[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 29.5.2006

COM(2006) 248 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI

ES ATTIECIBAS AR KLUSĀ OKEĀNA SALĀM - STRATĒĢIJA NOSTIPRINĀTĀM PARTNERATTIECĪBĀM {SEC(2006) 642}

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI

ES ATTIECIBAS AR KLUSā OKEāNA SALāM - STRATēģIJA NOSTIPRINāTāM PARTNERATTIECīBāM

1. Ievads

ES un Klusā okeāna ĀKK valstis[1] atskatās uz vairāk kā 30 gadus ilgu sadarbību ES-ĀKK partnerības ietvaros. Šīs ilgstošās attiecības balstās uz kopīgu vēstures mantojumu, vērtībām un sadarbību ekonomikā un tirdzniecībā. Šodien abu pušu attīstība garantē šo partnerattiecību atjaunošanos un stratēģijas izveidi attiecībā uz Klusā okeāna ĀKK valstīm. Ir pārliecinoši iemesli, kālab ES ierosina šo pirmo stratēģiju saistībā ar Klusā okeāna valstīm.

No ES puses – pārskatītais Kotonu nolīgums un Eiropas attīstības konsenss – trīspusējs paziņojums, ko kopīgi pieņēma Eiropas Parlaments, Padome un Komisija – rada jaunu pamatu un stimulu ES un Klusā okeāna reģiona attiecībām. Kotonu nolīgums nostiprina ES – ĀKK sadarbības politisko dimensiju, dodot iespēju pusēm iesaistīties pilnveidotā politiskā dialogā, bet ilgtspējīgas attīstības ietvaros Eiropas konsenss par pamatuzdevumu un galveno mērķi uzskata nabadzības izskaušanu, vienlaikus nodrošinot attīstības politiku saskaņotību, un radot sinerģijas dažādu politisko jomu - gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas - un ES ārējo darbību starpā. Lai saskaņotu un samērotu atbalsta politiku un izvirzītu konkrētus mērķus 2010. gadam,Parīzes deklarācijā par palīdzības efektivitāti, ko pieņēma 2005. gada martā, no jauna tiek saskaņotas un samērotas saistības izvirzīti konkrēti mērķi 2010. gadam.

Savukārt Klusā okeāna reģionam - Klusā okeāna ĀKK valstīm šobrīd ir vairāki svarīgi uzdevumi tādās jomās kā neaizsargātība, nabadzība un slikta pārvaldība. Tā kā šo valstu kopējais iedzīvotāju skaits nesasniedz pat 10 miljonus, no kuriem puse dzīvo Papua-Jaungvinejā, ĀKK valstis bieži vien paliek neievērotas. Timora-Leste 2005. gada decembrī ratificēja Kotonu nolīgumu un kļuva par otro lielāko Klusā okeāna ĀKK valsti iedzīvotāju skaita ziņā. Visas Klusā okeāna ĀKK valstis, izņemot vienīgi Tongu, ir demokrātiskas valstis. Tām piemīt neparasta kultūru daudzveidība, kas ir jāsaglabā.

Šajā reģionā ir nozīmīgi dabas resursi (zivis, koksne, lauksaimniecības produkti, nafta, gāze, minerāli). Šeit aktīvi atbalsta centienus cīņā pret klimata pārmaiņām. Reģionā ļoti liela bioloģiskā daudzveidība (piem., pēc aplēsēm Papua-Jaungvinejā ir piecas reizes vairāk zivju sugu nekā visā Karību jūras reģionā). Daudzi ietekmīgi starptautiski dalībnieki, kā piemēram, Ķīna, Japāna un ASV pastiprina savu klātbūtni šajā reģionā.

Turklāt 2005. gads deva jaunu impulsu sadarbībai Klusā okeāna reģionā, jo Klusā okeāna salu foruma visas 16 dalībvalstis, tostarp 14 Klusā okeāna ĀKK valstis[2], Austrālija un Jaunzēlande pieņēma Klusā okeāna reģiona plānu. Šis plāns, kas atspoguļo būtisku un ambiciozu soli virzienā uz sadarbību Klusā okeāna reģionā, īpašu uzmanību pievēršot ekonomiskai izaugsmei, ilgtspējīgai attīstībai, labai pārvaldībai un drošībai, un rada iespēju nostiprināt ES-Klusā okeāna valstu attiecības.

Šajos mainīgajos apstākļos Eiropas stratēģija Klusā okeāna reģionā ir jāuzlabo un jāmaina. Tādēļ ir priekšlikums pievērsties noteiktam īpašu prioritāšu kopumam, kas atbilstu Klusā okeāna reģiona galvenajām vajadzībām, kur Eiropai ir neapstrīdamas, konkurētspējīgas priekšrocības.

Tādēļ nostiprinātām partnerattiecībām īpaša uzmanība ir jāvelta pārvaldībai, reģionālismam un dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai.

2. ES iesaistes iemesli Klusā okeāna reģionā

2.1. Globālas nozīmes dabas resursi un vides problēmas

Klusais okeāns aptver vienu trešdaļu no Zemes virsmas ; tālab šā reģiona vides attīstība būtiski ietekmē visu pasauli; tas attiecas arī uz zivju krājumiem un klimata pārmaiņām nākotnē.

Saglabāt Klusā okeāna lielo bioloģisko daudzveidību , kura vēl pilnībā nav apzināta, ir visas cilvēces interesēs. Pēc aplēsēm tikai 20% no visas Klusā okeāna floras un faunas ir pienācīgi izpētīta. Šis reģions ir vienīgais pasaulē, kur zivju krājumi vēl nav pārzvejoti; šeit atrodas arī lielākie tunzivs krājumi pasaulē.

Reģiona unikālā jūras bioloģiskā daudzveidība un tur esošie zivju krājumi (ieskaitot migrējošas zivis) ir savstarpēji atkarīgi. Klusais okeāns glabā milzīgu potenciālu cilvēku veselībai; ar biotehnoloģijas starpniecību, izmantojot no Klusā okeāna dzīvos organismus, bioinženierijas rezultātā iegūst zāles un izmanto ārstniecībā. Tādēļ Klusais okeāns tāpat kā citas galvenās ekoloģiskās zonas, kā piemēram, Amazone, var tik uzskatīts par globālu sabiedrisko īpašumu .

Ja sabiedrība ekoloģiskās sistēmas pārlieku noslogo, tas var izraisīt ekoloģisko sabrukumu , kas savukārt izraisa nabadzību, spriedzi un var novest pie konflikta.

Bioloģiskās daudzveidības un klimata pārmaiņu dēļ Papua-Jaungvinejas tropu mežiem ir globāla nozīme. Šo mežu, tāpat ari Samoas, Zālamana salu, Timora-Lestes, Tongas, Tuvalu un Vanuatu mežu izciršana ir riska faktors visai cilvēcei. Kopā ar nelabvēlīgām lauksaimniecības metodēm tas dažkārt var izraisīt zemes degradāciju. Tas savukārt grauj lauku saimniecības un Klusā okeāna salu iedzīvotāju dzīvesveidu. Ja pārmaiņas klimatā turpināsies, daudzas Klusā okeāna ĀKK valstu salas izzudīs, un reģionam nāksies saskarties ar vides bēgļu problēmu. Bez tam nopietns iemesls pārdomām ir rūpnieciskais piesārņojums un nepareiza attieksme pret vidi. Videi ir tieša ietekme uz visām tautsaimniecības un sociālajām nozarēm, tostarp uz tūrismu, zivsaimniecību un veselību.

Tā kā dabas resursi citās pasaules daļās tiek pamazām izsmelti un Ķīnas, Indijas un ASEAN valstu tautsaimniecības turpina izplesties, vajadzība pēc dabas resursiem turpinās augt un Klusā okeāna reģiona ievērojamie resursi kļūs aizvien nozīmīgāki, tālab jautājums par to saprātīgu izmantošanu prasa ES īpašu uzmanību.

2.2. Stabilitātes un drošības jautājums

Tā kā vēl nesenā pagātnē vairākas Klusā okeāna ĀKK valstis ir piedzīvojušas konfliktus, starptautiskai sabiedrībai ir jāturpina būt piesardzīgai un mērķtiecīgi jāatbalsta šo konfliktu cēloņu apkarošana. Šīs nestabilitātes dēļ var zaudēt attīstības iespējas. Piemēram, spriedze Zālamana salās samazināja valstī IKP uz vienu iedzīvotāju par vienu trešdaļu.

ES ir ieinteresēta Klusā okeāna reģiona stabilitātē un drošībā. Pēdējie notikumi Timorā-Lestē un Zālamanu salās ir vēl viens atgādinājums par to, ka šo reģionu apdraud konflikti, noziedzība un politiska nestabilitāte. Fidži vispārīgās vēlēšanās 2006. gadā ES organizēja vēlēšanu novērošanas misiju, un Komisija ir guvusi zināmu pieredzi reģiona valstu atbalstīšanā to centienos panākt stabilitāti starpvalstu līmenī, piemēram, veicot pasākumus papildus jau esošai Zālamana salu reģionālā atbalsta iniciatīvai (RAMSI) .

