P6_TA(2006)0382

Par ES atbalsta palielināšanu un uzlabošanu: pasākumi 2006. gadā efektīvas palīdzības īstenošanai

Eiropas Parlamenta rezolūcija par ciešāku un efektīvāku sadarbību: 2006. gada atbalsta efektivitātes pakete (2006/2208(INI))

Eiropas Parlaments,

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu "ES palīdzība: sniegt palīdzību, kas būtu nozīmīgāka, efektīvāka un savlaicīgāka" (COM(2006)0087),

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "Nostiprināt Eiropas ietekmi: valsts stratēģijas dokumentu un kopējās daudzgadu programmas izstrādes vienota sistēma" (COM(2006)0088),

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "Attīstības finansēšana un atbalsta efektivitāte — uzdevumi ES atbalsta palielināšanai 2006.—2010. gadā" (COM(2006)0085),

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "Attīstības paātrināšana attiecībā uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu — attīstības finansēšana un atbalsta efektivitāte" (COM(2005)0133),

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai "Attīstības politiku saskaņotība — kāpināt progresu, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus" (COM(2005)0134),

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai "Kāpināt progresu ceļā uz Tūkstošgades attīstības mērķiem — Eiropas Savienības ieguldījums" (COM(2005)0132),

- ņemot vērā 2006. gada 10. un 11. aprīlī Vispārējo jautājumu un ārlietu padomē pieņemtos secinājumus par attīstības atbalsta finansējumu un Eiropas atbalsta efektivitāti: nodrošināt svarīgāku, efektīvāku un ātrāku palīdzību,

- ņemot vērā 2003. gada 25. februārī pieņemto Romas deklarāciju par saskaņošanu un Parīzes deklarāciju par attīstības atbalsta efektivitāti (še turpmāk — "Parīzes deklarācija"), ko 2005. gada 2. martā pieņēma augsta līmeņa foruma par saskaņošanu un atbalsta efektivitāti noslēgumā,

- ņemot vērā tā 2006. gada 16. februāra rezolūciju par jauniem finansēšanas instrumentiem saistībā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem [1],

- ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju A/RES/55/2 par Tūkstošgades deklarāciju,

- ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra padomnieka Jeffrey Sachs ziņojumu "Ieguldījums attīstībā: praktisks plāns Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai",

- ņemot vērā 2002. gada 22. marta Monterejas vienošanos par finansējumu attīstībai,

- ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kuri tiekas Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgo deklarāciju par Eiropas Savienības attīstības politiku "Eiropas konsenss" [2] (še turpmāk — "Eiropas konsenss attīstības jomā"),

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai "ES Āfrikas stratēģija: Eiropas — Āfrikas nolīguma noslēgšana, lai paātrinātu Āfrikas attīstību" (COM(2005)0489),

- ņemot vērā tā 2005. gada 17. novembra rezolūciju par Āfrikas attīstības stratēģiju [3],

- ņemot vērā 2005. gada 14. septembrī pieņemto Ņujorkas deklarāciju, kas pieņemta sanāksmes par Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) īstenošanu 2005. gada 14.— 16. septembrī laikā, par jauniem attīstības finansējuma avotiem, kurā jau 79 valstis ir paudušas atbalstu pirmā izmēģinājuma mehānisma īstenošanai, ar ko nosaka solidaritātes nodokli lidmašīnu biļetēm,

- ņemot vērā J.-P. Landau ziņojumu par jauniem finansēšanas avotiem attīstības jomā, kura izstrādi vadīja četrpusēja grupa un kuru publicēja 2004. gadā, kā arī A. B. Atkinson ziņojumu "Jauni attīstības finansēšanas avoti: Tūkstošgades attīstības mērķu finansējums", kuru 2004. gadā publicēja ANO Universitāte (UNU-Wider),

- ņemot vērā 2006. gada 18. maija nostāju attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par attīstības sadarbības un ekonomiskās sadarbības finansēšanas instrumenta izveidi [4],

- ņemot vērā 2006. gada 6. aprīļa rezolūciju par palīdzības efektivitāti un korupciju jaunattīstības valstīs [5],

- ņemot vērā 2005. gada 12. aprīļa rezolūciju par Eiropas Savienības lomu TAM sasniegšanā [6],

- ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 14. marta rezolūciju par Starptautiskā Valūtas fonda stratēģijas pārskatīšanu [7],

- ņemot vērā 2006. gada 7. jūnija paziņojumu, kuru iesniedza Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Lauksaimniecības komitejas Āfrikas grupa un kurš attiecas uz noteikumiem, kas regulē sarunas par lauksaimniecības produkciju (06-0000) (TN/AG/GEN/18),

