[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 10.1.2007

COM(2006) 847 galīgā redakcija

.

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Par Eiropas energotehnoloģiju stratēģisko plānu

{SEC (2007) 12 }

SATURS

1. Ievads — Eiropas enerģētikas problēma 3

2. Eiropas enerģētikas nākotnes redzējums 3

3. Energotehnoloģiju būtiskā nozīme 4

4. Līdzšinējie sasniegumi 5

5. Pašreizējo centienu nepietiekamība 6

6. Jauninājumu īstenošana energotehnoloģiju jomā: Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskais plāns ( SET plāns) 8

7. SET plāna īstenošanas process 9

8. Secinājumi 10

PIELIKUMS 12

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Par Eiropas energotehnoloģiju stratēģisko plānu (Dokuments attiecas uz EEZ)

IEVADS — EIROPAS ENERģēTIKAS PROBLēMA

Kā norādīts Enerģētikas zaļajā grāmatā „Eiropas stratēģija ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai”[1], Eiropā ir sākusies jauna enerģētikas ēra. Pasaulē palielinās pieprasījums pēc enerģijas, bet enerģijas cenas ir augstas un nestabilas. Siltumnīcefekta gāzu emisijas palielinās. Naftas un gāzes krājumi ir koncentrēti dažās valstīs. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka Eiropas Savienība un pārējā pasaule nav pietiekami ātri reaģējusi, lai palielinātu zema oglekļa satura energotehnoloģiju izmantošanu vai uzlabotu energoefektivitāti. Tāpēc klimata pārmaiņas ir kļuvušas par reālu draudu, un energoapgādes drošība samazinās. ES siltumnīcefekta gāzu emisijas 2010. gadā par 2% pārsniegs 1990. gada līmeni, bet 2030. gadā — par 5%[2]. ES atkarība no importētās enerģijas (pašreiz 50%) līdz 2030. gadam sasniegs 65%.

Ņemot vērā to, cik nopietns ir apdraudējums Eiropas Savienībai, Komisija paziņojumā „Enerģētikas politika Eiropai”[3] ierosina stratēģisku enerģētikas politikas mērķi: līdz 2020. gadam ES samazinās siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 20% salīdzinājumā ar 1990. gada rādītājiem, turklāt tādā veidā, kas ir saskaņā ar konkurētspējas mērķiem. Turklāt saskaņā ar Komisijas paziņojumu „Globālo klimata pārmaiņu ierobežošana līdz 2ºC — ES un pasaules politikas iespējas 2020. gadā un pēc tam”[4] līdz 2050. gadam siltumnīcefekta gāzu emisijas pasaulē jāsamazina par 50% salīdzinājumā ar 1990. gada rādītājiem, industrializētajās valstīs panākot samazinājumu par 60% līdz 80%.

Eiropas enerģ ēTIKAS NāKOTNES REDZēJUMS

Lai pievērstos drošībai un ilgtspējībai, Eiropas energosistēmai ir strauji jāattīstās četros galvenajos virzienos:

- efektīva enerģijas pārveide un izmantošana visās ekonomikas nozarēs, vienlaikus samazinot energointensitāti;

- enerģijas avotu dažādošana par labu atjaunojamiem enerģijas avotiem un zema oglekļa satura pārveides tehnoloģijām elektroenerģijas, apkures un dzesēšanas sektorā;

- transporta sistēmas dekarbonizācija, pārorientējoties uz alternatīvas degvielas izmantošanu;

- energosistēmu pilnīga liberalizācija un savstarpēja savienošana, integrējot „viedās” informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, lai nodrošinātu elastīgu un interaktīvu (patērētāji/operatori) pakalpojumu tīklu.

Šā paziņojuma pielikumā ir sniegts neatkarīgs pārskats[5] par energotehnoloģijām, kas var veicināt šo mērķu sasniegšanu, kā arī enerģētikas jomā izveidoto Eiropas tehnoloģiju platformu redzējuma izklāsts. Pamatojoties uz tiem, var iegūt provizorisku priekšstatu par to, kā varētu attīstīties energotehnoloģiju joma.

- Līdz 2020. gadam tehnoloģiju attīstība ļaus sasniegt mērķi, ka atjaunojamo enerģijas avotu tirgus daļa ir 20%. Strauji palielināsies daļa, ko energosistēmā veido atjaunojamie enerģijas avoti, kuru izmaksas ir zemākas (ieskaitot jūras vēja izmantošanu un otrās paaudzes biodegvielu), un tīro ogļu tehnoloģijas. Energoefektivitāte sasniegs jaunu pakāpi, proti, patēriņa samazinājumu par 20%, un efektīvi hibrīdie transportlīdzekļi būs plaši izplatīti.

- Aptuveni 2030. gadā elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas dekarbonizācija varētu būt ievērojami progresējusi, pateicoties pilnībā konkurētspējīgām atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām, tostarp jūras vēja enerģijas ienākšanai plaša patēriņa tirgū, kā arī ekstensīvām fosilā kurināmā spēkstacijām ar nullei tuvu emisiju līmeni. Transporta nozarē varētu būt panākta arī ļoti plaša degvielas dažādība, otrās paaudzes biodegvielai ienākot plaša patēriņa tirgū un pieaugot ūdeņraža kurināmā elementu izmantošanai.

