P6_TA(2006)0115

Demogrāfiskās problēmas un paaudžu solidaritāte

Eiropas Parlamenta rezolūcija par demogrāfiskām problēmām un paaudžu solidaritāti (2005/2147(INI))

Eiropas Parlaments,

- ņemot vērā tā 1997. gada 14.marta rezolūciju par Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par demogrāfisko situāciju Eiropas Savienībā 1995. gadā [1],

- ņemot vērā tā 1998. gada 12.marta rezolūciju par Komisijas 1997. gada ziņojumu par demogrāfisko situāciju [2],

- ņemot vērā tā 2000. gada 15. decembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu "Pretim visu paaudžu Eiropai — labklājības un paaudžu solidaritātes veicināšana" [3],

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei "Eiropas rīcība saistībā ar novecošanās tendencēm pasaulē. Ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšana novecojošā pasaulē. Eiropas Komisijas ieguldījums Novecošanās jautājumiem veltītajā pasaules II asamblejā" (COM(2002)0143),

- ņemot vērā Eiropas Jaunatnes paktu, ko Eiropadome pieņēma 2005. gada 22.— 23. martā Briselē,

- ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu "Jauna solidaritāte paaudžu starpā saistībā ar demogrāfiskām izmaiņām" (COM(2005)0094),

- ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

- ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0041/2006),

A. tā kā demogrāfiskās izmaiņas, kas daļēji ir saistītas ar paredzamo mūža ilguma palielināšanos, nav jāuzskata tikai par problēmu, bet tās ir arī pozitīvs izaicinājums sabiedrībām iesaistīt visu vecuma grupu cilvēkus un piedāvāt iespējas, kādu iepriekš nebija;

B. tā kā Lisabonas stratēģijā ir uzsvērts, ka sieviešu līdzdalība darba tirgū ir jāpalielina, lai sasniegtu Lisabonas mērķus panākt pilnīgu nodarbinātību augstas kvalitātes darbavietās;

C. tā kā Direktīva 92/85/EEK [4] paredz pasākumus, kuru mērķis ir veicināt drošības un veselības aizsardzības uzlabošanu darbā strādājošām grūtniecēm un sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti,

1. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Zaļo grāmatu "Jauna solidaritāte paaudžu starpā saistībā ar demogrāfiskām izmaiņām" (Zaļā grāmata);

2. atzinīgi vērtē to, ka Komisija Zaļajā grāmatā Eiropas līmenī pauž nostāju par vienu no svarīgākajām politiskajām un sociālajām problēmām; tomēr uzsver, ka daudzi ar sabiedrības demogrāfiskām izmaiņām saistītie jautājumi ir tikai dalībvalstu kompetencē un ka tāpēc Eiropas mēroga noteikumu izstrāde šajā jomā nav vispārējā Kopienas kompetencē;

3. pauž nožēlu, ka Komisija Zaļajā grāmatā, analizējot situāciju no makroekonomiskā vai mikroekonomiskā viedokļa, nav sistemātiski ņēmusi vērā dzimumu līdztiesības aspektu, kaut gan tas ir būtisks, lai veiktu vispusīgu analīzi un paredzētu visaptverošus pasākumus;

4. uzskata, ka demogrāfiskās izmaiņas un to ietekme uz sabiedrību ir izšķiroši svarīgas dalībvalstu un Savienības nākotnei; tāpēc aicina Komisiju atzīt, ka demogrāfiskās izmaiņas ir horizontāli risināms jautājums, un ņemt to pienācīgi vērā, integrēt un attiecināt uz visiem Savienības pasākumiem;

5. konstatē, ka laika gaitā demogrāfiskās izmaiņas kopā ar lēnu ekonomikas attīstību un/vai ilgstoši lielu bezdarbu pastiprinās šīs problēmas aizvien vairāk; tāpēc secina, ka jāpalielina izaugsme un jāsamazina augstais bezdarba līmenis, lai novērstu demogrāfisko izmaiņu negatīvās sekas;

6. ir pārsteigts, ka Zaļajā grāmatā tikai starp citu ir pieminēti demogrāfisko izmaiņu veselības aprūpes aspekti; uzsver, ka iedzīvotāju novecošanās dēļ kvalitatīvi un kvantitatīvi pieaug pieprasījums pēc medicīnas un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem; ir pārliecināts, ka svarīgi ir veikt ieguldījumus slimību pastāvīgas profilakses pasākumos, lai tiktu galā ar demogrāfisko izmaiņu cilvēciskajiem un ekonomikas aspektiem; konstatē, ka cilvēki, kam ilgāk ir laba veselība, var ilgāk aktīvi dzīvot un strādāt;

7. piekrīt, ka, pazeminoties dzimstībai, ekonomikas izaugsmi var saglabāt ar pasākumiem, kuru mērķis ir paaugstināt nodarbinātību, ieviest jauninājumus un vairot darba ražīgumu, kā arī modernizēt sociālo aizsardzību;

8. ņemot vērā acīm redzamās demogrāfiskās izmaiņas, atbalsta paaudžu jaunu solidaritāti un pašreizējo Eiropas Savienības sociālo modeļu turpmāku attīstību, kuru galvenajam mērķim jābūt nodrošināt visu iedzīvotāju sociālo līdzdalību, sociālo nodrošinājumu un sociālo solidaritāti, kā arī veicināt visu paaudžu potenciālu;

