[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 27.10.2006

COM(2006) 639 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS

SAIKNE STARP SVN DIREKTĪVU UN KOPIENAS FONDIEM {SEC(2006) 1375}

KOMISIJAS ZIŅOJUMS

SAIKNE STARP SVN DIREKTĪVU UN KOPIENAS FONDIEM

1. ZIņOJUMA PRIEKšVēSTURE UN NOLūKS

Direktīvu 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (tā dēvēto „stratēģiskā vides novērtējuma” vai SVN direktīvu)[1] pieņēma 2001. jūlijā, un līdz 2004. gada 21. jūlijam tā bija jātransponē dalībvalstu tiesību aktos. Ar dokumentu tika prasīts veikt vides novērtējumu attiecībā uz dažādiem plāniem un programmām pirms to pieņemšanas.

Līdzīgas, bet ne identiskas prasības pašreizējā plānošanas periodā (2000.–2006. gads) tika noteiktas attiecībā uz iepriekšēju novērtējumu par vidi struktūrfondu attīstības plāniem, atbalsta un programmu papildinājumiem saskaņā ar 1999. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem[2][3]. Šajā regulā noteikts, ka „struktūrfondi” ir Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF), Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonds (ELVGF) atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1257/1999 un Zivsaimniecības virzības finansēšanas instruments (ZVFI)[4].

Attiecībā uz pašreizējo plānošanas periodu tika īpaši noteikts, ka SVN direktīva neattiecas uz SF plāniem un programmām[5]. Tas tika darīts tāpēc, ka SF plāni un programmas gandrīz noteikti tiktu pieņemti pirms dalībvalstīm būtu jātransponē direktīva (proti, līdz 2004. gada 21. jūlijam) un tiem tiktu veikts iepriekšējs novērtējums par vidi. Piemērojot šādu atkāpi, var izvairīties no prasību dublēšanas riska vai to pretrunīguma iespējamības attiecībā uz novērtējumu, kas varētu rasties, piemērojot divus tiesiskos instrumentus, tāpat arī var izvairīties no iespējamas nenoteiktības. Saskaņā ar jaunajām regulām atkāpes neattiecas uz turpmākiem plānošanas periodiem (pēc 2007. gada)[6].

Direktīvas 2001/42/EK 12. panta 4. punktā ir izvirzīta prasība Komisijai ziņot par šīs direktīvas saikni ar Regulu (EK) Nr. 1260/1999 un Regulu (EK) Nr. 1257/1999 krietni pirms šajās regulās noteikto plānošanas periodu beigām, lai nodrošinātu saskaņotu pieeju attiecībā uz šo direktīvu un turpmākajām Kopienas regulām.

Ar šo ziņojumu iecerēts minēto prasību izpildīt. Ziņojumā ieskicēta politika un tiesiskais fons attiecībā uz vidi un EK līdzfinansējumu, paskaidrots, kā nosakāma SVN direktīvas darbības joma un kā tā attiecināma uz plānošanas periodu 2007.–2013. gadam, salīdzināts iepriekšējs novērtējums par vidi attiecībā uz 2000.–2006. gadu ar SNV atbilstoši šai direktīvai un izteikti daži secinājumi par saikni starp SVN un SF, ņemot vērā uzkrāto pieredzi.

2. VIDE UN ES LīDZFINANSēJUMS

EK Līguma 6. pantā ir izvirzīta prasība paredzēt vietu vides aizsardzības standartiem, nosakot un īstenojot ES politiku. 174. panta 2. un 3. punktā noteikts, ka „Kopienas politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot dažādu Kopienas reģionu stāvokļa atšķirības” un ka „izstrādājot politiku attiecībā uz vidi, Kopiena ņem vērā vides apstākļus dažādos Kopienas reģionos, Kopienas ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī tās reģionu līdzsvarotu attīstību.” Turklāt viens no Kohēzijas fonda mērķiem ir sniegt finansiālu atbalstu projektiem vides jomā (161. pants).

ES stratēģija ilgtspējīgai attīstībai, kuru 2001. gadā atbalstīja Gēteborgas Eiropadome, uzsvēra politisko nosacījumu, ka ilgtspējīga attīstība izvirzāma par svarīgāko aspektu visās politiskajās iniciatīvās. Tika uzsvērts, ka ir nepieciešama labāka informētība, lai sistemātiski novērtētu priekšlikumus[7]. SVN direktīva ir svarīgs instruments, lai šādu informāciju nodrošinātu tā, lai vides faktorus varētu labāk integrēt nozaru priekšlikumos to izstrādes gaitā, līdz ar to radot iespēju rast ilgtspējīgākus risinājumus. Tās mērķi ir:

„nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt noturīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesā” (1. pants).