Klusā okeāna nestabilās valstis starptautiskai sabiedrībai rada lielu izaicinājumu. Iestāžu nevarība un neprasmīga pārvalde apvienojumā ar zemu ekonomisko izaugsmi, augstu bezdarba un nabadzības līmeni destabilizē valstis. Nākotnē šajā reģionā stāvoklis pasliktināsies. Klusā okeāna ĀKK valstu ekonomiskā izaugsme vidēji ir ļoti zema, turpretim iedzīvotāju skaita pieaugums nepārtraukti palielinās. Ja šī tendence nemainīsies uz pretējo pusi, nabadzības palielināšanas var izraisīt eksplozīvu sociālo un/vai politisko situāciju Diemžēl jāpiebilst, ka Klusā okeāna ĀKK valstīs izplatās HIV/AIDS, pie kam Papua-Jaungvineja ir skarta visvairāk.

2.3. ES attiecības ar šā reģiona trešām valstīm

Klusā okeāna ĀKK 15 valstis ir daļa no lielāka Āzijas un Klusā okeāna reģiona, kura ģeopolitiskā nozīme pieaug. Izveidojot jaunu partnerību ar Dienvidaustrumu Āziju 2003. gadā, Komisija ir apliecinājusi šā reģiona augošo nozīmi.

Austrālija un Jaunzēlande ir nozīmīgākās Klusā okeāna valstis. ES ar šīm abām valstīm ir stabilas un plaša mēroga attiecības. Tās ietver sadarbību ārpolitikas, tirdzniecības, drošības, vides un izglītības jautājumos. Turklāt sadarbība attīstības jomā pakāpeniski kļūst par aizvien nozīmīgāku sastāvdaļu vispārējās attiecībās ar Austrāliju un Jaunzēlandi, un ir jāturpina pilnveidot. Arī ASV un Japāna ir nozīmīgi Klusā okeāna reģiona dalībnieki. Laikā, kad Eiropas loma plašākajā Klusā okeāna reģionā ir mazinājusies, citām valstīm šeit ir būtiskas drošības, politiskās un tirdzniecības intereses. Eiropas lomas palielināšanās Klusā okeāna reģionā veicinātu arī ES divpusējās attiecības ar ASV, Japānu, Austrāliju un Jaunzēlandi.

Ķīnas pieaugošā iesaistīšanās ir jauns faktors, kas ietekmē Klusā okeāna reģiona nākotnes attīstību, jau šobrīd radot reģionā jaunu dinamiku un ietekmējot vairāku Klusā okeāna ĀKK valstu politisko stāju.

Francija turpina ieņemt nozīmīgu vietu aizjūras teritoriju un militārās klātbūtnes dēļ. Apvienotā Karaliste, kurai Klusā okeānā ir AZT (aizjūras zemes un teritorijas) nesen šajā reģionā samazināja diplomātisko klātbūtni, kamēr Portugālei ir būtiska loma Timoras-Lestes atjaunošanā.

Četras Klusā okeāna AZT (Jaunkaledonija, Franču Polinēzija, Volisa un Futuna, Pitkērna) ir saistītas ar ES, un tās šajā reģionā pārstāv nozīmīgo un vērtīgo Eiropas klātbūtni. Lai veicinātu to integrāciju reģionā, stratēģijā ar tām ir jārēķinās pilnā mērā.

Klusā okeāna ĀKK valstu un ES savstarpēji nostiprinātas partnerattiecības un uzlabots politiskais dialogs ir stabilāks pamats kopīgai rīcībai daudzpusējos forumos (trīspadsmit Klusā okeāna ĀKK valstis ir ANO locekles, un tās bieži uzstājas kā grupa), kam bieži vien ir kopīgas intereses pasaules politikas pilnveidošanā, piemēram, jautājumā par klimata pārmaiņām.

3. Stratēģija nostiprinātām partnerattiecībām

Kotonu nolīgums balstās uz pieciem pīlāriem, kas ir ļoti būtiski pašreizējai sadarbībai starp Klusā okeāna ĀKK valstīm un ES: (i) politiskās dimensijas nostiprināšana; (ii) pilsoniskās sabiedrības, privātā sektora un citu nevalstisko jomu pārstāvju iesaistīšana; (iii) nabadzības samazināšana; (iv) inovatīva shēma sadarbībai ekonomikā un tirdzniecībā; (v) finanšu instrumentu racionalizācija un pakāpeniska plānošana

Paredzētai stratēģijai ir trīs daļas:

(1) ES un Klusā okeāna ĀKK valstu un reģiona partnerattiecību nostiprināšana, lai veidotu plašu politisko dialogu par jautājumiem, kas skar kopīgas intereses, sākot no politikas un drošības tēmām un beidzot ar jautājumiem par ekonomiku, tirdzniecību, sociālajiem, vides un pārvaldības jautājumiem, tādējādi abpusēji uzlabojot ES-Klusā okeāna partnerības redzamību un politisko profilu.

(2) mērķtiecīgāks attīstības darbs; šeit īpaša uzmanība tiek pievērta reģionālai sadarbībai, lai panāktu kritisko masu, uzlabotu reģionālo pārvaldību un veicinātu savstarpējo sadarbību. Saskaņā ar Klusā okeāna reģiona plānu[3] uzmanība galvenokārt tiks pievērsta reģiona pamatprioritāšu saskaņošanai.

(3) efektīvāka atbalsta sniegšana , tostarp labāka budžeta atbalsta izmantošana un ciešāka sadarbība ar pārējiem partneriem, galvenokārt Austrāliju un Jaunzēlandi.

3.1. Nostiprinātas partnerattiecības

Ir priekšlikums uzlabot politisko dialogu ar Klusā okeāna reģionu, galvenokārt stiprinot saikni ar Klusā okeāna salu forumu, nozīmīgāko reģiona iestādi, kas risina politiskus jautājumus; šis forums drīzumā iegūs starptautisku juridisko statusu, un tam ir pilnvaras un saskaņota reģionālā politika, kas ir izklāstīta Klusā okeāna reģiona plānā.

Pēcforuma dialogs[4] ir pašreizējā šo divu reģionu saskarsme, kam piemīt vairāki trūkumi, piemēram, ierobežota redzamība, mijiedarbība un ietekme, kā arī pārāk īss sagatavošanās un pārrunu laiks, laikā, kad ES un Klusā okeāna reģiona attiecību spektrs pieaug.

Jāpiebilst, ka vairāki reģiona partneri, piemēram, Japāna, papildus līdzdalībai pēcforuma dialogā jau ir izveidojusi ciešus sakarus ar reģionu.

Foruma vadītāju 2005. gada oktobra lēmums par jauna nolīguma slēgšanu, ar ko atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem Klusā okeāna salu forumu izveido par starpvaldību organizāciju, dod labu iespēju veicināt dialogu starp ES un Klusā okeāna reģionu, lai novērstu iepriekš minētās pēcforuma dialoga nepilnības.

Lai nodrošinātu ES-Klusā okeāna reģiona dialoga lietderīgumu un efektivitāti, ir jāvienojas par šā dialoga norises kārtību.

Papildus iepriekš minētajam uzlabotajam dialogam reģionālā līmenī, ir priekšlikums veidot dialogu ar ietekmīgākajām Klusā okeāna ĀKK valstīm nacionālā līmenī. Šādi politiskie dialogi ar attiecīgajām valstīm ir jāveido atbilstoši Kotonu nolīgumam, ievērojot Klusā okeāna reģiona raksturīgās īpašības, bet vienlaikus pilnībā un sistemātiski izmantojot potenciālu un iespējas.

3.2. Mērķtiecīgāks attīstības darbs

Mērķtiecība ir vajadzīga, lai nodrošinātu optimālu ietekmi. Tālab ir ierosināts pievērst uzmanību trim galvenajām prioritātēm, kas atspoguļo savstarpējo saikni starp Klusā okeāna reģiona vajadzībām un Eiropas salīdzinošajām priekšrocībām: pārvaldībai, reģionālismam un dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai.

3.2.1. Pārvaldība

Izmantojot iegūto pieredzi līdzīgās situācijās citur pasaulē, ES uzņemtos konstruktīvu lomu, atbalstot konfliktu novēršanu un panākot stabilitāti pēckonflikta situācijās. Šādās situācijas Eiropas palīdzībai jāatbalsta vienmērīga pāreja uz ilgtermiņa attīstību, un tai ir jābūt skaidrai perspektīvai attiecībā uz pārvaldību un valsts veidošanu .

ES arī turpmāk centīsies atklāt un novērst konfliktu cēloņus , kā piemēram, nabadzību, degradāciju, ekspluatāciju, nevienlīdzīgu zemes un dabas resursu sadali un pieejamību, neprasmīgu pārvaldi, cilvēktiesību pārkāpumus, dzimumu nevienlīdzību un demokrātijas trūkumu. Tā veicinās dialogu, līdzdalību un samierināšanos.