9. atzīst, ka dažādas dalībvalstis risina šīs jomas kopīgās problēmas un izmēģina dažādus risinājumus, kam ir atšķirīgi panākumi; uzskata, ka nav vienotas, visiem noderīgas "īstās" atbildes, it īpaši Savienībā, ko veido 25 vai vairāk dalībvalstis; uzsver, ka, risinot demogrāfiskās problēmas, dažādos dalībvalstu reģionos un apakšreģionos vērojamās būtiskās atšķirības vēl vairāk pastiprina nepieciešamību izmantot dažādas pieejas; šo atšķirību dēļ vajadzēs izmantot uz izdomu balstītus nestandarta risinājumus;

10. pauž nožēlu, ka Zaļajā grāmatā nav izcelta reproduktīvās un seksuālās veselības ietekme uz demogrāfiskajām izmaiņām; uzsver, ka biežāk tiek konstatēta neauglība, it īpaši vīriešu neauglība, sevišķi tajos reģionos, kur ir plaši attīstīta rūpniecība, kā arī to, ka dažās Eiropas valstīs neauglība, kuras cēlonis ir arī ķīmiskais piesārņojums, skar pat līdz 15% pāru;

11. pauž nožēlu, ka Zaļajā grāmatā nav pievērsta uzmanība aizvien lielākajam vienvecāka ģimeņu skaitam, kurās 85 % gadījumu ģimenes galva ir sieviete un kurām augstāks ir risks nonākt nabadzībā, tāpēc tām jāsniedz īpašs atbalsts;

12. atzīmē to dalībvalstu pieredzi, kurās pastāv "garantētais ienākumu minimums";

13. pauž bažas par veselības aprūpes sistēmas atšķirībām dalībvalstīs, reģionos un sociālajās grupās; konstatē, ka veselības aprūpes atšķirības (zems paredzamais mūža ilgums, plaši izplatītas hroniskas saslimšanas, saslimšanas, kas radušās dzīves apstākļu rezultātā) līdz ar zemu dzimstības koeficientu un izceļošanu var pastiprināt reģionālās atšķirības un radīt sava veida apburto loku, ko grūti pārraut; lūdz dalībvalstīm ziņot par veselības aprūpes atšķirībām un, izmantojot Komisijas palīdzību, nodrošināt sistemātisku paraugprakses apmaiņu un minēto atšķirību efektīvu novēršanu;

14. aicina dalībvalstis atzīt, ka demogrāfiskās izmaiņas ir kopīga problēma, un nolemt, ka pavasara Eiropadomē jānotiek daudz intensīvākai viedokļu apmaiņai par demogrāfisko izmaiņu sekām un pārbaudītu pieredzi, it īpaši par tādiem jautājumiem kā aktīvas vecumdienas, ģimeņu dzīves apstākļi, kā arī darba un ģimenes dzīves līdzsvarošana;

15. uzskata, ka visas dalībvalstis var vairāk mācīties cita no citas, aktīvāk apmainoties ar paraugpraksi, it īpaši ar Skandināvijas valstīm, kur līdztekus augstai sieviešu līdzdalībai darba tirgū ir visaugstākā dzimstība Eiropā un kur sieviešu augsto nodarbinātību veicina tas, ka bez maksas vai par pieņemamu cenu ir pieejamas bērnu aprūpes iestādes, ka var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu un ka ir noteikumi par dzemdību atvaļinājumu;

16. atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienība, īstenojot pasākumus pamatnosacījumu uzlabošanai, vēlas atbalstīt dalībvalstis, lai mazinātu atšķirību starp vecākiem vēlamo bērnu skaitu (2,3) un faktisko bērnu skaitu (1,5);

17. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt un publicēt pētījumus par demogrāfiskajām izmaiņām katrā dalībvalstī, ņemot vērā to cēloņus un paredzamās īslaicīgās sekas;

18. ierosina, ka, salīdzinot paraugpraksi par sieviešu piedalīšanos darba tirgū, jāapkopo salīdzinoša informācija no citām valstīm;

19. uzsver, ka, ņemot vērā sociālās un ekonomikas problēmas, kas rodas dzimstības koeficienta samazināšanās dēļ, jebkuras sabiedrības pastāvēšanas noteikums ir labvēlīgu apstākļu radīšana tam, lai pāri varētu radīt tik bērnu, cik viņi vēlas; kā arī uzsver, ka tāpēc jāveic pasākumi, lai atbalstītu mātes un tēvus;

20. uzskata, ka daudzu sieviešu vai pāru lēmums ierobežot bērnu skaitu vai atlikt bērna vai vairāku bērnu radīšanu var nebūt viņu pašu izvēle, bet uzspiests lēmums, lai spētu saskaņot darba, privāto un ģimenes dzīvi; uzskata, ka, ņemot vērā Eiropā pašreiz sarūkošo dzimstības koeficientu, iespēja vecākiem audzināt tik daudz bērnus, cik viņi vēlas un kad viņi tos vēlas, nav tikai viņu, bet arī visas sabiedrības interesēs; tāpēc mudina dalībvalstis pieņemt pasākumus, kas ļautu izveidot kvalitatīvas, cenu ziņā visiem neatkarīgi no ienākumiem pieejamas mazbērnu novietnes, kā arī bērnu, vecāku cilvēku, invalīdu un citu apgādājamu personu dienas aprūpes iestādes un atbalstītu šo iestāžu darbību; uzsver, ka tas ir būtiski, lai dotu iespēju vīriešiem un sievietēm pilnībā un vienlīdzīgi iesaistīties darba tirgū, lai ļautu sievietēm saskaņot iesaistīšanos darba tirgū ar viņu dzīves ritmu un palīdzētu apvienot ģimenes dzīvi un darbu;