- Ap 2050. gadu un turpmāk varētu izdoties pilnībā mainīt enerģijas ražošanas, izplatīšanas un izmantošanas modeli, kopējā enerģijas avotu bilancē lielu daļu veidotu atjaunojamie enerģijas avoti ilgtspējīgas ogļu un gāzes tehnoloģijas, ilgtspējīgas ūdeņraža tehnoloģijas, ceturtās paaudzes kodolenerģija un kodoltermiskās sintēzes enerģija.

Šāds ir redzējums par Eiropas Savienību, kurā ir augoša un ilgtspējīga ekonomika, kura ir pasaules līdere dažādajā tīru, efektīvu un zema oglekļa satura energotehnoloģiju jomā un darbojas kā labklājības virzītājspēks un galvenais ieguldītājs izaugsmē un darba vietu radīšanā. Tā ir Eiropas Savienība, kas ir izmantojusi iespējas, neraugoties uz klimata pārmaiņu un globalizācijas radīto apdraudējumu, un kas ir gatava sniegt savu ieguldījumu globālu enerģētikas problēmu risināšanā, tostarp palielinot piekļuvi modernajiem energopakalpojumiem mainīgajā pasaulē.

Energotehnoloģij U BūTISKā NOZīME

Jauninājumi energotehnoloģijās ietekmē sabiedrību. Tvaika dzinēja izgudrošana izraisīja rūpniecisko revolūciju. Iekšdedzes dzinēja izgudrošana pavēra iespēju ieviest sabiedrisko transportu. Gāzturbīnu ieviešana aviācijā pasauli ir padarījusi aptveramu. Tomēr sava cena ir arī milzīgajam pieprasījuma pieaugumam, ko izraisījuši energotehnoloģiju panākumi. Enerģija ir sabiedrības sociālās un ekonomiskās struktūras pamatā, un tā padara to jutīgu pret piegādes pārtraukumiem. Tā nodara arī kaitējumu mūsu planētai. Klimata pārmaiņas, ko rada ar enerģiju saistītas siltumnīcefekta gāzu emisijas, tiek uzskatītas par „lielāko un plašāko jebkad pieredzēto tirgus nepilnību”[6] un būtisku apdraudējumu pasaules ekonomikai.

Tehnoloģijām 21. gadsimtā būs būtiska nozīme, lai uz visiem laikiem pārrautu saikni starp ekonomikas izaugsmi un vides degradāciju, nodrošinot pietiekami tīru, drošu un pieejamu enerģiju. Ar stingri noteiktu politiku energoefektivitātes palielināšanai un iniciatīvām zema oglekļa satura tehnoloģiju ieviešanai, kā arī ar stabilu tirgu oglekļa emisijas kvotām var norādīt attīstības virzienu, taču mērķa sasniegšanā noteicošās būs tehnoloģijas saistībā ar pārmaiņām patēriņa paradumos.

Tehnoloģiju attīstība var radīt jaunas iespējas izmantot plašos, bet lielā mērā neizmantotos atjaunojamos enerģijas avotus. Tā palielinās energoefektivitāti visā energosistēmā no avota līdz patērētājam, pakāpeniski dekarbonizēs transportu un fosilā kurināmā pārveidi, kā arī radīs labākas iespējas kodolenerģijas izmantošanai. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas palīdzēs panākt pieprasījuma samazināšanos un ļaus nodrošināt Eiropas energotīklu savstarpēju viedu savienošanu.

Lielākam un labākam ieguldījumam jaunās energotehnoloģijās jābūt Eiropas Savienības stratēģiskajai prioritātei. Enerģētikas problēmas plašie mērogi un lielais ieguldījumu apjoms, kas vajadzīgs visā pasaulē, ir iespēja izaugsmes un darba vietu radīšanas ziņā. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra paredz, ka visā pasaulē līdz 2030. gadam energoapgādes infrastruktūrā būs jāiegulda 16 biljoni euro[7]. Lielākā daļa no šiem ieguldījumiem rada eksporta iespējas Eiropas uzņēmumiem. Eiropas Savienībai jāuzņemas vadošā loma šajos globālajos centienos.

Līdzšinējie sasniegumi

Enerģētikas pētniecība ES mērogā ir veikta kopš divdesmitā gadsimta 60. gadiem – sākotnēji saskaņā ar Eiropas Ogļu un tērauda kopienas un Euratom līgumu, bet vēlāk saskaņā ar secīgām pētniecības pamatprogrammām. Šajās Kopienas darbībās tiek radīta Eiropas pievienotā vērtība tādā ziņā, ka tiek veidota kritiskā masa, nostiprināta izcilība un stimulēti valstu pasākumi. Valsts programmu īstenošana un darbs Eiropas mērogā, attiecīgi apvienojot jauninājumus un reglamentējošus pasākumus, ir radījis būtiskus rezultātus, piemēram, tīru un efektīvu akmeņogļu, atjaunojamu enerģijas avotu, energoefektivitātes, koģenerācijas un kodolenerģijas jomās. To var pierādīt ar dažiem piemēriem.

