[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 10.5.2006

COM(2006) 208 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

ĪSTENOJOT UNIVERSITĀŠU MODERNIZĀCIJAS PROGRAMMU: IZGLĪTĪBA, PĒTNIECĪBA UN JAUNINĀJUMI

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM [1]

ĪSTENOJOT UNIVERSITĀŠU MODERNIZĀCIJAS PROGRAMMU: IZGLĪTĪBA, PĒTNIECĪBA UN JAUNINĀJUMI

Ievads

Eiropas universitāšu modernizācija[2], kas saistās ar izglītības, pētniecības un jauninājumu savstarpēji saistīto lomu, ir atzīta ne vien par paplašinātās Lisabonas stratēģijas izdošanās galveno nosacījumu, bet arī par daļu no vispārējās attīstības augošajā globālajā ekonomikā, kura arvien vairāk balstās uz zināšanām. Ir noteikti galvenie modernizācijas programmas jautājumi[3], un tos ir aktualizējusi Eiropas Padome: neformālā sanāksmē Hemptonkortā 2005. gada oktobrī pētniecību, attīstību un universitātes atzina par Eiropas konkurētspējas pamatu. Eiropadomes 2006. gada pavasara sanāksmē vienojās par stingrākiem pasākumiem Eiropas mērogā, lai universitātēs un pētniecībā īstenotu šo programmu, kas jāpabeidz līdz 2007. gadam saistībā ar atjaunotajām partnerattiecībām izaugsmes un nodarbinātības jomā[4]. Valsts reformu programmās, kas pamatotas uz integrētajām pamatnostādnēm izaugsmei un darbavietām[5], dalībvalstis vispārināti skar šos jautājumus, bet tikai dažas ir noteikušas tos par valsts prioritāti. Tomēr šīs pārmaiņas ir vajadzīgas, lai atjaunotu Eiropas pieeju, nevis lai kopētu aizgūtu modeli. Tās ir vienlīdz nepieciešamas lai pastiprinātu universitāšu sabiedrisko nozīmi Eiropā, kur ir valodu un kultūras daudzveidība.

Tāpēc arvien būtiskāki kļūst Eiropas pamatnoteikumi, tāpat kā universitāšu vietējais, reģionālais un valsts fundamentālais pamats. Eiropas dimensija piedāvā lielāka mēroga operācijas, lielākas daudzveidības un intelektuālās bagātības priekšrocības, kā arī iespējas sadarbībai un konkurencei starp iestādēm.

Šajā ziņā Komisija ir jau ierosinājusi izveidot Eiropas Tehnoloģiju institūtu (ETI)[6], ko atbalstīja Eiropadomes 2006. gada pavasara sanāksmē kā jaunu iniciatīvu, kas īpaši paredzēta, lai risinātu šos uzdevumus. Tas palīdzēs uzlabot Eiropas spējas zinātniskās izglītības, pētniecības un jauninājumu jomā, piedāvājot novatorisku modeli, lai iedvesmotu un mainītu esošās universitātes, jo īpaši veicinot daudzdisciplināro aspektu un veidojot spēcīgas partnerattiecības ar uzņēmējdarbības vidi, kas nodrošinās tā svarīgo nozīmi. Protams, ETI nevar būt vienīgais risinājums, cenšoties modernizēt Eiropas universitātes.

Šis paziņojums pamatojas uz dialogu[7], ko Eiropas Komisija pirms dažiem gadiem uzsākusi ar dalībvalstīm un akadēmiskajām un zinātnes aprindām. Tā saturs ir apspriests ar vairākiem ekspertiem (skatīt 2. pielikumu), kuri ir konsultējuši Komisiju kā privātpersonas.

NĀKOTNĒ RISINĀMIE UZDEVUMI….

Eiropas 4000 universitātēs ar vairāk nekā 17 miljoniem studentu un apmēram 1,5 miljoniem darbinieku, no kuriem 435 000 ir pētnieki[8], ir milzīgs potenciāls, bet šis potenciāls netiek pilnībā izmantots un efektīvi pielietots, lai nostiprinātu Eiropas centienus panākt lielāku izaugsmi un izveidot vairāk darbavietu.

Dalībvalstis augstu vērtē savas universitātes, un daudzas valstis ir mēģinājušas tās „saglabāt” valsts mērogā, organizējot, kontrolējot un pilnībā pārvaldot tās ar sīki izstrādātu noteikumu palīdzību, tādējādi tām uzspiežot pārāk lielu vienveidību.

Šī piespiedu vienveidība ir ļāvusi panākt vispārēji labu vidējo sniegumu, bet tā ir arī palielinājusi šīs nozares sadrumstalotību pārsvarā sīkās valsts sistēmās un apakšsistēmās. Tas rada grūtības sadarbībai valsts mērogā, nemaz nerunājot par Eiropas vai starptautisku mērogu, un rada nosacījumus, kas kavē universitāšu dažādošanu un uzmanības pievēršanu kvalitātei.

Turklāt lielākā daļa universitāšu cenšas piedāvāt tādus pašus kursus tai pašai akadēmiski vislabāk kvalificēto jauno studentu grupai un izslēdz cita veida apmācību un izglītojamos, piem., bezdiploma pārkvalifikācijas kursus pieaugušajiem vai atšķirību izlīdzināšanas kursus studentiem, kuri ieguvuši izglītību netradicionālā ceļā. Tas ne vien kavē nelabvēlīgu sociālo grupu iesaistīšanu un neveicina lielāku studentu skaitu, bet arī traucē ieviest jauninājumus studiju programmās un mācīšanas metodēs (piem., attiecībā uz uzņēmējdarbību[9]), nodrošināt apmācības/pārkvalifikācijas iespējas attīstīt darbaspēka iemaņas un kompetenci, un ilgstoši rada situāciju, ka augstāko izglītību ieguvušo kvalifikācija neatbilst darba tirgus vajadzībām. Dalībvalstīs ir nepieņemami liels bezdarbs augstskolu beidzēju vidū.

