[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 19.7.2006

COM(2006) 404 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI

saskaņā ar Direktīvas 77/388/EEK 27. panta 3. punktu

1. VISPāRīGA INFORMāCIJA

Saskaņā ar 27. panta 1. punktu Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā Direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze[1], Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu var atļaut jebkurai dalībvalstij piemērot īpašus pasākumus, lai atkāptos no minētās direktīvas nolūkā vienkāršot nodokļu iekasēšanas procedūru vai novērst konkrēta veida nodokļu nemaksāšanu vai apiešanu. Tā kā ar šo procedūru pieļauj atkāpes no saskaņotajiem vispārējiem principiem attiecībā uz PVN un atbilstīgi vairākkārtējiem Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumiem, šādām atkāpēm ir jābūt ierobežotām un proporcionālām.

Austrijas Republika vēstulē, kas 2005. gada 27. oktobrī reģistrēta Komisijas Ģenerālsekretariātā, lūdza atļauju ieviest pasākumus, atkāpjoties no Direktīvas 77/388/EEK 21. panta. Saskaņā ar Direktīvas 77/388/EEK 27. panta 2. punktu Komisija ar 2006. gada 8. jūnija vēstuli ir informējusi pārējās dalībvalstis par Austrijas lūgumu. Ar 2006. gada 9. jūnija vēstuli Komisija paziņoja Austrijai, ka tās rīcībā ir visa informācija, ko tā uzskata par vajadzīgu lūguma izvērtēšanai.

Vācijas Federatīvā Republika vēstulē, kas 2006. gada 18. aprīlī reģistrēta Komisijas Ģenerālsekretariātā, lūdza atļauju ieviest pasākumus, atkāpjoties no Direktīvas 77/388/EEK 21. panta. Saskaņā ar Direktīvas 77/388/EEK 27. panta 2. punktu Komisija ar 2006. gada 7. jūnija vēstuli ir informējusi pārējās dalībvalstis par Vācijas lūgumu. Ar 2006. gada 8. jūnija vēstuli Komisija paziņoja Vācijai, ka tās rīcībā ir visa informācija, ko tā uzskata par vajadzīgu lūguma izvērtēšanai.

2. LūGUMU KOPSAVILKUMS

2.1. Austrijas lūgums

Austrija vēlas ieviest apgriezto nodokļa iekasēšanu attiecībā uz visām preču vai pakalpojumu piegādēm „uzņēmums-uzņēmumam” veida darījumos ( B2B ), ja faktūrrēķina summa pārsniedz EUR 10 000. Gadījumā, ja viena faktūrrēķina summa nepārsniedz EUR 10 000, apgriezto nodokļa iekasēšanu piemēro, kad piegāde vienam klientam pārsniedz EUR 40 000 vienā grāmatvedības pārskata periodā.

Šāda lūguma iesniegšanu Austrija pamato, norādot, ka tas ir instruments cīņā pret tā dēvētajiem „karuseļveida” krāpšanas darījumiem jeb „pazudušā tirgotāja” darījumiem un ka valstī gūta pozitīva pieredze pēc apgrieztās nodokļa iekasēšanas sistēmas piemērošanas būvniecības sektorā. Austrija uzskata, ka, izmantojot ierastās metodes, vairs nevar apkarot krāpšanos ar PVN, jo īpaši tā dēvēto „karuseļveida” krāpšanās shēmu izmantošanu un krāpšanos, izmantojot fiktīvus faktūrrēķinus. Tā uzskata, ka šāds pasākums novērstu daža veida darbības saistībā ar nodokļu nemaksāšanu un nodokļu apiešanu, piemēram, daļēju faktūrrēķinā norādītā PVN nomaksu vai faktūrrēķinā norādītā PVN nemaksāšanu, ko veic nodokļa maksātāji, kuri „pazūd”, nenomaksājot saistības valsts kasē. Austrija arī uzskata, ka apgrieztās nodokļa iekasēšanas piemērošana samazinātu slogu nodokļu administrācijām, kam citādi vajadzētu nodarboties ar saistības nepildošiem nodokļu maksātājiem vai veikt pārbaudes pirms PVN atmaksas. Austrija apgalvo, ka no uzņēmējdarbības skata punkta apgrieztā nodokļa iekasēšana uzņēmumiem būtu lietderīga, jo tad vairs nebūtu jāveic PVN priekšmaksājums[2]. Lai novērstu iespējamās krāpšanās shēmas, Austrija vēlas noteikt uzņēmumiem pienākumu katru mēnesi iesniegt kopējā apgrozījuma datus par atsevišķiem uzņēmumu klientiem.

