[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 8.6.2006

COM(2006) 278 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS Eiropadomei 2006. gada jūnijā

Eiropa pasaulē — praktiski priekšlikumi lielākai saskaņotībai, efektivitātei un saskatāmībai

1. Jauni izaicinājumi

Kopš aukstā kara beigām pasaule ir ļoti strauji mainījusies. Eiropa saduras ar spēcīgu ekonomisko konkurenci un jauniem draudiem tās drošībai. Eiropas nobriedušajām saimniecības sistēmām ir daudz stipru aspektu, tomēr tās arī cieš no tā, ka izaugsme notiek lēni un sabiedrība noveco. Ekonomisko spēku samērs ir novirzījies. Strauji aug tādas valstis kā Ķīna un Indija, un pieaug konkurence, lai piekļūtu izejvielām, energoresursiem un tirgiem. Joprojām saglabājas spiediens, ko izraisa terorisms, masveida iznīcināšanas ieroču izplatīšana, reģionālie konflikti, brūkošas valstis un organizētā noziedzība.

Eiropai piemīt potenciāls, kas ļauj uztvert šos izaicinājumus un dalīties jaunajās iespējās, ko piedāvā jaunradītie tirgi un globalizācija. Tai ir atvērta sabiedrība, kas ir atvērta arī cilvēkiem, idejām un jaunām tehnoloģijām. Pēdējo trīsdesmit piecu gadu laikā notikušās secīgās paplašināšanās apliecināja ES spēju veicināt stabilitāti un uzplaukumu, kā arī šā reģionālās integrācijas modeļa sekmīgu īstenošanu. ES, kuras kopējais iedzīvotāju skaits ir 470 miljoni un kurā saņem ceturtdaļu visas pasaules ienākumu, tagad aizņem vairāk nekā piektdaļu no pasaules tirdzniecības. Mēs visā pasaulē nodrošinām vairāk nekā pusi no attīstības un humānās palīdzības. Eiropas valstis sniedz galvenos ieguldījumus visām nozīmīgajām globālajām iestādēm. Uz ES sadarbības un integrācijas modeli tiecas gan mūsu kaimiņvalstis, gan tālākas valstis.

Pēdējo piecdesmit gadu laikā ES ir izstrādājusi vairākus ārpolitikas instrumentus – gan politiskas, gan ekonomiskas, komerciālas un finansiālas dabas – , kas ļauj mums aizsargāt savas intereses un vērtības un iestāties par tām. Nesen šie instrumenti tika diversificēti tādās jomās, kur dalībvalstis uzskatīja, ka tām ir jāstrādā kopīgi, un, lai palielinātu ES ārējo darbību apjomu un efektivitāti, tika iecelts augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas lietās. Civilo krīzes pārvarēšanas instrumentu pastiprināšanai tika radīti militāri instrumenti.

Pieaug ES iekšpolitikas –, piemēram, vides, enerģētikas, konkurences politikas, lauksaimniecības un zivsaimniecības, transporta politikas, cīņas pret terorismu un nelegālo ieceļošanu, politikas attiecībā uz globālām pandēmijām – ietekme uz starptautiskajām attiecībām, un tai ir būtiska nozīme ES ārējā ietekmē. Arī pretēji – daudzu Eiropas iekšējo mērķu sasniegšana ir atkarīga no ārpolitikas efektivitātes.

Šajā dokumentā ir paredzēts noskaidrot, kā esošā Līguma kontekstā mēs varam reaģēt uz ārējiem izaicinājumiem Eiropai, saskaņotāk un efektīvāk piemērojot pastāvošās iekšējās politikas un ārpolitikas. Tas nav paredzēts Konstitucionālā līguma atkārtotai atvēršanai vai dažādo iestāžu attiecīgo atbildības jomu noteikšanai no jauna. Ar to tiek mēģināts sniegt pragmatiskus ierosinājumus, lai Eiropas Savienība varētu paust spēcīgu kopējā mērķa izjūtu mūsu ārējā darbībā un lai to atbalstītu vajadzīgie politiskie instrumenti.

Pamatojoties uz to, dokumentā tiek ierosināts dalībvalstīm un ES iestādēm strādāt kopīgi pie tā, lai tiktu risināti šādi jautājumi.

- Kā ir izstrādājama un īstenojama Eiropas ārpolitika, sagaidot turpmākus draudus un iespējas?

- Kā ir jāpalielina ES politikas un darbību efektivitāte un ietekme, saskaņotāk izmantojot visus pieejamos instrumentus – ārpolitiku un iekšējo politiku – un īpaši pievēršoties dalībvalstu un iestāžu konkrētajai kompetencei un stiprajām pusēm?