Turklāt administratīvie noteikumi vēl joprojām kavē akadēmisko mobilitāti, lai studētu, iegūtu pētniecisko apmācību vai strādātu citā valstī. Akadēmiskas kvalifikācijas atzīšanas procedūras labākajā gadījumā ir ilgstošas, bet sliktākajā — to neatzīšana un ierobežotā valsts piešķīrumu/aizdevumu vai pensiju tiesību pārnesamība neļauj studentiem, pētniekiem un akadēmiķiem pilnībā izmantot citās dalībvalstīs pieejamās iespējas.

Universitātēm arī jāatzīst, ka pētniecība vairs nav izolēta darbība un ka pētījumus pārsvarā veic nevis individuāli pētnieki, bet gan pētniecības grupas un globālie pētniecības tīkli. Zinātniskas problēmas bieži vien pārsniedz tradicionālu disciplināru struktūru robežas; progresīvo pētniecību arvien biežāk veic, apvienojot vairākas akadēmiskās disciplīnas, vai daudzdisciplinārā kontekstā. Universitāšu pētniecības vide ir konkurētspējīgāka un globālāka un prasa vairāk mijiedarbības.

Tomēr, ņemot vērā iepriekš teikto, daudzas Eiropas universitātes vēl joprojām nenovērtē iespējamās priekšrocības, ko var gūt, daloties zināšanās ar ekonomiku un sabiedrību, bet rūpniecība nav attīstījusi pietiekamu absorbcijas spēju, lai izmantotu universitātēs veiktās pētniecības potenciālu. Tātad vēl joprojām ir apgrūtināta universitāšu savstarpējā sadarbība ar uzņēmējiem un ar plašāku sabiedrību. Sekas tam, ka universitātes nav atvērtas sadarbībai ar uzņēmējdarbības vidi, ir redzamas arī to personu karjeras izvēlē, kuras ieguvušas doktora grādu, parasti izvēlas attīstīt karjeru akadēmiskajā vidē vai rūpniecībā, nevis uzņēmējdarbības vidē.

Šādas strukturālas un ar kultūru saistītas problēmas pastiprina milzīgais jauktā finansējuma deficīts, kas ietekmē universitātes gan izglītības, gan pētniecības ziņā. Lai gan ir pozitīva tendence, ka uzņemto studentu skaits universitātēs ir palielinājies, tas tomēr neatbilst valsts finansējuma pieaugumam, un Eiropas universitātēm nav izdevies izlīdzināt šo atšķirību ar privātu avotu palīdzību. Vidēji atšķirība attiecībā uz resursiem, kas izlietoti pētniecības un izglītības pasākumiem, salīdzinot ar tām pašām jomām ASV, ir apmēram EUR 10 000 vienam studentam gadā[10]. Vienlaikus kvalitatīva izglītība un pētniecība kļūst dārgāka un, ņemot vērā nepietiekamo valsts finansējumu, valsts iestādes nosaka arvien stingrākas prasības, lai piešķirtu atbalstu universitātēs veiktai pētniecībai. Šķiet, ka nākotnē visvairāk resursu, kas vajadzīgi, lai segtu atšķirības finansējumā, būs jāpiesaista no privātiem avotiem.

Proti, Eiropas universitātes šobrīd nespēj pilnībā izmantot savu potenciālu vairākās nozīmīgās jomās . Tāpēc tās atpaliek pieaugošajā starptautiskajā konkurencē, piesaistot talantīgus akadēmiķus un studentus, un nespēj ātri reaģēt uz straujajām izmaiņām pētniecības programmās un sasniegt to kritisko masu, izcilību un elastīgumu, kas vajadzīgs, lai gūtu panākumus. Situāciju vēl vairāk pasliktina pārmērīga valsts kontrole apvienojumā ar nepietiekamu finansējumu.

Eiropai ir vajadzīgas universitātes, kas spēj attīstīt savas stiprās puses un dažādot darbību, pamatojoties uz šīm stiprajām pusēm . Lai gan visām universitātēm ir dažas kopīgas vērtības un uzdevumi, tām nav vajadzīgs vienāds līdzsvars starp izglītību un pētniecību, vienāda pieeja pētniecībai un pētniecības apmācībai, vai vienāds pakalpojumu un akadēmisko disciplīnu klāsts. Pētniecībai arī turpmāk jābūt šo sistēmu galvenajam uzdevumam, bet ne obligāti visās izglītības iestādēs. Tas dotu iespēju izveidot noteiktu sistēmu, kas ietvertu pasaulē pazīstamas pētniecības iestādes, kā arī izcilu valsts un reģionālo universitāšu un koledžu tīklus, kas piedāvā arī īsu tehniskās izglītības kursu. Šāda sistēma mobilizētu nozīmīgo zināšanu, talantu un enerģijas kopumu universitātēs un nāktu par labu augošajai vajadzībai pēc investīcijām (un spētu tās piesaistīt), lai padarītu to konkurētspējīgu pasaulē labāko vidū.

….UN VEICAMĀS IZMAIŅAS

Ja dalībvalstis vēlas to visu īstenot, tām jānodrošina nepieciešamie apstākļi, lai ļautu universitātēm uzlabot darbību, modernizēt sistēmu un kļūt konkurētspējīgākām, proti, kļūt par savas atjaunotnes vadītāju un piedalīties zināšanu sabiedrības izveidē, kā paredzēts Lisabonas stratēģijā. Eiropas mēroga diskusijas atspoguļo arvien lielāku vēlmi modernizēt sistēmas, un turpmāk izklāstītā programma būtībā netiek apstrīdēta. Jārīkojas galvenokārt dalībvalstīm un universitātēm. Ņemot vērā šo diskusiju, kā arī Eiropas īpašās iezīmes, Komisija ierosina veikt šādas izmaiņas, lai gūtu panākumus.

Novērst šķēršļus Eiropas universitāšu darbībā

Ievērojami jāpalielina ģeogrāfisko un starpnozaru mobilitāti . Vismaz uz pusi jāpalielina to augstskolu beidzēju skaits, kuri pavadījuši vismaz vienu ceturksni vai semestri ārzemēs vai kuriem ir praktiska pieredze nozarē. Tas vēl vairāk attiecas uz pētniekiem.

Visi mobilitātes veidi nepārprotami jāvērtē kā faktors, kas bagātina studijas visos līmeņos (tostarp pētniecības apmācības un doktoru līmenī), kā arī uzlabo universitātes pētnieku un personāla karjeras attīstības iespējas.