2.2. Vācijas lūgums

Vācija vēlas ieviest apgriezto nodokļa iekasēšanas sistēmu attiecībā uz visām preču vai pakalpojumu piegādēm „bizness–biznesam” veida darījumos ( B2B ), kad faktūrrēķina summa pārsniedz EUR 5000. Tā nodokļu maksātājs, kas veic piegādi, apstiprinātu klienta īpašā PVN identifikācijas numura derīgumu pirms piegādes, uz kuru attiecas apgrieztā nodokļa iekasēšana. Derīguma apstiprināšanu veiktu elektroniski un tiešsaistē. Tiklīdz klienta numurs pārbaudīts un apstiprināts tā derīgums, piegādātājs nenorēķinātos par PVN piegādājot, bet pircējs deklarētu iestādēm PVN, kas tam jāmaksā, ko parastos apstākļos var arī deklarēt kā atskaitāmo priekšnodokli (PVN). Līdz ar klienta numura pārbaudi nodokļu maksātājs, kas veic piegādi, uz ko attiecas apgrieztā nodokļa iekasēšana, ikreiz elektroniski informē nodokļu iestādi, ka tiek veikta piegāde, kurai neaprēķina nodokļus, un deklarē piegādes darījuma vērtību. No klienta skata punkta viņam savukārt atsevišķi būtu jādeklarē saņemtā piegāde, uz kuru attiecas apgrieztā nodokļa iekasēšana. Nodokļu administrācijām tad būtu jāveic no piegādātāja elektroniski saņemtās informācijas kontrolpārbaude, salīdzinot to ar pircēja deklarēto informāciju. Šādi Vācija vēlas sevi pasargāt no jaunām krāpšanas iespējām, ko rada apgrieztā nodokļu iekasēšanas sistēma.

Vācijas minētais iemesls lūguma iesniegšanai atgādina Austrijas minēto, bet atšķirībā no Austrijas priekšlikuma Vācijas priekšlikumā paredzēts, ka nodokļu maksātājiem būtu ievērojams papildu ziņojumu sniegšanas pienākums.

3. LūGUMU PRIEKšVēSTURE – KRāPšANāS AR PVN

Krāpšanās ar PVN Komisijai rada raizes jau sen, īpaši rūpējoties, lai dalībvalstis veiktu visas nepieciešamās darbības pret krāpniekiem un lai izvairītos no traucējumiem konkurencei vienotajā tirgū. Neseno budžeta problēmu dēļ krāpšanās ar PVN nonākusi dažu dalībvalstu īpašu rūpju lokā.

Komisija apsveic faktu, ka Vācija un Austrija ir noraizējušās par konkrētiem krāpšanās ar PVN veidiem, ko dēvē par „karuseļveida” vai „pazudušā tirgotāja” krāpšanās darījumiem. Šāda krāpšanās ietekmē PVN ieņēmumus, jo nodokļu maksātājs nodod PVN atskaitījumu citam nodokļu maksātājam un tad pirmais „pazūd”, nodokli nenomaksājis. Vācija un Austrija uzskata, ka problēmu varētu atrisināt, nodokļu maksātājiem vietējām piegādēm dalībvalstīs piemērojot apgriezto nodokļa iekasēšanas sistēmu. Tas ietekmētu krāpniecisku darījumu anulēšanu tiktāl, cik iespējamam „pazudušajam tirgotājam” nebūtu PVN saistību. Tomēr visās dalībvalstīs parasti 80% PVN samaksā mazāk nekā 10% nodokļu maksātāju. Tas nozīmē, ka dalībvalstu nodokļu administrācijām ir ļoti maz kontroles pasākumu, lai garantētu lielāko daļu ieņēmumu no PVN maksājumiem.