Laba pārvaldība ir ilgtspējīgas attīstības galvenais priekšnoteikums. Labas un efektīvas pārvaldības galvenais uzdevums ir uzticamu iestāžu – parlamentu, tiesu un publisku finanšu pārvaldības sistēmu, tostarp statistikas pakalpojumu sniedzēju – nostiprināšana gan valsts, gan reģiona līmenī. Es sadarbībā ar citiem līdzekļu devējiem arī turpmāk piedāvās savu atbalstu Klusa okeāna demokrātijām. Dažas Klusā okeāna ĀKK valstis sastopas ar pārvaldības problēmām zivsaimniecības un mežsaimniecības nozarēs; īpaši tas saistīts ar noplūdi , piemēram, nodokļu atbrīvojumu veidā, kā rezultātā attiecīgās valsts ieņēmumi ir daudz mazāki.

Turklāt attiecībā uz pārvaldību ir būtiski veicināt lielāku atbilstību starptautiskiem standartiem cīņā pret korupciju, naudas mazgāšanu un teroristu finansēšanu. Pagātnē naudas atmazgāšana šajā reģionā bija liela problēma. Šis riska faktors vēl joprojām pastāv, tomēr pašlaik problēma tiek risināta veiksmīgāk. Lai apkarotu korupciju un ļaunprātīgu rīcību korporatīvajā un finanšu jomā, ES arī turpmāk sekmēs informācijas pārredzamību un efektīvu informācijas apmaiņu starp iestādēm. Tāpat arī ES atbalstīs Klusā okeāna valstu centienus, tām īstenojot saistības pret ESAO nodokļu jomā un novēršot kaitīgu nodokļu praksi. ES un Klusā okeāna valstu kopējās interesēs ir nodrošināt to, lai šīs saistības turpinātu efektīvi īstenot.

3.2.2. Reģionālisms

Kritiskās masas sasniegšana

Klusā okeāna reģiona plāns pamatojas uz reģionālisma koncepciju. Ciešāka reģionālā sadarbība palielinātu reģiona iespējas risināt attīstības problēmas. Tādēļ efektīvai attīstības atbalsta stratēģijai vispirmām kārtam ir jābalstās uz reģionālās integrācijas palīdzību, lai sasniegtu kritisko masu, kas uzlabotu reģionālo pārvaldību un veicinātu savstarpēju sadarbību.

Bažas izraisa pastiprinātās globalizācijas sekas un ar tām saistītā ciešākā reģionālā integrācija uz Klusā okeāna ĀKK valstu daudzveidību un to sociālekonomisko attīstību. Eiropas pieredze, kuras pamatā ir konkurētspējas un sociālās kohēzijas apvienojums, liecina, ka pat mazām nācijām ir iespējams un ir izdevīgi apvienoties globalizētajā pasaulē, vienlaicīgi saglabājot nacionālo identitāti un kultūru.

Lai reģionālā integrācija Klusa okeāna reģionā būtu efektīva un politiski stabila, tiek izstrādāts ilgtermiņa plāns. Dažās reģionālās sadarbības jomās jau ir gūti labi rezultāti, šeit kā piemērs jāmin Klusā okeāna salu foruma zivsaimniecības aģentūra (FFA) , kurā ir apvienojušās 17 dalībvalstis. Lai gan Klusā okeāna reģiona plāns ir svarīgs posms, tas ir uzskatāms par “dzīvu dokumentu” un iezīmē procesa sakumu nevis beigas. Klusā okeāna reģionālā sadarbība turpinās attīstīties, tādēļ ES politikā attiecībā uz šo reģionu vajadzēs izdarīt korekcijas. Vislabāk to var veikt, izmantojot foruma sekretariāta un citu attiecīgo KROP (Klusā okeāna reģionālo organizāciju padome) aģentūru[5] ilglaicīgu atbalstu, īpaši saistībā ar dabas resursu apsaimniekošanu, neaizsargātību un pārvaldību. Tas mudinās stiprināt Klusa okeāna reģionālismu tajās jomās, kurās tas ir nepieciešams un kurās ES var dot īstu pievienoto vērtību.

Ekonomikas partnerības nolīgums

EPN procesam Klusā okeāna reģionā uz ekonomisko sadarbību un integrāciju ir katalītisks efekts, jo tas:

- rosina Klusā okeāna ĀKK valstis pārrunās uzstāties kā grupai;

- kalpo kā pamudinājums Klusā okeāna ĀKK valstu savstarpējiem sakariem;

- salīdzinoša novērtējuma veidā veicina un, cerams, institucionalizē stiprāku reģionālo pārvaldību.

Desmit procenti no Klusā okeāna ĀKK valstu kopējā eksporta ir uz ES. Ja ņem vērā šo valstu platību un fizisko attālumu no Klusā okeāna reģiona līdz Eiropai, tas ir ievērojams skaitlis, bet absolūtā izteiksmē tas nav liels. Priekšrocības preču tirdzniecībā galvenokārt attiecas uz dažu valstu īpašiem produktiem . Papildu priekšrocības visām šā reģiona valstīm rastos no pastiprinātas reģionālās integrācijas un ekonomikas pārvaldības, īpaši, ja ar tirdzniecību saistīti noteikumi, pakalpojumi un ieguldījumi būtu ietverti EPN.

Tikai grupa lielāko Klusā okeāna valstu ir iesaistītas preču tirdzniecībā ar ES. Galvenokārt tiek tirgotas zivis , zivju produkti un cukurs. Fidži - valsts, kurā ir spēkā Cukura protokols, ir izraudzīta, lai palīdzētu pieņemt piemērošanās stratēģiju, kas sekoja cukura reformai. Paredzētai cukura rūpniecības pārstrukturēšanai Fidži kopā ar EPN būtu jāuzlabo konkurētspēja. Turklāt papildu pasākumi, kas paredzēti Cukura protokola valstīm, kam piešķirts īpašs finansējums, visdrīzāk stiprinās ilgtspējīgas attīstības darbības saistībā ar dabas resursiem, īpašu uzmanību veltot enerģijas ražošanai no biomasas un mežu atjaunošanai.

ES tāpat kā iepriekš ir tāls un nenozīmīgs šā reģiona tirdzniecības partneris un tā eventuālā ietekme uz tirdzniecības liberalizāciju EPN ietvaros Klusā okeāna ĀKK valstīs kopumā nav liela. No otras puses, priekšlikums par reģionālo brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Austrāliju un Jaunzēlandi (PACER) ir nozīmīgs citādā veidā un varētu ietvert būtiskus izmaksu pielāgojumus Klusā okeāna ĀKK valstīm. Tādēļ tirdzniecības liberalizācijā priekšroka ir dodama pakāpeniskai pieejai, apvienojot to ar citiem pasākumiem, piemēram, ekonomiski attīstītāko partneru tirgu atvēršanu darbaspēkam no Klusā okeāna ĀKK valstīm, un palielinot palīdzību attīstībai.

Lai maksimāli palielinātu EPN vēlamo ietekmi, ir svarīgi sarunas un to iznākumu saskaņot ar plānošanu un noteiktā laikā īstenot palīdzību attīstībai reģionālajā un valsts līmenī, lai radītu sinerģijas. Īpaši nozīmīga ir ar tirdzniecību saistītā palīdzība un rīcībspējas veidošana, sociālekonomiskā, finanšu un nodokļu pārvaldība, kā arī mērķtiecīgi atbalsta pasākumi tostarp tādās jomās kā atbilstība starptautiskajiem muitas standartiem un vajadzības gadījumā tirdzniecības atvieglojumu jomā, cukura, privātā sektora un cilvēkresursu attīstības un sociālā aizsardzības jomā.

Pārrunās par tirdzniecību ar mazajām salu jaunattīstības valstīm ES, izmantojot elastību, konstruktīvu pieeju un jaunradi, var radīt jaunus, attīstībai draudzīgus standartus, kurus ievērotu arī citi reģiona attīstītākie tirdzniecības partneri, vienojoties par tirdzniecības nolīgumiem ar Klusā okeāna ĀKK valstīm.

3.2.3. Dabas resursu ilgtspējīga apsaimniekošana

Tā kā ir būtiski dabas resursus apsaimniekot saprātīgi, Komisija ierosina, ka šīs nostiprinātās sadarbības galvenai “zili-zaļai” tēmai ir jāapskata jautājumi par dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un atbalstu Klusā okeāna ĀKK valstu aktivitātēm, lai cīnītos ar klimata pārmaiņu sekām, augošo jūras līmeni, zivju krājumu samazināšanos, koraļļu balēšanu, pārmērīgu izciršanu, zemes degradāciju un pieaugošo piesārņojumu un atkritumiem.

Šī ir politikas joma, kurā ES pievienotā vērtība ir skaidri redzama un kurā Eiropa, papildus finansiālai palīdzībai varētu piedāvāt savu kolektīvo pieredzi un zinātības (know-how) , risinot vides problēmas un resursu apsaimniekošanas jautājumus. Tas arī ļautu ES un Klusā okeāna reģiona sadarbības centienus integrēt starptautiskajos centienos, lai risinātu globālās vides galvenās problēmas, Klusā okeāna ĀKK valstīm, Jaunzēlandei un ES sekojot kopējam mērķim, piemēram, Kioto protokolam. Ir jāmeklē dialogs ar tām trešām valstīm, kas aktīvi izmanto šā reģiona dabas resursus.