- Vēja enerģija[8]: tehnoloģiju attīstība ir devusi iespēju 20 gados simts reizes palielināt vēja turbīnu jaudu, proti, no 50 kW līdz 5 MW vienībām, un samazināt izmaksas par vairāk nekā 50%. Tādējādi uzstādītā jauda pēdējos desmit gados ir palielinājusies 24 reizes, Eiropā sasniedzot 40 GW, kas ir 75% no kopējās jaudas pasaulē.

- Saules fotoelementi[9]: 2005. gadā pasaulē saražoti fotoelektriskie moduļi ar kopējo jaudu 1760 MW salīdzinājumā ar 90 MW 1996. gadā. Tajā pašā laikposmā moduļa vidējā cena ir samazinājusies no aptuveni 5 EUR/W līdz aptuveni 3 EUR/W. Eiropā uzstādītā jauda 10 gados palielinājusies 35 reizes, 2005. gadā sasniedzot 1800 MW un ikgadējais vidējais pieaugums 35% apmērā pēdējos desmit gados ir padarījis saules fotoelementu sektoru par vienu no visstraujāk augošajiem enerģētikas nozarē.

- Tīro ogļu tehnoloģijas[10]: pēdējos 30 gados to spēkstaciju lietderība, kurās izmanto akmeņogles, ir uzlabojusies par vienu trešdaļu. Moderno iekārtu darbības lietderīgums patlaban ir sasniedzis 40-45%, tomēr arī šajā jomā pastāv lielas iespējas turpmākai attīstībai. Daudzās ES dalībvalstīs jau tagad ir panākta „klasisko” emisiju (SO2, NOx un putekļi) apjoma ievērojams samazinājums.

- Eiropas kodoltermiskās sintēzes pētniecības programma, saskaņā ar kuru tiek realizēts augsta līmeņa projekts, proti, ITER , ir paraugs plaša mēroga starptautiskai sadarbībai pētniecībā un attīstībā, iesaistot septiņas partnervalstis, kas aptver vairāk nekā pusi no pasaules iedzīvotājiem.

ES Pētniecības pamatprogrammas arī turpmāk būs galvenais elements energotehnoloģiju attīstības mehānismā. Saskaņā ar Septītajām pamatprogrammām gan tehnoloģiju pētniecība, gan demonstrējumi tiks atbalstīti ne tikai tēmā „Enerģētika” un Euratom programmā, bet kā starptematisks elements arī lielākajā daļā citu tēmu, jo īpaši informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, biotehnoloģijas, materiāli un transports. Saskaņā ar programmām finansēs arī sociāli ekonomiskus un politiskus pētījumus par tām sistēmiskajām pārmaiņām, kas vajadzīgas, lai pārorientētos uz „zema oglekļa satura ekonomiku un sabiedrību” Eiropas Savienībā un ārpus tās, Kopīgajam pētniecības centram sniedzot zinātnisku un tehnisku atbalstu enerģētikas politikas veidošanā. Konkurētspējas un jauninājumu programma, konkrēti, tās pīlārs „Saprātīga enerģija Eiropai”, papildinās šo darbību, cenšoties novērst ar tehnoloģijām nesaistītus šķēršļus un sniedzot atbalstu, lai paātrinātu ieguldījumus un stimulētu tirgus spēju uzņemt novatoriskas tehnoloģijas visā Kopienā.

Pēdējos gados Eiropas tehnoloģiju platformas (ETP), kas izveidotas enerģētikas jomā (sk. pielikumu), ir pierādījušas to, ka zinātniskā sabiedrība un rūpniecības pārstāvji kopā ar citām attiecīgajām ieinteresētajām aprindām, piemēram, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ir gatavi izstrādāt kopīgu redzējumu un sagatavot īpašus ceļvežus tā īstenošanai. Šīm tehnoloģiju platformām jau ir ietekme uz Eiropas un valsts programmām, bet tas neatrisina pasākumu sadrumstalotības un dublēšanās problēmu. Šīs platformas aicina rīkoties Eiropas līmenī, un, lai tas notiktu, ir jāizveido sistēma plaša mēroga integrētu iniciatīvu izstrādei. Skaidra energotehnoloģiju stratēģija palīdzēs šīm platformām darboties ciešāk, nevis savstarpēji konkurēt ierobežotu ieguldījumu resursu dēļ.

Pašreizējo centienu nepietiekamība

„Uzņēmējdarbība kā parasti” nav risinājums. Pašreizējās tendences un to prognozes nākotnē pierāda, ka vienkārši netiek darīts pietiekami daudz. Lai Eiropas Savienības un globālās energosistēmas būtu ilgtspējīgas, lai gūtu labumu no izrietošajām tirgus iespējām un īstenotu iepriekš izklāstīto plašo redzējumu, būs vajadzīgas būtiskas pārmaiņas Eiropas energotehnoloģiju jauninājumu jomā — no pētniecības pamattiesībām līdz ieviešanai tirgū.

Energotehnoloģiju jauninājumu procesā atklājas strukturāli trūkumi, ko var novērst tikai ar saskaņotu rīcību, kura vienlaicīgi tiek veikta daudzās dažādās jomās. Jauninājumu process ir sarežģīts, jo tam raksturīgs ilgs laiks līdz ienākšanai plaša patēriņa tirgū (bieži vien vairāki gadu desmiti) esošajām energosistēmām piemītošā inertuma, nemainīgo infrastruktūras ieguldījumu, dominējošu tirgus dalībnieku, bieži vien dabiski izveidojušos monopolu, dažādo tirgus stimulu un tīklu savienošanas problēmu dēļ.