Tikai dažas dalībvalstis publisko datus par naudas summām, kas zudušas tādēļ, ka pastāv krāpšanās ar PVN. Austrija lēš, ka kopējie zaudējumi krāpšanās ar PVN rezultātā sasniedz 4,4% no kopējās iekasētās PVN summas, bet nav precīzas aplēses par to, cik lielu daļu tajā veido „pazudušā tirgotāja” veida darījumi. Vācija lēš, ka tās zaudējumi ir 2% robežās no kopējās iekasētās PVN summas tikai „pazudušā tirgotāja” veida krāpšanās dēļ vien. Šie dati nebūt nav nebūtiski un skaidri norāda, cik liela uzmanība būtu jāpievērš krāpšanās ar PVN lietām, jo īpaši „pazudušā tirgotāja” veida darījumiem. Komisija piekrīt, ka krāpšanās ar nodokļu samaksu ir svarīgs jautājums. Tāpēc arī Lisabonas stratēģijā svarīgs mērķis ir samazināt krāpšanos ar nodokļiem, jo nodokļu samaksas pārkāpumi ne tikai samazina dalībvalstīm vajadzīgos ienākumus sabiedrisko pakalpojumu īstenošanai valsts līmenī, bet arī rada nevienlīdzīgu konkurenci starp tirgotājiem. Ņemot vērā iepriekš aprakstīto, šā gada beigās Komisija iecerējusi laist klajā paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam nolūkā izstrādāt Eiropas līmenī jaunu krāpšanas apkarošanas stratēģiju . Krāpšanās ar PVN un jo īpaši „pazudušā tirgotāja” krāpšanās darījumi būs paziņojumā skartā svarīgākā tēma.

Tomēr skaitliskie dati attiecībā uz „pazudušā tirgotāja” krāpšanās gadījumiem, jāskata plašāk, jo īpaši, ja nodokļu sistēmā ierosinātās izmaiņas ietekmē gan godīgus tirgotājus, gan krāpniekus, kas izmanto nodokļu administrācijas nespēju krāpšanos novērst tūlīt un uz visiem laikiem.

Ir sagaidāms, ka parādīsies jaunas krāpšanās shēmas un izpausmes veidi pēc tam, kad ieviesīs vispārīgāku apgriezto nodokļu iekasēšanas sistēmu. Nodokļu saistību nodošana pēdējam uzņēmumam piegādes ķēdē radītu „interesantākus apstākļus” pazušanai. Tāpat ir skaidri jānorāda, ka apgrieztā nodokļu iekasēšana nav ierocis cīņā pret „kreiso pārdošanu” (tas ir, nereģistrētiem pārdošanas darījumiem), kuri paliek vispār ārpus oficiālās aprites. Nodokļu maksātājam, kuram piegādes cikla beigās ir jāmaksā PVN, stimuls iegūt „kreisās” piegādes palielināsies, jo viņam būs jānorēķinās par visu PVN summu, nevis vairs par tā daļu attiecībā uz viņa paša „pievienoto vērtību”.

4. APGRIEZTā NODOKļU IEKASēšANA Kā JēDZIENS

Pārsvarā, runājot par preču un pakalpojumu piegādi dalībvalstīs, PVN iekasē piegādātājs. Ja pircējs ir nodokļu maksātājs, tad tas samaksāto PVN var atgūt, deklarējot priekšnodokli savā PVN deklarācijā, kura jāiesniedz periodiski. Attiecīgo summu atrēķina nekavējoties, proti, tā nav atkarīga no tā, vai piegādātājs sākumā ir samaksājis PVN valsts kasē. Problēmas rodas gadījumā, ja persona, kas faktūrrēķinu ir izrakstījusi, sākumā PVN valsts kasē neiemaksā, jo tad valsts kase piešķir PVN priekšnodokļa atskaitījumu, kuru tā arī neatgūst. Līdztekus likvidācijas/bankrota gadījumiem dalībvalstīs ir bijuši sarežģījumi ar tirgotājiem, kas tirdzniecību veic īsu laiciņu, iekasē PVN un tad pazūd, PVN nenomaksājuši, bet vairumā gadījumu (90% līdz 95% atkarā no dalībvalsts) pareizā PVN summa iestādēm tiek samaksātā pareizajā laikā.