21. mudina dalībvalstis atbalstīt tādus nodokļu pasākumus, kas veicina dzimstības koeficienta paaugstināšanos, kā arī vērš uzmanību uz to, ka pēc dzemdībām sievietēm, it īpaši jaunām vientuļajām mātēm, jāgarantē īpaša aizsardzība un atbalsts;

22. aicina dalībvalstis izpētīt izdevumus un ieguvumus jauniem cilvēkiem, kuri, lai spētu iekļūt darba tirgū, uzņemas neapmaksātu, brīvprātīgu un nepastāvīgu darbu; norāda, ka ierobežoto mājokļa iegūšanas iespēju un dzīves nestabilitātes dēļ šāda rīcība var būt saistīta ar zemu dzimstības līmeni; aicina privātos uzņēmumus pārvērtēt savu attieksmi pret šo jautājumu;

23. uzskata, ka ģimeņu veidošanā izšķiroši faktori var būt (un tādiem tiem jābūt) dzimumu līdztiesība un sieviešu diskriminācijas novēršana darba vietās gan nodarbinātības līmeņa un uzticētās atbildības ziņā, gan samaksas līmeņa ziņā un ka šie pasākumi atbalstītu ģimenes, tajā pašā laikā mazinot dzimstības kritumu Eiropā;

24. aicina dalībvalstis darīt vairāk, lai apzinātu un novērstu visus šķēršļus, kas traucē veicināt ģimeņu attīstību, tostarp ar darba vietu nesaistītus šķēršļus, veicot, piemēram, šādus pasākumus:

i) atļaujot ieviest daudz elastīgāku darba režīmu, atzīstot darba ņēmēju vajadzības, lai viņi varētu labāk pielāgot darba laiku savas ģimenes dzīves ritmam un iepirkšanās vajadzībām;

ii) paplašinot ierobežotās iespējas iesaistīties mājokļu tirgū, piemēram, veicinot vienkāršākus hipotekārā finansējuma iegūšanas noteikumus, lai lielāks skaits iedzīvotāju varētu kļūt par nekustamā īpašuma īpašniekiem un tādējādi agrāk iegūt pastāvību;

iii) pieņemot ģimenei draudzīgāku nodokļu politiku;

iv) veicinot bērnu un apgādājamo personu aprūpes iestādes, kas pieejamas plašāk un vieglāk;

v) sekmējot vietējo skolu uzplaukumu;

vi) labāk saskaņojot darba laiku ar stundu laiku skolās, vienlaikus veicinot elastīgo darba režīmu un novēršot ieradumu strādāt ilgas stundas;

vii) arī turpmāk veicinot vienlīdzību darba vietās;

viii) no jauna cenšoties veicināt vienlīdzību mājas dzīvē, skaidrāk nošķirot mājsaimniecības un ģimenes pienākumus, kā arī rīkojot sabiedrības informēšanas un izglītošanas kampaņas, lai izskaustu stereotipus;

25. aicina dalībvalstis palielināt iespējas iegūt savu mājokli ģimenēm, it īpaši tām ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem, un vecāka gadagājuma cilvēkiem, piemēram, saskaņā ar pilsētu un lauku attīstību un pilsētu un reģionālās plānošanas iecerēm attīstot tā sauktos dažādu paaudžu projektus;

26. aicina modernizēt un pilnveidot valstu sociālās nodrošināšanas programmas, it īpaši bērnu un apgādājamo personu dienas aprūpes jomā, tomēr atzīst, ka šis jautājums ir dalībvalstu kompetencē; atzīmē, ka sociālā atstumtība, izolācija un grimšana nabadzībā it īpaši apdraud vienvecāka ģimenes un vientuļas vecāka gadagājuma sievietes un tāpēc, apsverot šādu reformu, sevišķa uzmanība jāpievērš dzīves standartu uzlabošanai un šīs aizvien lielākās sabiedrības daļas sociālai līdzdalībai;

27. pauž vēlmi pārliecināties, ka dalībvalstis cenšas samazināt birokrātismu ģimeņu atbalsta pasākumos, kuru mērķis ir bērnu aprūpe;

28. uzsver, ka, neraugoties uz dalībvalstu sasniegumiem sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanā, saglabājas vai pastiprinās citi diskriminācijas veidi, kas saistīti ar sieviešu nodarbinātību; aicina dalībvalstis, it īpaši šajā kontekstā, pienācīgi īstenot Direktīvu 75/117/EEK ( 1975. gada 10. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm [5]; uzsver, ka vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirība un sieviešu pieņemšana darbā mazāk atalgotos un viņu kvalifikācijai neatbilstošos amatos mazina sieviešu ekonomisko neatkarību, kas ir nepieciešama un kas tieši ietekmē lēmumu par bērnu radīšanu; iesaka dalībvalstīm veicināt sieviešu nodarbinātību un iespējas sievietēm iegūt kvalitatīvas darbavietas, kā arī vienlīdzīgu atalgojumu;

29. aicina dalībvalstis saskaņā ar 2002. gada Barselonas Eiropadomes prezidentūras noteiktajiem mērķiem, kuri paredz, ka līdz 2010. gadam dalībvalstīm jānodrošina aprūpes iestādes vismaz 90 % bērnu vecumā no 3 gadiem līdz obligātajam skolas vecumam un vismaz 33 % bērnu, kas jaunāki par 3 gadiem, noteikt līdzīgus mērķus par aprūpes iestāžu nodrošināšanu vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām;