Pamatojoties uz reģiona izteiktajām prioritātēm[6], Eiropas Savienība var atbalstīt Klusā okeāna ĀKK valstis okeāna un krasta resursu ilgtspējīgā apsaimniekošanā, izmantojot iniciatīvas, kas ietvertu gan zivju krājumu, gan jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, tai pat laikā veicinot reģionālo sadarbību un nostiprinot (Mazo salu jaunattīstības valstu) SIDS lomu. Šīs iniciatīvas paredzētu rīcībspējas veidošanas pasākumus, lai atbalstītu daudzpusēju vides nolīgumu un citu vajadzīgu pasākumu, kas ir saistīti ar dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un kas varētu būt par pamatu ieinteresētu ES dalībvalstu līdzdalībai, īstenošanu. Foruma KROP jūras sektora darba grupa[7] būtu piemērota, lai virzītu šo iniciatīvu uz priekšu un uzraudzītu tās īstenošanu.

Zivsaimniecībai ir lielas iespējas veicināt Klusā okeāna ĀKK valstu ekonomisko attīstību un integrāciju pasaules ekonomikā. Tālab saprātīga zivsaimniecības resursu izmantošana un laba šīs nozares pārvaldība reģionam ir ļoti būtiska. ES jau ir guvusi ievērojamu pieredzi Klusā okeāna reģionālajā sadarbībā zivsaimniecības jomā gan saistībā ar kopējo zivsaimniecības politiku, gan arī ar attīstības politiku; īpaši tas attiecināms uz pētījumiem un krājumu novērtējumiem. ES un šā reģiona partneri, kas apvienojās Klusā okeāna salu foruma zivsaimniecības aģentūrā, ilgstoši un veiksmīgi sadarbojas reģionālajās apsaimniekošanas organizācijās, piemēram, rietumu un centrālas Klusā okeāna reģiona zivsaimniecības konvencijā. ES, atbalstot reģiona novērošanas, kontroles un uzraudzības sistēmu (MCS) un stiprinot reģiona rīcībspēju, cīnoties pret nelegālu, nereglamentētu un nepaziņotu zveju (IUU), īpaši ņemot vēra zaudētos ieņēmumus, varētu veicināt zivsaimniecības ilgtspējīgas apsaimniekošanas centienus. Attiecībā uz zivsaimniecības un jūras izpēti ir vēl daudz iespēju, ko ES ir paredzējusi izmantot, lai reģionā veicinātu zivsaimniecības ilgtspējīgas apsaimniekošanas attīstību.

Jaunās paaudzes zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumi (FPAs) iezīmē jaunu pieeju, papildus reglamentētai pieejai par zvejas iespējām Eiropas kuģiem paredzot ciešāku sadarbību, lai veicinātu atbildīgu zveju un nodrošinātu zivju krājumu saglabāšanu un saprātīgu izmantošanu attiecīgajās partneru valstīs. Šo pieeju īstenos ar politiska dialoga starpniecību un, finansiāli atbalstot nozari, un tas ir galvenais ieguldījums piekrastes valstu izstrādātajā un īstenotajā politikā par ilgtspējīgu zvejniecības attīstību pašu ūdeņos. Divus pirmos, jaunos zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumus noslēdza ar Klusā okeāna partneru valstīm.

Vairākās Klusā okeāna ĀKK valstīs un AZT ir satopami tropu meži un ar tiem saistītā bioloģiskā daudzveidība. ES jau ir guvusi ievērojamu pieredzi, sadarbojoties ar Papua-Jaungvineju, jautājumā par saprātīgu izciršanu. Aizvien biežāk par šīs nozares reformu programmu galveno instrumentu tiek uzskatīta izciršanas un kokmateriālu eksporta likumības pārbaude. Lai tirgū varētu dot ticamas garantijas, ka kokmateriāls ir cirsts likumīgi, ir svarīgi izveidot uzticamas sistēmas, lai varētu atšķirt likumīgo produkciju no nelikumīgās. Atbilstoši rīcības plānam ĀKK valstīm meža likumdošanas aktu īstenošanā, pārvaldībā un tirdzniecībā (FLEGT) Komisija ierosina atbalstīt reģionālo pieeju, radot gan valsts, gan reģionālo rīcībspēju, lai uzraudzītu un atbalstītu FLEGT partnerības nolīgumus.

Ievērojot neaizsargātību pret dabas katastrofām, Komisija 2005. gadā ierosināja Klusā okeāna ĀKK valstīm izveidot reģionālu programmu sagatavotībai dabas katastrofām . Šo iniciatīvu var izvērst un paplašināt, iekļaujot katastrofu mazināšanas jomu (riska samazināšana, bīstamības un neaizsargātības samazināšana, ievērojot vajadzību pielāgoties klimata pārmaiņām). Šādi pasākumi papildina jau esošās reģionālās rīcības, kas paredzētas neaizsargātības mazināšanai.

Augstās naftas cenas, lielais attālums un mazais tirgus ir iemesli, kālab mazās Klusā okeāna salas piešķir lielu nozīmi atjaunojamai enerģijai un energoefektivitātei. Esošās ES iniciatīvas šajā jomā var izvērst un paplašināt - īpaši Eiropas Savienības Enerģijas iniciatīvas (EUEI) un ar to saistītās ES-ĀKK Enerģijas struktūras ietvaros. Varētu apsvērt jautājumu par ES atbalstu piesārņojuma kontrolei, ūdens apgādei un kanalizācijai.

Pasākumam, kas paredzēts dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai, ir jāpalīdz radīt apstākļi ekonomiskai izaugsmei, kas savukārt radītu produktīvu un cilvēka cienīgu nodarbinātību, sociālo kohēziju un aizsardzību, kā arī mazinātu nabadzību, tā veicinot Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu. Būtiski svarīgajam jautājumam par cilvēkresursu attīstību arī turpmāk tiks pievērsta uzmanība. Šajā sakarā nevalstiskiem dalībniekiem ir neatsverama nozīme, jo tie dod izšķirošu ieguldījumu atklātas sabiedrības veidošanā, cita starpā veicinot arī pārvaldības uzlabošanu, valsts veidošanu un līdzatbildību.

Ieguldījumi zinātnē un tehnoloģijā Klusā okeāna salās kopā ar ieguldījumiem cilvēkresursos un iestāžu veidošanā nostiprinās rīcībspēju virknē jomu, kas ir būtiskas ilgtspējīgai attīstībai, piemēram, zivsaimniecības apsaimniekošanā, bioloģiskajā daudzveidībā, sagatavotībā dabas katastrofām. Iespējas sadarbībai pētniecībā varētu apskatīt Eiropas Savienības pētniecības programmu ietvaros.

Reģionam, kuru raksturo liels attālums, modernas informācijas un sakaru tehnoloģijas, ir nozīmīgi attīstības faktori, ko var sistemātiski iesaistīt iepriekš minēto pasākumu īstenošanā, piemēram, zvejniecības un ciršanas kontroles un uzraudzības sistēmās, un lai atvieglotu sakarus izglītības jomā, kā arī dodot iespēju medijiem attēlot un rūpēties par šā reģiona lielo kultūras daudzveidību un apzināties savu ekonomisko potenciālu. Tiks pārbaudītas iespējas attālos lauku rajonos un salās ieviest vai attīstīt tālmācību, īpaši e-mācību.

3.3. Efektīvāka atbalsta sniegšana

Lai paaugstinātu ES attīstības palīdzības efektivitāti un lai samazinātu abu pušu augstās darījumu izmaksas, Komisija, kā jau iepriekš norādīts, ierosina palīdzību koncentrēt, lielāku uzmanību pievēršot reģionālajam līmenim, efektīvākai mazo valstu asignējumu izlietošanai, un, ja iespējams, labākai budžeta atbalsta izmantošanai.

3.3.1. Līdzekļu devēju koordinācija

Ierosinātā ES stratēģijas koncentrēšana padarīs vieglāku līdzekļu devēju koordināciju gan ES līmenī, gan arī koordināciju ar citiem līdzekļu devējiem, īpaši Austrālijas un Jaunzēlandes; lai atslogotu vietējās pārvaldes iestādes, kurām ir ierobežoti resursi, Komisija to koordinēs arī turpmāk. Koordinācijai ir liela nozīme, lai, sekojot kopējam mērķim, izvairītos no pārklāšanās vai neatbilstībām. Īpaša nozīme koordinācijai ir nestabilās valstīs. Globālajam fondam cīņai ar AIDS, tuberkulozi un malāriju reģionā ir vairākas programmas, un esošais vairāku līdzekļu devēju ieguldījumu fonds putnu un cilvēku gripas pandēmijai var kalpot par starptautisko līdzekļu devēju koordinācijas piemēru veselības jomā, ja reģionā notiktu uzliesmojums.