Pašreiz lielu daļu dalībvalstīs iekasētā PVN maksā ļoti maza lielu, likumpakļāvīgu nodokļu maksātāju grupiņa. Piemērojot apgriezto nodokļu iekasēšanas sistēmu, rastos situācija, kad nodokļus iekasētu no lielākas nodokļu maksātāju grupas, līdz ar to attiecīgi padarot sarežģītāku kontroli.

Tādas apgrieztās nodokļu iekasēšanas sistēmas piemērošana, kādu iecerējusi Vācija un Austrija, piegādātājiem liktu pārbaudīt pircēja statusu, lai noteiktu, vai tas ir, vai nav nodokļu maksātājs, un līdz ar to – vai tam ir jāpiemēro PVN, vai nē. Pašreizējā PVN iekasēšanas sistēmā šāda pārbaude nav jāveic, jo pārsvarā PVN iekasē neatkarīgi no pircēja statusa. Tāpat prasības iesniegt ikmēneša vispārējos apgrozījuma datus par atsevišķiem uzņēmuma klientiem (Austrijas gadījumā) un elektroniski ziņot nodokļu iestādēm un deklarēt katras ar nodokļiem neapliktas piegādes vērtību (Vācijas gadījumā) būtu jaunas un papildu prasības.

5. KOMISIJAS VIEDOKLIS PAR LūGUMIEM

Kad Komisija saņem lūgumus saskaņā ar 27. pantu, tā prasīto pārbauda, lai pārliecinātos, vai tiek ievēroti pamatnoteikumi šādu lūgumu apmierināšanai, tas ir, vai ierosinātie īpašie pasākumi vienkāršo procedūras nodokļu maksātājiem un/vai nodokļu administrācijai un vai ar ierosināto var novērst kādus nodokļu nemaksāšanas vai apiešanas gadījumus. Ņemot vērā iepriekšminēto, Komisijas pieeja vienmēr bijusi rezervēta un uzmanīga, lai gādātu, ka ar atkāpēm netiek traucēta visas PVN sistēmas darbība. Tieši šajā kontekstā Komisija 2005. gadā iesniedza priekšlikumu[3], lai grozītu Direktīvu 77/388/EEK attiecībā uz dažiem pasākumiem, lai vienkāršotu pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas procedūru un palīdzētu cīnīties pret nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un ar ko atceļ dažus lēmumus par atkāpēm, lai dalībvalstīm atļautu piemērot atkāpes, kuru lietderīgums un efektivitāte ir pierādīti.

Lai gan īpašā shēma attiecībā uz zeltu, kas paredzēta Sestās PVN direktīvas 26.b pantā, ir saucama par apgrieztās nodokļu iekasēšanas gadījumu, šādu noteikumu piemērošana vienmēr tiek attiecināta ļoti uzmanīgi, un to darbība ir ierobežota, tādēļ to nevar salīdzināt ar šiem lūgumiem.

5.1. Vācijas un Austrijas lūgumi

Komisija uzskata, ka lūgumos, kas saņemti no Vācijas un Austrijas, ir mēģināts izmantot Sestās PVN direktīvas 27. pantu, lai PVN sistēmā ieviestu fundamentālas izmaiņas, tādējādi likvidējot vienu no tās raksturelementiem – sadalīto maksājumu. Skatot minētās prasības plašāk, ir redzama nepietiekoša Vācijas un Austrijas spēja kontrolēt uzņēmumus, kas izvēlas iesaistīties „pazudušā tirgotāja” krāpšanas darījumos, kuru rezultātā Vācijā un Austrijā, kā liecina aplēses, rodas zaudējumi līdz pat 2% no kopējās iekasētā PVN summas. Vācija un Austrija uzskata, ka situācijā, kad uzņēmumam nav atļauts iekasēt PVN sākumā, tam zūd stimuls „pazust”.