30. uzskata, ka demogrāfiskās izmaiņas prasīs jaunu un labāku jauniešiem, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem domātu izglītības un sociālo infrastruktūru, tostarp vairāk mūžizglītības, bērnu aprūpes, slimnieku un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes iestāžu; uzsver, ka jāuzlabo sociālās infrastruktūras, kuru uzdevums ir veicināt vecu cilvēku vitalitāti un viņus no jauna aktīvāk iesaistīt sabiedrības dzīvē;

31. uzsver, ka daudzās dalībvalstīs nozīmīgs riska faktors ir iespēja, ka ilgtermiņā valsts finansiālās saistības var tikt mainītas, un tas apliecina, ka reforma ir steidzami vajadzīga; uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai ES lēmumu pieņēmēji ņemtu vērā jauno un spēkā esošo normatīvo tiesību aktu finansiālo ietekmi;

32. aicina dalībvalstis veicināt darbavietu un darba vides kvalitāti, lai atvieglotu profesionālās mūžizglītības programmu īstenošanu, kas sievietēm un vīriešiem ļautu vienlaikus gan veikt ģimenes pienākumus, gan piemēroties darba tirgus prasībām;

33. aicina dalībvalstis noteikt, ka valdības prioritātes ir dzimumu līdztiesība, kā arī darba un privātās dzīves līdzsvars;

34. atzīmē, ka būs vajadzīga dinamiska ekonomikas izaugsme, lai finansētu aizvien lielākās sociālās nodrošināšanas izmaksas; norāda, ka tas var notikt tikai tad, ja tiek veicināti jauninājumi; konstatē, ka tādas fiskālās metodes kā nodokļu palielināšana, lai finansētu sociālo nodrošināšanu, ilgtermiņā ir nedrošākas, jo samazinās nodokļu bāze un augstāks ir apgādājamo personu īpatsvars, kā arī steidzami ir jāveicina uzņēmējdarbība Eiropā; tāpēc uzsver, ka, apsverot sociālās nodrošināšanas reformu, ir vajadzīga vienota politiska koncepcija;

35. uzskata, ka koncepcija jāmaina, atsakoties no principa "sociālās labklājības valsts", atbilstīgi kuram par labklājību galvenokārt atbildīga ir valsts, vairāk orientējoties uz principu "sociālās labklājības sabiedrība", kurā visas ieinteresētās puses atzīst, ka arī tām ir pienākums rūpēties citam par citu un ka šo atbildību var savstarpēji pastiprināt;

36. pauž viedokli, ka valdībām vienmēr kā prioritāte jānosaka darba un privātās dzīves līdzsvara uzlabošana indivīdiem; uzskata, ka šo līdzsvaru var apdraudēt pieaugošais bezdarbs un aizvien lielāks darba apjoms iedzīvotājiem; norāda, ka elastīgāks darba laiks sievietēm un vīriešiem, ja vien cilvēki to izvēlas paši un tas netiek uztiepts ekonomiska spiediena rezultātā, var palīdzēt viņiem sekmīgāk apvienot darbu un ģimenes dzīvi; secina, ka šajā sakarā valdībām jādod iespēja cilvēkiem patiešām brīvi izvēlēties, nevis jāizvēlas viņu vārdā;

37. aicina Komisiju apspriesties ar abām darba tirgū iesaistītajām pusēm — gan darba devējiem, gan tā ņēmējiem — par labāku darba un ģimenes dzīves līdzsvarošanu;

38. uzskata, ka daudz noteiktāk jāuzsver priekšrocības, kādas ir labvēlīgākai attieksmei darbavietās pret ģimenes pienākumiem; iesaka, ka dalībvalstīm, ņemot vērā konkrētas mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) problēmas, jāizstrādā pamatnostādnes uzņēmumiem, kas vēlas ieviest šādus pasākumus;

39. aicina dalībvalstis īstenot noteikumus par apmaksātu mātes vai tēva atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas un veicināt bērna kopšanas atvaļinājuma tiesību izmantošanu vienlīdzīgi starp vīriešiem un sievietēm; mudina dalībvalstis šajā nolūkā novērst saimnieciskos, sociālos un kultūras aizspriedumus, kas saistīti ar tiesībām uz bērna kopšanas atvaļinājumu vīriešiem; aicina Komisiju pārskatīt Padomes Direktīvu 96/34/EK ( 1996. gada 3. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu [6]; uzskata, ka bērna kopšanas atvaļinājums un darbavietas saglabāšana šā atvaļinājuma laikā ir jāattiecina gan uz tēviem, gan uz mātēm; atbalsta stimulējošu sistēmu, kas iedrošinās abus partnerus izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu un paredz atlīdzināt bērnu audzināšanas izdevumus; aicina Komisiju apspriesties ar darba devējiem un darba ņēmējiem par 1966. gadā ieviesto bērna kopšanas atvaļinājuma reformu iespējamām izmaiņām, kuru mērķis varētu būt pagarināt minimālo šā atvaļinājuma laiku no trim uz sešiem mēnešiem;

40. atgādina dalībvalstīm Eiropas Mazo uzņēmumu hartas trešo principu, proti, ka mazos uzņēmumus varētu atbrīvot no noteiktām regulatīvajām prasībām; aicina dalībvalstis, kā arī Komisiju īstenot šo principu dzīvē;