Valsts piešķīrumiem/aizdevumiem jābūt pilnībā pārnesamiem ES teritorijā. Lai veicinātu personāla un pētnieku mobilitāti un tātad arī jauninājumus, ir vajadzīga pilnīga pensiju tiesību pārnesamība, vienlaikus likvidējot citus šķēršļus profesionālajai, starptautiskajai vai starpnozaru mobilitātei.

Saistībā ar Boloņas procesu veiktais darbs saskaņo augstākās izglītības programmu struktūru ar to ilgumu. Tomēr pats par sevi šis fakts neradīs apstākļus, kas veicinātu mobilitāti starp universitātēm. Visās Eiropas valstīs līdz 2010. gadam vispirms jācenšas īstenot būtiskākās Boloņas reformas : salīdzināmas kvalifikācijas (īstermiņa studiju, bakalaura, maģistra un doktora); elastīgs, moderns studiju plāns visos studiju līmeņos, kas atbilst darba tirgus vajadzībām; uzticamas kvalitātes nodrošināšanas sistēmas. Tāpēc vajadzīgi mērķtiecīgi stimuli no atbildīgo valsts iestāžu puses, lai nodrošinātu pienācīgu reformu īstenošanu, nevis tikai virspusēju atbilstību standartiem. Jāatjauno studiju plāns īpašās disciplīnās vai profesijās, pamatojoties uz salīdzinājumu ar Eiropas paraugpraksi.

Nesen pieņemtā direktīva par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu[11] ir vienkāršojusi un paātrinājusi profesionālās prakses kvalifikāciju atzīšanu aiz valsts robežām. Jāpārskata arī akadēmiskās atzīšanas procedūras, lai nodrošinātu ātrākus un paredzamākus rezultātus (jo īpaši publicējot universitāšu atzīšanas politiku); attiecībā uz profesionālo atzīšanu Komisija ierosina panākt, lai iesniedzējam lēmums par akadēmisko atzīšanu nebūtu jāgaida ilgāk par četriem mēnešiem .

Nodrošināt universitātēm reālu autonomiju un atbildību

Universitātes nekļūs novatoriskas un atsaucīgas pārmaiņām, ja tām nepiešķirs reālu autonomiju un atbildību. Dalībvalstīm jāvada augstākās izglītības nozare kopumā, izmantojot vispārīgus noteikumus, politisku mērķu noteikšanu, finansēšanas mehānismus un stimulus izglītībai, pētniecībai un jauninājumiem. Savukārt universitātēm, atbrīvotām no pārmērīgas regulēšanas un pilnīgas pārvaldīšanas, jāuzņemas pilnīga institucionāla atbildība par savu sniegumu pret sabiedrību kopumā.

Tāpēc ir vajadzīgas jaunas iekšējās pārvaldes sistēmas , kas pamatotas uz stratēģiskām prioritātēm un profesionālu cilvēkresursu vadību, investīcijām un administratīvām procedūrām. Universitātēm ir arī jānovērš sadrumstalotība fakultātēs, nodaļās, laboratorijās un administratīvajās vienībās un kopīgiem spēkiem jārisina institucionālas prioritātes saistībā ar pētniecību, mācīšanu un pakalpojumiem. Dalībvalstīm jāizveido un jāatalgo vadība un vadīšanas spējas universitātēs. To var panākt, izveidojot valsts struktūras, kas organizē apmācību universitāšu pārvaldes un vadības jomā, mācoties no jau esošajām struktūrām.

Nodrošināt stimulus strukturētām partnerattiecībām ar uzņēmējdarbības vidi

Saglabājot Eiropas universitāšu sabiedrisko misiju un vispārējo nozīmi sociālajā un kultūras jomā, jāpalielina to nozīme līdzdalībai ekonomikā, lai tās spētu labāk un ātrāk reaģēt uz tirgus prasībām un izveidot partnerattiecības, kas izmanto zināšanas zinātnes un tehnoloģiju jomā. Tas nozīmē, ka universitātēm jāatzīst, ka attiecības ar uzņēmējdarbības vidi ir stratēģiski svarīgas un ir daļa no to snieguma, kalpojot sabiedrības interesēm.

Strukturētas partnerattiecības ar uzņēmējdarbības vidi (arī MVU) sniedz universitātēm iespēju uzlabot apmaiņu ar pētījumu rezultātiem, intelektuālā īpašuma tiesībām, patentiem un licencēm (piemēram, jaunizveidoti uzņēmumi universitātēs vai tehnoloģisko parku izveide). Tās var arī palielināt izglītības un apmācības programmu nozīmi, norīkojot studentus un pētniekus darbam uzņēmējdarbībā, un uzlabot pētnieku karjeras iespējas visos karjeras līmeņos, apvienojot uzņēmējdarbības iemaņas un zinātnisko pieredzi. Saikne ar uzņēmējdarbību var palīdzēt piesaistīt papildu finansējumu, piemēram, lai palielinātu pētniecības spēju vai piedāvātu pārkvalificēšanās kursus, un tā palielinās universitātēs veiktu pētījumu ietekmi uz MVU un reģionālajiem jauninājumiem.

Lai nodrošinātu šīs priekšrocības, lielākajai daļai universitāšu nepieciešamo organizatorisko izmaiņu veikšanai un pozitīvas attieksmes pret uzņēmējdarbību un vadības iemaņu izveidošanai būs vajadzīgs atbalsts no ārpuses. To var panākt, izveidojot vietēja mēroga „kopas zināšanu radīšanai un tālāknodošanai” vai uzņēmējdarbības sakaru tīklu, kopīgu pētījumu vai zināšanu tālāknodošanas birojus, kas darbotos kā saskarsmes punkts ar vietējiem/reģionālajiem uzņēmējiem. Tas nozīmē arī to, ka uzņēmējdarbības, vadības un jauninājumu iemaņu attīstīšanai jākļūst par augstākās izglītības, pētniecības apmācības un universitāšu personāla mūžizglītības stratēģiju būtisku daļu.