Austrija lēš, ka ierobežotas, vispārinātas apgrieztas nodokļu iekasēšanas sistēmas piemērošana Austrijas nodokļu maksātājiem ietekmētu 7 miljonus Austrijā izdotu faktūrrēķinu, savukārt Vācija lēš, ka tās priekšlikums ietekmētu 0,5% visu faktūrrēķinu, kas izrakstīti Vācijā, un tas būtu aptuveni 130 miljoni faktūrrēķinu. Tomēr, visticamāk, ka šādi jauninājumi ietekmētu visus nodokļu maksātājus, un nodokļu maksātājiem varētu tikt noteikts pienākums piemērot apgriezto nodokļu iekasēšanu līdztekus „parastajiem” PVN noteikumiem.

6. SECINāJUMS

Vācijas un Austrijas lūgumos ir mēģināts izmantot Sestās PVN direktīvas 27. pantu, lai PVN sistēmā ieviestu fundamentālas izmaiņas vispārējas apgrieztās nodokļu iekasēšanas sistēmas izpratnē un tādējādi likvidētu vienu no PVN raksturelementiem – sadalīto maksājumu. Tas arī nozīmētu, ka nodokļu maksātājiem būtu jāstrādā trīs dažādos nodokļu režīmos:

- „parastajā” PVN sistēmā,

- apgrieztajā nodokļu iekasēšanas sistēmā attiecībā uz „B2B” piegādēm, kur ir jāizpilda noteikti kritēriji,

- un Kopienas iekšējā sistēmā.

Tas grāmatvedībai uzliktu papildu slogu līdztekus jau tam, ar ko uzņēmumi spiesti saskarties. Godīgiem uzņēmējiem tiktu uzlikta papildu atbilstības nasta (pārbaudot pircēju statusu un ziņojot par darījumiem) arī tādās jomās, kur krāpšanās nav izplatīta. Turklāt Vācijas un Austrijas nodokļu administrācijām būtu jāiegulda ievērojami vairāk līdzekļu, lai kontrolētu PVN, jo to nodokļu maksātāju skaits, kas maksā lielāko daļu PVN, mainītos no mazākās nodokļu maksātāju daļas uz lielāko.

Komisija uzskata, ka šie lūgumi neatbilst 27. pantā noteiktajām pārbaudēm, jo tie visu sarežģī, nevis vienkāršo – gan nodokļu maksātājiem, gan nodokļu administrācijām, turklāt vēl rada lielāku darbības jomu, kur varētu izvairīties no nodokļu maksāšanas, nevis to samazina.

Komisija uzskata, ka 27. pants nav piemērots tiesiskais pamats , lai ierosinātu vispārēju apgriezto nodokļu iekasēšanas sistēmu, kā to ierosinājusi Vācija un Austrija. Komisija jau iepriekš ir ierosinājusi Padomei atļaut dalībvalstīm piemērot apgriezto nodokļu iekasēšanas sistēmu, bet iepriekšējie lūgumi bijuši krietni atšķirīgi, jo tika prasīts attiecināt šo iekasēšanas sistēmu uz īpašiem sektoriem (būvniecībai, atkritumiem, kokmateriāliem u.tml.) un apgrieztā nodokļu iekasēšana vienmēr tika virzīta pretēji piegādes ķēdes virzībai (tādējādi tikai likvidējot vājo posmu ķēdes sākumā), lai mazie un „gaistošākie” uzņēmumi ar lielāku risku neiekasētu PVN, bet to uzskaitītu lielāki uzņēmumi, kurus vieglāk kontrolēt. Vienīgais ar precēm saistītais piemērs minams attiecībā uz zeltu, bet tā arī ir vienīgā prece, nevis, piemēram, vesels preču klāsts, kas skar vairākus sektorus. Bez tam Vācijas un Austrijas paredzētie pasākumi ietekmētu darījumus visos ekonomikas sektoros, tai skaitā, sektoros, uz kuriem nekad nav kritušas aizdomas par „karuseļa” tipa vai „pazudušā tirgotāja” krāpšanās darījumiem. Komisija uzskata, ka ar tādām atkāpēm, kādas pieprasa Vācija un Austrija, netiek ievērots proporcionalitātes princips kā noteikts vairākās Tiesas lietās.