41. vēl un vēlreiz uzsver, ka liela nozīme ir izglītībai, prasmju attīstīšanai, tehnoloģiju pieejamībai un mūžizglītības iespējām, kā arī mācību motivācijas veicināšanai, kas iedrošina mācībās iesaistīties visu vecumu cilvēkus, it īpaši tos, kuri sāk un atsāk darba gaitas; uzsver, ka augstāka prioritāte ir jāpiešķir konkrētai kvalifikācijai, piemēram, tehniskajām un valodu prasmēm, lai uzlabotu cilvēku mobilitāti, spēju pielāgoties un nodarbinātību, kā arī pašizpausmi; uzsver, ka svarīgi ir novērst gadījumus, kad skolēni pamet mācību iestādes, tās nepabeiguši, un ka jāmeklē alternatīvas metodes, kā novērtēt mācību atsākšanas iespējas; īpaši uzsver, ka vecākiem cilvēkiem, lai likvidētu šķēršļus viņu pastāvīgai līdzdalībai darba tirgū, ir vajadzīgas mācības tādā jomā kā informācijas tehnoloģijas; mudina izstrādāt šim nolūkam īpašas vecākiem cilvēkiem paredzētas izglītības metodes;

42. tāpēc aicina dalībvalstis it īpaši gados vecākiem darba ņēmējiem dot iespēju piedalīties profesionālo mācību programmās, lai nodrošinātu, ka viņi var aktīvi iesaistīties darba tirgū līdz pensijas vecuma sasniegšanai; šajā sakarā aicina Komisiju apstiprināt Eiropas Sociālā fonda darbības programmas tikai tad, ja tajās ir paredzēti konkrēti punkti par vecu cilvēku izglītības pasākumiem;

43. atbalsta partnerības nolīgumu noslēgšanu starp valdību un abām darba tirgū iesaistītajām pusēm saskaņā ar dalībvalstu paražām un praksi, lai veicinātu vecāku darba ņēmēju nodarbinātību, īstenojot vecuma diskriminācijas novēršanas pasākumus, elastīgāku darba laiku un pasākumus gados vecāku bezdarbnieku iekļaušanu darba tirgū no jauna;

44. uzskata, ka, it īpaši ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt šīs visvairāk apdraudētās sociālās grupas, to skaitā vecus cilvēkus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām un it sevišķi jaunus vecākus, nepieciešamību uzlabot drošību darba vietās un sekmēt darba organizācijas veidus, kas var paplašināt darba tirgū iesaistīto personu loku, Eiropas uzņēmumiem ir svarīgi pienākumi, lai aktīvi veicinātu un īstenotu vienlīdzības iespējas, it īpaši attiecībā uz ģimeņu veicināšanas politiku un diskriminācijas novēršanu vecuma, dzimuma un ģimenes stāvokļa dēļ; piebilst, ka uzņēmumiem jāuzņemas korporatīvā sociālā atbildība un jārisina ar iedzīvotāju novecošanos saistītās problēmas, atbalstot tādas ierosmes kā elastīga darba laika un nepilna darba laika veicināšana, piemēram, attiecībā uz vecākiem, topošajiem vecākiem un gados vecākiem darba ņēmējiem;

45. atzīmē, ka līdz šim neefektīvi ir bijuši un iecerēto nav panākuši ES tiesību akti par tādas diskriminācijas novēršanu, kura notiek vecuma dēļ, un aicina dalībvalstis censties vairāk īstenot spēkā esošos ES tiesību aktus par šāda veida diskriminācijas novēršanu, it īpaši Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju;

46. atbalsta Komisijas iniciatīvu par pamatdirektīvu EK Līguma 13. panta īstenošanai;

47. secina, ka daudz noteiktāk jāuzsver priekšrocības, kādas ir gados vecāku darba ņēmēju paturēšanai darbā, ņemot vērā šīs grupas potenciālu; uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš tam, lai cilvēkus mudinātu strādāt ilgāk un dotu viņiem tādu iespēju, un ka jācenšas pārliecināt darba devējus — tas ir abu pušuinteresēs; uzskata, ka vecāki cilvēki ar labu veselību jāuztver kā pozitīva sabiedrības resursu pozīcija, nevis kā saimniecisks risks; uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš pozitīvajiem rezultātiem, kas gūti Eiropas Vecāka gadagājuma personu gadā, t.i., 1993. gadā;

48. aicina uzņēmumus piedāvāt elastīgāku darba laika režīmu, kurā ņemti vērā dzīves dažādi posmi, kā arī piedāvātas, pilnveidotas un plānotas tādas darba iespējas, kas it īpaši atbilst bērnu vecāku un gados vecāku darba ņēmēju vajadzībās;

49. uzskata, ka dalībvalstīm jāmudina uzņēmumi pilnveidot koncepciju par attāldarbu mājās ("home-sourcing"), saskaņā ar kuru novatoriski uzņēmumi nodarbina personas, kuri izvēlas strādāt mājās, nosakot darba laiku pēc saviem ieskatiem, tomēr paliekot elektroniskā kolektīvā sasaistē ar galveno uzņēmumu;

50. uzskata, ka sociālajiem partneriem jāgarantē pielāgojams darba tirgus, lai ieviestu vairāk elastīgu darbavietu, kuras nodrošina, ka darba tirgū iespējams atrast vietu ikvienam un ka iespējams izmantot ikvienu darba ņēmēju;

51. atzīmē, ka tagad, ņemot vērā Eiropas darba ņēmēju mobilitāti un darba tirgu centralizāciju, ir ne tikai jāuzlabo vienošanās starp dažādām sociālās nodrošināšanas sistēmām, bet arī jānodrošina netraucēta pāreja no vienas valsts sistēmas uz citu atbilstīgi noteikumiem, ko piemēro valsts, privātajai un citu veidu apdrošināšanai;