- Kā ir jānostiprina ES politiku un darbību demokrātiskā atbildība un saskatāmība, lai palielinātu tām sabiedrības akceptu?

2. ES āRPOLITIKAS STIPRāS PUSES

Eiropas iedzīvotāji sagaida, ka Eiropas Savienība izmantos savu starptautisko ietekmi, lai aizsargātu un veicinātu viņu intereses, un no mūsu starptautisko partneru puses tiek sagaidīts, ka Eiropa uzņemsies savu globālo atbildību. Lai to panāktu, ES ir daudz efektīvāk jāpiemēro savas ārpolitikas stiprās puses. Kā argumentēts 2003. gada Eiropas drošības stratēģijā, ES var gūt lielāku ietekmi, rīkojoties nevis kā savu daļu summa, bet gan kolektīvi. Tas principā jau ir vispāratzīts daudzās ES ārpolitikās.

Paplašināšanās . ES aizsākās ar sešām dalībvalstīm, un tagad to jau ir divdesmit piecas. Ar secīgām pievienošanās sarunām ES ir palielinājusi mieru, stabilitāti, ekonomisko uzplaukumu, demokrātiju, cilvēktiesības un tiesiskumu visā Eiropā. Stingri pievienošanās kritēriji apvienojumā ar uzticamu ES perspektīvu nodrošina spēcīgu ietekmi, ar kuras palīdzību veicināt stabilizāciju un reformas kandidātvalstīs.

Eiropas kaimiņattiecību politika ir ES ārpolitikas prioritāte, ar kuru cenšas savienot Eiropas pievilkšanas spēku un ietekmi ar stingru uzsvaru uz iestāžu veidošanu un reformām. Tās panākumi ir atkarīgi no tā, vai tiek aktīvi iesaistīta virkne ārējo un iekšējo politiku, un tā attiecīgajām valstīm nodrošina ieinteresētību ES iekšējā tirgū.

Tirdzniecība un konkurētspēja. ES darbība no tās pirmsākumiem ir vērsta uz pakāpenisku globālo tirgu atvēršanu un tādu starptautiskās tirdzniecības sistēmu, kas balstīta uz noteikumiem, nodrošinot prognozējamību, kas vajadzīga, lai veicinātu ieguldījumus un plašākas izvēles iespējas. Laika gaitā šī pieeja palīdzēja izstrādāt jaunu dinamismu, kas pastiprina Eiropas Savienības ārējo konkurētspēju, samazinot cenas un uzlabojot patērētāju izvēles iespējas. Vienlaikus uzlabotā piekļuve produktiem no jaunattīstības valstīm tām nodrošināja vairāk darbavietu, lielāku izaugsmi un vairāk ieguldījumu.

Attīstība. Jaunā attīstības stratēģija un visaptverošā politika, kas vērsta uz Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm, parāda ES nozīmīgo lomu Tūkstošgades attīstības mērķu un efektīva daudzpusējas sadarbības atbalstīšanā globalizācijas kontekstā. Jaunais finanšu plāns un 10. Eiropas Attīstības fonds piedāvā virkni finanšu instrumentu, ieskaitot īpašus noteikumus attiecībā uz pārvaldību, cilvēktiesībām, vēlēšanu novērošanas misijām, miera uzturēšanu, ieguldījumu vidi un reģionālo integrāciju. To atbalsta jauni pasākumi attiecībā uz kopēju plānošanu un koordinētu rīcību ar dalībvalstīm.

Stratēģiskās attiecības, politiskais dialogs un KĀDP . ES ir plaša spektra līgumattiecības un politiskie dialogi ar stratēģiskajiem partneriem un reģionālajiem grupējumiem visā pasaulē. Šeit ietilpst arī sadarbība ar ASV attiecībā uz nacionālās drošības jautājumiem un cīņu pret terorismu, dialogs ar Krieviju attiecībā uz enerģētiku, izveidojušās partnerības ar citiem lielākajiem ražotājiem un to organizācijām, dialogs cilvēktiesību jautājumos ar daudzām valstīm, kā arī diskusijas ar Ķīnu un Indiju par globālu ilgtspējīgu attīstību. Mēs aktīvi iestājamies par daudzpusēju sadarbību, un mums ir svarīga loma nozīmīgajās starptautiskajās iestādēs un forumos, kur mūs pārstāv dalībvalstis un Kopiena. KĀDP attīstība ir uzlabojusi ES iespēju attīstīt pozīcijas attiecībā uz svarīgiem ārpolitikas jautājumiem, un Komisijas pilnīga līdzdalība palīdzēja panākt saskaņotību ar Kopienas politiku.