- ņemot vērā 2006. gada marta ziņojumu "Novērtējums par bankas atbalstu tirdzniecībā; 1987.—2004. gads", ko publicējusi Pasaules Bankas neatkarīgā novērtēšanas grupa (IEG),

- ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

- ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A6-0270/2006),

A. tā kā Eiropas Savienība sniedz vairāk nekā pusi no visas pasaules valsts atbalsta, tā ir pasaulē nozīmīgākā atbalsta sniedzēja, tomēr tas nenozīmē, ka Eiropas Savienība faktiski pārvalda šo jomu un spēj to ietekmēt starptautiskā līmenī;

B. tā kā ar Eiropas konsensu attīstības jomā tiek likti pamati plānam par kopēju Eiropas Savienības attīstības politiku saistībā ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, Padomei, Parlamentam un Komisijai kopīgām vērtībām, principiem, mērķiem un instrumentiem;

C. tā kā nozīmīgākais šīs politikas mērķis, sadarbojoties attīstības jomā, ir nabadzības izskaušana saistībā ar noturīgu attīstību, tostarp TAM sasniegšanu;

D. tā kā pirmo reizi kopš Eiropas attīstības konsensa pieņemšanas Komisija paredz stratēģiski plānot ne tikai tās sniegto un/vai pārvaldīto atbalstu, bet arī dalībvalstu sniegto divpusējo atbalstu, īstenojot Parīzes deklarācijā pieņemtās saistības (pielāgošana, koriģēšana, saskaņošana un pārvaldība, pamatojoties uz rezultātiem un savstarpējo atbildību);

E. tā kā dažādu Eiropas Savienības politikas virzienu saskaņotības trūkums traucē efektīvai atbalsta sniegšanai un turklāt ir pretrunā ar Līguma 178. pantu;

F. tā kā vairākos pētījumos ir pierādīts, ka atbalsta atsaisti (neparedzēt nosacījumus par izcelsmi vai noteikumus par šā atbalsta piešķiršanu) ir būtiska nozīme atbalsta efektivitātes uzlabošanā, jo īpaši attiecībā uz pārtikas atbalstu;

G. tā kā viens no Eiropas attīstības konsensa un Parīzes deklarācijas pamatprincipiem ir tas, ka partnervalstis pielāgo attīstības stratēģijas un programmas;

H. tā kā saskaņā ar iepriekš minēto ziņojumu, kuru ANO uzdevumā izstrādājis Jeffrey Sachs, TAM sasniegšanai līdz 2015. gadam ir nepieciešami vismaz papildu 50 miljardi ASV dolāru;

I. tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies piešķirt EUR 2 miljardus gadā — 1 miljardu nodrošina dalībvalstis un 1 miljardu piešķir Komisija —, lai veicinātu jaunattīstības valstu tirdzniecības spējas;

J. tā kā Eiropas Savienība iepriekš minētajos Eiropadomes sanāksmes secinājumos ir apstiprinājusi 2005. gada 24. maijā pieņemtās saistības attiecībā uz atbalsta apjoma palielināšanu, proti, ka tā vismaz par 50 % palielinās valsts atbalstu Āfrikas attīstībai un būs vienīgā atbalsta sniedzēja, kas uzņēmusies būtiskas, noteiktas un prognozējamas saistības atbalsta palielināšanai, lai tas līdz 2015. gadam sasniegtu vairāk nekā EUR 84 miljardus;

K. tā kā, ņemot vērā 2007.—2013. gada finanšu plāna noteiktos ierobežojumus ( 2005. gada 15. un 16. decembra Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumi) Eiropas Savienības budžetam, lielākajai daļai atbalsta palielinājuma (80 %—90 %) ir jānāk no dalībvalstīm;

L. tā kā, lai arī saskaņā ar ESAO publicētajiem datiem par 2005. gadu Eiropas Savienība šķietami ir uz pareizā ceļa, lai sasniegtu 2006. gadam noteiktos mērķus, joprojām ir četras dalībvalstis, kuru sniegtais atbalsts ir zemāks par minimālo robežu, kuru atjaunoja pēc Barselonas kompromisa — 0,33 % no NKP;

M. tā kā pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Attīstības atbalsta komitejas (AAK) jaunākajiem datiem Eiropas Savienība attiecībā uz 2005. gadā sniegto attīstības atbalstu ir jo īpaši paredzējusi parādu atvieglojumus (galvenokārt Irākai un Nigērijai) EUR 9 miljardu apjomā, lai arī Monterejas konsensā īpaši tika noteikts, ka finansējumu parādu atvieglojumu veidā nedrīkst piešķirt no attīstības atbalsta līdzekļiem, kuri parasti ir tieši paredzēti jaunattīstības valstīm;