Šos mērķus var sasniegt:

gādājot, pirmkārt, par to, ka tiek „veikts vides novērtējums tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi” (1. pants), un, otrkārt, gādājot, lai tiktu ņemta vērā „īstenošanas ietekme [šādu] plānu un programmas sagatavošanas posmā un pirms to pieņemšanas” (preambulas 4. punkts).

Pašreizējā Struktūrfondu plānošanas periodā , Padomes Regulā (EK) Nr. 1260/1999 tiek ievērots EK Līguma 6. pants, saistot fondu mērķu sasniegšanas centienus cita starpā ar noturīgu attīstību (1. pants) un pieprasot Komisijai un dalībvalstīm integrēt vides aizsardzības prasības struktūrfondu definīcijā un ar tiem atbalstīto darbību izpildē (2. pants). Jo īpaši tajā ir paredzēta prasība par iepriekšēju novērtējumu Kopienas atbalstam, tai skaitā attiecībā uz vides aspektiem (41. pants).

Līdzīgi Regulā (EK) Nr. 1257/1999 ir prasība par „augstu dabas vērtību un noturīgas lauksaimniecības saglabāšanu un veicināšanu, ievērojot vides aizsardzības prasības”, kas ir arī viens no ELVGF mērķiem (2. pants).

Pašreizējā plānošanas periodā (2000.–2006.) tā dēvētais Kārdifas process pastiprinājis uzmanības pievēršanu vides aspektu iekļaušanai nozaru stratēģijās un to ilgtermiņa ietekmei, turklāt atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1260/1999 41. panta prasībām biežāk tiek izmantoti ar vidi saistīti mērķi un indikatori, projektu vides novērtējums un programmu iepriekšējs novērtējums. Tādējādi fondu izmantošana ir svarīgs balsts ES vides politikas īstenošanai.

Nākošajā plānošanas periodā (2007.–2013.) finansēšanas process ir vienkāršots un decentralizēts. Vispārējā reformu kontekstā ir saglabāti mērķi, kas saistīti ar ilgtspējīgas attīstības paplašināšanu, un vides aizsardzību un uzlabošanu atbilstoši Gēteborgas secinājumiem.

Finanšu perspektīvās 2007.–2013. gadam ir samazināts struktūrfondu skaits. Laikposmā no 2007.–2013. gadam SF būs ERAF, ESF un Kohēzijas fonds (KF). Eiropas Zivsaimniecības fonds (EZF) un Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonds (ELVGF) vairs nebūs SF šā jēdziena stingrā izpratnē, un tie jau ir ieplānoti citā finanšu perspektīvu pozīcijā. Konsekvences labad un tā kā visos gadījumos ir identiski racionālie apsvērumi, šajā ziņojumā tiek izskatīta saikne starp SVN direktīvu un visiem šiem fondiem, tostarp KF, kurš saskaņā ar jauno regulu tiks pārveidots par programmu.

Lai gan darbības programmām (DP) ir nepieciešams iepriekšējs novērtējums, tas nav nepieciešams tā dēvētajam valsts stratēģiskajam pamatam (vai valsts stratēģiskajiem plāniem ELFLA un EZF), tāpat tagad netiek prasīts arī atsevišķs iepriekšējs novērtējums par vidi (jo to aizstāj SVN direktīva).

Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulā (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999[8], ir noteikts, ka „darbība, ko veic ar fondu atbalstu, valsts un reģionālā līmenī ietver Kopienas prioritātes ilgtspējīgas attīstības atbalstam, veicinot izaugsmi, konkurētspēju, nodarbinātību un sociālo iekļaušanu un aizsargājot un uzlabojot vides kvalitāti” (3. pants). Tajā skaidri pateikts, ka fondu mērķus cenšas sasniegt, ņemot vērā ilgtspējīgu attīstību un Kopienā sekmējot mērķi aizsargāt un uzlabot vidi, kā izklāstīts Līguma 6. pantā (17. pants).

Vispārējais ELFLA mērķis[9] ir sniegt ieguldījumu ilgtspējīgas lauku attīstības mērķa sasniegšanai ar Kopienas instrumentu palīdzību (3. pants), un starp citiem mērķiem ir noteikts, ka jāuzlabo vide un lauku teritorija, atbalstot zemes pārvaldību (4. panta b) punkts).

Līdzīgi Padomes Regulā Nr. 1198/2006] par Eiropas Zivsaimniecības fondu (EZF) ir izvirzīts mērķis veicināt „vides un dabas resursu aizsardzību un stiprināšanu, ja tas saistīts ar zivsaimniecības nozari”, kā arī veicināt „ilgtspējīgu attīstību un dzīves kvalitātes uzlabošanu reģionos, kur notiek zivsaimniecības sektora darbības” (4. panta e) un f) apakšpunkts).