Nodrošināt pareizo iemaņu un prasmju kombināciju darba tirgum

Universitātēm ir nozīmīgs potenciāls saistībā ar Lisabonas mērķiem, lai tās nodrošinātu Eiropu ar iemaņām un prasmēm, kas nepieciešamas, lai gūtu panākumus globālajā ekonomikā, kas balstās uz zināšanām. Lai novērstu augstāko izglītību ieguvušo kvalifikācijas pastāvīgo neatbilstību darba tirgus vajadzībām, universitāšu programmām jābūt strukturētām, lai tieši veicinātu augstskolu beidzēju nodarbinātību un piedāvātu plašu atbalstu darbaspēkam kopumā. Universitātēm jāpiedāvā novatoriski studiju plāni, mācību metodes un apmācības/pārkvalifikācijas programmas, kas ietver plašākas, ar nodarbinātību saistītas iemaņas, kā arī vairāk ar studiju priekšmetu saistītas iemaņas. Studiju plānos jāietver prakse nozarē, par ko ieskaita kredītpunktus. Tas attiecas uz visiem studiju līmeņiem, t.i., īstermiņa studiju, bakalaura, maģistra un doktora programmām. Tas ietver arī bezdiploma kursus pieaugušajiem, piem., pārkvalifikācijas un atšķirību izlīdzināšanas kursi studentiem, kuri ieguvuši izglītību netradicionālā ceļā. Nav jāaprobežojas tikai ar darba tirgus vajadzībām, bet jāstimulē uz uzņēmējdarbību vērsta domāšana studentu un pētnieku vidū.

Doktora līmenī tas nozīmē, ka kandidātiem, kas vēlas veidot profesionālu pētnieka karjeru, papildus pētniecības metožu apgūšanai jāapgūst arī pētniecības un intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldības, komunikācijas, sadarbības tīklu veidošanas, uzņēmējdarbības un komandas darba iemaņas.

Vispārinot, universitātēm tiešāk jāpievēršas problēmu risināšanai un to iespēju izmantošanai, ko sniedz mūžizglītības programma . Mūžizglītība saistās ar problēmu, kas jārisina universitātēm, kļūstot atvērtākām un piedāvājot kursus studentiem vēlākā dzīves posmā. Tā ļautu universitātēm turpmākajos gados izvairīties no studentu skaita samazināšanās gaidāmo demogrāfisko pārmaiņu dēļ attiecībā uz studentiem, kas iestājas universitātē tūlīt pēc vidusskolas beigšanas.

Kopumā, lai gan atbildība par augstskolu beidzēju integrāciju darba tirgū tiek dalīta ar darba devējiem, arodorganizācijām un valdību, panākumi darba tirgū jāizmanto kā viens no universitāšu snieguma kvalitātes rādītājiem (citu starpā) un jāatzīst un jāatalgo reglamentējošajā, finansēšanas un novērtēšanas sistēmā.

Samazināt atšķirības finansējumā un palielināt izglītības un pētniecības finansēšanas efektivitāti

Ņemot vērā universitāšu būtisko nozīmi Eiropas pētniecībā, ES mērķis līdz 2010. gadam investēt 3% no IKP pētniecībā un attīstībā nozīmē lielākas investīcijas universitātēs veiktā pētniecībā[12]. Komisija saskaņā ar progresa ziņojumu par Lisabonas stratēģiju[13] ierosina, ka ES ir jābūt mērķim no 2010. gada atvēlēt augstākajai izglītībai vismaz 2 % no IKP[14] (ietverot gan valsts, gan privāto finansējumu) augstākās izglītības nozares modernizācijai. Piemēram, saskaņā ar ESAO veiktajiem pētījumiem augstākās izglītības iegūšanai iztērētie līdzekļi atmaksājas vairāk nekā reālās procentu likmes[15].

Studentu atbalsta mehānismi šobrīd ir nepietiekoši, lai nodrošinātu vienādas iespējas gūt panākumus studentiem, kuri nāk no mazāk priviliģētiem apstākļiem. Tas attiecas arī uz brīvu piekļuvi augstākajai izglītībai, kas ne vienmēr garantē sociālo taisnīgumu. Tāpēc dalībvalstīm ir kritiski jāpārbauda pašreizējā studiju maksas un atbalsta mehānismu kombinācija, ņemot vērā to reālo efektivitāti un taisnīgumu . Izcilību mācīšanā un pētniecībā nevar sasniegt, ja sociāli ekonomiskā izcelsme ir šķērslis studiju pieejamībai vai karjerai, kas saistīta ar pētniecību.

Universitātēm vairāk jāsaņem finansējums par to, ko tās dara, nevis par to, kas tās ir, koncentrējot finansējumu uz būtiskiem rezultātiem nevis uz ieguldījumiem un pielāgojot finansējumu daudzveidīgajiem universitāšu institucionālajiem profiliem[16]. Universitātēm jāuzņemas lielāka atbildība par ilgtermiņa finansiālo stabilitāti, jo īpaši attiecībā uz pētniecību. Tas nozīmē aktīvu pētniecības finansēšanas iespēju dažādošanu, sadarbojoties ar uzņēmumiem (piemēram, pārrobežu sadarbības veidā), fondiem un citiem privātiem avotiem.

Tāpēc katrā valstī jāpanāk līdzsvars starp pamatfinansējumu, uz konkurenci balstītu finansējumu un uz rezultātiem balstītu finansējumu (pamatojoties uz stingru kvalitātes nodrošināšanu) augstākajai izglītībai un universitātēs veiktai pētniecībai. Uz konkurenci balstīts finansējums jāpamato ar institucionālām vērtēšanas sistēmām un daudzveidīgiem snieguma rādītājiem ar skaidri definētiem mērķiem, kā arī ar rādītājiem, kas pamatoti ar starptautiskiem salīdzinošiem rādītājiem gan par ieguldījumiem, gan par ekonomiskajiem un sociālajiem rezultātiem.

Veicināt starpdisciplinaritāti un transdisciplinaritāti

Universitātēm jāspēj pārveidot mācīšanas un pētniecības programmas, lai spētu izmantot iespējas, ko piedāvā jaunākās attīstības tendences esošajās jomās un jaunās zinātnisko pētījumu jomas. Tāpēc vairāk uzmanības jāpievērš nevis zinātnes disciplīnām, bet pētniecības jomām (piem., bioenerģija, nanotehnoloģija), tās ciešāk saistot ar radniecīgām vai papildinošām jomām (tostarp humanitārās zinātnes, sociālās zinātnes, uzņēmējdarbības un vadības iemaņas) un jāveicina studentu, pētnieku un pētniecības grupu savstarpējā sadarbība, panākot lielāku mobilitāti starp disciplīnām, nozarēm un pētniecības vidēm.