3.3.2. Lietderīgāka un efektīvāka sadarbība ar mazākajām valstīm

Neierobežota līdzdalība Kotonu partnerattiecībās ietver ilgstošu politisko dialogu, kopīgu sadarbības attīstības pārvaldi, pilnīgu līdzdalību EPN procesā. Dažu mazāko Klusā okeāna ĀKK valstu administrācijām šāda intensīva sadarbība ir nopietns izaicinājums, īpaši īstenojot valsu individuālas programmas. Lai paaugstinātu efektivitāti un samazinātu darījumu izmaksas, īpaši mazākajām Klusā okeāna ĀKK valstīm, vienlaicīgi nodrošinot vietējo piederību, ir jāpadomā par jaunu pieeju, kas balstītos uz iepriekšējo pieredzi. Labs piemērs, kam varētu sekot, ir daudzvalstu kopējā atjaunojamās enerģijas programma.

3.3.3. Budžeta atbalsts

ES sadarbībā ar Klusā okeāna ĀKK valstīm ir nolēmusi sistemātiskāk izmantot budžeta atbalsta instrumentu.

Tā kā Bretonvudas iestādes Klusā okeāna reģionā ir iesaistījušās visai ierobežoti, ir plānots iesaistīties dialogā ar SVF galvenokārt tādēļ, lai kopīgi analizētu, apmainītos ar pieredzi un pētījumiem, lai attīstītu labāku sadarbību ar Klusā okeāna reģionu budžeta atbalsta jautājumā.

Turklāt ES proaktīvi atbalstīs Klusā okeāna ĀKK valstis, lai tās atbilstu budžeta atbalsta pamatotības kritērijiem, t.i.,

- Nabadzības mazināšanas stratēģijas dokumentam (NMSD) vai valsts attīstības stratēģijai;

- stabilam makroekonomiskajam plānam, kas ir vai nu apmierinošs, vai tiek pārstrādāts;

- stiprai un pārredzamai finanšu vadībai.

Pašlaik ir viena salīdzinoši pieticīgi ES-finansēta budžeta atbalsta programma Vanuatu. Komisija pārbauda iespēju paplašināt šādu atbalstu, iekļaujot citas valstis, piemēram, Samoa, un Fidži un, iespējams, vēl citas.

Reģionālajā līmenī ES iemaksu nolīgumu veidā nodrošina finansējumu Klusā okeāna salu forumam, kas lielā mēra garantē piederību. Lai radītu apstākļus ciešākai sadarbībai, tuvākajā laikā tiks veikts institucionālais novērtējums. Nākotnē vajadzētu apsvērt pāreju uz cita veida finansēšanu; tas prasīs lielāku ES ieguldījumu attiecīgo programmu definēšanā un uzraudzīšanā.

4. Secinājumi

Klusā okeāna reģionam un ES ir cieša un ilgstoša partnerība, kas sakņojas vēsturē[8]. Lai gan dekolonizācijas rezultātā divdesmitā gadsimta otrajā pusē šīs saikne nenovēršami pavājinājās, pašlaik abi šie reģioni, kas laika gaitā ir ievērojami attīstījušies, atkal tuvojas viens otram.

Tas paver reālu iespēju nostiprināt šīs partnerattiecības ar plašu politisko dialogu, tirdzniecību un sadarbību attīstības jomā. Lai gan ģeogrāfiski Klusā okeāna reģions un Eiropa atrodas tālu viena no otras, tās viena otrai ir nozīmīgākas nekā parasti Eiropā to uztver un saprot. Šie reģioni var dot viens otram daudz, tie ievērojami papildina viens otru un tiem ir kopīgas vērtības un intereses.

Tā kā tikai dažām ES dalībvalstīm un Komisijai ir pārstāvniecības Klusā okeāna ĀKK valstīs, šis reģions ir īpaši piemērots vienotai klātbūtnei un kopdarbībai ar ES uz vietas, piemēram Klusā okeāna reģionā ieceļot dalībvalstu iestāžu ierēdņus par Komisijas reģionālo delegāciju dalībniekiem, kas nodrošinātu iespējas uz ad-hoc pamata (“Eiropas māja”).

Pakāpenisks, pietiekami elastīgs un piemēroties spējīgs process varētu veidot satvaru, lai ar plašāka politiskā dialoga, labākas reputācijas un lielākas klātbūtnes starpniecību uzlabotu ES ārējo pārstāvību Klusā okeāna reģionā.

ĀKK VALSTIS - PAMATDATI

Iedzīvotāju skaits | Platība (km2) | Sociālās attīstības indekss HDI (UNDP 2003) | EEZ | IKP uz vienu cilvēku (pirktspējas līmenis $) Pasaules Banka 2004 |

2004 | (1000 km²) |

Kuka salas | 20300 | 240 | 1830 | 4896** |

Fidži | 848000 | 18272 | 0.752 | 1260 | 2690 |

Kiribati* | 98000 | 690 | 3600 | 970 |

Māršala salas | 60000 | 170 | 2131 | 2370 |

Mikronēzija | 127000 | 700 | 2978 | 1990 |

Nauru | 10100 | 24 | 320 | 1917** |

Niue | 1800 | 259 | 390 | 2970** |

Palau | 20000 | 487 | 601 | 6870 |

Papua-Jaungvineja | 5700000 | 462840 | 0,523 | 3120 | 580 |

Samoa* | 179000 | 2857 | 0,776 | 120 | 1860 |

Zālamana Salas* | 471000 | 28446 | 0,594 | 1630 | 550 |

Timora-Leste* | 925000 | 14874 | 0,513 | 322 | 550 |

Tonga | 102000 | 699 | 0,81 | 700 | 1830 |

Tuvalu* | 11190 | 26 | 757 | 989** |

Vanuatu* | 215000 | 12189 | 0,659 | 680 | 1340 |

Kopā | 8788390 | 542773 | 20439 |

* Mazāk attīstās valstis** dati par 2002. gadu; avots - University of the South Pacific.

Avoti: NZaid: AnnualReport 2004-2005; Pacific Development Report (2002); Secretariat of the Pacific Community; Pacific Development Report (2006); UNDP: Human Development Report (2004)

DATI PAR KLUSā OKEāNA AZT

Valsts | Iedzīvotāju skaits (2006. jūlijs, apt.) | Platība (km²) | EEZ (km²) | IKP uz vienu cilvēku (pirktspējas paritāte) (2003. gads, apt.) |

Jaunkaledonija | 219,246 | 19,060 | 1,347,964 | $15,000 |

Pitkērna | 45 | 47 | 837,221 | Nepiemēro |

Franču Polinēzija | 274,578 | 4,167 | 4,553,115 (otrā lielākā pasaulē) | $17,500 |

Volisa un Futuna | 16,025 | 274 | 271,050 | $3,800 (2004. gads, apt.) |

ANNEX

1. The Pacific Region

1.1. Key characteristics

Oceania is an essentially maritime continent of about 30 million people with Australia at its centre of gravity. There are 15 countries in this region that have a special development, trade and political cooperation with the EU, governed by the Cotonou Agreement between the EU and Africa, the Caribbean and the Pacific (ACP). The total population of the 15 Pacific ACP countries is only about 9 million. Papua New Guinea (PNG) with its 5.7 million inhabitants is the biggest, while Niue with 1800 is the smallest. The Pacific ACP countries are inhabited by Pacific peoples (Melanesians, Micronesians and Polynesians). Papua New Guinea, Solomon Islands and Vanuatu are all Melanesian countries. Timor-Leste and Fiji are predominantly Melanesian, while Fiji also has an important Indo-Fijian population. The Federated States of Micronesia (FSM), Kiribati, Nauru, Palau and the Republic of the Marshall Islands are all Micronesian countries. Cook Islands, Niue, Samoa, Tonga and Tuvalu are the Polynesian countries.

In addition, the Pacific region includes eight territories , of which four are European: New Caledonia, French Polynesia and Wallis and Futuna are French territories, while tiny Pitcairn is the last remaining UK territory in the Pacific. Of the remaining four territories three are with the United States (American Samoa, Guam and Northern Marianas); and one with New Zealand (Tokelau).

Apart from PNG, Solomon Islands and Fiji land resources are limited, but marine resources are very considerable. Twenty million sq km of the Exclusive Economic Zone (EEZ) of the Pacific region belongs to the Pacific ACP countries[9]. The Pacific has the richest fishing grounds in the world and is one of the world’s centres of marine biological diversity , with up to 3,000 species found on a single coral reef. It has been estimated that PNG alone has five times more species of fish than the entire Caribbean region and twice as many as the Red Sea. Forests and their biodiversity are other important components of the Pacific islands natural capital, especially for poor rural communities in Melanesia. PNG hosts one of the world’s four remaining tracts of tropical rainforest and 7% of the world’s species of plant and terrestrial life forms, while Solomon Islands has the highest concentration of endemic birds on the planet. The region is rich in minerals – gold, copper, nickel – as well as oil and gas, and much of it is still unexplored.

Australia and New Zealand play a special role in the region. Each country has its own Pacific strategy, however, Australia and New Zealand have coordinated policies in some areas.