Tāpēc nākošajā plānošanas periodā Eiropas līdzfinansēšanas instrumenti turpinās pildīt galvenā katalizatora lomu vides uzlabošanai.

3. SVN DIREKTīVAS PIEMēROšANA KOPIENAS FONDU PLāNIEM UN PROGRAMāM

SVN direktīvu piemēro visiem plāniem un programmām, kas ietilpst 2. un 3. pantā definētajai darbības jomai. SF plāniem un programmām piemērotā atkāpe netiks piemērota plānošanas periodā 2007.–2013. gadam, un Regulā (EK) Nr. 1083/2006, kā arī Regulā (EK) Nr. 1698/2005 ir skaidri norādīts, ka ir jāņem vērā ietekmes uz vidi novērtējums un SVN tiesību akti tajos novērtējumos, kuri nepieciešami atbilstoši prasībām par fondiem[10]. Tādējādi pēc 2006. gada saskaņā ar jaunajām regulām visiem plāniem un programmām, kas ietilpst to darbības jomā, būs nepieciešams novērtējums, jo tāda ir direktīvā[11] noteiktā prasība.

SVN direktīvas 2. un 3. pantā ir izklāstītas vairākas pārbaudes, kas jāizmanto, lai izlemtu, vai attiecīgajai programmai vai plānam ir nepieciešams SVN. Tālāk lasāmais 1. pielikums (kura pamatā ir iepriekš pieņemtās, Komisijas formulētās pamatnostādnes)[12] sniedz īsu analīzi par to, kā šādas pārbaudes piemērojamas Kopienas fondu plāniem un programmām. Komisijas secinājums (neskarot Eiropas Kopienu Tiesas lomu, interpretējot EK tiesību aktus) ir tāds, ka plānošanas periodam 2000.–2006. gadam daudzi SF plāni un programmas atbilst SVN direktīvas 2. un 3. pantā noteiktajiem kritērijiem, un saskaņā ar šo dokumentu tiem būtu nepieciešams novērtējums, ja tas ir spēkā to sagatavošanas laikā.

Laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam Regulā (EK) Nr. 1083/2006 nav pieprasīts valsts stratēģisko plānu iepriekšējs novērtējums, bet to prasa attiecībā uz DP (48. panta 2. punkts). Tā kā nav prasības attiecībā uz specifisku iepriekšēju novērtējumu par vidi , tas nozīmē, ka plānošanas periodā, kurš beidzas 2006. gadā, pretēji pastāvošajām bažām, nevarētu rasties tiesiskas neatbilstības iespējamība attiecībā uz Kopienu tiesībām vai arī neatbilstība SVN direktīvai.

Regulas (EK) Nr. 1083/2006 47. panta prasībā attiecībā uz novērtējumu ir ievēroti Kopienas tiesību akti par ietekmi uz vidi, un stratēģiskā vides novērtējumā uzsvērts, ka attiecīgās direktīvas piemēro, ja ir ievēroti tajā noteiktie kritēriji.

Ņemot vērā to, kā ir definēta SVN direktīvas darbības joma, un to, kādi pēc būtības ir fondu plāni un programmas, iepriekš nav iespējams stingri noteikt, kuri plāni un programmas varētu ietilpt attiecīgajā darbības jomā, bet, visticamāk, ka SVN būs nepieciešams DP.

Šajā ziņā, pieņemot lēmumu par piemērošanu, ir būtiski ņemt vērā, vai attiecīgais DP nosaka pamatprincipus turpmākas attīstības saskaņošanai projektiem, jo ir sagaidāms, ka citi kritēriji (kas noteikti 2. pantā) attiecībā uz DP tiks ievēroti.

Tāpēc darbības plāni ir rūpīgi jāpārskata, lai noteiktu, vai SVN ir nepieciešams, un tiktāl, cik tas attiecas uz struktūrfondiem un Kohēzijas fondu, ievērojot šīs direktīvas prasības, daudziem varētu būt nepieciešams novērtējums, jo īpaši (bet ne tikai), gadījumos, ja tie ir projekti, kas ir iekļauti direktīvas par ietekmi uz vidi[13] I vai II pielikumā.

Ja dalībvalstis ievēro ar Regulu (EK) Nr. 1083/2006 noteiktās obligātās prasības, Komisija uzskata, ka SVN nav vajadzīgs valsts rīcības plāniem (jo šādi plāni nenosaka pamatprincipus turpmākas attīstības saskaņošanai projektiem), tomēr dalībvalstis varētu nolemt, ka šāds novērtējums varētu būt lietderīgs.