Katastrofas seku likvidēšanas, krīzes pārvarēšanas un Eiropas drošības un aizsardzības politika (EDAP). ES ar plašu politiku klāstu dod nozīmīgu ieguldījumu krīžu pārvarēšanā. Humānā palīdzība, civilā aizsardzība un rekonstrukcija bija izšķiroša, pārvarot nesenās krīzes Afganistānā, Irākā un cunami skartajās valstīs, valsts veidošanā un pēckrīzes situācijā Ačehā, kā arī saistībā ar konflikta risināšanu un novēršanu bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā ( FYROM ). Šiem instrumentiem pievienojas ES pieaugošā EDAP kapacitāte ES kopējā atbalstā krīzes situācijās. Militārās un politiskās misijas, piemēram, Bosnijā un Hercegovinā, Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā un Kongo Demokrātiskajā Republikā un reaģēšana uz situāciju Kosovā demonstrē iespaidīgo EDAP izaugsmi, kā arī to, cik svarīga ir efektīva mijiedarbība starp visiem attiecīgajiem politikas instrumentiem. Krīzes pārvarēšanas instrumenti ir ļoti uzskatāmi Eiropas Savienības ārējo darbību elementi.

3. ES iekšējās politikas ārējā projekcija

ES iekšējā politika un ārpolitika ir cieši saistīta. Līgums no paša sākuma atzina, ka nevar pastāvēt iekšējs tirgus, ja nav kopīga muitas režīma un kopīgas tirdzniecības politikas. Euro radīšanai bija nepieciešama kopīga monetārā politika, kam bija tiešas ārējās sekas. Līdzīga argumentācija ir spēkā virknē citu politiku, piemēram, lauksaimniecība un zivsaimniecība, reģionālā politika, nodarbinātība un sociālā politika, vide, migrācija un robežkontrole, cīņa pret terorismu un transports (jo īpaši aviācija), kur iekšējo politiku attīstības rezultātā ES dabīgā veidā ieguva daudz aktīvāku ārējo lomu. Daudzās no šīm jomām ārējā aizsardzība un ES interešu projicēšana ir jautājums, kurā atbildību savstarpēji dala dalībvalstis un Kopiena, kas pārstāv īpašus uzdevumus, lai panāktu saskaņotību. Tomēr arvien pieaug to politiku un instrumentu klāsts, kas ietekmē Eiropas ārējās attiecības un tādēļ ir jāņem vērā ES ārpolitikas mērķos.

Lisabonas programmas kontekstā mūsu partnerības izaugsmei un darbavietām iekšējās un ārējās politikas ir neatkarīgas atvērtu tirgu, kapitāla brīvas aprites un globalizētu finanšu tirgu pasaulē. Ekonomiskās un monetārās savienības rezultātā radās euro kā pasaules otrā nozīmīgākā starptautisko rezervju un tirdzniecības valūta, kas piešķīra ES ļoti lielu globālu ietekmi. Tomēr mums vēl ir jāatrisina jautājums par ES pārstāvniecību starptautiskās ekonomiskās un monetārās iestādēs. Iekšējā tirgus izveides pabeigšanas rezultātā tika pieņemti ES standarti pasaules izšķirošajās tehnoloģijās. Starp piemēriem pieder Eiropas normatīvie akti, ko piemēro Ķīnas autorūpniecībā, pārtikas nekaitīgums, GSM standarts mobilajiem sakariem, bezvadu telefoni un tehnoloģijas, kas nodrošina platjoslas pieslēgumus desmitiem miljonu patērētāju visā pasaulē. Konkurences politika sniedz svarīgu reglamentējošo instrumentu, lai pievērstos tādiem jautājumiem kā starptautiskie karteļi vai pārkāpumi, ko izdara dominējošie uzņēmumi. ES konkurences politika ir vērsta uz iekšējā tirgus aizsargāšanu, bet globālajā ekonomikā vairums uzņēmumu, kam adresēti pretmonopola lēmumi un pret uzņēmumu saplūšanu vērsti lēmumi, darbojas starptautiskā mērogā. Kopā šīs politikas pastiprina ES ārējo konkurētspēju, veicinot vienāda līmeņa nosacījumu nodrošināšanu brīvai starptautiskās tirdzniecības plūsmai.