52. uzsver, ka svarīgi ir pārņemt zināšanas no darba ņēmējiem, kas pensionējas, un īpaši nozīmīgi tas ir valsts sektorā, kur, piemēram, Francijā, 50 procenti valsts iestādēs strādājošo būs tiesīgi pensionēties nākamo desmit gadu laikā; mudina dalībvalstis sekmēt to, ka gan privātajā, gan valsts sektorā īsteno situācijas kontroles pasākumus vērtīgas pieredzes un atziņu saglabāšanai, piemēram, darba tirgū ienākošo personu darbaudzināšanu, vecāku cilvēku pakāpenisku pensionēšanos un mūžizglītības programmu īstenošanu; aicina dalībvalstis šajā sakarā piešķirt īpašu palīdzību MVU;

53. uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš visvecāko cilvēku grupai, t.i., tiem, kas vecāki par 80 gadiem, no kuriem 25 % nespēj sevi apgādāt, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par šo personu skaita samazināšanu, izmantojot kopējus un individuālus pasākumus, un par to, kā risināt valsts sociālās nodrošināšanas, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu problēmas saistībā ar apgādājamām personām;

54. tomēr atzīst, ka lielākas problēmas ar gados vecāku darba ņēmēju produktivitātes izmantošanu un jauno darba ņēmēju iedrošināšanu ir profesijās, kurās vajadzīgs liels strādājošo skaits, piemēram, jumiķu darbos, būvniecībā un lauksaimniecībā; mudina dalībvalstis apkopot labu praksi šajās profesijās, lai izvairītos no darbinieku trūkuma un prasmju zuduma;

55. atzīst, ka daudzsološa perspektīva ir atbalstītas dzīves vides mājokļi, kur gados vecākiem cilvēkiem iespējams ilgāk dzīvot neatkarīgi, jo ir izveidota mikrorajona vide, kurā viņi var dzīvot sev līdzīgu cilvēku sabiedrībā un, ja vajadzīgs, saņemt medicīnisko palīdzību, kā arī palīdzību mājas darbos;

56. mudina dalībvalstis un privātos uzņēmumus neuzskatīt, ka lielāks vecums automātiski nozīmē augstāku algas līmeni, un atzīst, ka atsevišķi cilvēki pirmspensijas vecumā, rēķinoties ar zināmiem ienākumiem, tomēr nevar prasīt to pašu algas līmeni vai darba laiku kā agrāk; uzsver, ka svarīgi ir nodrošināt elastīgākas darba iespējas vēlākos gados, kā iespējamu risinājumu piedāvājot, piemēram, nepilnas slodzes nodarbinātību;

57. mudina dalībvalstis novērst visus šķēršļus, it īpaši ar nodokļiem un pensijām saistītos kavēkļus, kas vecākiem cilvēkiem traucē turpināt darbu, kā arī rosina apsvērt iespējas pensijas vecuma darba ņēmējiem saņemt daļu pensijas, kamēr viņi turpina gūt darba ienākumus;

58. norāda, ka vecāka gadagājuma cilvēki var palīdzēt bērnu aprūpē un, arī otrādi, jaunāku paaudžu pārstāvjiem bieži vien jāuzņemas apgādājamu personu aprūpe; aicina dalībvalstis un darba devējus apliecināt, ka viņi to pilnībā apzinās;

59. konstatē, ka atsevišķos gadījumos, piemēram, tiesību akti, kuru mērķis ir novērst diskrimināciju vecuma dēļ, var radīt pretēju rezultātu un tādējādi bremzēt uzņēmumu iespējas pieņemt darbā vecākus darbiniekus vai pat neļaut to darīt; aicina dalībvalstis daudz rūpīgāk izpētīt šādu tiesību aktu ietekmi un piemērošanu, lai novērtētu, vai šie pasākumi ir devuši vēlamo rezultātu; mudina ievērot šādu pret diskrimināciju vērstu tiesību aktu garu un burtu;

60. uzsver, ka, iespējams, ES sabiedrības novecošanās palielina tādu cilvēku skaitu, kam ir īpašas vajadzības; atzīmē, ka šajā grupā ir noturīgi augsts bezdarba līmenis; aicina valdības un uzņēmumus demonstrēt labu piemēru un atvieglot šo cilvēku pieņemšanu darbā;

61. pauž nožēlu, ka Lisabonas stratēģijā jēdziens "aktīvas vecumdienas" ir minēts gandrīz vienīgi attiecībā uz algotu darbu, kaut gan šis jēdziens ir jāpiemēro daudz plašāk, lai aptvertu arī tādas neapmaksātas darbības kā darbu sabiedriskās, politiskās un citās brīvprātīgās organizācijās; atzīst, ka, šādā veidā aktīvi iesaistoties sabiedrības dzīvē neapmaksātā darbā, vajag pienācīgus ienākumus no citiem avotiem; atzīst, ka jēdziens "aktīvas vecumdienas" ir cieši saistīts ar aizvien lielāko pensionēšanās vecumu, un uzskata, ka minētais var būt viens no iespējamiem pasākumiem, kā reaģēt uz demogrāfiskām izmaiņām;

62. atzīst, ka pensiju sistēmas ir dalībvalstu kompetencē; tomēr uzskata, ka attiecībā uz pensijas tiesībām ir vajadzīga vienāda attieksme pret darba ņēmējiem valsts un privātajā sektorā bez kādiem atvieglojumiem vienai vai otrai grupai; uzskata, ka jāveic pasākumi, lai sekmētu pakāpenisku un elastīgu pensionēšanos, ņemot vērā paredzamo mūža ilguma palielināšanos un labāku sabiedrības veselību; atzīst, ka, jo ilgāk cilvēki dzīvo, jo ilgāk viņi var strādāt, un aicina valdības apsvērt finansiālus stimulus, lai rosinātu iedzīvotājus tā darīt;