Identisks racionālais pamatojums attiecas uz valsts stratēģiskajiem plāniem lauku attīstībai un lauku attīstības programmām, ko pieprasa atbilstīgi ELFLA regulai, un valsts stratēģiskajiem plāniem un DP, ko pieprasa atbilstīgi EZF regulai. Šādos gadījumos, ja tiek ievērotas attiecīgās regulas obligātās prasības, netiek prasīts veikt SVN plāniem valsts līmenī (jo šādi plāni nenosaka pamatprincipus turpmākas attīstības saskaņošanai projektiem), bet, visticamāk, lauku attīstības programmām un DP (zivsaimniecībām) tas būs nepieciešams. Tāpat, ņemot vērā direktīvas prasības, ir jāanalizē plāni un arī reģionālās programmas, kas varētu atbilst direktīvas kritērijiem.

Iestādēm, apsverot SVN direktīvas piemērošanu, ir jārīkojas uzmanīgi, lai izvairītos no neatbilstības riska, un gadījumos, kad novērtējuma prasību piemēro, dalībvalstīm jāspēj pierādīt, ka pirms DP pieņemšanas, tās ir ievērojušas attiecīgās prasības.

Komisijas sagatavotajās vadlīnijās par iepriekšēju novērtējumu dalībvalstīm tiek atgādināts par to pienākumiem attiecībā uz SVN direktīvu un izteikti ierosinājumi, lai SVN varētu uzlūkot kā papildinājumu iepriekšējam novērtējumam (jautājums, kurš īsi apskatīts tālāk 6. sadaļā)[14].

4. SVN DIREKTīVā NOTEIKTāS PRASīBAS ATTIECīBā UZ VIDES NOVēRTēJUMU

Saskaņā ar SVN direktīvu vides novērtējumā ir šādi elementi.

a) Vides ziņojuma darbības jomas noteikšana

Jākonsultējas ar dalībvalsts iestādēm, kuras nozīmētas darbam ar vides jautājumiem, lai izlemtu par vides ziņojuma darbības jomu un tajā iekļaujamās informācijas izstrādes pakāpi (darbības jomas noteikšana) (5. panta 4. punkts).

b) Vides ziņojuma sagatavošana

Ziņojumā (kuram jābūt pienācīgā kvalitātē) jābūt informācijai, ko pamatoti var prasīt (5. panta 2. punkts), un tā izstrādes pakāpe ir noteikta direktīvas I pielikumā (skatīt tālāk 2. pielikumu).

c) Konsultēšanās

Tiklīdz tiek pieņemts plāna vai programmas projekts vai izstrādāts ziņojuma melnraksts, sabiedrībai un vides iestādēm ir jādod iespēja komentēt šādu plāna, programmas vai vides ziņojuma projektu (6. pants). „Sabiedrība” nozīmē vienu vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un — saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai praksi — to apvienības, organizācijas vai grupas. Sabiedrības jēdzienu nepieciešams definēt un tajā jāiekļauj „sabiedrība, kuru ietekmēs vai kuru varētu ietekmēt, vai kuras intereses tiks skartas, pieņemot lēmumu par attiecīgo tematu, atbilstoši direktīvai, tostarp attiecīgās nevalstiskās organizācijas, proti, tādas, kas nodarbojas ar vides aizsardzības veicināšanu, un arī citas iesaistītās organizācijas.” Tādējādi direktīva ir jāsaskaņo ar Orhūsas Konvenciju[15].

Citas dalībvalstis, kuras arī varētu izjust ietekmi uz vidi saistībā ar plānu vai programmu, ir jāinformē un, uzdodot attiecīgu jautājumu, jāuzzina, vai tās vēlas iesaistīties konsultāciju procesā (7. pants).

d) Vides ziņojuma un konsultāciju vērā ņemšana lēmuma pieņemšanas procesā

Vides ziņojums un konsultāciju procesā saņemtie atzinumi plāna vai programmas sagatavošanas gaitā ir jāņem vērā (8. pants). Tādējādi varētu būt nepieciešams vai vēlams plāna vai programmas projektu grozīt.

e) Lēmuma paziņošana

Nozīmētās vides iestādes un sabiedrība (un visas dalībvalstis, ar kurām notikušas konsultācijas) ir jāinformē par plāna vai programmas pieņemšanu, un tām ir jāsniedz papildu informācija (tostarp par to, kā tiek ņemti vērā vides apsvērumi un konsultāciju rezultāti) (9. pants).

f) Monitorings

Vides novērtējuma definīcijā, 2. pantā, monitorings nav minēts, bet direktīvas 10. pantā ir izvirzīta prasība veikt monitoringu par plāna vai programmas radītu nozīmīgu ietekmi uz vidi, lai cita starpā identificētu neparedzētu negatīvu ietekmi un lai varētu veikt nepieciešamās darbības šādas ietekmes novēršanai. Lai izvairītos no dublēšanās, pašreizējo prasību par monitoringu var izmantot, ja tas ir lietderīgi (10. pants). Precīzi noteikumi attiecībā uz monitoringu ir atkarīgi no attiecīgās programmas vai plāna būtības un satura. Piemēram, tas, kas varētu būt atbilstīgs mazai zivsaimniecības programmai, kurā paredzēti viens vai divi projekti, ievērojami atšķirsies no tā, kas būs attiecināms uz liela apjoma investīcijām infrastruktūrā.