N. tā kā valsts attīstības atbalsta mākslīgas palielināšanas un neefektīvas pārvaldības dēļ būtiska daļa no Eiropas Savienības dalībvalstu sniegtā atbalsta tieši nesasniedz Dienvidu valstu iedzīvotājus, kuriem tas ir paredzēts;

O. tā kā Glenīglā G8 valstīm noteikto saistību īstenošana (palielināt attīstības atbalstu par 50 miljardiem ASV dolāru gadā pēc 2010. gada) joprojām lielā mērā paliek solījumu līmenī, ņemot vērā to, ka reāli nodrošinātais atbalsts (kas abstrahējas no visnabadzīgāko valstu parādu samazināšanas sekām) ir pieaudzis tikai par 5 miljardiem ASV dolāru 2005. gadā;

P. tā kā nolūkā izpildīt šīs saistības starptautiskā sabiedrība kopš 2005. gada septembra ir tikusies jau divas reizes, lai diskusijās apspriestu jaunus attīstības finansēšanas avotus;

Q. tā kā jauno finansēšanas mehānismu ieviešana ļautu ne vien atklāt jaunus resursus, bet arī uzlabot attīstības finansējuma plūsmu kvalitāti, jo īpaši resursu stabilitātes un paredzamības ziņā, kas ilgtermiņā ir svarīgi nacionālo stratēģiju atbalstam;

R. tā kā ES sadarbības politikas attīstības jomā efektivitātes uzlabošana paredz izstrādāt konkrētus sasniedzamos mērķus un rādītājus, kas ļauj novērtēt sasniegto progresu;

S. tā kā 2005. gada marta Parīzes Deklarācijā līdzekļu piešķīrēji ir uzņēmušies saistības noteikt plānotos mērķus 2010. gadam, kuri atbilst šajā deklarācijā noteiktajiem 12 rādītājiem, kā arī to, ka katra puse atbilstīgi šiem mērķiem ievieš efektīvu kontroles sistēmu;

T. tā kā steidzami ir jārod ilgtspējīgs risinājums parāda problēmai, kas ir galvenais šķērslis TAM īstenošanai;

U. tā kā ir pieņemts starptautisks konsenss, lai atvieglojumu pieeju aizstātu ar nabadzīgo valstu parāda dzēšanas pieeju, kā tas noteikts Tūkstošgades deklarācijā un lēmumā par parādu dzēšanu, kuru 2005. gadā pieņēma G8 valstis,

1. uzsver faktisko progresu efektivitātes palielināšanā, ko paredz Eiropas Komisijas trīs jaunākajos paziņojumos izteiktajos priekšlikumos, un pieņem zināšanai Padomes iepriekš minētos secinājumus, kuri daļēji atkārto šos priekšlikumus;

2. aicina dalībvalstis un Komisiju strādāt tā, lai nodrošinātu atbalsta efektivitāti plašākā to vērtību sistēmā, kuras iekļautas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un ANO konvencijās, piemēram, Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālām un kultūras tiesībām;

3. uzskata, ka turpmāk interesanti būtu centieni, kas saistīti ar "galveno līdzekļu devēju" izvēli īpašās nozaru jomās valsts līmenī;

4. prasa dalībvalstīm un Eiropas Komisijai apvienot centienus, lai panāktu, ka Eiropas Savienībā pastāv vienprātība un lai tādējādi varētu iegūt un saglabāt vadošo lomu ne tikai sadarbībai attīstības jomā piešķirto līdzekļu, bet arī palielinātas atbalsta efektivitātes ziņā;

5. uzskata, ka, lai efektīvi apkarotu nabadzību, daudz lielāka daļa no valsts atbalsta attīstības jomā (VAA), ko sniedz starptautiskie līdzekļu devēji, ir pirmām kārtām jānovirza nabadzīgāko valstu un iedzīvotāju vajadzībām, un izsaka nožēlu par Eiropas Savienības konkrēta plānotā mērķa trūkumu šajā jautājumā;

6. uzskata, ka ar jaunattīstības valstīm noslēgtajos zivsaimniecības nolīgumos jāietver mērķis uzlabot šo valstu spēju pienācīgi pārvaldīt zivsaimniecību savos ūdeņos, tostarp kontrolēt un uzraudzīt zveju, kā arī veikt zinātniskos pētījumus, nevis tikai piemērot maksājumu par tiesībām zvejot zivis;

7. uzskata, ka efektīva Eiropas Savienības atbalsta nolūkā ir jānodrošina pietiekams politikas nodrošinājums jaunattīstības valstīm un atbalsta efektivitāte jāvērtē pēc konkrētas panāktās virzības uz priekšu saistībā ar TAM sasniegšanu;