Minētos faktorus papildina neapmierinošie sasniegumi Eiropas pētniecības un jauninājumu telpā un tradicionālā pētniecības budžetu samazināšanās enerģētikas nozarē. To iemeslu dēļ, kas galvenokārt saistīti ar šīs nozares specifiku, enerģētikas pētniecības budžeti (publiskā un privātā sektora) ESAO valstīs kopš divdesmitā gadsimta 80. gadiem reālā izteiksmē ir samazinājušies divas reizes[11], un ir ļoti svarīgi, lai šī tendence tiktu pavērsta pretējā virzienā, vismaz Eiropas Savienībā. Ņemot vērā nenoteiktību un risku, kas saistīts ar jauninājumiem zema oglekļa satura tehnoloģijās, lielākam publiskā sektora ieguldījumam un stabilai, paredzamai politikas sistēmai būs svarīga nozīme privātā sektora ieguldījumu veicināšanā, kam jābūt galvenajam pārmaiņu virzītājspēkam.

Eiropas Savienības Septīto pamatprogrammu budžetu palielinājums, kā arī programma „Saprātīga enerģija Eiropai” ir pasākumi pareizajā virzienā. Pirmajās minētajās programmās vidējais gada budžets, kas atvēlēts enerģētikas pētniecībai (EK un Euratom ), būs 886 miljoni euro, salīdzinot ar iepriekšējai programmai atvēlētajiem 574 miljoniem euro. Tomēr atšķirība no globālo konkurentu centralizēti pārvaldīto pētniecības programmu budžeta plānotajiem straujajiem palielinājumiem joprojām ir liela. Piemēram, 2005. gada ASV Enerģētikas likumā paredzēts 2007. gadā pētniecībai enerģētikas jomā federālajā budžetā atvēlēt 4,4 miljardus ASV dolāru, 2008. gadā — 5,3 miljardus ASV dolāru un 2009. gadā — 5,3 miljardus ASV dolāru, ievērojami palielinot finansējumu no 3,6, miljardiem ASV dolāru, kas bija atvēlēti 2005. gadā.

Lai varētu konkurēt pasaules tirgos, Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir gan jāpalielina publiskā un privātā sektora ieguldījums, gan arī efektīvāk jāmobilizē visi resursi, lai novērstu neatbilstību starp problēmas milzīgo mērogu un attiecīgajiem pētniecības un jauninājumu ieviešanas centieniem. Visām dalībvalstīm ir enerģētikas pētniecības programmas, kurās pārsvarā izvirzīti līdzīgi mērķi un kuras vērstas uz vienu un to pašu tehnoloģiju izpēti. Šo iespaidu, ka pētniecības spējas ir sadrumstalotas, fragmentāras un nav sasniegta to kritiskā masa, vēl pastiprina fakts, ka ar pētniecību nodarbojas valsts un privāti pētniecības centri, universitātes un specializētas aģentūras. Kopīga darbība sniegtu labumu visiem, un šim nolūkam iespējams izmantot apvienojošo lomu, kāda Eiropas Savienībai var būt enerģētikas jomā.

Arī uzlabotas starptautiskās sadarbības iespējas ir jāizmanto lietderīgāk. Energoapgādes drošība un klimata pārmaiņas ir globāli jautājumi, kuriem ir risinājumi, ko var izmantot pasaules mērogā, radot ne tikai ļoti lielus tirgus, bet arī spēcīgu konkurenci. Svarīgi ir rast pareizo līdzsvaru starp sadarbību un konkurenci. ITER un kodoltermiskā sintēze ir nodrošinājušas plaša mēroga starptautiskās sadarbības modeli pētniecībā, lai risinātu globālas problēmas, un šādai pieejai var būt potenciāls citās jomās. Arī Eiropas Savienība un daudzas no tās dalībvalstīm piedalās daudzpusējās sadarbības iniciatīvās, piemēram, Starptautiskajā partnerībā ūdeņraža saimniecībai ( IPHE ), Vadošajā forumā oglekļa atdalīšanas jautājumos ( CSLF ) un Ceturtās paaudzes starptautiskajā forumā ( GIF ), kuru iespējas vēl nav pilnībā apgūtas. Arī turpmāk jāveicina sinerģijas efektīvu un zema oglekļa satura tehnoloģiju izstrādē, ciešāk un rezultatīvāk sadarbojoties ar starptautiskiem partneriem, piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm.

JAUNINāJUMU īSTENOšANA ENERGOTEHNOLOģIJU JOMā: EIROPAS ENERGOTEHNOLOģIJU STRATēģISKAIS PLāNS ( SET PLāNS)

Eiropas Savienībai ir jārīkojas vienoti un steidzami. Būs vajadzīgi vairāki desmiti gadu, lai pakāpeniski pārveidotu energosistēmu, bet jāsāk ir jau tagad. Tas ir process, kurā vajadzīga stratēģiska rīcība Eiropas mērogā, aktīva plānošana un visaptverošs politikas regulējums. Lai risinātu šo jautājumu, jāizstrādā pieejamu, konkurētspējīgu, tīru, efektīvu un zema oglekļa satura energotehnoloģiju pasaules klases portfelis un jārada stabili un paredzami nosacījumi rūpniecībai, jo paši MVU, lai nodrošinātu tehnoloģiju plašu izmantošanu visās ekonomikas nozarēs.