5. PAšREIZēJO SF REGULU NOTEIKTāS PRAKSES UN SVN DIREKTīVAS PRASīBU SASKAņOTīBA

Regulas (EK) Nr. 1260/1999 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktās prasības attiecībā uz iepriekšēju novērtējumu par vidi ir salīdzinoši kodolīgas. Tajā jāiekļauj:

- novērtējums par vides stāvokli attiecīgajos reģionos, jo īpaši vides sektorā, kuru ievērojami varētu ietekmēt ar SF palīdzību radītā ietekme uz vidi,

- prasība integrēt vides dimensiju SF atbalstā un atbilstība spēkā esošajiem īstermiņa un ilgtermiņa valsts, reģionālajiem un vietējiem mērķiem vides jomā,

- noteikumi, lai nodrošinātu atbilstību Kopienas noteikumiem par vidi,

- aplēses par stratēģijas un SF atbalsta paredzamo ietekmi uz vidi.

Ieviešot šādas prasības dzīvē, dažu dalībvalstu iestādes ir izmantojušas pamatnostādnes, kas pieņemtas vai nu attiecīgajā valstī vai kuras izstrādājusi Komisija[16]; vēl iespējams, ka tās par pamatu izmantojušas Direktīvu 2001/42/EK, lai gan tolaik tā vēl netika piemērota.

Būtiskākās atšķirības starp SVN procedūru un labāko praksi plānu un programmu iepriekšējā novērtējumā par vidi pašreizējā plānošanas perioda ciklā īsumā ir šādas:

i) direktīva nosaka, ka ir jākonsultējas ar vides iestādēm par vides ziņojumā iekļaujamās informācijas darbības jomu un izstrādes pakāpi,

ii) ir oficiāla prasība apsvērt saprātīgas SVN alternatīvas,

iii) informācijas sniegšanas prasības direktīvā ir izteiktas pilnīgāk un precīzāk, ir skaidri norādīts, ka nepieciešams vides problēmu un mērķu novērtējums un novērtējums par to, kā šīs problēmas un mērķi tiek ņemti vērā (skatīt tālāk 3. pielikumu),

iv) direktīvā ir oficiāla prasība par sabiedriskas apspriedes nepieciešamību (un skaidri izvirzīta prasība apspriesties ar vides iestādēm) attiecībā uz plānu vai programmu, kā arī par vides ziņojumu, turklāt nepieciešamības gadījumā tā paredz pārobežu konsultācijas, kā arī

v) vides ziņojums un konsultāciju rezultāti ir jāņem vērā plāna vai programmas sagatavošanas posmā un, kad to pieņem, sabiedrībai, vides iestādēm un konsultācijās iesaistītajām dalībvalstīm jāsniedz paziņojums, kurā apkopots, kā tas izdarīts.

Tādējādi ir gana skaidrs, ka, lai arī pastāv ievērojamas atšķirības starp to, kā attiecīgo tiesību aktu prasības ir formulētas, praksē tomēr pāreja no iepriekšēja novērtējuma par vidi uz SVN atbilstīgi direktīvas noteikumiem uztverama kā attīstība no agrākās labākās prakses, kas dalībvalstīm nevarētu radīt nepārvaramas grūtības. Tomēr ir jāievēro, ka direktīvas prasības ir specifiskas un ar to ievieš dažas papildu prasības, salīdzinot ar 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Turklāt tai ir juridisks spēks, atšķirībā no iepriekšējām vadlīnijām.

2. pielikumā ir salīdzināts SVN process ar prasībām 2000.–2006. plānošanas periodam.

6. PLāNOšANAS PERIODS NO 2007. LīDZ 2013. GADAM

Saikne starp SVN direktīvu un regulām par 2007.–2013. plānošanas periodu izskatās juridiski saskanīga un papildinoša, un SVN prasību ievērošanai būtu jāsniedz vērtīgi uzlabojumi, salīdzinot ar pašreizējās procedūras ievērošanu[17]. Lielā mērā šīs prasības oficiāli nosaka to, kas jau ir pieņemts kā labākā prakse, veicot iepriekšēju novērtējumu par vidi, bet lai nodrošinātu, ka gan plānošana, gan novērtēšana rit netraucēti, turklāt, lai programmas izstrādē gūtu maksimālu labumu no SVN, iestādēm attiecīgās darbības ir jāplāno uzmanīgi.