8. prasa, lai Komisija un visas Eiropas Savienības dalībvalstis strikti ievērotu ar Eiropas konsensu attīstības jomā pieņemtos mērķus un principus, jo īpaši galveno mērķi — nabadzības apkarošanu;

9. prasa, lai Eiropas Savienība atbalstītu un veicinātu šo attīstības politiku, kas ievēro cilvēktiesības un saņēmējvalstu tiesības izstrādāt savu politiku, visās daudzpusējās instancēs, kur tā ir pārstāvēta, kā arī divpusējās attiecībās;

10. aicina Eiropas Savienību savā attīstības politikā iestrādāt ANO Tūkstošgades ekosistēmu novērtējuma ziņojuma ieteikumus, kuros paziņots, ka pasaules ekosistēmu iznīcināšana būs šķērslis TAM sasniegšanā, kā arī īstenot pasākumus, lai novērstu plaša mēroga degradāciju;

11. prasa dalībvalstīm un Komisijai kopīgi, kā arī kopā ar citiem AAK līdzekļu piešķīrējiem izmantot visus savus centienus, lai uz to pamata īstenotu Parīzes Deklarāciju par atbalsta efektivitāti;

12. mudina dalībvalstis un Komisiju nekavējoties īstenot ieteikumus, kurus ierosinājusi Komisija un daļēji atkārtojusi Padome, kas nozīmētu arī pielikt nozīmīgas pūles, lai grozītu, vajadzības gadījumā radikāli, savu atbalsta sistēmu un/vai procedūras šā atbalsta sniegšanai, lai ar labāku programmu koordināciju, savstarpēji papildinošiem pasākumiem un politikas virzienu saskaņotību ievērojami palielinātu atbalsta efektivitāti;

13. uzsver, ka atbalsta efektivitāte jānodrošina, izmantojot divpusēju pieeju, t. i., pievēršot uzmanību ne vien procedūras jautājumiem, piemēram, koordinācijai, papildināmība, saskaņošanai un koriģēšanai, bet arī saturam un būtībai; uzsver, ka šajā kontekstā galvenās jomas ir tādi jautājumi kā korupcijas apkarošana, resursu palielināšana, kas saistīta ar nopietniem centieniem izvairīties no intelektuālā darbaspēka emigrēšanas, kā arī katastrofu apdraudējuma samazināšana;

14. uzsver, ka efektīvākai koordinācijai jānotiek kopā ar savstarpēji papildinošiem pasākumiem, kas izriet no labāka darbu sadalījuma dalībvalstu starpā, kā arī starp dalībvalstīm un Komisiju, uzmanību pievēršot valsts līmenim, kā arī kopā ar vadošajām partnervalstīm, lai varētu atklāt valstis un jomas, kurām netiek sniegts atbalsts, un šajā sakarā uzsver līdzekļu devēju atlanta piemērotību;

15. uzsver, ka līdzekļu devēju koordinācijā un darba sadalījumā jāievēro partnervalsts paraugs, ar mērķi piemēroties partnervalsts prioritātēm un procedūrām;

16. atzīst, ka darba koordināciju un dalīšanu nevar veikt atsevišķi vienu no otra; tādējādi Eiropas Savienība nedrīkst koncentrēt uzmanību tikai uz iekšējo darba sadalījumu, bet tai vienmēr jāraugās no līdzekļu devēju perspektīvas;

17. prasa, lai attiecīgās dalībvalstis nenovilcinātu līdzekļu palielināšanu to saistību izpildei, kuras tās ir uzņēmušās, lai bez papildu pasākumiem VAA minimālais apjoms sasniegtu 0,56 % no NKP 2010. gadā un 0,7% no NKP 2015. gadā un tādējādi tiktu iegūti papildu līdzekļi efektīvam un lielākam atbalstam attīstības jomā, un uzsver šo valstu nozīmīgo lomu šajā jautājumā;

18. prasa, lai Eiropas Savienība ņemtu vērā to, ka VAA līdzekļu apjoma palielināšanai nebūs jēgas, ja netiks ievērojami palielināta arī efektivitāte, piemēram, atbalsta sniegšanas kvalitāte, un sekmētu to, lai šāda atbalsta uzlabošana kā dalībvalstīm, tā attiecīgajām Eiropas Savienības iestādēm kļūtu par absolūtu sadarbības politikas prioritāti attīstības jomā;