ES ir bijusi vadībā attiecībā uz starptautisko reakciju uz būtiskiem jautājumiem , kurus nevar atrisināt valstu robežās, piemēram, klimata izmaiņas, pandēmija vai laba pārvaldība sakarā ar ģenētiski modificētu produktu attīstīšanas un tirdzniecības pārvaldību. Zināšanas un pieredze, ko ES guva savā ilgtspējīgas attīstības stratēģijā un nodarbojoties ar jautājumiem, kas veltīti klimata izmaiņām, gaisa un ūdens piesārņojumam un citiem transnacionāliem vides apdraudējumiem, deva lielu ieguldījumu starptautiskās sarunās, izveidojot reglamentējošos standartus šajās jomās un sniedzot paraugu daudzām valstīm un reģioniem, kas cīnās ar tādām pašām problēmām. ES ietekme uz starptautiskajiem vides standartiem deva ieguldījumu, lai izveidotu vienādu noteikumu apstākļus ES uzņēmumiem, un veicināja mūsu tīro tehnoloģiju eksporta potenciālu. Tāpat arī pastāv spēcīgs trešo valstu pieprasījums sadarboties ar tādām ES programmām kā pētniecības politika, izglītība un transports ( GALILEO ).

Straujā ES politikas attīstība enerģētikas jomā un tieslietu un iekšlietu jomā atspoguļojas šo jautājumu arējās dimensijās. Debates par enerģētikas politiku , kā to atzina Eiropas Padomes atbalstā Komisijas nesenajai Komisijas Zaļajai grāmatai, uzsvēra ES noteicošo mērķi, kas vērsts uz mazāko obligāto līmeni, kādam kopējā ES enerģētikas produktā jānāk no drošiem enerģijas avotiem un enerģijas avotiem ar zemu oglekļa saturu. Mūsu panākumi tā sasniegšanā ir būtiski atkarīgi gan no iekšējo politiku efektivitātes, ieskaitot energoefektīvu tehnoloģiju izstrādāšanu, konkurences politiku, enerģijas avotu diversifikāciju, iekšējā energoresursu tirgus izveides pabeigšanu un tā attiecināšanu arī uz attiecīgām EKP un EAA valstīm, paplašinot Enerģētikas kopienas līgumu, gan no mūsu attiecībām ar lielākajiem piegādātājiem, tranzītvalstīm un citiem lielākajiem patērētājiem.

Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidošana kopā ar cīņu pret terorismu ir vitāli svarīga mūsu iekšējai drošībai un pilnīgi pamatoti ir augstu ierindota politiskajā programmā. Visaptveroša un līdzsvarota migrācijas pārvaldība kļūst arvien svarīgāka, lai nodrošinātu labas un stabilas attiecības ar mūsu kaimiņiem, atbilstu mūsu darba tirgu pieprasījumam un labāk aizsargātu mūsu ārējās robežas. Šie pasākumi mums ir būtiski, pievēršoties organizētās noziedzības draudiem jo īpaši attiecībā uz cilvēku tirdzniecību un neatļautajām narkotikām. Tāpat cīņā pret globālo terorismu ir nepieciešama koordinēta reakcija starp iekšējām un ārējām politikām.

4. Lielākas vienprātības un saskaņotības panākšana

Pievēršoties izaicinājumiem un pienākumiem noteikt saskaņotas un efektīvas iekšējās politikas, dalībvalstu valdībām ir jāapsver, ko noteikti vai ko lietderīgāk sasniedz ES līmenī atbilstoši līgumu noteikumiem. Komisijas uzdevums ir sniegt analīzi un ierosinājumus, kas atspoguļo ES kopējās intereses.

ES ārējo darbību panākumi ir atkarīgi no trim galvenajiem faktoriem:

* pirmkārt, politiskā vienošanās dalībvalstu starpā par mērķiem, kas jāsasniedz ES. Tam nepieciešama spēcīga partnerība starp ES iestādēm un nevis pūliņu izkliedēšana, bet gan skaidra koncentrēšanās uz ierobežotu skaitu stratēģisko prioritāšu, kur Eiropai ir iespējams panākt pārmaiņas. Šis priekšnoteikums ir obligāts;

* otrkārt, vai esošie politiskie instrumenti ir piemēroti veicamajiem uzdevumiem, vai tam ir nepieciešamie resursi un vai tie dod skaidras priekšrocības;

* treškārt, ES iestāžu loma un atbildība un tiesiskā vide.