Plašā tehnoloģiju portfeļa pieeja izkliedē risku un novērš pievēršanos vienīgi šauram tehnoloģiju lokam, kas ilgtermiņā var arī nenodrošināt vislabāko risinājumu. Portfelis ietver esošās tehnoloģijas, ko var izmantot tūlīt, tehnoloģijas, kurām vajadzīgi pakāpeniski uzlabojumi, tehnoloģijas, kurām vajadzīga strauja attīstība, pārejas tehnoloģijas un tehnoloģijas, kurām vajadzīgas būtiskas esošo infrastruktūru un piegādes ķēžu izmaiņas. Visas minētās tehnoloģijas saskaras ar dažādām grūtībām un šķēršļiem, un to komerciālu izmantošanu, visticamāk, uzsāks dažādos laikposmos.

Pamatnosacījumu un stimulu radīšana energotehnoloģiju attīstībā un izmantošanas uzsākšanā ir publiskās politikas jautājums. Eiropas un valstu mērogā ir pieejams plašs instrumentu klāsts, lai paātrinātu tehnoloģiju attīstību („tehnoloģiju grūdiens”) un ienākšanu tirgū („pieprasījuma vilcējspēks”). Turpmāk sniegts šādu instrumentu neizsmeļošs uzskaitījums.

- „Tehnoloģiju grūdiena” instrumenti: ES pētniecības pamatprogramma un saistītās iniciatīvas (piemēram, Eiropas Pētniecības telpas tīklu shēma, Eiropas Investīciju bankas Riska dalīšanas finanšu mehānisms pētniecības infrastruktūrai, kopējās tehnoloģiju iniciatīvas un citas iespējas saskaņā ar EK Līguma 168., 169. un 171. pantu un Euratom Līguma II sadaļu), Eiropas Ogļu un tērauda pētniecības fonds, valstu pētniecības un jauninājumu programmas, riska kapitāls un novatoriski finansēšanas mehānismi[12], Eiropas Investīciju banka, struktūrfondi jauninājumiem, COST , EUREKA , Eiropas tehnoloģiju platformas.

- „Pieprasījuma vilcējspēka” instrumenti: ES direktīvas, kurās noteikti mērķi un obligātās prasības, izpildes noteikumi, cenu veidošanas politika (emisiju kvotu tirdzniecības shēma un fiskālie instrumenti, piemēram, enerģijas nodokļi), energomarķējums, standartu politika, rūpniecības uzņēmumu brīvprātīgas vienošanās, enerģijas iepirkuma tarifi, kvotas, saistības, zaļie un baltie sertifikāti, plānošanas/būvniecības noteikumi, piemaksas pirmajiem lietotājiem, fiskālie stimuli, konkurences politika, publisko iepirkumu politika, tirdzniecības nolīgumi.

- Integrēti jauninājumu instrumenti: ierosinātajam jaunajam Eiropas Tehnoloģiju institūtam (ETI) būs svarīga nozīme jauninājumu, pētniecības un izglītības savstarpējās saiknes un sinerģijas uzlabošanā. Tā autonomā valde var paredzēt ar enerģētiku saistītas Zināšanu un jauninājumu kopienas izveidi. Kopienas Konkurences un jauninājumu programmas (jo īpaši programmas „Saprātīga enerģija Eiropai”) mērķis ir novērst ar tehnoloģijām nesaistītu šķēršļus, kas kavē ienākšanu tirgū. Turklāt vadošo tirgu pieeju, kas izklāstīta nesenajā inovāciju stratēģijā[13], varētu izmantot tādu plaša mēroga stratēģisko darbību uzsākšanai, kuru mērķis ir veicināt jaunu, zināšanu ietilpīgu enerģijas tirgu izveidi.

Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskā plāna ( SET plāns) būtība būs visatbilstošākā politikas instrumentu kopuma saskaņošana ar dažādo tehnoloģiju vajadzībām dažādos attīstības un izmantošanas cikla posmos. Tāpēc SET plānam jāaptver visi tehnoloģisko jauninājumu aspekti, kā arī politikas sistēma, kas vajadzīga, lai rosinātu darījumu un finanšu aprindas izstrādāt un atbalstīt efektīvas un zema oglekļa satura tehnoloģijas, kas būtiski ietekmēs kopīgo nākotni. Saskaņā ar paziņojumu „ Enerģētikas politika Eiropai ”[14] SET plānā tiks izvērtēti dažādi laika plānojumi un svarīgi starpposma mērķi, kas jāsasniedz, lai Eiropas energosistēma būtu ilgtspējīga. Tiks ņemta vērā arī sociāli ekonomiskā dimensija, ieskaitot pārmaiņas patēriņa paradumos un sabiedrības attieksmi, kas ietekmē enerģijas izmantošanu.