Tā kā nav nekādu prasību attiecībā uz iepriekšēju novērtējumu par vidi, apvienojumā ar SVN direktīvas 11. panta 2. punkta prasībām, kas pieļauj koordinētas vai kopīgas procedūras, kas jānosaka, lai izvairītos no dublēšanās, secināms, ka nav juridisku šķēršļu vienotas novērtēšanas procedūras izveidei programmas līmenī.

Iestāžu interesēs ir apsvērt SVN direktīvas piemērošanu un iesaistīt vides iestādes pēc iespējas drīzāk, lai izvairītos no kavēšanās DP un lauku attīstības programmu pabeigšanā. Novērtēšanai un plānošanai ir jāsākas aptuveni vienā laikā un šīm darbībām jābūt pastāvīgā, savstarpēji papildinošā informācijas apmaiņā. Vides ziņojums, kas nepieciešams atbilstīgi SVN, ir jāpabeidz programmas izstrādes procesā, lai programmas aplēsēs varētu izmantot augošo izpratni par potenciālo ietekmi. Ir nepieciešama cieša sadarbības starp darbinieku grupu, kas strādā pie plānošanas un novērtēšanas darba (ja vien šīs darbības neveic vienu un tie paši darbinieki).

Iestādēm jo īpaši ieteicams savlaicīgi apsvērt prasības attiecībā uz agrīnu un efektīvu sabiedrisko apspriedi un to, kā tās ierosina šādu apspriedi veikt. Ja šim jautājumam plānošanas gaitā nepievērš uzmanību savlaicīgi, tas var radīt aizkavēšanos tajā darba posmā, kad laika resursi draud izsīkt. Piemēram, Vācijas un Lielbritānijas pieredze 2001.–2006. plānošanas periodā liecina, ka ir iespējams veikt konsultācijas un ievērot noteiktos termiņus. Ja novērtēšana tiek rūpīgi plānota, vides novērtējumu var veikt atbilstīgi Direktīvas 2001/42/EK prasībām nepamatoti nepaildzinot plānošanas procesu. Ja vides apsvērumi tiek atbilstoši iekļauti partnerības nolīgumos, programmas izstrādes gaitā vides jautājumus var risināt un dokumentēt atbilstoši prasībām (tāpat arī iespējas, lai panāktu pozitīvus paredzētos vides rezultātus).

Vides ziņojums ir svarīgs instruments vides apsvērumu iestrādei plānu un programmu sagatavošanās un pieņemšanā. Tajā ir jābūt visai informācijai, kura, saprātīgi spriežot, varētu tikt prasīta, cita starpā ievērojot plāna vai programmas saturu un izstrādes pakāpi. Tas ietver nosacījumu, ka ziņojumā par vispārīgiem, aptuveniem plāniem sīki izstrādāta informācija un analīze varētu nebūt nepieciešama, savukārt plāniem vai programmām, kas paši ir sīkāk izstrādāti, būtu nepieciešamas atbilstošas detaļas ziņojumā. Citiem vārdiem sakot, ievērojot I pielikuma prasības, vides ziņojumiem jābūt atbilstīgiem tā plāna vai programmas būtībai, par kuru tie ir veidoti.

Ja SVN veic stratēģiskā līmenī (par valsts stratēģisko pamatu vai valsts stratēģiskiem plāniem), tad tajā jāapskata plašās jomas, kuras ierosina atbalstīt, lai nodrošinātu, ka, cik vien iespējams, veido gan videi labvēlīgas programmas, gan pasākumus. Programmu līmenī SVN būtu jābūt detalizētākam. Novērtējumam ir jāatbilst vides aprakstam, ietekmes veidam, kas varētu rasties, īstenojot ierosinātos pasākumus, lai skaidri demonstrētu, kā ar fonda līdzekļiem atbalstītā darbība varētu ietekmēt vidi. Neskatoties uz to, kāda veida plāns vai programma tiek apskatīti, izvēlētie indikatori un to derīgums jānosaka, pamatojoties uz pieredzi, un tie jāizvēlas uzmanīgi, lai laika gaitā pierādītu ieguvumus videi, ko rada programmas pasākumi, un lai to sasniegumus varētu atbilstoši uzraudzīt, kā arī lai neparedzētu nevēlamu attīstību varētu identificēt un atbilstoši novērst.