19. prasa, lai katra dalībvalsts ik gadu pilnīgi pārredzamā veidā izveidotu precīzu sarakstu, kurā skaidri nodalītu līdzekļus, kas piešķirti attīstības atbalstam, un līdzekļus citām iniciatīvām, kas tieši neattiecas uz attīstību, piemēram, parāda samazināšanai, un šo sarakstu izstrādātu, pamatojoties uz Komisijas sagatavotu kopēju atsauces dokumentu; uzstāj, ka šī summa jo īpaši ir jāizslēdz no kopējo attīstības atbalsta izdevumu aprēķiniem;

20. pieņem zināšanai, ka nolūkā nonākt pie augstākā līmeņa sanāksmes, kas notiks 2008. gada sākumā Ganā, 2007. gadā ESAO AAK notiks debates par to, kuras iniciatīvas būtu vai nebūtu attiecināmas uz attīstības atbalstu, un uzsver apņemšanos šajās debatēs aktīvi piedalīties;

21. prasa, lai Komisija informētu par noteikumiem attiecībā uz to pilnvaru piešķiršanu, kuras tā īsteno ESAO AAK, par tur aizstāvētā viedokļa saturu un par šīs komitejas organizācijas un darbības noteikumiem;

22. uzstāj, lai ESAO AAK locekļi nosaka plānotos mērķus 2010. gadam, kuri atbilst Parīzē noteiktajiem 12 rādītājiem — jo īpaši attiecībā uz nosacītības, savstarpējās atbildības un paredzamības mērķiem, kā arī lai šie locekļi ievieš efektīvu uzraudzības mehānismu;

23. atbalsta Komisijas ierosināto un Padomes atkārtoto iniciatīvu par kopējas programmas izstrādi, kas paredzēta pirmajām 11 Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm (ĀKK), kā arī Vjetnamai un Nikaragvai, un uzskata, ka pašreiz gatavotā programma ĀKK valstīm varētu būt labs sākums; tomēr uzsver, ka ir svarīgi pārliecināties, ka pirmās izmēģinājuma iniciatīvas nav pretrunā ar patlaban partnervalstīs īstenotajiem kopīgajiem pasākumiem (piemēram, Kopīgajām palīdzības stratēģijām), bet gan pastiprina esošos procesus;

24. atzīmē un novērtē to darbu, ko Komisija paveikusi attiecībā uz savas darbības īstenošanas rādītāju izstrādi, tomēr atzīmē arī to, ka lielākā daļa rādītāju noteikti pēc iekšēja novērtējuma un budžeta atbalsta un nozaru programmu novērtējumā nav izmantoti šie rādītāji, kā arī to, ka joprojām nav izstrādāti ietekmes un ilgtspējības rādītāji, kurus var izmantot projektu novērtējumā pēc to pabeigšanas;

25. prasa Komisijai un dalībvalstīm noteikt visus rezultātu rādītājus, lai varētu novērtēt šo pušu ieguldījumu TAM īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz budžeta atbalstu, lai tādējādi valstu parlamenti, vietējā pilsoniskā sabiedrība, kā arī Eiropas Parlaments var noskaidrot Eiropas Savienības ieguldījuma izmantošanas rezultātus;

26. uzsver, ka ar kopēju programmu ir jāveicina partnerība, kas balstās uz valstu pielāgojumiem un savstarpēju atbildību;

27. uzsver, ka gan atbalsta, gan tirdzniecības pasākumiem jābūt svarīgai lomai TAM sasniegšanā;

28. aicina Komisiju veikt pētījumu, lai pārbaudītu, kā taisnīga konkurence varētu attīstīties atbilstīgi ilgtspējīgas tirdzniecības politikas modelim, kurš spētu sekmēt līdzsvarotu ziemeļu—dienvidu tirdzniecību, kā arī noteikt tos šķēršļus tirdzniecībā, kuri visvairāk ietekmē pasaules nabadzīgākās valstis;

29. atzīst to, cik jaunattīstības valstīm ir nozīmīga preču cenu stabilizēšana, un aicina Komisiju ierosināt atbilstīgus pasākumus;

30. prasa, lai Komisija izskaidro, cik lielā mērā saņēmējvalstis un pilsoniskā sabiedrība pilnībā kontrolē savu attīstības politiku ar nepieciešamo politikas nodrošinājumu saistībā ar novērtējuma un rīcības izstrādi un kopēju stratēģisko politiku, lai veicinātu saņēmējvalstu reakciju;

31. uzskata, ka nacionālā un reģionālā attīstības politika demokrātiski jānosaka pašām saņēmējvalstīm un ka demokrātiski ievēlētiem parlamentiem stingrāk jākontrolē programmas īstenošana;

32. uzsver pārredzamības un korupcijas apkarošanas nozīmi atbalsta efektivitātes palielināšanā; šajā saistībā atgādina savā iepriekš minētajā rezolūcijā par palīdzības efektivitāti un korupciju jaunattīstības valstīs izteiktos ieteikumus un atkārtoti apstiprina savu atbalstu kampaņai "Publicē to, ko tu samaksā", kas aicina starpvalstu uzņēmumus atklāt informāciju par maksājumiem valstu valdībām;