Tas nosaka vajadzību izmantot jaunas institucionālas un organizatoriskas pieejas personāla vadībai, novērtēšanas un finansēšanas kritērijiem, mācīšanai un studiju plāniem un, galvenais, pētniecībai un pētniecības apmācībai.

Ir jāatzīst starpdisciplinaritātes un transdisciplinaritātes ietekme un tā jāievieš ne vien universitātēm un dalībvalstīm, bet arī arodorganizācijām un finansēšanas padomēm, kas arī turpmāk paļausies galvenokārt uz tradicionāliem, atsevišķu disciplīnu novērtējumiem, struktūrām un finansēšanas mehānismiem.

Aktivizēt zināšanas, mijiedarbojoties ar sabiedrību

Sabiedrība arvien vairāk balstās uz zināšanām, un zināšanas aizstāj fiziskos resursus, kļūstot par virzītājspēku ekonomiskajai izaugsmei. Tāpēc universitātēm jāapliecina to darbības nozīmīgums, jo īpaši saistībā ar pētniecību, daloties zināšanās ar sabiedrību un nostiprinot dialogu ar visām ieinteresētajām personām . Ļoti vajadzīga ir saziņa zinātnes speciālistu un nespeciālistu starpā, bet bieži tās trūkst.

Tāpēc universitātēm daudz konkrētāk jāpievēršas ar mūžizglītību saistītajām iespējām, bet arī plašai komunikācijas stratēģijai, kas pamatota ar konferencēm, atvērto durvju pasākumiem, praksi, diskusiju forumiem, strukturētiem dialogiem ar absolventiem un pilsoņiem vispār, un ar vietējiem/reģionālajiem dalībniekiem. Šajā ziņā svarīgi būs arī sadarboties ar agrāko oficiālo un neoficiālo izglītības sistēmu un ar uzņēmējdarbības vidi (arī ar MVU un citām mazajām organizatoriskām un ekonomiskām vienībām).

Šāda mijiedarbība ar ārpasauli pakāpeniski aktualizēs universitāšu darbību kopumā un jo īpaši to izglītības, apmācības un pētniecības programmas atbilstoši pilsoņu un visas sabiedrības vajadzībām. Tas palīdzēs universitātēm popularizēt dažādos pasākumus, ko tās īsteno, un pārliecināt sabiedrību, valdību un privāto sektoru, ka tajos ir vērts ieguldīt līdzekļus.

Atalgot izcilību augstākajā līmenī

Izcilība rodas konkurences apstākļos un to attīsta galvenokārt fakultātes/nodaļas mērogā; tikai nedaudzas universitātes sasniedz izcilību plašā jomu spektrā. Lielāka konkurence , kā arī lielāka mobilitāte un turpmāka resursu koncentrēšana ļautu universitātēm un attiecīgās nozares partneriem piedāvāt atvērtāku un sarežģītāku darba vidi vistalantīgākajiem studentiem un pētniekiem, tādējādi vairojot to labo slavu gan Eiropas iedzīvotāju vidū, gan ārpus Eiropas robežām. Universitātēm jāspēj piesaistīt vislabākos akadēmiķus un pētniekus , pieņemt tos darbā ar elastīgu, atvērtu un pārredzamu procedūru palīdzību, lai garantētu vadošajiem pētniekiem/pētniecības grupu vadītājiem pilnīgu pētniecisko neatkarību un nodrošinātu darbiniekiem pievilcīgas karjeras iespējas[17].

Izcilība arī saistās ar nepieciešamību dalībvalstīs pārskatīt iespējas, ko tās nodrošina maģistra, doktora un pēcdoktorantūras līmenī, tostarp arī iesaistīto disciplīnu un iemaņu kombināciju. Pēcdoktorantūras studiju iespējas vēl joprojām bieži vien ir atstātas novārtā vai tiek uzlūkotas pārāk šauri. Šajā jomā nepieciešamas plaša mēroga izmaiņas. Atsevišķām universitātēm jānosaka tās jomas, kurās tās var sasniegt izcilību, un jākoncentrējas uz šīm jomām.

Eiropas mērogā jāveicina izcilība augstākās izglītības/doktorantūras līmenī, veidojot sadarbības tīklus ar tām universitātēm, kas atbilst šādiem galvenajiem kritērijiem: kritiskā masa, starpdisciplinaritāte un transdisciplinaritāte, spēcīga Eiropas dimensija, atbalsts no valsts iestādēm un attiecīgās nozares, noteikta un atzīta izcilības joma, pēcdoktorantūras studiju iespēju nodrošināšana, piemērota kvalitātes nodrošināšana utt.

Ņemot vērā iepriekš teikto, divas iniciatīvas jo īpaši stiprinās konkurenci izcilības jomā: priekšlikums par Eiropas Tehnoloģiju institūtu un Eiropas Pētniecības padomi[18].

Spodrināt Eiropas augstākās izglītības telpas un Eiropas pētniecības telpas tēlu un veicināt to atpazīstamību pasaulē

Plašas sadarbības, mobilitātes un tīklu veidošanās starp Eiropas universitātēm pēdējo desmitgažu laikā ir radījusi pareizos apstākļus plašākai internacionalizācijai. Lielākajai daļai universitāšu ir pieredze daudzpusējas sadarbības veidošanā, un tās rīko kopīgus kursus vai piedāvā divkāršas augstākās izglītības iespējas. Erasmus Mundus maģistra studiju programmas ir pierādījušas šo Eiropā unikālo iniciatīvu svarīgo nozīmi pasaules mērogā. Turpināt globalizāciju nozīmē, ka Eiropas augstākās izglītības telpai un Eiropas pētniecības telpai jābūt pilnībā atvērtām pret pasauli un jākļūst konkurētspējīgām visā pasaulē.

Tomēr tas būs iespējams tikai tad, ja Eiropa nopietni centīsies veicināt universitāšu kvalitāti un spodrināt to tēlu, un veicināt to atpazīstamību visā pasaulē.