SET plānam jāizriet no vienota un visaptveroša Eiropas redzējuma, iesaistot visus attiecīgos tirgus dalībniekus: rūpniecību, zinātnisko sabiedrību, finanšu aprindas, publiskā sektora iestādes, patērētājus, pilsonisko sabiedrību, iedzīvotājus, apvienības. Tajā jābūt noteiktiem tālejošiem mērķiem, bet vienlaikus tam jābūt reāli īstenojamam un pragmatiskam attiecībā uz resursiem. Kaut arī jāizvairās no tā, lai SET plānu uztvertu kā Eiropas līmeņa „uzvarētāju atlases” pieeju, tam jābūt selektīvam — dažādi līdzekļi dažādiem mērķiem —, nodrošinot to, ka tiek izveidots pareizais tehnoloģiju portfelis, lai dalībvalstis varētu atlasīt un izvēlēties atbilstošo kombināciju vēlamajai enerģijas avotu bilancei, vietējai resursu bāzei un izmantošanas iespējām.

Plāna stratēģiskais elements būs to tehnoloģiju identificēšana, attiecībā uz kurām ir svarīgi, lai Eiropas Savienība rastu efektīvāku veidu, kā mobilizēt resursus tālejošām, uz rezultātu vērstām darbībām, paātrinot attīstību un izmantošanu. Tās ir tehnoloģijas, kuru attīstībai nepieciešams darboties ciešās koalīcijās vai partnerībās, nosakot precīzus un mērāmus mērķus un tad tos mērķtiecīgi un koordinēti sasniedzot, dalot risku un piesaistot pietiekamus līdzekļus no plaša avotu klāsta. Kā iespējamos piemērus, kas raksturotu šādas plaša mēroga iniciatīvas, kuras nevar īstenot atsevišķas valstis, var minēt biorafinēšanas rūpnīcas, ilgtspējīgas akmeņogļu un gāzes tehnoloģijas, kurināmā elementus un ūdeņradi, un ceturtās paaudzes kodolu skaldīšanas tehnoloģijas.

SET plāns nebūs atsevišķa iniciatīva, bet tas pamatosies uz jau uzsāktām iniciatīvām un papildinās tās, piemēram, valsts enerģētikas stratēģijas un pārskati, kā arī Vides tehnoloģiju rīcības plāns ( ETAP ) un plānotā vadošā iniciatīva par informācijas un komunikāciju tehnoloģijām ilgtspējīgai izaugsmei, kas paver iespējas optimizēt sinerģiju.

SET PLāNA īSTENOšANAS PROCESS

Komisija plāno iesniegt pirmo Eiropas energotehnoloģiju stratēģisko plānu, lai to apstiprinātu 2008. gada Eiropadomes pavasara sanāksmē.

Lai panāktu kopīgu Eiropas redzējumu par nozīmi, kāda tehnoloģijai var būt Eiropas enerģētikas politikā, un sagatavotu ticamu un plaši atbalstītu SET plānu, ir vajadzīgas plašas visu attiecīgo ieinteresēto personu apspriešanās un aktīva iesaistīšanās. Tai jābūt izvērstai, iesaistošai, uz vienprātības panākšanu orientētai iniciatīvai, kuras pamatā ir pašreizējās jauninājumu sistēmas stipro un vājo pušu dziļa analīze un objektīvs novērtējums par tehnoloģiju reālajām iespējām veicināt enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu.

Ir paredzēta divu posmu pieeja. Sākotnējā posmā līdz 2007. gada maijam Komisija apspriedīsies ar izveidotajām padomdevējām grupām un ieinteresēto personu grupām, piemēram, Augsta līmeņa grupu konkurētspējas, enerģijas un vides jautājumos, FP7 padomdevējām grupām, attiecīgajām Eiropas tehnoloģiju platformām un dalībvalstu grupām. Tiks sasaukti vairāki ekspertu semināri, un 2007. gada pirmajā pusē, iespējams, tiks organizēta augsta līmeņa Eiropas konference.

Otrajā posmā, ap 2007. gada jūliju, notiks SET plāna provizoriskā projekta sabiedriskā apspriešana. Apspriešanā gūtie rezultāti pēc tam tiks iekļauti plānā, un ar ekspertiem un padomdevējām grupām tiks rīkota galīgā apstiprināšanas kārta, lai nodrošinātu plāna stabilitāti.

Pirmā SET plāna izstrāde līdz 2007. gada beigām būs nevis vienreizējs uzdevums, bet gan tāda dinamiska procesa sākums, kas tiks regulāri pārskatīts un pielāgots mainīgajām vajadzībām un prioritātēm. Tālab plānā tiks ierosināts arī izveidot uzraudzības un novērtēšanas shēmu, ietverot tehnoloģiju uzraudzību un novērtēšanu, kā arī paplašināt jomu „ES apkopojumam par rūpniecības ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā”[15], lai iekļautu pētniecību enerģētikas jomā.

Secinājumi

1. Pasaulē ir sākusies jauna enerģētikas ēra. Eiropas Savienībai jāuzņemas vadība, lai tiktu mainīti enerģijas ražošanas, sadales un izmantošanas modeļi.

2. Energotehnoloģijām ir svarīga nozīme, lai uz visiem laikiem pārrautu saikni starp ekonomikas attīstību un vides degradāciju.

3. Darbs Eiropas līmenī kopā ar valsts mēroga pasākumiem, atbilstoši kombinējot jauninājumus un reglamentējošos pasākumus, ir sniedzis būtiskus rezultātus.