33. atkārto savus ieteikumus par atbalsta efektivitāti un korupciju jaunattīstības valstīs un aicina Komisiju un Padomi no budžeta atbalsta rezervēt atbilstīgu procentuālu daļu pilsoniskās sabiedrības "sargsuņiem", izveidot starptautisku melnā saraksta sistēmu, lai novērstu to, ka bankas aizdod naudu korumpētiem režīmiem, aizliegt iepirkuma līgumu slēgšanu ar tādiem uzņēmumiem, kuri jaunattīstības valstī ir bijuši iesaistīti korupcijā, kā arī steidzina dalībvalstis ratificēt Apvienoto Nāciju Organizācijas 2003. gada Pretkorupcijas konvenciju;

34. turklāt uzsver nozīmi, kāda ir pareizai pārvaldībai, stabilam tiesiskumam, pārredzamām un paredzamām reglamentējošām, tiesiskām un institucionālām struktūrām, kas ir nepieciešamie priekšnoteikumi, lai radītu ekonomikas attīstībai labvēlīgus apstākļus;

35. prasa Komisijai un dalībvalstīm padziļināt decentralizētu sadarbību, tieši sazinoties ar jaunattīstības valstu vietējām iestādēm;

36. uzskata, ka līdzfinansējumam varētu būt katalizatora loma attiecībā uz ES līdzekļiem un tādējādi tas varētu veicināt patiešām eiropeiskas sadarbības politikas izstrādi attīstības jomā;

37. iepazinās ar Komisijas priekšlikumu veicināt elastīga un ilgtspējīga instrumenta ieviešanu TAM īstenošanai un pieprasa vairāk precizējumu attiecībā uz šāda instrumenta pārvaldības darbību un noteikumiem;

38. izsaka nožēlu, ka atšķirībā no Komisijas atsevišķu dalībvalstu sasniegtais progress saistību īstenošanā, lai pakāpeniski atsaistītu atbalstu attīstības jomā, nav apmierinošs, lai arī to ļoti gaida vietējie ražotāji un Dienvidu valstu iedzīvotāji, kas to varētu izmantot, un prasa, lai dalībvalstis no šā brīža atsaistītu [8] pārtikas atbalstu un tā piešķiršanu vismazāk attīstītām valstīm, kā to ieteikusi ESAO;

39. pauž bažas par to, ka uz Eiropas Savienības budžeta atbalsta politiku jaunattīstības valstīm aizvien vairāk attiecas starptautisko finanšu iestāžu nosacījumi, kas liek šīm valstīm pildīt Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) nosacījumus, lai nodrošinātu Eiropas Savienības attīstības atbalstu; uzskata, ka šie centralizētie nosacījumi ir pretrunā saņēmējvalstu politikai apropriāciju jomā;

40. prasa Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt, lai ieinteresētās puses saņēmējvalstīs, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas, būtu pietiekami informētas, un tādējādi veicināt viņu piekļuvi pieejamām programmām;

41. prasa Komisijai un dalībvalstīm veicināt līdzattīstības iniciatīvas, šo pēdējo terminu saprotot kā tā potenciāla vērtības palielināšanu, kurš ir migrantu kopienām attīstītajās valstīs, lai sekmētu attīstību šo migrantu izcelsmes valstīs;

42. prasa Komisijai un dalībvalstīm attīstības programmās iesaistīt kvalificētas personas no diasporām, kas vēlas sniegt konkrētu palīdzību un strādāt savā izcelsmes valstī, lai ar savu kvalifikāciju sniegtu ieguldījumu valsts attīstībā;

43. uzsver, ka nolūkā uzlabot atbalsta efektivitāti, kura izpaužas konkrētā darbībā šajā jomā, noteikti ir nepieciešami jauni finanšu instrumenti un papildu resursi un tie nevar aizstāt jau noteiktās VAA saistības;

44. atzinīgi vērtē Eiropas Savienības stingro apņemšanos izveidot novatoriskas sistēmas attīstības finansēšanai, kuras būtu izstrādātas tā, lai nodrošinātu stabilu, efektīvu un paredzamu atbalstu;

45. uzsver, ka Komisiju nedrīkst uzskatīt par 26. Eiropas Savienības līdzekļu devēju; tā vietā ir jānosaka Kopienas atbalsta salīdzināmās priekšrocības; atgādina par to jomu nozīmīgumu, kuras noteiktas Eiropas attīstības konsensā, piemēram, Eiropas Savienības globālā klātbūtne, tā sadarbības attīstības budžeta apjoms, politikas saskaņotības stiprināšana, attīstības paraugprakses veicināšana, koordinācijas un saskaņošanas sekmēšana, kā arī demokrātijas un cilvēktiesību veicināšana utt.; prasa Eiropas Savienībai skaidri paust savu nostāju šajā jautājumā;