DP un lauku attīstības programmas varētu bruģēt ceļu dažādām darbībām nākotnē, no kurām direktīvas izpratnē tikai daļu varētu uzskatīt par projektiem. Tādos gadījumos nav nekādas jēgas mēģināt ierobežot SVN veikšanu tikai tādiem elementiem, kas attiecas uz projektu vai programmu vien. Faktiski, tas pat neatbilst direktīvā noteiktajam. SVN mērķis ir uzlabot plānošanu un padarīt jēgpilnāku visas programmas novērtēšanu (attiecīgi apskatot visus tās aspektus), nevis mēģināt radīt mākslīgas kategorijas, kas varētu traucēt novērtēšanu.

Tā kā SVN lūko optimizēt programmas ieguldījumu ilgtspējīgai attīstībai, kad SNV nav prasīts, visgrūtākais būs programmas formulēt, īstenot un novērtēt ilgtspējīgas attīstības vajadzību perspektīvā, kā arī noteikt veidus, kā ilgtspējīgas attīstības principus varētu iestrādāt projektos tā, lai papildinātu to rezultātu un ietekmes vērtību, kā arī programmas mērķu plašāku attīstību. Šādos gadījumos iepriekšējā vērtējumā būtu jāapsver priekšlikumu ietekme uz vidi. Pašreizējā plānošanas periodā ESF ir piemēri, kuros šādi principi ir veiksmīgi iestrādāti[18].

Daudzām iestādēm jārod iespēja izmantot iepriekš gūto pieredzi vides novērtējumu izstrādē, lai to pielietotu turpmākajos plānošanas periodos, bet citām vajadzētu īstenot kapacitātes palielināšanas pasākumus. Starp citiem informācijas avotiem, praktiskas vadlīnijas par SVN piemērošanu kohēzijas politikas kontekstā ir atrodamas 2006. gada sākumā klajā laistajā rokasgrāmatā, ko sagatavojis Greening Regional Development Programmes Network [19].

7. SECINāJUMS

Izskatās, ka pašreizējā periodā (kas ilgst līdz 2006. gadam) veiktais iepriekšējais novērtējums par vidi labvēlīgi ietekmē SF programmas, pateicoties pieejai, kas ir detalizētāka nekā iepriekšējā periodā (līdz 2000. gadam). Konkrētāk, novērtējumi jāapsver savādāk nekā tikai tajā līmenī, kurā sasniedzami konkrētie mērķi, turklāt jāņem vērā arī to racionālais pamatojums (vai tie ir īstie mērķi), kāds ir labākais veids to sasniegšanai. Ir svarīgi, lai, veicot iepriekšēju novērtējumu, tiktu izveidota skaidra saikne starp rezultātiem, sasniegto un ietekmi, kā arī lai starp minētajiem pastāvētu cēloniska saikne. Skaidrs, ka Regulas (EK) Nr. 1260/1999 prasības attiecībā uz novērtējumu dalībvalstīs ir līdzējušas popularizēt „novērtēšanas kultūru” un kapacitāti. Reizēm tika veikts vienīgi minimāls novērtējums pirms nozīmīgu SF izmantošanas sākuma.

Analizējot pagātnes pieredzi, viena no vispārīgām „gūtajām mācībām” ir tas, ka labi organizēta un ar atbilstošiem resursiem apgādāta novērtējuma veikšanas grupa, kura savā darbā var balstīties uz atbilstīgām struktūrām un kura skaidri izprot mērķus vai to, uz ko centrējas tās darbība, ir nozīmīgs instruments, lai gūtu maksimālu labumu no Kopienas līdzfinansējuma. Novērtējums, plānošanas darba sākumposmā ko pieredzējuši vērtētāji veic, koncentrējoties uz attiecīgajiem jautājumiem un ar svarīgāko iesaistīto personu apņemšanos, var nodrošināt visaptverošu pieeju ilgtspējīgai attīstībai, kur tiek ievērotas dažādu iesaistīto personu intereses un dota iespēja vides iespēju attīstībai. Nav skaidru pierādījumu par to, vai pieņemtais lēmums nepiemērot prasību par SVN nepieciešamību plānošanas periodā 2000.–2006. gadam būs radījis nelabvēlīgas sekas uz vidi, jo tika prasīts atsevišķs, iepriekšējs novērtējums par vidi. Plānošanas periodā 2007.–2013. gadam šo atsevišķo novērtējumu aizstāj SVN, kas kļūs par svarīgu instrumentu, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību, izmantojot priekšrocības no 2000.–2006. gada plānošanas periodā uzkrātās vērtēšanas pieredzes.

[1] OV L 197/30, 21.7.2001. Vārds „stratēģisks” nedz direktīvā, nedz arī tās nosaukumā nav izmantots, šajā dokumentā to izmanto tikai vārda piemērotības dēļ.