4. Tomēr „uzņēmējdarbība kā parasti” vairs nav pieņemams risinājums. Pašreizējās tendences un to prognozes nākotnē pierāda, ka vienkārši netiek darīts pietiekami daudz, lai atrisinātu enerģijas problēmu.

5. Komisija uzskata, ka Septīto pamatprogrammu palielinātais budžets (par 50%, no 574 milj. euro gadā līdz 886 milj. euro gadā), kā arī programma „Saprātīga enerģija Eiropai” (par 100%, no 50 milj. euro gadā līdz 100 milj. euro gadā) ir solis pareizajā virzienā, no kā nedrīkst atpalikt arī dalībvalstis un nozares pārstāvji.

6. Eiropas Savienībai jārīkojas vienoti un steidzami, 2007. gadā saskaņojot un īstenojot Eiropas energotehnoloģiju stratēģisko plānu ( SET plāns), kurš aptver visu jauninājumu procesu no pamatizpētes līdz pat ienākšanai tirgū un veicina sadarbību ar starptautiskiem partneriem pētniecības un attīstības jomā.

7. SET plāna pamatā jābūt kopīgam un visaptverošam Eiropas redzējumam, iesaistot visus attiecīgos tirgus dalībniekus. Tajā jābūt izvirzītiem tālejošiem mērķiem, bet vienlaikus tam jābūt reāli īstenojamam un pragmatiskam attiecībā uz resursiem. SET plāna stratēģiskais elements būs to tehnoloģiju identificēšana, attiecībā uz kurām ir svarīgi, lai Eiropas Savienība kopumā rastu efektīvāku veidu, kā mobilizēt līdzekļus tālejošām, uz rezultātu vērstām darbībām, lai paātrinātu tehnoloģiju ienākšanu tirgū.

PIELIKUMS

Pārskats par galvenajām zema oglekļa satura tehnoloģijām dažādos jauninājumu posmos un izredzes to ienākšanai tirgū

1. Analīze, ko veikusi FP6 Padomdevēja grupa enerģētikas jautājumos

Ziņojumā „ Pāreja uz ilgtspējīgu enerģētikas sistēmu Eiropai : pētniecības un attīstības perspektīva ” (2006. gads, 22 394 euro), ko izstrādājusi FP6 Padomdevēja grupa enerģētikas jautājumos, ir norādīti galvenie nākotnes tehnoloģiju risinājumi. Turpmāk sniegts kopsavilkums par minēto analīzi, kas ir noderīgs atskaites punkts.

Laiks līdz plašai izmantošanai | Transporta tehnoloģija | Elektroenerģijas/siltumenerģijas pārveides tehnoloģija |

Tūlītēji/īstermiņā Ilgtermiņā | Pieprasījuma samazināšana (piemēram, mazāki dzinēji) Uzlabotas, augstas efektivitātes ICE Uzlaboti hibrīdi elektrodzinēji, kuri darbojas ar benzīnu, dīzeļdegvielu, biodīzeļdegvielu Biodīzeļdegviela; bioetanols Biomasas un fosilā kurināmā kopēja pārstrāde Sintētiskā degviela no gāzes/akmeņoglēm (Fischer-Tropsch metode) Biodegviela no lignocelulozes izejvielām Elektriskie transportlīdzekļi ar uzlabotu akumulatora uzkrāšanas spēju Ūdeņradis ar kurināmā elementiem Gaisa transports: ūdeņraža/gāzes turbīnas | Zemas/vidējas temperatūras saules siltumenerģijas iekārtas karstā ūdens sagatavošanai, apkurei, dzesēšanai, rūpnieciskajiem procesiem Kombinētā cikla gāzes turbīna (CCGT) Kodolu skaldīšana (III/III+ paaudze) Vēja enerģija (ieskaitot piekrastes vēju/tāljūras vēju) Sistēmu integrācija (ar tīklu saistīti jautājumi) Cietā biomasa Kurināmā elementi (SOFC, MCFC) Ģeotermiskā enerģija (ieskaitot dziļurbumu ģeotermisko enerģiju – HDR/HFR) Oglekļa uztveršana un uzglabāšana (CCS) Akmeņogļu tīrāka izmantošana (tvaika/gāzes turbīna, kombinētais cikls) ar CCS Uzlabotas fosilā kurināmā spēkstacijas (superkritiskais/ ultra-superkritiskais tvaiks; integrētās gazifikācijas kombinētais cikls (IGCC), ar CCS Fotoelektriskie elementi Saules siltumenerģijas spēkstacijas Okeāna enerģija (viļņi, jūras straumes) Kodolu skaldīšana – ceturtā paaudze Kodoltermiskā sintēze |

Ziņojumā ir analizētas arī galīgās izmantošanas energoefektivitātes tehnoloģijas, bet to klāsts ir tik plašs, ka precīzs kopsavilkums, kāds sniegts iepriekš, nav iespējams. Ziņojuma pilnu tekstu var lejupielādēt no tīmekļa vietnes:http://ec.europa.eu/research/energy/gp/gp_pu/article_1100_en.htm

2. Izredzes ienākšanai tirgū — enerģētikas jomā izveidoto Eiropas tehnoloģiju platformu redzējumu izklāsts

Saskaņā ar Nulles emisiju līmeņa fosilā kurināmā spēkstacijas ETP[16] viedokli līdz 2020. gadam fosilā kurināmā spēkstacijas gandrīz visas to radītās CO2 emisijas varēs uztvert ekonomiski izdevīgā veidā, vai arī varēs integrēt CO2 uztveršanas sistēmas („gatavs uztveršanai”). Tas nozīmē, ka no mūsdienām līdz 2050. gadam pakāpeniski par 60% samazināsies CO2 emisijas elektroenerģijas ražošanā, un tas pierāda, cik svarīga ir nulles emisiju līmeņa fosilā kurināmā enerģija.