Turklāt, ja atsevišķām dalībvalstīm atļautu piemērot īpašus pasākumus, kuriem ir šāds mērogs un ietekme uz uzņēmumiem, tas izjauktu spēku līdzsvaru iekšējā tirgū PVN mērķiem. Faktiski, atkarā no piegādes vērtības, produkta veida vai jebkādu citu kritēriju piemērošanas uzņēmumi sastaptos ar atšķirīgiem noteikumiem un procedūrām iekšējām piegādēm dažādās dalībvalstīs. Tādēļ šie pasākumi krietni pārsniedz Sestās PVN direktīvas 27. panta darbības jomu.

Turklāt apgrieztās nodokļu iekasēšanas sistēmas ietvaros finanšu risks, kas rodas no PVN nemaksāšanas, tiktu pārnests no valsts kases uz uzņēmumiem. Tas savukārt apdraud lēmuma pieņemšanu, kad jāizšķiras, vai PVN piemērot, pamatojoties uz sava klienta statusa pārbaudi – vai tas ir, vai nav īstens nodokļu maksātājs. Šāda atbildības nastas pārcelšana no nodokļu administrācijas uz uzņēmumu ar iespējamām izmaksām uzņēmumam neatbilst Lisabonas mērķiem.

Turklāt apgrieztā nodokļu iekasēšanas sistēma ievērojami pavājina kontroli attiecībā uz izplatīšanas ķēdes beigu posmu. Līdz ar to nodokļu administrācijas iestādēm būtu ievērojami jāpalielina kontrolētāju skaits, jo nodokļu parāds, kuru „izstiepj” uz lielāku nodokļu maksātāju skaitu, palielina risku. Bez tam Vācijas un Austrijas ierosinātās apgrieztās nodokļu iekasēšanas sistēmas ieviešanas rezultātā tiktu ieviesta daudz sarežģītāka sistēma, kas būtu ierastās PVN shēmas alternatīva.

Lūgumos, kas saņemti no Vācijas un Austrijas, ir mēģināts izmantot Sestās PVN direktīvas 27. pantu, lai PVN sistēmā ieviestu fundamentālas izmaiņas, tādējādi likvidējot vienu no tās raksturelementiem, sadalīto maksājumu. Lūgumos izteikti apgalvojumi, balstoties uz pieņēmumu, ka gadījumā, ja uzņēmumam aizliegtu piemērot PVN sākumā, tam zustu stimuls „pazust”, un tā rezultātā palielinātos PVN ieņēmumi.

Tomēr, lai gan Komisija pastāv uz to, ka risinājums „pazudušā tirgotāja” shēmai būtu palielināt PVN kontroli, pamatojoties uz riska analīzi, nevis mainot vispārējos nodokļu pamatnoteikumus, tai nav iebildumu izskatīt papildu vai pat alternatīvus pārbaudes instrumentus. Ņemot vērā, ka Austrija un Vācija uzskata, ka pašreizējā PVN sistēmā ir redzamas vājās vietas, Komisija ieguldīs darbu, lai pārliecinātos, vai ir nepieciešama vispārīga darbība Sestās PVN direktīvas ietvaros.

Pamatojoties uz šo, Komisija uzskata, ka pareizs tiesiskais pamats, kas dalībvalstīm ļautu ieviest ļoti plašus pasākumus, lai cīnītos pret krāpšanos ar PVN un nodokļu apiešanu, ir Līguma 93. pants.

Līdz ar to Komisija secina, ka Vācijas un Austrija lūgumi neatbilst Sestās PVN direktīvas 27. pantam, un tādēļ Komisija iebilst pret prasītajām atkāpēm.

[1] OV L 145, 13.6.1977., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/18/EK (OV L 51, 22.2.2006., 12. lpp.)

[2] Atkarā no klientiem noteiktajiem kredītnoteikumiem un PVN deklarāciju iesniegšanas periodiskuma nodokļu maksātājiem bieži vien Valsts kasē ir jāveic PVN maksājums, pirms viņi to saņēmuši no saviem klientiem.

[3] KOM (2005) 89, 16.3.2005.