63. uzskata, ka visas dalībvalstis var vairāk mācīties cita no citas, aktīvāk apmainoties ar pensijas reformas paraugpraksi;

64. uzsver, ka, ņemot vērā demogrāfisko attīstību, ļoti svarīgas ir uzticamas, finansiāli dzīvotspējīgas sociālās nodrošināšanas sistēmas, it īpaši pensiju sistēmas, kas sekmē atbilstošus, ilgtspējīgus pensiju maksājumus, kā arī veselības aprūpes sistēmas, kuru pamatā ir solidaritātes, taisnīguma un universāluma principi, lai uzlabotu iespējas visiem pilsoņiem slimības gadījumā vai gadījumā, kad vajadzīga atbilstoša kvalitatīva aprūpe, izmantot to; aicina dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus pensiju sistēmu modernizēšanai, lai garantētu to finansiālu un sociālu dzīvotspēju, kā arī ļautu tām tikt galā ar iedzīvotāju novecošanās sekām;

65. uzskata, ka dalībvalstu pensiju sistēmu reformu galvenais mērķis nedrīkst būt tikai šo sistēmu finansiālā ilgtspējība, bet tām arī ir jāpadara vecāka gadagājuma personu dzīve finansiāli stabilāka;

66. tomēr atzīst, ka ienākumi no valsts fondētajām pensijām ir nepietiekami, lai apmierinātu cilvēku vajadzības pēc aiziešanas pensijā; uzskata, ka dalībvalstīm lielāka uzmanība jāpievērš un vairāk pūļu jāpieliek, lai pilnveidotu atbilstīgas papildu pensijas sistēmas un veicinātu individuālus ieguldījumus;

67. uzskata, ka valsts fondētajām pensijām neatkarīgi no tā, kādā līmenī dalībvalstis ir tās noteikušas, jābūt vienādi pieejamām, tiesības uz šīm pensijām jāpiešķir visiem un uz tām nedrīkst attiecināt līdzekļu pierādīšanu;

68. atgādina, ka demogrāfiskās izmaiņas mazo uzņēmumu īpašniekus skar tāpat kā darba ņēmējus; pauž bažas par to, ka nākamajos 10 gados pensionēsies trešā daļa no mazo uzņēmumu īpašniekiem, un mudina visas iesaistītās puses veicināt uzņēmējdarbību ne tikai tāpēc, lai pārņemtu prasmes un zināšanas, bet arī lai kompensētu šīs tendences negatīvās sekas;

69. uzskata, ka ļoti svarīgi ir imigrācijas politikas virzieni, kas cenšas veicināt migrantu ilgtspējīgu integrāciju saimnieciskā, sociālā un juridiskā ziņā, lai panāktu līdzsvaru starp migrantu un uzņēmējvalsts sabiedrības attiecīgajām tiesībām un pienākumiem, un ka trešo valstu piederīgo personu uzņemšanas mehānismi ir jāpārvalda efektīvi un pārredzami; uzskata, ka integrācijas procesa priekšnoteikumi ir vienāda attieksme, novēršot jebkādu pret migrantiem un viņu pēcnācējiem vērstu diskrimināciju, kā arī nodarbinātības un sociālās politikas noteikumu līdzvērtīga pielīdzināšana; šāda politika ir jāveicina, lai mazinātu atsevišķas demokrātijas problēmas; tomēr atzīst, ka imigrācija neatrisinās visas ar demogrāfiskajām izmaiņām saistītās problēmas un ka tā arī pati rada problēmas;

70. atzīmē, ka Austrumeiropas reģionos ir vērojama milzīga jaunu sieviešu emigrācijas plūsma un ka tāpēc tajos ir nepieciešama atbildīga ekonomikas un nodarbinātības politika, kā arī mērķtiecīga Eiropas struktūrfondu izmantošana saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un budžeta veidošana pēc dzimumu līdztiesības principa, ievērojot sieviešu intereses;

71. atzīst, ka imigrācijas pārvaldība ir dalībvalsts kompetencē; uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš izglītības un prasmju pilnveidošanai īpaši imigrantu vidū un etniskajās kopienās;

72. uzskata, ka etnisko minoritāšu pārstāvju īpatsvars to vecāka gadagājuma personu vidū, kam vajadzīga ilgtermiņa aprūpe, būtiski pieaug dažās dalībvalstīs; turklāt uzskata, ka nedrīkst izmantot pieņēmumu par migrantu un viņu pēcnācēju vēlmi atgriezties savās izcelsmes valstīs, it sevišķi darīt to vecumā vai gadījumos, kad viņu pēcnācēji ir uzaudzināti Eiropas Savienībā; tomēr piebilst, ka kvalitatīvas bērnu un vecāka gadagājuma personu aprūpes pieejamība ir svarīga visām etniskajām grupām, it īpaši visām sievietēm, ka aprūpes iespēju nozīme atšķiras katrā etniskajā grupā un ka tam jāpievērš pienācīga uzmanība, plānojot šos pakalpojumus; uzsver, ka, nodrošinot šādus pakalpojumus, būtiski ir arī novērst diskrimināciju un ievērot vienādas attieksmes principu; iesaka vairāk vērības veltīt šim aspektam, it īpaši izmantot iespēju salīdzināt paraugpraksi;