[2] OV L161/1, 26.6.1999.

[3] SF plāniem un programmām ir jāveic iepriekšējs novērtējums attiecībā uz sociālo un ekonomisko stāvokli un vīriešu un sieviešu vienlīdzību. Direktīva 2001/42/EK neattiecas uz šiem aspektiem, un turpmāk šajā ziņojumā tie nav analizēti

[4] Skatīt Regulas (EK) Nr. 1260/1999 2. pantu. 49. pantā ELVGF regulā (Padomes 1999. gada 17. maija Regula (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu, OV L160/80, 26.6.1999.) ir izvirzīta prasība vērtēt plānus un programmas, uz kuriem attiecas šī regula, atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1260/1999 40.–43. pantā noteiktajiem principiem. 1. pantā ZVFI regulā ((EK) Nr. 1263/1999) ir izvirzīta prasība īstenot strukturālos pasākumus ar finanšu atbalstu, uz kuru attiecas šī regulas, lai veicinātu (cita starpā) Regulā (EK) Nr. 1260/1999 izvirzīto mērķu sasniegšanu.

[5] Direktīvas 2001/42/EK 3. panta 9. punkts

[6] Padomes 2006. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999, Padomes 2005. gada 20. septembra Regula (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), Padomes [2006. gada 27.7 Regula (EK) par Eiropas Zivsaimniecības fondu (EZF) Nr. 1198/2006.

[7] COM(2001) 264 galīgā redakcija. Prezidentūras secinājumi ir lasāmi SN 200/1/01 REV 1

[8] OV L 210/25, 31.7.2006.

[9] Padomes 2005. gada 20. septembra Regula (EK) Nr. 1698/2005

[10] Skatīt Padomes Regulas (EK) Nr. 1083/2006 47. pantu un Padomes Regulas (EK) Nr. 1698/2005 84. pantu. EZF regulas 44. pantā vispārīgāk atsaucas uz to, kā jāņem vērā ietekme uz vidi.

[11] Vienīgais izņēmums būtu gadījumi, kad dalībvalsts atbilstoši 3. panta 3. vai 4. punkta prasībām noteikusi, ka novērtējums nav nepieciešams, jo plānam vai programmai nebūs ievērojamas ietekmes uz vidi, vai arī gadījumos, kas atbilst 3. panta 8. punktā aprakstītajām atkāpēm.

[12] Direktīvas 2001/42/EK īstenošana; skatīt: http://ec.europa.eu/environment/eia/sea-support.htm

[13] Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīva par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (85/337/EEK), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/11/EK un 2003/35/EK

[14] Skatīt http://ec.europa.eu/comm/regional_policy/sources/docoffic/working/doc/exante_sf2007-2013_en.pdf

[15] Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisija, Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesās saistībā ar vides jautājumiem, Dānija 1998. gada 25. jūnijs

[16] ‘A Handbook on Environmental Assessment of Regional Development Plans and EU Structural Funds Programmes’ (Rokasgrāmata par reģionālās attīstības plāniem un ES struktūrfondu programmu ietekmi uz vidi), sagatavojusi Vides resursu pārvaldības struktūra Eiropas Komisijai, DGXI – vide, kodoldrošība un civilā aizsardzība, 1998. gada augusts.Skatīt http://www.europa.eu.int/comm/environment/eia/home.htm‘Environment and Sustainable Development, A guide for the ex ante evaluation of the environmental impact or regional development programmes’ (Vide un ilgtspējīga attīstība, vadlīnijas attiecībā uz iepriekšējo novērtējumu par ietekmi uz vidi vai reģionālās attīstības programmām), sagatavotājs: Ecotec Research and Consulting ; adresāts: Eiropas Komisijas ģenerāldirektorāts XVI Novērtējums un dokuments Nr. 6 1999.gada maijs.

[17] 3. pielikumā darba dokumentā 'The ex ante evaluation of the Structural Funds interventions' (Iepriekšējs novērtējums attiecībā uz struktūrfondu darbībām) pausts ieteikums attiecībā uz procedūrām iepriekšējam novērtējumam un stratēģiskam vides novērtējumam; dokuments lasāms: http://ec.europa.eu/regional _policy/sources/docoffic/working/sf2000_en.htm

[18] Macleod C, (2005), 'Integrating Sustainable Development into Structural Funds Programmes: An Evaluation of the Scottish Experience. European Environment, (Ilgtspējīgas attīstības integrēšana struktūrfondu programmās: skotu pieredzes novērtējums) 15, 313-331.

[19] GRDP, Handbook on SEA for Cohesion Policy (Rokasgrāmata par SVN kohēzijas politikai), 2006. gada februāris.