Tāpat kā valstu administrācijās, pat ja ir pietiekoša politiskā griba, ES ietekme nav pietiekoša, ja pastāv neatrisināti spriedzes jautājumi vai saskaņotības trūkums starp dažādām politikām. Ir nepieciešami spēcīgi un pastāvīgi centieni uzlabot dažādo politisko darbību papildu mijiedarbību un novērst pretrunas starp dažādiem mērķiem (piemēram, tirdzniecībā, lauksaimniecībā, attīstībā, vides vai migrācijas jomā). ES ir papildu izaicinājums, kas attiecas uz saskaņotības nodrošināšanu ES un valstu darbību starpā.

Neapmierinoša koordinācija dažādo dalībnieku un politiku starpā nozīmē to, ka ES zaudē starptautiskās ietekmes potenciālu gan politiskā, gan ekonomiskā ziņā. Neraugoties uz panākto progresu koordinācijas uzlabošanā, vēl pastāv liels klāsts dažādu instrumentu un aktīvu, kas jāapvieno vai nu Komisijā, Padomes un Komisijas starpā, vai starp ES iestādēm un dalībvalstīm. Turklāt ES politikas ietekmi vājina apstāklis, ka nepastāv koncentrēšanās un nepārtrauktība tās starptautiskajā pārstāvībā. Esošo līgumu ietvaros Kopienas un starpvaldību metodes ir jāapvieno, balstoties nevis uz institucionālām teorijām vai dogmām, bet gan uz līdzekļiem, kas vislabāk ļauj sasniegt vēlamo rezultātu.

Konstitucionālajā līgumā tiek paredzētas vairākas nozīmīgas institucionālas izmaiņas, kam ir jāuzlabo ES ārējo darbību saskaņotība. Šeit ietilpst šādi jautājumi – ārlietu ministra iecelšana, kurš vienlaikus ir Komisijas priekšsēdētāja vietnieks; Eiropadomes iecelts priekšsēdētājs uz divarpus gadu termiņu, kurš savā kompetences līmenī pārstāvēs Eiropas Savienību jautājumos, kas attiecas uz KĀDP; Eiropas ārlietu dienesta radīšana; ES kā vienota juridiskā persona; rotējošās prezidentūras izbeigšana un citi ārpolitikas punkti.

Konstitucionālā līguma mērķi saglabājas, un tie palielinātu jomu, kurā jāpievēršas ES ārpolitikas uzdevumiem. Tomēr ir jālemj par vairākiem soļiem esošo līgumu ietvaros.

5. Ceļš uz priekšu – praktiskie soļi

Atbildība reaģēt uz šajā dokumentā izklāstītajiem izaicinājumiem ir dalīta. Lai Eiropa varētu realizēt savu nozīmīgumu, tai ir vislabākajā veidā jāizmanto mūsu apvienotie resursi gan Eiropas, gan valstu līmenī. Visiem dalībniekiem, ņemot vērā to attiecīgās stiprās puses, ciešāk jāsadarbojas, lai maksimāli palielinātu Eiropas Savienības kopējo ietekmi. Jo īpaši jāpievērš lielāka uzmanība iekšējo politiku lomai ārējās attiecībās, piemēram, vides, tiesiskuma un drošības jautājumos, transporta vai enerģētikas jomās, kur ES ir nesalīdzināma pieredze un ietekme, ieskaitot to, kā Komisija pārvalda Kopienas politikas.

5.1. Labāka stratēģiskā plānošana

Jau pastāv augstas pakāpes vienprātība attiecībā uz ES ārējo mērķu plašajiem ietvariem līgumos. Kopā ar 2003. gada Eiropas drošības stratēģiju šie pamatteksti tiek attīstīti ar visaptverošu komplektu, kurā ir sīkāki Padomes lēmumi, stratēģiskie dokumenti, finansiālās palīdzības programmdokumenti un tamlīdzīgi. Eiropas Parlamenta rezolūcijas un ziņojumi papildina ES ārējo attiecību stratēģisko plānošanu. Tomēr pastāv ievērojams apjoms, kurā jāizveido sistemātiskāka pieeja stratēģisko mērķu un politisko prioritāšu noteikšanai gan ģeogrāfiskā, gan tematiskajā līmenī, lai politiskie mērķi noteiktu politisko instrumentu izvēli (un nevis otrādi).