73. atzīmē, ka līdz šim migrantu integrācijai nav pievērsts pietiekami daudz uzmanības, par ko daļēji liecina sliktie panākumi izglītībā un šo jauno līdzpilsoņu sociālā atstumšana, kas notiek vēl aizvien; tāpēc aicina dalībvalstis paplašināt integrācijas veicināšanas pasākumus, it īpaši attiecībā uz migrantiem, kas Eiropas Savienībā jau nodzīvojuši zināmu laiku;

74. uzsver īpašo lomu, kāda ir imigrējušām sievietēm, un aicina dalībvalstis ierādīt tām pelnīto vietu integrācijas politikā un garantēt viņām visas tiesības; pievērš uzmanību tendencei, ka imigrējušās sievietes bez dokumentiem aizvien vairāk nodarbina kā mājstrādnieces apgādājamo personu aprūpei; atzīmē, ka šo grupu var pakļaut ekspluatācijai, un aicina dalībvalstis risināt šo jautājumu;

75. norāda uz augsto iespējamību, ka imigrantiem, kuri ierodas trīsdesmit četrdesmit gadu vecumā, nav pensijas nodrošinājuma; aicina dalībvalstis apkopot paraugpraksi par to, kā atrisināt šo situāciju, lai novērstu spriedzes palielināšanos pensiju sistēmās;

76. atgādina dalībvalstīm, ka demogrāfiskās izmaiņas notiek arī vismazāk attīstītajās valstīs, kurām tāpat ir jārisina ar iedzīvotāju novecošanos un ienākumu nevienādu sadali saistītās problēmas, kā arī strauji augošā jaunatnes bezdarba problēma; mudinās dalībvalstu valdības un Eiropas Savienību apsvērt šo faktoru, kad tiks formulētas palīdzības un sadarbības programmas;

77. norāda, ka tāda politika, kas dod priekšroku kvalificētu darba ņēmēju imigrācijai, lai stiprinātu ES ekonomiku, var radīt tieši pretēju rezultātu, jo novājina to valstu tautsaimniecību, no kurām kvalificētie imigranti ieradušies; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāatzīst sava atbildība šajā jautājumā;

78. mudina dalībvalstis uzlabot vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu lauku apvidos, tādējādi dodot iespēju vecākiem cilvēkiem ilgāk turpināt neatkarīgu dzīvi, samazinot pieprasījumu pēc veselības aprūpes sistēmām un sociālās nodrošināšanas programmām, kā arī izvairoties no prakses priekšlaikus pieprasīt apgādājamas personas statusu;

79. atzīmē, ka dalībvalstīs, reaģējot uz demogrāfiskajām izmaiņām, ir jānodrošina aprūpes pakalpojumi, un aicina uzlabot paraugprakses apmaiņu šajā jomā; aicina aizsargāt aprūpes pakalpojumus kā vispārējas nozīmes pakalpojumus un tāpēc aicina Komisiju iekļaut šo aizsardzību Zaļajā grāmatā par sociālajiem pakalpojumiem;

80. uzsver, ka svarīgi ir dalībvalstīm apmainīties ar informāciju un paraugpraksi par to, kā var sagatavot veselības aprūpes sistēmas aizvien lielākam pieprasījumam, ko rada iedzīvotāju novecošanās;

81. iesaka dalībvalstīm īstenot politiku par atstumtības riska novēršanu, it īpaši attiecinot to uz skolām un mājokļa zaudēšanas gadījumiem, kā arī norāda, ka svarīgi ir piešķirt prioritāti visiem pasākumiem, kuru mērķis ir saglabāt ģimenes solidaritāti, sevišķi attiecībā uz bērnu tiesību aizsardzību, tomēr ievērojot arī viņu vecāku tiesības;

82. uzsver, ka svarīgi ir nodrošināt kultūras un brīvā laika pavadīšanas pasākumus, kas domāti vecākajai paaudzei, ņemot vērā iespējas, ko piedāvā tā sauktā sudraba ekonomikas iniciatīva;

83. iesaka lielāku uzmanību pievērst to dažādo pārskatu standartizēšanai, kurus izmanto dalībvalstis, lai sniegtu informāciju Eiropas Kopienu Statistikas birojam, — tādējādi pamatotāk varētu salīdzināt un arī izmantot paraugpraksi;

84. aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot nākotnes Septīto pētniecības pamatprogrammu, lai izvērtētu demogrāfiskās tendences, atbalstu ģimenēm un veselības nostiprināšanu;

85. saistībā ar Kopienas programmu PROGRESS aicina Komisiju veikt atbilstīgus pētījumus, analīzi un izveidot salīdzinošus pārskatus par demogrāfiskajām izmaiņām un to ietekmi uz sabiedrību un attiecīgajām politikas jomām;

86. secina, ka, kaut gan Eiropas Savienībai, lai atrisinātu dažādas demogrāfisko izmaiņu radītās problēmas, ir jāturpina salīdzināt un pretstatīt dalībvalstu veikums, pieredze un paraugprakse, ka pašreizējās ES iestādes atbilst šim mērķim un papildu struktūras nav vajadzīgas;

87. uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

[1] OV C 115, 14.4.1997., 238. lpp.

[2] OV C 104, 6.4.1998., 222. lpp.

[3] OV C 232, 17.8.2001., 381. lpp.

[4] OV L 348, 28.11.1992., 1.lpp.

[5] OV L 45, 19.2.1975., 19. lpp.

[6] OV L 145, 19.6.1996., 4. lpp.

--------------------------------------------------