Australia, the region’s dominant economy and political actor, is geographically close to Melanesia. The region’s stability has always been an important issue for Australian foreign policy, while the Pacific is less important for Australia in commercial terms. Key concerns for Australia relate to transnational crime, and in recent years Australia has been pursuing a robust policy aimed to prevent the emergence of failed states in the region, including important initiatives to stabilise the Solomon Islands, to improve governance in PNG and to promote regional police cooperation. Its policy has been influenced by a number of terrorist attacks outside Australia, where Australian lives were lost. Australia has a delicate balancing act so as not to be seen as over-dominant. The country’s relations with its immediate neighbour, Papua New Guinea, have sometimes been strained, while its negotiations with Timor-Leste regarding a permanent maritime boundary, including access to natural resources, have, at times, been difficult. An important ongoing debate in the region concerns the interest of the Pacific ACP countries in gaining access for their citizens to the Australian labour market, in particular for unskilled labour. Australia is the most important donor in the region and has recently announced a very substantial increase of its ODA. Australia is about to launch its first White Paper on Development as well as an analytical report highlighting major challenges facing the Pacific to the year 2020. Australia is highly supportive of EU engagement with the region and keen to coordinate its development assistance with the EU.

New Zealand has close ties to the Pacific, and notably Polynesia, partly for historical reasons, partly because of its large Polynesian population. The Pacific is a primary area for New Zealand’s foreign policy. It played an important role in the peace process for Bougainville and it is the second biggest participant in the Regional Assistance Mission to Solomon Islands (RAMSI). New Zealand is committed to promoting Pacific regionalism. The Pacific is a medium-sized trading partner for New Zealand. It concentrates most of its relatively limited ODA to the region and is an important development partner for many Pacific ACP countries. Like Australia, New Zealand is also highly supportive of an active EU engagement with the region and keen to coordinate its development assistance with the EU.

1.2. Geo-political and geo-economic importance

The US, Japan, China, Australia and New Zealand are the key Pacific powers, and they all have important security, political and trade interests in the wider Pacific region, where the US has been the leading power since the end of World War II. Japan and Australia are close US allies, and have underpinned the position of the US in the wider Pacific for decades, while the European role has decreased with decolonisation. France, however, is significantly engaged through its territories and military presence. The growing engagement of China in the region is a new factor influencing future developments in the Pacific in the form of Chinese trade, investments, migration and aid coupled with an intensifying diplomacy. As the economies of China, India and ASEAN continue to grow rapidly, demand for the region’s natural resources is increasing.

1.3. Main development challenges

Of the 15 Pacific ACP countries no less than 11 have populations around or below 250.000[10]. It is difficult for such small nations to attain a critical mass for production and trade or indeed political influence, because of important dis-economies of scale. The concern is that for many small Pacific ACP countries globalisation may not mean interdependence, but increased dependency.

With the exception of Tonga, which is an almost absolute monarchy, all Pacific ACP countries are fully fledged democracies , but modern institutions have not yet taken root everywhere and do not easily combine with traditional power structures. In recent years political developments have proven that a number of Pacific countries are potentially unstable[11].

A number of Pacific countries, notably PNG and Solomon Islands, face important problems of governance and corruption . These are often linked to the issue of nation building in countries that are very heterogeneous, as identification with a clan or similar group may be stronger than with the State[12].

While the region, apart from Tonga, is not in general marred by grave human rights problems, there are serious issues related to gender . While the situation differs from country to country, violence against women and polygamy constitute important problems and women still have far to go in terms of empowerment[13].

Poverty and progress towards the Millennium Development Goals (MDGs) remain important challenges in a number of the countries. Poverty of opportunity is a particularly acute problem, with rural communities, where most Pacific islanders live, facing problems, such as poor access to basic social services, sustainable, efficient and affordable energy services and telecommunications, and with economic activities hampered by distance, insufficient and expensive transport services and limited access to capital.

Unsustainable management of natural resources is a serious issue facing several countries in the region. In particular, the rates at which forests are being depleted and biodiversity is being lost are so high that the countries concerned risk losing critical economic assets within a very short time span. Often a result of weak governance, this combines with serious leakages of financial resources away from Government. The result is that critical resources that should be invested in the development of these countries are diverted.

The Pacific ACP countries have relatively good food-security , although there is a problem of malnutrition in some places. However, while there is a tradition for safety nets and a culture of sharing, community support systems are now under strain in many places.

[pic]

The Pacific possesses an exceptional cultural diversity[14] , which is the basis for an extraordinary richness of cultural expression. This diversity, including the linguistic heritage, should be preserved[15]. Furthermore, this diversity also represents a non-negligible source of wealth in economic terms which the media through the use of ICTs can help realise.. The question of how best to achieve the desired and inevitable economic modernisation without jeopardising fundamental strengths of the traditional culture is crucial to the future of the region. When engaging in dialogue and development cooperation with the Pacific ACP countries this cultural dimension needs to be fully taken into account.

For potential investors Pacific culture imposes a number of important constraints. Traditional collective land ownership raises barriers to obtaining land for development and using land as collateral. The strong culture of sharing constitutes a disincentive to saving for investment.

Some of these factors may partly explain the weak economic growth experienced by most Pacific ACP countries, a concern not least in view of the growing population (around 3% a year) A study of economic data (available for 11 of the 15 Pacific ACP countries - excluding Cook Islands, Nauru, Niue and Tuvalu) shows that in the period 2000-2004 average annual GDP growth was only 1.1%. However, some countries, notably Samoa, have recorded strong growth in the same period. Average inflation for the 11 countries stood at a modest 1.6% in 2004. There are considerable differences in GDP/capita requiring adapted policies and cooperation.

The Pacific is particularly vulnerable to natural disasters, such as earthquakes, tsunamis and hurricanes, and generally with the poorest population segments being the most exposed. Since 1950 natural disasters have affected more than 3.8 million people in 14 Pacific ACP countries (Timor-Leste not included). In the 1990s alone natural disasters cost the region about USD 2.8 billion (in real 2004 value). From 1990 to 1999 the region had the world’s highest rates of disaster-related mortality, percentage of population affected, and damage cost per capita. While traditional coping mechanisms are strong, the number of reported disasters and the population affected per event have increased significantly, reflecting population growth, rapid urbanisation, growing environmental degradation in coastal areas, climate change and variability. With climate change and increasing sea levels many low-laying Pacific islands are at risk and the region may in future face a serious problem in terms of environmental refugees.

Last but not least, the geography of the Pacific is characterised by the enormous distances between and within most of its countries. The Cook Islands (population less than 25,000) stretch 1,400 km from North to South, and 1,000 km from East to West, while Kiribati (population 100,000) includes Christmas Island located 3,200 km from the country’s capital. In addition, it is the ACP region which is the furthest removed from the EU in geographical terms. This “tyranny of distance” is a serious constraint for development in the Pacific, because of serious diseconomies of distance resulting notably in low frequency and high-cost transport. However, electronic communication is becoming cheaper and more available.

1.4. Regional cooperation

The Pacific Islands Forum (the ‘Forum’) is the premier regional policy-making body of the self-governing states in the Pacific. Established in 1971, its membership includes 14 of the Pacific ACP countries together with Australia and New Zealand.[16] Forum Heads of State and Government meet annually, as do Forum Economics and Education Ministers. Similar meetings are planned for Forum Health Ministers. Ad hoc meetings of Transport and Fisheries Ministers are also held. The Chairmanship of the Forum rotates on an annual basis among the Member States. As regards security, the Biketawa Declaration of 2000 establishes a framework for Forum intra-state security cooperation, which calls for Forum Foreign Affairs Ministers to meet as part of an ad hoc crisis management mechanism for the region.

The Forum is served by its Secretary-General, whose work is supported by the Forum Secretariat . The Secretariat’s overall objective is to service the Member States and to promote Pacific regional cooperation, particularly on economic and trade matters. It also acts as the Forum’s administrative arm, implementing its decisions, including delivering development assistance to Member States. In the case of trade-related assistance, it can also act as implementing agency.

The Forum Secretary-General is also permanent Chair of the Council of Regional Organisations in the Pacific (CROP) , which brings together the Forum Secretariat and nine other Pacific regional organisations (see annex A)[17].

At the October 2005 meeting of Forum Heads of State and Government two important decisions aiming at strengthening regional cooperation were taken. The Leaders approved an Agreement giving the Forum legal personality under international law. They also approved the Pacific Plan and a roadmap for its implementation. This decision represents the culmination of a process started in 2003 by initiative of the New Zealand Forum Chair aimed at strengthening Pacific regionalism. The Plan, covering the years 2005-2015, has been presented as a dynamic framework for strengthened regional cooperation and integration. It remains to be seen how far effective implementation can be achieved. Full implementation will depend on continued political commitment and mobilisation of the required financial resources.

Presently, regional cooperation in the Pacific is neither broad nor deep. Among the explanatory factors can be mentioned the geography of the region, the fact that many Pacific countries are still relatively young as independent states and therefore particularly sensitive about issues pertaining to sovereignty, and the asymmetry between Australia and New Zealand on the one hand, and the Pacific ACP countries on the other[18].