- Komisija paredz uzlabot sava devuma ES ārējā politikā iekšējo saskaņotību un efektivitāti visā tās atbildības jomu spektrā. Tiks veikta darbība, lai uzlabotu stratēģisko plānošanu un prioritāšu noteikšanu, lai nodrošinātu pareizo politiku apvienojumu ārlietu jautājumos vai nu ģeogrāfiskā ziņā, vai tēmu ziņā. Tas aptver šādas galvenās jomas:

- Komisija pastiprinās priekšsēdētājam pakļautās komisijas dalībnieku Ārējo attiecību grupas lomu stratēģisko prioritāšu noteikšanā. Grupa tiks paplašināta, iekļaujot citus Komisijas dalībniekus ar attiecīgām uzdevumu jomām, lai veidotu īpašās grupas specifisku ģeogrāfisku un tematisku jautājumu apspriešanai. Šīs diskusijas jāveic pastāvīgi, piemēram, lai nodrošinātu savlaicīgu iekšējās politikas jautājumu sagatavošanu, kas izvirzāmi divpusējās augstākā līmeņa sanāksmēs vai starptautiskās sarunās. Arī citas Komisijas dalībnieku grupas dos ieguldījumu tematiskajos jautājumos, lai nodrošinātu saskaņotāku darbību un skaidrāku prioritāšu noteikšanu, ko veic kolēģija. Kolēģija kopumā biežāk rīkos orientējošās debates par izšķirošajiem ģeogrāfiskās vai tematiskās jomas jautājumiem. Komisija aicinās augsto pārstāvi iesaistīties RELEX grupas darbā, jo īpaši - jautājumos par stratēģisko plānošanu.

- Komisija uzlabos pārskata un analīzes kapacitāti gan Briselē, gan savās delegācijās, ieviešot lielāku elastīgumu, kad, atbildot uz pieaugošajām prasībām, tiek iedalīti resursi un speciālās zināšanas, un uzlabojot mācības. Tas ļaus Komisijai nodrošināt labāku ieguldījumu Pastāvīgo pārstāvju komitejām, Politikas un drošības komitejai (PDK) un attiecīgajām Padomes darba grupām un Eiropas Parlamenta komitejām. Attiecīgā gadījumā varētu aicināt delegāciju vadītājus piedalīties Padomes grupu darbā.

- Komisija ir apņēmusies uzsākt regulāru dialogu ar Eiropas Parlamentu par valstu, reģionālo un tematisko stratēģiju dokumentu projektu saturu un stratēģiju īstenošanā pienācīgi ņemt vērā Eiropas Parlamenta nostāju.

Šādi pasākumi nodrošinās uzlabotu pamatu sadarbībai starp Komisiju, augsto pārstāvi un Padomi to stratēģiskajā plānošanā un jo īpaši kopēju vērtējumu, kopēju stratēģiju un kopējas rīcības izstrādāšanu:

- Ik pēc sešiem mēnešiem jaunajam Eiropadomes priekšsēdētājam un ārlietu ministram ir jātiekas neoficiālā sanāksmē ar Komisijas priekšsēdētāju, ārējo attiecību komisāru un augsto pārstāvi, lai gūtu pārskatu par Eiropas Savienības ārējo darbību. Šajās sanāksmēs var iesaistīt arī citus komisārus.

- Politiskajām diskusijām Padomē un tās darba grupās ir jānosaka kopīgu dokumentu princips, kas jābalsta uz pastiprinātu sadarbību un kontaktiem starp Komisijas dienestiem un Padomes politikas nodaļu.

- Savlaicīgāk ir jāsagatavo augstākā līmeņa sanāksmes ar svarīgiem partneriem, lai noteiktu, kādiem izšķirošajiem iekšējās politikas jautājumiem ir jāpievēršas. Šeit jāmin savlaicīgas diskusijas Pastāvīgo pārstāvju komitejā, lai nodrošinātu saskaņotību ārējo un iekšējo politisko jautājumu sagatavošanā.

- Padomei un Komisijai ir jāmeklē labāki veidi, kā, pamatojoties uz savstarpējības principu, apmainīties ar pārskata un citu informāciju, tostarp – no Komisijas delegācijām un ES īpašajiem pārstāvjiem (ESĪP). Tas varētu iekļaut dalīšanos ar pārskata un analīzes resursiem, piemēram, starp Situāciju centru Padomes sekretariātā un Krīzes telpu Komisijā.

- Ciešāka koordinācija starp Padomes sekretariātu un Komisijas personālu šajās jomās nodrošinātu stingrāku pamatu, lai dalībvalstis varētu Padomē definēt stratēģiju, ieskaitot – attiecīgā gadījumā – Eiropadomes līmenī.