46. prasa dalībvalstu parlamentiem stingri kontrolēt piešķirtos līdzekļus un divpusējās sadarbības programmu īstenošanu;

47. pauž nožēlu, ka iniciatīva par vismazāk attīstītajām valstīm nesniedz ilgtspējīgu risinājumu parāda problēmai un lielākā daļa attiecīgo valstu neredz sava parāda situācijas uzlabošanos, kā to parāda Pasaules Bankas neatkarīgās novērtēšanas grupas 2006. gada marta ziņojums;

48. atzinīgi vērtē Norvēģijas pieņemto iniciatīvu veikt Pasaules Bankas un ANO līmeņa pētījumu par parādu nelikumības galveno jautājumu un mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis veicināt šo iniciatīvu starptautiskos forumos, lai šo jautājumu atzītu starptautiskā līmenī un lai veiktu "šausmīgo parādu" revīziju attiecībā uz atsevišķiem divpusējiem dalībvalstu parādiem nolūkā dzēst šos parādus;

49. pauž nožēlu, ka Padome nav gatava 2007.—2013. gada finanšu shēmā nodrošināt jaunus līdzekļus atbalstam un tirdzniecības pasākumiem; uzskata, ka šādu pasākumu finansēšana nedrīkst notikt uz citu darbību rēķina, kuras paredzētas TAM sasniegšanai; uzskata, ka tas būtu neatbilstīgi un nepieņemami laikā, kad jauniem finansēšanas instrumentiem un jauniem līdzekļiem ir būtiska nozīme;

50. uzsver nozīmi, kāda ir PTO iniciatīvai "Atbalsts tirdzniecībai", kuru izstrādāja nolūkā palīdzēt jaunattīstības valstīm palielināt savus tirdzniecības resursus un īstenot PTO nolīgumus, lai izmantotu šādu nolīgumu sniegtās priekšrocības un paplašinātu savu tirdzniecību, atvieglojot tām līdzdalību starptautiskajā tirdzniecībā; tāpēc atkārtoti pauž atbalstu jaunajai budžeta pozīcijai "Atbalsts tirdzniecībai", kas vienlaicīgi palielina pārredzamību un demokrātisku kontroli;

51. atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu pastiprināt koordināciju jomā, kas saistītā ar sadarbību tirdzniecības attīstībai; šajā kontekstā uzsver nepieciešamību uzlabot koordinācijas pasākumus palīdzības sniedzēju līmenī kopumā un jo īpaši nozares līmenī; uzsver, ka Eiropas Savienībai savi centieni saistībā ar atbalstu attīstībai jāapvieno ar citu starptautisku palīdzības sniedzēju centieniem;

52. uzskata, ka ir nepieciešams Eiropas Savienības atbalsts ĀKK valstu cukura nozarei, lai šīs valstis spētu pielāgoties jaunajiem ierobežojumiem, ko paredz Eiropas cukura nozares reforma; no otras puses, uzskata, ka pārstrukturēšanas atbalstam nedrīkst piešķirt līdzekļus uz to pasākumu rēķina, kurus īsteno saistībā ar Eiropas Savienības attīstības politiku, jo īpaši attiecībā uz izdevumiem TAM sasniegšanai;

53. atgādina Komisijai tās solījumu piešķirt jaunattīstības valstīm "bezmaksas kārtu" ("Round for Free") PTO; aicina Padomi un Komisiju darīt visu iespējamo, lai novērstu to, ka vismazāk attīstītās valstis kļūst par stipru tirdzniecības bloku interešu upuriem;

54. atzīst, ka Komisija un ĀKK valstis vēlās sasniegt lielāku efektivitāti, ar ekonomikas partnerības nolīgumu palīdzību pastiprinot reģionālo sadarbību; tāpēc aicina izstrādāt nepieciešamos aizsardzības pasākumus un reālu grafiku pakāpeniskai un asimetriskai tirdzniecības atvēršanai, lai nodrošinātu, ka ekonomikas partnerības nolīgumi efektīvā veidā veicina ĀKK valstu ekonomikas izaugsmi;

55. aicina visas attīstītās valstis un augstāku attīstības līmeni sasniegušās jaunattīstības valstis sekot Eiropas Savienības iniciatīvas "Viss, izņemot ieročus", piemēram, nodrošinot, ka vismazāk attīstīto valstu piekļuve tirgum ir pilnībā brīva no nodokļiem un kvotām;