Viena iespēja Eiropas un dalībvalstu mērogā būtu ar divpusēju/daudzpusēju līgumu palīdzību attīstīt strukturētāku starptautisko sadarbību ar ES kaimiņvalstīm un visā pasaulē, atbalstot šo sadarbību ar nepieciešamajiem finanšu līdzekļiem. Tas nozīmē arī to, ka dalībvalstīm, kas darbojas, pamatojoties uz ES saistībām nesekmēt intelektuālā darbaspēka emigrāciju, jāatver to piedāvātie finanšu mehānismi personām, kas nav ES iedzīvotāji, un jāpiedāvā personāla apmaiņas iespējas starp universitātēm, kā arī iespējas pētniekiem un akadēmiskajam personālam, kas nav ES iedzīvotāji, veikt profesionālo darbību. Jāveicina arī intelektuālā darbaspēka mobilitāte attiecībā uz Eiropas studentiem, pasniedzējiem un pētniekiem, kuri ir nolēmuši pavadīt daļu no darba dzīves ārpus Eiropas [19]. Cilvēki, kuri pieņem pagaidu darba piedāvājumu ārzemēs, ir vērtība gan norīkotājai valstij, gan arī/vai uzņēmējvalstij, jo viņi veido profesionālo kontaktu rezervi ārzemēs, darbojoties kā placdarms zināšanu apmaiņai. Tas savukārt veicinās Eiropas atpazīstamību izglītības un pētniecības jomā un kā uzticamai partnerei trešo valstu cilvēkkapitāla attīstībā.

Būtisks aspekts ir nepieciešamība vienkāršot un paātrināt juridiskās un administratīvās procedūras to studentu un pētnieku ieceļošanai, kuri nav ES iedzīvotāji. Saistībā ar trešo valstu pētnieku ieceļošanu un uzturēšanos, „pētnieku vīzu” paketi, t.i., direktīvu un divus ieteikumus par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu uzņemšanu zinātniskās izpētes veikšanai Eiropas Kopienā[20] pieņēma 2005. gadā, un 2007. gadā tie būs jātransponē valsts tiesību aktos.

Eiropas universitāšu pozitīva tēla veidošana pasaulē ir saistīta arī ar prasību nopietni strādāt pie tā, lai Eiropas grādu sistēmu vieglāk atzītu ārpus Eiropas. Tomēr vispirms pilnībā jāpanāk šāda atzīšana pašā ES iekšienē. Nesen pieņemtā direktīva par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu ir jau vienkāršojusi situāciju profesionālajā ziņā. Tomēr ir nepieciešama turpmāka rīcība attiecībā uz akadēmisko atzīšanu. To veicinās saskaņotā kvalifikāciju sistēma un saderīgas kvalitātes nodrošināšanas sistēmas, kas šobrīd tiek izstrādātas[21]. Arī kursi ar „eiropeiskāku” saturu, ko universitātes piedāvā savstarpējās sadarbības ietvaros un kurus pabeidzot var iegūt divkāršu augstāko izglītību maģistra vai doktora līmenī, palīdzēs spodrināt Eiropas tēlu studentu, pasniedzēju un pētnieku vidū citur pasaulē.

….UN KO KOMISIJA VARĒTU DARĪT UN KAS TAI BŪTU JĀDARA

Komisija nav tiešais universitāšu modernizācijas idejas autors, bet tai var būt katalizatora nozīme, atbalstot reformu un modernizāciju ar politisku stimulu un mērķfinansējumu.

Komisija var atbalstīt jaunu politisku stimulu, koordinēti sadarbojoties ar dalībvalstīm ar atvērtās koordinācijas metodes palīdzību, konstatējot un izplatot paraugpraksi un atbalstot dalībvalstis efektīvāku universitāšu mehānismu meklējumos. Jo īpaši saskaņā ar programmu „Izglītība un apmācība 2010” izveidotās salīdzinošās mācīšanās grupas piedāvā efektīvus līdzekļus, lai izpētītu, kā vislabāk risināt ES universitāšu aktuālos uzdevumus. Piedāvājot forumu paraugprakses apmaiņai un novatorisku risinājumu rašanai, ES līmenī var piedāvāt patiesu pievienoto vērtību[22]. Komisija var arī atvieglot dialogu starp universitātēm, sociālajiem partneriem un darba devējiem, lai veicinātu strukturētas partnerattiecības ar uzņēmējdarbības vidi.

Tā var arī nodrošināt finansējumu, būtiski ietekmējot universitāšu snieguma kvalitāti. Tas ietver arī stimulus, lai palīdzētu universitātēm sasniegt šajā paziņojumā izklāstītos mērķus. Šie mehānismi ietver ne vien jaunās programmas 2007–2013. gadam (ES Septīto pētniecības un attīstības pamatprogrammu, Mūžizglītības programmu, Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammu), bet arī struktūrfondus un EIB aizdevumus[23].

Struktūrfondi var nodrošināt finansējumu universitāšu aprīkojuma un resursu uzlabošanai, partnerattiecību sekmēšanai starp akadēmisko un uzņēmējdarbības vidi un tādas pētniecības un jauninājumu atbalstam, kas ir būtiska reģionu vai dalībvalstu ekonomiskās attīstības mērķiem. Struktūrfondu decentralizētās vadības sistēma ļauj ņemt vērā reģionālas īpatnības. Dalībvalstīm, reģionālām iestādēm un universitātēm pilnībā jāizmanto šīs iespējas, lai uzlabotu sinerģiju starp izglītību, pētniecību un jauninājumiem, jo īpaši ES ekonomiski mazāk attīstītajās dalībvalstīs un reģionos.

Ierosinātajam Eiropas Tehnoloģiju institūtam būs pārvaldes struktūra, kas ietvers izcilību, starpdisciplinaritāti, sadarbības tīklu veidošanu starp centriem un starp akadēmisko un uzņēmējdarbības vidi, kas sasaucas ar šā paziņojuma būtību. Tādējādi papildus tiešajam ieguldījumam Eiropas zinātniskās izglītības, pētniecības un jauninājumu nostiprināšanā tas būs labākais paraugs, demonstrējot modernizētas pieejas un vadības veida un partnerattiecību ar uzņēmējdarbības vidi vērtību.