In 2004 intra-regional trade between the Pacific ACP countries was as low as 3%[19], mainly due to transport costs and the limited size of their markets. These countries have concluded the Pacific Island Countries Trade Agreement (PICTA) , aiming to establish a FTA among its parties. The Pacific Agreement on Closer Economic Relations (PACER) is a trade and economic cooperation agreement among all 16 Forum Member States. It sets out the basis for the future development of trade relations among these states[20].

The Melanesian Spearhead Group (MSG) is a sub-regional trading arrangement among PNG, Solomon Islands, Vanuatu and Fiji, with New Caledonia as an observer. MSG aims at a FTA in 2008 and aspires to a Customs Union.

There is scope for increased cooperation and synergy between the Pacific ACP countries and the region’s OCTs in areas such as environment and vocational training.

1.5. Key partners of the Pacific beyond Europe, Australia and New Zealand: United States, Japan, China and Taiwan

The United States has important security interests in the Pacific, which it has dominated since its victory in World War II. US trade with the larger Asia-Pacific region has now overtaken its trade with the EU, so also for this reason the US has a strong interest in continued stability. The US National Security Strategy from March 2006 highlights the importance of in particular Japan, South Korea and Australia. In its Quadrennial Defense Review Report from February 2006 the US Department of Defense reports that of the major and emerging powers, China has the greatest potential to compete militarily with the United States, adds that the pace and scope of China’s military build-up already puts regional military balances at risk, and states: “U.S. policy remains focussed on encouraging China to play a constructive, peaceful role in the Asia-Pacific region and to serve as a partner in addressing common security challenges, including terrorism, proliferation, narcotics and piracy.” The US has renewed economic and military agreements (Compacts of Free Association) with Palau, Micronesia and the Marshall Islands. The US also has territories in the Pacific, and Hawaii is a US state. Having curtailed its development cooperation with the region in the past the US has recently reengaged, notably with Vanuatu. The US has indicated its interest in seeing the EU pursue an active role in the region.

Japan has security, foreign affairs, trade and fishery interests in the region, and is traditionally an important donor, specialising mainly in infrastructure. As memories of World War II fade Japan’s cooperation with the Pacific ACP countries becomes easier.

China ’s role[21] in the Pacific region is growing in line with its increasing economic weight in the world. There is also migration from China to the Pacific ACP countries. China is competing with Taiwan for diplomatic relations with a number of the 13 Pacific ACP countries, which are members of the UN[22]. It already pursues defence cooperation with PNG, Fiji and Tonga. China has been a “Dialogue Partner” of the Forum since 1989 and has contributed generously to its activities. Since 1992 Taiwan has held its own separate post-Forum meeting with “friendly” Pacific Islands States. This competition between China and Taiwan, through investments and development cooperation, can be destabilising for the Pacific ACP countries concerned, as was seen in PNG in 1999, and most recently in Vanuatu, where it caused a political crisis in 2004.

2. EU AND THE PACIFIC

2.1. EU – Pacific relations so far

EU relations with the region are based on the colonial past , most recently with the UK, France and Portugal as the important players, and before that Germany and Spain. These EU Member States have all influenced the region in ways which are still perceptible today. The influence of British political institutions and tradition has been profound. Many Pacific ACP countries are members of the Commonwealth and most of these retain the Queen of England as Head of State[23].

France and UK have territories in the Pacific. The EU has an Association Agreement with four OCT in the region. The OCT are subject to a different preferential regime from the ACP countries. Under their statutes of autonomy, the French OCT are showing an increased interest in Pacific regional cooperation as they are enhancing contacts with their neighbours and their region.

France is a regional power with an important military presence and a series of diplomatic representations in the region, as well as a growing cooperation with Australia. France also engages in development cooperation with Pacific ACP countries, in particular with Vanuatu.

While the United Kingdom is presently phasing out its development cooperation with the Pacific ACP countries, it remains engaged through its diplomatic representations, its investments, volunteer programmes and its close relations with Australia, New Zealand and the United States.

Several EU Member States are strengthening official contacts with Pacific ACP countries. In addition, many Member States are engaged in other ways in the region, e.g. through scientific research or through a number of European NGOs , mainly environmental or faith-based, in particular from the UK, France, Germany, Italy and The Netherlands.

A number of EU Member States, in particular Portugal , have cooperation activities with Timor-Leste.

The EU’s relations with the Pacific ACP countries are structured, and have been so for decades, first on the basis of the Lome Conventions, and now by the Cotonou Agreement . In political terms an important objective for the EU has been to underpin a successful stabilisation following decolonisation while supporting economic and social progress. Considering the political volatility experienced in a number of Pacific ACP countries, this goal has not yet been convincingly attained. Research and evaluations indicate that the development assistance has had a positive impact in the region and that without it growth would have been lower and social indicators poorer. However, analyses indicate that in the last decade overall economic growth remained sluggish on average and insufficient to reduce poverty.

The EU has furthermore agreed Joint Political Declarations with Australia and New Zealand, and entered into a series of separate Agreements with these two countries, on the basis of which regular consultations are held.

The Pacific ACP countries and the EU share core values , such as democracy, human rights, rule of law, effective multilateralism and environmental protection. These countries are generally supportive of EU environmental positions. They also play a growing role in international institutions. Some of them, notably Fiji, contribute to UN peacekeeping missions worldwide[24].

The EU’s political dialogue with individual Pacific ACP Member States is limited. At the regional level, a broad political dialogue is pursued with the Forum, through the so-called Post-Forum Dialogue, which traditionally follows immediately after the Forum Leaders annual Summit[25]. Article 96 of the Cotonou Agreement concerning essential elements was triggered in the case of the 2000 coup in Fiji. Cooperation was resumed in 2003.

Members of the European Parliament observed the 2001 parliamentary elections in Solomon Islands. A fully-fledged EU election observation mission took take place in Fiji in 2006.

EU-Pacific trade is relatively small and erratic. Unprocessed agricultural products, in particular palm oil and sugar dominate Pacific exports to the EC. Machinery, ships and boats are important items in the EC export structure. There has always been a trade surplus for the Pacific in its exchanges with the EC. Australia and New Zealand are major trading partners for the region particularly as regards Pacific ACP imports. The EC is a relatively small trading partner for the Pacific ACP absorbing around 10% of their exports and providing an estimated 5% of their imports. Based on 5-year averages PNG and Fiji together accounted for a full 90% of the Pacific ACP countries’ exports to the EU, while taking 41% of the total imports from the EU. In 2004 Pacific ACP goods exports to the EU amounted to € 588 million, while goods imports from the EU amounted to € 333 million[26]. Fiji currently exports half of its production (i.e. approximately 165,000 tonnes of a total production of 330,000 tonnes) to the EU under Sugar Protocol at guaranteed prices.

The EU has either signed or initialled fishery agreements with three Pacific ACP countries: Kiribati, Solomon Islands and the Federated States of Micronesia. A small number of Spanish and French vessels are fishing with licenses under these agreements. In December 2004, the European Community acceded to the Western Central Pacific Fisheries Convention (WCPFC), which is responsible for overseeing the sustainable management and conservation of tuna in the Pacific. The EU also supports the scientific tuna stock work of the Secretariat of the Pacific Community (SPC). The EC is also an active participant in the on-going inter-governmental consultations for the creation of a regional fisheries management organisation for non-tuna species in the Pacific.

EC development assistance to the region is substantial, and total aid granted under successive Lomé Conventions and the Cotonou Agreement exceeds € 1.8 billion.[27] Furthermore, Timor-Leste has received more than € 200 M under other instruments since 1999. In addition, the European Investment Bank and the Centre for Development of Enterprises are also active in the region. Together with ODA flows from the EU Member States, such as Portugal’s bilateral aid of more than € 300 M for Timor-Leste, the EU is one of the few major donors to the Pacific ACP countries, and this includes support financed by the EU’s budget, such as the Erasmus Mundus programme, food security and environment.

In September 2004 the EU and 14 Pacific ACP countries opened negotiations on an Economic Partnership Agreement (EPA )[28]. These aim at arriving at an ambitious and development-oriented arrangement, which should promote regional integration and economic development, policy reform, sustainable management of resources, such as fisheries, thereby also contributing to the reduction of poverty. The ACP side has indicated its interest in securing arrangements relating to services and tourism, fisheries and investment as well as goods. Their commitment to these negotiations was most recently confirmed by Pacific ACP Leaders in October 2005. However, given that negotiations need to be concluded before the end of 2007, there is a need for the ACP side to accelerate preparations and negotiations[29]. EPA will replace the preferential access scheme contained in Cotonou and which is currently covered by a WTO waiver, which expires in 2008.

2.2. Present challenges facing EU – Pacific relations

Presently, EU relations with the Pacific suffer from a lack of political profile and visibility on both sides, inadequate arrangements for regional interaction and reduced efficiency in development cooperation efforts due to a lack of focus and high transaction costs. Beyond the bilateral consultation mechanisms between the EU and Australia and New Zealand respectively, the only structured interaction between the EU and the Pacific region is provided by the so-called Post-Forum Dialogue.

Immediately following the Forum Summit, the Heads of State and Government interact with main Forum partners and donors through the Post-Forum Dialogue at ministerial level. On the Forum side this involves a panel consisting of three ministers and the Forum Secretary-General with a minister representing the Forum Chair as head of Delegation.