56. atsaucas uz Komisijas ziņojumu, kurā norādīts, ka vismazāko ieguvumu no Eiropas Savienības preferenču sistēmas saņem vismazāk attīstītās valstis; aicina Komisiju īstenot jaunus pasākumus, lai visnabadzīgākās valstis varētu gūt vislielāko iespējamo labumu no ES tirdzniecības preferencēm;

57. uzskata, ka, lai arī Eiropas Savienības piešķirtā finansiālā atbalsta summa ir nozīmīga, ir svarīgi arī uzsākt būtiskas reformas attiecībā uz vispārējām finanšu iestādēm un komerciestādēm, lai īstenotu daudzdimensionālu un uz tiesībām pamatotu pieeju;

58. atgādina par savu iepriekš minēto rezolūciju par SVF stratēģijas pārskatīšanu, kurā tas aicina dalībvalstis tiekties tikai uz viena — sākumā, iespējams, eurozonas — pārstāvības apgabala izveidi, lai ilgākā termiņā nodrošinātu saskaņotu Eiropas pārstāvību, kas ietvertu ECOFIN padomes prezidentūru un Eiropas Komisiju, kura darbību kontrolētu Eiropas Parlaments;

59. prasa starptautisko finanšu iestāžu (SFI) darbības pārskatīšanu, sākot ar balsošanas sistēmas piemērošanu faktiskajai situācijai, lielāku nozīmi piešķirot jaunattīstības valstīm un pārskatot valstu grupu sastāvu, kurš šobrīd ir nelīdzsvarots;

60. ņem vērā vairākus ANO ziņojumus, tostarp iepriekš minēto J. Sachs ziņojumu, pieprasa SFI, lai jaunattīstības valstu parādu ilgtspējība tiktu uztvertu kā tāds parāda līmenis, kas valstīm ļautu sasniegt TAM, nepaaugstinot savu ārējo parādu līmeni, kā arī pieprasa dalībvalstu pārstāvjiem SFI aizstāvēt šādu maiņu;

61. atgādina iepriekš minētajā rezolūcijā par SVF stratēģijas pārskatīšanu izteikto ieteikumu, lai ar atbalstu un SFI aizdevumiem saistītos nosacījumus noteiktu ciešā sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādēm, kā arī lai atzītu, ka daudzos gadījumos šiem nosacījumiem bijusi negatīva ietekme uz jaunattīstības valstu sociāli ekonomiskajiem rādītājiem;

62. piedāvā izveidot darba grupu, kuras uzdevumus būtu ES atbalsta efektivitātes nodrošināšana un Eiropas konsensa attīstības jomā uzraudzība un kuru veidotu Attīstības komitejas locekļi, kā arī aicina tajā piedalīties Eiropas Komisiju, dalībvalstis, attīstības jomas NVO, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus un arodbiedrības, tādējādi iesaka, ka vairākas valstis ir jāatlasa gadījumu izpētei, lai Eiropas Parlamentam un tā Attīstības komitejai sniegtu skaidrāku priekšstatu par centieniem un rezultātiem kopumā, īpašu uzmanību pievēršot atbalsta efektivitātei valsts līmenī;

63. uzsver, ka ir īpaši svarīgi, lai Eiropas Savienība sistemātiskāk īstenotu politiku, kurā ievērota vispārēja saskaņotība, un vienojas par to, lai šo jautājumu par dažādu Eiropas Savienības politikas jomu saskaņotību iekļautu Somijas prezidentūras — prezidentūras, no kuras sagaida daudz, — darba kārtībā;

64. uzsver to, cik liela nozīme atbalsta efektivitātes nodrošināšanā, it īpaši vietējā līmenī, ir saskaņotībai starp dažādajām Eiropas Savienības politikas jomām un nepieciešamā līmeņa koordinācijas un saskaņotības nodrošināšanai starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm saistībā ar attiecīgās politikas īstenošanu; uzskata, ka saskaņotības trūkums ir pretrunā ar EK līguma 178. pantu;

65. uzskata, ka Eiropas Savienības atbalsta efektivitātes politikā jāiekļauj saskaņotība starp tirdzniecības politiku, sadarbības politiku attīstības jomā un kopējo lauksaimniecības un zivsaimniecības politiku, lai novērstu tiešu vai netiešu negatīvo ietekmi uz jaunattīstības valstu ekonomiku;

66. uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

[1] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0063.

[2] OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.

[3] Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0445.

[4] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0217.

[5] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0141.

[6] OV C 33, 9.2.2006., 311. lpp.

[7] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0076.

[8] Skatīt F ievilkumu.

--------------------------------------------------