Biodegvielu ETP[17] uzskata, ka gandrīz vienu ceturto daļu no ES autotransporta degvielas vajadzībām līdz 2030. gadam varēs segt, izmantojot tīru un CO2 efektīvu biodegvielu.

Saules fotoelementu ETP[18] ir apstiprinājusi, ka var sasniegt 2010. gadam noteikto 3 GW mērķi. Turklāt līdz 2030. gadam saules fotoelementu enerģijas ražošanas izmaksas būs spējīgas konkurēt lielākajā daļā elektroenerģijas tirgus sektoru. Uzstādītā jauda var palielināties līdz 200 GW ES un līdz 1000 GW visā pasaulē, nodrošinot elektroenerģijas pieejamību vairāk nekā 100 miljonu ģimeņu, jo īpaši lauku reģionos.

Vēja enerģijas ETP[19] prognozes par 2030. gadu liecina, ka 23% Eiropas elektroenerģijas var nodrošināt vēja ģeneratoru kompleksi, sasniedzot 300 GW uzstādīto jaudu (piegādā 965 TWh, salīdzinājumā ar 83 TWh 2005. gadā).

Ūdeņraža un kurināmā elementu ETP[20] prognozēs attiecībā uz 2020. gadu paredz, ka būs izveidojies stabils tirgus kurināmā elementiem, ko izmantos pārvietojamās ierīcēs, un pārvietojamām elektroenerģijas ražošanas iekārtām. Attiecībā uz stacionārām iekārtām koģenerācijai uzstādītā jauda varētu būt līdz 16 GW, un arī autotransporta nozarē 2020. gadā varētu būt izveidojies ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu plaša patēriņa tirgus, kurā katru gadu pārdotu līdz 1,8 miljoniem transportlīdzekļu.

Saules siltumenerģijas ETP[21] uzskata, ka līdz 2030. gadam šo tehnoloģiju izmantos līdz pat 50% no visām apkures iekārtām, kurām vajadzīga temperatūra līdz 250°C. Kopējā uzstādītā jauda varētu sasniegt 200 GW (siltumenerģija).

Viedo tīklu ETP [22] pēta nākotnes elektrotīklus, kas vajadzīgi, lai energosistēma varētu atbilst Eiropas nākotnes vajadzībām. Izmantojot augsti attīstītu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju sniegtās priekšrocības, tīkliem jākļūst elastīgiem, pieejamiem, uzticamiem un ekonomiskiem, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, lai nodrošinātu panākumus, vienlaikus saglabājot spēju pielāgoties mainīgajām vajadzībām.

[1] COM(2006) 105, 2006. gada marts.

[2] Saskaņā ar PRIMES pamata scenāriju, kurā ņemta vērā jau apstiprinātā politika un scenārijs „uzņēmējdarbība kā parasti”.

[3] COM(2007) 1, 2007. gada 10. janvāris.

[4] COM(2007) 2, 2007. gada 10. janvāris.

[5] No Sestās pamatprogrammas Padomdevējas grupas enerģētikas jautājumos ( AGE ).

[6] Šterna pārskats par klimata pārmaiņu ekonomiku – Apvienotās Karalistes Viņas Majestātes Valsts kase: http://www.hm-treasury.gov.uk/independent_reviews/stern_review_economics_climate_change/sternreview_index.cfm

[7] SEA World Energy Investment Outlook , 2003. gads.

[8] Eiropas Vēja enerģijas tehnoloģiju platforma (http://www.windplatform.eu/)

[9] Eiropas Saules fotoelementu tehnoloģiju platforma(http://ec.europa.eu/research/energy/nn/nn_rt/nn_rt_pv/article_1933_en.htm)

[10] Eurocoal (http://eurocoal.be/newsite/overview.php)

[11] OECD Apaļā galda sanāksme par ilgtspējīgu attīstību, 2006. gada 30. jūnijs.

[12] Piemēram, ES Globālās energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fonds ( GEEREF ).

[13] COM(2006) 502, 2006. gada 13. septembris.

[14] COM(2007) 1.

[15] Katru gadu publicē Eiropas Komisija: http://iri.jrc.es/do/home/portal/inicio

[16] http://www.zero-emissionplatform.eu/website/

[17] http://ec.europa.eu/research/energy/pdf/draft_vision_report_en.pdf

[18] http://ec.europa.eu/research/energy/nn/nn_rt/nn_rt_pv/article_1933_en.htm

[19] http://www.windplatform.eu/

[20] http://www.hfpeurope.org/

[21] http://www.esttp.org/cms/front_content.php

[22] http://www.smartgrids.eu