SECINāJUMI

Universitātēm ir liela nozīme Eiropas nākotnes veidošanā un veiksmīgas pārejas nodrošināšanā uz tādu ekonomiku un sabiedrību, kas balstās uz zināšanām. Tomēr, ja Eiropa nevēlas zaudēt globālajā konkurencē izglītības, pētniecības un jauninājumu jomā, šai ekonomiski un sociāli izšķiroši svarīgajai nozarei ir vajadzīga padziļināta pārstrukturēšana un modernizācija.

Lai īstenotu šo nepieciešamo pārstrukturēšanu un modernizāciju, ir vajadzīga visu iesaistīto pušu koordinēta rīcība.

- Dalībvalstīm, īstenojot integrētās pamatnostādnes izaugsmei un darbavietām[24] un valsts reformu programmas, jāveic vajadzīgie pasākumi attiecībā uz universitātēm, ietverot tādus aspektus kā vadība, reālas autonomijas un atbildības piešķiršana universitātēm, jauninājumu spējas, augstākās izglītības pieejamība un augstākās izglītības sistēmu pielāgošana jaunajām konkurences prasībām.

- Universitātēm savukārt jāizdara stratēģiskas izvēles un jāveic iekšējas reformas, lai paplašinātu finansiālo pamatu, attīstītu izcilības jomas un konkurētspēju. Šo pārmaiņu sasniegšanai būs nepieciešamas strukturētas partnerattiecības ar uzņēmējdarbības vidi un citiem potenciālajiem partneriem.

- Komisija var palīdzēt, īstenojot Kopienas Lisabonas programmu[25], risinot politisku dialogu un nodrošinot savstarpēju mācīšanos jo īpaši saskaņā ar darba programmu „Izglītība un apmācība 2010” un sniedzot finansiālu atbalstu dalībvalstīm un universitātēm modernizācijas pasākumu īstenošanai.

Komisija aicina Padomi un Eiropas Parlamentu skaidri formulēt ES apņemšanos īstenot nepieciešamo universitāšu pārstrukturēšanu un modernizāciju un aicināt visas iesaistītās personas veikt tūlītējus pasākumus, kas vajadzīgi šīs programmas izpildei.

1. pielikums

Statistikas tabulas

1. tabula:

Finansējuma atšķirības pētniecības ieguldījumos (attiecībā uz visu dalībnieku, tostarp universitātēs veikto pētniecību) 2003. gadā

ES 25 | ASV | Japāna |

Pētniecības un attīstības intensitāte % no IKP | 1.92 | 2.59 | 3.15 |

Avots: Pētniecības un tehnoloģiju attīstības un Izglītības un kultūras ĢD aprēķini, pamatojoties uz Statistikas biroja datiem

2. tabula:

Uzņemto studentu kopējais skaits (visi studenti neatkarīgi no vecuma % no to iedzīvotāju skaita, kuri ir studentu vecumā) augstākajā izglītībā 2003. gadā

ES 25 | ASV | Japāna |

Visi studenti % no iedzīvotāju skaita vecuma grupā 20–24 gadi | 57% | 81% | 50% |

Avots: Statistikas birojs

3. tabula:

Augstākajā izglītībā uzņemto studentu skaits pieaugušo vidū 2003. gadā

ES 25 | ASV | Japāna |

Augstākajā izglītībā % no iedzīvotāju skaita vecuma grupā 30–39 gadi | 30-34 gadi 4.1% 35-39 gadi 1.8% | 30-34 gadi 7.0% 35-39 gadi 4.9% | : : |

Avots: Statistikas birojs

4. tabula:

Pētnieku sagatavošana un nodarbinātība 2003. gadā

ES 25 | ASV | Japāna |

Jaunie doktora grāda ieguvēji | Visas disciplīnas | 88 100* | 46 000 | 14 500 |

Matemātika, zinātne un tehnoloģija | 37 000 | 16 200 | 5 500 |

Pētnieku nodarbinātība (pilnas slodzes ekvivalents) | Kopējais skaits | 1 167 000 | 1 335 000[26] | 675 000 |

Pētnieki uz 1000 nodarbinātajām personām | 5,5 | 9,1[27] | 10,1 |

Avots: Statistikas birojs un ESAO

Piezīme: Nav datu par Grieķiju

5. tabula:

Daļas no kopējā patentu skaita „triādes” valstīs pasaulē (patenti, kas vienlaicīgi pieteikti ES,

ASV un Japānā) 2000. gadā %

ES 25 | ASV | Japāna |

Daļas no kopējā patentu skaita „triādes” valstīs | 31,5 | 34,3 | 26,9 |

Avots: Pētniecības un tehnoloģiju attīstības ĢD, Galvenie rādītāji 2005. gadā

6. tabula : Bezdarba līmenis augstskolu beidzēju vidū 2003. gadā

ES 25 | ASV | Japāna |

Iedzīvotāju bezdarba līmenis vecuma grupā 20-24 gadi, kuri ir ieguvuši augstāko izglītību | 12,3 | 1,6 | : |

Iedzīvotāju bezdarba līmenis vecuma grupā 25-29 gadi, kuri ir ieguvuši augstāko izglītību | 8,5 | 2,6 | : |

Avots: Statistikas birojs un ESAO

7. tabula:

Ārvalstu studentu (kas nav pilsoņi) skaits procentos no studentu skaita augstākās izglītības iestādēs 2003. gadā

|Austrālija | Šveice | Jaunzēlande | ES 25 | Norvēģija | ASV | Japāna | Krievija | Koreja | | Ārvalstu studentu skaits procentos no kopējā studentu skaita augstākās izglītības iestādēs | 18.7 |17.7 |13.5 |6.2 |5.2 |3.5 |2.2 |0.8 |0.2 | | Avots: Statistikas birojs un ESAO

2. pielikums

Pateicība

Sagatavojot šo dokumentu, Komisija ir individuāli apspriedusies ar šādām personām:

Vladimir Báleš ( Slovak Technical University , Bratislava)

Olivier Blanchard ( Massachusetts Institute of Technology , ASV);

Ivor Crewe ( Essex University , Apvienotā Karaliste);

Federico Mayor Zaragoza ( Fundación Cultura de Paz , Madride);

Linda Nielsen (Kopenhāgenas universitāte);

Mario Monti ( Bocconi University , Milāna);

Jan Sokol (Kārļa universitāte, Prāga);

Georg Winckler (Vīnes universitāte).