Presently, the EU takes part in this Dialogue with a delegation consisting only of the Commission. However, twice the EU Council Presidency has been associated to the Commission in this exercise. In parallel, France and the UK, the two EU Member States with remaining significant engagements in the Pacific region, hold separate Dialogue-meetings with the Forum panel.

Although positive exchanges have taken place over the years between the EU and the Pacific region through this arrangement, the Post-Forum Dialogue does not fully reflect the importance of EU-Pacific relations and is insufficient in terms of sustaining the bilateral relationship between the regions. Particular shortcomings are as follows:

1. Limited visibility for the EU in the Pacific. The arrangement does not reflect the fact that the EU is the second largest donor in the region. No joint communiqué is issued after the dialogue. The number of Dialogue partners has been increasing over the years.

2. Limited visibility for the Pacific in Europe due to lack of formal preparation in the EU institutions and the fact that the meetings always take place in the Pacific region.

3. Limited impact on both sides due to lack of formalisation.

4. As the Post-Forum Dialogue takes place the day after the Forum summit is concluded, there is insufficient time for the EU side to properly prepare its reactions to the summit outcome.

5. The time allotted to the EU dialogue is insufficient to deal with an increasingly comprehensive EU-Pacific agenda. The distribution of responsibilities between the two parties as regards the issues in the agenda is unsatisfactory.

Full engagement in the Cotonou partnership entails sustained political dialogue, co-management of development cooperation and full participation in the EPA process. For a number of the smallest Pacific ACP countries such intensive cooperation poses a serious challenge. The costs for these countries relating to their Cotonou obligations is substantial, the cooperation may therefore not reach critical mass for them, and may even outweigh the benefits. For countries with limited administrative capacity there is the added concern that the cooperation may crowd out other and perhaps more important activities.

The European OCT face specific challenges, such as economic, social and environmental vulnerability, as well as problems of scale and progressive erosion of their trade preferences with the EU. At the same time, the OCT have a number of strengths, such as advanced education, health and research facilities and relatively developed economies, which they bring to the growing ACP-OCT interaction in the region.

Annex A

CROP Agencies

The ten organisations are:

The Pacific Islands Forum Secretariat (PIFS)

Pacific Forum Fisheries Agency (FFA)

Pacific Islands Development Programme (PIDP)

Secretariat for the Pacific Community (SPC)

South Pacific Applied Geoscience Commission (SOPAC)

South Pacific Regional Environment Programme (SPREP)

South Pacific Tourism Organisation (SPTO)

University of the South Pacific (USP)

South Pacific Board for Educational Assessment (SPBEA)

Fiji School of Medicine (FSchM)

The CROP membership varies significantly and is summarised in the table below.

Annex B

European Representations in Pacific ACP Countries |

Papua New Guinea | EC Delegation, UK High Commission, French Embassy |

Fiji | EC Regional Delegation, UK High Commission, French Embassy |

Timor Leste | EC Technical Office, Portuguese Embassy, UK Embassy, Irish Representative Office, French Co-operation Office |

Solomon Islands | EC Office, UK High Commission |

Vanuatu | EC Office, French Embassy |

Samoa | EC Technical Office, UK High Commission |

Kiribati | EC Technical Office |

[1] Kuka salas, Fidži salas, Kiribati, Māršala salas, Mikronēzijas Federatīvās Valstis, Nauru, Niue, Palau, Papua-Jaungvineja, Samoa, Zālamana salas, Timora-Leste, Tonga, Tuvalu un Vanuatu.

[2] Timora-Leste piedalījās kā novērotājs.

[3] Sīkāka informācija pielikumā

[4] Sīkāka informācija pielikumā

[5] Deviņas KROP aģentūras ir specializētās tehniskās aģentūras, kas darbojas saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem Klusā okeāna reģiona līmenī.

[6] Viena no reģiona galvenajām prioritātēm, kas iekļauta Klusā okeāna reģiona plānā, ir padarīt vieglāku starptautisko finansēšanu ilgtspējīgai attīstībai, lai aizsargātu bioloģisko daudzveidību un vidi un cīnītos pret klimata pārmaiņu sekām Klusā okeāna reģionā. Šajā Klusā okeāna reģiona plāna sadaļā ir minēts arī integrēts lauksaimniecības un mežsaimniecības plāns. Klusā okeāna salu okeāna politika, ko pieņēma 2002. gadā norāda, ka integrēta okeāna apsaimniekošana ir salu iedzīvotāju nākamo paaudžu interesēs un sniedz integrētu pasākumu plānu okeāna iniciatīvām.

[7] Šajā grupā ietilpst Klusā okeāna kopienas sekretariāts (SPC), Klusā okeāna dienvidu reģiona lietišķā ģeo-zinātņu komisija (SOPAC) un Klusā okeāna reģiona vides programma (PREP).

[8] Skatīt pielikumu.

[9] Of the 15 Pacific ACP countries six (Cook Islands, FSM, Nauru, Niue, Palau and the Republic of the Marshall Islands) have a total population of around or less than 250.000, but combined EEZs that exceed 8 million km2.

[10] All 15 Pacific ACP countries are SIDS (Small Island Developing States), and they participate actively in the UN-sponsored SIDS’ process, which most recently resulted in the Mauritius Declaration and Mauritius Strategy for the Further Implementation of the Programme of Action for the Sustainable Development of SIDS agreed in January 2005.

[11] Secessionist war on the island of Bougainville in PNG; tensions in Solomon Islands; repeated coups in Fiji; severe economic and financial crisis in Nauru; democratic deficit in Tonga.

[12] While PNG is ranked 130th in Transparency International’s corruption perception index, in some other Pacific countries corruption is a minor issue, such as in Kiribati, where theft is seen as dishonouring, and carries severe social sanctions.

[13] An extreme case is Solomon Islands, which as late as early 2006 did not have a single female member of parliament.

[14] It has been estimated that Papua New Guinea alone has more than 1000 cultural groups speaking some 800 different languages.

[15] The forthcoming UNESCO Convention on the Protection and Promotion of the Diversity of Cultural Expressions will offer a new international framework to promote international cooperation aimed at preserving cultural diversity, which may be important in this regard.

[16] Timor-Leste has observer status in the Forum and is not at present considering full membership.

[17] The core activities of these regional organisations are funded by contributions from Member governments, but they are governed by bodies that reflect their varying membership.

[18] Attempts at sectoral regional integration have had mixed results since the 1970s. PNG, by far the largest Pacific ACP country, established its own higher education system (UPNG, Unitech), while the rest of the region created the University of the South Pacific. Nauru, Samoa, Solomon Islands, Tonga and Vanuatu initially created Air Pacific but then quickly set up their own national airlines to promote tourist arrivals directly from major airports in Australia, New Zealand and Hawaii. The Pacific Forum (shipping) Line also proved unviable as a way of servicing the more peripheral states.

[19] Timor-Leste, which acceeded to the Cotonou Agreement in December 2005, is not included in this statistic.

[20] Timor-Leste is neither party to PICTA nor to PACER.

[21] In 2000 the Pacific Islands Forum agreed to establish of a Pacific Trade Office in Beijing and from 2000 to 2004 bilateral trade with China has doubled from USD 267 million to USD 530 million.

[22] Six Forum Member States currently recognise Taiwan: Solomon Islands, Kiribati, Marshall Islands, Tuvalu, Palau and Nauru.

[23] Pacific culture has influenced major European artists, such as the painter Paul Gauguin and the author W. Somerset Maugham. The Pacific also provides a permanent source of inspiration for the European haute couture art and industry. English is an official language in all the present Pacific ACP countries, apart from Timor-Leste, which has Portuguese as an official language, while French is spoken in Vanuatu and in the French OCT. The fact that so many Pacific islanders speak European languages facilitates exchange and understanding between the two regions.

[24] Fiji’s role in international peacekeeping is quite remarkable. This small country has participated in virtually every UN peacekeeping mission - including in Congo, Namibia, Cambodia, Timor-Leste and Lebanon – and also in Europe, where Fiji has contributed to the stabilisation of Bosnia and Herzegovina, Croatia and Kosovo.

[25] Cf section 3.1. below.

[26] As a result the EU was their second most important export market, after Australia and before Japan, while the EU was only 6th on the list of countries/regions the Pacific ACP countries source their imports from, behind Australia, Singapore, New Zealand, USA and Japan.

[27] Since independence Timor-Leste has benefited from substantial Community assistance under the ALA Regulation.

[28] Timor-Leste, which acceded to the Cotonou Agreeement in December 2005, does not at present participate in the EPA negotiations.

[29] The EU recognises that the Pacific ACP countries’ close links with Australia, New Zealand and the USA make these negotiations more complex. While trade flows between the Pacific ACP countries and the EU are limited, Australia and New Zealand are major trading partners and a FTA with them may imply major adjustment needs for the Pacific ACP countries. However, the opening of the formal negotiations on EPA, have not triggered demands by Australia and New Zealand to open discussions on parallel free trade negotiations as foreseen under Article 6 of the Pacific Agreement on Closer Economic Relations (PACER).