- Padome varētu uzlabot augšup vērsto koordināciju, lai veicinātu vienprātības veidošanos par jautājumiem, kas skar ES un kuri ir apspriežami daudzpusējās organizācijās (ANO, SFI), neoficiālās organizācijās (G7/G8, G20) un citos globālos forumos, kā arī reģionālās organizācijās. Tur, kur Kopiena jau ir dalībniece ANO organizācijās un daudzpusējās un reģionālās organizācijās, koordinācija Padomē starp dalībvalstīm, prezidentūru un Komisiju attiecībā uz ES nostāju jau ir vispāratzīta. Šī pieredze ir jāpaplašina pēc iespējas ar Kopienas pārstāvniecību citos forumos, un tajā jāiekļauj kopīga turpmāko programmas jautājumu noteikšana, iepriekšēja analīzes datu un politikas dokumentu izdalīšana visiem dalībvalstu pārstāvjiem, kopīga ES „līnijas” demonstrēšana partnervalstīm, ko veic Komisija un prezidentūra svarīgu trešo valstu galvaspilsētās, un pastiprināta Komisijas ekspertu klātbūtne, lai prezidentūrai būtu vieglāk īstenot koordināciju. Dalībvalstis varētu aktīvi īstenot vienošanos ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis, lai nodrošinātu Komisijas pilnu dalību, piem., euro zonas ārējā pārstāvībā G7 vai G20 kontekstā, vai Finansiālās stabilitātes forumā.

5.2. Pieaugoša efektivitāte un ietekme ar labāku īstenošanu

Lai gan ES ir skaidri mērķi un tā ir vienota attiecībā uz darbības gaitu, mūsu darbības ietekmi un efektivitāti bieži traucē pretrunīgi vēstījumi, kā arī gausas un sarežģītas īstenošanas procedūras. Tādēļ ES ir jālemj par pasākumiem šādās jomās:

- Nodrošināšana, lai tad, kad ES ir pieņēmusi politisku lēmumu, visi dalībnieki to ietvertu savos diplomātiskajos un publiskajos vēstījumos, ka arī savas politikas formulējumos. Tas nozīmē pastiprinātu koordināciju Briselē, kā arī Komisijas delegāciju, ES īpašo pārstāvju klātbūtnes un dalībvalstu vēstniecību labāku izmantošanu, lai noraidītu partneriem skaidrus un vienotus vēstījumus.

- Jaunu darba metožu un procedūru izstrādāšana Komisijā, lai, reaģējot uz notikumiem, varētu reālā laikā pieņemt politiskus lēmumus, kuri atbilst kolektīvās atbildības (koleģialitātes) prasībām.

- Krīzes situācijās šeit varētu iekļaut pastāvošo iekšējās koordinācijas mehānismu izmantošanu un to ārējās efektivitātes palielināšanu.

- Straujāku un daudz elastīgāku finansiālo procedūru un iepirkuma sistēmu ieviešana, pilnībā ievērojot pārredzamības, atbildības un pareizas finanšu vadības principus (tostarp arī KĀDP budžeta pārvaldībā un krīzes pārvarēšanas instrumentos). Komisija ar Padomes un Eiropas Parlamenta atbalstu racionalizē savu ārējo finansēšanas instrumentu struktūru, lai pilnveidotu un vienkāršotu palīdzību saskaņā ar jauno finanšu plānu. Turklāt Komisija nesen ierosināja arī citus priekšlikumus, lai šādi vienkāršotu Finanšu regulu.

- Komisija izteiks priekšlikumus, lai panāktu intensīvāku sadarbību ar dalībvalstīm un Eiropas Parlamentu attiecībā uz politiski jutīgiem pasākumiem un projektiem, ko finansē ko Kopienas budžeta (jo īpaši tad, kad tas saistīts ar valstu personāla un resursu izmantošanu).

5.3. Labāka sadarbība starp ES iestādēm un dalībvalstīm

Atbalstot šos politikas pasākumus, vēl ir iespējams ievērojami uzlabot savstarpējo sapratni ar labāku sadarbību un kopēju diplomātisko kultūru dažādo ES ārpolitikas dalībnieku starpā.

- Komisija sagatavo uzlabotu programmu personāla apmaiņai ar dalībvalstu diplomātiskajiem dienestiem un Padomes sekretariātu gan delegācijās, gan centrālajā birojā.

- Dalībvalstis varētu atvērt nacionālas diplomātisko mācību shēmas darbiniekiem ES iestādēs, kuru darbība saistīta ar ārlietām. Komisija un Padome varētu iekļaut valstu diplomātus mācībās ES līmenī. Dalībvalstis varētu nodrošināt valstu personālam intensīvākas mācības ES jautājumos.

