nodokļa atbrīvojums ir īstenots patērētāja uzņēmuma dalībvalstī. Kad pakalpojumu sniedz operators, kura uzņēmums ir izveidots dalībvalstī, nodokļa uzlikšanas vieta patlaban ir tā vieta, kurā nodibināts operatora uzņēmums, un nodokļa režīmu nosaka atbilstīgi veidam, kādā dalībvalsts piemēro atbrīvojumu no nodokļa.

Ja azartspēļu darījumi nav atbrīvoti no nodokļa, veidu, kādā jāaprēķina PVN, ir formulējusi Eiropas Kopienu Tiesa lietā C-38/93[12], kurā noteikts, ka ar nodokli apliek to summu, no kuras iepriekš atskaitīti ieņēmumi no darbības, nevis kopējo visas spēles summu. Tomēr šīs interpretācijas pamatā ir gan šajā lietā, gan citur ietverti īpaši elementi[13], un tiesa ir paudusi atšķirīgu viedokli attiecībā uz dažām darbībām azartspēļu jomā.

Lai pareizi interpretētu šos noteikumus un tos piemērotu tiešsaistes azartspēlēm un derībām, varētu būt vajadzīgs skaidrojums, īpaši tad, ja šķiet, ka atšķirīga pieeja dalībvalstu līmenī rada attiecīgajam ar nodokli apliekamajam operatoram nesamērīgu nodokļu slogu. Var būt vajadzība to papildus pārbaudīt, īpaši tad, ja nodokļu uzlikšanas vietā groza spēkā esošos noteikumus attiecībā uz tiešsaistes pakalpojumiem, kurus sniedz ES reģistrēts operators.

3.8. Grāmatvedības uzskaites vešana un nodrošināšana

Attiecībā uz nereģistrētiem operatoriem Sestās direktīvas 26.c panta B punkta 9) apakšpunktā par uzskaites vešanu un piekļuvi ierakstiem atspoguļota realitāte, ka šīm personām nebūs uzņēmuma ES. Parastā pārbaudes un revīzijas procedūra, ko izmanto atbilstības uzraudzīšanai, vairs nav būtiska, ja uzņēmums darbojas no attālinātas vietas. Šī distancēšanās pati par sevi rada problēmas, un direktīva uz to attiecas diezgan tieši, vienkārši pieprasot šiem uzņēmumiem veikt pietiekami detalizētu grāmatvedības uzskaiti, lai pamatotu nodokļa atgūšanu. Šai uzskaitei pēc attiecīgo nodokļu administrāciju pieprasījuma jābūt elektroniski pieejamai, un tā jāglabā 10 gadus.

Operatori nav norādījuši, ka būtu grūtības pildīt šos pienākumus. Arī nodokļu administrācijas nav norādījušas, ka būtu grūtības pārbaudīt PVN atgūšanai saskaņā ar īpašu shēmu iesniegto pierādījumu pamatotību. Sestās direktīvas 22.a pantā ir līdzīgs noteikums, kas kopumā dod iespēju nodokļu administrācijām veikt grāmatvedības uzskaites revīziju no attāluma. Tas, ka nodokļu administrācijas nenorāda uz problēmām, varbūt jāsaprot saistībā ar realitāti, t.i., nav pieradījumu tam, ka dalībvalstis kādreiz būtu sistemātiski izmantojušas šos noteikumus.

4. SECINāJUMI

Kopš 2003. gada uzraugot direktīvas praktisko ieviešanu, kontakti gan ar dalībvalstīm, gan attiecīgajiem operatoriem bijuši pastāvīgi un pietiekamā līmenī. Tas Komisijai deva iespēju identificēt ikvienu jautājumu, kas varētu radīt bažas, un uzraudzīt šo jautājumu attīstību laika gaitā. Lielāka daļa jautājumu ir bijusi relatīvi maznozīmīga vai arī ir bijuši tādi jautājumi, kuru risinājumi tiks rasti citur. Ja vajadzīgs, Komisija turpinās uzraudzīt pēdējos no minētajiem jautājumiem, lai nodrošinātu, ka tos pietiekami atrisina.

Tomēr pārliecinoši var secināt, ka nepagarinot direktīvas termiņu, lielā mērā negatīvi tiktu skartas visas ieinteresētās personas. Pēdējo trīs gadu laikā gūtā pieredze nevar sniegt citu secinājumu. Ierosinātais termiņa pagarinājums dos iespēju koriģēt īpašo shēmu nereģistrētiem operatoriem attiecībā uz vispārīgo „pilna apjoma apkalpošanu”. Daži iepriekš minētie tehniskie jautājumi būtībā ir horizontāli, un tie ir labāk risināmi plašākā kontekstā.

Pilnīgi ieviešot „pilna apjoma apkalpošanas” shēmu, Komisija tāpēc ņems vērā gan nodokļu administrāciju, gan komersantu pieredzi elektronisko pakalpojumu shēmas īstenošanā.

[1] OV C , ., . lpp.

[2] OV C , ., . lpp.

[3] OV C , ., . lpp.

[4] Otavas Nodokļu piemērošanas pamatnostādnes attiecībā uz elektronisko tirdzniecību: http://www.oecd.org/dataoecd/45/19/20499630.pdf.

[5] Padomes 2005. gada 17. oktobra Regula (EK) Nr. 1777/2005, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 77/388/EEK par kopēju pievienotās vērtības nodokļu sistēmu. OV L 288, 29.10.2005., 1. lpp.

[6] Šķiet, to apstiprina fakts, ka apraides pakalpojumu uztveršana ir iekļauta tajā pašā ievilkumā, kurā ir „ieejas maksa izstādēs, teātros, cirkā, gadatirgos, izklaides parkos” utt.

[7] COM (2004) 728. Priekšlikums Padomes Direktīvai, ar ko groza Direktīvu 77/388/EEK nolūkā vienkāršot pievienotās vērtības nodokļa saistības; Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko nosaka sīki izstrādātus Direktīvā 77/388/EEK paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksai ar nodokli apliekamām personām, kuras nav reģistrētas attiecīgās valsts teritorijā, bet ir reģistrētas citā dalībvalstī; Priekšlikums Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvas sadarbības pasākumu ieviešanu saistībā ar vienas pieturas shēmu un pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanas procedūru.

[8] COM(2005)334. Grozītais priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 77/388/EEK attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas vietu.

[9] Padomes 2003. gada 7. oktobra Regula (EK) Nr. 1798/2003, ar ko īslaicīgi groza Regulu (EEK) Nr. 218/92 par administratīvo sadarbību netiešo nodokļu jomā attiecībā uz papildpasākumiem, kuri attiecas uz elektronisko komerciju; OV L 264, 15.10.2003., 1. lpp.

[10] COM(2005)465 , 2005. gada 30. septembra galīgā redakcija – Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „i2010: digitālās bibliotēkas”.

[11] Piemēram, apvienotā lieta C453/02 un 462/02 ( Linneweber ) un lieta C-283/95 ( Ficher ).

[12] Glawe pret Finanzamt Hamburg-Barmburg-Uhlenhorst – lieta C-38/93.

[13] Town and Country Factors Limited pret Commissioners of Customs and Excise – lieta C-498/99.