Viņi izteica viedokli ka privātpersonas, un tikai Eiropas Komisija atbild par šo dokumentu.

Komisija arī vēlas pateikties foruma par universitātēs veiktiem pētījumiem dalībniekiem par viņu ieguldījumu diskusijā par šajā paziņojumā minētajiem jautājumiem. http://europa.eu.int/comm/research/conferences/2004/univ/pdf/enhancing_europeresearchbase_en.pdf

[1] Komisija pateicas par ieguldījumu visiem ekspertiem, ar kuriem apspriedās un kuri izteica viedokli un ierosinājumus šā dokumenta sagatavošanā.

[2] Šajā dokumentā „universitātes” nozīmē visas augstākās izglītības iestādes, neatkarīgi no nosaukuma un statusa dalībvalstīs.

[3] “Mobilizēt Eiropas intelektuālo potenciālu: nodrošināt universitātēm iespēju pilnā mērā sekmēt Lisabonas stratēģijas īstenojumu”, COM(2005) 152, 2005. gada 20. aprīlis, un Padomes 2005. gada 15. novembra Rezolūcija. Novatoriskas Eiropas izveide, ekspertu grupa, ko vada Eiropas Komisijas pārstāvis Aho, 2006. gada janvāris.

[4] Secinājumi 1 777/06, 2006. gada 24. marts.

[5] COM (2005) 141, galīgā redakcija, 12.4.2005.

[6] COM (2006) 77, galīgā redakcija, 22.2.2006.

[7] Paziņojums „Universitāšu loma Eiropā, kas balstās uz zināšanām” COM(2003)58, Ljēžas 2004. gada konference un ziņojums, ko sagatavojis forums par UVP „Eiropas universitātes: Eiropas pētniecības bāzes uzlabošana”.

[8] Statistikas dati, kas apstiprina šajā nodaļā sniegto analīzi, ir atrodami 2. pielikumā. Informācijas avots: Statistikas birojs

[9] Sk. Komisijas 2006. gada 13. februāra paziņojumu „Izglītība un apmācība, kas veicina uz uzņēmējdarbību vērstu domāšanu”.

[10] Komisijas dienestu darba dokuments, kas pievienots paziņojumam „Mobilizēt Eiropas intelektuālo potenciālu”, 42. punkts.

[11] 2005. gada 7. septembra Direktīva 2005/36/EK; to ieviesīs no 2007. gada oktobra.

[12] Skatīt „Pētniecības un inovācijas sekmēšana — ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai: kopēja nostāja”, COM(2005) 488, 2005. gada 12. oktobris.

[13] COM (2006) 30, galīgā redakcija, 25.1.2006.

[14] 2002. gadā ES tiešie izdevumi universitātēs vidēji bija 1,1%, salīdzinot ar ASV līmeni — 2,6%. Mazāk par pusi no izdevumiem izglītībai ASV ir finansēti no valsts avotiem (tiešie izdevumi), turpretī lielākajā daļā no ES dalībvalstīm— vairāk nekā 75% (dažās gandrīz 100%). Informācijas avots: Statistikas birojs.

[15] „Zināšanu ekonomika: kāpēc izglītība ir Eiropas panākumu atslēga”, ( Andreas Schleicher , 2006. gads) http://www.lisboncouncil.net/files/download/Policy_Brief_Economics_of_Knowledge_FINAL.pdf

[16] Universitātes, kurās aktīvi notiek pētniecība, nav jāvērtē un jāfinansē ar to pašu pamatojumu kā universitātes, kurās vājāk izteikta pētniecība, bet kuras labāk integrē studentus no nelabvēlīgām grupām vai darbojas kā virzītājspēks vietējai rūpniecībai un pakalpojumiem. Attiecībā uz universitātēm, kurās aktīvi notiek pētniecība, bez pabeigtas augstākās izglītības rādītājiem, vidējā studiju laika un augstskolu beidzēju nodarbinātības rādītājiem jāņem vērā arī citi kritēriji: sasniegumi pētniecībā, veiksmīgi iesniegumi uz konkurenci balstītam finansējumam, publikācijas, citāti, patenti un licences, akadēmiskas balvas, partnerattiecības nozares un/vai starptautiskā līmenī utt.

[17] Procedūrām attiecībā uz pētniekiem jāatbilst Komisijas ieteikumam C(2005) 576 attiecībā uz Eiropas Hartu par pētniekiem un Rīcības kodeksu par pētnieku pieņemšanu darbā.

[18] COM (2005) 441, galīgā redakcija, 21.9.2005.

[19] Skatīt „Eiropas pētnieki ārzemēs” ( ERA saite) izmēģinājuma iniciatīvahttp://www.eurunion.org/legislat/ste/eralink.htm

[20] Šos trīs instrumentus publicēja 2005. gada 3. novembrī Oficiālajā Vēstnesī , OV L 289, 3.11.2005. Abi ieteikumi nekavējoties stājās spēkā, turpretī dalībvalstīm atvēlēti divi gadi (t.i., līdz 2007. gada novembrim), lai īstenotu direktīvu, tāpat kā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/114/EK (OV L 375, 23.12.2004.).

[21] Piemēram, ar nesen pieņemto Eiropas Parlamenta un Padomes ieteikumu par augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanu (OV L 64, 4.3.2006.) un apspriežoties par Eiropas kvalifikāciju sistēmu.

[22] Atbilstošs piemērs varētu būt iepriekš 2. iedaļā minētā vadības potenciāla palielināšana universitātēs.

[23] Šajā iedaļā aprakstītie atbalsta mehānismi saistās ar nosacījumu, ka tiks pieņemta attiecīgā programma un citi saistītie tiesību akti.

[24] Jo īpaši vadlīnijas Nr. 7 (pētniecība un attīstība), Nr. 8 (jauninājumi), Nr. 23 (investēšana cilvēkkapitālā) un Nr. 24 (pielāgošanās jaunajām konkurences prasībām).

[25] COM (2005) 330, galīgā redakcija, 20.7.2005.

[26] ESAO aprēķins 2002. gadam

[27] 2002. gada rādītājs