- Padomei un Komisijai ir jāierosina, lai delegāciju vadītāju amatu un attiecīgā gadījumā ES īpašo pārstāvju amatu ieņemtu viena un tā pati persona, piemēram, Rietumbalkānos, vienlaikus ievērojot Līgumā paredzēto atbildību un institucionālo līdzsvaru. Šādas vienošanās ir jānoslēdz, balstoties uz pozitīvo pieredzi, kas gūta dubultkompetences gadījumā Skopjē, izvirzot mērķi pēc iespējas apvienot ES klātbūtni Sarajevā un Prištinā. Citur Komisija turpinās sadarboties ar ESĪP un atbalstīt to uzdevumus.

- Dalībvalstu pārstāvjiem, kas atrodas vadošās pozīcijās daudzpusējās sadarbības iestādēs, ir jāveic koordinācija ar ES iestādēm pienācīgā līmenī, lai veicinātu kopīgu nostāju vispārsvarīgos jautājumos.

- Komisijas delegācijas pilnībā atbalstīs augsto pārstāvi. Tāpat arī ESĪP varētu būt ciešāk saistīti ar Komisijas darbību un vizītēm. Delegācijas arī sniegs atbalstu Eiropas Parlamenta komitejām, kas ierodas vizītē, un delegācijām. ES ir jālemj par kopīgu telpu un palīgdienestu izmantošanu dalībvalsts un ES ārējai pārstāvībai trešās valstīs.

- Sadarbības attīstība dalībvalstu starpā konsulārās palīdzības jomā jo īpaši krīzes situācijās. Noskaidrošana, cik lielai jābūt Komisijas delegāciju atbalsta papildinošajai lomai šajā jomā.

5.4. Uzlabota atbildība un saskatāmība

Ir jāpastiprina ES ārējo pasākumu atbildība. Būtiskai lomai jābūt Eiropas Parlamentam un valstu parlamentiem. Šajos pasākumos jāietver:

- Regulārāka apmaiņa starp kompetentajām Eiropas Parlamenta struktūrām un augsto pārstāvi/ ģenerālsekretāru, Komisijas locekļiem. Bez tam ir jāizstrādā atbilstoši noteikumi, lai ES īpašie pārstāvji un delegāciju vadītāji varētu sniegt ieguldījumu Eiropas Parlamenta darbā.

Bez tam ir jāveic labāks izskaidrošanas darbs un jāgūst sabiedrības atbalsts:

- pastiprinot „ tautas diplomātiju ” trešās valstīs, lai veicinātu ES politiku un modeļus, uzlabotu ES ārējo pasākumu, attīstības palīdzības un katastrofu seku likvidēšanas (ne tikai ar skaitļiem, bet ar konkrētiem piemēriem) pamanāmību;

- veidojot izpratni par ES, piem., ar ES Viesu programmu un stipendiju programmām ar trešām valstīm;

- Eiropas Savienībā veicinot iedzīvotāju iesaistīšanos sabiedriskās debatēs par ES ārējo politiku, ko veic dalībvalstis un iestādes;

- sniedzot kopīgus publiskus paziņojumus un preses paziņojumus jautājumos, par kuriem atbildību dala Komisija un Padome. Izvēršot sadarbību dalībvalstu un ES iestāžu starpā attiecībā uz informācijas politiku par ārlietu jautājumiem gan ES, gan trešās valstīs.

6. SECINāJUMS

Šajā dokumentā izteikts viedoklis, ka ciešākas un uz lielāku savstarpējo atbalstu vērstas attiecības starp visiem dalībniekiem ES un valstu līmenī nodrošina priekšrocības ES ārējiem pasākumiem. Īslaicīgi atsevišķiem dalībniekiem un iestādēm var šķist izdevīgi saglabāt manevrēšanas brīvību, kas panākama, ja tie savas atbildības jomā rīkojas autonomi. Vidējā termiņā un ilgtermiņā ES ir apliecinājusi savas iespējas palīdzēt dalībvalstīm realizēt to ārpolitikas mērķus. ES kopēja efektivitāte un tādēļ arī globālā ietekme ir atkarīga no visu esošo līdzekļu optimālas izmantošanas, kas vērsti uz ārējiem mērķiem. Šajā dokumentā ierosinātie praktiskie pasākumi tiek balstīti uz pārliecību, ka elastīgumam, pievienotās vērtības nodrošināšanai ārpolitikā un vienotas pieejas veidošanai dalībvalstu un iestāžu starpā ir jābūt mūsu programmas galvenajiem jautājumiem.